Dieva izgudroti skursteņslauķi

Ravs Uri Šerki – viens no pazīstamākajiem mūsdienu rabīniem Izraēlā, pasniedzējs un filozofs, viens no vadošajiem jūdaisma modernizācijas ideologiem. Dzimis 1959. gadā Alžīrijā, kas toreiz piederēja pie Francijas un kur bija ļoti liela un izglītota ebreju kopiena; tā pilnībā atstāja Alžīriju pēc tās neatkarības nodibināšanas. Uri Šerki ģimene pārcēlās uz Franciju, bet 1972. gadā repatriējās uz Izraēlu. Tur Uri Šerki mācījās rava Kuka ješivā, kā arī pie rava Aškenazi (Manitu), viena no redzamākajiem 20. gadsimta beigu kabalistiem.

Rava Uri Šerki koncepcijā var izcelt dažus galvenos apsvērumus:

1) cionisms ir visas cilvēces reliģisko priekšstatu transformācijas avots;

2) jūdaisma ortodoksiju iespējams modernizēt;

3) jūdaisma universālums, atvērtība visiem, arī neebrejiem.

Cionisms ne vien ir ebreju atgriešanās savā zemē, bet arī būtiski maina visu pasaules reliģisko vēsturi. Gluži kā pirms 2000 gadiem līdz ar Tempļa nopostīšanu un ebreju tautas aiziešanu no savas zemes pasaule reliģiskā ziņā izmainījās, piemēram, radās kristietība, tāpat arī tagad – ebreju atgriešanās savā valstī izraisīs cilvēcē globālas reliģiskās izmaiņas.

Dievs ne tikai devis mums reliģisko tradīciju, bet arī radījis visu pasauli, iekustinājis visus sociālos un kulturālos procesus. Tādēļ pasaulīgajās dzīves sfērās (zinātne, māksla, psiholoģiskie un sociālie procesi) Dievs izpaužas ne mazāk kā reliģiskajās. Tādēļ mums šī Dieva atklāsme jāsaskata ikdienas dzīvē un no tās jāgūst dievišķās gaismas dzirkstis, lai mūsu reliģiskā pasaule būtu pilnīgāka un adekvātāka. Tas nozīmē būtisku reliģijas virzību uz modernizāciju, saglabājot reliģijas ortodoksiju.

Savukārt universālums nozīmē, ka ebreju tauta un jūdaisms tagad vēršas pie visas cilvēces. Jūdaisms ir reliģija ne tikai ebrejiem, bet arī jebkuram cilvēkam, kas var kļūt par jūdaisma sekotāju, etniski nekļūstot par ebreju. Kamēr ebreju tauta divus tūkstošus gadu bija izdzīta no savas zemes, tādas iespējas īsti nebija. Trimdā ebrejiem vajadzēja izdzīvot, tādēļ viņi tiecās norobežoties savā reliģijā un ar apkārtējiem neapspriest reliģiskās problēmas. Taču līdz ar ebreju tautas atgriešanos savā valstī notiek Tanaha atdzimšana, un tas nozīmē arī iespēju visiem, kas vēlas, kļūt par noahiešiem (Noaha jeb Noas reliģiskajiem pēctečiem), proti, “neebrejiem, kas atzīst jūdaismu”. Tādējādi jūdaisms no iekšēji nacionālas reliģijas kļūst par universālu reliģiju, kas vēršas pie visiem.

Ravs Uri Šerki ar to arī nodarbojas.

Pinhass Polonskis

Rīgas Laiks: Ar ko ebrejs atšķiras no jūda¹?

Uri Amoss Šerki: Ā, jūs esat par to dzirdējis?

RL: Esmu dzirdējis, ka tas neesot viens un tas pats.

Šerki: Šo ideju, ka jūds un ebrejs nav viens un tas pats, sludina viens no maniem skolotājiem, ievērojams rabīns, vārdā Jehuda Aškenazi, viņš arī Leons Aškenazi.

RL: Tas varētu būt labs sākums.

Šerki: Jā. Jūds ir no Jūdejas.

RL: Aha.

Šerki: Tātad, ko tas nozīmē? Tas nozīmē izcelsmi. Par jūdiem sauca trimdā izraidītos Jūdejas ķēniņvalsts pilsoņus. Bībeles laikos Israēla zemē bija ebreju nācija. Šī nācija tika sadalīta divās valstīs: viena bija ziemeļos, otra – dienvidos. Ziemeļu valsti sauca par Israēlu. Savukārt dienvidu valsts ar galvaspilsētu Jeruzālemi bija Jūdeja: nosaukums iegūts no Jūdas cilts. Kad babilonieši šo valsti izpostīja, trimdā izdzītie Jūdejas pilsoņi kļuva par jehūdīm.

RL: Kļuva par jūdiem.

Šerki: Kļuva par jūdiem. Un laika gaitā tas kļuva par reliģijas nosaukumu. Taču sākotnēji tā ir nacionālā piederība. Ir Jūdejas jūdu nācija, tas faktiski ir kļuvis par reliģiju, taču līdz pat jūdu emancipācijai pēc Franču revolūcijas jūdus uzskatīja par citzemniekiem. Francijā, piemēram, viņi bija Jūdejas ķēniņvalsts pilsoņi – tikai šai valstij nebija ne ķēniņa, ne teritorijas. Viņu aizbildnis…

RL: Paga, tas bija viņu juridiskais statuss?

Šerki: Viņi bija nelegāli un atradās Francijas karaļa aizbildnībā. Un tāpat bija visās valstīs. Ar emancipāciju viņi zaudēja nācijas statusu un kļuva par kultu, par reliģiju.

RL: Tas notika tikai 18. gadsimta beigās?

Šerki: Jā. Pirms tam viņus uzskatīja par piederīgiem nācijai.

RL: Nācijai bez teritorijas?

Šerki: Tieši tā. Ar neeksistējošas valsts pasi.

RL: Nu, vārds “pase” izklausās aizdomīgi, jo pases radās daudz vēlāk, 20. gadsimta sākumā.

Šerki: Tā bija metafora. Un kopš tā laika jūdu nacionālisms beidzās un jūdi kļuva likumīgāki.

RL: Likumīgāki?

Šerki: Jā. Viņi sevi uzskatīja par Mozus reliģijai piederīgiem vāciešiem vai frančiem. Un ko izdarīja cionisti? Viņi šo identitāti radīja no jauna, atdzīvināja. Tādēļ savā ziņā es varu teikt, ka mēs bijām ebreji, kļuvām jūdi un vēlreiz kļuvām ebreji un izraēlieši. Izraēlieši ir nācija. Taču Iekšlietu ministrijas sarakstos raksta tavu reliģiju un tavu nacionālo piederību. Tava reliģija ir jūds un nācija ir jūds.

RL: Tā tas tagad ir birokrātiskajos dokumentos?

Šerki: Jā.

RL: Un vārds “ebrejs” (ivri) ir izzudis?

Šerki: Izraēlas sabiedrība nevēlas skaidri formulēt šo nenoteiktību. Taču pēc atrašanās ilgā trimdā mēs atdzīvojamies kā ebreji (ivrim).

RL: Tas ir, kā ebreju nācija?

Šerki: Jā. Ne gluži nācija, jo mums ir arī kosmopolītisks mērķis, tādējādi arī starp pašiem jūdiem nav noteiktības. Vieni ir piesaistījušies reliģiskajai idejai, otri – nacionālajai, trešie – kosmopolītiskajai idejai.

RL: Vēl viens jautājums ir par vārdu “ebrejs”. Tas sāk parādīties jau ļoti agri, Bībelē – jo ir cilvēki, kas devās prom no Ēģiptes. Šos cilvēkus sauc par ebrejiem (ivrim).

Šerki: Jā. Israēla dēli.

RL: Tad kas bija šie cilvēki, kuri aizgāja no Ēģiptes?

Šerki: Patriarha pēcteči, viņa mantinieki.

RL: Patriarha Jēkaba?

Šerki: Jā. Arābiski viņa vārds ir Jakūbs. Viņi bija verdzībā Ēģiptē un tika atbrīvoti.

RL: Vai viņi bija vergu šķira sabiedrībā? Vai arī asinsradinieki?

Šerki: Viņi bija ģimenes nācija. Asinsradinieki.

RL: Tātad tie 12 dēli bija tēvi…

Šerki: Divpadsmit ciltīm. Un viņi aizgāja no Ēģiptes. Bet jūs to zināt. Kāpēc jūs par to jautājat?

RL: Nu, es nezinu, vai to joprojām uzskata par nācijas izcelsmi.

Šerki: Tā ir ebreju nācijas otrā piedzimšana.

RL: Un pirmā bija…?

Šerki: Pirmā bija tad, kad Jēkabs devās prom no Lābana un sāka iekārtoties uz dzīvi Kanaānā. Bija maza grupiņa, kas bija ebreju nācijas sēkla. Viņi aizceļoja uz Ēģipti un kļuva par vergiem. Un šādi viņi atdzima – kad tika atbrīvoti no Ēģiptes.

RL: Vai tas nozīmē, ka Ābrahāms nav tikai ebreju tēvs vien?

Šerki: Absolūti, jā.

RL: Viņš ir tik daudzu nāciju tēvs.

Šerki: Jā.

RL: Nu, tad viņa uzvedība – tai vidē, kurā viņš dzīvoja, – šķiet kaut kas graujošs.

Šerki: Jā, tā bija monoteistiska.

RL: Un tas ir kaut kas graujošs. Ekstrēms.

Šerki: Jā, revolucionārs.

RL: Kā tas bija iespējams?

Šerki: Viņu neapmierināja tas, kā viss ir pasaulē. Kad tu neesi apmierināts, tu meklē. Un viņš atrada.

RL: Ko viņš atrada? Viņš tikai dzirdēja kādu balsi…

Šerki: Nē, ne tikai tas vien. Ja reiz tu kaut ko dzirdi, tātad tu esi gatavs to izdzirdēt.

RL: Psihiatriskajās slimnīcās ir daudz tādu, kuri arī dzird balsis…

Šerki: (Smejas.) Protams. Tomēr no jūdu tradīcijas skatpunkta šīs atklāsmes pierādījums nenāk no Ābrahāma. Tas nāk no Sīnaja.

RL: Tātad daudz vēlīnāks.

Šerki: Tā bija kolektīva atklāsme. Taču individuāli Ābrahāmam – viņam tā bija autoritāte. Ja esi pārliecināts, ka ar tevi runā Dievs, tu attiecīgi rīkosies.

RL: Taisnība.

Šerki: Bet tu to nevari iestāstīt citiem. Tu vari tikai rīkoties. Un, ja tava rīcība ir sekmīga, tev būs grupa, kas tev sekos.

RL: Manā skatījumā Ābrahāma rīcība ir tik galēji neparasta ne tikai tādēļ, ka viņš šai balsij atsaucas, bet arī tādēļ, ka viņš ir gatavs upurēt savu dēlu. Vismaz tā liek domāt teksts.

Šerki: Jā. Taču svarīgākais ir tas, ka viņš to neizdarīja. Viņš bija gatavs, taču tika apturēts. Tas nozīmē, ka dzīvība ir svarīgāka nekā upurētāja gatavība.

RL: Man liekas, tas ir tādēļ, ka tajā apkaimē daudzi tolaik upurēja savus dēlus.

Šerki: Un tas bija barbarisms, jā.

RL: Jūs teicāt, ka atklāsme nāk no Sīnaja. Tātad tā ir retrospektīva.

Šerki: Tās autoritāte mums sākas no kolektīvās atklāsmes Sīnajā, nevis no patriarha. Retrospektīvā mēs zinām, ka tā bija īsta. Ābrahāms teica: “Dievs uz mani runāja.” Taču mums ir vajadzīgs pierādījums. Mēs vēlamies būt par to droši. Un pierādījumu mēs ieguvām tikai ar atklāsmi Sīnajā.

RL: Tur bija arī Mozus individualitāte.

Šerki: Jā. Taču Mozus nav autoritāte, ja viņu neapliecina kolektīvā atklāsme Sīnajā. Pirmāk par to bija šaubas. Un, lasot šos pantus, ir gluži skaidrs, ka Israēla tauta Mozum neticēja līdz pat brīdim, kad viņiem bija šī Dieva parādīšanās visai nācijai. Ak tad tu saki, ka esi pravietis. Labi, bet vai tev ir pierādījumi? Es to varu pieņemt tikai tad, ja Dievs atnāks pie manis un pateiks, ka Mozus tik tiešām ir pravietis.

RL: Taču kolektīvā atklāsme notika noteiktā brīdī tai cilvēku grupai, kura tur atradās.

Šerki: Jā, tieši tā.

RL: Kādā veidā tad šī atklāsme var būt autoritatīva jums? Jūs tur nebijāt klāt.

Šerki: Tādā, ka šī atklāsme lika pamatu manai identitātei. Teiksim, kari var būt elements nacionālās identitātes veidošanā.

RL: Karu jūs salīdzināt ar atklāsmi Sīnajā?

Šerki: Jā. Vai jebkuru traumatisku notikumu. Un, piedalīdamies šajā kolektīvajā identitātē, es esmu šīs nācijas dēls. Tādēļ šī atklāsme attiecas uz mani.

RL: Kā jūs tajā piedalāties?

Šerki: Būdams jūds.

RL: Tādēļ, ka saucaties par jūdu, tādēļ, ka esat apgraizīts, tādēļ, ka cits ir jūs nosaucis par jūdu?

Šerki: Tādēļ, ka tas ir vēsturisks fakts. Tāpat kā jūs esat latvietis.

RL: Nu, es neesmu tikai latvietis vien, esmu vēl daudz kas. Esmu arī dēls. Esmu tēvs. Esmu skolotājs. Esmu…

Šerki: Jā, jā, jā, piekrītu. Taču, runājot par atklāsmi, jautājums ir, kam tā tika dota. Tā tika dota nacionālai identitātei, nevis cilvēkiem, kuri tur bija.

RL: Nacionālu identitāti 18. gadsimtā izgudroja Herders. Atklāsme nevarēja tikt dota nacionālai identitātei.

Šerki: Akadēmiskajās aprindās noteikti runā tāpat kā jūs. Es tā nedomāju. Nāciju ideja bija ierasta arī senatnē. Viduslaikos un renesansē tā bija spēcīgāka. Taču, ja pieminam Herdera un Hēgeļa sacīto, tā bija atgriešanās pie senlaiku jēdziena, kas nebija aizmirsts, īpaši mūsu tautai mūsu lūgšanās. Mēs bijām nosaukti par Dieva tautu, Israēla tautu, Israēla nāciju.

RL: Ja jūdi ir Dieva tauta, viņi izceļas starp visām pārējām tautām uz šīs planētas, jo neviena cita tauta nav identificējusies kā Dieva tauta.

Šerki: Jā. Kā ar nacionālo identitāti. Taču kā indivīdi – ir miljardiem cilvēku, kas ir Dieva cilvēki. Neaizmirstiet, ka Dievs ir radītājs. Viņš radījis katru cilvēku uz Zemes. Un radījis arī jūs un mani.

RL: Tātad mēs līdzīgā ziņā esam Dieva tauta?

Šerki: No indivīda skatpunkta – jā. Kā nācija mēs esam īpaši: mums vēsturē ir loma kā Dieva tautai. Citas nācijas sevi nedefinē kā Dieva tautu.

RL: Kas jūdus padara par Dieva tautu – jūsu augstprātība vai jūsu pazemība?

Šerki: Tā ir loma. Jūs zināt, ir viens tāds stāsts: Holokausta laikā dēls jautā tēvam: “Kas ar mums notiek?” Tēvs atbild: “Dēliņ, Dievs mūs mīl.” Un dēls tad saka: “Varbūt viņš varētu mūs tik ļoti nemīlēt?”

RL: Tātad šīs ciešanas rodas no Dieva mīlestības?

Šerki: Šīs ciešanas nav kā identitāte, bet, jā, tā varētu būt šīs lomas cena.

RL: Vai jūs tādam izskaidrojumam piekrītat?

Šerki: Tas ir teikts ar humoru. Jā, tas ir ironiski.

RL: Nu labi, bet ko tad ietver būšana Dieva tautai? Ko tas nozīmē? Kas tā ir par lomu?

Šerki: Tā ir atbildība būt par raidītāju, kas cilvēcei nogādā kaut kādas ziņas. Ļoti svarīgi ir saprast, ka daudzas civilizācijas izliekas universālas, taču realitātē uzdošanās par universālu slēpj imperiālisma gribu – kultūras imperiālisma, politiska imperiālisma gribu… Paskatieties uz Latviju un Krieviju. Krievija ļoti vēlējās padarīt Latviju par daļu no tās. Tādēļ jūs pirmajā izdevīgajā reizē no Krievijas atdalījāties. Jūdu tauta nevēlas uztiepties citām. Izredzētās tautas idejas pamatā ir iecietība. Ja es esmu no izredzētās tautas, es nevēlos, lai tu būtu kā es. Mums cilvēcei jānodod ziņa, ka mēs neuztiepjam identitāti.

RL: Taču šī nostāja un loma, ko jūs tagad aprakstāt, man liek domāt, ka jūdi kā izredzētā tauta ir cilvēcīgāki cilvēki nekā es kā latvietis.

Šerki: Vai tā jūs to saprotat?

RL: Nu, es nevēlos dzīvot šajā aizspriedumā. Tikai stāstu jums, kā tas izklausās.

Šerki: Pilnīgi noteikti ne. Tas ir pretstats manis sacītajam. Starp mums abiem kā indivīdiem nav nekādas atšķirības. Atšķirība saistās ar nācijas vēsturisko lomu. Es pat teikšu vairāk: fakts, ka jūs esat Latvijā, ir ļoti svarīgs, pateicoties tam, ko jūs esat devuši cilvēces identitātei un cilvēcei.

RL: Nu, es sevi uzskatu par latvieti un būšanu latvietim – par iztēles izdomājumu. Benedikts Andersons, ja atceraties, rakstīja par nacionālisma dzimšanu 19. gadsimtā, ka nācijas ir iztēles izdomājumi. Tās ir iedomātas kopienas.

Šerki: Iedomātu jēdzienu ir daudz. Valsts, piemēram.

RL: Protams. Taču valstij ir juridiski aspekti.

Šerki: Okei. Mēs kā cilvēki dzīvojam starp izdomājumiem.

RL: Taisnība.

Šerki: Un šie izdomājumi ir svarīgi, jo tie ir civilizācijas pamats. Sacīdams “izdomājumi”, es negribu teikt, ka tie neeksistē. Tomēr tie ir netverami.

RL: Vai jūs piekrītat, ka nācija, nauda un valsts ir iztēles ražojumi?

Šerki: Pavisam noteikti.

RL: Vai tas nozīmē, ka arī jūdu nacionālā identitāte ir iztēles radīta?

Šerki: Pavisam noteikti.

RL: Kā iztēle tā ir?

Šerki: Ā, tā varētu būt Radītāja iztēle. Arī viņš iztēlojas.

RL: Patiešām?

Šerki: Jā. Ir mistiķu literatūra, kurā sacīts, ka Dievs sapņo un daļa no šī sapņa esi tu. Tev ir loma Radītāja iztēlotā stāstā. Nezinu, kāda ir tavas esamības, tavas dzīvošanas konsistence, bet tava eksistence ir fakts. Tādēļ man nav svarīgi zināt, vai šī realitāte ir vai nav iztēles radīta. Tas nav svarīgi. Mēs neesam senās filozofijas laikos, kad bija jāizšķiras starp nominālismu un reālismu. Mēs esam fenomenoloģijas laikos. Svarīgs ir fenomens. Fenomens ir tāds, ka pastāv nacionālā identitāte, izcelsme. Nav svarīgi, tieši no kā tā ir izaugusi.

RL: Neiebilstu. Atgriezīsimies pie ziņas: jūs teicāt, ka jūdiem ir pārējai cilvēcei nododama ziņa. Kas ir šī ziņa, ko jūdi nes no Radītāja?

Šerki: Es teiktu – daudzas idejas. Man ir saraksts.

RL: Jums ir saraksts? Cik punktu tajā ir?

Šerki: Trīs četri…

RL: Iekams jūs sākat tās izklāstīt, drīkst, es pastāstīšu īsu stāstu?

Šerki: Jā.

RL: Bija viens pasaules čempionāts futbolā, kura finālā Francija spēlēja pret Itāliju. Un kāds mans draugs ievēroja, ka punkti, kuros trāpīja bumba, veido ivrita burtu “hei”. Mača laikā tā notika trīs vai četras reizes. Vienā brīdī viņš teica tā: “Šo spēli internetā skatās divi miljardi cilvēku, tātad skaidrs, ka Radītājs izmanto šo izdevību, lai visiem šiem cilvēkiem kaut ko pateiktu.”

Šerki: (Smejas.)

RL: Viņš par šo notikumu uztaisīja dokumentālo filmu – centās saprast, ko Radītājs vēlējies pateikt…

Šerki: Manuprāt, tas ir joks.

RL: Nu, man šķiet, ka tas ir diezgan smieklīgi. Es viņam pajautāju, ko tad Radītājs ar šo futbola spēli vēlējies pateikt. Viņš atbildēja, Radītājs gribējis pateikt tikai vienu: “Savaldies!” (krieviski: сдерживайся). Filmas nosaukumā ir vārdu spēle: Zidāns un nazidaņije, krieviski tas nozīmē “pamācība”. Mačā bija viens brīdis, kad Zidāns ar galvu iesita itāļu futbolistam pa krūtīm. Tas nokrita, un Zidāna karjera futbolā bija beigusies. Filmas stāsts bija tāds, ka šīs finālspēles scenārijs tā izveidots tādēļ, lai parādītu, ka vajag valdīt pār savām kaislībām, citādi ienāks ļaunums. Šī ir pēdējā man zināmā Radītāja ziņa.

Šerki: (Smejas.) Te runa ir par to, kas ir saprātīgi. Viņš vēlējās to redzēt šādā veidā.

RL: Un veltīja divus gadus tā pētīšanai.

Šerki: Es drīzāk nododos pētniecībai citās jomās.

RL: Nujā, jūs teicāt, ka esot trīs vai četras ziņas.

Šerki: Pirmkārt, ideja, ka pastāv saistība starp transcendenci un pasauli. Vai esat lasījis Blēzu Paskālu?

RL: Esmu.

Šerki: Paskāls teica, ka jūdu tautas eksistence viņam ir mīkla: ja reiz Dievs patiešām sazinājies ar cilvēkiem, mums jāiet pie jūdiem, lai par to būtu tradīcija. Varu teikt, ka pasaule ir kā māja, kurā cilvēki dzīvo zem jumta. Un jumts ir ļoti svarīgs, jo tas pasargā no saules, no aukstuma utt. Tomēr ir vajadzīgs arī gaiss, ko elpot. Ir vajadzīgs skurstenis. Skurstenim jābūt tīram. Tā nu mēs, jūdi, tīrām šīs mājas skursteni.

RL: (Smejas.) Jauki. Tomēr tā nav ziņa. Tā joprojām ir funkcija vai loma.

Šerki: Pavisam noteikti. Taču ideju ir daudz. Pirmkārt – un no mana skatpunkta tas ir ļoti svarīgi – ziņa ir par vērtību vienotību. Katra garīga, ideālistiska kustība šajā pasaulē nolēmusi izvēlēties vienu vērtību, izslēdzot citas.

RL: Nu, ne katra. Piemēram, bija viens tāds jūds, vārdā Jēzus no Nācaretes.

Šerki: Piemēram.

RL: Viņš runāja par žēlastību komplektā ar patiesību.

Šerki: Un īpaši par mīlestību.

RL: Nu, viņš skaidri un gaiši lietoja vārdu emet – latīniski misericordia – kopā ar patiesību.

Šerki: Jā. Ja pasaulē jebkuram normālam cilvēkam pajautāsiet, kāda ir kristietības vēsts, atbilde būs, ka mīlestība, nevis patiesība, jo ikviens apgalvo, ka tas, ko viņš saka, ir patiesība. Ja pievērsīsieties, piemēram, islāmam, viņi galvenokārt runās par taisnīgumu.

RL: Vai paklausību.

Šerki: Vai paklausību. Ja pajautāsiet Marksam – vēl vienam jūdam –, viņš teiks, ka visas cilvēces kodols ir ekonomika. Ja pajautāsiet budistiem, viņi runās par galēju garīgumu vai…

RL: Jūs vienkāršojat. Bet tas nekas.

Šerki: Jā. Taču šī ideja, ka var uztaisīt sakausējumu, visu vērtību dialektiku vienā, ir jūdu ideja. Monoteistiska ideja. Un ir sekas – politikā, piemēram, jo Rietumu pasaulē ir pieņēmums, ka starp to, kas neatliekami vajadzīgs politikā, un to, kas ir nepieciešamība ētikā, pastāv pretruna. Ētika balstās tikai mīlestībā un līdzjūtībā, tātad piekopt taisnīgumu ir vairāk vai mazāk slikti. Kā filmā “Karalis Lauva”. Ienaidnieku nedrīkst nogalināt. Jācenšas pāraudzināt, lai tas kļūtu par draugu. Tikai tad, kad atklāsies, ka viņš melo, viņš nelaimīgā kārtā nokritīs no klints. Tu nedrīksti būt tas, kurš reāli īsteno taisnīgumu, jo tas nav viscaur ētiski. Starp mīlestību un ētiku pastāv pretruna. Un, kad mēs, jūdu tauta, karojam… Mēs esam karastāvoklī. Starptautiskās kopienas problēma ir pieņemt šo domu, ka aizstāvēties ir neatņemama ētikas sastāvdaļa ne tikai tādēļ, ka nekas cits neatliek, bet arī tādēļ, ka tas ietilpst taisnīguma īstenošanā. Piemēram, kad pāvests Pāvils VI tikās ar Goldu Meiru, pirms viņa bija kļuvusi par premjerministri, pāvests viņai teica: “Mani ļoti pārsteidz jūdu vardarbība Svētajā zemē.” Un viņa atbildēja: “Bet tā ir mūsu zeme.” Var redzēt bezdibenīgi dziļo atšķirību teoloģijā. Meira nebija reliģioza – bet viņa bija jūdiete.

RL: Nu, ja es šajā sarunā būtu pāvests, pašreizējā vardarbība mani nepārsteigtu. Mani pārsteigtu tas, ka visa jūdu vēsture – tas, ko mēs saucam par Veco Derību, – ir pilna ar vardarbību.

Šerki: Jā.

RL: Tā ir neiedomājami spīva, neiedomājami vardarbīga tauta…

Šerki: Pavisam noteikti. Tā bija vardarbīga pasaule.

RL: Piemēram, stāsts par to, kā tūkstošiem cilvēku tika apgraizīti – un pēc apgraizīšanas, kad viņi ir vārgi, viņus nogalina. Esat par to dzirdējis?

Šerki: Tas bija viltīgs manevrs. Tie bija izvarojuši viņu māsu, kad viņa bija gūstekne. Šādi tika nokārtoti rēķini. Neba viņi vēlējās šos apgraizīt.

RL: Vēlējās tikai šos nogalināt.

Šerki: Jā. Tas bija karš.

RL: Tas jau nebija “aci pret aci”. Tas bija “jūs to nodarījāt vienam no mums, tad nu mēs nožmiegsim 30 000 jūsējo”.

Šerki: Nebija 30 000, tā bija pilsētiņa, varbūt ciems. Kas bija piedalījies noziegumā.

RL: Proti, viņi bija pelnījuši? Tātad, kā jūs apgalvojat, nekādas problēmas ar jūdu vardarbību vēsturē nav.

Šerki: Tā es neteicu. Taču ir jāsaprot konteksts. Tā laikmeta konteksts bija vardarbīga un barbariska pasaule. Un, ja tu šādā pasaulē neesi stiprs, tu neizdzīvosi, un idejas, kuras vēlies sludināt, pasauli nesasniegs.

RL: Citiem vārdiem, pirmā ziņa, ko jūdi nes cilvēces kopienai, ir vērtību vienotība?

Šerki: Tieši tā.

RL: Un tajā laiku pa laikam ietilpst vardarbība, jo citādi nevar piekopt taisnīgumu? Vai es pareizi sapratu?

Šerki: Jā.

RL: Okei.

Šerki: Otra lieta, par ko jūs noteikti esat dzirdējis, ir civilizāciju sadursmes jēdziens.

RL: Jā.

Šerki: Manuprāt, mums ir atslēga, ar kuru šīs problēmas var atrisināt.

RL: Tas ir, jūdiem?

Šerki: Jā. Piemēram, jūs zināt, ka filozofijas tradīcija pasaules centrā liek cilvēku.

RL: Ir tāda filozofijas tradīcija.

Šerki: Jā, Sokrats un tā joprojām. Kur šajā tradīcijā ir Dievs? Dievs ir perifērijā. No šī skatpunkta vislabākais politiskais režīms ir liberāla demokrātija, kurā cilvēks atrodas centrā un ir brīvs un mēs esam gatavi par šo brīvību maksāt tik, cik pienākas. Islāma pasaule domā precīzi pretēji. Viņi domā, ka viņu realitātes centrs ir Dievs. Cilvēkam jāpieņem Dieva kundzība. Jūs saprotat, ka tas ir absolūti pretēji. Tur nav iespējams vienoties. Taču, ja šīs abas civilizācijas sfēras ieklausītos, ko sakām mēs, viņi saprastu, ka Dievs nav pasaules centrs un arī cilvēks nav: centrs ir dialogs starp viņiem. Starp Dievu un cilvēku ir iespējama sadarbība. Šādi var izveidot attiecības. Mīļas attiecības starp Radītāju un cilvēku. Mēs, jūdi, dzīvojam šajās attiecībās. Un mēs kā sabiedrība varam kļūt par šīs idejas paraugu citām nācijām.

RL: Nu, ir dažas nianses, kuras es šeit nesaprotu. Kad jūs runājat par attiecībām un dialogu starp Dievu un cilvēku, kā priekšnoteikums tiek pieņemts, ka abas puses kaut kā spēj sazināties.

Šerki: Jā, pavisam noteikti.

RL: Un tas nozīmē, ka ne tikai jūs vien esat kaut ko pateicis Dievam. Arī viņš kaut ko saka jums.

Šerki: Jā.

RL: Precizēsim. Ko viņš jums ir pateicis? Jo jūs acīmredzami viņam ik dienas kaut ko sakāt.

Šerki: Jā. Es atbildu viņam lūgšanā. Lūgšana nav cilvēka iniciatīva, kā tas ir daudzās reliģijās. Lūgšana ir atbilde Dievam, kas ir cilvēku uzrunājis. Mēs viņam atbildam.

RL: Nujā, atceros, esmu lasījis, ka Dievs lūgšanām atbild dzīves notikumu valodā…

Šerki: Tas ir viens no veidiem.

RL: Vai tas jums izklausās ticami?

Šerki: Jā, bet tā nav vienīgā iespēja.

RL: Kā vēl Dievs var runāt?

Šerki: Ar kāda pravieša starpniecību. Praviešu gan mums jau sen nav bijis, 2400 gadus…

RL: Tas tātad nozīmē, ka šobrīd komunikācija ir vienpusēja.

Šerki: Vēl ir Tora. Tora ir Dieva ziņa. Mutvārdu Likums un rakstītais Likums.

RL: Tā ir ziņa no cita laika un citas vietas.

Šerki: Nē, nē, tā ir katrā laikā.

RL: Bet tā nāk no Sīnaja.

Šerki: Tā sākās Sīnajā, bet tā ir permanenta atklāsme caur daudzajām teksta interpretācijas un reinterpretācijas sistēmām. Tādējādi tas ir kaut kas dzīvs. Mēs neesam grāmatas tauta.

RL: Vai tas nozīmē, ka šī ziņa mainās? Jo tā tiek atkal un atkal reinterpretēta.

Šerki: Jā, tieši tā. Tā ir dzīva. Tā mainās. Bet ir prakse, kā tā var mainīties.

RL: Ir kaut kāda prakse?

Šerki: Jā. Tā ir ješivās – Talmūda akadēmijās. Un tieši to studē rabīni, tie, kas mācās.

RL: Nu, esmu dzirdējis arī par dzīvo Toru. Tikai cadiks – taisnais skolotājs – var būt dzīvās Toras turpinājums…

Šerki: Jo mums ir vajadzīga garantija, ka tas nav viltojums. Jābūt augsti morālai personai. Ja es vēlos pieņemt kādas izmaiņas tradīcijā vai Toras pielietojumā, man jābūt drošam, ka tas nav personīgas ieinteresētības dēļ vai tamlīdzīgi.

RL: Jūs pieminējāt, ka jūs neesot grāmatas tauta…

Šerki: Neesam. “Grāmatas tauta” – tā ir islāma tradīcija. To piedēvē arī kristiešiem.

RL: Kādā ziņā jūs, jūdi, tādi neesat?

Šerki: Mēs neesam tauta, kas saistīta ar grāmatu. Šī grāmata dzīvo caur mums, un mēs esam Dieva tauta – dzīvā Dieva, nevis rakstnieka. Un viss. Jūs zināt, ka mēs, piemēram, katru gadu sinagogās lasām Bībeli – Toru – un…

RL: …un tieši nupat jūs esat izlasījuši.

Šerki: Tieši tā.

RL: Un ļoti priecājaties, ka sāksiet lasīt atkal no sākuma.

Šerki: Jā. Un, kad mēs to lasām atkal no sākuma, mums tai ir cita nozīme. Katrs jūds var vēlreiz izlasīt Toru un saprast to jaunā veidā.

RL: Šādas hermeneitiskas pieejas bagātība liek domāt, ka no tiem 600 000, kas dzirdēja pirmo atklāsmi, katrs dzirdēja kaut kādu savu versiju.

Šerki: Nebija sešu simtu. Bija nācija. Kaut kas viens.

RL: Aha. Kaut kas viens un vienots. Ko es gribēju teikt – tur bija ļoti daudzas Toras sejas…

Šerki: Zināt, 2. gadsimtā viens no mūsu skolotājiem bija rabī Eliezers Ben Hurkans. Par viņu sacīts, ka viņš ne reizi neesot pateicis neko tādu, ko nebija dzirdējis no saviem skolotājiem, – bet runādams viņš pateicis tādas lietas, ko neviens vēl nekad nebija dzirdējis. Pat viņa skolotājs neatpazina to, ko pats bija sacījis.

RL: Tas man atgādina pirms daudziem gadiem lasītu epizodi par Mozu, kurš ieradies rabī Akivas priekšlasījumā.

Šerki: Tieši tā, tieši tā. Dzirdēt to pašu ideju…

RL: Un neviena paša vārda nesaprast.

Šerki: Lai saprastu šo vietu Talmūdā, nepieciešama zināma deva humora.

RL: Mēs dzirdējām otro elementu ziņā, ko jūdi nes cilvēcei. Tas ir par komunikāciju. Trešais ir tas, ka mutvārdu Likumā ziņa mainās. Vai ir vēl kādi elementi, kas būtu tikpat svarīgi?

Šerki: Jā. Cik svarīgi ir saistīt savu rīcību ar Dieva gribu.

RL: Es Dieva gribu lielākoties nezinu.

Šerki: Piemēram, kad jūs pieņemat “nē” attiecībā uz nogalināšanu – tas ir arī bauslis. Ja nevēlaties būt zaglis – tā ir ētika.

RL: Tā gan.

Šerki: Bet tas jau obligāti nemaz nav saistīts ar kontaktu ar Dievu. Paulīnismā, piemēram…

RL: Paulīnismā?

Šerki: Jā. Kristietības paulīnismā.

RL: Ā, sapratu.

Šerki: Svētais Pāvils teicis, ka viss ir atļauts, bet ne viss der. Ko tas nozīmē?

RL: Viss ir atļauts, bet ne viss ir iederīgs.

Šerki: Jā, tieši tā. Tas nozīmē, ka man jārīkojas ētiski, kā ētiskam cilvēkam – tomēr tas nedefinē manas attiecības ar Dievu. Cilvēka attiecības ar Dievu kristietībā ir atkarīgas no Viņa žēlastības.

RL: Droši vien.

Šerki: Un, manuprāt, es pareizi pieņemu: ja tu dedzīgi piedalīsies ticībā, tad tiksi pestīts. Ētiskā uzvedība ir nepieciešama, lai tu būtu krietns cilvēks. Taču mēs, jūdi, sakām, ka šie ētiskās rīcības akti arī ir Dieva griba. Desmit baušļos, piemēram, ir: “Tev nebūs nokaut.” Tad nu es nenokauju, es cienu savus vecākus. Esmu ne tikai krietns cilvēks, bet arī labās attiecībās ar Radītāju. Man liekas, arī šo jūdu ideju mēs varam notirgot tautām.

RL: Kas te būs tas, kas pamudinās pirkt? Jo tirgošana…

Šerki: Pārraidīt tautām.

RL: Jūs teicāt “notirgot”. Man tas patīk. (Smejas.) Tad kas te būs tāds, kas pamudinās pirkt? Man tas nav pārāk skaidrs, jo Dieva jēdziens Rietumu civilizācijā ir tik ļoti nobīdīts maliņā, it kā tas būtu domāts mazam bariņam dīvaiņu.

Šerki: Tā ir. Sabiedrību tas diez kā neinteresē.

RL: Tātad jautājums ir, ko jūdi var piedāvāt, saliekot kopā Dieva gribu un dabiskus tikumus? Priekš kam? Lielā Rietumu sabiedrība atbild: “Mums nevajag, pateicamies un atsakāmies.”

Šerki: To vajag man, lai piešķirtu dzīvei jēgu.

RL: Paskaidrojiet.

Šerki: Paskaidrošu. Kad tu esi krietns cilvēks, ļoti krietns cilvēks, tu sasniedz cilvēciskuma dimensiju – tieši tāpat kā kaķis ir krietns kaķis, kad tas ķer peles. Tomēr tu neesi kaķis. Tu esi cilvēks. Tādēļ tu domā par vērtībām un krietniem tikumiem. Tomēr tu vienalga paliec ierobežotā pasaulē. Cilvēku pasaulē. Tu neesi nekādās attiecībās ar bezgalību un transcendenci – vienīgi tad, ja tev ir mītiska pārliecība, piemēram, ka, ejot baznīcā, tiksi pestīts, utt. Bet varbūt doma, ka, uzvezdamies kā tikumīgs cilvēks, tu esi attiecībās ar bezgalību, tev nav svarīga. Manuprāt, ja vēlies piedalīties tajā dimensijā, kas iet pāri tavas dzīvošanas robežām, tev ir vajadzīgas attiecības ar Dievu. Es saprotu, ka Rietumu pasaulē, kad runā par ticību, to uzskata par tādu kā dumjību. To uzskata par māņticību.

RL: Vai jūdu tradīcijā ticība ir būtisks elements? Kristietībā, sevišķi protestantu tradīcijā, ticība vienmēr bijusi ļoti svarīga.

Šerki: Jūdaismā ticība nav svarīga.

RL: Jā, un es gribētu, lai jūs to mazliet paskaidrotu.

Šerki: Paskaidrošu. Kristietībā ticība ir kaut kas iracionāls. Tu esi kontaktā ar kaut ko tādu, ko nevari pierādīt, un to pieņem, jo jūti, ka tas ir patiess. Mēs apgalvojam kaut ko diametrāli pretēju. Mēs sakām, ka nevaram ticēt nekam tādam, kas nav pierādīts, tādēļ vēsti varam pieņemt tikai tad, ja esam pārliecinājušies par tās autentiskumu. Tieši tādēļ mums ir tik svarīgi, ka mums ir tradīcija: mēs varam pārliecināties, ka nekas nav melots. Un tikai tad, ja par to iespējams pārliecināties, mēs to pieņemam.

RL: Rezumēsim. Pagaidām jūs esat pieminējis četrus elementus tai ziņā, ko jūdi no Radītāja nes cilvēcei. Ja es pajautātu citam skolotājam, vai viņam būtu līdzīgs saraksts? Citiem vārdiem sakot: vai tas ir universāls?

Šerki: Manuprāt, tas ir tas, ko pauž jūdaisms. Kā esmu to iemācījies no saviem skolotājiem. Tomēr es apzinos, ka definīciju ir daudz un varbūt, ja jūs pajautāsiet kādiem uz ielas, viņi paziņos, ka tās ir blēņas. Varbūt.

RL: Sakiet, kādēļ jūs piekritāt runāt ar mani, kaut arī neesmu jūds?

Šerki: Kādēļ ne? Dzirdēju, ka jums esot tāds kvalitatīvs žurnāls.

RL: (Smejas.)

Šerki: Jā. Un jūs man rakstījāt, ka jūs interesē tas, ko es teikšu. Esmu ideālists, un man ir nosliece uz universālismu, tādēļ man bija svarīgi ar jums tikties.

RL: Jūsu nosliece uz universālismu jūdu attieksmē ir tāda diezgan netradicionāla…

Šerki: Nē, galīgi nav. Tā ir jūdu tradīcija. Varat palasīt Bībeli un ļoti drīz ieraudzīsiet, ka praviešos ir ļoti daudz universālisma. Attiecībā uz Ābrahāma izredzētību pirmajā atklāsmē teikts: “Un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” Tas nav izgudrojums. Tā nav vēlīna ziņa vai vēlīna ideja. Jūdaismā tas ir pašā tradīcijas kodolā. Taču tādēļ, ka mēs bijām trimdā, kur bijām aizņemti ar izdzīvošanu, mēs nevarējām īstenot savu plānu un piepildīt savu lomu.

RL: Vai nepastāv tāda kā spriedze, ko rada jūdu vēsturiskā neieinteresētība savas ziņas izklāstīšanā pasaulei? Jo mēs zinām, ka vēsturiski jūdi ir bijuši ļoti noslēgta kopiena. Atceros, pirms 20 gadiem sastapu kādu jūdu, kurš man teica, ka es nedrīkstu pat pieskarties tām grāmatām, iekams neesmu apgraizīts un pieņēmis jūdu ticību. Tās nav domātas man.

Šerki: Ir grāmatas, kas nav jums tādēļ, ka tās nesader ar jūsu identitāti. Jūs varat tās lasīt, bet netiksiet savienots…

RL: Vai tā bija tāda sargāšanās?

Šerki: Jā. Jums jāsaprot, ka mums šos 3000 vēstures gadus atkal un atkal bijusi slikta pieredze. Kristietība, islāms, marksisms. Tādēļ mēs esam ļoti uzmanīgi. Tomēr ir pienācis laiks, kad mums jāatgriežas sākotnējā pozīcijā. Esam atgriezušies savā zemē. Mums ir nācija. Un mēs vairs nevaram palikt klusu. Jūs noteikti esat dzirdējis par Žanu Žaku Ruso…

RL: Esmu.

Šerki: Viņš Parīzē Sorbonnas Universitātē sacīja: esot pierādījumi, ka Jesajas pravietojumos stāstīts par Jēzu. Taču Amsterdamas rabīniem tie paši ir pierādījumi, ka šiem pravietojumiem nav nekāda sakara ar Jēzu. “Tādēļ es domāju,” teica Ruso, “ka nesapratīšu jūdus tikmēr, kamēr viņiem nebūs valsts. Un universitāšu un akadēmiju, kurās viņi varēs runāt nebaidoties. Un tad mēs uzzināsim, kas viņiem mums sakāms.” Tagad tas ir izdarīts, mēs esam šeit.

RL: Nu, nav jau izdarīts. Tik tikko iesākts.

Šerki: Jā. Tas tiesa. (Smejas.)

RL: Runājot par jūsu attieksmi vai jūdu tradīcijas attieksmi pret kristietību… Esmu lasījis dažu labu Talmūda tekstu, kur par kristietību rakstīts ne pārāk cildinoši.

Šerki: Par Jēzus personu?

RL: Jā. Vai jūdu tradīcijā nav iespējama tāda leģitīma pozīcija, kurā Jēzus tiek pieņemts kā jūdu rabī, kas vienlaikus bija arī dzīvs Toras iemiesojums? Dzīvs Likums?

Šerki: Ir kārdinājums to tā redzēt. Manuprāt, saistībā ar jūdu tradīciju pareizāk ir domāt, ka Jēzum varēja būt providenciāla loma. Viņš raidīja tautām daudzas Bībeles ziņas. Tas netika izdarīts tā, kā mums patiktu, tomēr izdarīts tas tika. Tas ir fakts. Maimonids, piemēram, un rabī Jehuda Halevī ir teikuši, ka tā bija daļa no metavēsturiska projekta. Mēs neesam daļa no teoloģijas, kas saistās ar Jēzu un kristietību, taču saprotam, ka Dieva ceļi ir daudz pārāki par mūsu saprašanu. Es nevaru Jēzu uzskatīt par rabī. Itin nemaz. Taču viņš bija priekšā runātājs.

RL: Tas ir, sludinātājs?

Šerki: Sludinātājs, jā. Viņš bija sociāli kritisks. Daļa no šīs kritikas noteikti bija īsti vietā. Taču viņa ziņa bija orientēta tādā veidā, ka vedina pieņemt daļu pagānisma. Un tas bija pamats kristiešu teoloģijai, kas no mūsu skatpunkta ir ārkārtīgi pagāniska.

RL: Un kāda no jūdu tradīcijas skatpunkta ir jūsu attieksme pret Muhammadu, ko dēvē par pēdējo pravieti?

Šerki: Jā, bet islāmā.

RL: Protams. Tomēr jūdu tradīcijā noteikti pret to ir kāda attieksme.

Šerki: Jūdu tradīcijā problēma ar Muhammadu ir tāda, ka viņš apgalvo: Tora savu lomu jau esot pabeigusi. Ir vēlēšanās jūdaismu izdzēst. Taču ir arī tādas viņa ziņas interpretācijas, ka viņš esot tas, kurš vēlas Bībeles ziņu noraidīt arābu tautai. Ja islāmā tas tiktu pieņemts šādi, to varētu pieņemt arī jūdi. Taču mūs viņa apgalvojumi nesatrauc, viņš var apgalvot, ko vien vēlas.

RL: Viņu uzskata par pēdējo pravieti…

Šerki: Islāms uzskata? Jā.

RL: Un kurš jūdaismā ir pēdējais pravietis?

Šerki: Mums pēdējais pravietis ir problēma, jo mēs nedomājam, ka pravietisms ir beidzies.

RL: Tātad vēl var gaidīt praviešus?

Šerki: Jā, pavisam noteikti. Būs. Mēs esam ļoti ilgā laikposmā, kad mums pravieši nav bijuši.

RL: Cik ilgā?

Šerki: 2400 gadus.

RL: Man svarīgs tēls ir 36 cadiki jeb 36 taisnajie: pateicoties viņiem, Visvarenais ļauj pasaulei joprojām eksistēt. Esmu runājis ar jūdiem un dzirdējis ļoti dažādas interpretācijas, kas ar to ir domāts. Vai jūs kādu no viņiem pazīstat? Ja ir 36, varbūt jūs kādu esat sastapis.

Šerki: Jā, manuprāt, esmu.

RL: Esat?

Šerki: Jā.

RL: Vai viņiem ir vārdi vai uzvārdi?

Šerki: Viens no viņiem bija viens no maniem skolotājiem, Maale Adumims, rabīns, pirms 15 gadiem viņš nomira. Taču tika apgalvots, ka viņš ir viens no šiem trīsdesmit sešiem.

RL: Visiem taču obligāti nav jābūt jūdiem, pareizi? Vai tomēr ir?

Šerki: Nezinu. Nezinu. Par to tradīcijā nekas nav teikts.

RL: (Smejas.) Saprotu. Jo, piemēram, ravs Kuks² kā vienu no taisnajiem ir pieminējis krievu filozofu Vladimiru Solovjovu. Mani tas pārsteidza. Vienkāršs krievu reliģiskais filozofs, otršķirīgs, visas savas galvenās domas norakstījis no vācu domātājiem.

Šerki: Tomēr tas, ko viņš teica par jūdiem, ir ļoti interesanti.

RL: Ahā. Varbūt tādēļ. Bet sakiet, lūdzu, kurš no nejūdiem šobrīd pasaulē jums personiski ir svarīgs domātājs?

Šerki: Neesmu par to īsti drošs. Varbūt Džordans Pītersons.

RL: Nopietni?

Šerki: Jā, kāpēc ne? Vai skolotājs Lins Dzens Taivānā. Viņš ir ļoti laipns. Varbūt jūs? Nē…

RL: (Smejas.) Jūs par mani zobojaties. Ir viens krievu žurnālists un polittehnologs, kurš tagad dzīvo Izraēlā, un viņš apgalvo, ka pilnīgi droši zinot, kādēļ kodolkara nebūšot. Tā kā tas neizbēgami novestu pie visa iznīcināšanas, tad Visvarenais nepieļaušot, ka tā notiek.

Šerki: Bet vienreiz jau bija, Hirosimā.

RL: Tā bija tikai viena bumba.

Šerki: Bija tie plūdi.

RL: Tātad, jūsuprāt, tas ir iespējams?

Šerki: Tas ir iespējams, pavisam noteikti.

RL: Tātad mierinājuma nav…

Šerki: Mēs ceram, ka cilvēki būs pietiekami gudri un krietni, lai to nedarītu. Taču tāda varbūtība ir.

RL: Viens no derdzīgākajiem cilvēku izgudrotajiem iedibinājumiem manās acīs ir valsts monopols uz vardarbību. Un šķiet, ka tas tika izgudrots tikai 17. gadsimtā. Jautājums: kad citu valstu vidū parādās Izraēla, vai tā nav zaimošana?

Šerki: Tāda ir haredu pozīcija.

RL: Haredu?

Šerki: Jā. Haredi ir viena no ortodoksālajām kustībām.

RL: Ā, tātad šāda pozīcija ir, un tā ir tradicionāla?

Šerki: Diez vai. Daži izliekas, ka ir, bet es tā nedomāju. Es domāju, ka mēs no visām citām nacionālajām valstīm atšķiramies ar to, ka esam vienīgā valsts, kas dibināta ar brīvu lēmumu. Kad Teodors Hercls nolēma nodibināt cionistu organizāciju, nekas tāds praktiski nebija nepieciešams. Pat Grieķijā 1822. gadā valdīja turki, tāda nu bija tā realitāte. Palestīnā tajā laikā dibināt Izraēlas valsti nebija reāli. Tādēļ, ja tādā brīdī kāds no brīvas gribas nolemj nodibināt valsti, tas nozīmē, ka šī valsts būs pamats vērtībām, kuras tas vēlas savā valstī īstenot. Tā kā šo valsti veido cilvēki, kas fundamentāli uzskata, ka pasaule ir vispārēja un visiem kopīga, tad viņi nevar īstenot to kolektīvā egoisma paveidu, kas redzams citās valstīs. Vai es saprotami izsakos?

RL: Jā, saprotu.

Šerki: Tādēļ es pašos pamatos esmu optimists.

RL: Man gan tas izklausās pēc vēlmju domāšanas, jo valsts aparāts, funkcijas un institūcijas Izraēlā ir ļoti līdzīgas citām valstīm.

Šerki: Jā, bet tikai tā jau valsts var funkcionēt. Ja ir mašīna, tā var būt precīzi tāda pati kā citas mašīnas, taču tā var būt ātrā palīdzība. Ātrā palīdzība nav kā jebkura mašīna. Tā tikai tehniski funkcionē tāpat. Taču tai ir cits mērķis.

RL: Kāds ir Izraēlas mērķis?

Šerki: Būt par svētību visām pasaules nācijām.

RL: Tas attiecas uz Israēla nāciju, nevis uz Izraēlas valsti.

Šerki: Nācija nevar būt bez valsts.

RL: Jums gadu tūkstošiem bija nācija bez valsts.

Šerki: Saprotu. Bet, ja tu vēlies ietekmēt citas tautas, tev tām jābūt daudzmaz līdzīgam, vismaz funkcionēšanas ziņā. Kaut kā jāspēj kontaktēties ar šo pasauli. Kaut kāda saruna var sanākt tikai tad, ja esi daļa no nāciju ģimenes – ANO, piemēram.

RL: Vai jūs gaidāt mesiju?

Šerki: Nē.

RL: Jūs negaidāt?

Šerki: Nē.

RL: Kādēļ? (Smejas.)

Šerki: Man jāatbild? Es neceru, ka viņš ieradīsies. Bet es viņu atvedīšu pats – ar to, ko es daru. Atvest personu, kas savāc kopā jūdu tautas gaidas, ir mūsu tautas mērķis. Kad mēs sakām, ka gaidām atnākam mesiju, tas ir misticisms. Tiek gaidīts burvis. Tādēļ kristietībā un islāmā mesija ir maģiska persona. Turpretī jūdu tradīcijā mesija ir tikai politiska persona. Mesija ir valdnieks. Viņa rokās ir vara. Viņam būs vara, ko tauta viņam piešķirs. Ja vēlas mesiju,
jānodibina valdnieku dinastija, piemēram. Tā, protams, var būt demokrātiska. Taču nekas nav jāgaida. Tas ir jādara.

RL: Jūs pieminējāt Blēzu Paskālu…

Šerki: Es viņu lasu franciski.

RL: Ā, protams. Un varbūt atceraties, ka viņš 30 gadus nēsāja līdzi vienu tādu papīra lapiņu. Tas bija tāds kā manifests, ko viņš bija uzrakstījis kādā naktī, kad viņam daudz kas bija kļuvis redzams. Šai īsajā tekstā skaidri iezīmēta pretruna: vienā pusē ir Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, otrā – filozofu Dievs. Un viņam nācās dzīvot ar šo pretrunu: ja šis Dievs ir patiess, tad viss, kas sacīts par filozofu Dievu, ir meli. Ko jūs domādams, lasīdams, mācīdams iesākat ar filozofu Dievu, kas nav Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs?

Šerki: Pēc Blēza Paskāla ieskatiem?

RL: Pēc jūsu ieskatiem. Vai jūs neredzat šo pretrunu?

Šerki: Tā ir bezgalības parādīšanās caur dabu.

RL: Proti, filozofu Dievs tāds ir?

Šerki: Jā, bet mūsu tradīcijā tas saucas Elohīm. Dievs, kurš atklājas cilvēkam kā morāli ētiska būtne, ir tetragramma, četri burti. Un bezgalība parādās daudzos veidos. Viens no šiem veidiem ir šis filozofu Dievs. Tas ir trauks, var teikt tā. Bībeles tradīcijā mēs runājam par to, ka Dievs atklās savu gribu. Bet griba un daba ir divi vienas un tās pašas būtnes aspekti.

RL: Hm. Ir viena anekdote: Mozus teica, ka svarīgākais atrodas šeit. Jēzus teica, ka tas ir šeit. Markss teica, ka tas ir šeit.³ Freids teica, ka tas ir zemāk. Un tad Alberts Einšteins pateica, ka tas viss ir relatīvs.

Šerki: (Smejas.) Jā.

RL: Ko saka ravs Uri? Kas ir vissvarīgākais?

Šerki: Es teiktu – ka Dievs parādās cilvēka runā.

RL: Tātad vissvarīgākā ir runa?

Šerki: Mute. Jā.

RL: Ā! Skaisti! Paldies.