Revolūcijas vairs nebūs. Un nevajag

Pagājušonedēļ izliku rakstu par pašreizējo Eiromaidana protestu svarīgumu un biju pārsteigts, cik daudzos komentāros situācija Ukrainā tika aplūkota Austrumu–Rietumu attiecību aspektā, it kā Aukstais karš joprojām būtu kaut kas nopietni apsverams. Kad Ukrainas notikumus sāka atspoguļot Rietumu mediji, šķiet, ka daudzi tā saucamie eksperti tos aplūkoja līdzīgā veidā. Taču viņi neko nesaprot. Aukstais karš ir beidzies, un jau krietni pasen. Ukrainā, tāpat kā Krievijā, ir tirgus ekonomika, un ne viena, ne otra nav ieinteresēta piedalīties NATO vai citās politiskās savienībās. Tādēļ mums visiem jāpievērš uzmanība Ukrainai, jo tas, kas tur notiek, ļoti maz ko pasaka par ideoloģiju vai lielo ģeopolitikas šaha dēli, bet ļoti daudz par to, kā tehnoloģijas ir pārvērtušas pasauli un kā mums tagad tajā jādarbojas. Mēs tagad dzīvojam sabrukuma laikā, kad, kā Moisess Naims saka: “Varu ir vieglāk iegūt nekā izmantot vai noturēt.” Cilvēki varas pozīcijās – vai tie būtu politiķi vai ietekmīgi uzņēmēji – spēj kontrolēt daudz mazāk, nekā paraduši. Patiesībā tagad notikumus daudz vairāk nosaka komplekss interešu un ietekmju tīkls nekā tradicionālās hierarhijas.

Gregs Satels. Par ko patiesībā ir jaunā ukraiņu revolūcija. Forbes, 2013. gada 8. decembrī

Šo vārdu sāka plaši lietot 1789. gada 14. jūlijā, kad Kamila Demulēna sakūdīts parīziešu pūlis sagrāba Bastīlijas cietoksni – cietumu, kurā garlaikojās pāris duču bruņotu invalīdu un bariņš ieslodzīto. Līdz tam šo vārdu varēja sastapt slavenās Nikolaja Ko­­pernika grāmatas “De revolutionibus orbium coelestium” nosaukumā, bet politiskajā terminoloģijā ar to bija apzīmēti daži valsts apvērsumi, pie­mēram, The Glorious Revolution 1688. gadā Anglijā. Gan pirmajā, gan otrajā gadījumā, saskaņā ar vārda latīņu etimoloģiju, runa bija par “griešanos”, “apgriešanos, tas ir, par apļveida kustību. Kopernikam tā kustas debesu ķermeņi, 18. gadsimta beigu publicistiem – Fortūnas rats, kas gāž vienu dinastiju (šajā gadījumā – Stjuartus) un iedibina jaunu (tobrīd tas vēl nebija skaidrs, taču vēlāk Anglijā sāka valdīt Hanoveru dinastija). Bet kopumā runa bija par sfērām, kuras atradās tālu no tā saucamajiem “parastajiem ļaudīm” – proti, gandrīz vai visiem. Debesu ķermeņi, pat ja ticam neoplatoniķiem, gnostiķiem un astrologiem, nemaina zemnieka, amatnieka, pilsētnieka, bruņinieka vai garīdznieka ikdienas dzīvi; karaļa Jēkaba II nomaiņu ar štathalteru Orānijas Vil­helmu arī būtu grūti saukt par izšķirošu, teiksim, Norfolkas iedzīvotājiem. Sabiedrības neapmierinātība izpaužas “nemieros”, “dumpjos” un citās darbībās, kurās iesaistīts pūlis; augstās sfēras, vai tās būtu debesu vai dinastiju līmenī, dzīvo pēc saviem likumiem. Pēc “Slavenās revolūcijas” Anglijā bija nepieciešami vēl 100 gadi, lai šis astronomiski aristokrātiskais termins nokļūtu līdz tautas masām, radot galveno jauno laiku politisko fenomenu – revolūciju.

Pirmā klasiskā revolūcija bija Lielā franču, kas saskaņā ar izplatītu viedokli sākās ar Bastīlijas ieņemšanu. Daudzi vēsturnieki bijuši (un ir) neizpratnē, kā tad tā: pustukša cietuma sagrābšana Parīzē, barbariska izrēķināšanās (kāda raksturīga tieši “tautas dumpim”) ar cietuma komandantu un viņa padotajiem, absurds “absolūtisma ieslodzīto” saraksts – tas taču ir tīrs arhaisms, kāds tam sakars ar modernity, ar “revolūciju” šī vārda mūs­­­dienu nozīmē? Tomēr 1789.–1799. gada (vai pat 1789.–1815. gada) notikumi Francijā bija tieši “revolūcija” – visi notikumi kopā, kā kopums. Šie notikumi pilnībā mainīja valsts politisko režīmu, sociālo iekārtu, ekonomiku un kultūru. Līdz 1789. gadam Francija bija absolūtā monarhija ar dažām parlamentārisma iezīmēm, ar tradicionālo agrāro un manufaktūru ekonomiku, algādžu armiju, trim kārtām, kas bija pilnībā nodalītas cita no citas, kultūru ar noteikta veida literatūru, glezniecību u.t.jpr. Bet pēc 1815. gada tur ir jau buržuāziska sabiedrība, nacionālā ekonomika, kurā pilnus apgriezienus uzņēmusi rūpnieciskā revolūcija, arī nacionālā armija, kas sastāv no valsts iesaucamajiem; parlamentārā monarhija (bet šī perioda vidū – vispār republika bez kādas varas dalīšanas), Engrs – Bušē vietā, Stendāls un Šatobriāns – marķīza de Sada un Kondorsē vie­tā. Turpmākās franču “revolūcijas” – 1830., 1848. un 1870. gadā – it kā “pabeidz” 1789. gadā sākto; stingri ņemot, katru atsevišķi tās grūti saukt šajā vārdā, tās nav revolūcijas, nē, drīzāk “sociālie nemieri” un “politiskie apvērsumi”. Visas tās gan tērpjas žirondistu un jakobīņu kamzoļos – ne velti ar frāzi par vēsturi, kas atkārtojas vispirms kā traģēdija, bet pēc tam kā farss, sākas Marksa darbs “Luija Bonaparta 18. brimērs”, spīdošs 1848. gada revolūcijas politiskās un ideoloģiskās analīzes paraugs. 1848. gads ir farss, salīdzinot ar 1830., bet jo īpaši – ar 1789. gadu. Viss 19. gadsimts Francijā pēc 1815. gada jau ir kaut kas politikā, sociālajā, ekonomikas un kultūras jomā vienots, bez pārrāvumiem; tātad revolūcija bija viena – Lielā. 1871. gadā Parīzes proletārieši gan centās sākt citu, “īstu”, šķirisku, sociālistisku, totālu; Parīzes Komūna kļuva tieši par neizdevušās revolūcijas piemēru, nevis asinīm aizrijušos “sacelšanos”. Bet par to arī uzrakstījis visuresošais Markss.

Līdzīgā veidā var spriest par 18. gadsimta otrās puses notikumiem Angli­jas Ziemeļamerikas kolonijās, par 1848.–1851. gada centrālās Eiropas “nacionālajām revolūcijām”, pat par mierīgo (lai arī tajā bija visai daudz upuru) “rūpniecisko revolū­ciju An­­glijā”. 20. gadsimtā klasiska bija 1917.–1921. gada revolūcija Krievijā (un, protams, tā nebija viena – Oktobra); tā radīja jaunu sabiedrību, jaunu politiskās iekārtas tipu, jaunu kultūras tipu un pat “jaunu cilvēku”. Pēdējās “revolūcijas” Rietumos (ieskaitot arī Krieviju) bija 20. gadsimta 60. gadu beigu–70. gadu sākuma notikumi (par spīti šķietamajai Parīzes maija studentu aušību nenopietnībai) un ko­­munisma krahs 1989.–1991. gadā. Šie notikumi skāra praktiski visas sabiedrības dzīves sfēras, apvērsa tās pilnībā – tās bija īstas modernity laikmeta revolūcijas.

Tādējādi “revolūcija” var notikt vienīgi sabiedrībā, kas sevi uztver kā “mūsdienu sabiedrību”; revolūcijai ir radikāli jāizmaina gandrīz viss – no īpašuma attiecībām līdz sociālajai struktūrai un literatūras žanriem, uzceļot jaunu vertikālo hierarhiju; tā ir cieši saistīta ar “progresa” ideju un veicina lēcienveida kustību uz priekšu, no sliktā “vecā” uz brīnišķīgo “jauno” (vai uz to, kas liekas jauns). Vēl revolūcijai jāpiedāvā saviem dalībniekiem (un arī, protams, ienaidniekiem) arī radikāli jauna nākotne, uz kuru tā taisās aicināt. Tālāk sākas cīņa starp šīs nākotnes piekritējiem un pretiniekiem, turklāt šīs nākotnes spēka laukā iekļūst arī pretinieki, pat pretēji savai gribai – nemēdz būt revolucionāru bez kontrrevolucionāriem. Citiem vārdiem, “revolūcija” nosaka dienas kārtību.

21. gadsimta pirmos 13 gadus sauc par “revolūciju laiku”. Visu krāsu revolūcijas (gan mākslinieciskā, gan botāniskā nozīmē) pēcpadomju telpā – “oranžā”, “rožu”, “neļķu” utt. Visas tās tika skaidrotas pēc vienas shēmas, un visas tās neattaisnoja cerības, kas ar tām tika saistītas. Tās sākās kā masu protesti pret saviem autoritārajiem līderiem – vai pārkāpumiem demokrātisko līderu vēlēšanās – un beidzās ar apjukumu: veco kaudiljo vietā nāca jauni, pārkāpumi turpinājās, sistēma palika tā pati, tikpat kā bez izmaiņām. Nenostrādāja pat vispopulārākā motivācija: “krā­­­sainās revolūcijas” it kā bija pret PSRS paliekām, pret Putina Krie­vijas impēriskajām ambīcijām, par “Rietumu” demokrātiju. Par spīti šādai retorikai, tā nespēja kļūt par sabiedriski nozīmīgu dienas kārtību; tādēļ Kijevas 2013. gada Maidans atkārto saukļus no 2004. gada Mai­dana, it kā deviņos gados nekas nebūtu mainījies. Paskatoties analītiski, 2004. un 2013. gada notikumi Kijevā ir pilnīgi atšķirīgi: aiz to dalībniekiem stāv atšķirīgi ekonomiskie un sociālie spēki, tomēr viss, ko kijevieši vēlas, ir – savas pozīcijas uzlabošana pastāvošās sistēmas ietvaros. Tā ir tīri “reaktīva politika” – tā reaģē uz konkrētām varas kustībām bez kādas pozitīvas stratēģiskas perspektīvas. Ne Kijevas maidanietis, ne Maskavas Bolotnajas laukuma opozicionārs pat netaisās apšaubīt privātīpašumu, valsti, darba dalīšanu utt.; viss, ko viņš vēlas, – aizvākt no prezidenta krēsla viņam personiski nepatīkamu cilvēku un padarīt sociāli pieņemamāku varas retoriku. Viss.

Tas pats notika arī ar nelaimīgo “arābu pavasari”, kas salīdzinoši stabilu autoritatīvo laicīgo valdnieku pasauli no Tunisijas līdz Sīrijai pārvērta par šļauganu un haotisku notikumu arēnu, kas jau vairs nepakļaujas loģiskam aprakstam. Vietējās elites, kas tā vai citādi nebija apmierinātas ar saviem tābrīža priekšstāvjiem, izmantoja tautas dumpi, lai īstenotu politisko apvērsumu, kaut ko līdzīgu angļu “Slavenajai revolūcijai”, taču nekādā gadījumā neaiztiekot valsts un sabiedrības pamatus. Radikālo spēku darbošanās – tiem patiešām bija sava pozitīva (viņuprāt) dienas kārtība – cieta neveiksmi, un neveiksminieks musulmaņu brālis Morsī mierīgā garā pārvietojās no prezidenta krēsla uz cietuma kameru. Rezultātā arābu pasaulē viss palika, kā bijis, tikai daudz nestabilāks un sliktāks. Tā nav revolūcija, tās ir svārstības statistiskās kļūdas robežās.

Un nelaime nav pat netalantīgos re­­volucionāros, bet apstāklī, ka tādu pasaulē jau vairs nav vispār. Pēdējie šajā kohortā, protams, bija radikālie islāmisti – no ajatolas Homeinī un citiem musulmaņu revolucionāriem Irānā 1979. gadā (lūk, tā patiešām bija revolūcija!) līdz Osamam bin Ladenam un viņa rīkļu rāvējiem. Viņi patiešām musulmaņu pasaulei piedāvāja citu, jaunu nākotni, kas radikāli atšķīrās no vecajām. Taču arī tā apnika. Bin Ladenu nošāva, Irāna (lai kādus šausmu stāstus par to vēstītu Rietumu prese) jau sen ir izvēlējusies tīri pragmatisku pozīciju; džihāds paspridzinās dažādās pasaules vietās, taču ne pārāk stipri. Tas ir vajadzīgs pat ne tik daudz musulmaņiem kā dažām Rietumu valdībām, lai uzturētu vilkmi finanšu katlā, kur vārās “cīņa pret teroru”.

Visbeidzot. Galvenās zāles pret re­­volucionāro garu izrādījušās tehnoloģijas – un tikai tās. Aifons “masu revolūciju” apdzēšanā paveicis vairāk nekā Žozefs de Mestrs ar Aleksandru Lukašenko, kopā ņemti. Cilvēks skatās divaisa ekrānā, nevis cilvēces ciešanās; mītiņus un demonstrācijas viņš gan reizēm apmeklē, lai uzņemtu pārdesmit bilžu (vislabāk – pašiņus) un izkārtu tīklā; iCloud aukstais autisms dzēš jebkuras revolucionāro oratoru dedzīgās runas. Klasiskās revolūcijas noārdīja vertikāles (politiskās, sociālās, kultūras, jebkādas), nomainot tās ar horizontālēm (vienlīdzības ideja, piemēram, ir tīri horizontāla) – lai arī revolūciju pavadošie napoleoni pēc tam šo horizontāli no­­­stādīja pavisam nehorizontāli. Aifo­­­­na ekrāns ir horizontāls, autistu pūlis, kas raugās šajā ekrānā, – horizontāls; neviena vertikālā ideja, nekāds ideoloģiskais celtnis neuzcels no šiem cilvēkiem piramīdu. Visuresošais vaifajs un mobilās ierīces izdarījušas to, ko nespēja lielie mākslinieki, – tās apstādinājušas mirkli un nogalējušas nākotni. Pasaule ir tas, kas notiek tieši patlaban starp ierakstu feisbukā un pirmo laiku. Tā ka tuvākajos gados revolūcijas nebūs, paldies Dievam. Un nevajag. Personiski man ir labi tāpat, vienmēr taču ir brīva personiskā izvēle, kurp skatīties – uz aifona horizontālo ekrānu vai vertikāli organizēto grāmatas tekstu (lai grāmata būtu kaut vai elektroniska, nav svarīgi). Jo jēgas radīšana (un tā arī ir kultūra) ir kāpnes, nevis asfalta rullis.

P. S. Godīgi sakot, personiski man revolūcijas nekad nav patikušas. Pa­­ra­­noiķis Robespjērs tuvumā nestāv klusajam Luijam XVI, kurš, kāpdams uz ešafota, bendem pajautāja, vai nav kādu ziņu par Laperūza ekspedīcijas likteni.