Ienāca rudmatains, zilacains ebrejs

Apzīmējums “rakstnieku paaudze”, protams, ir viens no tiem bīstamajiem vispārinājumiem, kas pilnīgi atšķirīgu cilvēku grupai it kā uzliek vienu un to pašu masku. Un tomēr, lietots atbildīgi, tas reizēm palīdz izsekot stila pēctecībai un ar platiem otas vilcieniem ieskicēt latviešu literatūras daudzveidīgo ainavu.

Šī atruna tādēļ, ka nekad neesmu spējis domāt par Jāni Rokpelni, nedomājot vienlaikus arī par viņa literārajiem laikabiedriem un sekotājiem. Piemēram, var teikt, ka Rokpeļņa savdabīgā poētika varēja izveidoties tikai tādēļ, ka turpat blakus Juris Kunnoss vai Amanda Aizpuriete dzejā darīja kaut ko savu. Vai arī – ka šī bohēmiskā kompānija izveidojusies un iegājusi vēsturē, pateicoties tā sauktā padomju atkušņa mākslinieciskās pagrīdes eksperimentālajam garam. Turpretī pats savu rakstnieku paaudzi es vairs nevaru iztēloties nekur citur kā vien uz pamatiem, ko ielikuši minētā laikmeta redzamākie autori, arī Rokpelnis.

Tas gan nenozīmē, ka viņa darbi būtu lasāmi tikai pagātnes kontekstā. Gluži otrādi, Rokpelnis turpina būt viens no autoriem, kas pārlaicīgu metafiziku apvieno ar interesi par dzīvu pilsētas valodu un mūžam mainīgu slengu. Nezinu, vai tas ir veids, kā pārvarēt laiku un telpu (šādi Rokpelnis vairākkārt ir formulējis savu māksliniecisko uzdevumu), taču katrā ziņā redzu to kā svarīgu laikmetīgas literatūras priekšnosacījumu.

S. K.

Rīgas Laiks: Saki man, Jāni, vai visi Rokpeļņi ir savā starpā saistīti?

Jānis Rokpelnis: Jā, visi nāk no viena celma, no Nīcas. Viens no viņiem ir bijušais Mazsalacas mērs Harijs Rokpelnis, kurš tagad vada ZZS frakciju Saeimā. Bet es viņu nepazīstu.

RL: Man ir aizdomas, ka pirms daudziem gadiem, svinot ar draugiem Jāņus, esmu bijis pie kāda no jums. Tas bija Ziemeļvidzemē, viņiem bija baigi nopietna, liela saimniecība, kartupeļus audzēja.

Rokpelnis: Tur nebija tas pats Harijs Rokpelnis?

RL: Varbūt. Tik smalki neatceros, tas bija sen.

Rokpelnis: Visi Rokpeļņi ir radi, tāpat arī mātes tēva Actiņi visi ir radi. Mātes tēvs nāk no Ērgļiem. Mans vecvectēvs Andžs spēlēja šahu ar Blaumani, piemēram.

RL: Oho! Blaumanis arī spēlēja šahu? Tas ir pārsteidzoši. Blaumanis taču Emilim Melngailim teica: “Neļaujies šaha velnam! Nepakās talantu.”

Rokpelnis: Viņš to uz savas ādas pats ir izbaudījis. Mans brālēns mana vectēva brālim jautāja: “Vai tu pazini Blaumani?” Viņš teica: “Nē.” – “Nu, tas slavenais latviešu rakstnieks!” – “Ā, tas pilsētas sprukstiņš, viņš taču neko nestrādāja.” Tā ir klasiskā zemnieka attieksme.

RL: Jā, smieklīgi, ka tā attieksme nav daudz mainījusies. Bet, klau, es ķeršos pie jautājuma, ko sen jau gribu noskaidrot: kā tev šķiet, kāpēc mākslai tik svarīga ir tā saucamā uzdzīve, ko vēl mēdz dēvēt par bohēmu?

Rokpelnis: Tā ir svarīga lieta. Cilvēki čupojas līdz apmēram 30 gadu vecumam, un tad viņi aiziet katrs uz savu pusi – ģimene, darbs un tā tālāk. Studiju un pēcstudiju gados cilvēkiem piemīt čupošanās instinkts, mākslā tas ir svarīgi. Jaunība, kā zināms, ir absolūti paštaisna, jauns cilvēks zina visu un noliedz visu iepriekšējo. Tas ir ārkārtīgi vajadzīgs, lai kaut ko jaunu ienestu mākslā. Iepriekšējām paaudzēm tas var būt aizvainojoši, bet tikai tāpēc, ka tās neatceras, kāda bija viņu pašu attieksme pret iepriekšējo paaudzi. Tāda pati vien bija. Tusēties vajag! Domubiedri, savstarpējs atbalsts, jaunības instinkts, hormonālās vētras, kas liek, teiksim, doties visādos seksuālos sakaros, uzdzīvē. Mana paaudze neaizrāvās ar narkotikām, bet ar šņabi un seksu. Kā vēlāk to formulēja – vodka, sex, rock ‘n’ roll. Es biju aktīvs šīs bohēmas dalībnieks un ideologs.

RL: Tomēr alkohols apziņu bieži vien sašaurina, nevis paplašina.

Rokpelnis: Nē, diemžēl līdz noteiktam brīdim paplašina. Piemēram, pirmā grāmata man iznāca 30 gadu vecumā, un dzejoļus es rakstīju tā, ka idejas ķēru dzērumā un no rīta uz pohām uzrakstīju dzejoli. Alkohols pasaules redzējumu saasināja, es labi atceros. Tāpēc pirmā grāmata ir dīvaina. Tā bija ārkārtīgi populāra, jo tajā ir kaut kas maģisks, kaut kas iracionāls, ne saturā, bet visā tajā fīlingā, noskaņā. Alkohols bija arī iluzora bēgšana uz brīvestību tajā baismīgi totalitārajā režīmā. Un esmu intervijās arī teicis, ka centos pēc iespējas ātrāk savas smadzenes nodzert. Jo es redzēju, ka tās nekam nav vajadzīgas tajā režīmā.

RL: Daudzi, ko pazīstu, saka: “Nav saprotams, kāpēc mēs toreiz dropējām. Visi dropēja, un es arī, apstākļi bija tādi.” Bet tu saki, ka apzinājies, ka vajag nodzert savu brīnišķīgo prātu. Tas man liekas īpatnēji.

Rokpelnis: Dabīgi, ka apzinājos, es netaisīju nekādu karjeru. Man, piemēram, nav neviena dzejoļa, kurš būtu kaut rozā. Bet tas ir tikai viens no iemesliem. Zinātniskie pētījumi diemžēl nav atklājuši, kāpēc cilvēki dzer. Pēc 30 gadiem es sajutu, ka manas smadzenes saiet biezpienā, ka es nevaru strādāt, ka alkohols nesekmē domāšanu. Un tad es atmetu uz visiem laikiem.

RL: Es atceros, ka vienu reizi brīnišķīgā Ruta Cimdiņa mums ilgi un dikti skaidroja, ka bohēma nav dzeršana, zēni, bohēma – tā nav dzeršana.

Rokpelnis: Ir jātusējas un arī jārunā par visu ko.

RL: Jā, domubiedru sarunas un savstarpējs atbalsts ir kaut kas viens, bet tā vodka, sekss un rokenrols – tas taču mēdz ieņemt arī kaut kādas galējas formas. Es gribētu saprast, kāpēc tā? Jo izskatās, ka tas nemainās gadu gaitā.

Rokpelnis: Mainās tas, kas vodkas vietā. Mums ļoti maz lietoja narkotikas. Bija ciklodols, kaņepīti paši audzēja, bet tās bija marginālas parādības. Mākslinieciskajā bohēmā bija šņabis un visi uzvedības modeļi, kas no tā izriet. Saasinājās dažādi huligāniski hepeningi, tas bija hepeningu periods. Hepenings, atšķirībā no performancēm, kas nāca vēlāk, bija metafiziska, ideoloģiska darbība.

RL: Un ar ko tas atšķīrās no huligānisma jūsu gadījumā?

Rokpelnis: Teiksim, skolā, kad mēs gājām gar pagraba logiem un sitām tos laukā ar nūju, tas sagādāja kaifu. Vot, tipisks huligānisms! Bet hepenings bija, piemēram, kad Ļubimovs, slavenais avangarda klaviernieks, Mākslas akadēmijā spēlēja uz preparētajām klavierēm, lēja ūdeni un tamlīdzīgi. Tas bija aizliegtā Keidža atskaņojums 70. gadu vidū, to atceras visi tās paaudzes mūziķi un muzikologi. Un, redzi, tie hepeningi bija metafiziski. Jau pēc tam nāca performances, kuras speciāli veidoja tā, lai šokētu publiku.

RL: Vai tā ir taisnība, ka viena meitene Kazā, meklēdama havaju, netīšām uzgāja noklausīšanās telpu kaut kur aiz...

Rokpelnis: Tas bija Skapī.

RL: Tur tiešām bija tā, ka zem katra galdiņa bija pa mikrofonam?

Rokpelnis: Jā, jā, jā, nu dabiski, tas bija skaidrs, ka tur sēž čekas aģenti. Tur visu noklausījās, to visi zināja, un vienalga cilvēki muldēja.

RL: Vai arī turpat Skapī notika kādi metafiziskie hepeningi?

Rokpelnis: Nē, tur nenotika.

RL: Kur tad notika?

Rokpelnis: Es neatceros.

RL: Tad varbūt tu vari drusku vairāk atklāt to metafizisko sastāvdaļu tālaika hepeningos?

Rokpelnis: Ideoloģija bija vienkārša: vajag mainīt cilvēka apziņu, vispār cilvēces apziņu, un līdz ar to arī realitāte mainīsies.

RL: Un ar kādiem līdzekļiem jūs mēģinājāt mainīt apziņu?

Rokpelnis: Galvenais līdzeklis bija mūzika. Kas bītli bija Rietumu pasaulē, tas Latvijā bija Imants Kalniņš. Iespaids bija tāds, ka visu to garu izteic ne teksti, bet mūzika. Imants Kalniņš nāca no simfoniskās, no nopietnās mūzikas, nevis kā Raimonds Pauls – no ziņģēm. Māris Čaklais pareizi teica, ka Raimonds Pauls nav sarunu temats pie galda. Bet, redz, Skapī nekas nebeidzās. Mēs nopirkām “zaļo nāvi”...

RL: Kas ir “zaļā nāve”?

Rokpelnis: Tas bija “Piparmētru liķieris”.

RL: (Smejas.) Ā, nu skaidrs. Ja nav absinta, tad jāstrādā ar to, kas ir.

Rokpelnis: Jā, un braucām uz kādu vonungu, kur arī vēl pāris dienas dzērām.

RL: Un metafiziskais hepenings bija tur tam visam pa vidu? Mani tas interesē.

Rokpelnis: Nebija nekas īpašs, tā bija dropēšana un cilvēku aplipināšana ar veneriskām slimībām.

RL: Saki, lūdzu, tev bītniki patīk?

Rokpelnis: Bītniki ne. Visa tā klejošana pa ceļiem, to bītniku paaudzi es nedabūju. Bet uz pailgu laiku kļuvu eksistenciālists.

RL: Man arī viņu mākslinieciskie ražojumi liekas stipri pavāji, bet mani vienmēr ir interesējis lasīt par viņiem. Viņu māksla, manuprāt, bija viņu dzīves veids, un īstie mākslinieki bija tie, kas vēlāk prata to aprakstīt. Bet jautājums ir par šo – nosacīti var teikt – dzīves mākslu. Vai tu esi novērojis savā garajā mūžā tādu cilvēku, par kuru gribas teikt, ka šis tiešām dzīvo mākslā un pats ir māksla caur savu dzīvošanu vien?

Rokpelnis: Nē, nu pagaidi! Ļoti daudz sakarīgu veču. Gunārs Piesis, piemēram, bija mans čoms.

RL: Gunārs Piesis bija tāds, kuram pati dzīvošana ir mākslas darbs?

Rokpelnis: Nē.

RL: Nu labi, bet kuri bija tādas īpaši spilgtas parādības?

Rokpelnis: Tā, es uzreiz pateikšu. Uldis Bērziņš un Knuts Skujenieks. Jānis Pauļuks, viņam bija ģēnija slava. Ja vajadzēja, viņš lasīja visu ko jaunu, zināja visu ko. Vajadzēja pierast pie viņa it kā juceklīgās sarunas, bet viņš bija īsts ģēnijs. Saproti, ar ģēnija iespaidu, šitos harismas cilvēkus, kas aizpilda visu telpu, tādus es tikai dažus esmu saticis. Viens no tiem bija Brodskis, kurš uzreiz atstāja harismātisku iespaidu. Bērziņš, Knuts, Pauļuks, un tad man jāsāk domāt.

RL: Belševica?

Rokpelnis: Belševicu es daudz drukāju un daudz runāju ar viņu pa telefonu. Bet, jā, Belševica vispār no visiem tiem klasiķiem man liekas ģeniālākā dzejniece. Tāpat Ziedonis, Vācietis – arī harismātiski cilvēki. Tādu ir ļoti maz, tādu ģeniālu cilvēku. Tāpēc es dalīju, kurš ir visā Latvijas vēsturē augstākajā kategorijā un tad pirmajā grupā. Augstākajā ietilpa tie paši Ziedonis, Belševica, Skujenieks, Bērziņš, Vācietis.

RL: Tie ir tie ģēniji. Un pirmajā grupā tad ir kas?

Rokpelnis: Pirmajā ir Jānis Peters, Māris Čaklais un tā tālāk.

RL: Un tālāk – otrā grupa, rezervisti?

Rokpelnis: Nē, nē, tā es nedalu. Tad nāca mūsu paaudze. Amanda Aizpuriete, Pičs Brūveris, Juris Kunnoss un citi – arī ģeniāli dzejnieki. Es parasti recenzēju jaunos autorus Jauno autoru semināros, un pirmoreiz Brūveris mani nokaitināja, jo darbojās “komjaunatnes prožektorā” kondženē, viņš bija ļoti pieklājīgs, nolaizīts. Un es viņu lamāju par to, ka viņa dzejā ir pārāk liels garīgais komforts. Bet pēc visas tās nolamāšanas un kritizēšanas mēs gājām dropēt, un viņš izrādījās normāls vecis, ļoti sakarīgs džeks. Mēs dropējām labu laiku, labus gadus.

RL: Lūk, jautājums: kāpēc tu nonāci pie secinājuma, ka cilvēks ar garīgo komfortu nevar būt normāls sarunu biedrs, vēl jo mazāk dzejnieks?

Rokpelnis: Ļoti vienkārši. 18 gadu vecumā es aizbraucu uz Pēterburgu. Latvijā 60. gadu sākumā valdīja ārkārtīgi totalitārs režīms, bet Ļeņingradā valdīja režīms, kas izaudzēja Josifu Brodski. Brodskis apgalvoja, ka ir nevis padomju vai pretpadomju, bet apadomju, nepadomju dzejnieks, tādējādi visu režīmu pilnībā ignorējot un noraidot. Tas nebija kā Jevtušenko vai Vozņesenskim, kuri bija tādi – nu, progresīvi. Sākumā es biju diezgan apolitisks cilvēks, jo biju izaudzis komunistiskās nomenklatūras ģimenē un klasesbiedri, ar kuriem tusēju, nerunāja par politiku. Bet Ļeņingradā jau pirmajā gadā es bļāvu universitātes gaiteņos, ka visus komunistus vajag pakārt. Kad atbraucu no Ļeņingradas, bija tāds Ļevs Prozorovskis, pazīstams Latvijas krievu dzejnieks un čekists, kurš atdzejoja manu tēvu, un viņš man teica: “Tu biji tik labs puisis pirms Ļeņingradas, bet atgriezies kā pilnīgs antisovetčiks.”

RL: Bet, paklau, vai tev nav tāds iespaids, ka Tautas dzejnieks Imants Ziedonis, piemēram, ir rakstījis liela garīga komforta apstākļos? Es, protams, nevaru spriest, bet man arī Ilgonis Bērsons ir teicis, ka Ziedonis tādos istabas auga apstākļos vienmēr ir dzīvojis.

Rokpelnis: Tā bija Staļina ideja. Viņš izsauca, kā stāsta, 50. gadā Konstantinu Simonovu, kurš bija Staļina mīlulis, un teica: “Mums ir vajadzīga opozicionāra avīze, un tās redaktors būsi tu.” Tā rādās Ļiteraturnaja gazeta ar ļoti liberālo nostāju, tā rādās Literatūra un Māksla. Tā radās Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Jevtušenko, Vozņesenskis. Dīvainā kārtā viņi visi ir dzimuši vienā – 1933. – gadā. Bet Belševica jau 1931. gadā.

RL: Un jūsu paaudze bijāt opozīcijā šai opozīcijai?

Rokpelnis: Nē, nē, mēs nebijām. Kāpēc? Mums bija ļoti draudzīgas attiecības. Skujenieks bija sastrīdējies ar Ziedoni, un tāpēc tur iznāca konflikti. Bet Ziedonis, par ko es ļoti izbrīnījos, kādā dzejas sekcijas sanāksmē teica, ka Bruno Saulītis, kurš pret viņa paaudzi cīnījās, esot teicis, ka jāiemācās klasiska dzeja un tikai tad var brīvu dzeju. Ziedonis baidījies, vai mūsu paaudze – Bērziņš, es, Leons Briedis, trīs latvju ozoli, kā mūs humoristiski nosauca Knuts Skujenieks, kurš arī bija mūsu līderis, – vai šī paaudze negrib viņa paaudzi noslaucīt!

RL: Tu esi vairākkārt teicis, ka jebkurai paaudzei kaut kas jāpienes mākslā. Ko tava paaudze pienesa mākslā?

Rokpelnis: Nezinu. Mēs bijām ļoti dažādi cilvēki.

RL: Nu, padomā!

Rokpelnis: Galvenā 70. gadu īpatnība ir, ka Latvijā noņēma estētisko cenzūru. Krievijā bija buldozeru izstāde un tamlīdzīgi, bet pie mums jau varēja darīt. Jānis Škapars šo brīvestību izmantoja uz pilnu klapi, tāpēc Literatūra un Māksla bija brīvākais laikraksts Latvijā. Dzejā bija sirreālisti Helds, Majevskis, bija Kamingsa sekotājs Viks. 70. gados bija sajūta, ka labākais latviešu dzejā top patlaban, un sajūta, ka dzejnieki ir ārkārtīgi dažādi. Piemēram, mans tuvākais draugs Uldis Bērziņš manu acu priekšā izauga kā dzejnieks. Es redzēju, kā attīstās viņa rakstība – pilnīgi pretēji manējai. Man arī kā redaktoram tas palīdzēja. Es varēju iedzīvoties jebkurā stilā.

RL: Es pieņemu, ka tā sajūta jebkurai paaudzei var kādā brīdī uznākt. Arī mums bija šāda sajūta. Vai nav tā, ka šī sajūta ir pieejama tikai līdz noteiktam vecumam?

Rokpelnis: Varbūt. Bet tajā laikā taču strādāja patiesie ģēniji – Belševica, Vācietis, Ziedonis. Tas bija uzplaukums. Arī mums bija vairāki ģeniāli dzejnieki, es piederēju pie ļoti noteiktas komandas, bija Skujenieks, Uldis Bērziņš, Egils Plaudis. Skujeniekam un Bērziņam bija māceklis Leons Briedis. Lūk, Uldis Bērziņš iegājis kultūras kanonā ar visu savu daiļradi, vajag veselu monogrāfiju, lai raksturotu Uldi Bērziņu, jo viņš pašos pamatos reformēja latviešu valodu, viņš bija unikāls dzejnieks visā latviešu kultūras vēsturē. Knuts Skujenieks, kurš pie nepadomju dzejas, tīrās lirikas, nonāca caur lēģeri. Māris Čaklais, kurš bija holeriķis, vienreiz cemmīguma brīdī teica, ka tā ir hermētiska dzeja. Un tas mani ļoti iepriecināja, jo par hermētiskiem dzejniekiem sauca slavenos itāļu dzejas ģēnijus Eudžēnio Montāli un citus, kuri bija opozīcijā fašistiskajam režīmam.

RL: Viņi bija arī lieli mistiķi, cik man zināms.

Rokpelnis: Dabīgi. Starp citu, ne velti Kārlis Vērdiņš mani salīdzina ar mistiskāko latviešu dzejnieku Jāni Ziemeļnieku. Mums ir vieni avoti. Arī es sāku rakstīt Aleksandra Bloka ietekmē, un Aleksandrs Bloks, lai arī nebija reliģisks dzejnieks, bija tīrs mistiķis. Par mistiķi piedzimst. Arī es vienmēr jutu otro realitāti blakus, bet līdz 45 gadu vecumam, kad es trīs dienās kļuvu par kristieti, es neinteresējos ne par vienu reliģiju. Rakstīt es sāku Bloka un Vozņesenska ietekmē. Mana pirmā valoda bija vecmammas valoda, krievu valoda, līdz divu gadu vecumam viņa mani auklēja. Viņa bija Krievijas vāciete, kuras sencis 18. gadsimtā iebrauca no Prūsijas Krievijā un piederēja pie augstākās krievu aristokrātijas Pāvila I laikā.

RL: Tu esi arī uz citām paaudzēm skatījies tādās kategorijās, ka katrai no tām kaut kas jāpienes?

Rokpelnis: Jā, protams. Katrā paaudzē ir kādas jaunas intonācijas, jaunas idiomas. Taču paradums izcelt virzienus mākslā ir diezgan neproduktīvs vienkārša iemesla dēļ: kad mēs raugāmies pagātnē, mūs interesē Šekspīrs, Servantess, Eliots, tas pats Brodskis, Čaks, Virza, nevis pie kāda literāra strāvojuma viņi piederēja. Ir arī jaunās paaudzes mijiedarbība, apzināta vai neapzināta, ar iepriekšējām paaudzēm.

RL: Ar ko tu visvairāk mijiedarbojies?

Rokpelnis: Mani ārkārtīgi ietekmēja Kortasars, ļoti spēcīgi, ar cīņu pret kantiskām kategorijām. Laiks un telpa – es jutu, ka tie jāpārvar. Un to tikai džezs varēja pārvarēt. Mūzika, atkal mūzika. Es 1971. gadā Polijā redzēju “Blow-Up”, Antonioni, mans mīļākais režisors, viņš izteica šo eksistenciālo atsvešinātību. Tās ir tādas individuālas lietas manā personības attīstībā. Piemēram, 60. gados ar savu absolūto brīvestību uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja Henrija Millera “Vēža trops”, kas bija ģeniāli pārtulkots samizdatā. Tagad pasaules literatūras starpniekvaloda ir angļu, bet tad bija krievu, turklāt pratu arī poļu valodu, ko esmu pavisam aizmirsis.

RL: Es tieši gribēju vaicāt, kur tu to dabūji. Samizdats tātad.

Rokpelnis: Cilvēki domā, ka padomju cilvēki nevarēja dabūt Rietumu literatūru. Varēja dabūt – samizdatā. Piemēram, mani jau 60. gadu sākumā ietekmēja Apolinērs, kurš bija ģeniāli pārtulkots krieviski. Bodlērs, agrīnais T. S. Eliots. Un Alēns Robs-Grijē – jaunais romāns, šozisms –, kura romāna fragmenti bija publicēti žurnālā Inostrannaja ļiteratura. Pie bukinistiem Ļeņingradā varēja dabūt visu emigrācijas literatūru, emigrējušo, aizliegto dzejnieku un rakstnieku literatūru. Jo lieta tāda, ka blokādes laikā inteliģence tirgoja savas grāmatas, un tāpēc pārdošanā bija arī ar autogrāfiem. Piemēram, Zinaidu Gipiusu es izlasīju visu. Man kā studentam bija oficiāli atļauta pieeja bibliotēkas specfondam. Tur es varēju izlasīt visu Nīči, kuru izdeva cara laikā un vēlāk, Freida un freidistu darbus, vārdu sakot, visu tāda veida aizliegto literatūru es izlasīju. Un Mākslas akadēmijā, starp citu, man bija pieeja fondiem, kur varēja mierīgi lasīt 30. gadu franču sirreālistu žurnālus un jaunākos Art in America.

RL: Un kur Ļeņingradā notika tusiņi?

Rokpelnis: Bija tāda ēstuve ar iesauku Saigona Ņevas un Ļiteinija prospekta stūrī. Lēta ēstuve, kur varēja makaronus ar sieru dabūt par 37 kapeikām. Tas pats, kas Kaza. Bet parasti mēs tusējām vienkārši kojās vai īrētās istabās. Man bija arī draugi, kuri nodarbojās vai interesējās par dzeju. Tolaik Brodskis bija drausmīgi populārs.

RL: Jā, Brodskis bija superzvaigzne. Kā viņš kļuva tik populārs?

Rokpelnis: Tāpēc, ka viņš bija ģeniāls jau ar pirmajiem dzejoļiem. Viņš 18 gados uzrakstīja “Чёрный конь”, “Еврейское кладбище”, “Пилигримы”. Vēlāk viņš manai gaumei kļuva par daudz pļāpīgs. Man nezin kāpēc instinktīvi patīk lakoniski dzejoļi, lakonisms. Tas man ir asinīs. Mani vēlāk, 70. gados, lamāja, kritizēja, ka esmu pārāk lakonisks, ka tas ir no slinkuma, ka vajag rakstīt garāk, poēmas vajag rakstīt. Un es pakļāvos kritikas ietekmei, sāku rakstīt citādi, un trešā grāmata man iznāca sūdīga. Pēc tam es centos atgriezties pie tā lakonisma, bet nevarēju vairs to jušanu atdabūt…

RL: Bet, atgriežoties pie Brodska slavas, ar dzejoļiem vien taču nepietiek, viņam, kā tu minēji, bija arī tas, ko sauc par harismu.

Rokpelnis: Harisma… Es viņu tikai pāris reizes redzēju, bet uzreiz pazinu. Tajā Bļinnajā, pankūku ēstuvē, kura bija populāra, ienāca rudmatains, zilacains ebrejs, kas skatījās ar tādu skatienu, kā skatās cilvēki, kuri ir pazīstami, slaveni. Kuri skatās, vai kāds viņus pazīst. Vēlāk jau iemācās skatīties it kā cauri cilvēkiem, un liekas, ka viņi ir baigi noslēgti un nelaipni. Tā gāja pa ielu, piemēram, Māris Čaklais, it kā viņš nevienu neredzētu. Kad tevi visi pretimnācēji pazīst...

RL: Brodskis ienāk Bļinnajā...

Rokpelnis: Jā, un skatās ar tādu skatienu. Es nekad nebiju viņu redzējis, bet uzreiz sapratu, ka tas ir Brodskis.

RL: Bet tu biji dzirdējis leģendas par viņu?

Rokpelnis: Viņš bija absolūti leģendārs, viņam iznāca grāmata poļu valodā. Viņš skaitījās ģēnijs. Es toreiz ļoti mīlēju Vozņesenski, bet es redzēju to milzīgo aizu, kas atšķir Brodski. Viņš bija šīs tā saucamās sudraba laikmeta līnijas turpinātājs, nepadomju, pirmspadomju, pirmsrevolūcijas turpinātājs, tā paša Bloka, tā paša Aņņenska, krievu futūristu, Ahmatovas turpinātājs. Tas bija kaut kas pilnīgi cits, kvalitatīvi cits.

RL: Vai stāstam par Brodski Bļinnajā ir turpinājums?

Rokpelnis: Nē. Otrreiz viņu sastapu, kad kaut kādā poētiskā vakarā viņš lasīja atdzejojumus. Viņš daudz atdzejoja, arī amerikāņus. Kaut arī viņš slikti zināja angliski. Pēc astotās klases 15 gadu vecumā viņš aizgāja no skolas vispār projām. Lūk, viņa izglītība.

RL: Bet paklau, kas īsti ir ģenialitāte? Tu diezgan brīvi lieto šo apzīmējumu. Ko tas tev ietver?

Rokpelnis: Es nezinu.

RL: Kas ir ģenialitātei nepieciešamās sastāvdaļas? Vai vari man pateikt savu skaidrojumu?

Rokpelnis: Tas ir tikai talants. Iedzimts talants, un viss. Ārkārtīgi vienkārši.

RL: Arī tad, ja to neizkopj?

Rokpelnis: Saproti, ne velti Bībelē ir līdzība par talantiem. Protams, tur nav par mākslinieciskiem talantiem, bet talants ir dāvana. Tad, lūk, tam cilvēkam, kurš apracis savu talantu zemē, kurš nav to izkopis, saimnieks saka: “Tu, kūtrais un blēdīgais kalps.” Blēdīgais – tātad krāpj. Bet ko krāpj? Talanta devēju. Vienalga, vai tā ir daba vai kas. Un iemet to galējā tumsībā, kur ir zobu griešana, – ellē! Vārdsakot, tavs pienākums pret talantu ir to izkopt.

RL: Kaut gan tu to nemaz neesi lūdzis.

Rokpelnis: Tu neesi lūdzis un nevari no viņa atteikties.

RL: Bet baigā nasta, klausies.

Rokpelnis: Tā ir drausmīga nasta.

RL: Tie jau tādi spaidu darbi. Jo, ja tu neizkop, tad…

Rokpelnis: Kunnoss, Čaks, Vācietis nomira no alkoholisma – visi apmēram 50 gadu vecumā. Padomju režīms iznīcināja Čaku kā dzejnieku. Ziedoni un Vācieti neiznīcināja, jo tad bija vēl bišķi maigāks totalitārisms, bet viņiem ir, kā saka, pietiekami, ko pārmest. Bet ko gan var pārmest, ja viņiem ir dots ģeniāls talants? Cilvēks ir vājš, talants ir spēcīgs un bieži vien lielāks par cilvēku. Cilvēkam tas jāstiepj, un tā ir nasta. Kad mēs sakām, ka māksla prasa upurus, tas jāsaprot pilnīgi precīzi un tiešā nozīmē, nevis pārnestā. Tu noliec galvu uz bluķa, un māksla pārcērt tev kaklu. Tev jāupurē dzīvība, dzīve jāupurē mākslai, un bieži vien tā ir traģiska. Ne velti Kunnoss baidījās pārtraukt dzert, jo baidījās pārtraukt rakstīt dzejoļus. Un viņš pareizi darīja.

RL: Tu domā, ja viņš atmestu, tad vairs nerakstītu?

Rokpelnis: Viņš baidījās, ka nespēs rakstīt. Un arī es ilgi to sludināju, starp citu. Es teicu: ja tev ir izvēle uzrakstīt savu labāko dzejoli, spēcīgu dzejoli, un nomirt, tad uzraksti un nomirsti.

RL: Tev ir bijusi tāda izvēle?

Rokpelnis: Jā, es tā uzskatīju, jā. Tagad vairs ne.

RL: Tu pats nebaidījies, ka atmetīsi dropēt un nevarēsi vairs rakstīt?

Rokpelnis: Baidījos. Man bija liela krīze, un es uzskatu, ka tieši to maģiskumu, kas iemita pirmajā grāmatā, es zaudēju.

RL: To pašu tu par Brodski pirmīt teici, ka viņš arī zaudēja kaut ko no saviem pirmajiem dzejoļiem.

Rokpelnis: Jaunības spēks. Skujenieks ļoti pareizi teica, ka atšķirība starp manu ļoti mīļoto Veidenbaumu, kurš pārtrauca rakstīt kaut kur 22 gadu vecumā, pirms nomira nepilnu 25 gadu vecumā, un Raini ir tāda, ka Veidenbaumam tie ir jauna cilvēka darbi, bet Rainim redzams, ka tas ir jau padzīvojis cilvēks. Jaunību nekas nevar aizstāt.

RL: Vai nav tā, ka pirmie spilgtie mākslas darbi ir drusku iesācēja veiksme? Tu saņem talantu, vēl neesi to izkopis, bet pirmajā reizē sanāk tik veiksmīgi un labi. Un pēc tam tu gadiem ilgi čakarējies un mēģini atdabūt to pirmo burvību, sāc dzert un kļūsti nelaimīgs.

Rokpelnis: Dzejnieks jau nobriest ātri.

RL: Kad viņš to izdara?

Rokpelnis: Nu, piemēram, es uzrakstīju savu populārāko dzejoli jau 1963. vai 1964. gadā, kad man bija 18 gadi, bet sāku rakstīt 17 gadu vecumā. “Putna ēna” – uzrakstīju krieviski un pats pārtulkoju latviski. Es rakstīju krieviski līdz 20 gadiem, pēc tam tikai latviski. Es nekad neesmu spējis rakstīt divās valodās. Vajadzēja vairākus gadus, lai sasniegtu to tehnisko līmeni, ko biju sasniedzis krievu valodā. Kad es Uldim Bērziņam, kurš pārnāca no armijas un studēja Ļeņingradā un ar kuru mēs sadraudzējāmies 60. gadu beigās, parādīju savus latviskos dzejoļus un krievu dzejoļus, viņš teica, ka krievu dzejoļi ir septiņreiz labāki.

RL: Vai tos atzina arī Ļeņingradas publika?

Rokpelnis: Nē, tieši otrādi. Tos dzejoļus, kurus es rakstīju, toreiz neviens nesaprata. Visi uzskatīja, ka viņi ir pārāk sekli, neinteresanti, konstruēti. Verlibrus neatzina. Pēc divtūkstošā gada, kad Jeļena Glazova te rīkoja avangardiskās dzejas pasākumus, es uzstājos, un arī Ļeņingradā es uzstājos. Un tagadējie krievu dzejnieki teica, ka es esmu ģeniāls, pateicoties šiem verlibriem un parindeņiem. Jo krievu verlibrs bija vājš, krieviem ir vāja tradīcija ar maz izņēmumiem. Aleksandram Blokam ir spēcīgi verlibri, Kuzmina “Александрийские песни” man ļoti iepatikās.

RL: Saki, vai tev joprojām ir grūti ar savu talantu?

Rokpelnis: Man ir smagi. Berelis vienreiz diezgan precīzi pateica, ka šis spriedums ir nepārsūdzams: Rokpelnis ir pats nīgrākais, drūmākais dzejnieks visā latviešu literatūras vēsturē.

RL: Es kādreiz nācu pie tevis uz konsultācijām Rakstnieku savienībā, tu sēdēji savā kabinetā un konsultēji. Un man ļoti patika, ka tu kā ar nazi, ja kaut kas nebija kārtībā.

Rokpelnis: Lieta tāda, ka man ir milzīga pieredze, es tūkstošiem cilvēku esmu konsultējis un rediģējis. Es vienkārši mēģinu atrast tā autora darbos kaut kur stipri paslēptu dīgli, dīgstu, no kā var izaudzēt viņa savpatību, savdabību. Un uzskatu, ka ir jāstāsta patiesība. Tas ir ārkārtīgi grūti un nepatīkami.

RL: Reiz mēs no jauno rakstnieku nometnes Aicinājums gājām tevi sagaidīt uz staciju kopā ar Daini Grīnvaldu. Mēs bijām ļoti priecīgi, nupat nodevuši pudeles un nopirkuši vināru. Un tu prasīji, kā iet nometnē. Mēs teicām, ka mums iet labi, bet Dainis Grīnvalds nebija tik pārliecināts par mūsu labo iešanu. Viņš teica: “Nē, nu jā, ir jau tie jaunie ar entuziasmu, bet nu līmenis ir tāds, ka nevar saprast...” Un viņš ilgi un dikti, un aplinkus mēģināja atrast veidu, kā tev skaisti izstāstīt, kur ir mūsu trūkumi un kā mums pietrūkst, bet tu tā vienkārši ņēmi un kā ar nazi nocirti: “Pimpelē, ja?”

Rokpelnis: (Smejas.) Ak tā, jā?

RL: Tā tu mums teici, un tas iegājās.

Rokpelnis: Es pats pirmo reizi piedalījos jauno autoru seminārā 1969. gadā kopā ar Hermani Marģeru Majevski, Miervaldi Kalniņu, ļoti apdāvinātu dzejnieku, un Viju Beinerti, toreiz Bokalovu, un Jānis Sudrabkalns man uzrakstīja ārkārtīgi pozitīvu recenziju. Bet lieta ir tāda, ka viņa recenzijas neņēma par pilnu, jo viņš par visiem rakstīja tikai labu. 70. gados es pats kā recenzents piedalījos visos jauno autoru semināros, un tad mēs reizēm lietojām tādu metodi – sist, dauzīt. Jo dzejnieks vai nu izturēs, ja ir īsts dzejnieks, vai arī salūzīs – tātad viņam nav talanta. Ieva Roze, piemēram, viņai bija 18 gadu, un es viņu kritizēju par to, ka ir pārāk pieaugusi, pārāk nobriedusi kā dzejniece. Konsultēt var visādi. Bet grāmatas redaktoram jābūt cietsirdīgam un zvēriskam, man ļoti nepatīk liberāli redaktori. Jo vēlāk, kad ir nodrukāts, atbild autors, ne redaktors. Arī attiecībā uz saviem redaktoriem es pieeju ar to pašu. Es, piemēram, nemāku atlasīt savus dzejoļus. Tie, kas man patīk un liekas labi, izrādās mani vājākie dzejoļi, bet tie, kurus es atmetu, izrādās spēcīgākie.

RL: Es saprotu, tikai dažreiz ir grūti atšķirt – it sevišķi jaunam autoram – vienkārši despotisku redaktoru no redaktora, kurš kaut ko saprot un tāpēc ir kategorisks.

Rokpelnis: Jā. Kā pie manis atnāca, piemēram, Einara Repšes sieva. Viņa teica: “Mans vīrs mācās gleznot pie labākā latviešu gleznotāja, es atnācu pie labākā latviešu dzejnieka.”

RL: Es atceros to gadījumu.

Rokpelnis: Škapara laikā es strādāju Literatūrā un Mākslā. No 1981. gada marta kādus piecus gadus, līdz Škaparu izmeta, un tad arī es drīz aizgāju prom. Un Škapars man teica: “Vai nu tu drukāsi darbus ar zemtekstiem un tev skatīsies uz pirkstiem, vai arī drukāsi mākslinieciski spēcīgus dzejoļus.” Okei, es drukāšu mākslinieciski spēcīgus. Un es nedrukāju savus tuvākos draugus. Nedrīkst nekad ielaisties tajā piegājienā, ka tu sāc čomus drukāt tikai tāpēc, ka tie ir čomi. Es drukāju Kunnosu, piemēram, Majevski, es drukāju Skujenieku, Bērziņu, kurus līdz tam, starp citu, Literatūra un Māksla nemaz nedrukāja, es pirmoreiz Eipuru nodrukāju.

RL: Bet tie visi ir tavi čomi.

Rokpelnis: Vadoties tikai pēc kvalitātes! Citu čomu dzejoļus es nedrukāju. Es drukāju Ziedoni un Vācieti. Vācietis man atsūtīja 20 dzejoļus, no tiem es nodrukāju septiņus astoņus, pārējos atsijāju.

RL: Es pirmīt pieminēju bītnikus. Vienā lieliskā Ginsberga biogrāfijā bija stāsts: Ginsbergs sēž Ņujorkā pie stroikas un klausās, kā celtnieki pusdieno un sarunājas. Un viņš pieraksta tādu kā skicīti ar visu, kas notiek, – pēc principa: ko dzirdu, to rakstu. Tad viņš pārlasa un pēkšņi iedomājas: ē, bet to taču var sadalīt rindiņās! Viņš sadala un secina, ka tas ir dzejolis. Viņš pamēģina vēl – raksta visu, ko redz, nedomājot, toties rindiņās. Skatās – atkal dzeja. Viņš bija sajūsmā, skraidīja pie visiem saviem draugiem, Kasidijiem un Keruakiem, un teica: “Džeki, es atradu dzejas formulu!” Un tiem iepatikās, tie arī sāka šo formulu izmantot. Es pēc tam izlasīju tos dzejoļus un biju spiests secināt, ka tur nekā nav. Noņem to nosacīti ritmisko dalījumu, un tu iegūsti vienkārši savirknētus vārdus. Tādēļ mans muļķīgais prozaiķa jautājums ir: kam šādā vārdu kopumā jābūt, lai tas kļūtu par poēziju?

Rokpelnis: Nezinu.

RL: (Smejas.) Uz visiem svarīgākajiem jautājumiem tev ir atbilde: nezinu.

Rokpelnis: Lieta tāda, ka pirmkārt jāuzzina, kas ir poēzija.

RL: Tieši to jau es gribu. Kas tā ir tev?

Rokpelnis: Vēl nesen lasīju, ka ir 300 dzejas definīcijas. Man ļoti patīk Brodska teiciens, ka ir poēzija ar transcendenci un bez transcendences. Pēdējā viņu pilnīgi neinteresē. Man ir nodoms pēc nāves nodibināt prēmiju dzejai ar transcendenci, ja man būs kaut kāda nauda no nekustamā īpašuma. Vienreiz divos gados. Jo, teiksim, ļoti kļūmīgi, ka ir katru gadu obligāti jāpiešķir balva par mūža ieguldījumu literatūrā. Nevar katru gadu latviešu literatūrā atrast dzīvu klasiķi, Blaumani, Raini. Amandai Aizpurietei to nepiešķīra. Sen vajadzēja piešķirt, nokavēja dažus mēnešus. Bet es sen jau bļāvu par to, kāpēc nepiešķir ģeniālajai Amandai Aizpurietei!?

RL: No tām 300 definīcijām ir vēl dažas, kurām tu piekrīti?

Rokpelnis: Man ļoti patika nākamā. Piemēram, kāds retoromāņu klasiķis teica, ka dzejā cilvēks īsteno jūtas, kuras ikdienišķajā dzīvē nav vajadzīgas un nav pielietojamas. Tas man ļoti patika. Tagad diez vai.

RL: Tas ir skaisti.

Rokpelnis: Bet es tomēr esmu traģisks dzejnieks. Ne velti par mani teica, ka es varu uz bezdibeņa malas dzejot. Es nesen uzrakstīju dzejoli par draugu nāvi. Pieci man tuvi cilvēki ir miruši mēneša laikā: Aizpuriete, Škapars, Jurītis Maestro Zvirgzdiņš, Viktors Avotiņš, ar kuru mēs piecus gadus strādājām Literatūrā un Mākslā. Es uzrakstīju to baismīgo dzejolīti 18. datumā un nezināju, ka tajā pašā dienā ir nomiris Andris Ogriņš, kurš arī man bija ļoti tuvs draugs.

RL: Par Ogriņu tu rakstīji, ka tu viņam esot jautājis, par ko viņš grib kļūt. Un viņš atbildējis: par neko.

Rokpelnis: Ogriņš savā dzejā bija tipisks eksistenciālists. Ko nozīmē eksistenciālists? Ļoti vienkārši – cilvēkam vajag dzīves jēgu. Eksistenciālisti uzskatīja, ka cilvēks pats piešķir jēgu, un Ogriņam ir dzejolis tieši par jēgu. Viņš saka: lūk, es braukšu šodien uz zooloģisko dārzu apskatīties piedzimušo kamielēnu, un tā tagad ir mana dzīves jēga.

RL: No šāda skaidrojuma var secināt, ka tu arī esi eksistenciālists.

Rokpelnis: Jā. Kad kļuvu ticīgs kristietis, man pati svarīgākā lieta bija, ka es atradu dzīves jēgu. Citiem kristietībā ir kaut kas cits, bet es atradu dzīves jēgu. Ir arī kristīgais eksistenciālisms. Arī freidists, slavenais psihoanalītiķis Viktors Frankls, kurš, būdams ebrejs, rakstīja par cilvēkiem konclāģerī, viņš izveidoja logoterapiju un ārstēja cilvēkus ar dzīves jēgu. Vienalga kādu. Makšķerēšanu, piemēram. Viņš rakstīja, ka lielākais enkurs ir tas, kas nav ieķēries šajā dzīvē, bet ir virs dzīves, ārpus dzīves, reliģijā.

RL: Tu vairākas reizes pieminēji brīvestību kā kaut ko, kas māksliniekam nepieciešama un uz ko jūs visi tiecāties. Vai tu esi viņu ieguvis?

Rokpelnis: Toreiz, tajā totalitārajā, koloniālajā režīmā, brīvība bija nevis estētiskā brīvība, bet nacionālā brīvība, Latvijas neatkarība, ļoti daudziem tā bija vadzvaigzne. Es runāju arī par trimdas intelektuāļiem. Neviens neticēja, ka dzīves laikā to sasniegs. Un, kad tā tika sasniegta, tad dzīve zaudēja mērķi. Saproti?

RL: Saprotu. Vai tāpēc ir sajūta, ka daudzi savus labākos darbus ir sarakstījuši nebrīvības apstākļos?

Rokpelnis: Jā, protams. Jo bija patoss, un patoss – tā ir emocionālā, garīgā kvēle. Vārds “patoss” liekas negatīvs, jo to izmantoja komunistiskajā propagandā. Bet tas ir sengrieķu vārds.

RL: Tu teici, liels trieciens bija neatkarības atgūšana…

Rokpelnis: Trieciens bija pozitīvs, bet sagrāva vadzvaigzni.

RL: Kā tas atspoguļojās tā laikmeta literatūrā no tava skatpunkta?

Rokpelnis: Sāka drukāt aizliegto literatūru.

RL: Tas bija viens vilnis. Bet nodrukāja visu, ko gribēja, – un pēc tam?

Rokpelnis: Pornogrāfiju drukāja, ļoti daudzi aizgāja uz baznīcām, kristietībai pievērsās.

RL: Bez visām šīm lietām, kas ir diezgan likumsakarīgas, vai bija arī kas tāds, kas tevi stipri pārsteidza brīvās
Latvijas jaunajās literatūras tendencēs?

Rokpelnis: Literatūra ļoti vāji attīstījās. Nāca maz jaunu dzejnieku. Bet tas ir normāli, literārās paaudzes jau nāk veseliem bariem. Bija atsevišķi lieli dzejnieki, tādi kā Edvīns Raups un Liāna Langa. Bija Kārlis Vērdiņš un Inga Gaile, kuri sēdēja vienmēr pārī kopā, vēl attīstījās Marians Rižijs jeb Māris Salējs. Tagad ir vesela kaudze ļoti apdāvinātu cilvēku. Toreiz tādu bija maz.

RL: Jā, ir tāda sajūta. Latgalē vienīgā interesantā parādība bija Oskars Seiksts un Valentīns Lukaševičs.

Rokpelnis: Jā, latgaliešiem jaunie parādījās.

RL: Tur, starp citu, bija ļoti spēcīga valodas atgūšanas sajūta. Latgaliešu valodā gan nebija tā vairāku paaudžu pārrāvuma, kas ir lībiešu valodā, visi jau latgaliski runāja, taču nekāda jauna literatūra mums tur, perifērijā, neradās. Un pēkšņi mēs... Es saku “mēs”, patiesībā jau Oskars un Līga Seiksti un Lukaševičs bija tie darītāji. Taču bija sajūta, ka attīstības ziņā mēs kompensējam trūkstošo.

Rokpelnis: Ak tā. Es 80. gadu beigās gāju pie Andra Vējāna un teicu: “Mums ir tik daudz latgaliešu dzejnieku, vai nevajadzētu atsevišķu latgaliešu sekciju?” Un viņš no manis nobijās kā velns no krusta. Tik ļoti iebaidīti bija cilvēki ar latgaliešu valodu. Lieta jau ir tāda, ka Staļins savulaik bija izdevis rīkojumu par укрупнение национальностей.¹ Tāpēc 70. gados aizliedza būt lībietim. Bet bija jau arī ulmaņlaikā mēģinājumi konsolidēt latviešus.

RL: Tu seko līdzi latgaliešu literatūrai šodien?

Rokpelnis: Cenšos. Piecus semestrus Kristīgajā akadēmijā es lasīju Latvijas kultūras vēsturi kā ideju vēsturi, un man atsevišķi bija ebreju vēsture Latvijā un latgaliešu vēsture. Līdz ar to es pārliecinājos, ka latgaliešu rakstu valoda eksistē – kopš 17. gadsimta. Un viņai jāattīstās, jo latgalieši izgājuši tādiem pazemojumiem un tādām baismām cauri, visiem valodu aizliegumiem un represijām.

RL: Es 90. gadu beigās iesaistījos Rēzeknes Vēstu redakcijas dzīvē, un ikreiz, kad mūsu jauniešus sūtīja uz Rīgu rakstīt reportāžas, pirms tam redakcijā rīkoja speciālas apmācības, kā reaģēt, kad par mums un mūsu izloksni ņirgāsies, kā to uzņemt ar humoru un nezaudēt stāju. Tas pat nebija apspriežams jautājums, “ja nu gadījumā”. Mums vienkārši teica: “Esiet gatavi, tā būs.” Un es pat atceros, kā tas mainījās. Tas sāka pazust ap 2010. gadu, kad komercradio stacijās sāka skanēt latgaliešu reps. Pēkšņi latgaliešu valoda kļuva nenormāli stilīga. Mēs par to drusku vīpsnājām. Laikam jau skauda: mums likās, ka mēs ar saviem postmodernisma eksperimentiem būsim tie, kas cels latgaliešu valodu pasaules līmenī. Un še tev! Izrādījās, ka tautai nevajag postmodernismu, tautai vajag repu par traktoriem, zaķiem un cīgām.

Rokpelnis: Baigi forši, to es nezināju. Es gribētu uz havaju aiziet, kur tā atrodas?

RL: Havaja ir lejā. Bet es tev uzdošu pēdējo jautājumu, un tas ir pilnīgi nesaistīts ne ar ko no iepriekš izrunātā: kuru atklātni tu vislabprātāk izvēlies, kad tev jāspēlē ar melnajiem?

Rokpelnis: Ar melnajiem? Es vienmēr spēlēju spāņu atklātni. Es biju pozicionālās spēles piekritējs, ļoti labi zināju dāmas gambītu.

RL: Spāņu? Tur jāzina ārprātīgi daudz teorijas.

Rokpelnis: Teoriju es zināju. Mans tēvs bija izcils šahists, viņš bija meistarkandidāta līmenī, un man bija visas iespējamās grāmatas krievu valodā. Kapablanka, Laskers, no tiem es mācījos.

RL: Tālu tu nepazini?

Rokpelnis: Tāls vienreiz spēlēja ar mani šahu slimnīcā un nospēlēja neizšķirti.

RL: Tu ar Tālu nospēlēji neizšķirtu?

Rokpelnis: Tā speciāli nospēlēja Tāls, viņš bija brīnišķīgs. Ar Marku Taimanovu, slavenu lielmeistaru, simultānspēlē uz 10 lauciņiem es viņu uzvarēju, bet sabijies piedāvāju neizšķirtu, viņš apgāza savu karali un neizšķirtu pieņēma. Kad es spēlēju ar meistarkandidātiem, es gandrīz vienmēr sasniedzu neizšķirtu. Kad spēlēju ar iesācējiem, kuri nepareizi rīkojas, es vienmēr zaudēju.