Ārente un banalitāte

Endijs Vorhols, runādams par ikviena popkultūras laikmeta cilvēka tiesībām uz savām piecpadsmit minūtēm slavas, lielākoties runāja par dzīviem cilvēkiem. Sperot soli tālāk, varam teikt – savas piecpadsmit minūtes slavas šodien var sarūpēt arī jau mirušajiem, kuriem šī slava vairs īsti nerūp.

Uz ekrāniem iznākusi Margarētes fon Trotas filma par filozofi Hannu Ārenti. Viņa intelektuāļu aprindās gan bija labi pazīstama jau savas dzīves laikā; taču kļūšana par populāras filmas romantisko varoni Ārentei pavisam noteikti būtu šķitusi visai negaidīta. Teju četrdesmit gadu pēc nāves viņu ir grūti ielikt kādā plauktiņā. Filozofe, kas neļāva sevi tā saukt; pašapzinīga ebrejiete, kuru bieži ienīda viņas tautasbrāļi; ASV pilsone un apjūsmotāja, kura īsti brīvi runāja tikai vācu valodā; visbeidzot, domātāja – sieviete, kuru nopietnie filozofijas vīri publiski ignorēja, lai vēlāk atzītos, ka iemīlējuši Ārentes idejas.

Kritiķi jau ir norādījuši, ka biogrāfiskas filmas par filozofiem nav īpaši tipiskas – atšķirībā no rakstnieku, dzejnieku vai komponistu biogrāfijām, kuras ekranizē bieži. Tā iemesli ir dažādi. Vispirms, oficiālā filozofija pretendē uz nopietnību, kurai šķietami nepiestāv saskarsme ar populāro kultūru. Otrkārt, filozofijas tradīcijā liela loma ir tam, kā tā tiek saprasta. Proti, klasiskie teksti nav tikai kāda pagātnes filozofa vēstījumi. Tie drīzāk būtu salīdzināmi ar spoguļiem, kuros mēs mācāmies saprast paši sevi. Teiksim, vārds “Kants” drīzāk ir apzīmējums zināmam domas reģistram, nevis personai; tam ir tikai kuriozi anekdotisks sakars ar veco Imanuelu, kurš noteiktās stundās klīda apkārt pa Kēnigsbergu. Visbeidzot, filozofi lielākoties nav dzīvojuši ārēji īpaši interesanti, un viņu dzīves nav pārāk pateicīgas kādam saldsērīgam stāstam. Tas nenozīmē, ka filozofi dzīvo tikai pa grāmatām, – nebūt ne. Tomēr viņi lielākoties ļoti mīl klusumu. Tas attiecas pat uz tiem filozofijas klasiķiem, par kuru privāto dzīvi it kā ir zināms diezgan daudz, – kā Nīče, Ruso vai Kirkegors. Taču kuru gan interesētu, teiksim, Hēgeļa privātā dzīve – par spīti viņa ģeniālajiem darbiem. Visbeidzot, rakņāšanās nozīmīgu filozofu privātajā dzīvē var “atspēlēties” pašam filozofa piekritējam. Pirms dažiem gadu desmitiem uzticīgie sekotāji atrada lingvistiskās filozofijas pamatlicēja Gotloba Frēges vēstules, kur bija skartas politiskas tēmas. Un, ak vai, izrādījās, ka revolucionārais domātājs attiecībā uz valodu politiskā ziņā ir bijis galēji konservatīvs, lai neteiktu – reakcionārs. Tādēļ arī filmā par Hannu Ārenti ir jaušama plaisa starp Ārenti – sava dzīvesstāsta galveno varoni un Ārenti – vienu no 20. gadsimta nozīmīgākajām politiskajām domātājām. Abas šīs jomas būtu pelnījušas īsu komentāru.

Brīvība daudzskaitlī

Hanna Ārente (1906–1975) Veimāras republikas laikā cītīgi studēja filozofiju Marburgā un Freiburgā, pie Martīna Heidegera un Karla Jaspersa. Pirmajam izdevās viņu savaldzināt, turklāt ne tikai intelektuāli, tādējādi dodot vielu daudzām vēlākām anekdotēm. Taču tad pienāca liktenīgais 1933. gads. Heidegers sāka enerģiski ienīst “žīdus”, rīkot lāpu gājienus un jūsmot par Hitleru; savukārt Ārentei nācās doties emigrācijā uz Franciju, kur viņa strādāja kādā cionistu organizācijā. 1940. gadā pēc Francijas okupācijas Ārenti uz īsu laiku ieslodzīja, taču viņai izdevās izbēgt uz Ameriku. Patiesībā tieši Ņujorkā, atrauta no Eiropas un vērojot tajā notiekošo katastrofu, arī izveidojās filozofe Ārente.

Epizode, kuru rāda fon Trotas filma, notiek apmēram 20 gadus vēlāk, 1962. gadā, kad žurnāls The New Yorker nosūtīja Ārenti uz Jeruzālemi rakstīt par Ādolfa Eihmaņa tiesāšanu. Tobrīd viņa ir jau labi pazīstama: bija iznākusi viņas “Totalitārisma izcelsme”, kā arī filozofiski nozīmīgākais darbs – “Par cilvēka stāvokli” (pazīstams arī ar nosaukumu “Vita activa”). Argentīnā tikko notverto Eihmani, “ebreju jautājuma galīgā risinājuma” loģistikas meistaru, Mossad slepus nogādāja uz Izraēlu, kur viņam beigu beigās piesprieda nāves sodu. Ārente sekmīgi izpildīja savu korespondenta uzdevumu, taču viņas raksti izraisīja skandālu. Viņa bija pārkāpusi tā laika ebreju sabiedrības politkorektuma normas, un kādu mirkli tiešām tika publiski sunīta. Tomēr cilvēku ar viņas pagātni un drosmi nebija viegli iebiedēt; Ārentes intelektuālā pievilcība turpmāk tikai pieauga. Viņa iesaistījās ikdienas politiskajās debatēs, teiksim, par kodolieročiem, 1968. gada studentu nemieriem, aizstāvot pozīciju, kuru bija grūti ievietot kaut kādās “kreisās–labējās” vai “liberālās–konservatīvās” klišejās.

Kad Ārente konsekventi atteicās saukt sevi par filozofi, bet gan par politikas teorētiķi, tā nebija vienkārši koķetērija. Filozofija lielākoties ir nodarbojusies ar cilvēku vienskaitlī. Virkne klasiķu, sākot no Platona, ir projektējuši absolūti harmoniskas, vienotas un mierpilnas sabiedrības, kur nav vietas politikas nemitīgajam raibumam, strīdiem un neprognozējamībai. Tādējādi izveidojusies zināma filozofu kā “vērojošās dzīves” speciālistu augstprātība pret politiku. Ārente turpretī apgalvo, ka pie cilvēka situācijas nepieciešami pieder daudzskaitlis. Tas, ka mēs esam dažādi un dzīvojam kopā, nav nejaušība. Gluži pretēji, tas pieder pie pašas cilvēka noteiksmes, un no šejienes rodas nepieciešamība pēc politikas. Tieši tādēļ Ārente neuzskatīja sevi par filozofi.

Brīvība dažādo cilvēku starpā ir iespējama vienīgi tiktāl, cik tiem izdodas savā starpā iedibināt kādu publisku telpu. Tādā telpā katrs no vienlīdzīgajiem pilsoņiem atklātā sacensībā ar citiem var ļaut spīdēt savam vienreizīgumam. Politikas būtība tādēļ ir – padarīt cilvēkus brīvus, nevis apgādāt viņus ar pabalstiem un darbavietām. Ārentei ir tuvs Atēnu un Romas republikas mantojums, kur politika bija vienlīdzīgo pilsoņu publiskas sāncensības joma. Tieši šeit tad arī parādās tās politikas iezīmes, kuras daudziem ir šķitušas kaitinošas. Vispirms, politika ir publiska lieta. Tā ir šķituma māksla – tā, kā izskatās, tā arī ir. Tavas sekmes nenosaka slēpti, labi vai ļauni motīvi – to nosaka publiskuma spožā gaisma, kurā katra cilvēka unikālajai perspektīvai ir nozīme. Tādēļ tieši publiskajā (nevis privātajā) telpā ir iespējama brīvība un jaunrade, cilvēkiem kopīgi rīkojoties kopīgās lietas, res publica, vārdā.

Ārentes sacītais ir labi saprotams arī Latvijas kontekstā. Tiem, kuriem tik ļoti nepatīk publiski politiskie strīdi un kašķi, sevis izcelšana, interešu sadursmes, patiesībā nepatīk pati politika un, attiecīgi, nepatīk arī brīvība. Vienlaikus liela nozīme ir tam, kā konkrētajā valstī tiek iedibināta pilsoniskā kopība. Vispirms, pilsoņi nav nekāda “brālība”; viņi nav privāti draugi vai mīļākie. Tas, kas viņus saista savā starpā, ir tieši pilsoņa statuss politiskā kopienā, kuru uztur noteikti likumi un institūcijas. Tie ir publiskās telpas spēles noteikumi un procedūras “starp” cilvēkiem, ar kurām kopiena organizē savu dzīvi. Tieši šo telpu sagrauj totalitārie režīmi “masu histērijas apstākļos, kad visi pēkšņi uzvedas tā, it kā būtu kādas milzīgas, vienbalsīgas ģimenes locekļi,” raksta Ārente.

Tas viss varētu izklausīties ļoti kreisi un demokrātiski. Taču tad Ārente sper platu soli pa labi. Šāda pilsoniskā kopiena var pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr “politiskā” jomai neuzkundzējas “sociālais” – proti, cilvēku ekonomiskās vajadzības un “sociālā valsts”. Līdzko valsts tiek uzlūkota nevis kā vienlīdzīgu pilsoņu “kopējā lieta”, bet kā birokrātiska apgādes mašinērija, no brīvības un vienlīdzības pāri nepaliek nekas. Atēnās pilsoņu vienlīdzība balstījās nevienlīdzībā pret sievietēm, vergiem un citiem zemākiem ļaudīm, kuri rūpējās par dzīves materiālo pusi. Darbā “Par revolūciju” Ārente analizē divas revolūcijas, Amerikāņu un Franču, kuras abas centās iedibināt brīvas un vienlīdzīgas politiskās kopienas mūsdienu pasaulē. Pirmajai izdevās pasargāt politisko telpu no “sociālā” (jeb vienkārši pēc maizes kliedzošo masu) iejaukšanās; otrajai tas neizdevās, un tādēļ tā pārauga totalitārā tirānijā.

Tieši šīs Ārentes domas tālāks izvērsums daudziem mūsdienās liktos ļoti politnekorekts – īpaši tai kreisi liberālajai inteliģencei, kurai bieži liekas, ka tautai vienmēr ir taisnība. “Tauta” un “pūlis” ir divas dažādas lietas, un tās nevajag jaukt. Tauta ir pilsoņu kopums, kuru saista kopīgi likumi un pilsoniska brīvība. Pūlim turpretī nevajag nekādas institūcijas un brīvību – pūlī patiešām cilvēki kļūst par homogēnu masu, jo viņu starpā vairs nav publiskās telpas. Nelaime vienīgi, ka viens un tas pats cilvēku kopums bieži mēdz mainīt savu agregātstāvokli no tautas uz pūli un atpakaļ.

Nepareizā ebrejiete

Hannai Ārentei parādoties uz ekrāna Barbaras Sukovas veidolā, filmas uzmanība tiek vērsta uz grāmatā “Eihmanis Jeruzālemē” pausto nostāju ļaunuma, ebreju un holokausta jautājumos. Eihmana izturēšanās tiesā nekādi neietilpa viņas agrākajos priekšstatos par totalitārisma “radikālo ļaunumu”. Viņš nebija dēmons, bet samērā aprobežots birokrāts – tādēļ arī tiek runāts par “ļaunuma banalitāti”. Eihmanis Ārentes skatījumā tikai klausīja likumam un priekšniecībai, un vienkārši nemēdza sev uzdot jautājumus, kas ir labs, bet kas – ļauns. Pētnieki gan vēlāk atklāja, ka Eihmanis patiesībā ir bijis krietni fanātiskāks antisemīts. Jeruzālemes prāvā viņš tikai tēloja muļķi, izlikdamies par bezprincipu birokrātu – un Ārente tam lielā mērā noticēja.

Ebreju auditoriju saniknoja gan šķietamā Eihmaņa aizstāvība Ārentes rakstos, gan arī atklātais par ebreju līderu (t.s. Judenräte) nepārprotamo sadarbību ar nacistiem viņu plāna īstenošanā. Taču filma šo stāstu vienkāršo, rādot Ņujorkas ebreju mobingu pret Ārenti tik pārlieku spilgti, ka viņas pretinieki tiešām šķiet kā izkāpuši no “Cionas gudro protokoliem”. Patiesībā, kā Ārente atzīst kādā intervijā, publiku saniknoja viņas rakstītā tonis – pašapzinīgi ironisks un distancēts. Viņa rakstīja par holokaustu un “birokrātiskajiem slepkavām” bez patosa. Tas daudziem likās nepieņemami – gluži tāpat, kā arī šodienas Latvijā ir virkne vēsturisku tēmu, par kurām nav pieņemts runāt bez patosa. Ārente šādi rakstīja un rīkojās apzināti. Viņa bija ļoti suverēna domātāja, kurai rakstīšana bija vispirms saprašanas, nevis emocionālas manipulācijas veids. Tā sauc arī kādu viņas rak­stu krājumu: “Es vēlos saprast”.

Epizodē, kuru rāda filma, var vērot Ārentei nozīmīgo politikas (jeb rīcības) un filozofijas (jeb vērojuma) attiecību saasinājumu. Shoa jeb holokausts ir milzīga personiska, privāta traģēdija miljoniem ebreju; taču ko tā nozīmē ebrejiem kā tautai? Ārentes skatījumā būt piederīgam pie šādas politiskas tautas nenozīmē melot pašam sev. Viņa nedomā, ka kritiska attieksme pret savas tautas vēsturi padara viņu kaut kādā nozīmē par “sliktāku” ebrejieti. Tas, starp citu, ir nolasāms viņas darbos jau krietni pirms Eihmaņa prāvas. Vispirms, Ārente ir kritiska pret ebreju tautu, ciktāl tai ļoti vēlu izdodas nodibināt savu politisko kopienu, iepriekš dzīvojot tikai reliģiski kulturālu eksistenci. Otrkārt, viņa “Totalitārisma izcelsmē” asi kritizē populāro pieeju, kas vēlas parādīt ebrejus Eiropas vēsturē tikai kā pasīvus cietējus. Gluži pretēji, ebreji kā kopiena ir bijuši aktīvi iesaistīti Eiropas vēsturē – turklāt bieži gūstot labumu no sava īpatnā statusa un lepojoties ar to. Viņa runā par ebreju savdabīgo statusu modernās Eiropas publiskajā telpā, kur viņi (kā Mozess Mendelsons) bieži izmantoja savu “eksotisko” statusu apgaismības pasludinātajā cīņā pret aizspriedumiem. Turklāt privileģētie un kosmopolītiskie ebreju baņķieri (kā Rotšildu ģimene, kura bieži ir kalpojusi par prototipu vulgārajiem priekšstatiem par globālo ebreju sazvērestību) ir bijuši krietni tālāki no savas tautas zemākajiem slāņiem nekā daudzu citu tautu elites.

Šī ebreju tautas un publiskās telpas tēma veido filmas vēsturisko fonu. Tādēļ žēl, ka citādi nevainojamā Barbara Sukova, atšķirībā no Ārentes, uzkrītoši neizskatās pēc ebrejietes. Pašai Ārentei šis “ebrejiskais” izskats bija būtisks. Viņa kādā intervijā stāsta par savu bērnību, kur šī āriene viņai rada, no vienas puses, atšķirības izjūtu no pārējiem, no otras – pozitīvu izcilības apziņu. Modernajā Eiropā ir bijušas divas tradicionālas ebreju lomas – pārijs un parvēnijs. Pārijs ir izstumtais, tam nav vietas labajā sabiedrībā; savukārt parvēnijs ir tas ebrejs, kurš ir “izsities” par cilvēku – atšķirībā no “normālā” eiropieša, kuram nav nekur jāizsitas, lai viņu uzskatītu par cilvēku. Viens populārs veids, kā ebrejam “izsisties” aizspriedumainā sabiedrībā un sevi aizsargāt, ir – kļūt slavenam. Pēc Ārentes domām, no šejienes rodas arī māksliniecisko un citu “publisko” profesiju popularitāte Eiropas ebreju vidū. Tie ir virtuozi, izcilības, kur pati izcilība ir savdabīgas sociālās nepilnvērtības zīmogs.

Ārente labi apzinājās šīs identitātes problēmas pirmskara Eiropā. Iespējams, tieši tādēļ viņa tik ļoti iemīlēja Ameriku, kura pati par sevi ir parvēniju sabiedrība. Fon Trotas filma dzīvi rāda ebreju imigrantu vidi Ņujorkā, uz kuru fona Ārente izskatās pārņemta ar savu publisko darbību. Pašā filmas iesākumā Ārente redzama sarunā ar savu Amerikas draudzeni Mēriju Makārtiju, kura Ārentei dod mājienus par viņas vīra Heinriha Blīhera sānsoļiem. Šos mājienus Ārente ignorē – tāpat kā ieteikumus nebraukt uz Jeruzālemi un virkni citu lietu, kas novirzītu Ārenti no viņas vita activa. Šajā ziņā filmas autoriem ir izdevies diezgan veiksmīgi radīt Ņujorkas publiska intelektuāļa “dzīves vides” atmosfēru – ar visām piepīpētajām istabām, papīru kaudzēm un stresainajām ballītēm. Citas vēsturiskas detaļas filmā gan ir mazāk pārliecinošas – piemēram, ainiņas no jaunības romāna ar Heidegeru. 1927. gadā, kad Ārente viņā iemīlējās, Heidegeram vēl nebija pat četrdesmit, viņš bija jauns un skaists – nevis tas pensionārs, kāds parādīts filmā. Taču varbūt skatītājam nevajadzētu būt arī pārlieku piekasīgam un prasīgam. Biogrāfiskām filmām reti izdodas pacelties līdz savu varoņu ģenialitātei. Tādēļ līdzās fon Trotas filmai noteikti der paskatīties un paklausīties arī īsto Hannu Ārenti – tepat pie rokas, tīmeklī[1.