Pieļāvuma valdzinājums: daiļliteratūras aizstāvībai

Vienmēr esmu apzinājusies, ka man ir neviendabīga personība. Ka man galvā maisās milzums pretrunīgu balsu. Bērnībā man par to bija kauns. Likās, ka citiem cilvēkiem ir stingra pašapziņa: viņi skaidri zina, kas viņi ir. Es tāda nebiju. Man neizdevās tikt vaļā no aizdomām, ka viss, kas ar mani saistīts, patiesībā ir mazticamu nejaušību virkne, tajā skaitā mana piedzimšana – nejaušība ar varbūtību 1 pret 400 triljoniem. Man šķita, ka pat mana ciešākā pārliecība, mani nesatricināmākie uzskati pavisam viegli varētu būt pilnīgi citādi, ja vien man būtu gadījies piedzimt kaimiņu ģimenē, citā gadsimtā, citā zemē, par cita Dieva bērnu. Manas domas mūžam klīda pa nepazīstamām takām.

Teiksim, tāds konkrēts piemērs: ja mūsu pakistāņu kaimiņu meita zīmēja man uz rokām hennas rakstus – viņai patika uz manis vingrināties –, es jau pēc brīža sāku iztēloties, ka esmu viņas māsa. Iedomājos, kā būtu, ja es dzīvotu kopā ar Asmu, zinātu un justu lietas, ko zināja un juta viņa. Taisnību sakot, man reti gadījās ieiet draugu mājās, neiztēlojoties, kā būtu no turienes nekad neaiziet. Proti, kā būtu, ja es būtu poliete, ganiete, īriete vai bengāliete, bagātāka vai trūcīgāka, ja es skaitītu viņu lūgšanas vai man būtu tādi politiskie uzskati kā viņiem. Savā vuajerismā es nediskriminēju nevienu. Es gribēju zināt, kā būtu būt jebkuram. Kad ciemojos pie sava dievbijīgā tēvoča Rikija un pienāca brīdis, kad visiem, kas sēdēja pie galda, bija jānoliec galva, jāaizver acis un jāpateicas Dievam par jamaikiešu zivi marinādē, man nebija ne mazāko grūtību sev iestāstīt, ka arī es esmu Jehovas lieciniece. Iztēlē redzēju, kā aizbraucu no tālās salas, ierodos saltajā Anglijā, drebinoties un krampjaini ķeroties pie rokas mātei, kura šajā mazliet dīvainajā izdomātajā versijā bija mana vecākā māsa.

Es neapgalvoju, ka iztēlojos to visu pareizi, bet tikai, ka vēlēšanās iztēloties bija nepārvarama. Un to pašu, ko dzīvē, es darīju, arī lasot grāmatas. Es tajās dzīvoju un jutu, kā tās dzīvo manī. Jutu, ka esmu Džeina Eira un Sīlija, un Bisvasa kungs, un Deivids Koperfīlds. Manas un grāmatu varoņu autobiogrāfiskās koordinātas reti sakrita. Man nav bijis draudzenes, kas nomirusi ar diloni, mani nav izvarojis tēvs, neesmu dzīvojusi Trinidadā vai dziļi Amerikas dienvidos, vai 19. gadsimtā. Bet esmu bijusi skumja un apjukusi, reizēm izmisusi, bieži neizpratnē par to, kas notiek. Ar šiem trauslajiem emocionālajiem pavedieniem pietika, lai es justu kopā ar iedomātajiem svešiniekiem – kopā ar viņiem, viņu vietā, līdzās viņiem un caur viņiem, smeļoties pati no saviem pārdzīvojumiem, kuri, lai arī necili salīdzinājumā ar daiļliteratūras dižajām drāmām, tomēr bija kaut kādā mērā tām radniecīgi, kā jau visas cilvēciskās jūtas. Grāmatu varoņu balsis pievienojās lielajam balsu jūklim manā galvā, padarot manu priekšstatu par “pašas balsi” jo neskaidrāku. Vai varbūt labāk būtu sacīt: nekad neesmu uzskatījusi, ka man vispār ir kāda sava balss, pilnībā atsevišķa no tām daudzajām, kuras es ik dienas dzirdu, lasu un uzņemu sevī.

Šīs pretrunīgās bērnības gados uz mani spēcīgu iespaidu atstāja kāda sena karikatūra. Tajā savu neskaitāmo varoņu ielenkumā attēlots Čārlzs Dikenss, kurš izskatījās pēc visīstākā omulības iemiesojuma. Man šis zīmējums likās mierinošs. Dikenss neizskatījās ne noraizējies, ne nokaunējies. Nelikās, ka viņu māktu bažas par iespējamu šizofrēniju vai kāda cita veida patoloģiju. Šim viņa stāvoklim bija vārds: rakstnieks. Un jau gluži maigā vecumā tas kļuva arī par manu aizbildinājumu. Nu jau daudzus gadus, klejojot pa romānu lappusēm, “es” esmu bijusi pieaugusi un bērns, vīrietis un sieviete, melna, brūna un balta, homo- un heteroseksuāla, smieklīga un traģiska, liberāla un konservatīva, reliģioza un bezdieve – nemaz nerunājot par to, ka gan dzīva, gan mirusi. Katrai balsij, kas manī dzīvo, bijusi iespēja izteikties, un, lai gan man nekad nav izdevies izbaudīt tādu apmierinātību, kādu toreiz saskatīju Dikensa karikatūrā – tā jau arī droši vien ir tikai izdomājums –, laika gaitā esmu centusies mazāk kaunēties par savu uzmācīgo aizraušanos ar svešām dzīvēm un par neskaitāmajām balsīm galvā. Brīžos, kad atkal uzmācas vecais riebums pret sevi, es mēģinu atsaukt prātā to pašu karikatūru līdz ar krietni apvazātajām Volta Vitmena rindām:

Vai esmu pretrunā ar sevi?

Lieliski, tad esmu pretrunā ar sevi.

(Es esmu liels, es sevī ietveru ļaužu pūļus.)

Es pilnīgi noteikti neesmu pirmā rakstniece, kas izvilkusi dienasgaismā šīs vecās Vitmena rindas, lai ar tām mēģinātu aizstāvēt mūsu neaizstāvamo mākslu. Un nebūtu pārāk grūti brašā solī doties vēl tālāk un uzrakstīt triumfālisma garā ieturētu aizstāvības runu, bez žēlastības izsmejot tos, kuri ar aizdomām raugās uz pašu daiļliteratūras praksi, – tā tipa lasītājus, kuri ir neizpratnē, kā vīrietis varēja sarakstīt “Annu Kareņinu”, kāpēc Zora Nīla Hērstone reiz sarakstīja grāmatu, kurā nebija neviena melnādaina varoņa, vai kāpēc Patrīcija Haismita, būdama homoseksuāla sieviete, tik daudz laika pavadījusi, iztēlojoties sevi kā (pēc visa spriežot) heteroseksuālu balto vīrieti, uzvārdā Riplijs. Taču savu prozu es nerakstu triumfālisma garā, un šādi es to nevaru arī aizstāvēt. Turklāt kāda pilnīgi pretēji noskaņota balss manī iebilst, ka Vitmena rindās jaušama diezgan liela pretenzija. Pūļu ietveršana šodien jau izklausās pēc kolonizācijas akta. Kas ir šis Vitmens, un ko viņš vispār iedomājas – kas tā par ietveršanu? Lai Vitmens runā savā vārdā, es varu runāt pati savā, sirsnīgi pateicos. Kā Vitmens – baltais, gejs, amerikānis – varētu sevī ietvert, teiksim, melnādainu poliseksuālu britu meiteni vai nebināru palestīnieti, vai baptistu republikāni no Atlantas? Kā Vitmens, kurš nomira 1892. gadā, varētu sevī ietvert mūs (vai pat vienkārši zināt kaut ko konkrētu par jebkuru no mums), kuri esam dzīvi šai vētrainajā 2019. gadā?

Šai iekšējai balsij ir aizdomas, ka sarežģījumi sākas ar pašu vārdu “ietvert”, kuram, kā šķiet, ir kopīga leksiskā teritorija ar citiem problemātiskiem diskursiem. Pamatiedzīvotāju tiesību uz zemi valoda. Cietumu ideoloģijas valoda. Imigrācijas politikas valoda. Pat militārās stratēģijas valoda. Man arī nepavisam nešķiet pārsteidzoši, ka mums tagad, 2019. gadā, ir šāda sakāpināti jūtīga reakcija uz valodu; galu galā, mēs to nēsājam sevī, savā mutē un savās domās. Tā ir ļoti tuvu, tik viegli aizsniedzama, un mēs varam to mainīt – reizēm pat radikāli. Turpretim daudzi citi, ievērojami taustāmāki jautājumi – ja runājam konkrēti, ekonomiskā nevienlīdzība, krimināltiesību reforma, imigrācijas politika, karš – izrādās biedējoši nepakļāvīgi. Valoda kļūst par ērtāko kaujas lauku. Un valoda ir arī vārda tiešā nozīmē “ietveršana”. Apzīmējumi, kurus izvēlamies, vai apzīmējumi, kurus mums piedāvā, kalpo par mūsu uzskatu ietvaru, neizbēgami veidojot, uzspiežot formu tam, ko mēs domājam – vai domājam, ka domājam. Teiksim, mūsu strīdus par “kultūras piesavināšanos” neizbēgami lielā mērā ietekmē pats termins. Tomēr mēs pret šiem diviem rūpīgi izraudzītajiem vārdiem izturamies tā, it kā tie būtu kaut kas apriors, pats par sevi neitrāls, nokritis no debesīm. Taču patiesībā tie, protams, tāpat kā valoda vispār, ir tikai vārdisks ietvars, kurš, tāpat kā jebkurš šāda veida ietvars, pieļauj zināmu ideju rašanos, vienlaikus ierobežojot citu iespējamību.

Es reizēm prātoju: diez kā izskatītos mūsu debates par daiļliteratūru, ja par iecienītāko vārdisko ietvaru šim fenomenam, tendencei rakstīt par citiem, mēs būtu izvēlējušies nevis “kultūras piesavināšanos”, bet gan, teiksim, “starppersonu vuajerismu”, “padziļinātu citādā fascināciju” vai pat “šķērsepidermālu reanimāciju”? Mūsu diskusijas būtu tikpat dzīvas, iespējams pat – tikpat niknas, taču esmu pārliecināta, ka tās būtu citādas. Vai mēs nekļūstam pārāk pasīvi, kad saskaramies ar mantotiem priekšstatiem? Mēs ļaujam tiem domāt mūsu vietā un izmantojam par marķieri reizēs, kad nav vēlēšanās piepūlēties un domāt pašiem. Viņa jau pateica. Bet rakstnieka uzdevums taču ir domāt pašam! Un šajā uzpūtīgajā izsaukuma zīmē iekšējā balss acumirklī saož tikko jaušamo, taču nodevīgo pēckara demogrāfiskā sprādziena paaudzes (baby boomers) triumfālisma vai X paaudzes morālās bezatbildības dvaku... Jā, es tiešām uzskatu, ka rakstnieka pienākums ir domāt pašam; tiesa, manā izpratnē šis pienākums nozīmē nevis fiksētu stāvokli, bet gan nepārtrauktu procesu – izdomāt visu par jaunu, katru reizi, katrā jaunā situācijā. Tas prasa diezgan iespaidīgu prāta elastību. Nekādai godbijībai pret kultūru – vienalga, vai tā būtu pret domāju, tātad esmu, pret būt vai nebūt, esi, kas esi vai pret es sevī ietveru ļaužu pūļus, – nevajadzētu (un tā nevar) palikt mūžam nemainīgai vai pasargātai no vēstures straumēm. Potenciāls radikālām pārmaiņām ir vienmēr.

“No jauna pārskatiet visu, kas jums stāstīts,” Vitmens mūs aicina, “un atmetiet visu, kas aizvaino jūsu dvēseli.” Nu tad runāsim atklātu valodu: manu dvēseli aizvaino ideja – patlaban ārkārtīgi populāra un pasniegta visdažādākajās sarežģītības pakāpēs –, ka mēs varam un mums vajadzētu rakstīt tikai par cilvēkiem, kuri pamatā ir “līdzīgi” mums – rases, dzimuma un seksuālās orientācijas, iedzimtības, tautības, politisko uzskatu un personības ziņā. Ka vienīgi intīma autobiogrāfiska saikne starp autoru un varoni var būt pieņemams pamats daiļliteratūras darbam. Es tā neuzskatu. Ja es tā uzskatītu, tad nebūtu varējusi sarakstīt nevienu savu grāmatu. Taču šī apostāze manī neraisa nekādas triumfa jūtas. Pilnīgi iespējams, ka mēs vairs nevēlamies, nejūtam nekādu vajadzību lasīt tādas grāmatas kā mani romāni vai jebkāda cita daiļliteratūra, kurai, lai tā vispār pastāvētu, pašos pamatos jābūt konfliktā ar šo jauno “līdzīguma” teoriju. Iespējams, ka mēs pamazām zaudējam veselu daiļliteratūras – vai tā, ko mēdzām saukt par daiļliteratūru, – kategoriju. Ja no līdzšinējā priekšstata par daiļliteratūru novērsīsies pietiekami daudz cilvēku, cīnīties ar šīm pārmaiņām būs tikpat neauglīgi kā karot ar korporatīviem neoloģismiem vai sērot par zudušām gramatisko formu niansēm. Uz kultūru attiecas tieši tas pats, kas uz valodu: viss, kas netiek lietots vai pieprasīts, mirst. Viss, kas ir derīgs, plaukst un zeļ.

Līdz ar to mana interese par šo jautājumu nav tik daudz preskriptīva, cik deskriptīva. Manā izpratnē jautājums nav: “Vai atteikties no daiļliteratūras?” (To izlems lasītāji, kuri patlaban jau ir ceļā uz lēmumu. Daudzi izlēmuši jau pirms krietna laika.) Jautājums ir: “Vai mēs zinām, kas bija daiļliteratūra?” Mēs domājam, ka zinām. Šajā novēršanās gaitā mēs esam daiļliteratūrai pārmetuši piesavināšanos, kolonizāciju, maldus, ārišķību, naivumu, politisku un morālu bezatbildību. Mēs esam pieķēruši daiļliteratūru neskaitāmos trūkumos, taču reti apstājamies, lai paprātotu vai atcerētos, ko no tās savulaik vēlējāmies saņemt – kādas teorijas par Patību un Citu tā mums piedāvāja vai kāpēc šīs teorijas daudziem tik ilgi likās nozīmīgas. Sajutuši kaunu par romānu un tā pazemojošo paradumu likt vārdus citiem mutē, daudzi steidzīgi pārcēlās uz, kā pašiem liekas, drošāku teritoriju, proti, personīgās pieredzes šķietami neapstrīdamā autentiskuma zonu.

Vecā un ne sevišķi noderīgā gudrība “raksti par to, ko pazīsti” tagad pārveidojusies un izklausās jau vairāk pēc draudiem: “Paliec savā brauktuves joslā!” Šis princips pieļauj daiļliteratūru kā kategoriju, taču tikai tik ilgi, kamēr mēs atzīstam un sludinām, ka personīgā pieredze ir neaizskarama un nav nododama citiem. Tas pieļauj piesardzīgu personīgās pieredzes atklāšanu mums nelīdzīgajiem, svešiniekiem, pat ienaidniekiem, taču uzstāj, ka ar šiem citādajiem tā mums nekad nevar būt patiesi kopīga. Šis likums darbojas arī pretēji: mēs nekad nevarēsim pārņemt, izteikt savā balsī vai kā citādi “nozagt” mums nelīdzīgo pieredzi. (Kā atzīmējis filozofs Antonijs Apia, šīm kultūras īpašumtiesību idejām ir daļēji kopīga DNS ar vēlīnā kapitālisma priekšstatiem par zīmola neaizskaramību.) Tikai tie, kas mums līdzīgi, ir mums līdzīgi. Tikai tie, kas mums līdzīgi, var mūs saprast – vai pat ir tiesīgi vispār mēģināt. Visa šī filozofiskā konstrukcija būvēta uz redzamības un nolasāmības pamatiem, tas ir, sajūtas, ka varam būt droši par to, kurš ir un kurš nav “līdzīgs mums”, vienkārši paskatoties uz cilvēku un/vai paklausoties, kas viņam sakāms.

Daiļliteratūra bija gluži citādās domās. Daiļliteratūra uzskatīja, ka cilvēkos ir daudz vairāk nekā tikai tas, ko viņi izvēlas atklāt citiem. Daiļliteratūra prātoja, ko šāda patību līdzība vispār nozīmē, ņemot vērā pašas apziņas bezdibenīgo noslēpumu, ko citas disciplīnas, pirmkārt jau filozofija, pētījušas gadu tūkstošiem, tā arī nenonākot ne pie kādiem noteiktiem secinājumiem. Daiļliteratūra ar dziļām aizdomām izturējās pret jebkuru patības teoriju: tās visas šķita lielā mērā balstāmies uz to, kas saredzams cilvēka acij, tas ir, tām mūsu patības daļām, kas ir materiālas, nepārprotamas un skaidri saskatāmas pat ļaužu pūlī. Daiļliteratūra, vismaz tā, kas kaut kam derēja, bija pilna ar šaubām, pirmkārt jau šaubām par sevi. Tai bija nopietnas šaubas par patības dabu.

Es, tāpat kā daudzi citi rakstnieki, gribu ticēt daiļliteratūrai. Bet vienlaikus esmu arī šaubu pilna – tāds ir mans profesionālais paradums. Zinu, ka veco vitmenisko aizstāvības argumentu vajag pārskatīt. Ietveršana kā metafora rakstīšanai par citiem vairs neder laikiem, kuros mēs dzīvojam, – šiem laikiem, kuros tik daudzi no mums jūt kolektīvu, izmisīgu un pamatotu vēlēšanos reizi par visām reizēm atbrīvoties no citu cilvēku aprobežotajām un ierobežojošajām fantāzijām un projekcijām. Tāpēc – visu cieņu Vitmenam, tomēr es viņu lūgšu atgriezties savā solā un daiļliteratūras aizstāvībai izsaukšu citu liecinieci, tā paša 19. gadsimta dzejnieci Emīliju Dikinsoni:

Es mēroju ik Bēdu sastaptu

Ar acīm šaurām, pētošām –

Es lēšu, vai tā sver tikpat, cik Mana –

Vai arī Vieglāk panesams tās lielums.

Tas jau ir visai tuvu fiktīvu cilvēku izdomāšanai. Arī tā sākas ar apziņu, kas izgājusi pasaulē – skatīties, klausīties, pamanīt. Ar vērojumu, kam līdzi nāk jautājumi. Kā ir būt šim cilvēkam? Sajust to, ko jūt viņš vai viņa? Man gribētos zināt. Vai es varu izmantot to, ko jūtu pati, lai iztēlotos, ko sajūt cits? Nedaudz tālāk tajā pašā dzejolī Dikinsone pāriet no abstraktā pie konkrētā:

Ir Trūkuma Bēdas – un Aukstuma Bēdas –

Un tādas, ko par “Izmisumu” sauc –

Atšķirtība no dzimto Acu skatiem –

Kad Dzimto Gaisu elpot liegts –

Viņa savā prātā uzzīmē iespējamību karti. Taču vēlāk, dzejoļa beigās, Dikinsone atzīst, ka šāda iztēles karte nekad nevar būt nevainojami precīza, lai gan tas nenozīmē, ka tā nekam nenoder:

Un, kaut es varbūt neuzminu Bēdu –

Pareizi –, tas tomēr

Sniedz skaudru Mierinājumu,

Kad eju garām Golgātai –

Un vēroju, kāds kuram Krusts –

Un kā to šodien pieņemts nest.

Man vēl joprojām valdzinoši pieļaut,

Ka Daži – manam līdzinās –

Tātad potenciālās ietveršanas lepnības vietā Dikinsone mums piedāvā kaut ko citu – pieļāvuma valdzinājumu. Šis pieļāvums nepasludina sevi par “pareizu” – tieši tāpat kā es, savā pirmajā romānā aprakstot raiba cilvēku pulka dzīvi, neuzskatīju, ka daru to “pareizi”. Taču mani valdzināja pieļāvums, ka daļa no tā, ko jūt šie izdomātie cilvēki, – skumjas par zaudēto dzimteni, asimilācijas bažas, iekšēja cīņa ar savu ticību un tās pretstatu – ir kaut vai attāli radniecīga tam, ko esmu jutusi vai spētu iztēloties es. Ka mūsu bēdas ir kaut kādā mērā radniecīgas. Lielākais prieks (un risks), rakstot šo grāmatu, bija neskaidrība. Es savā mūžā neesmu pieredzējusi karu, neesmu bijusi ne Bangladešā, ne 20. gadsimta sākuma Jamaikā. Es pati neesmu imigrante. Vai es spēju panākt, ka lasītājs notic šiem izdomātajiem cilvēkiem, kurus esmu nostādījusi iztēlotās situācijās? Varbūt jā, varbūt nē. Tas atkarīgs no lasītāja. “Es tam neticu” – tā vienmēr var pateikt lasītājs, kurš sastapies ar tām vai citām emocijām, to vai citu varoņa rīcību. Romāns ir mehānisms, kas domāts, lai māņu ceļā ražotu ticību, un tā derīgums vai nederīgums atkarīgs no šī iznākuma. Es zinu, ka varu izlasīt kāda romāna pirmo teikumu un konstatēt, ka mana reakcija ir – es tev neticu. Un nešaubos, ka ne viens vien lasītājs tieši šī iemesla pēc novērsies arī no maniem “Baltajiem zobiem”.

Tomēr ticība, par kuru mēs te runājam, nav empīriska. Rakstot šo grāmatu, es nevarēju gluži “kļūdīties”, taču varēju būt – un bieži vien biju – pilnīgi nepārliecinoša. Man varēja neizdoties panākt, ka lasītājs rakstītajam notic, taču jāpatur prātā, ka ticība, pēc kuras tiecas daiļliteratūra, ir visai dīvaina – ja atceramies, ka nevienā romānā jau pēc definīcijas nekas nav patiesība. Ko tad mēs ar to saprotam? Strādājot par rakstniecības pasniedzēju, esmu vērojusi, kā universitātes auditorijā veidojas pārliecība, ka daiļliteratūra var vai tai vajadzētu būt kaut kādas absolūtas “pareizības” produktam. Studente man paskaidro, ka man jānotic viņas varonim tāpēc, ka X tipa persona izturētos tieši tā. Kā viņa to zina? Tā nu gadījies, ka viņa pati ir tieši šī X tipa persona. Vai varbūt viņa to zina tāpēc, ka daudz laika veltījusi X tipa personu izpētei un šis romāns ir viņas rūpīgā izpētes darba rezultāts. (Līdzīgus argumentus var atrast arī profesionālu rakstnieku intervijās.)

It kā daiļliteratūra spētu ar kaut kādiem argumentiem iefiltrēties lasītāja uzskatu sistēmā! It kā rakstnieks, bruņojies ar savāktajiem faktiem par to, kāda ir X tipa persona, ko tā jūt un dara, visur un vienmēr, varētu cerēt apiet lasītāja intīmo spriedumu, kas veidojas teikumu pēc teikuma, mirkli pēc mirkļa. Vai šis spriedums ir tas, no kā mēs tik ļoti baidāmies? Tas ir tik nenoteikts, tik riskants. To nav iespējams kvantificēt – tie nav dati. Tas norisinās starp vienu lasītāju un vienu rakstnieku. Tā ir uztveres īpatnību sastapšanās, reizēm – sadursme, kas bieži vien, kā saprata Dikinsone, izpaužas kā bēdu salīdzināšana.

Kas gan man kopīgs ar Olivu Kiteridžu, skarbu balto sievieti, kura visu mūžu nodzīvojusi Meinā? Un tomēr, kā izrādās, viņas bēdas ir līdzīgas manējām. Ne visas. Tā nav nevainojama manas patības sakritība ar grāmatā aprakstīto: tādu grāmatu man vēl nav izdevies sastapt, un vismazāk es to varu teikt par savām. Taču dažām Olivas bēdām bija tāds pats svars kā manējām. Saprotams, ka no tādas autores kā Elizabete Strauta es varētu pāriet, teiksim, pie Tonijas Morisones un konstatēt, ka mūsu bēdas ir tuvākas, pateicoties tādiem pašsaprotamiem faktoriem kā rase un sociālā piederība, diviem apstākļiem, kas lielā mērā iespaido cilvēka pieredzi un līdz ar to – uztveres īpatnības. Taču nevar teikt, ka mani un Olivu nekas nebūtu vienojis. Mani kā lasītāju valdzina pieņēmums, ka daudziem cilvēku tipiem, kuri dzīvē man ir pilnīgi sveši, intīmajā daiļliteratūras telpā var atklāties bēdas, kas krietnā mērā līdzīgas manām. Un tāpēc es lasu.

Taču lasīšanu šķiet vieglāk aizstāvēt nekā rakstīšanu. Rakstīšana ir ievērojami lielāks pieļāvuma akts. To sajūtot, mēs tiecamies balstīt šo rakstīšanas aktu ar dažādām māņu aizstāvības stutēm, tādām kā visnotaļ apšaubāmā ideja, ka vispār iespējams absolūti “pareizi” attēlot izdomāta cilvēka uzvedību. Es saprotu šādu vēlēšanos, es tādu jūtu arī pati, taču man patiesi nav skaidrs, kā to vispār varētu cerēt jebkad panākt. Galu galā, ko tas nozīmē, kad mēs sakām: “Bengāļu sieviete tā nemūžam neteiktu!” vai: “Neviens gejs tā nekad nejustos!”, vai: “Melnā sieviete tā nekad nerīkotos!”? Kā gan kaut ko tādu var tik kategoriski pasludināt, ja vien mums prātā jau iepriekš nav kaut kāda gatava karikatūra? (Jāatzīmē, ka tādu argumentu kā “Baltais vīrietis tā nekad nesacītu!” var dzirdēt ļoti reti, un tas ir strukturāli gandrīz neiedomājams. Kāpēc? Tāpēc, ka būt tādam nozīmē būt potenciāli apveltītam ar jebkādām iespējamām cilvēka dabas īpatnībām, ne tikai ar nelielu, stingri ierobežotu klāstu.)

Bet varbūt es pie šī jautājuma esmu ķērusies no nepareizā gala. Pretarguments varētu būt tāds, ka, runājot par pieņēmumiem, iespējamās kļūdas draudi ir mazāki, ja rakstnieks un viņa varonis ir pēc iespējas līdzīgāki. Ietveršanas risks ir risks, ka viltus zināšana tiks pasniegta kā patiesība, – tas ir karikatūras risks. Mums nelīdzīgo mēģinājumiem ietvert mūs falšos tēlos ir gara un drūma vēsture. Un tāpēc – tāds ir šis arguments –, ja tiešām vajag ietvert mūs valodā, lai tā vismaz ir mūsu pašu valoda.

Ideālā pasaulē viens veids, kā mīkstināt šādas viltus ietveršanas problēmu, būtu dažādība. Es nespēju iztēloties balto vīrieti, kurš pēc “Trusi, bēdz!” klajā nākšanas būtu jutis, ka viņu kā balto vīrieti ietver vai apdraud Apdaika varonis Trusis Angstroms; taču, no otras puses, tālaika kultūrā jau pastāvēja tāda balto vīriešu tēlu daudzveidība, ka nevienam no tiem nevajadzēja uzņemties tik smagu nastu – pārstāvēt literatūrā veselu cilvēku kategoriju. Trusis Angstroms nebija baltais vīrietis kā tāds. Viņš bija tikai viens baltais vīrietis starp neskaitāmiem citiem, tāpēc tam, kā Apdaiks parādīja savu varoni, nebija varas izkropļot visu baltā vīrieša sociālo kapitālu Amerikā. (Toties melnie vīrieši Apdaika grāmatās – gandrīz visi kā viens pilnīgas karikatūras – ir tieši šāda groteska ietvēruma piemērs.) Turpretim laikā, kad Mārgareta Mičela sarakstīja “Vējiem līdzi”, kultūrā bija pieejams ārkārtīgi niecīgs netoksiska melnās sievietes atainojuma piemēru klāsts, tāpēc kaitējums, ko rakstniece nodarīja ar savu bēdīgi slaveno Auklītes tēlu, bija iespaidīgs: viņa iemeta svaigu vecās indes devu kultūrā, kas vēl joprojām pastāv un savulaik aizsniedza pat mani – 12 gadus vecu meiteni, kas dzīvoja savā mazajā Londonas nostūrī un izmisīgi meklēja pašas atspulgu kultūrā, vienalga, kādu, taču atrada tikai greizos spoguļus, šaušalīgas klišejas, pazemojošu izsmieklu, viltus ietvērumu.

Ņemot vērā šo vēsturi, ir tikai dabiski, ka mēs bailīgi un ar aizdomām izturamies pret to, kā mūs attēlo cilvēki, kuri nav mums līdzīgi. Tikpat racionāli ir pieņemt, ka tie, kuri ir mums līdzīgi, vismaz būs rūpīgāki savos aprakstos – ka viņus motivēs mīlestība un dziļas zināšanas, nevis aizspriedumi un fobija. 20. un 21. gadsimtā literāro ainavu brīnišķīgi paplašinājuši sieviešu un dažāda veida apspiesto minoritāšu darbi, piešķirot cildenumu bēdām, kas vēsturiski vai nu palikušas neievērotas, vai brutāli apspiestas un kariķētas. Mēs kāri tiecamies runāt paši savā vārdā. Taču savā pamatotajā vēlmē izlīdzināt vai pat nojaukt vecās varas struktūras – pieteikt savas tiesības attēlot sevi pašiem – mēs reizēm varam aizmirst noslēpumu, kas ir pašā pamatā jebkurai patībai. Kas ir tas neredzamais un savā būtībā neizzināmais, ko patība var saturēt? Kādas neredzamas bēdas var vienot mūs visus, aizēnojot mūsu tik daudzās acīmredzamās un būtiskās atšķirības? Mēs aizmirstam arī, kas ir rakstnieki – cilvēki ar neskaitāmām balsīm prātā un milzumu nepiedienīgas ziņkārības par citu cilvēku dzīvi.

Vairums no mums ar mīlestību un interesi attiecas paši pret savu dzīvi – pret “savējo” dzīvi. Mūsu dzīve nav izdomājums. Šī ir mana ģimene. Mana apkaime. Mans ķermenis. Mana realitāte. Šī mīlestība un interese ir klāt arī daiļliteratūrā, taču vienmēr ar zināmu izdomājuma devu. To vienmēr interesējis ne tikai, kas ir patiesībā, bet arī, kā varētu būt citādi. Es reiz sarakstīju romānu par izdomātu puisi ar sarežģītu – britu ebreju ķīniešu – etnisko izcelsmi. Mani pamudināja mīlestība un interese, taču manas mīlestības un intereses objekts bija citādais. Manā gadījumā tā bija mīlestība un interese par jūdaismu un budismu, divām domāšanas sistēmām, uz kurām man nav nekādu mantotu tiesību. Taču vēl tā bija arī dziļa ziņkārība par šo izdomāto personu, Aleksu Li, kura balss skanēja manā galvā.

Alekss Li ir īpatnējs cilvēks – dīvainītis ar uzmācīgu aizraušanos, melanholisks tips. Paskatoties uz viņu, jums droši vien neienāktu prātā, taču viņš, iespējams, ir “vislīdzīgākais man” no visiem varoņiem, ko jebkad esmu radījusi. Taču jautājums ir: kā izpaužas šī “līdzība man”? Viņš nav man līdzīgs ārēji. Mēs nepielūdzam tos pašus dievus. Mums nav kopīga rase vai dzimums. Taču viņš ir daļa no manas dvēseles. Un daiļliteratūra ir viena no nedaudzajām vietām zemes virsū, kur šāds traks apgalvojums neliekas pilnīgi bezjēdzīgs. Alekss Li nav “pareizs”. Viņš nevar un arī nepretendē pārstāvēt pusebreju pusķīniešu kopienu. Turpinot labākās Kafkas tradīcijas, viņš tik tikko spēj pārstāvēt pats sevi. Un tāpēc iespējams, ka viņš patiesībā ir apspiedējs – vienkārši savas eksistences dēļ: tāpēc, ka “aizņem vietu”, ko varētu pataupīt “īstam” pusebreju pusķīniešu literārajam varonim. Viņš nevar aizstāvēties pret šādu apsūdzību, un, ja mēģinātu, tas pilnīgi neatbilstu viņa raksturam. Viņš var vienīgi pateikt, ka nepārdzīvos, ja paliks neizlasīts, nenopirkts, nemīlēts. Taču, ja kaut viens cilvēks, nejauši viņu sastapis, atklās, ka viņu jūtām ir līdzīgs svars, tad viņš būs piepildījis savu absurdo izdomāto misiju šajā pasaulē.

Varbūt “ietveršana” un “pieļāvuma valdzinājums” nav nemaz tik atšķirīgas lietas. Tām līdzi nāk viens un tas pats risks – kļūdīties. Varbūt mēs par to domājam kā par “ietveršanu” tikai tad, kad mēģinājums ir neveiksmīgs. Klasisks piemērs ir “Bovarī kundze”. Vairāk nekā gadsimtu sievietes visdziļākajā līmenī identificējušās ar šo iedomāto sievieti, ko radījis vīrietis, kurš pats, tā stāsta, skaļi apgalvojis, ka Bovarī kundze esot viņš pats: Madame Bovary, c’est moi. Es arī esmu viena no šīm lasītājām, un tomēr “Bovarī kundzē” netrūkst brīžu, kad es aiz tā visa skaidri sajūtu vīrieša prātu – tāpat, kā lasot “Annu Kareņinu”. Tātad Flobēra un Tolstoja mēģinājumi atrast saikni starp savu patību un citādo nav izdevušies nevainojami. Taču tie nav arī tukši. Anna Kareņina man nozīmējusi tik daudz, cik izdomāta sieviete vispār var kādam nozīmēt.

Un es līdz ar daudzu paaudžu lasītājām esmu prātojusi: kā gan vīrietis var tik daudz par mums zināt? Taču šis noslēpums nav nemaz tik noslēpumains. Galu galā, vīri ļoti daudz zina par savām sievām un sievas – par vīriem. Mīlētāji pazīst viens otru. Brāļi daudz zina par savām māsām – un otrādi. Musulmaņi, kristieši un ebreji pazīst cits citu, vai vismaz viņiem tā liekas. Mūsu sociālā un personīgā dzīve ir nepārtrauktas fikcionalizēšanas process: mēs internalizējam tos, kas neesam mēs, ne-mūs, dramatizējam viņus, iztēlojamies viņus, runājam viņu vietā un caur viņiem. Ne brīdi nav ne mazākās garantijas, ka šī mūsu radītā fikcija atbilst īstenībai, taču bez spējas kaut vai minēt, ko citi varētu domāt, mums vispār nevarētu būtu nekādas sociālās dzīves. Daiļliteratūra cita starpā padarīja šo procesu uzskatāmu – redzamu. Jebkurš stāsts ir uzaicinājums ienākt paralēlā telpā, hipotētiskā arēnā, kurā tev ir iedomāta piekļuve pilnīgi visam, kas neesi tu. Ja pieņemam, ka daiļliteratūrai bijuši kādi uzskati pašai par sevi, tā noteikti bija pārliecība, ka empātija iestrādāta jau pašā tās DNS – ka tā ir līdzcietības produkts. Ar pašcildinošiem citātiem, kas veltīti šim uzskatam, varētu piepildīt veselu bibliotēku, taču izvēlēšos tikai vienu, ko nesen uzgāju brīnišķīgā kolumbiešu rakstnieka Ektora Abada memuāros:

Līdzcietība lielā mērā ir iztēles īpašība: tās pamatā ir spēja iztēloties, kā justos mēs, ja atrastos tādā pašā situācijā. Man vienmēr licies, ka cilvēkiem, kuriem nav līdzcietības, trūkst literārās iztēles, spējas iedomāties sevi cita vietā, ko mums sniedz izcili romāni, un ka viņi vienkārši nespēj saskatīt, ka dzīvē ir tik daudz negaidītu pavērsienu un pagriezienu un jebkurā brīdī mēs varam atģisties kāda cita lomā – ciest sāpes, trūkumu, netaisnību, tikt apspiesti vai spīdzināti.

Tādas bija arī pašas daiļliteratūras domas par sevi, bet, kā jau vienmēr, kad ir runa par šādiem uzskatiem, vēlamais bieži tika iztēlots par esošo. Vai daiļliteratūra gadsimtu gaitā kalpojusi par līdzcietības radītāju vai par ietveršanas līdzekli? Domāju, ka mēs varētu atrast argumentus par labu abiem pieņēmumiem. Daiļliteratūra bieži interesējusies par citādo, taču biežāk gan runājusi tā vietā nekā devusi vārdu pašam citādajam. Daiļliteratūra mums dāvājusi Bovarī kundzi, bet arī krusttēvu Tomu. (Tā dāvājusi mums arī brīnišķīgu pilnīgi cita veida literatūru, kurai nav ne mazākās intereses par cilvēka patību – kura pievēršas dzīvniekiem, kokiem, citplanētiešiem, nedzīviem objektiem, idejām un pašai valodai.) Taču neatkarīgi no tā, vai daiļliteratūras interese par citādo bija līdzcietīga vai ietveroša, droši varēja teikt vienu: tā interesējās.

Pretstatā tam būtisks jaunās filozofijas elements ir demonstratīvs intereses trūkums: tā lepojas ar to, ka par citādo neinteresējas; reizēm tas izpaužas kā atriebība, reizēm – kā pašsaglabāšanās akts. (Kad tu no citādā puses sajūti naidu, ir tikai saprātīgi no tā pilnībā novērsties.) Lepošanās parasti izpaužas kā variācijas par formulu “Man tas ... ir līdz kaklam, es ... vairs nespēju paciest” – tukšo vietu aizpildiet paši. Un dīvainākais, ka cilvēki, kurus mēs tagad esam izstūmuši šajā neintereses zonā, ir tie paši, par kuriem savulaik visvairāk interesējās daiļliteratūra. Pretrunu mocītie, pašapmāna upuri, labprātīgi aklie, nožēlojamie, neizlēmīgie, nepilnīgie, ļaunie, neveselie, pazudušie un sašķeltie. Tie reiz bija cilvēki, kam piederēja daiļliteratūra.

Jebkura atbrīvošanās kustība neapšaubāmi tiecas pēc sapratnes un līdzcietības. Tās sekotāji vēlas tikt pamanīti un nosaukti pareizā vārdā. Būt cienīti un zināmi. Taču tas nekādā gadījumā nav viss, ko šie cilvēki vēlas. Viņi vēlas arī būt brīvi. Viņi vēlas izglītību un tiesības, un iespēju dzīvot drošībā. Reizēm, lai šīs lietas nodrošinātu, dzimst separātisma ideoloģija – jo līdzcietība no citādā puses nav pieejama vai vēsturiski nekad nav tikusi izrādīta, un tāpēc tiek pieņemts, ka tas arī nekad nenotiks. Politiski un personīgi jebkuram ir tiesības uz separātisma ideoloģiju. Tās ir politiska reālista un vēstures studenta sūri izcīnītās tiesības. Taču daiļliteratūras intereses objekts bija cilvēki – visi cilvēki, visu laiku. Tas nebūt nenozīmē, ka daiļliteratūrai vajadzēja būt par visiem cilvēkiem (tas notika ļoti reti), tikai to, ka lasītāja identitāti, uztveres īpatnības un jūtas nekad nevarēja pilnībā izzināt, kontrolēt vai iepriekš noteikt.

Tonija Morisone rakstīja pirmām kārtām savējiem. Taču viņas grāmatās aprakstītie krusta ceļi aizkustinās visnotaļ dažādus lasītājus. Un viņi jutīsies pārsteigti, sastopot bēdas, kas daudzējādā ziņā līdzīgas viņējām, tāpat kā Morisone sastapa savējām līdzīgas bēdas Folknera romānos un – ja esat lasījuši viņas akadēmiskās esejas par amerikāņu literatūru – tūkstoš citās, vēl negaidītākās vietās. Pat ja mēs savā daiļliteratūrā piekopjam zināmu separātismu – grāmatas savējiem, mūsu sabiedrībai, mūsu bariņam –, tā bezgalīgā patību un pieredzes dažādība, kas atrodama jebkurā šādā pašidentificētā ļaužu kopā, gūs virsroku pār jebkādu mūsu iedomu, ka varam kontrolēt savu lasītāju reakciju. Es varu paņemt romānu, ko sarakstījusi sieviete, kura visā ir līdzīga man (pieder pie tās pašas rases, šķiras, seksuālās orientācijas, tautības, etniskā mantojuma), izlasīt pirmo teikumu un atklāt, ka patiesībā viņa itin nemaz nav “līdzīga man”. Mums ir atšķirīgas uztveres īpatnības. Mūsu bēdām ir atšķirīgs svars. Taču nekas no tā visa nepamudinās mani ne nolikt viņas grāmatu malā, ne arī alkatīgi turpināt lasīt. Vienīgais, kas nosaka, vai grāmata man der (vai tieši otrādi), ir tāda noslēpumaina ticība, ko autors vai autore nekādi nevar manī uzjundīt, piesaucot rūpīgu darbu, kas ieguldīts tēmas izpētē, vai paskaidrojot, ka tas viss “patiešām noticis”. Mana ticība romānam ir blakusprodukts noteikta veida teikumam. Savu lomu te spēlē arī atpazīstamība, radniecība un līdzcietība, taču, ja teikumi mani neuzrunā, tad neuzrunās arī nekas cits. Es ticu teikumam, kas uzrakstīts līdzsvaroti, rūpīgi, precīzi un godprātīgi. Šāds teikums (spītējot jebkādām empīriskām liecībām par pretējo) manī modina sajūtu, ka tas, ko lasu, ir, literāri izsakoties, patiess.

Mēs izturamies tā, it kā nevēlētos, lai citi mūs pazīst, taču reizēm neapzināmies, ka pavadām savas dienas, ievadot paši sevi milzīgā pazīšanas mašīnā, kura ir droša, ka zina par mums pilnīgi visu – mūsu gaumi, mūsu uzskatus un pārliecību, ko mēs pirksim, kuru mīlēsim, kur iesim. Neredzamie aģenti, kas ievāc šīs zināšanas, cer mūs ne tikai visos sīkumos iepazīt, bet arī pielāgot sev izdevīgā virzienā. Nešaubos, ka arī šī eseja nonāks tajā pašā digitālajā guzā, kur idejas tiek pārstrādātas datos. Iespējams, uz to atsauksies ar virkni standarta frāžu, ko mašīna pirmā pamanīs, tad palaidīs interneta orbītā un visbeidzot atdos mums atpakaļ – it kā tā būtu mūsu pašu valoda. “Es to Zeidiju Smitu vienkārši nevaru” vai varbūt “Zeidija Smita nu gan ir...”, vai... Nu, jūs jau zināt, kā tas notiek. Mums izveidojies paradums ne tik daudz izbaudīt privāto un riskanto lasīšanas aktu, cik demonstrēt savu reakciju uz lasīto, kura pēc tam tiek pārstrādāta datos.

Un drūmais joks, ar ko tas viss beidzas, ir tāds, ka šīs unikālās patības, kurām esam tā pieķērušies, kuras uzskatām par citiem nenododamām un kuras daži no mums cer likt lietā, lai rakstītu daiļliteratūru, – šīs tik fantastiski neatkārtojamās patības, kuras pieturas pie tieši šādiem un ne citādiem uzskatiem, kuras uzstāj, ka viena identitāte ir pārāka par kādu citu, – ir pilnīgi nebūtiskas tai otrā, ēnu tekstā, kas aiz tā visa slēpjas. Tehnoloģiju monopoliem, kuri pērk un pārdod jūsu datus un kuriem jūsu dienišķi ievadītā dziļi personīgā informācija ir tikai neapstrādāts produkts, ko var tirgot kā apelsīnu sulas nākotnes līgumus vai labības ražu, jūs sevi atklājat ne tik daudz ar saviem uzskatiem vai provokatīvajiem komentāriem, cik ar savu ierakstu vai tvītu biežumu, garumu vai sintaksi, pārpublicēto saišu vai piesekošanās paradumiem. Tiem ir vienalga, vai jūs esat zinoši vai nejēgas, patrioti vai aktīvisti. Ēnu tekstam jūs neesat nekas vairāk kā dati. Jūs esat cilvēks, kurš 20 minūšu laikā tvīto 14 reizes, tātad kaut kāda iemesla dēļ jūtat uzmanības trūkumu un esat neaizsargāts pret zināma veida politisko reklāmu. Vai varbūt jūs esat cilvēks, kurš regulāri iegriežas veselā virknē dzīves stila un ziņu vietņu, un šis maršruts ar satriecošu precizitāti prognozēs, kādā mērā ticams, ka februāra sākumā jūs vēlēsieties rezervēt brīvdienu ceļojumu vai novembrī piedalīsieties vēlēšanās.

Jūsu datu versija ir “pareiza” n-tajā pakāpē: tā redz visu un zina visu, un salīdzinājumā ar to izplūdušās zināšanas par cilvēku patībām, uz ko savulaik pretendēja daiļliteratūra, izskatās patiesi nožēlojamas. Grāmata mūs nevēro, kad mēs to lasām; tā nespēj lappusi pēc lappuses transformēties, pielāgojoties mūsu gaumei vai stāstot mums tikai par tiem cilvēkiem, kurus jau pazīstam un starp kuriem jūtamies ērti. Tā nevar fiksēt mūsu reakciju un tad piešķiebt savu stāstāmo tā, lai tas apstiprinātu mūsu pasaules uzskatu vai nostiprinātu mūsu aizspriedumus. Grāmata nezina, kad mēs to paņemam vai noliekam. Tā nevar mūs pa drusciņai vien pārliecināt, ka mums tajā jāieskatās, tiklīdz esam pamodušies un pirms vakarā grasāmies laisties miegā. Un, kaut arī grāmata var būt tikpat neatvairāma kā narkotikas, tā nekad neuzzinās, kā tieši un kāpēc. To visu var tikai algoritmi – to un daudz ko citu.

Mēs esam nonākuši tik tālu, ka iespēja liegt šai digitālajai guzai tās dienišķo “jūsu” devu šķiet neiedomājama. Turpretim noslēgtais loks, ko savulaik prasīja daiļliteratūra, – lasītājs, rakstnieks, grāmata – šķiet tik novecojis, ka mums ir grūtības saskatīt tam kādu jēgu. Kāpēc risināt klusu dialogu ar neredzamu cilvēku par iedomātām lietām? Turklāt jautājums par daiļliteratūras lietderību, taisnību sakot, ir vēl viens no tiem, uz kuriem nevar dot skaidru atbildi. Cik līdzcietīgu stāstu par citādo mums jāstāsta jums, lai jūs ieraudzītu, ka mēs esam cilvēki – tikpat lielā mērā kā jūs paši? Atkarībā no tā, kādi ir jūsu uzskati, vai nu visiem šiem līdzcietības pilnajiem stāstiem nav bijis itin nekāda iespaida, vai arī tie ir pamati, uz kuriem būvētas visas atbrīvošanās kustības pasaulē.

Ja es runāju par sevi – sevi kā lasītāju –, mani svaru kausi nosvērušies uz līdzcietības pusi. Ir bijušas reizes, kad es aizveru izlasītu romānu, ilgi raugos tā aizmugures vākā un jūtos tik labi pazīta, kā, godīgi sakot, reti gadījies reālās dzīves saskarsmē ar citiem cilvēkiem vai pat ar sevi pašu. Jā, citādais var mūs nepazīt nevainojami vai pat vienkārši labi, taču skarbā patiesība ir tāda, ka mēs paši sevi ne vienmēr pazīstam nevainojami vai labi. Vēl vairāk, ir lietas, ko cilvēks pats nesaredz – ko tiešām ieraudzīt var tikai no malas. Taču aizkaitinošā kārtā nav skaidru noteikumu, kas regulētu šo procesu. Mēs zinām, ka daži literārie atainojumi ir privileģēti, bet citi tiek ignorēti. Aizspriedumi šajos jautājumos rūpīgi jāpārdomā katru reizi no jauna. Vai romāns, kas šobrīd ir manā priekšā, ir līdzcietības mēģinājums vai ietveršanas akts? To izlems katrs lasītājs. Tas ir katras individuālās apziņas darbs, un to nevar pāradresēt izskatīšanai vispārīgās diskusijās, pat ne nosūtīt uz jau gatavo prāta ietvaru “kultūras piesavināšanās” gadījumiem.

Mēs varam domāt, ka daži cilvēki mūsu stāstu izstāstīs labāk, citi – sliktāk. Taču mēs nekad nevaram būt pilnīgi droši. Par spīti datu ievācēju pārliecībai, cilvēka patību nevar izzināt nevainojami vai visā pilnībā. Nav iespējams iepriekš noteikt, kāda būs intīmā tikšanās starp grāmatu un tās lasītāju. Citiem vārdiem, grāmata var mēģināt ietekmēt jūsu uzvedību, taču tā nekādi nevar skaidri zināt, vai tas izdevies. Grāmatas priekšā jūs vēl joprojām esat brīvi. Kad sastopas lasītājs un grāmata, spēkā ir tikai nepārtraukts nepareizības risks – vārdu pa vārdam, teikumu pēc teikuma. Internetam te nav teikšanas. Arī rakstniekam. Izlemj tikai lasītājs. Tad nu izlemiet.

The New York Review of Books, 2019. gada 24. oktobrī