Ar komponistu Jakovu Jakulovu sarunājas Arnis Rītups un Uldis Tīrons

Izvākt sevi no partitūras

Priekšvārds neuzšņāptiem skaņdarbiem

Ak, piedod, laipno Lasītāj, es – laikam uz pohiņām – esmu atklājis literatūrā pavisam jaunu žanru, kas laimīgā kārtā vēl nav zināms pat visadvancētākajiem filologiem. Tomēr nesteigšos pats sev priekšā – tieši no tā jau visvairāk baidās brīvību sevišķi mīlošu cietumnieku konvojnieki.

Jaku-Jaku (nejaukt ar sapārotu krievu tanku un kājnieku iznīcinātāju), proti, Jakovu Jakulovu, priecājos pazīt jau gadus 35, bet, ja dzīve emigrantu paradīzē it mīlīgi izstiepj vienu dienu par trim, tad nu jau aizritējis vairāk nekā gadsimts.

Neklātienē un satiekoties J. J. man atgādina antīko titānu: viens – ar savu acīmredzamo milzenīgumu un dailonīgo, es sacītu, īsteni ezerisko, sprogotu niedru viducī mirdzošo pliko pauri, kas atgādina neredzētiem hidrohelikopteriem atvēlētu gludum gludu līci; divi – ar to, cik nevainojami mīļi viņš apdara visus ģimeniski krietnai kopesībai ar dievināto Sirdsdāmu nepieciešamos sadzīves pienākumus – līdz pat vīrdzimuma mājas kariatīdes pienākumu pildīšanai; un vēl piedevām diendienā ar tačku – kā ar Ferrari bolīdu uz finišu – traucas uz universitāti, nu, teiksim, saukt ar dzirdi apveltītos jauniķus un jaunuves pie tiem pamatiem, uz kuriem turas dievišķākā no Mākslām – Sfēru Mūzika.

Tomēr neaizmirsīsim par šīs īsiņās esejas mērķi. Lieta tāda, ka mans un Iras draugs ir vēl arī mūziķis un ievērojams kompozists – nudien reti jo reti savdabīgs prozaiķis, kādu pasaulē ir daudz mazāk nekā lielisku rakstnieku. Par to ne nu gluži stāsta, bet gan ar pieticīgu spožību vēsta pāris ļoti šaurai publikai zināmu lapiņu, precīzāk izskatoties, glezniecisku skiču par neparasto opusu sacerētāja prozaisko mākslas vingrinājumu būtību. Tāpat būtu, ja no skata galīgākais jampampiņš atnestu juvelierim parādīt neslīpētu tīrradni ozolzīles lielumā un tas bezmaz ar sirdi aizietu – viņš turējis rokās dimantu, kuru akmentiņa pasakainais liktenis noglabājis kaut kādā pārakmeņotā ķērpī.

Vārdu sakot, tie J. J. sacerētie īsie gabaliņi, nieks vien, tikai divi trīs, nevis pauda, nevis kliedza, nevis aurēja, bet majestātiski sludināja, turpina sludināt par savu tiešo dinastisko radniecību ar krievu Vārda Mākslas neizsmeļamās krātuves dārgumiem.

Es, laipno Lasītāj, nebeigšu ticēt, ka ne visai vieglās – tādas un šitādas – emigranta dzīvītes apstākļi Jakovam Jakulovam kuru katru brīdi sastāsies tādā kombinācijā, ka viņš nespēs nesaspiest triju savu izpildītājpirkstu galos mūžīgo, lai cik tas būtu dīvaini, Zoss Spalvu, ar kuru mums visiem uzšņāps savu pirmo lielo literāro sacerējumu, par slavu Radīšanas būtībai, kura jāizprot tikai un vienīgi kā Debesu mīļā atļauja radīt visu, kas ir brīnišķi daiļš un, galvenais, neparedzams.

Ticiet, to mums visiem jau apsolījis ievērojamais kompozists, izcilais pianists, literatūras pazinējs un, neaizmirsīsim, reti jo reti savdabīgs prozaiķis.

Juzs Aleškovskis

No redakcijas

Juzs Aleškovskis ir nācis klajā ar ļoti hermētisku rakstiņu par mūsu intervijas varoni, tāpēc uzziņai piemetināsim, ka Jakovs Jakulovs ir virtuozā vijolnieka Aleksandra Jakulova, leģendārā čigānu teātra Romen muzikālā vadītāja, dēls. Pats Jakovs ir komponists un pianists, četru baletu, 12 instrumentālu koncertu un citu skaņdarbu autors. Jakovs Jakulovs ieguvis mūzikas doktora grādu Bostonas Universitātē un sarakstījis mūziku vairāk nekā 20 teātra izrādēm un filmām. (jjakoulov.wixsite.com)

Rīgas Laiks: Kā tas tā gadījās, ka jūs nokļuvāt tieši Bostonā?

Jakovs Jakulovs: Ā! Man visu dzīvi ir paticis ceļot. Vienmēr esmu dzīvojis smaga iekšēja protesta stāvoklī, iebilzdams pret to, ka nevaru šķērsot nevienu robežu. Iespējams, tas bija manu asiņu dēļ: daļa no tām ir īsteni čigāniska, jo mana māmiņa bija dzimusi lielā čigānu ciemā Besarābijā, kas toreiz vēl bija Rumānijas karaļvalsts. Pēc tam, kad varonīgā Padomju armija 1940. gadā apšāva visus pieaugušos, ieskaitot viņas vecākus, bet bērnus salika bērnunamos, viņa nokļuva Padomju Savienībā. Laikam šī čigānu asiņu puse man nav devusi mieru. Dzīvodams Maskavā, desmit gadus faktiski neaizvēru koferus, es ceļoju. Taču tās bija viesizrādes Padomju Savienības teritorijā. Es biju redzējis visu, kas normālam cilvēkam jāredz, jo mums kā māksliniekiem bija jābraukā pa baigām, dīvainām vietām.

RL: Ar čigānu ansambli?

Jakulovs: Ar čigānu ansambli, ar tēvu, pēc tam jau ar klasiskajiem mūziķiem. Esmu pabijis Sibīrijā, Kamčatkā, zonās un lēģeros, baigās armijas bāzēs, kur zeme pavērās un no tās rēgojās ārā raķešu kaujas galviņas. Taču mēs bijām mākslinieki, tā nu mums vajadzēja apkalpot visus, arī publiku, kas to visu apkopa. Kad pie varas nāca Gorbačovs, daudzi uzņēmīgi rietumnieki, pār kuriem Kultūras ministrijai nebija teikšanas, nolēma Rietumu skatītājiem parādīt, kas gan ir padomju māksla. Es tad jau biju diezgan ilgi nostrādājis teātros par komponistu. Tad nu ieradās kaut kāds vācietis no Minhenes un nolēma sarīkot Maskavas teātru festivālu Rietumvācijā. Un līdz ar citām uz turieni devās divas manas izrādes. Pirmo sauca “Činzano” pēc Petruševskas lugas, bet otrā bija diezgan skandaloza, jo tā bija pirmā oficiālā Bulgakova “Suņa sirds” parādīšanās – iestudējusi bija Kamas Ginka sieva Geta Janovska Maskavas Jaunatnes teātrī. Šervinskis uzrakstīja inscenējumu, es uzrakstīju mūziku, Serjoža Barhins uztaisīja dekorācijas, un mēs devāmies uz turieni – uz Minheni, uz Kammerspiele. Un jau Gorbačova laikos mēs ar Kamu Ginku un Davidu Borovski devāmies uz zviedru teātri Lilla, kas atrodas Helsinkos. Kama tur iestudēja ļoti skarbu – no somu skatītāju viedokļa – izrādi, Čehova “Sesto palātu”; darbība, pats par sevi saprotams, notika lēģerī vai speciālajā psihenē. Un lūk, viens no maniem vojāžiem beidzās ar to, ka es neatgriezos.

RL: Tas ir, jūs aizbēgāt?

Jakulovs: Jā! Es aizbēgu.

RL: Kā Barišņikovs.

Jakulovs: O nē. Es galīgi neesmu tāda mēroga figūra.

RL: Tas ir, jūs neviens īpaši neķerstīja. (Smejas.)

Jakulovs: Mani ne. To bija diezgan skumji uzzināt. Minhenē vēl aizvien dzīvo mana nelaiķa tēva bijusī sieva, kura aizbrauca 70. gadu sākumā. Viņa strādāja par Radio Brīvība bibliotēkas direktori, un tur tad mani arī veiksmīgi pieņēma darbā. Es tur nodarbojos ar kultūras nodaļu, uzrakstīju savu pirmo reportāžu par Šostakoviča festivālu Parīzē – ar nosaukumu “Šostakovičs ir ievainots cilvēks”. Tur bija ļoti interesanta publika. Anrī Volohonskis, Leonids Iceļevs, Julians Paničs. Anrī tur jutās diezgan neomulīgi. Viņš strādāja angļu redakcijā, tulkoja ziņas, un viņam bija daudz brīva laika. Viņš noņēmās ar savu dzeju, izdeva mazas grāmatiņas 5–10, lai gan varbūt arī 100–200 eksemplāru metienā. Ļoša Hvostenko ļoti bieži piebraukāja. Viņš un Anrī – tas bija pasakains tandēms, viņi šļāktin šļāca idejas un ekspromtus. Atceros vienu ebreju cilvēku, kurš vadīja moldāvu redakciju – tikai moldāvu valodu tur neviens nezināja, un man ir lielas aizdomas, ka viņš raidīja jidišā. Nekāda atgriezeniskā saite nebija iespējama, un sašutušie klausītāji nevarēja piezvanīt uz Minheni un paziņot, ka viņi Kišiņevā vai Tiraspolē neko nesaprot. Viņš veiksmīgi tur eksistēja, taču ar visu bija briesmīgi neapmierināts. Atceros dažus satriecošus viņa izteicienus. Kā jau cilvēks, kurš ar krievu valodu nebija diez cik labi pazīstams, viņš mīlēja visādas krievu parunas un sakāmvārdus. Uzrunādams mani, viņš teica: “Klausieties, jūs, jaunais cilvēk!” Rādīdams uz amerikāņu administrāciju: “Vai jūs zināt, ko viņi domā?! Viņi jau nu domā, ka viņi šeit ir patricieši, bet mēs šeit esam pleiboji!” (Visi smejas.) Pilnīgi pārliecināts, ka tieši tā arī tam jāskan. Lūk. Tur bija gruzīnu redakcija, kurā cilvēks saka: “Plikā visu ko izdomās.” Goļ, “nabadzīgie”, vietā golaja. Un jāteic, ka gluži bez savas jēgas tas nav. Tur patiešām bija jautri. Dzīve bija neiedomājami ērta, bagāta, jo...

RL: ...patricieši maksāja?

Jakulovs: Jā. Katram bija lielisks “hauzings”, lieliski dzīves apstākļi. Turklāt vēl – tāpēc, ka tajā laikā stacija vēl piederēja CIP, nevis Kongresam – visiem bija misijas sajūta.

RL: Graut Padomju Savienību?

Jakulovs: Graut Padomju Savienību! Piedevām mēs varējām aizlidot pirmajā klasē uz Ameriku, it kā mājās – pat tie, kuri tur ne tuvumā nebija bijuši. To visu apmaksāja firma. Tā bija interesanta dzīve, pēc kuras es sāku ieiet vācu komponistu aprindās. Un, jāsaka, tajās iegāju. Mani Minhenē iekārtoja dzīvot šikā savrupmājā Bogenhauzenē, savrupmāja piederēja ukraiņu uniātu baznīcai. Tā bija piederējusi Ģenerāļa Vlasova biedrībai. Kad no viņa armijas bija palikuši krikši, amerikāņi šo savrupmāju par dolāru nopirka – tur viss tā maksāja – un visus vlasoviešus iemitināja tajā. Manā laikā vlasoviešu jau vairs nebija palicis, izņemot vienu vecu vīru, kuru sauca Bugajs Fjodorovičs. Viņš bija diakons baznīcā. Pirmajā stāvā atradās baznīca, otrajā stāvā dzīvoja pa pusei jukuši vācieši. Nu re, un Anrī man toreiz atnesa savus pirmos dievkalpojumu tekstus, kurus viņš bija tulkojis krievu valodā. Bet vēlāk, kad bija pagājuši daudzi gadi, – jau šeit, Amerikā – man bija pasūtījums. Bija tāds orķestris Ņujorkā, tā nosaukums bija Bachanalia, un viņi ierosināja, lai es uzrakstot kaut ko par godu vecajam krievu Jaungadam. Tad nu es domāju, domāju, aprunājos ar Anrī – bet Anrī toreiz bija pārtulkojis mūsdienu krievu valodā Jāņa Zeltamutes liturģiju. Tā nu es paņēmu viņa tekstus un uzrakstīju tādu hlistu liturģiju.

Visa krievu muzikālā liturģiskā prakse sākotnēji balstījās “zīmju” dziedāšanas veidā, kas bija kalks no Rietumu dievkalpojumiem, pēc tam – poļu partesu dziedāšanā, tas ir, daudzbalsībā, vēl pēc tam radās baznīcas baroks – Bortņanskis, Arhangeļskis –, tā bija tāda italizēta mūzika. Tad jau radās Česnokovs, Rahmaņinovs, Čaikovskis. Un es prātoju: tas viss ir bijis. Jāatrod kāds pavediens, lai to uztaisītu kaut kā citādi. Man toreiz patrāpījās Aleksandra Etkinda grāmata, tā, kurā viņš raksta par hlistu kustību. Vispār krievu oficiālā pareizticīgā baznīca bija sevi ļoti diskreditējusi pēc Pētera I reformām, pēc patriarhu iekārtas iznīcināšanas – kad priesterim bija “varām, kas valda” jāziņo par to, kas viņiem stāstīts grēksūdzē. Cilvēki taču pārstāja iet uz grēksūdzi, taču pēc tam atkal sāka iet, saprazdami, ka, ja viņi neies, viņus sāks par kaut ko turēt aizdomās. Viņi sāka melot. Tad notika neiedomājama sašķelšanās. Zemākās šķiras, zemnieki, aizgāja tādā pirmatnējā mistikā, aristokrātija sagāja masonu būšanās, un tā tālāk.

RL: Mistikā – tas ir, kā Vladimirs Solovjovs?

Jakulovs: Tas ir kā molokani, tas ir kā hlisti. Taču pēc tam tas viss savienojās slavenajā Rasputina figūrā. Es tur izmantoju daudzas dīvainas lietas. Ķēdes, pātagu un tamlīdzīgi. Bija vairāki solisti un vairāki tradicionālie instrumenti. Piemēram, liels šamaņa bubnis. Un tas viss notika Ņujorkā, gluži cienījamā vietā – Manhatanas Citicorp Center.

RL: Bija skandāls?

Jakulovs: Nē, skandāla nebija. Pat tajā reizē, kad tai pašā zālē ar to pašu orķestri es atskaņoju kompozīciju ar divām “Mekas sūrām” no Korāna – atcerējies savu neilgo dzīvošanu Jeruzālemē, kur es modos no šiem spalgajiem kliedzieniem. Tas bija jūnijā pirms 11. septembra. Jau bija Salmans Rušdi, tāpēc orķestra administrācija teica, ka vajag to visu novadīt uz kaut kādām oficiālām sliedēm, sagādāt kaut kādu atļauju. Tikai kur tad es dabūšu atļauju? Un tad man atausa gaisma: tepat Kembridžā ir melno musulmaņu organizācija. “Kristietība ir vergu reliģija” un tādā garā. Es pie viņiem pieklauvējos. Tur sēdēja melnādains onka. Marihuānas aromāts šitā te karājās gaisā. (Visi smejas.) Viņš nesaprata, ko es no viņa gribu. Es viņam saku: “Tu vari parakstīties?” Viņš saka: “Parakstīties es varu.” (Visi smejas.) Viņš parakstījās. Un es to papīru oficiāli iesniedzu. Viņi man saka: “Nu re, tagad pavisam cita lieta!”

Bet Izraēlā es nonācu vēl Brīvības laikos. Tur strādāja tāds Eduards Kuzņecovs, ievērojams disidents – 1970. gada Ļeņingradas lidmašīnas lieta: viņi taisījās nolaupīt lidmašīnu, bet viņus saņēma ciet. Taču tie bija gaužām nekošerīgi laiki, un viņam piesprieda nošaušanu. Viņš sēdēja nošaušanas kamerā, bet tad viņu apmainīja pret kaut kādu slavenu onku. Šis Edja Kuzņecovs mani sapazīstināja ar Izraēlas kultūras atašeju. Vai vismaz tas par tādu uzdevās. Kultūras atašeji nezin kāpēc visi izskatās ļoti aizdomīgi. Viņi izskatās pēc profesionāliem cilvēkiem, bet tā, it kā viņu profesijai vispār nebūtu nekāda sakara ar kultūru. Un viņš mani uzaicināja uz Jeruzālemi. Man bija divi lieli pasūtījumi. Pirmo pasūtījumu es saņēmu no pilnīgi jukuša cilvēka – baisa paskata, nokārstījies ar zelta ķēdītēm –, kurš ielauzās manā dzīvoklī un stādījās priekšā ar ļoti smagu gruzīnu akcentu. Viņš bija briljantu izstādes jeb gadatirgus galvenais menedžeris. (Visi smejas.) Uz to, pats par sevi saprotams, sabrauca ebreji ar gigantiskiem melniem nagiem, kipās un ar visu, kas pienākas, no Amsterdamas, Roterdamas, Dienvidāfrikas un tā tālāk ar saviem briljantiem. Tas viss notika gigantiskā gravā, kas nošķir vecpilsētu no Jeruzālemes ebreju daļas, – tā saucamajā Hinnomas ielejā, kurā visu laiku tika mesti līķi un pēc tam slējās Moloha statuja, un tā joprojām, – lūk, tāda lieliska vieta. Tur bija uzslietas teltis. Un šis gruzīns bija nolēmis uz atklāšanu neaicināt vis rokgrupu, bet gan Jerušalajimas pilsētas simfonisko orķestri. Un man bija jāuzraksta partitūra, kurai vajadzēja atklāt visu šo izrādi ar briljantiem. Es uzrakstīju un, pats par sevi saprotams, to nosaucu par “Diamonds”. (Visi smejas.) Šo skaņdarbu vairākus vakarus pēc kārtas brīvā dabā veiksmīgi spēlēja Jeruzālemes orķestris. Otrs pasūtījums man jau bija nopietns, no Izraēlas Filharmonijas orķestra Telavivā – Čella koncerts. Taču atšķirība starp šiem pasūtījumiem ir tāda, ka par Čella koncertu es līdz šai baltai dienai gaidu kaut kapeiku honorāra, bet gruzīns samaksāja uzreiz skaidrā naudā. Un visa mūsu trūcīgā kompānija – bet mēs visi bijām nabagi – par to vairākus mēnešus dzīvoja cepuri kuldama. Es turklāt vēl arī spēlēju koncertus, man uzradās kaut kāds pašizcepts impresārijs, un jāteic, ka es toreiz nospēlēju vairākus klavieru solokoncertus, tikai savus skaņdarbus vien. Trīs vai četrus koncertus es izbaudīju pilnu zāli, uz piekto koncertu nebija atnācis neviens. Es saraucu uzacis, bet mans impresārijs teica: “Ko tu gribi? Mēs esam maza valsts. Visi, kas gribēja, tevi jau ir dzirdējuši.” (Visi smejas.) Un tik tiešām, loģika bija nenoliedzama. Es sapratu, ka Izraēlā man nav ko darīt. Izraēla ir brīnišķīga valsts, bet! Tīri profesionāli tas mani katru mīļu brīdi beidza nost. Komponists nevar dzīvot tādā vidē, kur katrs kliedz tev ausī. Tur ir šausmīgi skaļi, tur visi kliedz. Pat laika ziņas. Tu ieslēdz televizoru, bet viņa kliedz: “Rīt būs lietus!!!” (Visi smejas.) Austrumos ir grūti dzīvot. Droši vien, ja es būtu piedzimis kaut kur Taškentā vai Armēnijā...

RL: Vai tad jūs neesat dzimis Groznijā?

Jakulovs: Es esmu dzimis Maskavā.

RL: Tas bija kāds cits cilvēks?

Jakulovs: Nē, ne gluži cits cilvēks. Ir tāds Hasans Baijevs, viņš ir ārsts. Patiešām varonis. Krievi viņu lika pie sienas, tāpēc ka viņš operēja čečenus, čečeni lika pie sienas, tāpēc ka viņš operēja krievus. Viņš ir pasaules čempions cīņas sportā, izkarojies divos karos un izglābies pateicoties tam, ka Sarkanais Krusts viņu izveda uz šejieni. Gada cilvēks, viņu uzņēma Baltajā namā. Mēs sadraudzējāmies. Un viņš mani visu laiku centās pierunāt, lai es braucu uz Grozniju nospēlēt koncertu. Es saku: “Hasan, man pagaidām nav tādas vēlēšanās.” Bet viņš tur jau sarīkojis veselu kampaņu, sadzejojis, ka esmu dzimis Groznijā. Es saku: “Hasan, kāpēc?”– “Nu, tā būtu labāk!” (Visi smejas.) Bet tas ir Kaukāzs! Cilvēki, kuri dzīvo metaforu pasaulē. Tā ir apburoša kultūra, taču galīgi nemaz nav pragmatiska. Es viņam to piedevu, bet, protams, nekur neaizbraucu. Austrumi tomēr ir komunālā dzīve. Bet komponista profesija ir vientuļu cilvēku profesija.

RL: Kāpēc?

Jakulovs: Mēs atrodamies pat ne alegoriju pasaulē, bet pilnīgas abstrakcijas pasaulē. Mēs lietojam skaņas, kuras nekam nav piesaistītas, tām nav nekādas konkrētas konotācijas. Un, kad tu no tā visa uzbūvē konstrukciju, tā karājas gaisā.

RL: Bet būvējot kaut kāda saikne izveidojas?

Jakulovs: Saikne nevar parādīties tādās izpausmēs, kādās tā parādās citās mākslās. Kā tas ir, piemēram, dzejā? Ir saikne starp objektu, kas kaut ko simbolizē, un simbolizējamo objektu. Ja mēs, piemēram, ņemam vārdu “bezdelīga”, tas dzejas kontekstā var nozīmēt “mīlestība”, “cerība”, “tiekšanās”. Taču, lasot tekstu, “bezdelīga” jums acumirklī materializējas putnā, jūs redzat tās lidojumu un izveidojat šo saikni. Skaņai vien šādas konotācijas nav. Tā neko neizsaka. Tā vienkārši ir.

RL: Ne jau vienkārši ir – to rada.

Jakulovs: Bet tā pastāv dzīvajā dabā, tā ir visur.

RL: Bet tā taču ir cita skaņa.

Jakulovs: Ziniet, tas viss ir atkarīgs no rezonanses kvalitātes. Piemēram, jūras paisuma skaņa ir muzikāla. Tai piemīt noteikta vibrācijas amplitūda.

RL: Bet tad mēs varam apgalvot, ka daba sacer mūziku – taču tā nav!

Jakulovs: Senie grieķi uzskatīja, ka viss kosmoss ir gigantisks komponists.

RL: Un vai jūs esat dzirdējis to mūziku, par kuru runāja grieķi? Sfēru mūziku?

Jakulovs: Nē, ceru to izdzirdēt, kad pienāks laiks. (Smejas.) Visam savs laiks. Domāju, ka visu dzirdēšu. Jā. Jautājiet! Man zūd pavediens.

RL: Es kaut kur lasīju, ka jūs apceļojat pasauli, skatāties un tad to visu pārvēršat mūzikā.

Jakulovs: To uzrakstīja armēņi! Es zinu, ka intervijas jāsniedz ļoti piesardzīgi. It īpaši armēņiem.

RL: Vai jūs gribējāt pateikt kaut ko citu?

Jakulovs: Nē, protams, ka mēs nedzīvojam vakuumā, lietas mūs ietekmē. Es ar lielāko prieku dzīvotu svētlaimīgā rāmumā, kad var pilnībā aiziet savā partitūrā. Vispār visi komponisti, kuri darbojas ar – izsakoties mūsdienu valodā – augstām garīgām tehnoloģijām, tā arī dzīvo. Arī es, cik nu ir manos spēkos, cenšos darīt tāpat.

RL: Ko nozīmē “tā arī dzīvo”?

Jakulovs: Lieta tāda, ka mūzika nav pielikums reālajai dzīvei. Tā ir tik lielā mērā suverēna un pašvērtīga, ka pastāv kā pilnīgi paralēla esamība. Un, ja tu visu mūžu – bet mūziķi visbiežāk sāk mācīties četru piecu gadu vecumā – tur atrodies, tad visa šī esamība kļūst otršķirīga. Un tu kaut kā slīdi pa šo virsmu, cenzdamies tajā neiegrimt. Tas nenākas viegli. Ir dažādi mākslinieku paveidi. Ir mākslinieks mūziķis, kurš sāk reaģēt un nespēj atraut sevi nost no tā, kas ar viņu notiek. Tāds, piemēram, bija Šostakovičs. Bet, kad cilvēks sāk savu talantu izmantot tālab, lai ar lielākiem vai mazākiem panākumiem izteiktu savas dvēseles neērtības, tas ir pavisam cits stāsts, maz ir tādu, kurus tas uztrauc. Protams, būtu labi uzlīst tur, augšā, un nekrist lejā. Taču tā nemēdz būt. Tikai Karavaičuks uzskatīja, ka viņu visur pavada eņģeļi. Taču tā bija viņa maska. Dieva dota ampelmaņa maska, protams, krievu kultūrā ir pielipināta no sākta gala. Tāpēc es Krievijā jutos nedaudz svešatnīgi, kaut arī esmu šajā kultūrā uzaudzis. Kas amerikāņu kultūrā, piemēram, literatūrā, ir lielisks – ferocity, negantība. Krievijā tādas nebija.

RL: Ko īsti nozīmē šī amerikāniskā “negantība”?

Jakulovs: Man nekad nav paticis Dostojevskis, toties ļoti patīk, piemēram, Saltikovs-Ščedrins. Šī serdeņa izjūta, spēja pieņemt esamību tādu, kāda tā ir, bez nekādiem lāstiem, bez visādas klanīšanās, nekrītot ceļos, bez sentimentalitātes, bez nefokusētības… Es tikai šeit sapratu, kā jāspēlē Čaikovskis. Krievijā Čaikovski spēlēja tā: nelaimīgais Pjotrs Iļjičs stāv pie kapa bedres un šausmās lūkojas lejup. Tā nav tāda mūzika. Tā ir mūzika, kuras pamats īstenībā ir izcila arhitektonika. To vajag spēlēt vienkārši, kā Haidnu. Un tad parādās īstais Čaikovskis.

RL: Ko tad nozīmē “spēlēt kā Haidnu”? Čaikovski Krievijā spēlēja kā kapa malā – bet kā jāspēlē Haidns?

Jakulovs: Jāspēlē notis. Jāspēlē tas, ko uzrakstījis komponists. Tas tur, protams, ir. Čaikovskim tas ir, bet to vajag aizvākt. Čaikovskī ir ļoti daudz kā cita. Tā tomēr lielā mērā ir franču skola. Čaikovskī ir ļoti daudz elegances, smalkuma. Un, ja ir šis traģisms, tad tas drīzāk ir flobēriski prustisks. Tam jābūt atsvešinātam. Nevajag Čaikovski pataisīt par Martu, kas vaimanā pie kapa. Un tāpat daudz kur citur.

Pirmām kārtām vajag izvākt sevi kā tādu – ar visām problēmām, domām, jūtelību, jūtām – no tās partitūras, ar kuru tu strādā. Aizej aizkulisēs, nostājies, paskaties no turienes. Lūk, tad dzimst epika, nevis jūtelība. Tu vari būt novērotājs, un tavs skatiens apveltī notiekošo ar vajadzīgo izjūtu un dinamiku. Bet ne tu pats, kas rīkojies no iekšpuses. Ir lieli mākslinieki, kuri nespēj sevi izvākt no skaņdarba. Tas pats Šostakovičs, kaut kādā mērā Šūberts. Bet ir tādi, kuri stāv un skatās. Kā Brukners. Kā jūsu Pēteris Vasks – starp citu, ģeniāls komponists. Ir šis tas, kur viss savienots vienkopus, – Bēthovens, Šekspīrs; bet tās jau ir kategorijas, kuras ļoti grūti kaut kādā veidā novērtēt.

RL: Bet kā šī radītāja un novērotāja divējādība strādā jūsu gadījumā?

Jakulovs: Zināmā stadijā skaņdarbs sāk pats sevi veidot.

RL: Un tad jūs vienkārši ejat līdzi kaut kādai straumei?

Jakulovs: Jā, jā. Jo nekad nevar zināt, kā ir labi, bet vienmēr zini, kā ir slikti, ja viss ir aizgājis ne tur. Tas neļauj doties tālāk. Tas var rasties no nejauša impulsa. Vai nu tā ir viena skaņa, vai kaut kāds pulss, kaut kāds ritms... Lieta tāda, ka ar mūziku ir vienkāršāk un sarežģītāk, jo mūzika balstās tīrā dabas fizioloģijā. Mūzikas audums ir nemitīga sasprieguma un atrisinājuma mija. Un tas pats notiek visur: tas ir mūsu pulss, tie ir sirdspuksti, tā ir elpa. Mūzikai piemīt neiedomājama, unikāla īpatnība pastāvēt laikā – atšķirībā no daudziem citiem mākslas veidiem. Lūkojoties uz audeklu, to var aptvert uzreiz. Jā, pēc tam skatiens sāk klejot. Turpretī skaņdarba uztveršana, klausīšanās pieredze vienmēr ir pārdzīvojums, kam piemīt ilgstamība. Nav iespējams skaņdarbu uztvert visu uzreiz. Tas ir process, kas aizrauj no pirmās minūtes līdz pēdējai.

RL: Kas mūzikā ir laiks?

Jakulovs: Katrs cilvēks muzikālu notikumu virkni pārdzīvo citādi. Taču šī muzikālo notikumu virkne nav piesaistīta nevienam konkrētam faktam, tādējādi laiks ir izplūdis. Izplūdis! Jūs varat Mocarta “Rekviēmu” pirmo reizi klausīties koncertzālē, tas jūs satrieks. Jūs varat to klausīties, braucot ar mašīnu, un domāt par kaut ko citu, tomēr zināt, ka tas ir Mocarta “Rekviēms”, ieklausīties. Jūs varat to klausīties dievkalpojumā, kad apglabā tuvu cilvēku, – tas ir pavisam kas cits! Tomēr jūs tik un tā klausāties šo mūziku, nekā vairāk nav, tikai tā. Tāpēc ir ļoti grūti precīzi noteikt, cik ilga ir Bēthovena 9. simfonija.

RL: Vai muzikālajam laikam ir kaut kādas raksturiezīmes, kas pastāv neatkarīgi no uztveres? Komponists, kas rada skaņdarbu, taču ar muzikālo laiku atrodas citādās attiecībās nekā individuālā uztvere.

Jakulovs: Iespējams. Komponisti un mūziķi ir visnepateicīgākie klausītāji. Mums nav paveicies. Klausīdamies mūziku, es sāku sajūsmināties par to, kā tas ir uztaisīts. Es dzirdu visu partitūru. Saprotu, ka šite ir neticams atradums, šeit ir neticami harmonizēts šis vai tas, attīstās muzikālais audums. Un es nespēju tam atdoties. Atceros, kad Metropolitēna muzejs atveda uz Maskavu gleznu kolekciju, mēs visi pirmoreiz ieraudzījām El Greko. Es stāvēju kopā ar tēvu, pilnīgi satriekts, mēs skatījāmies uz vecā vīra portretu. Mans vectēvs, Žoržs Jakulovs, bija izcils mākslinieks. Bet blakus stāvēja vēl divi mākslinieki. Viens otram teica: “Vecīt, tu paskaties, kā viņš uztaisījis to roku! Un tā gaisma, un ēnas! Bet tev tur kaut kāda pagale iedēta.” Un es nodomāju: “Ak Dievs, kāda zaimošana!” Un es tieši tāpat nespēju vienkārši uztvert skaņu zaigojumu. Nezinu, kā astronomi skatās debesīs. Varbūt tāpat.

RL: Kā sfēru mūzika ir saistīta ar klausīšanās mūziku?

Jakulovs: Nezinu, es ļoti nodalu sevi kā komponistu un kā klausītāju. Stravinskis mēdza teikt: “Es ļoti mīlu mūziku, taču vismīļāk es mūziku rakstu.” Tā ir taisnība. Es neklausos savus skaņdarbus, kuri ir gatavi. Nu, salasījām avenes, izvārījām ievārījumu, ielikām burkā, uz burkas uzrakstījām: “Avenes, 1987. gads.” Tie ir konservi. Nolikām uz plaukta – un viss. Pats process ir apbrīnojams. Kā bērni: process patīk visiem, bet rezultāts vienmēr ir nesaprotams. (Visi smejas.)

RL: Bet es tā arī neesmu sapratis, kā jūs izprotat radītāja un novērotāja divdabību. Vai varat aprakstīt procesu šīs divdabības ietvaros?

Jakulovs: Nu, mēģināsim tā. Es sāku strādāt pie skaņdarba. Impulss var būt jebkāds. Tas var būt pasūtījums vai noteikts instrumentu komplekts. Ja man nav pasūtījuma, es prātoju, ka būtu labi uzrakstīt koncertu klarnetei ar orķestri. Tad es neko nedaru. Kaut kam jāatnāk. Tas ir ļoti savādi. Beigu beigās, protams, atnāks. Taču var atnākt ne tas. Sāc rakstīt, it kā rit labi. Pēc tam saproti: nē, tas nav sākums. Tas ir labs fragments, bet nav sākums. Tas varētu būt otrās daļas sākums vai vidus. Sākums atnāk tad, kad dīglis jau ir sācis pamazītēm funkcionēt. Es redzu, ka tas jau elpo.

RL: Gluži kā dzīva būtne.

Jakulovs: Absolūti! Man nepatīk vārds “mistika”, lai gan es pret to izturos ar lielu cieņu. Noteiktā stadijā tas sāk pats izpausties un pat pretoties. Es saprotu, ka viss iet uz priekšu un pēkšņi apstājies, jo kaut kur ir iznācis nepareizi. Kaut kur rociņa ir kļuvusi par kājiņu, un šeit ir jābūt degunam. Šajā situācijā tu bez žēlastības ņem rokā skalpeli, ļauj atdzist, lai dīglis norimstas. Ja bērns nav piedzimis nedzīvs, tas sāks strādāt.

RL: Jūs, liekas, mūzikas rakstīšanai nekā sevi nesavācat. Sēžaties un rakstāt.

Jakulovs: Nē, uz paģirām es to nedaru. Galva nestrādā.

RL: Sveci neaizdedzat?

Jakulovs: Kas es, nenormāls esmu? Nē, no rīta pamostos, veicu visas higiēniskās procedūras, ja tas 60 gadu vecumā izdodas. (Visi smejas.) Dzeru kafiju, sēžos un sāku strādāt. Ja nevedas, tad nerakstu. Un vispār, kā man teica Anrī Volohonskis: “Ziniet, Jakov, cik vajag, tik arī jūs uzrakstīsiet. Ne vairāk, ne mazāk.” Un tā tiešām ir.

RL: Jūs tam ticat?

Jakulovs: Es vienkārši ļoti labi zinu: ja man rakstīšana nevedas, bet es sevi piespiežu rakstīt, tad vienalga to izsviedīšu. Tad jau labāk pagulēt!

RL: Bet ja ir pasūtījums?

Jakulovs: Te nu spēkā stājas profesija. Kad es strādāju Maskavas Dailē, pie Masaļska bija atnācis viens iesācējs aktieris. Bet kā tie vecie tur dzēra – baigas lietas! Viņiem bundulī vienmēr stāvēja kočiņš. Aktieris atnāk un saka:

– Man ir jautājums.

Un Masaļskis, tāds cienīgs onka:

– Jā, protams!

– Man pirmajā cēlienā vajag būt mazlietiņ iedzērušam.

– Nu tak ieraujiet 50 gramus!

– Bet otrajā cēlienā man jābūt vēl vairāk iedzērušam.

– Nu tak ieraujiet vēl!

– Bet trešajā cēlienā man jābūt skaidrā.

– Nu, to, manu zēn, vajag nospēlēt.

RL: (Smejas.) Tātad spēkā stājas profesija?

Jakulovs: Protams. Es jums pateikšu tā: visiem ir liels daudzums materiāla, kas stāv šķūnī, noliktavā. Komponistam, rakstniekam, scenāristam. Kad runa ir par lietišķo darbu, vienmēr vari paskatīties, kas noderēs, kas būs piemērots, kas nebūs. Pie visiem dižajiem māksliniekiem, sākot ar renesanses laikmetu, strādāja cehs. Un viņi paši – tā mazliet pagleznoja. Dižais Rubenss ir mazie formāti vai tā saucamie modeļi. Jā, tur ir redzama viņa roka! Krānaham pēc 1535. gada vispār ir gandrīz tikai kalki, tikai lekāli. Bija vēl viens izcils mākslinieks, viņam bija tikai galvas – 20 vai 30 galvu. Viņš mēdza teikt: “Šito galvu tu palaidīsi te, to tur, to šur.” Kad ir pasūtījums, ir jātaisa. Vienīgā cenzūra, kas eksistē, ir atbildība iepriekšējo skaņdarbu priekšā. Tikai tas vien arī ir. Nekādu atlaižu, nekādas publikas. Publika var atnākt, var neatnākt. Es nestrādāju publikas dēļ. Kā tad tā – jūs neko neesat apēduši! Siers ir labs. Vīns arī.

RL: Uz jūsu veselību!

Jakulovs: Uz jūsējo tāpat!

RL: Kā labad, no jūsu viedokļa, pastāvmūzika?

Jakulovs: Nu, pirmām kārtām tīri utilitārā rakursā man tas ir patvērums.

RL: No šitās sūda realitātes?

Jakulovs: Jā. Jā, protams. Un, otrkārt, man ļoti patīk to darīt. Ļoti.

RL: Un nekādi papildu iemesli nav vajadzīgi?

Jakulovs: Kāpēc gan? Ir daudz mākslinieku, kuri skatuvi pārvērš vai nu par politisku tribīni, kā to darīja Ļubimovs, vai par baznīcas kanceli, piemēram. Bet politiskā tribīne taču jau ir! Ir avīze! Ir baznīca, galu galā. Māksla ir pati sevī, tā ir tik ļoti visaptveroša, ka, reiz ielauzies šajā pasaulē, tu dzīvo tajā pavisam pilnvērtīgi un bez jebkādām atsaucēm uz jebkurieni.

RL: Bet vai jums ir kāds uzdevums?

Jakulovs: Mans uzdevums ir godīgi darīt to, ko es daru. Kopš četru gadu vecuma es esmu sēdējis pie instrumenta, sācis likt kopā skaņas un manā priekšā ir neiedomājams daudzums citu uzrakstītā, un man atbilstoši saviem spēkiem un talantam, ja man tāds ir, godīgi jādara savs darbs – tas arī viss. Kāds var būt uzdevums? Ir ļoti daudz tādu, kuri vēlas nodarboties ar pasaules labiekārtošanu. Politiķi eksistē – viņi gan to dara ne visai sekmīgi. Ir ķirurgi, kuri operē un glābj cilvēkus. Ir tie, kuri izgudro zāles pret vēzi. Tas viss ir brīnišķīgi. Es noņemu cepuri un dziļi paklanos šo cilvēku priekšā. Vēl ir sētniece, kas tīra ielas. Es nenesu praktisku labumu, zinu. Taču es arī nemēģinu to darīt.

RL: Tas ir, jūs nevēlaties pacilāt klausītāju garu, šķīstīt viņus no liekā, iepriecināt viņus?

Jakulovs: Ja skaņdarbs, kas ir iznācis no mana kabineta, viņiem palīdz to izdarīt, esmu laimīgs. Ja nepalīdz – nu, nepalīdz. Es neiešu tāpēc, lai palīdzētu viņiem apraudāties, rakstīt sentimentālu un emocionālu sīrupu, apcērpot sava darāmā sarežģītību. Mākslas darbam jāiedarbojas uz iztēli, nevis uz nerviem. Iztēle cilvēkā atklāj ļoti daudz visa kā. Pirmām kārtām to, kas viņā ir apslēpts. To, kas ir aprakts zem rutīnas, kura izpaužas labklājībā, ērtībās, pirmējos instinktos. Taču, rakstīdams sesto stīgu kvartetu, es par to nedomāju. Domāju par stīgu kvartetu.

RL: 30. gados Londonā bija tāds rakstnieks un gleznotājs, kurš apzināti aizgāja no kristietības, tomēr mūža nogalē izteicās, ka Bahs esot viņu gandrīz pārliecinājis kļūt par kristieti.

Jakulovs: Ko nozīmē “aizgāja”? Vai viņš nolādēja dievu? Kā Bēthovens, saskaņā ar leģendu, uz nāves gultas draudējis debesīm ar dūri?

RL: Viņš bija nolēmis, ka tas viņam neder, tur viss esot meli un viņam tas galīgi neesot svarīgi. Es jums to jautāju saistībā ar jūsu apgalvojumu, ka skaņām vien nepiemīt nekāda jēga.

Jakulovs: Nu, skatieties... Bahs, kā mēs zinām, ir sarakstījis neiedomājami daudz kristīgās mūzikas. Un pilnīgi noteikti, kad mēs klausāmies viņa “Mateja pasiju” vai “Jāņa pasiju”... neviens cilvēks nevar palikt neaizgrābts, par to nav ne mazāko šaubu. Mūža nogalē Bahs sāka komponēt absolūti pītagorisku, kosmisku konstrukciju. Viņa “Muzikālā velte” vai “Fūgas māksla” – tur ne tikai balsu ar vārdiem nav, tur nav pat instrumentu. Viņš nav norādījis, kādiem instrumentiem tas jāspēlē. Tā ir tīra abstrakcija. Domāju, ka tīrības ziņā to nekas nespēj pārspēt. Pat Jēzus Kristus lielais upuris. Tas ir neiedomājami spēcīgs stāsts, tomēr tajā vienalga ir iejaukta cilvēka daba. Turpretī Baha pēdējos skaņdarbos nav nekā, izņemot nekam nepiesaistītu harmoniju. Beidzamais Bahs nav kristīgā mūzika tai izpratnē, kurā mēs apjaušam šo upuri un pateicamies par to; tā jau ir pilnībā izšķīdināta kaut kādā, es teiktu, aukstā kosmosā.

RL: Viens no lielākajiem Mālera speciālistiem reiz izteicās, ka Mālers savā mūzikā mēdzot ironizēt. Vēl aizvien šaubīdamies par jūsu apgalvojumu, ka skaņas nav apveltītas ar jēgas slāni, es dalos ar jums novērojumā, ka tīrā mūzikā – bez vokāla – mēdz būt joki.

Jakulovs: Nu, joki var būt visādi. Haidnam, piemēram, ir viena simfonija ar nosaukumu “Pārsteigums”. Leģenda vēsta, ka cilvēki zālē esot miguši ciet. Sevišķi Anglijā, kur ir slikts laiks. Tad nu skan simfonija, un pēkšņi – bum! – bungu rībiens. Un visi pamodušies. (Visi smejas.) Tas bija joks muzikālā kontekstā. Kādas citas konotācijas, izņemot muzikālās, te var būt?

RL: Bet Mālera sarkasmā vai ironijā? Tur arī nav jēgpilnu konotāciju?

Jakulovs: Māleram ir. Piemēram, Pirmajā simfonijā ar “Frère Jacques” – viņš ir paņēmis bērnu dziesmiņu, transponējis minorā, un tā patiešām izklausās visai dīvaini. Kad šo dziesmiņu dziedāja bērns, tā izklausījās pēc “Lai vienmēr būtu saule”. Mālers visai daļai nosaukumu aizguvis no Beklīna gravīras, kuru, ja atmiņa mani neviļ, sauc “Zvēri apglabā savu mednieku”. Nebijis tas izcelts nosaukumā, tālaika publika Vīnē... Starp citu, interesanti – bērnu kanona dziesmiņu viņš pēkšņi izmanto minorā! Mūsdienās “Frère Jacques” vairs nav tik labi pazīstama¹. Tas var palikt nepamanīts. Viss ir ļoti nosacīti. Ja agrāk, piemēram, Glukam, akords – pamazinātais septakords – skanēja šādi (piesēžas pie klavierēm un spēlē)... un nozīmēja, ka tuvojas kaut kas ļoti baigs, tad mūslaikos tas vienkārši ir zināms muzikālā konteksta rudiments un nekas vairāk! Ja Bahs tagad dabūtu dzirdēt savu “Kafijas kantāti”, viņš saviebtos šausmās. Viņam tas būtu vienkārši tīrs troksnis.

Lūk, šī te konotāciju skala – kad tev harmonija, muzikālā frāze vai orķestrācijas īpatnība pēkšņi sāk kaut ko nozīmēt – ir atkarīga no mūzikas tehnoloģijas, valodas attīstības.

RL: Jūsu koncertā spēlē trīs meitenes. Tad viena pieceļas kājās. Pēc tam pieceļas vēl divas. Tad pieceļaties jūs un aicināt piecelties publiku. Visi smejas. Visi pieceļas. Vai tas ir joks?

Jakulovs: Dieviņ tētīt, jā! Tas ir joks.

RL: Kāda ir šī joka jēga?

Jakulovs: Jūs tagad laikam runājat par skaņdarbu “Pasaulē vislabākais maršs”. Tur beigās ir citēta ASV himna, un tāpēc ļaudis ceļas kājās. Vēl jo vairāk – man ir bijis daudz atskaņojumu gan Ziemeļos, gan Dienvidos. Ziemeļnieki kaut ko tādu neatļaujas, taču, sākot ar Dienvidkarolīnu un tālāk līdz pat Teksasai pirms jebkura simfoniskā koncerta tiek spēlēta Amerikas himna: diriģents iznāk, paceļ rociņas, un sākas Amerikas himna. Un visai publikai jāceļas kājās un jāuzliek roka tur, kur viņiem, domājams, ir sirds. Tas, es uzskatu, ir neciešami. Tas ir anahronisms, tā ir mežonība...

RL: Kāpēc?

Jakulovs: Nacionālo himnu spēlē parādēs vai bērējot noteiktu cilvēku. Tas ir normāli. Man te blakus ir liela katoļu katedrāle, Svētās Katrīnas baznīca. Te dzīvo īri, galvenokārt pensionāri, viņi visi ir karu dalībnieki. Dzīvo viņi pa simtam gadu. Nu viņus citu pēc cita sāk bērēt. Pats par sevi saprotams, ierodas mežradznieks, pats par sevi saprotams, skotu dūdas. Spēlē himnu. Un līķi apsedz ar nacionālo karogu. Tas viss ir pareizi: cilvēks dienējis armijā. Bet kāds te sakars ar koncertu, kurā spēlē, piemēram, Rimska-Korsakova “Spāņu kapričo”?

RL: Lai klausītāji neaizmirstu, kādā valstī viņi dzīvo.

Jakulovs: Viņi tak neaizmirst! Politika viņiem neļauj aizmirst. Viņi par to atceras, saņēmuši kārtējo elektrības rēķinu.

RL: Varbūt jums nepatīk pats himnu žanrs?

Jakulovs: Es ļoti labprāt uzrakstītu kādu himnu.

RL: Armēņi jums vēl nav pasūtījuši jaunu himnu?

Jakulovs: Nē. Armēņiem labāk patīk dzīvot pašiem savā paradigmā. Es pēdējo piecu gadu laikā reizes četras esmu ceļojis uz Armēniju. Man Armēnija ļoti patīk.

RL: Bet par pilsoni neesat kļuvis?

Jakulovs: Esmu, esmu. Man pat pasi iedeva. Nu man ir trīs: ebreju, armēņu un amerikāņu.

RL: Čigānu nav?

Jakulovs: Amerikāņu jau būtībā arī ir čigānu. (Visi smejas.)

RL: Jūs droši vien esat dzirdējis parunu: kad piedzimst armēnis, ebrejs apraudas.

Jakulovs: Jā, protams!

RL: Vai sevī jūs kaut ko tādu novērojat?

Jakulovs: Lūk, ko es jums pateikšu. Es te daudz saejos gan ar armēņiem, gan ar ebrejiem. Ar čigāniem agrāk arī daudz sagājos, bet dievs aizvedis prom no šīs saiešanās. Ebreju draugu kompānijā mēs precīzi pēc 15 minūtēm sāksim spriest, vai tas ir labi Izraēlai. Armēņu kompānijā mēs runāsim par visu ko – par šīs vīna pudeles labajām īpašībām un trūkumiem, par ko vien tīk, bet pēc piecām minūtēm mēs sāksim runāt par genocīdu. Man bija gadījums. Es Ņujorkā uzrakstīju skaņdarbu senarmēņu valodā. Galu galā, vai tad es esmu armēnis vai ne? (Salej.) Pēc Narekas Grigora “Žēlabu grāmatas”. Un es, pats par sevi saprotams, līdz ar citiem tradicionālajiem instrumentiem gribēju izmantot armēņu instrumentus duduku, zurnu un dholu – tās ir tādas armēņu bungas. Kur tos sadabūt? Armēņu šeit ir daudz, kā jau visur. Bostonā dzīvo otrā lielākā armēņu kopiena. Atklājās, ka jā, armēņi ir, un viņi spēlē šos instrumentus. Taču viņi visi ir tautinieki. Spēlē bez notīm, notis neviens nelasa. Es, pats par sevi saprotams, devos uz ļoti nopietno Ņujorkas armēņu kopienu. Tur ir spēcīga armēņu baznīca, metropolīts, viss, kā nākas. Taču armēņi izvirzīja nosacījumu: viņi palīdzēs, ja šis skaņdarbs būs veltīts armēņu genocīdam. Es viņiem atbildēju, ka armēņiem ir lai nu neliela, lai nu diezgan pretrunīga, bet tomēr heroiska vēsture, kā jau daudzām tautām. Ir tur Artavazds II, Sajats-Nova, Mesrops Maštocs, kurš izgudroja rakstību, daudz visa kā tur ir. Pietiek nest zārkus nacionālajai vēsturei pa priekšu, tauta nevar visu mūžu tajā dzīvot! Tā ir metafiziski mirusi! Armēņi man teica: “Labi, mēs saprotam. Tāds gadījums... Visus sludinājumus par jūsu skaņdarbu ar mūsu dižā dzejnieka vārdiem mēs publicēsim tā, kā jūs gribat.” Precīzi pēc divām dienām parādījās koncerta afišas, kurās bija rakstīts, ka skaņdarbs veltīts armēņu genocīdam. (Visi smejas.) Nekas nav līdzams. Tas pats notika ar skaņdarbu “Jidiša leksikons” – tie ir tādi mazi fragmenti, veidoti kā vārdnīca. Tur ir, piemēram, “Ījaba žēlabas”, blakus ir “Grēkāža žēlabas” un tā tālāk. Un tas pats: mūsu ebreji pateica, ka tā neesot ebreju mūzika. Jo ebreju mūzika viņiem ir šitie te iešmigojušie klezmeri uz paštaisītām vijolēm, sēž uz jumta un čibina tās orientālistiskās cakas. Šai ziņā izraēlieši ir malači, viņi visu šito butaforisko operetes kultūru ir izmetuši. Jo ebreju mūzika, īstā sinagogas mūzika, nav vis šitie medainie tenori, kuri ķepē saldu sīrupiņu, tā ir himniska mūzika, ebreji ir karotāju tauta. Tur bijis Jehošua Nūna dēls, Masada – kā tikai tur nav bijis. Pavisam cita mūzika! Un atbrīvoties no tā galīgi nav iespējams. Tomēr es atbrīvojos, jo manas trejādās asinis, tā sakot, ķīmiskā veidā cita citu izdzēsa.

RL: Sakiet, lūdzu, vai mūziku var izdomāt? Nu, piemēram, visvisādi 20. gadsimta sākuma izdomājumi – tas taču ir intelektuāls mēģinājums izgudrot cita veida mūziku.

Jakulovs: Ja mēs runājam par Šēnberga dodekafonijas sistēmu, tad ir tā, ka viņš jau to neizdomāja tukšā vietā. Vispār to labāk ir parādīt, nevis par to runāt, nāciet! Lūk, skatieties, no kurienes tas ir radies. (Spēlē klavieres.) Skaisti skan, vai ne? Bet ar ko muzikāla skaņa atšķiras, piemēram, no šīs? (Nomet uz grīdas maisiņu.) Ar to, ka, šim krītot, skaņas vilnis atgādina samudžinātu vecāsmātes kamolu. Muzikāla skaņa atšķiras tādējādi, ka fizisks ķermenis sāk vibrēt, bet vibrē regulāri.

RL: Tāpat kā mūsu īstenība.

Jakulovs: Jā. Tā var būt, ja ņemam sākotnējās lietas, pašas pirmās. No kā viss ir cēlies? Loka stiegra. Vai uzstiepta zvērāda, pa kuru tu sit ar klabatu, vai gliemežnīca, kurā tu sāc pūst. No tā cēlušies visi pūšaminstrumenti, stīgu instrumenti, strinkšķināmie, sitamie. Tālāk, skatieties! Man te, piemēram, ir stīga, jā? (Spēlē.) Fizisks ķermenis vibrē ne tikai pilnībā, bet arī ar savām pusēm, trešdaļām, ceturtdaļām un tā tālāk. Lūk, skatieties: tas vibrē pilnībā – šī ir galvenā, fundamentālā skaņa. (Spēlē.) Bet, ja es, piemēram, sameklēju šīs stīgas vidu un vieglītiņām pieskaros tai ar pirkstu, es no tās izdalu dažādas skaņas. Un tālāk, to izdarīdams, es iegūstu šitādu lietu, skatieties (spēlē), šī ir oktāva. Pirmais virstonis, otrais virstonis, trešais virstonis, ceturtais virstonis, piektais virstonis, un finālā man ir mažora trijskanis, kurš mūsu ausij tik tiešām ir ļoti patīkams, jo tas viss atrodas dzīvajā dabā. Ja es eju tālāk (spēlē), attālums starp virstoņiem kļūst mazāks un rodas visa gamma, kāda tā ir. Tālāk, runājot par to, ka ir šitādas lietas (spēlē), – šī ir visiem ļoti labi zināma akordu secība. Tā ir pamatā būtībā visai klasiskajai mūzikai Haidna, Bēthovena, Mocarta un tā tālāk laikos. Tā ir pirmā un otrā virstoņa secība (spēlē). Tālāk tas viss pamazām kļuva sarežģītāks, un jau Listam...

RL: Tālāk – tas ir, vēsturiski?

Jakulovs: Vēsturiski. Un kas nu notiek? Šī ir atšķirība starp tiešu spriedzes – tension – un atrisinājuma atbilstību (spēlē). Jau vēlīnajam Listam mēs redzam (spēlē) spriedzes uzkrāšanas virkni, kas atrisinās nākamajā spriedzē. Skrjabinam (spēlē)... – kur te ir tonālais centrs? Nav tāda! Un lūk, kad mūzika bija nonākusi tik tālu, kad komponisti sāka izvairīties no harmoniskiem atrisinājumiem, tad arī parādījās Šēnbergs, kurš teica, ka viss ir vienādi nozīmīgs. Bet, ja katra skaņa un katrs skaņu salikums, un katrs akords ir absolūti vienādi nozīmīgs, tad vairs nav subordinācijas. Mums ir 12 toņu – mūsu sistēmā; ķīniešu, indiešu sistēmās ir vairāk. Mums ir 12 hromatiskās gammas toņu, temperēšanas rezultātā. Un katrai no šīm skaņām piemīt absolūti tāda pati autonomija un autoritāte kā citām. Un mūzika kļuva būtībā... Nu, tā nav atonālā mūzika – tā it kā ir tonalitāte bezsvara stāvoklī, tur, kur nav gravitācijas. Taču īstenībā tas pats notika arī ar filozofiju, kad bija pazaudēta gravitācija. Ejam, iedzersim!

RL: Starp citu, jūs teicāt, ka klausāties to, kas ir bijis, un turpināt turpat radīt.

Jakulovs: Nu, saprotiet, tikai mežonis var apgalvot, ka viņš no jauna visu izgudro no nulles. Pats par sevi saprotams, viss notiek tradīcijā, pats par sevi saprotams, pastāv dzirdes pieredze, mēs no tā nekur nevaram dēties. Ir lietas, kuras uzrodas, tik tiešām... Taču tās droši vien jau ir kaut kādas jaunas esošā kombinācijas – kā jau principā viss. Un tālāk tu jau sāc nodarboties – gluži kā tas nelaimīgais Mičurins, tikai, cerams, daudzmaz sekmīgāk – ar kaut kādu selekciju, kaut ko aiznes, iznes ārpus iekavām, centies izvairīties no klišejas. Jo tā ir ļoti baisa būšana – klišeja visu laiku tevī sēž. Tā ir pirmais, uz ko tevi provocē profesija: šitā klusiņām ērti jo ērti iesēsties šīs klišejas krēslā.

RL: Kā jūs pazīstat klišeju?

Jakulovs: Ziniet, komponista profesija... Nu, teiksim, Raimonds Pauls ir ļoti talantīgs cilvēks. Bet sacerēt labu dziesmu nozīmē balansēt starp jau pavisam apriebušos klišeju un kaut ko tādu, kas ja ne padarīs šo klišeju cildenu, tad vismaz, rupji sakot, saķers tevi aiz ausīm. Tas ir grūti, bet šī nav tā joma, kurā es vispār esmu kompetents. Man nav dota šī... Tas – uzrakstīt labu dziesmu – starp citu, ir liels talants.

RL: Tad par dziesmu arī iedzersim.

Jakulovs: Iedzersim, puiši!

RL: Pjatigorska vectēvs Maskavā izgatavoja cepures, viņam bija fabrika. Taču viņa kaislība bija čigānietes. Sakiet, lūdzu, kas čigānu sievietēs ir īpašs?

Jakulovs: Neko labu nevaru pateikt, absolūti neko. Es čigānus gluži labi pazīstu, pateicoties tēvam. Viņš no lēģera pārnāca 1953. gadā. Ietupināja viņu 19 gadu vecumā par klanīšanos Rietumu priekšā. Man ir saglabājusies izziņa, kurā rakstīts: “Jakulovs Aleksandrs Jakova dēls ideoloģiski nesaskan ar VK(b)P līniju mūzikas jomā, nepieciešams viņu īslaicīgi izolēt uz 15 gadiem. Un trīs paraksti, trijstūris. Atgriezies no lēģera, viņš devās pirmajos vieskoncertos ar filharmoniju, taču neko nespēja... Viņš bija sliktā formā. Bet toreiz Maskavā bija iebraucis čigānu ansamblis Romen. Maskavas varas iestādes tajā laikā bija nolēmušas tomēr čigānus kaut kā nolikt pie vietas – viņi taču klejoja, ar viņiem nebija iespējams neko iesākt. Tad nu bija nolemts: labs ir, lai būtu čigānu ansamblis, lai jau viņi dejo un pelna kaut kādu naudu, kaut arī, protams, puse tik un tā zaga tirgū. Šie čigāni bija atbraukuši uz Maskavu, un tētis bija uz turieni aizgājis ar vijoli, sācis spēlēt, un šie bija viņu pieņēmuši. Tā bija vienīgā vieta, kur Padomju Savienībā 1957. gadā varēja noslēpties, – čigānu tabors. Tas bija anklāvs, viņus neviens neaiztika, viņiem bija sava dzīve. Un tēvs aizgāja pie viņiem. Tur viņš arī iepazinās ar manu māti, čigānieti, kura bija aizbēgusi no bērnunama Kišiņevā. Bērnunams bija militārais – nevis tautas ienaidnieku bērniem, bet bērniem ienaidniekiem. (Visi smejas.) Bērnus uz tualeti tur veda divas reizes dienā, bet, ja bērns apčurājās, viņu iebāza karcerī. Baisas lietas. Viņa iemācījās krievu valodu, un viņiem piedzimu es. Līdz gada vecumam es braukāju apkārt ar šo čigānu ansambli. Ansamblis jau nu bija labais, protams: puse uz skatuves, puse tirgū. Pirmie iespaidi – ļoti interesanti, ka visiem tur ir bērni un visi brēc. Un, lai bērni nebrēktu koncerta laikā, čigānietes iedzēra glāzīti sarkanvīna un deva zīst krūti. Viena dejo, otra zīda, un tā nodod no rokas rokā. Bet es jau esmu galīgi piedzēries.

RL: (Smejas.) Gada vecumā?

Jakulovs: Nē, četru mēnešu. Un meitenes visas bija pirms legālā vecuma, visas dzemdēja 17–18 gadu vecumā. Nu re, tā es, nogaršojis visas šīs čigāniešu krūtis pēc kārtas, galīgi piedzēries aizmigu ģitāru skaņu pavadījumā. Tas droši vien ir atspoguļojies manā jaunradē. (Visi smejas.) To man māte stāstīja. Tāda bija mana pirmā mākslas pieredze. Otrā man bija lieliska, 14 gadu vecumā. Vecāki visu laiku ceļoja ar vieskoncertiem, tad ātri izšķīrās, un es kopā ar vecomammu paliku dzīvot Maskavā. Sākās mācības konservatorijas mūzikas vidusskolā, un man vajadzēja strādāt. Nu re, un mēs ar draugu, par mani vecāku, bijām līdzīgi, un es ar viņa pasi sāku strādāt Maskavas krematorijā – spēlēju ērģeles. Tā bija gigantiska krematorija, Ņikoļsko-Arhangeļskā, tik tikko uzbūvēta. Un tur – jūs smiesieties – es nopietni pievērsos komponēšanai. Pirmām kārtām tur sēdēja kvartets no Maskavas konservatorijas. Viņiem bija maza istabiņa, viņi tur sēdēja, iešņaboja, ieēda siļķīti un, kad bija atvests sevišķi svarīgs līķis, līda ārā un spēlēja Mocarta “Lacrimosa” manā pārlikumā. Kad līķis nebija svarīgs, spēlēju es. Tur bija tādas elektriskas ērģeles, Estonia saucās vai kaut kā tamlīdzīgi. Publika gāja kā pa konveijeru, ceremonija ilga divarpus minūtes. Es biju izspēlējies visus man zināmos bēru maršus – un tad sāku sacerēt bēru maršus divu minūšu garumā, tieši tik garus, cik vajadzēja, lai pēc pogas nospiešanas līķis iebrauktu krāsnī. Un tie marši bija dažādi. Galu galā man to bija kādi 15 gabali, pēc tam es sarakstīju vēl vairāk. Es skatījos uz nelaiķi un domāju: kas viņš bija par cilvēku? Kā izskatījās? Nelaiķi lielākoties izskatās vienādi, tomēr ne pilnībā. Tā nu es nolemju: “Nospēlēšu viņam Septīto maršu vai Ceturto maršu, vai Trešo maršu.” Tā burtnīca man diemžēl ir pazudusi, taču kaut kādas melodijas ir palikušas, es tās vecajos skaņdarbos esmu izmantojis. Nu re, tas bija tāds skumīgs moments. Bet līksms moments – nokļuvis Minhenē, es dzīvoju turku kvartālā pie Hauptbahnhof. Tur sāku strādāt par ērģelnieku luterāņu baznīcā, nospēlēju mesu un vakarā – agrāk tur bija bordeļi, bāri un tādā garā – strādāju striptīzbārā, spēlēju klavieres. Starp citu, strādādams par pianistu striptīzbārā, es iemācījos spēlēt, absolūti neskatīdamies uz klaviatūru.

RL: (Smejas.) Kur tad jūs skatījāties?

Jakulovs: Man bija jāseko līdzi norisei. Un reiz tur viesizrādēs ieradās čigāniete no Ungārijas – droši vien jau gadus 35–40 veca, turklāt acīmredzami bijusī baletniece. Bārs bija itin paliels, nebija nekāds nomaļais kakts. Un viņa pieprasīja klasisko repertuāru – Rahmaņinovu, Šopēnu. Neviens viņai, protams, ne tuvu nebūtu derējis. Bet es pateicu, ka nospēlēšu. Un sāku spēlēt. Viņa vienu cimdu vilka nost kādas desmit minūtes, viņai bija plastika, tas bija tiešām skaisti. Es spēlēju, ka rīb. Turklāt flīģelis bija aizvērts, viņa vēl sēdās tam virsū. Jāsaka, tas bija žanrs.

RL: Ar ko īsti čigāni izceļas starp citām tautām? Kāda ir viņu apbrīnojamā spēja?

Jakulovs: Viņiem ir satriecoša visa pieņemšanas izjūta. Zināt, kā sākas čigānu eposs? Viņi raksta: iesākumā mēs, čigāni, bijām putni.

RL: Skaisti.

Jakulovs: Ļoti skaisti. Bet interesanti, ka viņiem nav nekādas monofizītiskas savējības izjūtas. Brīvības mīlestība – tas ir brīnišķīgi, tomēr tas viņus nevieno. Viņi saka: mēs visi esam putni. Bet kur katrs lido? Tā ir pilnīgi cita pasaules uzbūves percepcija. Lūk, kas ir čigāni.

RL: Es pēkšņi atcerējos, ka viena no divām sievietēm, ar kurām Kazanova pēc iepazīšanās nepārgulēja, bija čigāniete.

Jakulovs: Un pareizi darīja.

RL: Iemesls bija...

Jakulovs: ...triperis.

RL: Nē, nē. Viņš nezināja viņas valodu. Un viņš gulēja tikai ar tām, ar kurām spēja sarunāties.

Jakulovs: Tas nu ir estētisms. (Smejas.)

RL: Nenosodiet. (Smejas.) Jaša, es ierosinu iedzert par čigānisko jūsos. Un par putnisko.

Jakulovs: Par putnisko, šo visu visaptverošo.

RL: Par putnu jūsos.

Jakulovs: To jūs skaisti pateicāt.

RL: Sakiet, lūdzu, Jaša, kā veidojās jūsu attiecības ar tēvu?

Jakulovs: Ļoti slikti. Viņš man nepiedeva, ka es aizbraucu. Kad 1995. gadā biju atbraucis no Amerikas, viņš vēl bija dzīvs. Es teicu: “Tēt, es tevi aizvedīšu, tu jau esi vecs, brauc man līdzi!” Un zināt, ko viņš man atbildēja? Viņš pateica: “Kā tu vari mani mudināt aizbraukt? Šī ir mana valsts, es te lēģerī sēdēju! Mani te pazina! Mani ietupināja tāpēc, ka bija ievērojuši. Nevis kaimiņu Vasju! Mani. Viņi varēja mani uzlikt uz postamenta, varēja ietupināt. Es biju nozīmīgs, jo viņi man pievērsa uzmanību.” Kad viņš man to pateica, es biju atbruņots. Nespēju neko iebilst.

RL: Un viņš palika?

Jakulovs: Jā, viņš palika. Un nomira, visu aizmirsts, protams. Pēdējos trīs gadus bija pārstājis ar mani pat sarunāties. Tā ir lēģernieka psiholoģija, cilvēka, kurš visu dzīvi bija tikai izdzīvojis. Kad mans tēvs nokļuva lēģerī, viņam bija 19 gadu. Vecāmamma, viņa māte, kas mani uzaudzināja, aizgāja uz konservatoriju. Bija tāds dižs pedagogs Abrams Jampoļskis, pie kura bija mācījies arī mans tēvs. Un viņš vecmammai pateica: “Vajag Aļikam uz lēģeri aizsūtīt vijoli, citādi viņš neizdzīvos.” Viņam bija vijoļu kolekcija, ieskaitot arī Andreas Amāti vijoli. Tagad tā maksā kādu pusotru miljonu. Viņš teica: “Ņemiet šo vijoli! Es domāju, ka tā nokļūs līdz lēģerim.” Bet tēvs jau bija pārsūtīts uz Kazahstānu, uz Žezkazganu. Un ziniet, vijole līdz turienei nokļuva. Bet tēvs bija aizkomandēts uz šahtām. Viņš tur nebūtu izdzīvojis, jo bija uzaudzis elitē. Viņš bija dzimis Vladivostokā, un, kad pie varas nāca boļševiki, viņa vectēvs, bagāts cilvēks, nopirka jahtu un aizburāja uz Šanhaju. Pirmajā laikā viņi dzīvoja tur. Bet pēc tam, kad ķīnieši sāka izsniegt vīzas uz Austrāliju, Sidneju, Losandželosu, Sanfrancisko un Krieviju, šī stulbā krievu inteliģence pateica: “Kāda Šanhaja? Kāda Sidneja?” Un ieradās Maskavā. Un mans tēvs nokļuva tajā lēģerī. Nu re, un Jampoļskis sūta viņam vijoli. Tam lēģerim bija tāda platība, ka priekšnieks pa to lidoja mazā lidmašīnā. Bet tētis pirms lēģera bija piepelnījies, par taloniem spēlēdams Baltkrievijas stacijā.

RL: Ko nozīmē “par taloniem”?

Jakulovs: Naudu nedeva, deva talonus. Viņš tur spēlēja kopā ar Janu Frenkelu, dziedāja Vertinski! Frenkels spēlēja vijoli, un tētis dziedāja: “Banāncitrondzeltenajā Singapūrā...” Tā nu viņš lēģerī sāka spēlēt šo vijoli. Bet tur tajā laikā bija kolosāla Banderas organizācija. Viņiem bija ļoti strikts, tā sakot, aparāts, bija pat sava tipogrāfija. Viņi sveicinājās: “Varoņiem slava!” Un te pēkšņi tētis barakā nospēlēja slaveno tango “Gucuļmeiča Ksenija”. Banderieši to izdzirdēja. Viņi aiziet pie lēģera priekšnieka un saka: “Priekšniek, tu puiku, cilvēk, atbrīvo no kopīgajiem darbiem. Lai viņš mums spēlē, citādi mēs tev visas šahtas apstādināsim.” Lēģera priekšnieks viņu atbrīvoja. Tētis sāka pirtī dalīt ziepes, kopīgajā darbā jau vairs negāja. Spēlēja vijoli. Nu, padomju vara bija visur, tātad pat nometnē 7. novembrī bija jārīko kaut kāds koncerts. Viņam saka: “Savāc kopā orķestri!” Bet blakus, aiz mūra, bija sieviešu nometne. Tajā sēdēja vēstnieku sievas – itālietes, francūzietes, spānietes, visas, kuras bija saņemtas ciet pēc kara. Kopā ar tēti tajā laikā sēdēja kāds Klauss fon Hafke, 18 gadus vecs puikiņš. Kad Hitlers gribēja uztaisīt otro divīziju pēc SS, viņš nodibināja Großdeutschland, lai pietuvinātu sev aristokrātiju. Viņš paņēma visu to vācu aristokrātiju, galvenokārt jaunus puišus, kuri bija studējuši paukošanu, mūziku, bija fenomenāli izglītoti. Šis Klauss fon Hafke bija pāžs pie Haso fon Manteifela. Viņa tēvs bija Pomerānijas vietvaldis. Viss viņa pienākums bija nēsāt tā heraldiku parādēs. Tētis mazliet, padomju skolas robežās, zināja vācu valodu. Klauss lieliski spēlēja klavieres, un tētis viņu paņēma. Tēvs stāstīja, ka spēlējis Klausam Baha “Čakonu” un tas teicis: “Zaša! Das ist niht Bah! Das ist Ofenbah!” (Visi smejas.) Un tā viņi uz neuzskaņota flīgeļa spēlējuši Bēthovenu, “Kreicera sonāti”. Bet tēvam bija jātaisa koncerts, tāpēc iesākumam vajadzēja nospēlēt uvertīru “Silvai”. Un Klauss uz to teicis: “Zaša, dīze muzīk vird niht gešpīlt!” Tēvs jautā: “Varum?” – “Das ist jūdiš!” Tēvs saka: “Klaus, kā tev nav kauna?”

Bet visbriesmīgākais bija tas, ka tēvs pēc tam nespēja spēlēt tango “La Cumparsita”. Jo naktī kaimiņlēģerī notika tā saucamā sieviešu sanitārā apstrāde. Viņi ņēma skaistules no lēģera, skuva viņām kaunumu, varoja. Un izsauca mūziķus, ieskaitot manu tēvu, lai viņi tam klāt piespēlētu tango. Tēvs teica: “Klaus, es vairs nespēju uz turieni iet.” Tas atbildējis: “Zaša, das ist aine kace.” Pēc tam viņiem deva dzīvu kaķi, viņi to nosita, izķidāja, vārīja visai barakai. Tā arī dzīvoja. Ticis no turienes ārā, tēvs bija salauzts cilvēks. Viņš nespēja to visu pārdzīvot. Vecāmamma stāstīja, ka, atgriezies Maskavā, viņš nav spējis pat pieiet klāt un nopirkt sev sērkociņus un papirosus. Viņš šausmīgi baidījies.

RL: No kā?

Jakulovs: Vispār, no visa. Un tad ieradušies čigāni ar ansambli un teikuši: “Tu esi mūsējais, mēs tevi ņemsim.” Un viņš aizgāja pie viņiem uz visiem laikiem. Vēlāk, kad mēs jau dzīvojām Maskavā, viņš bija Tautas mākslinieks, un tur, protams, bija publika – Visockis, Belločka-šmelločka...

RL: Ahmaduļina?

Jakulovs: Jā. Kad es aizbraucu, Belločka nomira, Visockis nomira. Un es sapratu, ka viņš visu laiku meklējis kaut kādu aizsargātību. Es atbraucu pie viņa 1995. gadā, pie viņa mājās sēž Šandibins.

RL: Kas tas tāds?

Jakulovs: Tas bija kaut kāds darbonis no Krievijas Domes, drausmīgs cilvēks. Es saku: “Tēt, kas tas tāds?!” – “Viņi mani mīl, viņi mani aizstāv!” Tas nu bija murgs. Pēc tam es vēl vairākas reizes biju atbraucis, bet ar viņu kļuva vēl ļaunāk, viņš teica: “Es negribu tevi pazīt.” Un tad nomira. Par laimi, savā gultā. Naktī man piezvanīja brālis un pateica, ka tēva vairs nav. Es saku: “Rīt es nevaru, ielidošu otrdien vakarā.” Viņš atbild: “Nevajag.” Tie viņu apglabāja, apraka zemē pirms manas ierašanās. Man no tēva ir palikusi kaklasaite. Viņam bija vienreizīga gleznu kolekcija, neaptverama bibliotēka, to visu šie ir atdevuši nezin kam. Tēvam bija neiedomājamas lietas. Puškins Suvorina izdevumā, kur Nikolajs ar roku bija labojis. Tāds bija mums mājās. Pirmais Hļebņikovs uz Harkivas papīra, uz kura tas viss tika izdots. Majakovska telegramma. Majakovskis rakstīja no Eiropas telegrammu Žoržam: “Serjoža aizgāja un mums visiem parādīja ceļu.” Viss prom. Arī viņa vijole, starp citu, tā pati Andreas Amāti vijole, kas viņam līdzi izgāja visu lēģeri. Kad es piedzimu, viņš paņēma manu autiņu un ietina šo vijoli tajā. Es to autiņu atceros, bija galīgi lupatās pārvērties. Viņš to nekad nemazgāja – teica, nedrīkstot. Bija ļoti māņticīgs. Vijole arī pazuda. Kaut kāds oligarhs nopircis.

Kad tēvs nomira, es paliku šeit. Visa viņa ģimene neļāva man viņu nemaz apglabāt. Noraka viņu zemē, man klāt neesot. Lai gan būtībā tas jādara vecākajam dēlam. Jāņem lāpsta un tēvs...

RL: Man ir tāda sajūta, ka jāiedzer par jūsu tēva piemiņu. Saskandinot vai ne, to jau jūs pats lemiet.

Jakulovs: Saskandināsim! Tas ir šausmīgi traģisks stāsts.

Es mēdzu braukt pie Nadeždas Mandelštamas, viņa jau mētājās ar spilveniem, bet mani pieņēma. Uzvārda dēļ, protams, ne jau kaut kā citādi. Viņa daudz stāstīja un “Otrajā grāmatā” ir daudz uzrakstījusi par Jakulovu. Viņa ir teikusi: “Viņš bija izšķērdīgs un trūcīgs.” Viņa vispār ģeniāli runāja. Bet, no otras puses, es saprotu, ka tā jau arī viņam bija sava dzīve jābeidz – armēņu kapos. Viņam bija ļoti svarīgi, lai tas būtu armēņu kapos. Man gan nav svarīgi. Kapi paliek kapi. (Visi iedzer.)

RL: Robertam Frostam ir lielisks dzejolis “Strauts”. Viņš tur raksta par tukšumiem, kas savērti cits citā: “To fill the abyss’ void with emptiness” – ar tukšumu piepildīt tukšuma tukšumu. Brodskis rakstīja, ka viņš to praktiski nespējot sasniegt, to nespējot arī neviena Vecās pasaules dzejnieka redzesloks. Tāda vientulība attiecībā pret šo dabu, pret šo svešo zemi, pret šiem svešajiem kokiem. Kā jūs jūtaties Amerikā no šīs metafiziskās puses, ja var tā teikt?

Jakulovs: Es šeit esmu daudz braukājis, un zināt, kas mani ārkārtīgi pārsteidz? Visi šie cilvēki, šis Frosts, zemes arājs, izsakoties figurāli, un īstenībā... jā... Un tādi ģeniāli cilvēki kā Folkners, kurš dzīvoja iesūnojušajos Dienvidos...

RL: Un piedevām dzēra.

Jakulovs: Ziniet, dzēra šeit visi. Tas, starp citu, ir interesanti. Lieta tāda, ka visa amerikāņu mākslas kultūra lielākoties ir margināla, viņi visi bija iznesti ārpus iekavām. Ja Krievijā to izdarīja režīms, tad šeit bija tāpat, jo elite viņus lāgā nebija ar mieru pieņemt. Tas bija nevajadzīgi, valsts šeit ir būvēta uz citām lietām. Visa šitā svārstīšanās, valstīšanās, pendelēšanās šurpu turpu... Viņi bija izraidīti no kopējās sociālās straumes. Un pat tad, kad baudīja zināmu slavu, viņi tik un tā palika ārpus iekavām, un viņi nevarēja to nejust. Šeit nebija šī eiropeiskā koncepta, šī baironisma, šī Mākslinieka, šī Lista, kurš lika galvā abata bereti... Šeit neviens uz viņiem neskatījās ar sajūsmu. Lists reiz nebija izsmēķējis cigāru līdz galam un to benčiku atstājis – un tak viena dāmīte paņēmusi un ielikusi kristāla vai zelta lādītē! Šeit nekā tāda nebija, viņi visi cieta. Šeit viņi vai nu ļoti brangi iedzēra, vai lietoja narkotikas un tā tālāk. Visi pēc kārtas! Nemaz nerunājot jau par 19. gadsimtu, sākot ar Edgaru Po. Nu nepieņēma viņus šī sabiedrība!

RL: Bet kā tas ir ietekmējis Amerikas metafizisko ainu?

Jakulovs: Nu skatieties, šī pilsēta ir dibināta 1630. gadā. Precīzi pēc pusgada šeit nogrieza ausis cilvēkam, kurš bija apsūdzēts nepietiekamā dievticībā. Šeit bija pirmā avīze, kuru mudīgi aizklapēja ciet. Līdz Neatkarības karam te bija puritāņu sabiedrība. Šeit bija pirmais likums, liekas, 1637. gadā, pret cietsirdīgu apiešanos ar dzīvniekiem – un precīzi pēc pusgada Boston Common laukumā, pilsētas centrā, sāka masveidā izpildīt nāvessodus. Pakāra tur divus mīlētājus par laulības pārkāpšanu. Šeit patrieca pirmo baptistu mācītāju, pēc tam katoļu, pēc tam ebreju. Šeit noorganizēja pirmo teātra trupu un precīzi pēc pusgada to patrieca. Daudz kas bija. Patiesībā apbrīnojami, ka šī valsts ir pasludinājusi reliģisku iecietību pret visiem – un kļuvusi par pasaules sektantisma centru. Par to ir rakstījis jau Makss Vēbers. Cilvēki, kuriem valsts bija uzticējusi ieročus, sāka absolūti bezjēdzīgi slaktēt cits citu nost. Šeit viss ir ļoti ambivalenti. Jūs jautājat, kāpēc šeit notiek tādas lietas? Es jums pateikšu. Tāpēc, ka šai valstij nav komposta, nav šo kultūras, ekonomikas, vēstures trūdvielu. Eiropa ir izgājusi cauri ļoti daudzām lietām, visam iespējamajam – tautu izraidīšanai, pārceļošanai, kariem, reliģiskajām problēmām, saimnieciskajām –, visam kam, un tikai ar tā visa starpniecību veidojās nācijas. Pie jums Latvijā cilvēki joprojām vāra to pašu zupu tajā pašā grāpī pēc tās pašas receptes, trīssimt gadus. Šeit taču tā nav. Te ķīnieši, tur īri, te ebreji, krievi un tā tālāk. Cilvēks ir radījums, kas nāk no cilts un turas ciltī. Viņš grib iet uz savu veikalu, pirkt savus produktus...

RL: Ambivalents sajaukums ir jēdziens, kuru jūs attiecināt uz Ameriku?

Jakulovs: Protams. Amerika ir visideālistiskākā valsts. Taču es jums pateikšu, viens no galvenajiem dokumentiem – “Tiesību bils”– sākas ar frāzi, kas ir cienīga būt par Longfelova dzejojuma pirmo rindiņu: “Katram cilvēkam ir tiesības tiekties pēc laimes.” Kaut kādā stadijā tas strādāja. Viņi runā par kopīgām vērtībām. Kādas kopīgās vērtības? Brīvība. Taču Hārvardā brīvība ir Loks, Spensers, Hobss, Džefersona deklarācija. Turpretī puisim no Montānas brīvība ir tas, ka viņam pieder ieroču arsenāls. Un varbūt viņš nekad nevienu nenošaus, bet tā ir viņa fiziskās brīvības manifestācija. Šeit viss ir ļoti strikti sadalīts. Tāpēc, ja ģeniāls cilvēks, tāds kā Frosts, Edgars Po vai Folkners, sāk dzīvot šķērsām, gulagā te nebāž iekšā, taču viņš nokļūst... Jo īpaši tajos laikos. Neaizmirstiet, ka toreiz, kad viņi dzīvoja, vēl nebija bijis Rouzevelta, neviens taču nevarēja saņemt ne kapeikas. Bērni strādāja pa 24 stundām diennaktī, pensijas nebija, darbadiena bija nenormēta. Dikenss savos ļaunākajos murgos nespēja iztēloties, kas te bija. Caurcaurēm barbariska, mežonīga dzīve. Nepaspēji – pats vainīgs, un punkts. Tāpēc, pats par sevi saprotams, ja tu neiekļāvies meinstrīmā, tu nekur neiekļāvies. Tas tad arī viņos ieaudzināja nešpetnību. Tā nebija Dostojevska tolerance – viņš, redz, sākumā bija stāvējis uz nošaušanu, bet pēc tam karietē braukāja pasniegt imperatora ģimenei privātstundas un lepojās ar to, ka uz karietes bija uzzīmēts zelta kronis. Šeit bija cits vektors, un kopš tiem laikiem šeit nekas nav mainījies.

RL: Proti, jūs šo nosacīto Amerikas metafiziskumu attiecībā pret Folkneru, Frostu un tamlīdzīgiem saistāt ar šo cilvēku attieksmi pret sabiedrību, kura viņus padarīja par svešiniekiem? Vai jūs domājat, ka viņi pret dabu tā izturas tāpēc, ka ir atsvešināti no sabiedrības?

Jakulovs: Droši vien, jā. Vai esat bijis Ņūhempšīrā?

RL: Jā, man tur ļoti patīk.

Jakulovs: Jūs redzējāt to visu? Tur kuram katram radīsies atsvešināšanās. Šeit vispār daba ļoti atstumj cilvēku. Vai esat ievērojuši, ka, starp citu, šajā valstī visu laiku notiek te tornado, te zemestrīces, te plūdi, te velnszinkas? Šeit daba atstumj cilvēkus. Lai cik tas būtu savādi, Kanādā tā nav.

RL: Par kanādiešiem, iedzersim par kanādiešiem! Vai Kanādā jums būtu mierīgāk?

Jakulovs: Es nevaru, tur taču ir auksti, es gribu dzīvot, kur silts. (Visi iedzer.)

RL: Kāpēc Bostonā ir labi strādāt?

Jakulovs: Te ir bezpersoniski, mani nekas neatrauj. Mierīgi un rāmi. Te ir tāda melnbalta realitāte, jo visas krāsas tiek mūzikai. Bet, ja esmu pabeidzis skaņdarbu, es nespēju te atpūsties, es gribu braukt uz turieni, kur ir krāsaini.

RL: Es reiz arī braucu uz Erevānu. Man viena Rīgas māksliniece teica: “Ja aizbrauksi, iegriezies pie mana paziņas priestera un pasveicini!” Viņa man pat iedeva kaut kādu dāvaniņu viņam. Pirmais, kas mani pārsteidza, bija tas, ka es tur rituālā ieraudzīju asinis.

Jakulovs: Jērs, jā, jā.

RL: Un pēc tam es piegāju pie priestera. Tāds pamatīgs, ļoti skaists cilvēks. Es viņam atdevu to dāvanu, viņš teica: “O, lieliski! Man tagad jākristī bērns, brauciet līdzi!” Un es devos viņam līdzi, pilns baiļu un trīsu. Viņš ātri izrēķinājās ar to bērnu, un mēs izgājām pagalmā. Un tur bija milzīgs galds, pie kura jau gaidīja lērums cilvēku...

Jakulovs: Protams. Tur sanāk galvenokārt nabadzīgie.

RL: Batjuška nosēdināja mani blakus, visiem tika saliets šņabis, es domāju: “Nu, viņš taču nedzers.” Un viņš tā mazlietiņ pielika pie lūpām – bet pēc tam kā lika vaļā! Un es nodomāju: “Jā, es laikam neko dzīvē nesaprotu.”

Jakulovs: Bet es gāju uz mūsu ar Ļiļku kāzu mēģinājumu armēņu baznīcā.

RL: Kur? Bostonā?

Jakulovs: Protams. Svētā Jēkaba baznīca, Saint James. Mēs ar viņu ierodamies. Tur stāv fantastiski skaists armēnis, priesteris, un jautā: “Kā jūs pavadāt brīvo laiku?” Es saku: “Nu, es nesen atgriezos no Parīzes.”– “O,” viņš saka, “Parīze! Man ļoti patīk Parīze, tur ir tik labi. Sēdi kafejnīcā uz ielas un skaties, bet tur visas sievietes staigā augstpapēžu kurpēs. Tu skaties uz šīm kājiņām, tas viss tik skaisti izskatās!” (Visi smejas.) Nu, devāmies mēģināt. Bet tur ir 3. gadsimta rituāls, un tajā manam draugam jātur virs galvas milzīgs krusts. Draugs man bija tāds Volodja Morgenšterns, viņš ļoti agri nomira. Priesteris jautā: “Vai viņš ir ebrejs?” Es saku: “Jā.” Viņš saka: “Nē, jūs tikai neņemiet ļaunā, dieva dēļ, es vienkārši domāju, kā viņš turēs to krustu.” Es saku: “Klausieties, viens pusotru stundu nesa uz pleciem, otrs nespēs paturēt 15 minūtes?” (Visi smejas.) Viņš sāka smieties un saka: “Tā, mēs dodam tādu vīna kausu,” – tur, tātad Koptu, Etiopiešu, Sīriešu, Armēņu baznīcās, sakramentā ir neatšķaidīts vīns. Es saku: “Nu labi.” Bet viņš man saka: “Tev jāņem šis kauss, es dziedāšu armēņu dziesmas, bet tu mazliet iedzer un iedod savai nākamajai sievai, lai viņa izdzertu līdz galam. Jūs kopā izdzerat vīna biķeri kā laimīgas dzīves zīmi...” Okei, labi. Pienāk kāzu diena. Bet mēs ar Vovku Morgenšternu bijām sākuši svinēt jau vairākas dienas iepriekš un ieradāmies nopietna, kā saka, hangover stāvoklī. Tā nu mēs stāvam, atveras baznīcas vārti, visi stāv lejā, galvenokārt ebreju publika. Pirmoreiz dzīvē redz armēņu baznīcu, visiem interesanti. Bet priesteris tātad stāv augšā un sāk dziedāt. Ļoti skaisti. Mēs ejam iekšā. Vovka tur virs galvas milzīgu bronzas krustu. Bet viņš pats ir maza auguma un tur šķībi. Es saprotu, ka tūlīt šis krusts ar aso kanti ietrieksies man tieši deniņos. Es saku:

– Vova, turi!

– Es turu, turu.

– Tev jau rokas trīc!

– Es turu. Bet cik ilgi vēl jātur?

– Turi, kamēr viņš dzied.

– Cik ilgi viņš dziedās?

– Es nezinu.

Te batjuška saka: “Silence in the temple!” Vovka: “Labi, labi!” Tad nu beidzot man iedod to gigantisko biķeri – un te es saprotu, ka tajā ir tīrs kagors. Vai portvīns. Nu, tāds normāls vīns. Un mani sāk kratīt. Es dzeru, dzeru, dzeru, dzeru... Un pēkšņi priesteris man saka: “Stop! Mēs taču mēģinājumā runājām! Atstāj viņai arī kaut ko!” (Visi smejas.)

Bet visinteresantākais reliģiskais rituāls man ir bijis Izraēlā. Es tur šķīros. Man bija sieva, pa pusei vācu ebrejiete. Bet Izraēlā laulības šķiršana ir tikai reliģiskā, citas nav. Tas ir, laulību kā tādu – nu, visu to būšanu, visu šito zagsu – Ben Gurions ir atdevis reliģiozajiem. Vārdu sakot, šķiramies. Arī pirms tam bijām labi pasvinējuši. Viņa bija tāda skaistule, ruda, modele, viss uz pasaules. Vēl arī uzvilkusi tādus svārciņus, es saku: “Tu traka esi, mūs nelaidīs iekšā!” Bet šķirties jāiet uz Mea Šearim kvartālu, kur dzīve ir apstājusies 12. gadsimtā. Tur dzīvo nevis vienkārši hasīdi, bet tā saucamie jerušalmi. Viņi staigā baltās zeķēs, laikam taču līdz ceturtajai Jeruzālemes ebreju paaudzei. Tas ir kaut kas neiedomājams.

RL: Tādi retumi, ka tik turies.

Jakulovs: Absolūti. Tas ir reliģiskās paleontoloģijas muzejs, es teiktu. Mēs ieejam tiesā. Tur ir kaut kādi galdi, sakaltušas tintes smarža, mušas tintnīcās, tas ir, kaut kāds Suhovo-Kobiļins, ne ko pielikt, ne atņemt. Un neviena nav. Es biju paņēmis līdzi Mišku Gendeļevu, bohēmas dzejnieku, kurš tur dzīvoja jau sen un apgalvoja, ka protot ivritu. Pēc tam gan viņš intervijā atzinās, ka ivritu nekad nav mācījies un uzskata, ka “jāsaglabā krievu valodas tīrība”. (Visi smejas.) Mēs sēžam: Miša Gendeļevs, es un mana sieva Ingrida, kura Izraēlā bija pieņēmusi vārdu Ilanita, kas nozīmēja “mazs kociņš”. (Visi smejas.) Pēc kāda laika ienāk trīs cilvēki tajā savā izskatā. Nevienam vispār nepievērš uzmanību. Apsēžas, sāk kaut ko runāt. Beigās atveras durvis un ienāk absolūti kafkiska izskata cilvēks. Ja nelaiķa Pjatigorskis pieņemtu jūdaismu un sajuktu prātā, viņš izskatītos tā. Un piedevām viņam mugurā ir kaut kāda Čehoslovākijas okupācijas laiku žakete un plecā karājas pārnēsājams molberts ar krāsu kasti. Un pēkšņi visi sarosās. Šis cilvēks atvāž savu molbertu, izņem pergamenta gabalu, tušas burciņas un kārbu, kurā ir daudz-daudz-daudz dažādu otiņu. Viņš paņem otiņu, pamērcē un pamirst. Tas bija kaut kas neiedomājams, burtiski teātris. Viens no tiesnešiem viņam kaut ko saka. Es jautāju: “Gendeļev, ko viņš teica?” Tas atbild: “Viņš teica: sāc!” Es: “Bet kam viņš to teica, man?” –“Nē, kādam, lai sākot.” Tad tiesnesis uzrunā mani. Es jautāju: “Gendeļev, ko viņš teica?” Tas atbild: “Tu zini, cik nu es sapratu, viņš jautāja, vai tu gribi nopirkt otiņas.” Es saku: “Ko tu tur gvelz? Tu taču teici, ka protot ivritu.” Tas saka: “Nu, es tā sapratu...” Bet šie uzreiz: “Klusumu tiesā!” (Visi smejas.) Viņš atkal kaut ko jautā. Es prasu: “Nu, ko man teikt?” – “Viņš atkal jautāja par otiņām.” – “Kam, dirsā, man vajadzīgas tās viņa otiņas? Mēs te esam ieradušies šķirties!” (Visi smejas.) Viņš saka: “Saki, bet nesaki “nē”!” Es saku ken, tas ebrejiski nozīmē “jā”. Un pēkšņi viss nostājas savās vietās. Tas iemērc otiņu tintē. Šie jautā: “Kas tu esi?” Es prasu: “Es?” Bet Gendeļevs saka: “Nerunā krieviski!” Es saku: “Gendeļev, viņš jautāja: “Kas tu esi?”” Es saku: “Es esmu Jakovs Jakulovs.” Viņš saka: “Uzvārdi te nav vajadzīgi.” Es saku: “Tas esmu es, un šī ir mana...” Kolīdz es uz viņu norādīju, šie visi vienkārši pamira aiz šausmām. Un atkal: “Kā tevi sauc?” Es saku: “Mani sauc Jakovs.” Viņš saka rakstvedim: “Raksti: Jakov.” Tas raksta. “Kā sauc tavu tēvu?” Gendeļevs tulko. Es saku: “Manu tēvu sauc Aleksandrs.” Tiesnesis: “Raksti: Jakov ben Aleksandr.” – “Kā vēl tevi sauc?” Es saku: “Gendeļev, tu ko – ņirgājies, vai?” Viņš saka: “Nē, es pats tak arī neko nesaprotu!” (Visi smejas.) “Kā tevi bērnībā sauca?” Es atbildu: “Mani sauca par Jašu.” Viņš saka: “Raksti: viņš arī Jaša. Kā vēl tevi sauca?”– “Vēl mani sauca par Janu.” – “Raksti: viņš arī Jan. Un kas šī ir?” Bet sieva kā jau Rietumu meiča mēģināja pati pateikt, taču, kolīdz viņa atvēra muti, šiem sākās paranoiskas šausmas. Es saku: “Viņu sauc Ingrida.” Un atkal: “Kā sauc viņas tēvu? Kā vēl viņu sauca? Kā tu viņu sauc?” Bet es viņu saucu par Rižiku. Viņš saka: “Raksti: viņa arī Rižik.” (Visi smejas.) Tas ar otiņām uz pergamenta uzrakstīja to, ko sauc par get. Un tālāk notiek kaut kas pilnīgi barbarisks. Viņš saritina to pergamentu un saka: “Tu nostājies šeit, bet tu – šeit. Tagad atkārto, ko es teikšu.” Es atkārtoju frāzi ivritā, kura, kā vēlāk noskaidrojās, skanēja šādi: “Kopš šā brīža tu esi atvērta ikvienam vīrietim.” (Visi smejas.) Un te interesantais moments. Man tas gets ir jāmet un viņai – jānoķer. Ja viņa nenoķers, tad vairs nekad nedrīkstēs precēties. Ebreju sabiedrībā viņa vienkārši nav nekas. Es tā kusli, kusli metu, viņa ķer. Bet tas viss notiek pagrabā. Tur ir mazi lodziņi, ēzelītis staigā – es redzu tā pakavus. Viņu pieved pie loga un saka: “Atritini un parādi pa logu!” Viņa pieiet un rāda pa logu. Ēzelītim! Jau daudz vēlāk viens slavens tulkotājs no ivrita man paskaidroja, ka pēc ebreju bauslības laulības šķiršanas dokuments – get – jāraksta vīram ar tām otiņām. Ja viņš pats nespēj uzrakstīt, ebreji izgudrēm ir izdomājuši, ka atnāk rakstvedis, es no viņa nopērku šīs otiņas un tādējādi it kā uzrakstu. (Visi smejas.) Es prasu: “Bet kas tā par demonstrāciju, kas tie par murgiem, ka jāpieiet pie loga?” Un izrādās, ka tā gāja ārā no alas un rādīja kopienai, ka lūk, rekur ir tas gets.

Bet ar to viss vēl nebeidzās. Es ierodos ASV. Dabūju savu ilgi gaidīto uzturēšanās atļauju, zaļo karti. Bet man jāuzrāda dokumenti, ka esmu šķīries. Es aizgāju uz ortodoksālo sinagogu, lai tur man visu, kā pienākas, notulko. Bet es kaut kā biju nopindzelējies, vajadzēja visu ātri iesniegt, un es pat neizlasīju tulkojumu. Paņēmu to visu, samaksāju un devos uz imigrācijas ofisu, bet tā jau ir nopietna amerikāņu iestāde un tur sēž ļoti nopietns, visus nīstošs, ruds, vasarraibumains īru oficieris. Es iegrūžu tam puisim visu šito lietu un redzu, ka, to lasot, viņam vasarraibumi pazūd. Viņš iemet man to dokumentu ģīmī un noprasa: “Ko tu te atnāci?” Šausmas! Lūk, kas tur bija sarakstīts: “5685. gadā visi sēro par pirmā un otrā tempļa nopostīšanu svētajā Jeruzālemes pilsētā, mūsu Dieva miteklī... (Visi smejas.) Vīrietis Jakovs Aleksandra dēls, viņš arī Jaša, viņš arī Jans, ir dāvājis brīvību savai sievai, viņa arī Ingrida, viņa arī Ilanita-mazais kociņš, viņa arī Rižiks (visi smejas)... un nu viņa ir brīva kuram katram vīrietim, izņemot viņu. (Visi smejas.) Un ar šo apliecina Augstais sinedrijs svētajā Jerušalajimā, 1000 tam Kungam atvērtu vārtu kvartālā Jeruzālemē.”

RL: (Smejas.) Īrs neprata novērtēt estētiku?

Jakulovs: Neprata vis. Mēs ar to getu aizgājām uz Braitonbīču. Tur sēdēja mūsu cilvēks, noprasīja: “Kas jāuzraksta? Simt dolāru.” Es iedevu, viņš uzrakstīja, un viss noritēja sekmīgi.

RL: Par gadījumu!

Jakulovs: Gadījums fenomenāls, jāsaka.

RL: Es teiktu, par savienošanos ar likteņa gadījumu!

Jakulovs: Es ieslēgšu gaismu. Vienmēr, kolīdz sāk krēslot, es ieslēdzu visu gaismu, kādu vien spēju. Kad varu. Man krēsla iedveš šausmas. Krēslā es jūtos šausmīgi. Pajautāju – tā sieviete bija čigāniete –, viņa saka: “Tu nomirsi krēslas stundā.” Bet Krapivņickis vienreizīgi pateica, un Šifrins atkārtoja: “Nē, krēslas stundā jūs nenomirsiet. Tas ir, jūs tajā krēslā nomirsiet, bet tas ir – kaut kad jūsu iepriekšējā dzīvē bija ļoti varmācīga nāve, jūs sodīja ar nāvi.”

RL: Krēslas stundā?

Jakulovs: Jā. Un tā šī matrice ir palikusi, tieši no gaismas, apgaismojuma skatpunkta. Jūs neko citu neatceraties. No otras puses, bet kā tas ietekmē, ietekmēs manu dzīvi? Nekā.

RL: Nē, ar taviem stāstiem ietekmē. Ar taviem stāstiem tev pašam.

Jakulovs: Bet krēsla man iedveš kaut kādas kolosālas skumjas, kaut kādu vienkārši kosmisku pizģec. Tas nu gan, tā patiešām ir. Kā tas ir sācies? Nu re, krēsla, ieslēdz elektrību, jā... ei, nē, viss ir kārtībā. Kamēr neesmu ieslēdzis – viss, man ir grūti, man ir smagi. Man sākas neiedomājama depresija. Nevis depresija, bet tādas bezgalīgas skumjas. Tāda baiga sajūta, ka esmu it kā pazudis. Ieslēdzu gaismu – pēc brīža viss uzreiz ir labi. Nu, un kāpēc? Vai tiešām Šifrinam bija taisnība? Krēslas stunda ir visšausmīgākais laiks. Visšausmīgākais.

RL: Jaša, es tagad izsaukšu kaut kādu mašīnu.

Jakulovs: Pagaidi brītiņu, 15 minūtes – un brauksiet, tikpat labi vien būs. Cik tagad, starp citu, ir pulkstenis?

RL: Jau ir nakts.

Jakulovs: Kāda nakts? Deviņi?

RL: Jā. Bez desmit.

Jakulovs: Nu, un kas tas ir? Mēs tūlīt ierausim pa vienai, uzvārīsim labu tēju vai kafiju, un jūs varēsiet braukt, pavisam mierīgi.

RL: Aha. Kas tagad aizgāja, Chivas Regal?

Jakulovs: Jā... Un vēl mazliet šeit ir Jameson. Vēl ir šņabis. Beluga.

RL: Es labāk gribētu šņabi...

Jakulovs: Bet ko tad tu klusē?

RL: Ko tad es klusēju? Man neviens nejautāja līdz tavam jautājumam.

Jakulovs: Beluga – runā, ka esot labs.