Putina doktrīna: mīts, provokācija, šantāža vai tīra manta?

Mums ir daudz dažādu iemeslu justies pārsteigtiem un apmulsušiem. Pārsteigtiem par to, ka 21. gadsimta starptautiskajās attiecībās no jauna tiek ieviestas 20. gadsimta bailes un fobijas. Un apmulsušiem par to, kā pasaules labākie un spožākie prāti skaidro Putina rīcību Ukrainā.1. Kā Rietumi saprot Putinu?

Lūk, viens skaidrojums, kas izsaucis daudzus piekrītošus galvas mājienus: Putins nav īsti pie pilna prāta. Madlēna Olbraita teikusi: “Es domāju, ka vai nu viņam nav faktu, vai arī viņš tiek barots ar propagandu... Viņa rīcība nav loģiska. Es domāju, ka Putins daudzējādā ziņā dzīvo maldos.” Un Brents Skoukrofts: “Viņā ir daudz ļaunuma, jo viņš domāja, ka Rietumi, jo īpaši ASV, izmantoja Padomju Savienības sabrukumu, lai gūtu virsroku pār Krieviju... tagad mēs atkal esam stipri, jūs vairs nevarat mūs grūstīt...”

Mans jautājums ir šāds: ja Putins “dzīvo maldos” vai arī “dzīvo citā pasaulē”, kā minējusi kanclere Merkele, vai arī Putinā ir “daudz ļaunuma”, jo viņš redz, ka Savienotās Valstis ir spēcīgas, tad kāpēc tas šo novērotāju acīm līdz šim bija palicis nepamanīts? Kāpēc Putins izvēlējies tieši šo brīdi, lai uzlaistu gaisā pasaules kārtību, nevis darīja to agrāk? Un, ja viņš patiešām tik ļoti “dzīvo maldos”, Rietumu pasākumus viņa savaldīšanai diez vai var uzskatīt par pietiekamiem.

Man ir aizdomas, ka šie skaidrojumi, kuri tiecas apšaubīt Putina racionalitāti un adekvātumu, radušies ne jau objektīvas analīzes rezultātā. Ja Putins vienkārši zaudējis prātu, tad politiķu un ekspertu kopums nav vainojams, ka nav mūs brīdinājis par to, kas Krievijā briest. Ja Rietumiem ir darīšana ar negaidītu novirzi no normas, tas nozīmē, ka iepriekšējā politika attiecībā pret Krieviju būtībā bijusi pareiza. Teorija par Putina “neprātu” vai “iracionalitāti” glābtu reputāciju ļoti daudziem analītiķiem.

Citi skaidrojumi iekļaujas tradicionālajā “reālisma” mantrā. Lūk, rindiņa no Kisindžera: “Ukraina nav un nekad nebūs parasta ārvalsts” (ar to, protams, saprotot, ka tā nebūs parasta ārvalsts Krievijai). Tas nozīmē, ka varam aizmirst par Ukrainas suverenitātes fikciju. Vienkārši jāļauj Krievijai darīt to, ko tā vēlas, un nevajag sākt ķīviņus. Skatoties no šī viedokļa, Ukraina nav valsts šī vārda klasiskajā izpratnē.

Reālistu klasiskajā repertuārā ir vēl pāris argumentu, kas, uzdrošinos paredzēt, kļūs visai populāri debatēs par Krieviju, jo tie visiem aiztaupīs galvassāpes, ko izraisītu piepūle tikt skaidrībā ar jauno realitāti. (Ironiski, ka finālā šie argumenti kopēs Kremļa domāšanas veidu, bet... es novirzos no temata.) Kādi ir šie skaidrojumi? Pirmkārt, Krievija tikai atdzīvina savu tradicionālo lielvalsts politiku, tā vienmēr meklējusi ārējos konfliktus, lai stiprinātu savu varenību. Tas tiešām šķiet pārliecinošs Putina mačo stila huligāniskās uzvedības skaidrojums. Tomēr man rodas pāris jautājumu. Ja jau reālisti izprot Krievijas “impērisko” politiku, kāpēc viņi nespēja pareģot tās atdzimšanu? Vai arī esmu palaidusi garām šos pareģojumus? Vēl nesen reālisti sliecās atbalstīt ASV “restarta” politiku, kas palīdzējusi Putinam celt savas ambīcijas. Kā skaidrojams tas, ka pat vērīgākie reālisti neatlaidīgi apgalvoja, ka Savienotajām Valstīm un Putina Krievijai ir “kopīgas intereses”? Kāpēc viņi palīdzēja radīt iespaidu, ka Krieviju varētu pārliecināt “veicināt ASV mērķu sasniegšanu”?

Vēl viena reālistu meldiņa versija dzirdama Annas Marijas Sloteres izpildījumā, kuru ļoti sarūgtinājuši plaši izplatītie paziņojumi, ka “beigusies pēc-Aukstā kara ēra”, ko viņa interpretē kā Aukstā kara atgriešanos. (Bet, ja tā būtu patiesība, Krievijai būtu jāatgriežas padomju laika formātā...) Tādēļ Anna Marija Slotere atkārto Kremļa galveno argumentu, ka visi mēs esam grēcīgi. Ar ko gan Rietumi labāki, lai kādu tiesātu? Viņa raksta: “Savienotās Valstis darītu labi, ja pieklusinātu savu svētulīgo retoriku. Anektējot Krimu, Putins pārkāpa starptautiskās tiesības. Bet tās pārkāpa arī ASV, iebrūkot Irākā, un NATO Kosovā, pat ja šī pēdējā intervence daudzu prātā, tai skaitā manējā, bija leģitīms tiesību pārkāpums.” Turpinot šo argumentu līdz tā loģiskajam slēdzienam, mums būtu jāpiekrīt, ka visas starptautiskās normas un konvencijas jāizsviež atkritumu urnā.

Ir vēl pāris “patiesību”, kuras liek aizdomāties, kāpēc dažiem Rietumu un Krievijas elites pārstāvjiem ir tik daudz kopīga. Slotere, tāpat kā Krievijas amatpersonas, secina, ka Ukraina un pārējās neatkarīgās valstis “ilgtermiņā zels tikai tad, ja tām būs ciešas attiecības gan ar Krieviju, gan ar ES”. Šis ir finlandizācijas scenārija variants. Bet kāpēc tad valstis, kas jau tagad dreifē starp Krieviju un Eiropu, vēl nezeļ? Un kas mums būtu jādara ar valstīm, kas šādā veidā “nezeļ”? Jāsasauc jauna Jaltas konference un jāparaksta jauns pakts par “interešu zonām”?

Lūk, vēl dažas variācijas par Kremļa meldiņu: Kremlis reaģē uz haosu Ukrainā, kā arī uz augošo Ukrainas nacionālistu ietekmi un draudošo Ukrainas pievienošanos NATO. Tas arī reaģē uz Kijevas mēģinājumu parakstīt asociācijas līgumu ar ES un krievvalodīgo iedzīvotāju vēlmi atgriezties Krievijā. Maskavai bija jāatbild uz pazemojumu, ko tai uzspieduši Rietumi un Savienotās Valstis.

Šie skaidrojumi gandrīz precīzi atspoguļo Kremļa retoriku. Tie ir Putina apoloģētu kluba centieni likt pamatus jaunam “rīcības konsensam” ar Putina Krieviju. Šis scenārijs tiek pamatots tādējādi, ka Rietumi nevar atļauties sūtīt savus karavīrus uz Krimu un riskēt ar militāru iejaukšanos – pat ne lai glābtu Ukrainu. Tas nozīmē, ka tai ar Putinu jāsalīgst miers; uz spēles ir pārāk daudz tirdzniecības interešu.

Mēs esam liecinieki tam, kā mūsu acu priekšā dzimst jauna mitoloģija. Tie paši, kuri vēl nesen apgalvoja, ka Krievija ir zaudējusi savas impēriskās ambīcijas, kuri teica, ka Putins ir jāpārliecina sadarboties ar Rietumiem to stratēģisko interešu sasniegšanas vārdā, kuri iesaistīja Krieviju “restartā” un “modernizācijas partnerībā”, jau atkal ir tribīnē.

Jaunos mitologus var viegli pazīt pēc viņu politiskās valodas. Ja dzirdat, ka Ukraina ir “caurkritusi valsts”, ka krievus var apvienot tikai ar lielvalsts politikas palīdzību, ka Krievijai ir vēsturiskas tiesības iejaukties savu kaimiņvalstu lietās un ka Ukraina tāpēc ir jāupurē, tad zināt, ar ko jums ir darīšana.

Visdzirdamākie šī viedokļa apoloģēti ir Vācijas politiķi un eksperti. Ralfs Neikirhs Spiegel Online piedāvā šokējošu ainu Vācijas politiskajās debatēs par Krieviju: tajā dominē izmisīgi mēģinājumi attaisnot Kremļa rīcību Ukrainā. Lūk, ko teikuši divi bijušie Vācijas kancleri. “Man tas šķiet pilnībā saprotami,” par Putina rīcību teicis Helmūts Šmits. Gerhards Šrēders atzinis, ka arī viņš (tāpat kā Putins!) ne vienmēr ir ievērojis starptautiskās normas.

Vēl skumjāks, satraucošāks un apkaunojošāks ir fakts, ka 200 Vācijas intelektuāļu parakstījuši Vladimiram Putinam adresētu vēstuli, kurā izsaka “savu izpratni par Krievijas reakciju uz notikumiem Ukrainā” un novēl viņam “spēku, izturību un veiksmi”. Vēstule tikai dod jaunus argumentus tiem Rietumu kritiķiem, kuri apgalvo, ka liberālās demokrātijas aizmirsušas pašas savus principus.

Dabiski rodas jautājums: kāda motivācija slēpjas aiz Vācijas vēlmes “saprast” Putinu? Tirdz­niecības intereses, Vācijas senā vainas apziņa par iebrukumu Padomju Savienībā, ar Kremļa varu identificētās Krievijas idealizēšana, antiamerikānisms, bailes no Krievijas sašūpošanas, senās atmiņas par Vācijas–Krievijas pirmskara tandēmu? Iespējams – kā paskaidrojis viens no vācu diplomātiem –, vācieši joprojām turas pie Oto fon Bismarka aksiomas, ka viņiem vajadzīgas īpašas attiecības ar Krieviju. Veikls 19. gadsimta paņēmiens, lai izvairītos no 21. gadsimta atbildības.

Vācu žurnālists Kristians Nēfs atzīst: “Vāciešu skatu uz Krieviju izkropļo romantisms un vēsturiskā bagāža. Ja mēs nepapūlēsimies skatīties uz Maskavu skaidrām acīm, mēs nekad neatradīsim piemērotu stratēģiju attiecībā pret Putina konservatīvo, pretrietumniecisko pieeju varai.” Atzīstot, ka “Putins veiksmīgi dzen ķīli Vācijā”, Bernds Ulrihs laikrakstā Die Zeit saka, ka notikumi Ukrainā un Krievijas loma tajos ir piespiedusi Vācijas sabiedrību sākt diskusiju par viņai tik ļoti jutīgo vācu politiskās mentalitātes jautājumu: “Putins piespiedis mūs atkal runāt citam ar citu. Cerams.”

Cik vientuļš droši vien jūtas Vācijas prezidents Joahims Gauks, skatoties, kādā virzienā attīstās viņa valsts Ostpolitik. Viņš reiz kādā runā atzina, ka “politiķiem vienmēr jāuzņemas atbildība par savu rīcību. Bet viņiem arī jāsadzīvo ar savas bezdarbības sekām. Atbildīgi ir arī tie, kuri nerīkojas... Bezdarbības sekas var būt tikpat nopietnas, ja ne vēl nopietnākas, kā rīcības sekas”. To sakot, viņam noteikti prātā bija arī Vācijas politiķi.2. Kā attaisnot samierināšanos

Vienkāršotas formulas Krievijas rīcības skaidrošanā var laika gaitā pārvērsties par mītiem, ja vien tās neatspēkosim tūlīt pat. Pamēģināsim atspēkot pāris formulu, pirms tās kļuvušas par mītiem.

Ukrainas krīze nozīmē jauna Aukstā kara sākšanos.

Prezidentam Obamam bija taisnība, sakot, ka “mēs neatrodamies uz jauna Aukstā kara sliekšņa”. Tas ir tiesa, bet nevis tāpēc, ka pagātni nevar atkārtot. Drīzāk tāpēc, ka mums ir darīšana ar jaunu realitāti un jauna veida konfrontāciju starp Krieviju un Rietumiem. Tā vairs nav ideoloģiju sadursme vai cīņa starp sistēmām un nometnēm, kā tas bija Aukstā kara laikā. Iespējams, jūs oponētu, sakot, ka Putins piedāvā jaunu ideoloģiju. Bet tādā gadījumā jums vispirms jāatbild uz pāris jautājumiem: kāds tieši ir šīs ideoloģijas saturs? Un kura valsts būtu jāuzskata par Krievijas vadītā kluba uzticamu biedru?

Mums ir darīšana ar daudz sarežģītāku fenomenu nekā Aukstā kara atgriešanās. Vladimirs Putins cenšas demontēt Aukstā kara beigās iedibināto kārtību, taču tas vēl nav viss. Viņš apdraud arī tos elementus, kas Eiropā palikuši vēl no Jaltā noteiktās kārtības. Šo kārtību radīja Otrā pasaules kara uzvarētāji, lai novērstu zināma veida karu atkārtošanās iespēju (lai likvidētu jebkādu potenciālu attaisnojumu jaunām aneksijām vai valstu robežu pārkāpšanai). Putins cenšas aizstāvēt savas tiesības interpretēt globālos spēles likumus tā, lai Krievija varētu tos pārkāpt nesodīta. Auksto karu turpretī iezīmēja abu pušu pieturēšanās pie Jaltas kārtības (nozīmīgs izņēmums bija Karību krīze).

Kremļa rīcība bija spontāna, tā bija spiesta reaģēt uz notikumiem Ukrainā.

Nepareizi! Ukrainas krīze ir pierādījums tam, ka Kremlis sācis eksperimentēt ar Putina doktrīnu, kas izstrādāta jau labu laiku iepriekš. Krievijas rīcība attiecībā uz Ukrainu ir daļa no Kremļa preventīvās doktrīnas, kuras mērķis ir nodrošināt autokrātiskās varas izdzīvošanu, atjaunojot Krievijā militārismu un “cietokšņa mentalitāti”. Tāda ir būtība doktrīnai, ko Kremlis formulējis pēdējo divu gadu laikā (lai gan daži tās komponenti tiek attīstīti jau kopš 2007. gada). Viena no doktrīnas galvenajām premisām sakņojas faktā, ka Krievija ieiet ekonomiskās recesijas periodā. Šī recesija jau ir pārkāpusi to robežu, līdz kurai to vēl varēja ignorēt, un pastāvēja risks, ka tā var izraisīt krīzi, ko režīms nebūtu spējīgs novērst. Kremļa komanda to saprot; tā cer atjaunot militārismu, pirms krievi sāk iziet ielās. Kremlis atzīst gan Krievijas situācijas smagumu, gan savu nespēju kontrolēt situāciju maigā autoritārisma ietvaros.

Ukraina kļuvusi par šīs Putina doktrīnas izmēģinājuma poligonu. Ja nebūtu bijis Maidana, Kremlim, visticamāk, būtu nācies meklēt kādu citu ieganstu doktrīnas ieviešanai. Lai ievestu Krieviju jaunajā režīmā, Kremlim bija jāšokē pasaule, apgriežot šaha galdiņu otrādi. Protams, Ukrainas krīzei ir arī citi blakus efekti, tā ir ļāvusi Krievijai demonstrēt savas impēriskās ambīcijas un naidu pret Maidanu. Bet tās galvenais nolūks bija nodrošināt paātrinātu Krievijas pāreju uz citu izdzīvošanas formulu. Tādējādi galvenā problēma nav vis, kā Krievija tiks galā ar dzīvi pēcimpērijas apstākļos, kā daudzi Rietumos domā. Problēma ir, ka Krievijas politiskā elite un liela sabiedrības daļa ir pārliecināta, ka Krievija citādā formātā nevar izdzīvot. Viņiem var pat izrādīties taisnība...

Tas nenozīmē, ka Kremlim jau sen bija padomā šī konkrētā krīze kā instruments pārejas nodrošināšanai; ir vienkārši pārāk daudz nejaušu faktoru, kas Kremļa taktiķiem liek ieviest operatīvas korekcijas. Piemēram, iespējams, ka Krima nemaz nefigurēja Kremļa plānos, pirms Janukovičs zaudēja varu. Tomēr visi šie notikumi tiek veidoti, paturot prātā galveno mērķi: Krievijai atgriezties pie tradicionālā priekšstata par izdzīvošanu un neuzticēšanos ārpasaulei.

Revanšisms status quo saglabāšanai.

Tagad ir de rigueur saukt Krieviju par globālu revanšistu lielvaru. Tās revanšismu sākuši atzīt pat tie, kuri agrāk apgalvoja, ka Krievija ir postimperiāla vara un postmodernās pasaules pīlārs. Ir svarīgi saprast, kāpēc Kremlis uzņēmies šo jauno lomu, tā dēļ ziedojot dzīvesveidu, kādu tā elite bija baudījusi iepriekš (ērtu integrēšanos Rietumos un to korumpēšanu, ko Rietumos sekmē un atbalsta tik daudz palīdzīgu roku). Vai to vadīja tieksme pēc hegemonijas vai citas ambīcijas? Vai pieauga neapmierinātība ar Rietumu neveiklajiem mēģinājumiem izārstēt Krieviju no mazvērtības kompleksa? Iespējams, Kremlis ko vēlējās. Varbūt tas vēlējās, lai Rietumi pieņemtu Kremļa jaunās prasības.

Diez vai. Kremlim vienmēr bijis grūti formulēt, ko tieši tas vēlas no Rietumiem. Kādu “labumu” tas varētu izspiest no Rietumiem? Jebkuru iespējamo labumu Rietumi tajā vai citā reizē jau tam ir piedāvājuši.

Kremlis meklē ko pilnīgi citu. Krievija pieņēmusi revanšismu drīzāk tāpēc, ka Kremļa saimnieks ir nācis pie slēdziena, ka citādi Krievijas sistēmu nav iespējams saglabāt. Putins ir sapratis, ka Krievijas personalizētās varas sistēmu vairs nav iespējams ilgāk noturēt, imitējot Rietumus un integrējot Rietumos krievu elites locekļus. Tagad un pārredzamā nākotnē Rietumi ir nevis jāimitē, bet jānoraida un jāiegrožo.

Šim nolūkam Krievija cenšas panākt sev tiesības interpretēt spēles noteikumus tā, kā uzskata par vajadzīgu. Kremlis vēlas spēlēt arbitra lomu – vai, ja Rietumi nav gatavi to pieņemt, tas samierināsies ar pasaules enfant terrible lomu, kuram automātiski tiek piedoti untumi un histērijas. Kremļa loģika varētu būt šāda: Rietumi mūs neizstums no starptautiskajām institūcijām, jo baidās, ka mēs kļūsim pilnībā nekontrolējami. Bet, pat ja Rietumi mūs izstums, kāda tam nozīme? Gribat atgriezties pie G-7? Lūdzu. Mēs ņemsim savu bumbu un iesim spēlēties ar citiem bērniem G-20 laukumā. Vai gribat mūs izdzīt no Eiropas Padomes? Vai tiešām jūs to gribat? Padomājiet labi, pirms izlaižat lāci no krātiņa. Putina apoloģētu retorika mums saka priekšā, ka viņi ir sadzirdējuši un sapratuši šos brīdinājumus.

No komunisma līdz beztiesiskai kārtībai.

Padomju Savienība piedāvāja pasaulei komunisma ideoloģiju; Vladimirs Putins pasaulei piedāvā ko aizraujošāku par ideoloģiju – viņš tai piedāvā savus tulka pakalpojumus tādu tiesisko pamatprincipu skaidrošanā kā leģitimitāte, likumība, pašnoteikšanās un teritoriālā vienotība. Ironiski, ka tiesiskās sistēmas iznīcinātājs Putins tagad vēlas spēlēt tiesisko principu tulka lomu, un viņš tos interpretēs pēc sava prāta.

Krievijas prezidents nesen mums parādīja, ka viņš joprojām meklē pamatojumu savai jaunajai globālajai lomai. Piesaucot tādus konceptus kā “krievu pasaule” un “krievi kā sadalīta nācija”, Putins sācis rotaļāties ar sprādzienbīstamajām revanšistu idejām, ko Eiropa mēģināja apglabāt 20. gadsimtā. Krievu pasaules koncepts zīmīgā kārtā apdraud otru Putina gara augli – ideju par Eirāzijas Savienību. Redzēsim, kā Kremlis mēģinās atrisināt šo pretrunu. Tas, bez šaubām, varētu arī mierīgi sadzīvot ar šo nenoteiktību, atstājot pasauli neziņā par to, kas tam īsti padomā.

Patiesībā Putinam padomā varētu būt jebkas vai arī nekas īpašs. Viņš grib, lai jūs turpinātu minēt. Tā ir daļa no Krievijas matricas jaunās izdzīvošanas formulas. Padomju līderi centās leģitimēt savu valdīšanu ar komunisma idejām. Putins ir deideoloģizējis Krievijas matricu, tās vietā piedāvājot diezgan dīvainu, savstarpēji nesaderīgu sastāvdaļu paketi. Šajā ziņā viņš atgādina 19. gadsimta sociālistu Eduardu Bernšteinu, kurš teicis: “Kustība ir viss, gala mērķis nav nekas.” Putins varētu teikt: “Izdzīvošana ir viss, pamatojums nav nekas.”3. Vai gaidāma jauna konfrontācija?

Cik nopietni ir jauni konfrontācijas draudi starp Rietumiem, kuri šobrīd spēlē status quo sargātāja lomu, un jauno Krustnesi? Putins ir pierādījis, ka nav dogmatiķis un ka viņa rīcībā ir plašs instrumentu klāsts. Nav teikts, ka Krievija noteikti iebruks vēl kādā valstī un anektēs jaunas teritorijas. Kremlis drīzāk cenšas radīt pastāvīgu šaubu un neziņas gaisotni. Putina rīcībā ir vairāki destabilizācijas scenāriji: Krievija varētu virzīties vēl tālāk Ukrainā; tā varētu destabilizēt Ukrainas dienvidaustrumus, ko tā dara jau tagad, atbalstot separātistus, kuri tur ieņem valdības ēkas; vai arī tā varētu iebrukt Kazahstānā, aizbildinoties ar vajadzību aizsargāt turienes krievvalodīgos iedzīvotājus. Kremlis mēģinās arī izveidot jaunu “Internacionāli” no tiem, kuriem nepatīk liberālās demokrātijas. Šādu figūru pasaulē ir diezgan daudz, tostarp arī liberālajās demokrātijās – gan kreiso, gan labējo –, kuri ir gatavi attaisnot un leģitimēt jauno karagājienu pret Rietumiem. Atliek vien ieklausīties Rietumu kreisi noskaņotajos intelektuāļos un franču labējo līderē Marinā Lepēnā, kuri ir aizstāvējuši Kremļa darbības Ukrainā.

Neviens nezina, ar ko šis eksperiments beigsies, – to nezina pat Putina komanda. Bet tas viņus neuztrauc. Eksperimenta nolūks ir attālināt vadoņa neizbēgamo politisko bojāeju, uzsākot īsti bīstamu spēli. Palielinot likmes šajā spēlē, Kremlis vairo intrigu. Turklāt tas ievelk spēlē visu pasauli – un ne tikai kā skatītājus.

Ir svarīgi saprast, ka Putins šajā spēlē ir gatavs pieciest augstu kognitīvās disonanses līmeni. Izspēlējis Terminatora lomu, viņš tikpat vienkārši var pārslēgties uz Miera nesēja lomu, piedāvājot Rietumu pasaulei savu “normalizācijas” platformu. Tieši to viņš centās darīt, kad 30. martā zvanīja prezidentam Obamam, piedāvājot viņam kopīgi meklēt “diplomātisku risinājumu”. Šim zvanam sekoja 31. marta dialogs starp Keriju un Lavrovu, kurā Krievija faktiski centās pierunāt Savienotās Valstis uz
jaunu Minhenes vienošanos par Ukrainu. Piedāvātā darījuma būtība lielos vilcienos bija šāda: uzspiest Ukrainai jaunu konstitūciju, kas pārveidotu valsti par federāciju un nodrošinātu tās “finlandizāciju” (proti, tās apņemšanos nepievienoties blokiem). Kremļa piedāvātais risinājums novestu pie ārvalstu kontrolētas Ukrainas valsts pamatu pārveides – un mēs visi varam minēt, kuram šajā procesā būtu galvenā loma. Par to Krievija no savas puses dāsni un pretimnākoši piekristu neiebrukt Ukrainā.

ASV šo darījumu noraidīja, paziņojot, ka nekādus lēmumus par Ukrainu nevar pieņemt bez Ukrainas līdzdalības. Bet Kremlis zina, ka tam vienkārši jānovilcina laiks. 1. aprīlī Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers, tiekoties ar saviem franču un poļu kolēģiem Veimārā, atkal uzstāja uz diplomātisku risinājumu. Jūs, iespējams, atceraties, ka šī trijotne pavisam nesen, 21. februārī, centās pierunāt Ukrainas opozīciju parakstīt vienošanos, kas ļautu Janukovičam palikt pie varas līdz 2014. gada beigām, – vienošanos, kuru Maidans uzreiz noraidīja. Tieši šo vienošanos Kremlis cenšas atjaunot līdz pat šai dienai. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs savā rakstā The Guardian 7. aprīļa numurā uzslavēja trijotnes centienus: “Mēs atbalstām Vācijas, Francijas un Polijas ārlietu ministru aicinājumu izpildīt 21. februāra vienošanos.” Ja viņi tiešām runā par vienu un to pašu, tad trīs Eiropas valstis atbalsta Janukoviča korumpētā režīma atjaunošanu, kas nekavējoties izraisītu vēl vienu Ukrainas Maidanu. Vai varbūt Lavrovs ir pārpratis trijotnes nostāju? Tādā gadījumā tās nostāja ir tik miglaina, ka pakļaujas visdažādākajām interpretācijām.

Ir svarīgi saprast: Kremļa atbalsts augsta līmeņa sarunām par Ukrainu ar ES un Savienoto Valstu līdzdalību ir vērsts uz vienu mērķi: izstrādāt starptautisku Ukrainas “krīzes risināšanas” mehānismu, kas faktiski nozīmētu ārējas uzraudzības mehānismu Ukrainas valsts rekonstrukcijas vadībai. Uzminiet, kurš taisās ieņemt galveno vietu šajā starptautiskajā Ukrainas “krīzes grupā”?

Tādējādi Kremlim kabatā nav tikai viens – “skarbais” – scenārijs. Tas ir pat gatavs “palīdzēt Ukrainai” ekonomiski, kā teica Krievijas finanšu ministrs Antons Siluanovs, ja Kijeva pieņems Krievijas nosacījumus, ieskaitot prasību pārstrukturēt Ukrainas valsti, nomainīt valdību un “atzīt situāciju Krimā par likumīgu”. Vai nav brīnišķīgs diplomātijas mākslas piemērs – vispirms mēs jūs nosmacēsim, bet tad piedāvāsim palīdzību, ja piekritīsiet tikt saslēgti važās!

Krievijas iebrukuma draudi tomēr nekur nepazudīs divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tas ir veids, kā piespiest Rietumus pieņemt “normalizācijas” scenāriju; otrkārt, Rietumiem tas nodrošina gatavu attaisnojumu iespējamai vienošanās slēgšanai ar Kremli (“Šis ne tuvu nav labākais risinājums, bet mēs vismaz esam izvairījušies no sliktākā!”)

Putins, šķiet, liek cerības uz to, ka Rietumi būs gatavi satvert viņa sniegto roku un sākt jaunu restartu. No Rietumiem tiek gaidīta Putina status quo atzīšana, kas Krievijas līderim nekādas saistības neuzliks. Gluži otrādi, jaunā status quo starptautiska atzīšana dos Putinam iespēju to vēlreiz pārkāpt.4. Kara laika prezidents un kara laika valsts

Runāsim skaidru valodu: to, ko Krievija uzsākusi Ukrainā, parasti sauc par karu. Nav nozīmes tam, ka Ukraina dara visu iespējamo, lai neatbildētu Krievijas militārajiem gājieniem. Putins ir kļuvis par kara laika prezidentu – šai pārejai viņš bija gatavojies jau kopš 2013. gada augusta tirdzniecības kara ar Ukrainu. Militārās propagandas demoralizētā krievu sabiedrība ir saliedējusies ap savas valsts karogu un vadoni (kura atbalsta reitings pašlaik sasniedz 80 procentus). Šis nebūt nav viņa pirmais mēģinājums izmantot karu valsts konsolidēšanai. Faktiski šis jau ir trešais. (1999. gadā Putins konsolidēja Krieviju, sākot otro Čečenijas karu, un 2008. gadā viņš izprovocēja karu ar Gruziju.)

Taču kara laika saliedētībai ir īss mūžs, un kādā brīdī tai sekos sabiedrības neapmierinātība ar režīmu. Tas nozīmē, ka Putins ir spiests nepārtraukti iesaistīt Krieviju karos vai meklēt jaunus ienaidniekus (vienmēr labāki ir ārējie ienaidnieki, jo nodrošina patriotisku mobilizāciju), lai uzturētu šo militārisma paradigmu. Bet, neraugoties uz saviem šī brīža panākumiem un sabiedrības atbalstu, viņam joprojām nav izdevies pārvērst šos ieguvumus sabiedrības atbalstā viņa acīmredzamajai vēlmei palikt pie varas uz mūžu (Krievijas iedzīvotāju aptaujās 50 procenti pauž viedokli, ka viņam būtu jāpamet amats pēc termiņa beigām 2018. gadā). Līdz ar to šīs militārās aktivitātes viņam agrāk vai vēlāk atspēlēsies. Iespējams, tos ekspluatēs kāds jauns autoritārs līderis, mēģinot kļūt par Krievijas jauno glābēju, vai arī Krievijas sabiedrība izmantos izdevīgu brīdi, lai atbrīvotos no cietokšņa mentalitātes. Otrais scenārijs šobrīd šķiet maz ticams, tomēr neaizmirsīsim, ka dzīvojam pārsteigumu pilnā laikā.

Galvenais jautājums ir šāds: kas notiks ar Krieviju un tās kaimiņu teritorijām laikā starp šodienu un brīdi, kad Putina karagājiens sāks atspēlēties?5. Par Rietumu reakciju

Ja Kremļa galvenais mērķis ir pārvērst tā personalizētās varas iekārtu par jaunu izdzīvošanas modeli, tad Rietumi kļūdās, reaģējot tikai uz Putina doktrīnas ārējām izpausmēm. Līdz šim Rietumu sankcijas Krimas dēļ, šķiet, tika vērstas uz to, lai ļautu Putinam, nezaudējot pašcieņu, apturēt savu karagājienu, lai arī dažiem viņa rokaspuišiem būtu jāizjūt pavisam nelielas sāpes. Tas bija tikai brīdinājuma šāviens, lai liktu Putinam saprast, ka nākotnē Rietumi ir gatavi arī uz nopietnākiem soda mēriem. Otrais sankciju raunds, kas nāk no Savienotajām Valstīm, ir smagāks par iepriekšējo, bet arī tas netieši apliecina, ka Rietumi ir pieņēmuši jauno status quo, kas izveidojiespēc Krimas aneksijas. Raugoties no Kremļa skatpunkta, šīs darbības varētu tulkot arī kā Rietumu nevēlēšanos Putinu kaitināt vai likt viņam justies iedzītam stūrī, no kura vienīgā izeja ir uzsāktā karagājiena pagriešana atpakaļ; viss, ko no viņa vēlas, ir solījums neizjaukt status quo vēlreiz.

Kādā intervijā Krievijas televīzijā Sergejs Lavrovs teica: “Ja viņi ir gatavi pieņemt pirmo realitāti, tad viņiem noteikti nāksies pieņemt arī otru.” Runa bija par to, ka Rietumi atzina Ukrainas pagaidu valdību, kas, vadoties pēc Lavrova teiktā, nozīmē, ka Rietumiem jāatzīst arī Krimas aneksija. Senatore Diāna Fainstaina nesenā intervijā pierādīja, ka Lavrova loģika vismaz šajā gadījumā ir pareiza:

“Es esmu Krievijas vēstures studente koledžā. Katrs Krievijas vēstures students zina, cik svarīga Krievijai bija un ir Krima. Hruščovs atdeva Krimu, atvēlēja Krimu Krievijai (sic!) 1954. gadā. Viņš to izdarīja, manuprāt, Krievijas interešu labā. Krima lielākoties ir krieviski runājoša, tika sarīkots referendums. Tas, es domāju, ir noticis.”

(Kā Krievijas vēstures studentei Fainstainai būtu jāzina arī tas, ka Krimas tatāriem Krima ir vēl svarīgāka nekā krieviem.)

Ja Lavrova loģikai izseko līdz galam, tad sanāk, ka Rietumu samierināšanās ar situāciju Krimā varētu novest pie Rietumu atbalsta “citām realitātēm”. Un kāpēc ne? Lavrovs ir pārliecināts, ka Rietumi nedos prettriecienu. Kā viņš pats rakstīja tviterī 12. aprīlī: “Pasaules iekārta tiek pārstrukturēta. Tas ir sāpīgs process. Bet Rietumiem tas ir jāpieņem...”

Intervijā Krievijas televīzijai Lavrovs Rietumiem izteica ultimātu, pieprasot, ka 17. aprīļa sarunās “ir jābūt pārstāvētai visai Ukrainai, ieskaitot reģionus”. Tas var nozīmēt tikai Ukrainas sašķelšanas atzīšanu. Vēl vairāk, Lavrovs bija pārliecināts, ka Merkeles pozīcija ir savienojama ar Kremļa nostāju. “Kanclere sacīja, ka... nākotnes modelis nozīmē to, ka visu pušu interesēm jābūt līdzsvarotām. Es atbalstu katru viņas vārdu un aicinu mūsu Rietumu sabiedrotos ieklausīties kanclerē Merkelē,” ieteica Lavrovs. Drīz mēs redzēsim, vai Krievijas ārlietu ministrs Vācijas kancleri sapratis pareizi.

Lai Kremlis sāktu pieņemt “sarkano līniju” eksistenci, Krievijas līderim un viņa komandai jāsaprot, ka šo līniju pārkāpšana novestu pie katastrofālām sekām viņu režīmam. Rietumos valda uzskats, ka ekonomiskas un finanšu sankcijas pret Krievijas eliti – vai vismaz to daļu, kura ir atbildīga par lēmumu pieņemšanu, – kalpotu par šādu sarkano līniju. Šāda uzskata pieņemšana izriet no ticības globalizācijai un ekonomiskajai un tehnoloģiskajai “savstarpējai atkarībai”. Krievija ir globālās ekonomikas daļa, un, ierobežojot valdošās komandas (un oligarhu) pieeju Rietumu finanšu sistēmai, saruks nauda, kas ieplūst Putina makā, tādējādi nostādot viņu uz ceļiem – vismaz tā uzskata “globālisti”. Krievija ir pārāk iesaistīta Rietumu tirdzniecībā un finanšu sistēmā; Putins nevar spēlēties ar iespēju tikt no tās izslēgtam.

Aprakstot “jauna veida savaldīšanu”, Maikls Mandelbaums apgalvo, ka “Putins nevar izdzīvot bez globalizācijas nodrošinātajiem ienākumiem, kas ļauj viņam uzpirkt savus cilvēkus un bijušās padomju republikas”. Arī Tomass Frīdmans atbalsta finansiālās savaldīšanas ideju. Iespējams, ka abiem ir taisnība, taču tikai tad, ja skatāmies tālā nākotnē.

Bet gaidīt, ka Krievijas “finansiāla savaldīšana” nesīs drīzus augļus, būtu kļūda. Pašlaik tā pat palīdz Putinam sasniegt īstermiņa mērķus. Es apgalvotu, ka Kremlis labi apzinājās, kāda veida un apmēra sankcijas gaidāmas. Pašreizējo sankciju izraisītās sāpes Kremļa komandai pagaidām ir panesamas, ņemot vērā tās cerību, ka pārslēgšanās uz jauno režīmu garantēs viņu turpmāko izdzīvošanu. Vēl vairāk, Kremlis ir sagatavojies šīm sankcijām. (Krievija gatavo grozījumus federālajā likumā, kas nodrošinās elites pārstāvjiem kompensācijas viņu ārvalstu aktīvu iesaldēšanas gadījumā.) Pagaidām Kremlis izmantos šīs sankcijas par attaisnojumu pārejai uz militarizētu valsts iekārtu.

Bez tam Putins nav nekāds “Davosas cilvēks”. Jā, viņš ir saistīts ar globalizēto pasauli, taču pavisam citādi nekā vairums. Krievu elite ir izmantojusi globalizāciju, lai korumpētu Rietumus, un tā atradīs veidu, kā izmantot savu naudas mazgājamo mašīnu (ar daudzu Rietumu sabiedroto palīdzību), lai apietu “finansiālo savaldīšanu”. Neticat? Pajautājiet sev, cik cilvēku Rietumos jūs esat redzējuši, kuri būtu gatavi upurēt “kaut vai nedaudz”, lai apturētu Putinu?

Rietumu sankcijas, pat ja tās nopietni skartu Putina iekšējā loka cilvēkus, ir tikai centieni tikt galā ar Putina rīcības sekām, nevis cēloņiem. Sankcijas nepiespiedīs Putina režīmu pārveidot sevi un līdz ar to – arī savu ārpolitikas doktrīnu. Tās nevar izmainīt Putina valdības pašreizējo aplenktā cietokšņa modeli. Vai varat iedomāties, kas notiktu, ja Kremlis ieslēgtu atpakaļgaitu Krimas jautājumā tagad, kad aptuveni 80 procenti Krievijas iedzīvotāju atbalsta Putina karagājienu pret Rietumiem? Putins vienā acumirklī kļūtu par politisku līķi. Viņš nevar apturēt šo vilcienu, un viņam nāksies meklēt arvien jaunus veidus, kā pierādīt, ka neviens viņu nepiespiedīs atkāpties. Tas ir ceļš, kas Krieviju ved bezdibenī.

Bet Rietumu reakcija demonstrē ne tikai vispārēju apjukumu, bet arī trajektorijas pazaudēšanu. Tie cenšas reaģēt uz jauno realitāti, pievēršoties tikai taktiskiem jautājumiem. Rietumu taktika aprobežojas ar centieniem izveidot atbalsta paketi Ukrainai un sankciju paketi Krievijai. Taču ne donori, ne Ukrainas valdība nezina, kā īstenot nosacījumus tādā veidā, lai atbalsts palīdzētu pārveidot Ukrainu, nevis atjaunot korumpēto sistēmu. Savukārt SVF nosacījumi varētu viegli nokaitināt Ukrainas dienvidus un austrumus un izprovocēt tajos īstu sacelšanos. Krievijas sankciju pakete ir vēl neskaidrāka lieta; pat “trešais sankciju raunds” nespēs savaldīt Kremļa revanšismu, ja tas netiks apvienots ar koordinētiem Rietumu demokrātiju centieniem likvidēt naudas mazgājamo mašīnu, ko tie paši ir izveidojuši ar Krievijas palīdzību. Tas nozīmē, ka arī Rietumiem jābūt gataviem sāpēm, ko izjutīs to komerciālās intereses. Vai mēs esam redzējuši kādas pazīmes, ka Rietumi tam būtu gatavi?

Rietumu taktika nevar kompensēt stratēģiskā redzējuma trūkumu un negatavību domāt par jauno pasaules kārtību. Volteram Raselam Mīdam bija taisnība, sakot: “Maz ticams, ka mums varētu būt jēdzīga Ukrainas politika bez jēdzīgas Krievijas politikas.” Liberālajām demokrātijām ir jāatzīst, ka to līdzšinējā Krievijas politika, balstīta uz trim premisām – “iesaistīšanu, pieņemšanu un atdarināšanu” –, vairs nestrādā. To izmisīgie centieni atrast tādu savaldīšanas veidu, kas netraucētu iesaistīšanai un sadarbībai, Kremlī kļuvuši par izsmiekla objektu un tikai pastiprina Kremļa nesodāmības sajūtu un nicinājumu pret Rietumiem. “Krievija ir sagrāvusi pasaules iekārtu.” “Mums jāpalīdz Ukrainai.” “Mēs esam nobažījušies un satraukti.” Šīs nebeidzamās žēlabas tikai demonstrē Rietumu dezorientāciju.

Pat ja Rietumi formulēs stratēģiju, ko darīt ar sagrauto pasaules ainu, tie nav spējīgi mainīt plēsīgā autoritārisma dabu, kāds izveidojies Krievijā. Tiesa, šis spiediens varētu kļūt par faktoru, kas paātrinātu Krievijas krīzi, un šādā gadījumā uzreiz mainītos spēles noteikumi. Bet ko šāda krīze nestu Krievijai un pārējai pasaulei? Vai Rietumi nedarītu visu iespējamo, lai novērstu šo krīzi un Krievijas matricas sabrukumu? Lai garantētu pārmaiņas uz labo pusi, krieviem būtu jāsāk koncentrēties uz alternatīvas radīšanu. Un, jo ātrāk, jo labāk.

Pēc-Aukstā kara laikmets ir beidzies. Daudzi to tagad pieņem par faktu. Taču slēpšanās aiz jauniem mītiem cerībā, ka problēma izzudīs pati no sevis, tikai iedrošinās revanšistus iet vēl tālāk.

Bet Vladimiram Putinam jāizsaka atzinība par vienu labu lietu, ko viņš ir paveicis. Viņš ir aizslaucījis zirnekļu tīklus no pastāvošās pasaules kārtības. Taču mēs nezinām, vai ar to pietiks, lai šokētās liberālās demokrātijas sāktu pārdomāt pasauli no jauna. Var gadīties, ka būs nepieciešams vēl viens šoks...

The American Interest, 14. aprīlī