Mīlot Maiklu

Vakar es sēdēju kafejnīcā, un, kamēr gaidīju ēdienu, radio atskaņoja Maikla Džeksona “Beat It”. Šo dziesmu, tāpat kā citus lielos Džeksona singlus, es droši vien pirmajā reizē nevis tikai dzirdēju, bet arī redzēju. Tas varēja būt 80. gadu vidū Artemija Troicka un Jāņa Šipkēvica vadītajā televīzijas raidījumā “Videoritmi”. Atceros, piemēram, ka Džeksona “Billie Jean” videoklips raidījuma topā noturējās daudzas nedēļas. Nevis vienkārši topā – bet pirmajā vietā ar milzīgu atrāvienu no visa pārējā, ko tolaik rādīja. Džeksonā viss šķita labāks – dziesma, balss, kustības, stils, īpašie specefekti. Tādi kanāli kā MTV tolaik vēl nebija pieejami, un videoklipus dēvēja par dziesmu reklāmām. Tas bija vēl Padomju Savienībā – īsajā saulainajā laikā starp spiedīgo padomju bērnību un Latvijas pēkšņās neatkarības radīto apjukumu, kas manai paaudzei iestājās vienlaikus ar pubertāti.

Es mācījos Rīgas centra vidusskolā, kuru tolaik uzskatīja par priekšzīmīgu. Priekšzīmīgām attiecīgās sistēmas iestādēm vienmēr bijis raksturīgs kaut kāds iekšējs disidentisms. Daļa no manas skolas apolitiskā disidentisma, šķiet, bija pašvakcinēšanās pret Rietumu populāro izklaidi un masu parādībām kā tādām, pirms vēl vispār kļuva iedomājama savienošanās ar kapitālistisko tirgus ekonomiku. Mēs klausījāmies britu pankroku, Dzeltenos pastniekus un Loriju Andersoni. Nesen izlasīju kāda veca Austrumeiropas intelektuāļa sūdzēšanos par to, ka neatkarības tēviem brīvība nozīmējusi atvērtus arhīvus, kultūras pieminekļu atjaunošanu un ieniršanu milzīgajā civilizāciju mantojumā viņpus priekškara, savukārt tautas masām – Pepsi skārdenes, botas ar atstarotājiem un Maiklu Džeksonu, kurš nespēja nodziedāt nevienu dziesmu, vismaz piecreiz neapgrābstot savu kājstarpi. Jā, tieši tā.

Atmaigusi pret populāro mūziku esmu tikai pēdējos gados, kopš man ir bērni, kas klausās pirktāko deju melodiju radio. Labākajās popmūzikas dziesmās tiek veiksmīgi izspēlēts, iespējams, neapzināts paradokss: dziesmas ritms paredzēts priecīgai dejošanai, bet vārdi ir par atraidījumu un vientulību. Šī pretruna un iekšējā spriedze piemīt arī labākajām Maikla Džeksona dziesmām. Jau sākot ar “Beat It”, viņš izklausījās nervozs, izmisis, baiļu pārņemts. Bet tās bija dziesmas, kuru pavadībā dejoja un dejo joprojām, gandrīz 40 gadus vēlāk.

Džeksona pielūdzēji lielākoties, šķiet, bija bērni un sievietes. Bērnus apbūra viņa vitalitāte, vieglums, dzīvsudraba pilienam līdzīgā plastika; sievietes – zēniski trauslā vīrišķība, drebelīgais jūtīgums, it kā mūžīgā pusaudzība, tobrīd svaigais, bet galu galā šaubīgais aicinājums “būt pašam”. Maikls droši vien kļuva īpaši tuvs tiem bērniem, kas dzīvoja laikā, kad bija modē guļamistabās līmēt slavenu dziedātāju plakātus. Es domāju, ka šie bērni, tagad izauguši, veido lielāko daļu Džeksona fanu. Galu galā, viņi cēlās un gūlās ar Džeksonu – tas ir, ar viņa attēliem –, un tāpēc viņiem šķita, ka viņi to personīgi pazīst. Divu kādreizējo Džeksona mazgadīgo draugu mātes stāsta, ka Maiklu uzskatījušas par savu dēlu, vientuļu un aizsargājamu. Pat Elvisa meita Liza Marija Preslija reiz mēģināja viņu “glābt” – bet ātri apdedzinājās.

Kad pēc Džeksona nāves iznāca viņa pēdējā koncertfilma “This Is It”, nācās atzīt, ka viss labākais no Maikla tā arī palicis 80. gados, viņa nervozajā jaunībā. Koncertā ir tikai dažas labas dziesmas, un tās ir tās pašas vecās, visiem zināmās: “Thriller”, “Billie Jean”, “Smooth Criminal” un vēl pāris. Tām visām ir neaizmirstami videoklipi, savulaik saturiski revolucionāri un paši dārgākie mūzikas vēsturē. Arī šodien tie izskatās interesanti, profesionāli un labi. Vēlākie Džeksona sacerējumi par zemes piesārņojumu un trešās pasaules valstu nabadzību, kā arī, protams, par vajadzību “glābt bērnus” ir ņaudoši sentimentāli. Ja tos būtu radījis kāds cits, nevis Maikls, tie būtu ātri nogrimuši aizmirstībā. Džeksona dziesmu rakstītāja spējas, manuprāt, apsīka posmā, kad viņš kā publisks tēls no graciozas nervozitātes pārgāja pilnīgā paranojā.

Maikls bija ārkārtīgi talantīgs, un viņam bija bijusi grūta bērnība. Šo divu apstākļu dēļ viņš ilgus gadus izpelnījās iejūtību pret savu ekscentrismu jebkādās formās. Viņš izbalināja ādu, lai no melnā kļūtu par balto. Viņš veica vismaz simts plastiskās operācijas, savu afroamerikāņa plato degunu sašaurinot tik ļoti, ka iebruka deguna velve. Viņš ceļoja kopā ar sarkanā uzvalkā tērptu pērtiķi. Kad tiesa viņu attaisnoja bērnu pavešanā, viņš sava sprieduma dienu salīdzināja ar Berlīnes mūra krišanu un Nelsona Mandelas izlaišanu no cietuma. Viņš sevi sauca par “pasaules gaismu”.

Nebija gluži tā, ka pret Džeksona lielummāniju neviens nebūtu iebildis. Viens šāds smieklīgs protests notika 1996. gada Britu mūzikas balvu pasniegšanā. Tur Džeksons uzstājās ar “Zemes dziesmu”. Dziesma ir neizturama, bet salīdzinājumā ar priekšnesumu tas nebūtu nekas. Uz Āfrikas trūkumcietēju attēlu fona, sniegbaltās drēbēs tērpts, savas rokas staipa mesijam līdzīgs skatuves mākslinieks, acīmredzami izrādot pārdabiskas dziedināšanas spējas. Viņu maigi apskauj dažādu tautu tērpos saģērbti cilvēki, lielākoties bērni, no kuriem daži viņa priekšā pat noslīd uz ceļiem.

Priekšnesuma vidū uz skatuves uzlēca Džārviss Kokers – pinkains, ar brillēm – no Šefīldas un no rokgrupas Pulp. Kariķēdams Džeksonu, viņš pagrieza pret publiku dibenu un plivināja rokas gar tā sāniem, it kā pūzdams publikā. Kokeru apcietināja un līdz agrai stundai pratināja policijas iecirknī. Pratināšanā esot piedalījušies trīs Maikla Džeksona juristi no Losandželosas. Kokers vēlāk stāstīja, ka neesot spējis noticēt izvirzītajai sūdzībai – ka viņš, uzlecot uz skatuves un pagriežot pret to dibenu, esot “uzbrucis bērniem”.

Janvārī amerikāņu televīzijas kanāls HBO izrādīja britu režisora Dana Rīda četras stundas garo dokumentālo filmu “Atstājot Nekurzemi”. Filma stāsta par diviem zēniem, šobrīd jau pieaugušiem vīriešiem, kas dalās savās saldi rūgtajās atmiņās par kādreizējo draudzību ar 2009. gadā mirušo Džeksonu. Vismaz trešdaļa filmas veltīta taktiskam un klusinātam, taču detalizētam un nepārprotamam neķītru darbību aprakstam, kuras Džeksons, ja ticam stāstītajam, veicis ar zēniem. Daži neķītro darbību apraksti ir tiešām šausmīgi. Piemēram, viens no zēniem pēc nakts, kas pavadīta divatā ar Džeksonu, pārnācis mājās ar asins traipiem apakšbiksēs.

Pēc filmas izrādīšanas Džeksona mantojuma pārvaldītāji kanālu HBO iesūdzēja tiesā par 100 miljoniem dolāru. Šī prasība balstās uz faktu, ka 1992. gadā HBO ieguva tiesības parādīt Džeksona koncertu Bukarestē un līgums paredzēja apņemšanos neizplatīt aizskarošas ziņas par dziedātāju. Gan Bukarestes koncerts, gan šobrīd filma “Atstājot Nekurzemi” ir vienas no kanāla vēsturē visvairāk skatītajām pārraidēm.

Tiesas prāva par nodarītiem zaudējumiem 100 miljonu dolāru apjomā ir tikai viena aina Dana Rīda filmas pēcdzīvē. Februārī tika izveidotas vairākas tīmekļa vietnes, kuru vienīgais mērķis ir atspēkot Rīda filmā stāstīto kā melus mantkārīgos nolūkos. Aprīļa sākumā Džeksona atbalsta kopiena, ar pūļa finansēšanas palīdzību savācot nepieciešamos līdzekļus, laida atklātībā asu atbildes filmu. Filmas veidotāji esot saņēmuši tūkstošiem vēstuļu un arī draudus. Pasaules radiostacijas ir sadalījušās divās nometnēs – radiostacijās, kas vairs neatskaņo Džeksona dziesmas, un radiostacijās, kas tagad tās atskaņo katru dienu.

Maikla nevainīguma aizstāvji dalās divās grupās. Pirmajā ir tie, kas kā bērni uzauga ar Džeksona plakātiem savās guļamistabās. Otrajā ir tie, kuriem Džeksona apsūdzību skandāla reanimēšana nozīmē kārtējo pārsteidzīgo linčošanu laikā, kad histēriska iejūtība pret iespējamiem upuriem mēdz ietvert histērisku neiejūtību pret iespējamiem varmākām. Vai otrās grupas aizstāvjiem ir pamats domāt, ka Džeksonu nedrīkst tiesāt post mortem, jo viņam nav dota iespēja aizstāvēties? Droši vien. Vai viņiem ir pamats sacīt, ka dažkārt apsūdzības ir izrādījušās nelietīgas, nepamatotas un merkantili motivētas? Jā. Piemēram, 2004. gadā Francijā tā dēvētajā Utro prāvā septiņus cilvēkus nepatiesi notiesāja par dalību bērnu izvarošanas bandā; kad apelācija viņus attaisnoja, viens no viņiem cietumā jau bija izdarījis pašnāvību. Donalda Trampa nominētā ASV Augstākās tiesas tiesneša Breta Kavano apsūdzībā pirmā apsūdzētāja izklausījās ticama, lai arī nevarēja teikto pierādīt; otrā – jau daudz mazāk; bet pārējās bija jukušas, un pēdējā apsūdzību drīz vien atsauca.

“Atstājot Nekurzemi” pēcdzīves vētrainumā lielā mērā ir vainojams pats režisors Rīds. Atšķirībā no filmā intervētajiem cilvēkiem, kas izvairās filmā teikto papildināt, Rīds ir iesaistījies sabiedriskās debatēs un uzrakstījis vairākus rakstus. Tajos viņš izsaka apgalvojumus, kas viņa darbā nekur neizskan un arī no šī ļoti intīmā darba nepieciešami neizriet. Piemēram, ka Maikls Džeksons bija plēsonīgs sērijveida pedofils, kas, pēc Rīda aplēsēm, neķītri izmantojis vismaz padsmit nepilngadīgus zēnus. Vai ka Džeksona vairāk nekā 1000 hektārus lielais, ar 50 atrakcijām aprīkotais Kalifornijas rančo Nekurzeme ticis radīts un izveidots kā bērnu pievilināšanas un viņu vecāku apburšanas vieta, Džeksonam pakāpeniski pār izvēlētajiem bērniem iegūstot pilnīgi seksuālu varu. Tā kā Džeksons nodarbināja desmitiem privāto asistentu, sekretāru un miesassargu, vismaz daļa no viņiem bija līdzdalībnieki, apgalvo Rīds, Džeksona pedofilās sistēmas uzturēšanā un piesegšanā. Džeksonam savu pedofiliju noslēpt izdevies tieši tāpēc, ka viņš ar to nodarbojās visas planētas acu priekšā. Ja šie apgalvojumi izklausās ārprātīgi, tie tādi arī ir, taču tas pats par sevi nav pretarguments. Seno grieķu un romiešu vēsturnieki jau pirms 2000 gadiem pie Rietumu civilizācijas ieejas durvīm pienagloja savas annālistu atziņas: cilvēces vēsture ir tik fascinējoša arī ar to, ka gandrīz nepārtraukti notiek lietas, par kurām, ja kāds tās aprakstītu daiļliteratūrā, visi teiktu, ka tās ir fantasmagoriskas un tādas, kādas dzīvē nemēdz būt.

Gribējās vispirms runāt par filmu un tikai tad par pārējo, bet, lūk, tas neizdevās pat šādā nelielā rakstā. Un tomēr – par pašu filmu, jo šajā stāstā mani interesē tieši tā.

Esmu to noskatījusies jau trīs ar pusi reizes. Pret Maiklu Džeksonu manas jūtas ir atturīgas, bet pret šo darbu – gandrīz kaislīgas. Varbūt mana estētiskā pieredze nav pietiekama, lai spriestu, un vēl nepietiekamāka, lai rakstītu, bet “Atstājot Nekurzemi” ir labākais, ko esmu redzējusi pēdējos gados. Man šķiet, ka Rīda filmai, kad skandāls pieklusīs, būs sava pēcdzīve arī kā mākslas darbam. “Atstājot Nekurzemi” ir mazs, skaists, smalki noslīpēts dimantiņš. Filma dara vienu un tikai vienu lietu, bet to dara ārkārtīgi precīzi un lēni, prasmīgi izmantojot skatītāja uzmanību visu četru stundu garumā. Filmā nav nekā sensacionāla, un tā apzināti izvairās no akmeņiem, pret kuriem paklūp slavenības atmaskojošā žurnālistika. Tā izvairās arī no žurnālistikas. Tā sastāv vienīgi no deviņu reālu cilvēku – divu vīriešu, viņu māšu, māsu, brāļu un sievu – personīgajām un intīmajām atmiņām, kurām dots ļoti daudz tukšas, uzmanīgas telpas. Šīs atmiņas un ar tām saistītās jūtas pakāpeniski, it kā taustoties, ritinās uz priekšu savādi ēteriskā, sapņainā atmosfērā, līdz sasniedz savu kulmināciju aptuveni 35 minūtes pirms filmas beigām. Šajā sapņainajā, palēninātajā atmosfērā nešķiet negaidīti, ka kulminācija izrādās Džeksona kādreizējā mazā drauga Veida Robsona brāļa sievas sapnis (tāds sapnis, ko sapņo, kad guļ). Viņa nosapņo, ka Džeksons bijis pedofils un vīra brāli seksuāli izmantojis. Šis sapnis, kas Robsonu ģimenei šķiet kuriozs, tiek gandrīz vai nejauši izstāstīts Veidam, visiem kopā stāvot rindā pie ātrās ēdināšanas letes. Un nejauši izrādās, ka Veida 25 gadus garās nesaprotamās ciešanas, nomāktība un panikas lēkmes tieši šajā brīdī sasniedz savu rasas punktu un ģimenes līdzšinējā patiesības versija sabrūk. Nosapņotais esot patiess; viss pārējais bijuši noslēpumi un meli.

Filmas pirmizrādē Sandānsas festivālā skatītāji esot raudājuši. “Atstājot Nekurzemi” ir ļoti iedarbīga. Ne tikai tāpēc, ka paši runātāji nesaudzīgi atzīst savu pašapmānu, savtīgumu un muļķību, bet arī tāpēc, ka no šīs tumsas viņi pārliecinoši izved uz gaismu. Agrā bērnībā nokļuvuši pašā sliktākajā no iespējamajiem scenārijiem, skumjie vīrieši, kādreizējie Maikla “īpašie draugi”, skatītājiem beigās sniedz gandrīz neprātīgu īstas, dzīvošanas vērtas dzīves cerību. Filma ir dogmatiska savā patiesības un cilvēka iedabas vīzijā: noslēpumi jūs saēdīs dzīvu; nekāda mīlestība nevar sadzīvot ar meliem; nav iespējams mūžīgi nepieaugt; patiesības atzīšanai ir atsvabinošs spēks, lai kāda būtu tās sociālā cena; un, nē, tas viss nekad nav tikai par naudu. Filma ir emocionāli attīroša vislabākajās klasiskās drāmas tradīcijās.

Un protams, ka tā ir inscenēta. To Danam Rīdam tagad asi pārmet Džeksona nevainīguma aizstāvji. Visas dokumentālās filmas ir inscenētas. Tās ir inscenētas ne tādā nozīmē, ka cilvēku liecības vienmēr būtu relatīvas un fakti vispār nebūtu pieejami, bet tādā nozīmē, ka dokumentālai filmai ir savs vēstījums un uzdevums. Lai to īstenotu, mērķtiecīgi likti lietā mākslinieciskie līdzekļi, tādi kā apgaismojums, mūzika, montāža vai arhīvu dokumenti. Nav arī apšaubāms, ka filmā ir kadri, kas uzņemti vairākas reizes, jo režisoram nav paticis, kā pirmie izskatās. Droši vien ir liecību daļas, kas palikušas uz montāžas galda, jo nav iederējušās veselumā. Dokumentālās filmas nav pirmstiesas nopratināšanas protokoli, videohronikas vai TV reportāžas. Un, jā, tās neko “nepierāda”.

Maikla Džeksona nevainīguma aizstāvji, analizējot filmu, ir atraduši vairākas detaļas, kas, pēc viņu domām, iedragā stāstītā ticamību. Šķiet, ka vismaz viens no gadskaitļiem – gads, kad beigušās Džeimsa Seifčaka intīmās attiecības ar Maiklu, – nav pareizs. Tas nevar būt pareizs, jo Džeimss kā vienu no intīmo attiecību vietām norādīja bērnu izklaides vilciena staciju Nekurzemes rančo, kas tad vēl nebija uzbūvēta. To tagad pierāda ar būvatļaujas dokumentu palīdzību. Atklāts arī, ka otra stāsta varoņa Veida Robsona māte Džoja, kas filmā stāsta par savu nervu sabrukumu pēc tam, kad uzzinājusi, ka pati atdevusi dēlu pedofilam, arī pēc šī atklājuma pie kaut kādas Maikla bildes Facebook pievienojusi atzīmi “patīk”. “Patikt” jau var dažādi, var “patikt” bilde, bet “nepatikt” cilvēks – lielā mērā par to arī ir šis stāsts –, taču var saprast, ka Rīda pētītā materiāla emocionālā sarežģītība šādā veidā kļūst pārāk liela amatieru izmeklētāju spējām. Turklāt īstenību diez vai noskaidros arī vēl viena tiesa, jo nav pierādījumu. Džeksons, ja bija vainīgs, nekad netika pieķerts. Un, kā ironizēja Rīds: kādi pierādījumi tad jūs apmierinātu? Sasmērēti palagi – pēc 20 gadiem? Neatstājas tikai jau minētā cilvēka iedabu raksturojošā kaislība – noskaidrot, kā bija patiesībā, reizi par visām reizēm, un pielikt punktu šai Džeksona apsūdzību epopejai. Lai tad vai nu sērotu, vai uzelpotu.

Filmas “zēniem” Džeimsam Seifčakam un Veidam Robsonam un viņu ģimenēm ir tādas pašas problēmas, kādas bija iepriekšējiem Džeksona apsūdzētājiem. Džordanam Čandleram 1993. gadā, Gavinam Arvizo un vēl diviem 2005. gadā. 90. gados Džeksons savam pirmajam oficiālajam apsūdzētājam samaksāja vairāk nekā 15 miljonus dolāru. Otrajā reizē, 2005. gadā, aizdomas zēnu pavešanā nonāca līdz zvērināto tiesai, kura Džeksonu attaisnoja visos desmit apsūdzību punktos. Jo nebija pārliecinošu pierādījumu un vienus un tos pašus faktus varēja skaidrot dažādi. Otrā zēna sūdzības dažiem šķita saistāmas ar zēna ģimenes mantkārību (ja reiz par iepriekšējo skandālu Džeksons samaksāja miljonus, kāpēc nepamēģināt arī viņiem?), bet citiem pastiprināja aizdomas, ka arī pirmajam zēnam bijusi taisnība (tātad nevis viens apsūdzētājs, bet jau vismaz divi). Abi zēni nāca no šķirtām vai konfliktējošām ģimenēm, un vecāku morālā rīcībspēja bija, mazākais, apšaubāma. Džordana Čandlera tēvs, piemēram, nelegāli tirgoja apreibinošas vielas un māte šad tad zaga no veikaliem. Vienu acīs šie fakti norādīja uz to, ka tādi vecāki visdrīzāk mudinātu dēlu melot, bet citu – ka Džeksons nebija muļķis un par upuriem izvēlējās puišus, kurus ģimene nespēs balstīt. Kad iznāca “Atstājot Nekurzemi”, Veida Robsona bijusī draudzene Brandija Džeksone visai pasaulei pastāstīja, ka Veids ir oportūnists, manipulators un krāpnieks. Tos, kas tic Veida liecībai filmā, tas nekādā mērā neizbrīna: Veids ļoti agrā vecumā nelaimīgi iemīlējās un visā atdarināja Maiklu Džeksonu, kurš, ja ticam liecībām, bija oportūnists, manipulators un krāpnieks. Un tā tālāk.

Tāpēc galu galā pāri paliek tikai neviena neapšaubītie fakti par Džeksona privāto dzīvi – kā 90. gados, tā arī tagad. Tie ir šādi: viņš bieži pavadīja naktis Nekurzemē vai viesnīcās ar dažādiem pie savas ģimenes nepiederošiem zēniem vecumā līdz aptuveni 12 gadiem; šādu nakšu skaits pārsniedz tūkstoti; viņš zēniem publiski izrādīja maigumu un pieķeršanos un bieži veda līdzi koncertturnejās; viņš dāvināja zēnu vecākiem mājas, automašīnas, ceļojumus, rotaslietas un naudu; Nekurzemē atradās erotisku fotogrāfiju grāmatas ar kailiem zēniem. Džeksons līdz pat savai nāvei noliedza jebkādu neķītru uzvedību un asaru aizžņaugtā balsī zvērēja, ka nekad mūžā nedarītu pāri bērnam. Džeimss Seifčaks un Veids Robsons divās iepriekšējās izmeklēšanās liecināja, ka Džeksons viņus nekad nav aizskāris. Ne reizi, nekad. Tagad viņi apgalvo, ka tolaik nebija iespējams teikt patiesību attiecību emocionālās sarežģītības dēļ. Un tagad viņi Džeksona īpašumu pārvaldītājus ir iesūdzējuši tiesā. Un, viņi, protams, cer uz materiālu kompensāciju.

Pirmie vārdi filmā ir: “Es domāju, ka tad, kad biju ar viņu, viņš bija laimīgs.” Tos saka Džeimss, viens no kādreizējiem Maikla uzmanības aplaimotajiem zēniem. “Viņš bija savas radošās karjeras virsotnē, savas slavas virsotnē. Visi gribēja satikt Maiklu vai būt kopā ar Maiklu. Viņš jau tad bija pārcilvēks.”

Ja skatāties Džeksona 1992. gada Bukarestes koncertu, pievērsiet uzmanību arī zālei. Koncerta apmeklētāji pazaudē prātu jau tajās divās minūtēs, kad Džeksons, uzšauts uz paaugstinājuma, nekustīgi stāv kā dievības statuja. Uz nestuvēm no zāles tiek iznestas noģībušas sievietes. Koncerts līdzinās kolektīvai pielūgsmes ceremonijai. Filmā “Atstājot Nekurzemi” abi vīrieši un arī viņu mātes vairākas reizes atkārto, ka mūsdienās vairs nav tāda līmeņa zvaigznes, kāda savas karjeras virsotnē bija Džeksons. Un ka ir svarīgi to saprast, lai saprastu Nekurzemes bērnu stāstu.

Turklāt Maikls esot bijis patīkams, atvērts, dāsns un draudzīgs. “Viņš bija viens no laipnākajiem, maigākajiem, mīlošākajiem un uzmanīgākajiem cilvēkiem, kādus es jebkad esmu pazinis,” saka otrs īpašais zēns – Veids.

Džeimss ar Maiklu iepazinās 10 gadu vecumā, kad filmējās Pepsi reklāmā. Veids iepazinās ar Maiklu, kad piecu gadu vecumā uzvarēja Maikla deju atdarināšanas konkursā, kā balvu iegūstot tikšanos ar savu pārcilvēcisko paraugu. Tā sākās viņu draudzība, kuras sākumā Džeksons zēnu ģimenēm esot zvanījis gandrīz katru dienu.

Šobrīd, no attāluma skatoties, var būt grūti saprast zēnu vecāku apmātību ar viņu dēlu apmātībām. Galu galā mātes bija gatavas izņemt dēlus no skolas, lai viņi varētu sekot Maiklam koncertturnejā. Veida māte pat no Austrālijas pārcēlās uz Ameriku, lai viņas dēls būtu tuvāk lielajam draugam.

Šiem vecākiem Džeksons bija izteicis piedāvājumu, no kura tie nespēja atteikties – un gandrīz neviens nespētu. Solījums neietvēra tikai iespēju pacelties augstākā pārticības līmenī. Kad šie vecāki – un vēl daudzi citi – pirmoreiz aizveda dēlus paciemoties Nekurzemē, viņiem esot šķitis, ka viņi nomiruši un nonākuši Debesu valstībā. Tik skaisti tur bijuši ziedu klājumi, dīķi un strūklakas, privātais zoodārzs, apkalpojošais personāls, kas godbijīgi nostājies rindā, un dzērienu izlase vīna pagrabā. Tomēr solījums galvenokārt bija solījums padarīt dēlus par slavenībām, par īstiem nākamajiem maikliem. Vienu zēnu, kuru interesēja kino, – par “lielāku režisoru nekā Spīlbergs”, otru – par tikpat slavenu horeogrāfu kā Džeksons, par viņa līdzinieku. Džeimsam Maikls pat bija sacījis, ka Nekurzemes milzīgais rančo ir uzcelts tieši viņam un viņš tur esot pirmais viesis.

Zēnu vēlme neatkāpties no Maikla ne soli šķita saprotama, jo īpaši tāpēc, ka pats Maikls esot uzvedies kā bērns. Zēnu interese pa nakti palikt pie Maikla, nevis vecākiem ierādītajos apartamentos arī šķita saprotama. Kad pēc kāda laika vecāki bija spiesti atzīt, ka Džeksons būtībā pārņēmis visus vecāku pienākumus un starp zēniem un vecākiem veidojas neuzticēšanās plaisa, viņi to norakstīja kā nelielu nepatīkamu blakni savu dēlu izredzētības stāstā. Zēnu mātēm nešķita aizdomīgi, ka Džeksona favorīts un gultas dalītājs mainās ik pēc aptuveni 12 mēnešiem un, zēniem pieaugot, Maikla mīļums vājinās. Daļa Veida ģimenes pārcēlās uz ASV tādēļ, ka Veidam bija solīta filmēšanās Džeksona videoklipā “Melns un balts”; kad viņi ieradās, izrādījās, ka šo laimīgo lozi izvilcis jauns īpašais draugs – Makolijs Kalkins, bērnu aktieris no filmas “Viens pats mājās”.

To visu var saprast, un ir iespējams sevi iztēloties šo ģimeņu vietā. Dans Rīds pieliek daudz pūļu, lai vecāku apsvērumi un viņu pašu attiecības ar Maiklu tiktu pietiekami izgaismotas. Grūtāk saprast, kāpēc zēnu mātes turpināja dēlus pa nakti uzticēt Džeksonam arī pēc pirmajām apsūdzībām seksuālos sakaros ar bērniem. Protams, viņas apsūdzībām neticēja, jo Maikls neizskatījās slikts cilvēks; bet varētu pieņemt, ka pēc pirmā skandāla viņas, nevienu neapsūdzot, censtos būt uzmanīgākas un mēģinātu atgriezties tajā pasaulē, kur atstāt dēlu naktī ar svešu vīrieti nav normāli.

Taču notika pretējais, un tieši tajā ir perversais šī ļoti cilvēciskā stāsta kodols – neatkarīgi no tā, vai jūs ticat liecībām Rīda filmā: it kā, spītējot apsūdzībām, dēla nodošana Džeksona rokās būtu īpaša draudzības un uzticības ķīla, kuru Džeksons nopelnījis ar visu labo, ko darījis. Tas bija kā emocionālais un morālais atbalsts, ko pienācās viņam sniegt, – tajos smagajos laikos, kad viņu, kā tika uzskatīts, netaisni apvaino.

Turklāt Džeksons taču visiem ar savu piemēru bija mācījis, cik svarīgi ir lauzt stereotipus, atmest iegrožojošo normālumu, mietpilsonību, klīrību. Par to jau arī viņu mīlēja. Viņš tiešām nevarēja koncertā nodejot nevienu dziesmu, nepieķeroties pie sava krāniņa. Viņš tā dievināja bērnus un tā nicināja stereotipus, ka viņam pašam bija veseli trīs bērni no divām dažādām surogātmātēm. Starp citu, divi no šiem bērniem – zēni. Viņam bija nopietnas problēmas ar apreibinošo un psihotropo vielu lietošanu, bet nevienam nešķita, ka tāpēc Nekurzeme nebūtu piemērota bērniem. Pamēģiniet kādā sarunā argumentēt, ka Džeksona dzīves un ģimenes situācija nebija “normāla” un ka sabiedrībai nevajadzētu tādu nedz atļaut, nedz pieciest. Jūs redzēsiet, ka paša “normāluma” jēdziena pamatošana ir kļuvusi tik ārkārtīgi sarežģīta, ka nav iespējama bez garas filozofiskas diskusijas, kas sākas ar metafiziku un beidzas ar politiskajām teorijām. Un ka neviens ķēdes posms šajā pamatojumā – kopīgais labums, neredzamie riski, likumu morālais aspekts, Čestertona “žoga” arguments – jūsu sarunas biedriem visdrīzāk nav pašsaprotams. Sākt sarunu droši vien nāksies ar šo: vai pāvi atšķiras no paviāniem pēc būtības vai tikai pēc nosaukuma? Nu, nu? Šis apjukums, vēl vairāk nekā Džeksona senās labās dziesmas, ir viņa pārcilvēciskās zvaigznes paliekošais mantojums.

Džeimss Seifčaks filmā saka: Džordans Čandlers, kurš pirmais sūdzējās par Maiklu, bija mūsu kopīgais “ienaidnieks”. Nebija iespējams nonākt tajā apziņas punktā, kurā drīkstētu atzīt, ka Džordans runā patiesību. Lasot 1993. gada Džordana pratināšanas protokolu, ir redzams, ka viņš, atšķirībā no citiem pazīstamajiem zēniem, nebija Maiklā iemīlējies. Nebija iemīlējies tā, kā mēdz iemīlēties bērni, – ar pilnu atdevi, uzticēšanos, bez bažām, bremzēm un nākotnes projekcijām. Šādas iemīlēšanās, jo īpaši tāpēc, ka tās ir pirmās, atstāj paliekošu nospiedumu. Brīnumaini dejojošais cilvēks, kurā šie zēni bija iemīlējušies, gribēja – ja ticam liecībām – ar viņu ķermeņiem darīt lietas, kas nebija veselīgas un nebija normālas. Bet zēni tās neizjuta kā nepareizas un sliktas. “Mēs viens otru mīlējām,” apgalvo Džeimss, “un tas bija kaut kas, kas notika starp mums.”

Tikai tad, kad šiem vīriešiem pašiem piedzima dēli, viņi nonāca šaurajā bezizejā. Tā bija atziņa, ka varētu nogalināt cilvēku, kas kaut ko tādu darītu ar viņu dēliem, bet ka pret Maiklu viņi neizjūt ne naidu, ne dusmas. Filma “Atstājot Nekurzemi” ir stāsts par mezgla punktu, kurā, gadiem ejot, sabiezē šis paradokss. Tik ļoti sabiezē, ka vai nu padarīt sev galu, vai arī pārcirst to un mēģināt iziet uz gaismu. Es šim stāstam ticu. Es pieliku pūles, lai nespriestu vieglprātīgi, bet, jā, es ticu Džeimsam, Veidam un Džordanam, kura pēdas pazudušas kaut kur iespēju zemē Amerikā un kurš mūžīgi paliks atmiņā tikai kā puisis, kas pirmais apsūdzēja Džeksonu.

Naktīs es dažreiz nevaru aizmigt. Mani traucē mirušo gari, viedtālrunis un zemapziņa. Tad es visādas lietas apskatos, izlasu un pārdomāju. Apskatījos Maikla Džeksona koncertus un klipus, un vecās intervijas. Būtu neprāts teikt, ka viņam bija izdevusies dzīve. Tas, ko viņš par sevi stāstīja, lai sadraudzētos ar bērniem, proti, ka viņš ir ļoti vientuļš, noteikti bija taisnība; bet veids, kā viņš to risināja – ja ticam zēniem –, bija postošs. Džeksona arī ir žēl. Viņš cieta no tās pašas nelaimes, no kuras cieš daudzas pasaules mēroga slavenības, jo īpaši tīmekļa laikmetā: viņu dzīve kļūst tik nenormāla, ka viņi nonāk pilnīgā psiholoģiskā izolācijā. Tā kā visi šo slavenību ģimenes locekļi vai nu dzīvo no viņu slavas un naudas, vai arī kļūst par viņu menedžeriem un algotiem darbiniekiem, nav neviena, kuram rūpētu viņu patiesā labklājība. Pēc Maikla agrās nāves viņa surogātbērnu legālo uzraudzību pārņēma viņa gandrīz 80 gadus vecā māte – jo neviena cita jau nebija. Lai gan cilvēks bija nācis no milzīgas ģimenes un puse pasaules viņu dievina.

Izlasīju visus vietnes virped.org rakstus. Tur raksta cilvēki, kas sevi atzīst par pedofiliem tādā nozīmē, ka jūt iekāri tikai pret bērniem. Tur pulcējas tie pedofili, kas sabiedrības labākās daļas nostāju šajā jautājumā atzīst par pareizu: bērnu pornogrāfiju nedrīkst izmantot, un bērnus nedrīkst ne aiztikt, ne iekļūt viņu ķermeņos, ne mēģināt ar tiem veidot romantiskas attiecības. Viens no šiem stingrā celibātā dzīvojošajiem pedofiliem, Tods Nikersons, kādā intervijā saka, ka izeja no viņa šaušalīgās depresijas nebūtu iespējama, ja viņš nebūtu iesaistījies vietnes forumā, nebūtu atzinis šīs divas lietas – mana iekāre nav normāla, un es to nedrīkstu iemiesot – un nebūtu centies palīdzēt to atzīt arī citiem. Viņš saka, ka gadu no gada kļūstot aizvien laimīgāks un viņa nasta kļūstot vieglāka. Viņš šo nastu neizvēlējās, viņam tā bija uzkrauta, bet viņš izvēlējās, kā to nest.

Par pedofiliju ir gandrīz vai patīkami rakstīt. Nē, tiešām. Tā ir burtiski vienīgā tēma, par kuru šobrīd pastāv pilnīga vienprātība visā ētisko nostāju un politisko ideoloģiju spektrā. NAMBLA¹ un citas zēnu mīlestības organizācijas, kas bija jaudīgas vēl samērā nesen, 70. un 80. gados, šobrīd ir nospiestas pagrīdē. Pat Nīderlande ir atcēlusi savu ārprātīgo pieļaujamā vecuma robežu, ko aktīvistiem bija izdevies samazināt līdz divpadsmit. Neviens nedomā, ka būtu pieļaujams gulēt ar bērnu. Ja jūs kādā ballītē pieskaraties šai tēmai, pilnīga vienprātība ar citiem ballētājiem jums ir garantēta. Principā – izdevies vakars.

Ja klausāties mūziku no youtube.com, ierakstiet meklētājā “Billie Jean Motown 25”. Tur ir pirmais Džeksona moonwalk, un viss izpildījums ir teicams.