Salaspils 2016

Rakstā aplūkota grāmata:

Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne

Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941–1944

Izdevniecība Lauku Avīze, Rīga, 2016

Es nodzīvoju Strasbūrā vairāk nekā astoņus gadus ciešās attiecībās ar Strasbūras Universitāti. Divus vai trīs mācību gadus es pat strādāju universitātes humanitāro zinātņu bibliotēkā. Varbūt nepietiekami draudzējos ar citiem bibliotekāriem un nepietiekami lasīju par šīs pilsētas vēsturi, bet katrā ziņā biju ļoti pārsteigta, tieši pirms gada avīzē Le Monde izlasot, ka pilsētā gadu desmitiem klīdušas baumas par universitātes Anatomijas institūtā joprojām glabātajiem preparātiem, ko 20. gadsimta 40. gados izgatavojis noziegumos pret cilvēci apsūdzētais Augusts Hirts. Otrā pasaules kara laikā nacistiskās Vācijas pārņemto universitāti pārdēvēja par Reiha universitāti un Anatomijas fakultāti vadīja profesors Hirts, kurš mēģināja īstenot vērienīgu “zemcilvēku” anatomijas projektu. Šajā projektā no Aušvicas-Birkenavas nometnes caur Nacveileres-Štruthofas nometni institūta vajadzībām tika piegādāti 86 ebreji, lai institūts varētu iegūt to skeletus. Pēc Hirta ieskata, tā kā ebreji kā rase tuvākajā laikā būs pilnībā iznīcināti, būtu vērtīgi to pārstāvju atliekas saglabāt pētnieciskiem mērķiem nākamajām paaudzēm.

Strasbūras Universitāte baumas par preparātu glabāšanu (kuras 2015. gadā bija apcerētas arī populārzinātniskā grāmatā par nacistisko medicīnu) enerģiski noliedza. Taču jūlija sākumā kāds jauns cilvēks – pēc profesijas ārsts, pēc aicinājuma vēsturnieks – izkaroja atļauju pārmeklēt Medicīnas fakultātes ēkas un arhīvus. Tieslietu medicīnas institūtā, kurā, kā šķiet, kopš kara beigām neviens nebija pārlūkojis plauktus, viņš atrada vairākus audu un ķermeņa daļu paraugus. Tie bija gāzes kamerās nogalināto un Hirta vajadzībām piegādāto ebreju ķermeņu audi. Šobrīd vairs neizzināmu, bet visdrīzāk triviālu iemeslu dēļ 1946.–1947. gadā tiesu medicīnas eksperti, kas bija izmeklējuši kara laika noziegumus, pēc izmeklēšanas beigām atrastās liecības bija nevis nodevuši apglabāšanai, bet gan paturējuši nelielā fakultātes arhīva telpā ar zīmīgu nosaukumu “Muzejs”. Atradumam sekoja universitātes paskaidrojumi, pilsētas mēra komentāri un apgalvojumi, ka universitāte un pati Strasbūra netiekot galā ar savu sarežģīto pagātni. Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju tikai šo satraukumu laikā pirmoreiz uzzināja, ka Menahems Tafels, kura vārdā nosaukta viena no pilsētas kanāla piekrastēm, bijis poļu izcelsmes ebrejs, pirmais identificētais skeletu projekta upuris, kā arī to, ka tikai vairāk nekā 60 gadus pēc kara beigām pie attiecīgo fakultāšu sienām piestiprinātas piemiņas plāksnes nacistiskās zinātnes upuriem. Turklāt šo plākšņu piestiprinātāji un atceres dienu rīkotāji liecināja, ka savā darbā nemitīgi saskaroties ar nesaprotamu pretestību un nevēlēšanos sadarboties.

Tolaik – pirms gada – es šim stāstam aizrautīgi sekoju līdzi gan tāpēc, ka Strasbūra bija arī “mana pilsēta”, gan vēl jo vairāk tāpēc, ka šī stāsta pamatelementu karte, manuprāt, bija tāda pati kā daudzos līdzīgos stāstos par nepārejošo pagājušo gadsimtu: vēsturisko patiesību parasti nemeklē valsts vai oficiālie orgāni, to lielākoties dara ierindas pilsoņi, kurus šajā darbā virza personīgas kaislības (saasināta zinātkāre, nemiers, dusmas); baumas var izrādīties pamatotas vai nepamatotas, bet baumu klīšanai ir arī dziļāki – mentāli, kulturāli, sociāli vai politiski – iemesli, kuros vērts iedziļināties; stāstu vai patiesību nomaiņas brīdī vismelīgākais parasti izrādās tieši tas, kas iepriekšējā stāsta vai patiesības nesējiem bija šķitis pašsaprotamākais (fraglos, kā saka vācieši); visbeidzot, iemesli, kāpēc vairums cilvēku nevēlas sistemātiski iedziļināties pagātnes notikumos (it sevišķi, ja tie ir baismīgi) un ierādīt savā dzīvē vietu šo notikumu komemorācijai, bieži ir nevis kādas bezsirdīgas valdošās ideoloģijas noteikti, bet pavisam parasti – tādi kā aizņemtība, līdzekļu trūkums vai slinkums.

Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes sarakstītā monogrāfija par nacistiskās Vācijas okupācijas varas izveidoto un uzturēto soda nometni Salaspilī, šķiet, noslēdz vairāk nekā desmit gadus ilgu posmu šo vēsturnieku darbā. Pirmās minēto autoru publikācijas par Salaspili parādījās 2007. gadā. Viņi nav vienīgie, kas apšauba priekšstatu par Salaspils nometnē notikušo, ar kuru uzaugušas vietējās pēckara paaudzes. Pirms viņiem to jau darīja, piemēram, vēsturnieks Heinrihs Strods.[1. Strods, Heinrihs. Salaspils koncentrācijas nometne (1941. gada oktobris–1944. gada septembris). – Latvijas okupācijas muzeja gadagrāmata 2000: Komunistu un nacistu jūgā. Rīga: Latvijas okupācijas muzeja biedrība, 2001. 87.–156. lpp.] Taču viņu grāmata ir pagaidām vienīgā, kas Latvijā mēģina noskaidrot faktus par nometnes dzīvi visos tās pastāvēšanas posmos un aspektos. Vēsturnieks Kaspars Zellis recenzijā par grāmatu kritizē gan tās uzbūvi, gan, viņaprāt, nepietiekami paskaidroto uzdevumu.[2. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, nr. 1 (98), 2016. 172.–178. lpp.] Man šādu iebildumu nebija. Es visu sapratu – gan ko, gan kā viņi dara; man ir dažas kritiskas iebildes, bet par tām vēlāk.  

Pētījums par šo slaveno nometni bija vajadzīgs ne tikai tāpēc, ka Salaspils memoriāls ir viens no skaistākajiem un iespaidīgākajiem padomju laika pieminekļiem Latvijā, bet arī tāpēc, ka nometnes vēstures revīzija, ja tā netiek veikta dokumentāli atbildīgi un pietiekami iejūtīgi, var izraisīt – un jau ir izraisījusi – daudz ciešanu cilvēkos, kas sevi tiešā vai simboliskā nozīmē uzskata par tās upuriem. Kā bieži notiek, pētot parādības, kas intensīvi interesējušas arī iepriekšējo paaudžu vēsturniekus, nekādu sensacionālu dokumentālu atklājumu nav. Jauns ir skats uz esošajiem dokumentiem un to ticamības un nozīmīguma pakāpes novērtējums. Ikviens lasītājs, kas slēdzieniem nepiekrīt, var šos dokumentu arhīvus pārlūkot pats, jo visi avoti minēti un aprakstīti grāmatas pirmajā nodaļā.  

Kopsavelkot autoru atziņas ir šādas.[3. Lai nesaraibinātu jau tā ļoti koncentrēto pārstāstu, lappušu numurus, atvainojiet, nenorādīšu. Grāmata ir sakārtota nodaļās pa tēmām, un kopsavilkumu par ieslodzītajiem un bojāgājušajiem var atrast 307.–308. lpp.]

Salaspils nometni nav pareizi saukt par “koncentrācijas” un vēl nepareizāk – par “nāves” nometni. Tā nebija pakļauta vācu Koncentrācijas nometņu pārvaldei, un cilvēki tajā netika ieslodzīti ar mērķi viņus fiziski iznīcināt. Par “iznīcināšanu” varētu runāt tikai tādā nozīmē, ka pats vācu okupācijas režīms bija iznīcinošs vairākām lielām Latvijas iedzīvotāju grupām un šīs iedzīvotāju grupas tādā vai citādā veidā bija saistītas arī ar šo nometni. Piemēram, nometnes pirmajā, celšanas fāzē piedalījās gandrīz tikai ebreji – ap 2000 cilvēku, no kuriem aptuveni 60% gāja bojā necilvēcīgi smago darba apstākļu dēļ. Turklāt 1941. gada rudenī dokumentos minētais nometnes celšanas iemesls bija vajadzība iztukšot Rīgas geto, lai novērstu ebreju vairošanos. Ja tas būtu izdarīts, nometne, iespējams, būtu kļuvusi par nāves nometni. Taču, tā kā oktobrī pienāca ziņa, ka uz Latviju deportēs arī ebrejus no ārzemēm un kaut kur vajadzēs viņus likt, situācija mainījās: Salaspilij paredzēto aptuveni 24 000 ebreju jautājums tika atrisināts, viņus nošaujot Rumbulas mežā. Šie ir fakti, kuri, revidējot Salaspils atmiņu politiku, vienmēr jāpatur prātā.

Pēc Rumbulas akcijas liela nometne ebrejiem vairs nebija nepieciešama. Salaspils kļuva par paplašināto policijas cietumu, darbaudzināšanas nometni un sodīto karavīru ieslodzījuma vietu. To izmantoja arī tranzītam – dzelzceļš bija tepat blakus, un vilcieni ik pēc brīža dārdēja garām arī aizvakar, kad tur biju. Dažādā statusā nometnē atradās politiskie ieslodzītie, no partizānu apkarošanas akcijām pārpalikušie bērni un sievietes, likumpārkāpēji (darba kavētāji, nodokļu nemaksātāji, varbūt arī homoseksuāļi), noķerti dezertieri un neliels skaits ebreju. Pēc nonākšanas nometnē izdzīvošanas iespējas, pēc grāmatas autoru aprēķina, bija virs 90%, taču daudzi tik un tā nepiedzīvoja kara beigas, jo viņus pārsūtīja uz citām ieslodzījuma vietām vai nošāva viņpus žoga.

Bijušais Salaspils nometnē ieslodzītais, rakstnieks Miervaldis Birze, kādā senā intervijā sacīja, ka pēc nonākšanas nometnēs Vācijā visas Latvijas nometnes šķitušas kā sanatorija. [4. “Atzīšanās dzīvē”. – Rīgas Laiks, nr. 8, 1997. 26. lpp.] Šis izteikums ir vairākkārt citēts, bet, citējot ārpus konteksta un saprašanas par to, kas īsi pirms kara beigām gaidīja cilvēkus Vācijas nometnēs, no tā pazūd salīdzinājuma ienestais mērogs. Ikvienam, kuram šķiet, ka Salaspils nometnes režīms ir salīdzināms ar Rīgas centrālcietumu mūsdienās, vai kuru uzjautrina doma, ka milzīgais padomju laika memoriāls patiesībā izrādījies veltīts parastiem “kandžas tecinātājiem”, vajadzētu izlasīt nodaļu par dzīves apstākļiem: utis un blaktis, uzturam neliels gabaliņš maizes ar ieceptām zāģu skaidām, zupa no sapuvušiem kāpostiem un koku lapām, smags darbs nepiemērotā apģērbā (maisauduma uzvalciņš ziemā) un nošaušana vai pakāršana par disciplīnas pārkāpumiem (karātavās uz nometnes centrālās ass).

Pēc grāmatas autoru aprēķina, Salaspils nometnē no slimībām, bada un sodiem gājuši bojā aptuveni 2000 cilvēku, to vidū vairāki simti bērnu (starp 250 un 650). Šie upuru skaitļi krasi atšķiras no tiem, kurus savos slēdzienos minēja Latvijas PSR Ārkārtas komisija nacistu noziegumu izmeklēšanai un kuri caur dažādiem literāri apstrādātiem materiāliem izplatījās padomju laikā. Ārpus pētnieku vides tie izplatās vēl šodien. Salaspils memoriālu 1967. gadā uzbūvēja ar pārliecību, ka nacisti nometnē nomocījuši vismaz 53 700 cilvēkus, kuru vidū no 3000 līdz pat 7000 bijuši bērni, turklāt bērni pakļauti dažādiem barbariskiem eksperimentiem, tai skaitā asiņu izsūkšanai. Monogrāfijas autori pieliek nopietnas pūles, lai atspēkotu šos apgalvojumus, uzskatot tos par nepamatotiem pārspīlējumiem un maldiem.

Labi atceros, kādu lomu manā padomju Latvijas oktobrēna audzināšanā ieņēma ekskursija uz bērnu barakas piemiņas vietu. Iespējams, toreiz pirmo reizi mūžā es biju bēdīga par lietām, kas nekādā mērā nebija saistītas ar manis pašas dzīvi, un sapratu, ka esmu piedzimusi vietā, kurai ir pagātne, un es šīs pagātnes priekšā esmu bezpalīdzīga. Tāpēc īsi pārstāstīšu, ko par Salaspils bērniem raksta Kangeris, Neiburgs un Vīksne. Arī viņus, iespējams, šis jautājums kaut kā īpaši saistīja, jo nodaļa par nometnes bērniem ir viena no izvērstākajām.

Bērni nometnē nonāca partizānu apkarošanas akciju rezultātā. Viena tāda akcija – “Ziemas burvība” – tika īstenota 1943. gada pavasarī Krievijā un Baltkrievijā, otra – “Vasaras ceļojums” – 1943. gada augustā Latgalē. Vīriešus, kurus turēja aizdomās par pretdarbību vācu varai, lielākoties nogalināja uzreiz, bet pārējos ģimenes locekļus – sievietes ar bērniem un vecus cilvēkus – izmala cauri Salaspils nometnei. Grāmatas autori aukstasinīgi atzīmē, ka Salaspilī nonākušajiem bērniem savā ziņā pat paveicās, jo, lai gan viņus atšķīra no mātēm un paši jaunākie tāpēc zaudēja iespējas izdzīvot, līdzīgās akcijās citviet vācu militāristi visus bērnus iznīcināja uz vietas.

No monogrāfijas autoru analīzes izriet, ka vācu atbildīgās iestādes labi apzinājušās Salaspils nometnes nepiemērotību bērniem. Tās mēģinājušas šo jautājumu risināt. Rīgas ģenerālkomisārs uzdevis Iekšlietu ģenerāldirekcijas sociālajam departamentam bērnu lietas sakārtot. Vairāki tūkstoši nepilngadīgo atdoti bāreņu namiem un lauksaimniekiem par palīgiem lauku darbos. Grāmatas autori apgalvo, ka ticis rūpīgi izvērtēts, kam bērni tiek atdoti un kādi būs viņu dzīves apstākļi. Šajā procesā svarīgu starpnieku loma bijusi arī Rīgas pareizticīgajām baznīcām un vecticībnieku draudzēm, jo lielākā daļa bērnu nav runājuši latviski. Tātad – mēģināja parūpēties, kā nu varēja.

Jaunajās mājās un ģimenēs viņiem klājies dažādi. Okupācijas laikā bijis slikti ar pārtiku, veselības aprūpi un mīlestību, un, kara beigām tuvojoties, kļuvis aizvien sliktāk. Tomēr nenoliedzams šķietot fakts, ka pastāv milzīga pretruna starp Salaspili kā bērnu masveida slepkavības vietu padomju historiogrāfijā un Salaspili kā vietu, kurā vācu sociālie dienesti bērniem mēģinājuši palīdzēt, kā atspoguļots tālaika dokumentos un vēstulēs. No šīs pretrunas ir tikai solis līdz pieņēmumam, ka arī stāsti par asiņu izsūkšanu visdrīzāk cēlušies no pārbiedēto, vecākus zaudējušo bērnu traumatiskajām atmiņām par asins paraugu ņemšanu laboratorijas vajadzībām.

Zīmīgi, ka Kangeris, Neiburgs un Vīksne manā skatījumā pašu būtiskāko sava pētījuma atziņu pasaka kādā piezīmē lapas apakšā (828. piezīme 261. lappusē). Padomju Ārkārtas komisija visām vācu laika okupācijas iestādēm “piekarināja noziedznieku birku”. Šodien mēs saprotam, ka tā spriest bija netaisni un ka šādi spriedumi ir ieveduši dažādos maldos. Nacistiskā sistēma bijusi pakļaujoša, lai arī ļodzīga, iznīcinoša, bet ne visiem. Un tikai bezkaislīga, pēc iespējas godprātīgāka ieskatīšanās tās iekšienē varot atklāt, kāda katram ierēdnim tajā bija ierādīta vieta un cik lielā mērā viņam bija iespēja izvēlēties krietnu vai nekrietnu rīcību.   

Vienīgais mans nelielais iebildums pret šo vērtīgo, labi uzrakstīto monogrāfiju ir cieši saistīts ar iepriekš teikto. Grāmatas autoriem ir izdevies ieturēt neitrāli analītisku attieksmi pret vācu okupācijas varu un tās dažādajām darbībām, bet šī attieksme pilnīgi izmainās, kad viņi runā par padomju okupācijas periodu un jo īpaši padomju historiogrāfiju. Tekstā, manuprāt, ir nevajadzīgi daudz emocionālu izteikumu par propagandu un meliem, kurus izplatījuši padomju ideologi. Apgalvots, piemēram, ka ilgus gadus Salaspils nometnes ieslodzīto piemiņa padomju režīmam bijusi vienaldzīga un upuru ciešanas izmantotas tikai manipulācijas mērķiem. Ņikita Hruščovs tā dēvētā atkušņa laikā vienlaikus gan atzinis Staļina noziegumus, gan arī mēģinājis no tiem novērst uzmanību, visā Padomju Savienības teritorijā uzsākot masveida memoriālu būvniecību nacistu nomērdētajiem. Šajā procesā apzināti sagrozīti fakti un liecības par patiesajiem notikumiem Salaspils nometnē, mūsu postpadomju sabiedrība ar šiem sagrozījumiem diemžēl dzīvojot vēl joprojām, un tā tālāk. Lielās līnijās tas droši vien ir pareizi, bet vēsturnieki, šķiet, neapzinās, ka, rakstot šīs nodaļas, viņi izjūt milzīgu gan savas personīgās pieredzes, gan laikmeta un sabiedrības spiedienu, kam tomēr būtu varējuši nedaudz turēties pretī, un, ja viņi būtu to darījuši, pēckara periods grāmatā būtu traktēts plašākā un tāpēc objektīvākā kontekstā.

Ja uz mirkli atliktu sāņus tēzi, ka Padomju Savienība bija viena liela melu impērija un neko citu kā melot tā nemaz nemācēja, būtu iespējams apskatīt pieņēmumu, ka pirmie liecinieki par Salaspilī piedzīvoto tiešām deva šausminošas liecības; šīs liecības Ārkārtas komisijas izmeklētājos – jo īpaši viņu pašu vēsturiskās situācijas dēļ – izraisīja milzīgu naidu un sašutumu; šī sašutuma sekas cita starpā bija tādas, ka kļuva neiespējami pat iedomāties, ka nacistu briesmoņi būtu varējuši arī nespīdzināt bērnus un ne obligāti visām savām represīvajām nometnēm uzstādīt cilvēku iznīcināšanas mērķi.

Šādi psiholoģiskās amplifikācijas procesi nav saskatāmi tikai padomju izmeklētājos vai viņu līdzstrādniekos, tie ir saskatāmi gandrīz visos pret sevi nepietiekami kritiskos cilvēkos, visos laikos un visās valsts iekārtās, arī tajās, kas netiek uzskatītas par totalitārām. Šajā pašā grāmatā varam izlasīt, ka no mūsdienu skatpunkta noraidāmi apgalvojumi par Salaspils nometnes režīmu un bojāgājušo skaitu pēc kara jau sākot ar 1947. gadu parādījās arī Rietumu publikācijās, kuras it kā nebija pakļautas padomju propagandas ietekmei. Patiesībā tikai 21. gadsimta sākumā vēsturnieku vidū sāka nostiprināties tā vīzija par Salaspili un tie upuru aprēķini, kas pieņemti šobrīd. Viens no šo iepriekšējo paaudžu maldu cēloņiem noteikti varētu būt nekritiskā attieksme pret aculiecinieku stāstījumiem un atmiņu pierakstiem. Pārskatot bibliogrāfijas par liecinieku izmantošanu tiesas prāvās, redzams, ka metodiski pētījumi kognitīvajā psiholoģijā ar īpašām vadlīnijām liecinieku pratināšanai vispār parādījušies tikai pēdējo 20–30 gadu laikā. Slavenie un apjomīgie holokausta liecību arhīvi tikai šobrīd tiek sistemātiski pakļauti kritiskai analīzei, un jāatzīst, ka zināmu lomu tajā spēlē arī holokausta revizionistu un pat noliedzēju centieni. Nedēļu pēc tam, kad nomira Eli Vīzels, kurš bija saņēmis Nobela miera prēmiju par atmiņu grāmatu “Nakts”, uzzināju, ka ir problēmas ar vairākām viņa stāsta epizodēm. Kangera, Neiburga un Vīksnes grāmatā ar interesi izlasīju, ka pastāv nopietni iebildumi pret SS obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Frīdriha Jekelna liecībām Rīgā, bet šīs liecības tika izmantotas Nirnbergas prāvā. (Es negribu lasītājus ar to apgrūtināt, bet, apskatot internetā pieejamos Jekelna pratināšanas fragmentus, man šķiet, ka, sasaistot Salaspils nometni ar Rumbulas akciju, Jekelns vienkārši pārprata jautājumu vai sapinās savās atmiņās.) Citiem vārdiem sakot, tie visdrīzāk ir vēsturiskie apstākļi, zināšanu lauka palielināšanās un jaunu metožu ieviešanās, kas ļauj šodien uzrakstīt šādu grāmatu par Salaspili, bet neļāva tādu uzrakstīt pirms, piemēram, piecdesmit gadiem.

Nepārliecinošs man šķiet arī apgalvojums, ka memoriālu būvniecība un nacisma upuru komemorācijas prakse būtu tieši Padomju Savienībā novilcināta parādība. Arī Rietumeiropā, ASV un, kas nav mazsvarīgi, Izraēlā vēlme iedziļināties un plašu publiku izglītot par nacisma laiku parādījās ne agrāk kā 60. gados – iespējams, nevis ciniskas vienaldzības dēļ, bet tādēļ, ka pēc kara beigām, kārpoties laukā no drupām, bija steidzamākas rūpes. Tikai pēc Ādolfa Eihmaņa notiesāšanas Jeruzalemē tika apjausts ebreju iznīcināšanas mērķtiecīgums, un tādējādi pārmetums, ka pirmie pieminekļi komunistu zemēs, arī Latvijā, runāja par “nacisma upuriem”, nevis par īpašu upuru kategoriju, nav attiecināms tikai uz komunistiskām zemēm. Tā arī nav tikai Padomju Savienība, par kuru var teikt, ka tā nepietiekami godināja upurus. Šo pašu pārmetumu Krievijas Federācija – zināmā mērā pamatoti – ir izteikusi arī Latvijai, kad pēc neatkarības atgūšanas Salaspils memoriāla kopšana tiešām nebija prioritāte. Paši šeit dzīvodami, mēs labi redzam, ka, izņemot dažus nesaprātīgos, neviens nevēlas ne trivializēt ciešanas, ne diskusijās par memoriāliem iemānīt kaut kādu fašisma reabilitāciju. Mums vienkārši nav naudas, nav laika, bieži nav spēka, un visur, kur vien veramies, mums pretī raugās mirušo pārmetošie rēgi – it kā viņu skaits pieaugtu ātrāk, nekā pieaug dzīvo.   

Par Salaspils memoriālu vēsturnieki nesaka gandrīz neko – tas arī neietilpst viņu uzdevumos – un tikai garāmejot piemin, ka memoriālais ansamblis saņēmis gan Ļeņina prēmiju, gan arī augstāko novērtējumu neatkarīgajā Latvijā. Tas iekļauts Latvijas kultūras kanonā kā izcils sociālistiskā brutālisma stila paraugs.

Darbdienas pēcpusdienā to apmeklējot, esmu pārsteigta, ka tur pastaigājas vairāki desmiti cilvēku. Daži pat atbraukuši ar taksometru, un šoferi nepacietīgi viņus gaida stāvvietā. Pirms mēneša biju jaunajā ebreju vēstures muzejā Varšavā, kas uzcelts bijušā geto vietā, un varu teikt, ka visvairāk man šeit patīk plašums un klusums. Nav tehniski akrobātisku informatīvo stendu, bukletu, ieejas biļešu būdu, austiņu, veikalu, nav arī kafejnīcu un tualešu. Invalīds te vārtu virsbūvē nekur netiks uz augšu, bet varbūt to var piedot. Ievēroju kaut ko, ko nebūtu varējusi ievērot bērnībā: bērniem statujā ar māti ir pieaugušu cilvēku sejas un ķermeņa proporcijas, kā pareizticīgo ikonās. Laukums ir kārtīgi izpļauts. Dažas akmens plāksnes zem kājām ļogās, bet visumā vieglā patina, sūnas un apskretums gigantiskās skulptūras tikai bagātina.

Vārtu iekštelpas ekspozīcijā es nesaskatu neko dramatiski maldinošu par to, kas notika nometnē. Nav minēti bojāgājušo skaitļi – ne pēc vecā uzskaitījuma, ne pēc jaunā. Ja memoriālu lielumu mērītu pēc upuru skaita, tad Salaspils ansambli vajadzētu apmainīt vietām ar Rumbulas piemiņas vietu, kas atrodas uz šīs pašas Daugavpils šosejas, nedaudz tuvāk Rīgai. Tur parasti nav neviena cilvēka, jo tā ir nepatīkama vieta. No stieplēm savītais rituālais svečturis akmeņu ielokā, lai ar cik labiem nodomiem celts, estētiski nav izdevies, emocionāli nav aizkustinošs un attīrošs, un to pašu, cerot nevienu neaizvainot, es varu teikt arī par Biķernieku, Šķēdes un Mežaparka pieminekļiem ebreju upuriem. Mainīt tur vairs neko nevar, jo pieminekļiem ir savs liktenis un tie dzīvo savu neatkarīgu, neaizskaramu dzīvi.

Manās atmiņās pie bērnu barakas Salaspilī lika tikai sarkanus ziedus, bet tagad paražas ir mainījušās. Ziedu tur ir pavisam nedaudz, taču gar visa pieminekļa malu sasprausti plīša lācīši, lelles, kartītes ar uzrakstiem angļu valodā, pareizticīgo ikoniņas. Noliktas pat zīdaiņa kurpītes, kas izmirkušas lietū, konfektes un cepumi. Ebreju apmeklētāji pēc savas paražas nolikuši oļus. Patiešām, pieminekļi dzīvo savu savādu dzīvi.

Uz to skatoties, atceros, kā pirms pāris gadiem lasīju par priekšlikumu kaut kur Berlīnē pielikt plāksni Jozefa un Magdas Gebelsu sešiem bērniem, kurus viņu māte noindēja Hitlera bunkurā īsi pirms tā ieņemšanas. Vecāki uzskatīja, ka pasaulē bez nacionālsociālisma šo bērnu dzīves nebūs dzīvošanas vērtas. Tolaik pret šo ierosinājumu bija iebildumi un tas netika īstenots, pamatojoties uz to, ka tad jau vispirms vajadzētu uzcelt pieminekli “visiem pārējiem” bērniem Otrā pasaules kara upuriem.

Manuprāt, Latvijā tas ir izdarīts.