Zinātnes pārvērtības

Londonā 1660. gada novembrī Grešema koledžā mācītu vīru pulciņš, kas dēvējās par “neredzamo koledžu”, pēc 20 gadus ilgas neformālas sadarbības sarīkoja savu pirmo tikšanos. Viņi izvēlējās savu ģerboni: trīs Anglijas kroņa zelta lauvas uz balta vairoga. Un devīzi: “Nullius in verba” – “Nevienam uz vārda”, respektīvi, “Netici nevienam uz vārda”. Trīs gadus vēlāk viņi saņēma karaļa Čārlza II privilēģiju un kļuva par to, kas bija un joprojām ir pasaulē atzītākā dabaszinātņu institūcija: Karaliskā biedrība.

Trīsarpus gadsimtus vēlāk, 2021. gada jūlijā, pat cienījamos izdevumos līdz apnikumam klātesošs kļuvis cits refrēns: “Uzticies zinātnei!” Tā ir mantra, kas visiem jāpieņem, un tā tikusi atkārtota atkal un atkal, ad nauseam¹.

Šis jaunais moto ir pēdējā kulminācija pārvērtību virknē, ko zinātne piedzīvojusi kopš Karaliskās biedrības dibināšanas laikiem un kas, no vienas puses, atspoguļo zinātnes mainīgo dabu un, no otras, tās pastāvīgi pieaugošo sociālo lomu.

Mūsdienu pasaulē dominējošā domāšanas sistēma uzlūko zinātni kā savu centrālo pīlāru un vislielākajā mērā izmanto tās autoritāti. Bet stāsts par to, kā līdz tam tika nonākts, ir, kā var iedomāties, tikai knapi apjausts.

Zinātne pirms zinātniekiem

Dabas izpētes vēsture ietiecas antīkajā senatnē un vēl senākos laikos. Daži filozofi pievērsās skaitļiem un formām, citi – debesīm, vēl citi – lietu būtībai un izkārtojumam tepat uz Zemes. Šī pēdējā prakse kļuva pazīstama kā dabas filozofija.

Dabas filozofijas vēsture ir sarežģīta un bagātāka, nekā daudzi varētu iedomāties. Tajā ietilpst vēsturnieku, tādu kā Plūtarhs un Plīnijs Vecākais, pierakstītie novērojumi, tādu filozofu kā Talēts, Platons, Aristotelis un Epikūrs dabas parādību teorijas, kā arī tehniķu praktiķu, piemēram, Pētera Peregrīna (Petrus Peregrinus), instrumentu un eksperimentu apraksti. Tā ietver arī maz zināmus sasniegumus, piemēram, magnētisma īpašību atklāšanu, ko 13. gadsimtā veica tas pats Peregrīns, un pārsteigumus, tādus kā iespējamais teleskopa izgudrojums, kas atrodams Rodžera Bēkona rakstos vairākus simtus gadu pirms Galileja.

Svarīgi, ka dabas izpēte dabas filozofijas agrīnajā vēsturē lielā mērā bija individuāls darbs. Pētnieki vienpatņi radīja teorijas, izgatavoja instrumentus, veica eksperimentus un aprakstīja dažādus dabas aspektus. Varēja paiet gadu desmiti vai pat simti, pirms tika sperts nākamais lielais solis uz priekšu.

Lai gan zinātniskās revolūcijas ideju atsevišķās aprindās kritizē, ir skaidrs, ka 16. un 17. gadsimtā notika kaut kas ļoti svarīgs. Dabas filozofi veica nozīmīgus atklājumus astronomijā, mehānikā, elektrofizikā, magnētismā, optikā, ķīmijā, anatomijā un matemātikā. Pēc iespiedmašīnas izgudrošanas zinātnieki nepieredzētā tempā sāka apmainīties ar rakstu darbiem un idejām, liekot pamatus jaunām izziņas teorijām un to izplatībai.

Vienu no šīm jaunajām, perspektīvajām izziņas teorijām izstrādāja Roberts Boils, vispusīgi izglītots pētnieks un izgudrotājs, visplašāk pazīstams, pateicoties savam gāzes spiediena un tilpuma attiecības likumam. 1645. gadā Boils piederēja pie “Neredzamās” jeb “Filozofiskās koledžas” – grupas, kuras locekļi sevi veltīja dabas filozofijā smeltu noderīgu zināšanu iegūšanai; 1663. gadā viņš bija viens no Londonas Karaliskās dabisko zināšanu veicināšanas biedrības, tagad zināmās Karaliskās biedrības, dibinātājiem.

Boils apgalvoja, ka visas zināšanas par dabu var balstīt uz personīgiem novērojumiem, tādējādi padarot nevajadzīgu paļaušanos uz citu autoritāti. Viņš arī ierosināja šādu domu: ja pastāv viedokļu atšķirības, tās var atrisināt ar eksperimentiem, kuru rezultāti vai nu apstiprina, vai noliedz šo viedokļu pamatotību. Ideja, ka jāpaļaujas uz saviem, nevis uz citu novērojumiem, bija ietverta Karaliskās biedrības devīzē – nullius in verba.

Boila gadījumā par piemēru kalpoja jautājums par tīra vakuuma pastāvēšanas iespējamību. Par šo jautājumu strīdējās kā metafiziķi, tā dabas filozofi. Boils ierosināja noskaidrot, kura teorija ir pareiza, izmantojot nesen izgudroto gaisa sūkni – “filozofisko instrumentu”, kā tas tika nodēvēts, – lai veiktu eksperimentu un pēc tam, izmantojot novērojumus, izšķirtos par labu vienai no teorijām. Boils uzstāja, ka Karaliskā biedrība ir vieta, kur cilvēki var kopīgi veikt šos autoritatīvos novērojumus.

Ne visus Boila programma pārliecināja. Viens no ievērojamākajiem opozicionāriem bija Tomass Hobss, kurš norādīja, ka ne visiem iespējams praksē veikt atbilstošos novērojumus. Jo īpaši tas attiecās uz pašu Hobsu, kurš nebija Karaliskās biedrības biedrs. Tā vietā Hobss ierosināja, ka apgalvojumi būtu matemātiski droši jāatvasina no attiecīgām droši zināmām aksiomām. Šāda metode tāpat novērstu nepieciešamību paļauties uz kāda cita teikto, turklāt tā atceltu vajadzību būt Karaliskās biedrības loceklim.

Mēģinājumus ar neempīriskām metodēm iegūt fiziskās pasaules patiesības turpināja Kants, taču kopumā vēsture deva priekšroku Boilam, nevis Hobsam. Tomēr Hobsa un Boila disputs iezīmēja problēmas, kas vēlāk radās saistībā ar jautājumu par zinātnes epistēmiskajiem pamatiem: tieši kam būtu jāveic attiecīgie novērojumi, un kuram uz kuru būtu jāpaļaujas?

Boils zināmā mērā apzinājās ar viņa ierosinājumu saistītās problēmas. Kā risinājumu viņš piedāvāja tiem, kuri paši nevar veikt novērojumus, izdarīt domu eksperimentus un novērot rezultātus savā prātā. Šī ierosinājuma vājums atklāj grūtības, ar kādām viņš saskārās, pilnībā atmetot paļaušanos uz autoritāti.

Neraugoties uz trūkumiem epistēmiskajos pamatos, līdz ar Karaliskās biedrības nodibināšanu bija notikušas būtiskas pārmaiņas. Atsevišķu laikā šķirtu vienpatņu vietā stājās pietiekams skaits procesa dalībnieku, kuri bija pietiekami ciešā kontaktā un apgādāti ar viegli pieejamiem instrumentiem. Tas padarīja iespējamu jaunu mijiedarbības veidu – izziņas praksi, kas ietvēra visu izteikumos par novēroto atrodamo apgalvojumu izsijāšanu un ko veica ļaužu grupa, attiecīgos apgalvojumus pārbaudot ar novērojumu pārbaudes palīdzību.

Šai sadarbīgajā izziņas praksē ir atpazīstama dabaszinātne tās mūsdienu formā. Mūsdienās dabaszinātne joprojām ietver apgalvojumu apstiprināšanu: tiek veikti novērojumi, citi to rezultātus pārbauda, un domstarpības tiek risinātas ar izšķirošu eksperimentu palīdzību.

Atskatoties vēsturē, mēs domājam par Boilu un viņa laikabiedriem un priekšgājējiem kā par zinātniekiem un par viņu pētījumiem kā par tādiem, kas balstījās zinātnē un reizē veicināja tās attīstību. Pats termins “zinātnieks” tobrīd gan vēl nebija izgudrots, un līdz tā tapšanai bija jāpaiet vēl gadsimtam.

Zinātne kā publisks fenomens

Lai gan tas, kas līdz tam bija lielākoties individuāli centieni, tagad bija kļuvis par kolektīvu nodarbi, zinātniskā darbība joprojām noritēja privātā vidē. Nākamās lielās pārmaiņas bija šo privāto centienu pārtapšana publiskos.

Visā 16. un 17. gadsimta gaitā dabas filozofi bija pētījuši un noņēmušies ar dažādām parādībām. Viņi bija sastādījuši gaismas ķermeņu sarakstus, vākuši augu un dzīvnieku paraugus, lietojuši mikroskopus materiālu smalko struktūru un mikroorganismu izpētei un sasnieguši arvien lielāku progresu, identificējot objektus naksnīgajās debesīs.

Jo sevišķi bija progresējis darbs ar elektrību. Gilberts bija nošķīris elektrostatisko pievilkšanos, Hoksbijs – elektrisko gaismu. Grejs un Difē bija atklājuši strāvas vadītājus un izolatorus. Taču Leidenes trauka izgudrošana lika elektrībai – un zinātniskajam eksperimentam – ienākt plašas sabiedrības apziņā.

Vairāki pētnieki bija mēģinājuši uzkrāt elektrību; tas bija dabisks nākamais solis pēc ģenerēšanas un pārvades apguves. Tas noveda pie diviem neatkarīgiem pirmā kondensatora izgudrojumiem 1745. un 1746. gadā, un izgudrotā ierīce spēja radīt ļoti spēcīgus strāvas triecienus ikvienam, kuram bija tā laime – respektīvi, nelaime – pieskarties trauciņam.

“L’experience de Leyde” – “Leidenes pieredzējums” – kļuva par pieprasītu modes lietu. Ļaudis bariem pulcējās, lai noskatītos, kā citi dabū strāvas triecienu, vai arī lai paši tādu dabūtu. Atrakcijas dalībnieki sadevās rokās, reizumis izveidojot līdz pat 80 cilvēku ķēdi, un visi sajuta strāvas iedarbību, kad pirmais ķēdē stāvošais pieskārās Leidenes trauciņam.

Sabiedrības interese nerimās. Elektrības pētnieki sāka pelnīties ar publiskiem demonstrējumiem. Bendžamins Franklins lika lietā savu izgudrotāja aso prātu un radīja elektriskas atrakcijas, piemēram, karaļa portretu, kas sita ar strāvu ikvienam, kurš skārās klāt kronim, bet veica arī daudz iespaidīgākus demonstrējumus, atklājot, kā zibens triecienu droši novadīt ar ierīci, kuru šodien pazīstam kā zibensnovedēju.

Zinātniskajiem demonstrējumiem nonākot plašas sabiedrības redzeslokā, to rīkotāji sāka iegūt vārdu un reputāciju. Viņus nodēvēja – nē, vēl ne par zinātniekiem – par “zinību vīriem”.

Dzimst zinātniskā autoritāte

Publiskie demonstrējumi šķita stiprinām zinātnes epistēmiskos pamatus. Daudzas dabas parādības, kuras agrāk vienīgi zinību vīri varēja skatīt un iepazīt aiz slēgtām durvīm, tagad kļuva pieejamas publiskam novērojumam.

Tomēr ne visi publiskie demonstrējumi viesa skaidrību. Elektrisko efektu publiska izrādīšana palīdzēja veidot zinātnisko konsensu, bet gadījumā ar mesmerismu un dzīvniecisko magnētismu tas bija citādi.

Sākot ar 1774. gadu, ārsts Francs Mesmers sāka pētīt hipotēzi, saskaņā ar kuru cilvēkiem piemīt īpaša veida magnētisms, ar ko var dziedēt dažādas fiziskas slimības. Viņš to nosauca par “dzīvniecisko magnētismu”.

Mesmera paņēmieni bija pārsteidzoši. Viņš satvēra pacienta plaukstas locītavas un dziļi ieskatījās viņam acīs. Viņš stundām ilgi turēja plaukstu piespiestu pie pacienta ķermeņa un iztēlē vizualizēja “dzīvnieciskā magnētisma substanci”. Pēc šīm procedūrām viņš reizēm uzspēlēja stikla harmoniku.

Arī rezultāti bija pārsteidzoši. Tika ziņots par pacientiem, kuri piedzīvojuši konvulsijas, dažreiz tikai no atrašanās Mesmera klātbūtnē. Tika apgalvots, ka Mesmera procedūrām pakļautie izārstēti no astmas, paralīzes, akluma, pašnāvnieciskām tieksmēm, pastāvīgām sāpēm un daudzām citām ligām.

21. gadsimta vērotājs daudzās Mesmera metodēs tūdaļ atpazīs hipnozes paveidu, un to rezultāti viņam būs vismaz aptuveni zināmi. Taču tolaik tie izraisīja sensāciju gan Francijā, gan aiz tās robežām.

Pats Mesmers, kā jau minēts, savas darbības efektus piedēvēja fenomenam, kuru sauca par “dzīvniecisko magnētismu”. Dabas filozofi dažus gadus agrāk bija saskārušies ar galvanismu, kas nogrieztai vardes kājai varēja likt raustīties, nonākot saskarē ar noteiktām metālu kombinācijām, un daži to interpretēja kā elektrības paveidu, kuru nosauca par “dzīvniecisko elektrību”. Tas pavēra vietu iespējamai “dzīvnieciskā magnētisma” esamībai.

1784. gadā karalis Luijs XVI iecēla divas komisijas, kurām bija jāizmeklē kāda Mesmera mācekļa darbošanās. Vienu no šīm komisijām vadīja Bendžamins Franklins, kurš pats tobrīd jau bija kļuvis par starptautisku sensāciju, pateicoties saviem panākumiem elektrības jomā.

Komisijas mērķis nebija atklāt mācekļa darbības īstumu vai efektivitāti, bet gan noskaidrot, vai šīs darbības sekas varētu būt saistītas ar jaunatklātu fizisku substanci, t.i., dzīvniecisko magnētismu. Izmantojot aklos testus un citas modernas metodes, Franklina komisija secināja, ka pierādījumu “dzīvnieciskā magnētisma” esamībai nav un ka Mesmera un viņa sekotāju radītās iedarbības mehānismu “nevar uzskatīt par fizisku .., tas ir tikai un vienīgi mentāls, tā ir iztēles iedarbība uz iztēli”.

Interesanti, ka pārsteidzošie efekti, kurus visi atzina par Mesmera un viņa mācekļu radītiem, nekļuva par turpmāku pētījumu objektu – lai tie būtu fiziskas vai psiholoģiskas dabas. Tomēr šīs tēmas kontekstā nozīmīgāka ir jauna zinātnes aspekta parādīšanās – zinātniskās autoritātes izmantošana.

Iespējams, bija neizbēgami, ka zinātne, savā attīstībā virzoties no acīmredzamā uz mazāk acīmredzamo, no saskatāmā un nesaskatāmo, no skaidrā uz neskaidro, galu galā pameta to jomu, kurā viss bija viegli apstiprināms ar publisku vērošanu vien. Tā kā zinātniskās izpētes priekšmets pameta viegli novērojamā sfēru, radās vajadzība pēc tiem, kuri spētu autoritatīvi konstatēt apgalvojumu patiesumu. Īsāk sakot, bija vajadzīgi zinātnes eksperti.

Sākotnējais nullius in verba ideāls dažreiz mudina cilvēkus teikt, ka zinātne ir nebeidzama izpēte, ka tā nekad nav pilnīgi droša un līdz ar to nav savienojuma ar autoritātē balstītiem apgalvojumiem. Šāds uzstādījums akcentē vienu zinātnes aspektu: patiešām, teorētiski jebkuru zinātnes korpusa daļu var apgāzt ar turpmākiem novērojumiem.

Tomēr ir vēl otra zinātnes daļa – nostiprinātā zinātne. Uz nostiprināto zinātni var droši paļauties, vismaz šobrīd. Tās apšaubīšanai nevajadzētu būt mūsu aktuālākajai prioritātei, un, piemēram, zinātnisko projektu vērtēšanas komisijām parasti nevajadzētu dot naudu pētniekiem, kuri vēlas to vēlreiz pārvērtēt.

Nostiprinātā zinātne ir zinātniskā autoritatīvuma pamats. Pat tādā agrīnā piemērā kā Franklina komisija pastāv noklusēta atsauce uz nostiprināto zinātni. Dzīvnieciskā magnētisma hipotēzes atspēkojums balstījās pieņēmumā, ka dzīvnieciskais magnētisms pats par sevi ir no prāta neatkarīga parādība – un to nebūtu iespējams pieņemt, ja magnētisms pats par sevi jau nebūtu pierādīts kā no prāta neatkarīgs. Šis fundamentālais fakts par magnētisma dabu tobrīd bija nostiprinātā zinātne.

1834. gadā Viljams Hjūels ieviesa jaunu terminu scientist (zinātnieks). Laika gaitā, zinātnei pieņemoties autoritatīvuma spēkā, šis vārds ieguva visas savas pašreizējās autoritātes konotācijas.

Zinātne un valsts

Kad zinātne kļuva par autoritātes avotu, šī autoritāte kļuva par spēcīgu resursu.

Zinātnei izvēršoties un izveidojot savu publisko reputāciju, tā ieguva gan spēju pagādāt materiālu valstisku lēmumu pieņemšanai, gan šo lēmumu pamatojumu sabiedrībai.

Tajā pašā laikā zinātnei, kas bija vērsusies plašumā, bija nepieciešams lielāks finansējums, un valsts bija labākais kandidāts tā nodrošināšanai. Rezultātā radās savstarpējas atkarības un savstarpēja izdevīguma attiecības, zinātnei nodrošinot materiālu un autoritāti lēmumu pieņemšanai un saņemot finansējumu sava darba turpināšanai.

Protams, valsts interese par zinātni nepalielinājās krasi uzreiz pēc Franklina komisijas vai vārda “zinātnieks” radīšanas. Drīzāk savstarpēja interese pieauga laika gaitā, jo īpaši tāpēc, ka zinātne izrādījās noderīga militārajā jomā un pētniekiem kļuva pieejams militārais finansējums. Daļēji šī shēma kļuva pamanāma jau Pirmā pasaules kara laikā, taču īpaši izteikti iezīmējās Otrā pasaules kara laikā, kad zinātnieki radīja uzvarai būtiskus ieročus un agrāk nepieredzētas jaudas tehnoloģijas, piemēram, atombumbu, radaru, bezkontakta detonatoru un reaktīvo dzinēju.

Pēc Otrā pasaules kara zinātnes pozīcijas un autoritāte turpināja nostiprināties, tāpat arī finansējuma apjoms. Ja tagad uzlūkojam zinātni, mēs redzam tās atbalstu un pielietojumu dažādās valsts funkcijās, tai skaitā medicīnas, garīgās veselības un sabiedrības veselības jomā.

Būtiskas pretrunas starp zinātnes autoritātes izmantošanu valsts mērķiem un pašas zinātnes kā nozares veselīgumu nav. Ir viegli iedomāties labi finansētu un veselīgu zinātnisku institūciju, kuras autoritāte tiek adekvāti izmantota valsts vajadzībām, neapdraudot pašu zinātnisko darbību.

Tomēr praksē starp valsts un zinātnes mērķiem var rasties spriedze, kad valsts vēlas lietā liekamas zināšanas un zinātnes akceptu savai darbībai, ilgi pirms pati zinātne attiecīgajā jautājumā ir kļuvusi nostiprināta. Šāda iespēja ir īpaši liela gadījumos, kad jāreaģē uz kādu graujošu parādību, kas ir pārāk jauna, lai zinātne tās sakarā būtu paguvusi nostiprināties, – piemēram, jaunu patogēnu ar vēl neizpētītiem pārnešanas mehānismiem un ietekmi uz veselību.

Nesenā pandēmija atsedza šo spriedzi vispārējai apskatei, kad valsts vispirms noteica masku nelietošanu, pēc tam – lietošanu, jo tai nācās pieņemt taktiskus lēmumus, reaģējot uz jauniem draudiem ierobežotas informācijas situācijā. Ikvienā gadījumā politiķi tiecās greznot savus norādījumus ar nostiprinātās zinātnes autoritāti, un tā bija neveiksmīga, ja arī saprotama izvēle.

Šī zinātnes un valsts partnerība ir samērā jauna. Šai sakarā vērts jautāt: vai šāda attīstība bija neizbēgama? Jau kopš Boila un Karaliskās biedrības dibināšanas laikiem zinātnes epistēmiskajos pamatos ir būtiska plaisa – tās nespēja pienācīgi definēt zinātniskās autoritātes nosacījumus un izmantojumu. Sauklim “Nullius in verba” bija zināma jēga 1660. gadā, kad liela daļa zinātnes nebija nostiprināta un tās vide bija pietiekami neliela, lai lielākā daļa dabas filozofu varētu personīgi vērot vai atkārtot citu eksperimentus. Bet tas kļuva arvien mazāk jēdzīgs, zinātnei gūstot panākumus, vēršoties plašumā un iegūstot intelektuālo autoritāti. Iespējams, labāka atbilde uz zinātniskās autoritātes jautājumu būtu ievirzījusi zinātni citādās sliedēs.

No pagātnes pievēršoties nākotnei, mēs tagad saskaramies ar satraucošu perspektīvu, ka zinātnes un valsts savienība, iespējams, ir vājinājusi pašu zinātni. Jau pirms kāda laika komentētāji palaida pasaulē zinātnes attīstības palēnināšanās rēgu, un jaunākās analīzes sniedz šīm bažām papildu pamatojumu. Kāpēc zinātnes attīstība bremzējas? Vienkārši sakot, varbūt zinātnei ir grūti būt vienlaikus gan autoritatīvai, gan pētnieciskai.

Autoritātes piedēvēšana zinātniekiem nozīmē, ka viņiem jāzina atbilde. Kamēr viņi nodarbojas ar pētīšanu, tikmēr atbilde no viņiem netiek pieprasīta. Tādējādi, mudinot zinātniekus priekšlaicīgi izdarīt autoritatīvus secinājumus, var tikt apdraudēta viņu spēja pētīt, tā izraisot zinātnes lejupslīdi. Šādu dinamiku var būt grūti konstatēt, jo ļaudis, kuriem tā jāatklāj, paši var būt ieslīguši priekšlaicīgā autoritatīvā vienprātībā.

Un tādējādi neaizlāpītā plaisa pašos pamatos, necerēts autoritātes pieaugums un šīs autoritātes priekšlaicīga pieņemšana galu galā novedusi pie tā, ka zinātne ir apvērsusi savu sākotnējo ētosu – un nullius in verba pārtapis par “uzticies zinātnei!”.

Neuzticies zinātnei!

Valsts pārmērības zinātnes autoritātes izmantošanā pamatojumam neizsmeļ tēmu. Zinātnei ir jāsper tālākie soļi ceļā no tās pirmsākumiem dabas filozofijā uz nākotni, kurā tā būtu drošs un uzticams sabiedrības izziņas un autoritātes elements.

Nākamā zinātnes evolūcijas fāze noteikti ietvers tās pētniecisko un autoritatīvo elementu saskaņošanu. Tas prasīs izmaiņas gan zinātniskās prakses, gan sabiedrības izpratnes līmenī.

Zinātniskās prakses līmenī mēs varam sagaidīt milzīgas institucionālas pārmaiņas. Dažām zinātnes jomām un apakšnozarēm būtu joprojām jāuzstāj uz savu autoritatīvumu. Tomēr citām no tā būtu daļēji vai pilnīgi jāatsakās. Dažiem žurnāliem arī turpmāk būtu jāpieņem publicēšanai tikai autoritatīvi raksti. Citiem vajadzētu veicināt atteikšanos no autoritatīvas rakstīšanas vai pat to aizliegt. Daudzi ir noraizējušies par atkārtojamības krīzi un tās risinājumu; būtu jāapsver sertifikācijas atņemšana jomām, kurās netiek sasniegts noteikts atkārtojamības līmenis.

Radikāli priekšlikumi ir kā vicināšanās ar vāli; prasmīga zinātnes pārstrukturēšana darbotos kā skalpelis. Dažos gadījumos labākais risinājums varētu būt kādas jomas sadalīšana vairākās atsevišķās un reti mijiedarbojošās daļās, tādējādi novēršot priekšlaicīgu konsensu. Citos gadījumos būtu jāievieš daudzas dažādas rezultātu akceptēšanas un autoritatīvuma pakāpes.

Iespējams, būs jāpārstrukturē arī finansēšanas ainava, padarot finansējuma piešķiršanu zinātnes pētnieciskajām nozarēm daudz decentralizētāku. Karjeras ievirzes varētu diferencēt atkarībā no zinātnes jomas nostiprinātības: ir tikai dabiski, ka vieniem cilvēkiem būs labāki panākumi sen nostabilizētās zinātņu jomās, citiem – agrīnās attīstības stadijās esošās.

Zinātniskās autoritātes izmantošanai publiskajā telpā būs daudz pamatīgāk jāintegrē noteiktas patiesības, kuras zina un uzskata par pašsaprotamām ikviens praktizējošs zinātnieks. Proti, ka dažas zinātnes ir nostiprinātas, bet citas – vēl ne tuvu, ka dažādām jomām ir atšķirīga pamatotības pakāpe un dažādiem rezultātiem ir dažādas pakāpes autoritatīvums. Visas kopā šīs izmaiņas nozīmētu būtisku maiņu zinātnes raksturā gan no izziņas viedokļa, gan kā sociālam institūtam. Nullius in verba tiktu šķirts no “uzticies zinātnei!”. Mērojot katru no tiem ar pareizo mēru, mēs varam rast jaunu un labāku vidusceļu starp abiem. Agrākās zinātnes pārvērtības ir prasījušas gadsimtus; ar mūsu pūlēm un rūpību šīs varētu notikt ātrāk.

palladiummag.com, 2022. gada 10. oktobrī