The Beginning of a Beautiful Friendship

Grupa Pink Floyd ir pastāvējusi trijos veidolos. Vispirms – ar Sidu Baretu – tā bija brīnumjauka, diezgan nesakarīga komanda, kas ideāli atbilda vēstures mirklim, kad plaši pieejamas bija kļuvušas sintētiskās narkotikas. Pēc tam – bez Bareta, taču ar Deividu Gilmoru – Pink Floyd izgudroja gaudulīgu patētisku roku, kas ļoti patika progresīviem kinorežisoriem, nākamajiem fiziķiem/matemātiķiem un jauniem, inteliģentiem birokrātiem. Mitējusies būt cool, grupa kļuva alternatīvi komerciāla: alternatīva – tādas kā šauram lokam domātas kultūrauras dēļ, komerciāla – tādēļ, ka viņu plates lieliski pirka. Komerciāla un bagāta. Pēdējais apstāklis jau iepriekš noteica Pink Floyd pastāvēšanas trešo veidolu – no 80. gadu sākuma līdz mūsdienām: Pink Floyd... tas ir tur, kur vienmēr skandalējas, strīdas par naudu, kompozīciju autora norādīšanu, sūta cits citu dēt un tā joprojām. Grupas it kā nav, tomēr tā ir – kā tāds mākonis, kuru veido ķīviņi, ķildas, mūžīgās baumas par atkalapvienošanos, kas vēl dzīvos tās dalībniekus padara tikai turīgākus.

Taču pirmoreiz viņi, šķiet, ir sastrīdējušies politikas dēļ, vismaz publiski pirmo. Deivids Gilmors ir atbalstījis Ukrainu un pat kopā ar Boombox solistu Andriju Hlivņuku ierakstījis dziesmu “Hey Hey Rise Up” (tai par pamatu ņemta strēlnieku dziesma “Ой у лузі червона калина”). Faktiski nevis Gilmors viens, bet Pink Floyd, jo pirms daudziem gadiem vienas saplēšanās rezultāts bija tāds, ka nosaukumu manto Gilmors un vēl divi dalībnieki (viena no viņiem diemžēl vairs nav mūsu vidū). Savukārt Rodžers Voterss – tas, kurš bija sacerējis lielāko daļu gaudulīgo himnu par apkārtējās pasaules nepilnīgumu, – viņš ir pats par sevi. Taču viņš drīkst šīs himnas dziedāt savos koncertos un periodiski to arī dara, teiksim, pilnībā atskaņojot albumu “The Wall”, to pašu, kurā ir “We don’t need no education”.

Rodžers Voterss ir viens no nelokāmākajiem kreisajiem popmūzikas industrijā; viņa pretenzijas pret pasaules kārtību ir visnotaļ plašas, piemēram, viņa apziņā – kā tas bieži mēdz būt – radikāla pozīcija Palestīnas jautājumā pastāv līdzās miglainam pacifismam, kas veidojies tajā pašā vēsturiskajā sintētisko narkotiku plašas pieejamības laikā. Proti, viņš ir tipisks old-style middle-class white leftist, kurš ir tādos pašos uzskatos kā simttūkstoši, ja ne miljoni cilvēku Eiropā (galvenokārt tās rietumos un dienvidos) un Ziemeļamerikā. Un raugi, jau veselu gadu Rodžers Voterss ne tikai aicina nedot ieročus Ukrainai, ko KF pūlas vistiešākajā nozīmē izdzēst no pasaules kartes, bet arī pauž šos savus apsvērumus… ANO Drošības padomē, turklāt it kā pēc Krievijas lūguma. Viņa runa izraisīja lielu troksni, taču faktiski – par kontekstu ņemot to, ko šajā kara gadā sarunājušas daudzas gan sirmas, gan plikpaurainas kreiso kustības ikonas, – tā nebija diez ko jēdzīga. Patiesībā Voterss tajā pakāpās atpakaļ salīdzinājumā ar savu iepriekšējo publisko uzstāšanos intervijā laikrakstam Berliner Zeitung. Tur jau nu gan viņš izrunājās tādā pašā garā kā visādi oļegi gazmanovi: nevis iebrukums, bet speciāla militāra operācija, Ukrainā ir vieni vienīgi naciķi, Donbasu vajadzēja aizsargāt no krievu genocīda, ne jau Putins sāka karu Vjetnamā un Irākā. Pēdējam grūti nepiekrist, 1964. gadā Volodjam Putinam bija 12 gadu. Arī Irāka nav uz viņa sirdsapziņas, taču tās pieminēšana ir svarīga: tieši šis Džordža Buša jaunākā administrācijas un Tonija Blēra valdības liktenīgais noziegums ir izveidojis retorisko un morālo aizbildinājumu tagadējiem Vladimira Putina režīma noziegumiem. Citā ziņā – lai nu lasītājs man piedod ne sevišķi diplomātisku leksiku – Votersa intervija sastāv no kaut kāda analfabētiska sviesta, ko viņš sakasījis pa soctīkliem un ļoti šaubīgiem antiimperiālistiskiem kreiso interneta resursiem. Tomēr nespēju liegt sev patiku šo to nocitēt:

Tagad esmu atvērtāks pret to, ko Putins patiesībā saka. Saskaņā ar neatkarīgām balsīm, kurās es ieklausos, viņš valda apdomīgi, pieņemdams lēmumus, balstoties uz konsensu Krievijas Federācijas valdībā. Turklāt Krievijā ir kritiski noskaņoti intelektuāļi, kas jau kopš 50. gadiem uzstājas pret amerikāņu imperiālismu. Un atslēgfrāze vienmēr bijusi: Ukraina ir sarkanā līnija. Tai jāpaliek neitrālai buferzonai. [..] Vai tad vārds “Ukraina” nav cēlies no krievu vārda окраина, kas apzīmē pierobežu (Borderland)? Ukraina ilgu laiku bija Krievijas un Padomju Savienības daļa.

Liksim mierā komiskos “kritiskos intelektuāļus Krievijā”, kuri “uzdrošinājušies kritizēt amerikāņu imperiālismu 50. gados”. Tas ir elementāras nezināšanas jautājums; ja ne education, tad vismaz self-education te nebūtu skādējusi. Svarīgi ir kas cits. Mūsu priekšā nav tikai glupība vien, bet jau sen uzkonstruēta, lietošanai gatava pozīcija, kurai piemīt iekšēja loģika, – pozīcija, kas sekmīgi mistificē savu patieso ideoloģisko izcelsmi un saturu. Voterss sevi uzskata par kreiso, par progresistu un pacifistu; par tādu viņu uzskata arī citi, taču kāda ir viņa patiesā vieta tagadējā politiskajā/ideoloģiskajā spektrā?

Protams, tas ir nevis internacionālisms, bet koloniālisms. Šajā ainā pasauli savā starpā sadalījušas divas trīs lielvalstis; pārējām tautām, teritorijām, reģioniem paredzētā loma ir būt vai nu par impērijas daļu, vai “neitrālu buferzonu”. Pašām sava rīcībspēja tām nepiemīt un nevar piemist.

Protams, tas ir tipisks tradicionālisms, nevis progresisms, kur nu. Par “normu” tiek uzdota kārtība, kas izveidojusies dažos pēdējos gadsimtos, ieskaitot 70 plus gadus starp Oktobra revolūciju un PSRS sabrukumu. Šķietami “kreisais” Voterss neredz nekādu atšķirību starp Krievijas impēriju un PSRS. Pēc idejas Votersam vajadzētu patikt pēdējai, toties pirmajai noteikti ne. Taču izrādās, ka pietiek sākt runāt par valstīm, kuras atrodas ārpus, nosacīti runājot, kanoniskajiem “Rietumiem”, un sociālā taisnīguma, šķiru cīņas, progresa jautājumi uzreiz kļūst absolūti nesvarīgi. Svarīgs ir tikai tas, kas ietekmē situāciju “pie mums”, pasaulē, kurā “mēs” – atrazdamies gandrīz pilnīgā drošībā – cīnāmies ar amerikāņu (vai pirms tam – ar britu? interesants jautājums) imperiālismu. Faktiski: Nikolajs Pirmais, Ļeņins, Putins – visi ir pēc viena ģīmja un līdzības. Viņi ir valdījuši un valda tajā pašā mūžīgajā Krievijā, kas dažus gadu desmitus saucās Padomju Savienība. Un kaut kādām tur nomaļām krievu zemēm, pierobežai, kuru apdzīvo kaut kāda nesaprotama tauta, vienmēr jābūt – tieši vai pastarpināti – zem šīs mūžīgās Krievijas valdīšanas. No šī “vienmēr” izriet nākamais punkts.

Protams, mūsu priekšā ir vecā labā galēji labējā “ģeopolitika”, spekulatīva joma, kurā operē tikai un vienīgi ar “mūžīgiem”, ontoloģiski uzlādētiem jēdzieniem. Anglofobiem “Anglija vienmēr vēlas pazemot vai iznīcināt Krieviju”. Rusofobiem “Krievija vienmēr ir vēlējusies sagrābt to un to”. Centrālāzijas ģeopolitiķiem “Rietumu lielvalstis vienmēr spēlē savu Lielo spēli”. “Krievija nekad nepalaidīs vaļā Ukrainu” un tā tālāk. Ģeopolitiķus nemulsina, ka, “Krievijas” vietā ieliekot to pašu “Lielbritāniju”, savukārt “Ukrainas” vietā – “Īriju”, pēdējo simt (!) gadu realitāte viņu spriedelējumu loģiku samals putekļos. Galvenais, ka šis “vienmēr” noliedz historismu, cenšas ar ceļa rulli noblietēt mūsu pasaules un tās pagātnes, tagadnes un, saprotams, nākotnes daudzveidību, liedzot cilvēka gribai iespēju jelko mainīt.

Un, visbeidzot, tie, protams, ir Rietumu baltā cilvēka uzskati – tāda cilvēka, kurš veidojies un taisījis karjeru aukstā kara laikā. Var papukoties, ka Voterss aizmirsis, kā brīnišķīgajā PSRS, kur drošsirdīgie neatkarīgie intelektuāļi bez baiļu kritizēja amerikāņu imperiālismu, apdomīgā Vladimira Putina kolēģi bija aizlieguši Pink Floyd –albumā “The Final Cut” atrodamās dziesmas dēļ: “Brezhnev took Afghanistan./ Begin took Beirut.” Tiesa gan, viņi Pink Floyd (un gandrīz visas pārējās grupas) nebija atļāvuši arī pirms tam; ap 1979. gadu, ja menti tevi noķēra nelegālajā skaņuplašu tirgū ar nodrillētu “The Dark Side of the Moon” portfelī, varēji slaidi izlidot no institūta un pēc tam ar kalašņikovu rokās doties uz to pašu Afganistānu, kuru Brezhnev šķietami took.

Ar šīs dziesmas (“Get Your Filthy Hands Off My Desert”, 1983) palīdzību var teicami rekonstruēt Rietumu kreiso loģikas iziršanu pēc aukstā kara beigām. 1983. gada kompozīcijā karadarbība norisinās abās dzelzs priekškara pusēs, tās visas tiek uzskaitītas vienā virknē kā parādības, kurām piemīt vienas un tās pašas – pretīgas un apsmejamas – īpašības: Brežņevs iebrūk Afganistānā, Begins uzbrūk Beirūtai, Argentīnas hunta sagrābj Folklenda salas, Tečere sūta turp kreiseri, lai salas dabūtu atpakaļ. Šie notikumi apliecina, cik žēlīgā stāvoklī ir mūsu pasaule ar tās – būtībā niecīgajiem – iemesliem izliet asinis. Skatiens ir melanholisks, un šai melanholijai ir zināms pamats kultūrā un pat morālē, lai gan nav skaidrs, kā tad citādi Lielbritānijai vajadzēja reaģēt, kad tās aizjūras teritorijas okupēja zvērīgā Argentīnas hunta. Pat ja tās valdības vadītāja tajā laikā bija nepatīkamā Tečere. Bet tas tā, iekavās.

Taču pagāja nieka deviņi gadi, un šī pozīcija izrādījās riskanta. Aukstais karš bija beidzies, un koncepcija “Lai mēris parauj abas jūsu dzimtas” nobeidzās. Palika viens ienaidnieks – nosacīti amerikāņu imperiālisms un tā “pakalpiņi” (plus britu imperiālisms, protams, plus cionisms, plus, bez šaubām, vēl šādi tādi). Aukstā kara binārā mehānisma otrā elementa vietā palika tukšums. Labējie to ātri aizpildīja ar islāma terorismu, turpretī kreisie nokļuva neērtā situācijā; tādēļ, kad Krievijā uzradās Putins, kas sāka izturēties “patstāvīgi” (īpaši spiežot uz “multipolārās pasaules” retoriku), Votersa tipa cilvēki atviegloti uzelpoja. Kaut kādā ziņā viss atkal bija savās vietās; savukārt Putina autokrātijas konservatīvais, nacionālistiskais, represīvais raksturs viņus interesē tikpat maz, cik maz sovjetu represīvās mašīnas baisais raksturs 1983. gadā interesēja visādus laikraksta Morning Star komentētājus, piemēram, Džeremiju Korbinu.

Par politiku un vēsturi Džeremijs Korbins zina krietni daudz vairāk nekā Rodžers Voterss. Korbins politikā ir jau gadus 50, ja ne vairāk. Viņš ir radikāls sociālists, nejauši saglabājies tīra kreisā leiborisma paraugs no tiem laikiem, kad Leiboristu partiju vēl nebija aprijis humanizēts tečerisma variants (tas notika, kad partiju vadīja Tonijs Blērs). Lai arī Korbins ir gandrīz Votersa vienaudzis (sešus gadus jaunāks), viņš mūžu nodzīvojis pavisam citādi; viņa kreisums veidojies, daudzus gadus praktiski strādājot politikā un aizstāvot darbaļaužu un neaizsargāto iedzīvotāju slāņu tiesības. Korbins britu dzīvi pārzina no A līdz Z, viņš ir godīgs, krietns un mērens personiskajā dzīvē. Un arī viņš kopš paša Krievijas agresijas sākuma atkal un atkal iebildis pret to, ka Rietumi militāri atbalsta Ukrainu, aicinājis nekavējoties noslēgt mieru un pat apgalvojis, ka tieši amerikāņu imperiālisms piespiedis Putina Krieviju ķerties pie galējiem līdzekļiem.

Varētu jau to, tāpat kā Votersa gadījumā, norakstīt uz naivumu un pat muļķību, kā arī uz tumsonību. Taču Korbins nav muļķis, diez vai viņš – pēc tik daudziem gadu desmitiem vienā no visnetīrākajām Rietumu pasaules politikām – ir naivs, un tumsonīgs nu viņš noteikti nav. Un vispār viņš, paldies Dievam, nav rokzvaigzne, lai gan pirms dažiem gadiem uzstājās Glastonberijā, tiesa, ar runu, nevis ar dziesmām. Tad kas īsti viņam uznācis? Kādēļ viņš, morālisks britu kreisā paraugs, pēkšņi kļuvis tik atsaucīgs pret absolūti patvaļīgajiem meliem, ko klāsta bezprincipu diktators, kurš it kā taču iemieso visu, pret ko Korbins savā mūžā ir cīnījies? Atbilde atkal meklējama kreiso kustības vēsturē, pēckara kreisā pacifisma vēsturē Rietumos.

Korbins aktīvi piedalījās kustībā pret karu Vjetnamā un Irākā, nemaz nerunājot par minētajām Folklenda salām, iesaistījās masu akcijās par kodolatbruņošanos un pret jebkādu amerikāņu raķešu un bāzu izvietošanu Eiropā. Viņš pieprasa arī NATO likvidēšanu. Džeremijs Korbins ir tipisks Rietumu vecā kaluma pacifists, tās pacifisma pasugas pārstāvis, kurai neviens saprātīgs cilvēks nespēj nepiekrist. Karš ir pretīgs. Kodolkarš ir cilvēcei fatāls. Visi strīdi jārisina miermīlīgi. Kā morāla koncepcija pacifisms ir nevainojams; tā pamats var būt Bībele kā kvēkeriem, Ļevam Tolstojam vai Herbertam Velsam, var būt Saprāta pārākums pār kaislībām (kā Tolstojam vai Herbertam Velsam), var būt pirmā un otrā elementa – abi, neapšaubāmi, radušies Rietumos – sajaukums ar kaut ko austrumniecisku, piemēram, ar vēlreiz izgudrotu hinduismu (Gandijam). Tomēr, kā jebkurai radikālai utopiskai koncepcijai (Platona vai Tomasa Mora ideālajai valstij, piemēram), pacifismam ir jēga tikai kā morālās un politiskās domāšanas apvārsnim, kā tam, uz ko var tiekties, taču nekad nesasniegt, galu galā, kā tam, ar ko var salīdzināt pašreizējo lietu stāvokli. Pacifisma kustība ir svarīga, lai valdībām paziņotu, ka itin liela sabiedrības daļa ir pret nogalināšanu vai draudēšanu nogalināt kā ārpolitikas instrumentu. Tomēr cik necik konsekventa pacifistiska ārpolitika ir neiespējama, jo izraisa vēl vairāk slepkavību un vardarbības.

Viss grozās ap konkrēto politisko situāciju. Džordžs Orvels, nepārspēts eksperts pērnā gadsimta kreiso inteliģentu apziņas jautājumos, pašā Otrā pasaules kara sākumā britu pacifistus nosauca par nevilšiem Hitlera sabiedrotajiem. Karš radīja apjukumu kvēkeru kustībā, kas ilgi nespēja sadūšoties atteikties no principa, kurš tai bija viens no galvenajiem. Pēc Otrā pasaules kara pacifisma praktiskā – un līdz ar to morālā – divdomība kreiso uztverē itin kā zaudēja aktualitāti. Vairs nebija cīņas ar Absolūto Ļaunumu – tagad bija divu, turklāt relatīvu ļaunumu cīņa, nevis “karsts”, bet “auksts” karš, ko derētu vēl kripucīti piesaldēt. Šai ziņā Vjetnamas kara laikmeta kreisajiem pacifistiem bija pilnīga taisnība: masveida noziegumus pret miljoniem cilvēku vajadzēja apturēt; tikai amerikāņu bumbvedējus, kas meta lejup napalmu, apturēja nevis Bērklija Universitātes jaunie ideālisti ar dedzīgajām acīm, bet ar padomju ieročiem bruņoti Ziemeļvjetnamas kareivji. Un viņi to izdarīja nevis kaut kādu cildenu tieksmju vārdā, bet tādēļ, ka cīnījās pilsoņu karā; ja viņi nenogalinātu ienaidnieku, tad ienaidnieks nogalinātu viņus. Komunistiskais režīms, kas pēc 1975. gada tika ieviests visā Vjetnamas teritorijā, bija šaušalīgs, droši vien pat šaušalīgāks nekā franču koloniālais līdz 50. gadu vidum. Nevērtēšu, grūti salīdzināt. Taču piecus gadus pēc uzvaras pār Dienvidiem šis briesmīgais režīms gāza citu režīmu kaimiņvalstī – vēl šaušalīgākos “sarkanos khmerus” Kambodžā. Pasaules aina bija un ir ļoti sarežģīta, tik sarežģīta, ka pacifisms ar to nevēlas un nespēj tikt galā; tas ir kā Rodžera Votersa gadījumā – ar universālā principa ceļa rulli pārbraukt pār vēsturisko daudzveidību un atsevišķiem gadījumiem. Saprāts pret kaislībām. “Apgaismības laikmets” pret romantismu – šo aspektu, starp citu, ļoti precīzi ievērojis Orvels, rakstot par Herberta Velsa pacifismu:

Vienā pusē ir zinātne, kārtība, progress, internacionālisms, aeroplāni, tērauds, betons, higiēna. Otrā pusē – karš, nacionālisms, reliģija, monarhija, zemniecība, sengrieķu valodas profesori, dzejnieki, zirgi. Vēsture, kā viņš to redz, ir virkne uzvaru, kuras zinātniskais cilvēks guvis pār romantisko cilvēku. (Wells, “Hitler and the World State”)

Jau 1941. gada augustā, kad tika sarakstīta šī eseja, Herberta Velsa shēmas abas puses bezcerīgi sajaucās kopā: pret passéiste Hitleru, kas centās nodibināt “pasaules kārtību” un bija kā traks uz “higiēnu”, “tīrību”, t.sk. rasu tīrību, drosmīgi cīnījās cilvēki, kurus jundīja visnotaļ romantiska vēlēšanās neatdot savu dzimteni ienaidniekam. Vēlāk ar šo nošķīrumu kļuva vēl piņķerīgāk: kurš aukstajā karā atbildēja par Saprātu, bet kurš – par Kaislībām? Staļina, Hruščova un Brežņeva laiku sovjetu ideoloģija uzstāja, ka esot zinātniska, taču sovjetu represīvā prakse izrietēja tieši no romantiskiem, nacionāliem apsvērumiem – tādēļ arī bija vajadzīgas gan tautu deportācijas, gan antisemītiskā kampaņa u.tml. Dzelzs priekškara otrā pusē demokrātija un tirgus ekonomika apgalvoja, ka tām piemītot iedzimta racionalitāte un saprātīgums, taču jau pats termins “iedzimts” rada nopietnas aizdomas par romantismu, nemaz nerunājot par to, ka Rietumi cīņā ar PSRS paļāvās uz nacionālajām kustībām padomju impērijas iekšienē. Un tā tālāk, un tā joprojām. Taču galvenais ir kas cits: protestējot pret amerikāņu kodolraķetēm, jauniņais Džeremijs Korbins izlikās nenojaušam acīmredzamu faktu: Padomju Savienībā šāds protests nemaz nebija iespējams. Tur varas iestādes organizēja protestus pret amerikāņu bumbām, taču nesaudzīgi vajāja pat sarunas par pašmāju bumbu nevajadzību. Rietumu pacifisma morālais tizlums bija acīmredzams, taču viss tika norakstīts uz aukstā kara rēķina.

Aukstā kara beigas vecā kaluma pacifismam bija lielā iespēja, un tā tūlīt arī tika atņemta. Nav un nevar būt nedz morālu, nedz praktisku pretenziju pret simttūkstošiem, pat miljoniem, kas protestēja pret karu Irākā tai nelaimīgajā 2003. gadā. Lai cik cēla bija retorika, ar kuru amerikāņu un britu iebrukumu attaisnoja Kristofers Hičinss, lai kāds briesmonis bija Sadāms Huseins, gan toreiz, gan tagad ir acīmredzams: politiska krāpniecība un visdziļākā korupcija izraisījušas šausmīga mēroga katastrofu, kas citā veidā turpinās vēl šodien. 2003. gads kļuva par punktu, kurā vecais kreiso pacifisms sastapās ar antiglobālistiem un citām jaunajām kustībām. Tikai sastapšanās teritorija tiem nebija jebkura imperiālisma, jebkuras agresijas, jebkuras netaisnības noliegšana – noliegts tika vienīgi amerikāniskais. Tajā pašā brīdī viss sāka iet (gandrīz) greizi; 20 gadus vēlāk palielas (un visskaļākās) kreiso daļas varoņi ir nevis cīnītāji par Ukrainas pašcieņu un neatkarību (jeb, pēc Orvela klasifikācijas, romantiķi), bet krievu nacionālisti, protofašisti, Kadirova necilvēki geju spīdzinātāji – visus šos pasionārijus nemaz nav iespējams uzskaitīt. Tātad – arī romantiķi. Saprāts šajā shēmā ne kāju nav spēris; racionalitāti iespējams piedēvēt ja nu vienīgi Prigožina algotņiem, kuri kauj un varo naudas dēļ, tas ir, ciniski un pārdomāti. Tomēr arī tur vērojama acīmredzami romantiska rakstura maniakalitāte.

Filozofs teiks, ka mūsu parādītā aina ir daļa no lielāka audekla, kura nosaukums ir “Rietumu apgaismības gals”. Cits filozofs norādīs, ka pašā apgaismībā tas viss jau ir bijis no pašiem pirmsākumiem, un atsauksies uz Maksa Horkheimera un Teodora Adorno slaveno darbu. Tikumu vērotājs paironizēs: ja reiz Saprāta vairs nav mūsu vidū, tad kāda jēga meklēt parasto, veselo saprātu Votersa vai Korbina runās – un vēl jo vairāk bezgalīgajos postos un komentāros, kurus raksta tie, ko dēvē par tankies (es izdomāju pagaru tulkojumu, “Rietumu dīvānstaļinisti”). Taču esmu nevis filozofs un publicists, bet gan vēsturnieks, tādēļ turpmākās pārdomas nebūs par to, kādēļ, bet drīzāk par to, kas īsti notika ar Rietumu kreisajiem. Rēķinoties ar apjoma ierobežojumiem, centīšos īsi izklāstīt tikai galvenos punktus.

Kā nu ir kļuvis skaidrāks par skaidru, jaudīgu pilnasinīgu kreiso (ar nelielu noslieci uz radikālismu) kustību Rietumos piebeidza nevis Staļina kulta atmaskošana un 1956. gada Ungārijas notikumi, bet PSRS krahs. Slavenais britu vēsturnieks un komunists Eriks Hobsboms vienā no sava garā mūža pēdējām intervijām uz jautājumu, vai viņš nenožēlojot, ka neizstājās no partijas pēc 1956. gada, atbildēja laipni, taču noliedzoši, visu paskaidrodams tik gludi, ka žurnālistam pat neatradās nekas iebilstams. Komunisms ir spējīgs uz kļūdām un pat uz noziegumiem, tomēr tas vienalga ir labāks, jo tā pamatos likta taisnīguma ideja. Un tātad komunisms ir labāks par kapitālismu. Tajā bija sava loģika un pat šiks – ja, protams, tu tā prāto, neatrodoties komunistiskā režīma iekšienē. Pēc 1991. gada vajadzēja vai nu izdomāt pilnīgi citu komunismu (jeb “īstu sociālismu”), vai pāriet paspārnē pie kaut kā tāda, kam ir pozitīvs saturs. Tāda, kam nav padevīgi jāreaģē uz kapitālistisko dienaskārtību, tāda, kas savu dienaskārtību nosaka pats, – tātad pie zaļajiem, feministēm utt. Cits komunisms netika izdomāts. Kreisie zaudēja iniciatīvu, nākotnes ainu, viņiem vairs vienkārši nebija ko sabiedrībai piedāvāt. Viņi joprojām ir labi vietējā līmenī, aizstāvot “darbaļaužu iekarojumus”, kas izcīnīti aukstā kara laikmetā, kad PSRS un tās (lielā mērā retorisko) iekarojumu eksistence lika kapitālismam kļūt cilvēcīgākam. Taču lokālā politika, pat tad, ja tā tiek iznesta valsts līmenī, vairs nevienu neapmierina; ir citi laiki. Vēlīnais kapitālisms, izmantodams labējo populismu, novērsa tās pašas “darbaļaužu masas” no to vitālajām interesēm, noliekot tām priekšā visvisādu abstraktu vāvuļošanu. Un tas īpaši apbēdina kreisos, kuri agrāk publiskajās izpausmēs bija īpaši spēcīgi.

PSRS un sociālistiskās nometnes vietā ir palicis tukšums, kuru daudzi Rietumu kreisie mēģina aizpildīt ar pirmo, kas gadās pie rokas. Bet gadās tas, kas uzstājas pret galveno ienaidnieku – globālo kapitālismu, kura iemiesojums ir amerikāņu imperiālisms. Diemžēl šiem kreisajiem – kā vecā kaluma socikonām, tā jaunajiem tankies – ir raksturīga apbrīnojami šaura domāšana; koncentrējot savu naidu uz ASV un to sabiedrotajiem, viņi neredz, ka viņu pašu favorīti (“komunistiskā” Ķīna, “suverēnā” Krievija) ir tādi paši globālā kapitālisma izdzimumi. Īstenībā jau tā ir spontāni histēriska reakcija, kad vienkārši gribas labi ātri atmest to, kas tik ilgi kritis uz nerviem. Taču kapitālismu tāpat vien neizdosies atmest, tas uzvedas tā, it kā būtu bijis un paliks vienmēr, kas, protams, ir maldīgi, bet to var saprast, vienīgi noliekot malā emocijas un pievēršoties historiskam domāšanas veidam. Kā redzējām, ar historismu kreisajiem ir vāji.

Iekļuvusi slazdā, mūsdienu kreisā apziņa Rietumos svaidās, meklējot kaut vai visblāvāko cerības stariņu. Taču SYRIZA Grieķijā sekmes neguva, Korbina leiboristi beigu beigās ar blīkšķi izgāzās vēlēšanās, ASV kreisos ļoti saprātīgi savā priekšvēlēšanu kampaņā absorbēja Baidens, Venecuēlas diktators Maduro nav pārstājis būt drūms, cietsirdīgs zaldāts, un Danjels Ortega vienkārši visiem jau sen apnicis – gan pašā Nikaragvā, gan tajā pasaules daļā, kur par viņu vēl atceras. Vispār jau Latīņamerikā ir jauni un veci daudzsološi līderi, bet šajā materiālā taču ir kaut kas jāsajēdz, jāzina nedaudz vairāk par dažu Markesa (kreisais) un Ljosas (labējais) romānu nosaukumiem. Un vispār, atšķirībā no pirmās reizes, kad Rietumos modē bija Latīņamerikas kreisie, tagad ir skaidrs, ka ne Čīle, ne pat Brazīlija ASV imperiālismu necik daudz neapdraud.

Toties apdraud Ķīna (neapšaubāmi) un Krievija (apšaubāmi, bet lai nu būtu). Mīlēt mūsdienu Ķīnu Rietumu kreisajiem ir pagrūti, par spīti tam, ka tā slēpjas zem vārda “komunistiskā”. Ķīniešu valsts metodiski represīvo raksturu droši vien apjauš pat Rodžers Voterss. Savukārt daudz kas tāds, kas varētu mūsdienu sociālistu ieinteresēt – vērienīgas programmas cīņai ar nabadzību laukos, piemēram, un tā joprojām –, paliek nepamanīts visbanālākā iemesla dēļ: valodas barjera, kvalificētas informācijas trūkums, nejaušs un kūrēts atspoguļojums Rietumu medijos. Tādējādi aktīvās uzmanības laukā paliek tikai Krievija, kas, atšķirībā no Ķīnas, ir spējusi izveidot labi noregulētu ārējās propagandas mašīnu. Parādīt sevi no labākās, RT sadzejotās puses.

Visbeidzot, pēdējais punkts – iespējams, visinteresantākais un pat negaidītākais. Pārlūkojot sociālistiskās un komunistiskās politiskās domas vēsturi, lai arī pavisam virspusīgi, pārsteidz fakts, ka kreiso teorētiskajos sacerējumos (un arī par teoriju prātojošā publicistikā) nav konceptuāla priekšstata par īpašu “komunistisko (vai sociālistisko) ārpolitiku”. Rietumu sociālisms nereti bija labs politiskajā un sociāli ekonomiskajā praksē, ja tam radās iespēja šādu praksi īstenot. Kreiso teorija bija spoža, kritizējot kapitālismu kā sabiedrības, valsts, cilvēku apziņas uzbūves veidu. Komunisma teorētiķu tekstos var atrast patiesi revolucionāras idejas par jauna veida valsti. Toties par īpašu sociālistisku vai politisku ārpolitiku un starptautisko attiecību sistēmu nav gandrīz nekā. Šķiet savādi, taču tam var atrast izskaidrojumu.

Sociālisma praktiskajai iekšpolitikai labākā ārpolitika ir, ja neviens netraucē. Tādēļ vislabākais sociālisms uzcelts tajā pasaules daļā, kur ārpolitikai nav principiāli svarīgas lomas, proti, Skandināvijā. Vai arī nolādētā amerikāņu imperiālisma paspārnē, proti, Vācijā un Austrijā. Vai, ja nu nekas cits neatliek, atlaižot brīvībā neskaitāmas kolonijas, kā tas notika britu leiboristiskajā revolūcijā pēc 1945. gada. Tādam sociālismam labi der oportūnistiska ārpolitika, kas izriet no konkrētiem apstākļiem un prasmes uzvesties prātīgi – īstenot tikai savus pieticīgos mērķus. Teorijas šeit nav.

Komunisma teorētiķus ārpolitika neinteresē: pēc vispasaules revolūcijas uzvaras un proletariāta triumfa valstis atmirs un līdz ar valstīm izzudīs arī svarīga to funkcija – starptautisko attiecību veidošana. Nākotne, protams, ir miglā tīta, tomēr orientierus var nomanīt. Kad komunisma teorētiķi kļuva par praktiķiem, kā Ļeņins pēc 1917. gada, viņi, atmetuši sapni par vispasaules revolūciju, ārlietu kursu konstruēja caurcaurēm pragmatiski, izgudrodami “sociālisma celtniecību atsevišķi ņemtā valstī”. Kas attiecas uz Rietumu kreiso teoriju, jo īpaši tā saucamo “kritisko”, tad tā tik tiešām arī ir kritiska – t.i., par to, cik viss ir nepareizi, un nevis par to, kā izdarīt pareizi.

Tas viss nenozīmē, ka komunisma un sociālisma teorētiķiem nebija ārpolitisku priekšstatu un pat preferenču. Bija gan, taču tie gandrīz nemaz negāja kopā ar viņu teorijām. Teiksim, Kārlis Markss, līdzko saruna pievērsās Krimas karam, mēdza aizmirst, kā tikko bija atmaskojis bonapartisma šķirisko būtību. Viņa (un Engelsa) rakstos par šo karu un vispār par starptautiskajām lietām Eiropā ir viens sliktais zēns, Krievija, un daudz tīri labu zēnu, sākot ar Lielbritāniju un Franciju un beidzot ar (jā, jā!) Austrijas un pat Osmaņu impēriju. Daudzas Marksa un Engelsa militārās un ārpolitiskās publicistikas pasāžas izklausās pēc citātiem no mūsdienu Ukrainas vai Eiropas proukrainiskās preses, un frontes otrā pusē tās diezgan bieži citē kā pierādījumus “mūžsenajai eiropiešu rusofobijai” un sazin kam vēl. Ukrainas pusē, cik man zināms, necitē, jo Markss un Engelss (nemaz nerunājot par Ļeņinu) tur tagad, maigi izsakoties, nav sevišķi populāri. Starp citu, lasot padomju, īpaši Staļina laika, vēsturniekus par Krimas karu, ir visai interesanti vērot, cik komiski viņi pūlas katru “klasiķu” komatiņu samierināt ar pēckara laikā spēkā esošo valsts pasūtījumu “Krievijas diženumam” visās tā valstiskajās inkarnācijās. It sevišķi šajā ziņā izcēlās slavenais akadēmiķis J. Tarle, kurš apgalvoja, ka Marksam pret Krieviju Krimas kara laikā bijusi nelāga attieksme tādēļ, ka viņš ziņas par karu bijis spiests lasīt caurcaurēm melīgajā bonapartistu un angļu presē. Fake news sajaukušas Marksam galvu. Labi, bet ko gan Kārlis Markss par Sevastopoles aplenkumu būtu rakstījis, ja lasītu laikrakstu Северная пчела?

Ja nu nopietni, tad atbilde ir vienkārša. Markss un Engelss bija komunisti demokrāti. Viņi ticēja cilvēces progresam. Šajā progresā riebīgā blēža Luija Napoleona Francija bija tikusi tālāk nekā nežēlīgā Nikolaja Pirmā Krievija. Aizpagājušā gadsimta vidū kreisie vēlējās tādu progresu, kas nenovēršami novestu pie taisnīgas sabiedrības. Šīs virzības ātrums viņu vidū izraisīja spīvus strīdus, taču virziens neizraisīja ne mazākās šaubas. Tādēļ Francijas vai Britu impērija viņu acīs bija krietni labāka nekā Krievijas impērija.

Turpretī mūslaikos kreisie par progresu uzskata tehnoloģiju progresu, bet tas kaitē dabai. Tātad progress ir slikts. Demokrātiju bezcerīgi samaitājis labējais populisms (uz pašiem savu, kreiso populismu viņi vairs nav spējīgi). Rezultātā Putina laika Krievija, baisa, agresīva tradicionālisma bastions, kļūst par pēdējo cerību: bet ja nu tai izdodas sadragāt Amerikāņu Ļaunuma Impēriju? Un tad vēsture atgriezīsies nulles punktā un sāksies kaut kas jauns. Kaut kas tāds, ko ne vārdiem nevar izteikt. The Great Gig in the Sky.