Krievijas kara noziegumu iztiesāšana Ukrainā

Pirms kara Kijivas rietumu priekšpilsētas būtu varējušas kalpot par piemēriem pētījumā par mūsdienu Ukrainas vēsturi un centieniem. Buča, Irpiņa un daudzas mazākas pilsētas un ciemi izauguši gar 20. gadsimta sākumā būvēto dzelzceļu. Padomju gados Buča, kuras stikla rūpnīcā ražoja burkas konservēšanai, attīstījās par nelielu industriālu centru. Kaimiņpilsētā Irpiņā, kuras ainavā dominē gadsimtu vecas priedes, padomju valdība uzcēla sanatorijas un literātu kūrortu. Boriss Pasternaks kādā 1930. gada dzejolī rakstīja: “Irpiņa – tās ir atmiņas par cilvēkiem un vasaru,/ Par brīvību, par izraušanos no verdzības jūga.”

Šajā gadsimtā priekšpilsētās uzplauka buržuāziskas ambīcijas. Uzņēmēji un augsti ierēdņi te sabūvēja mājas ar skatu uz mežu un baseiniem. Apbūvētāji sacēla daudzstāvu dzīvojamās ēkas, ko iecienīja tās jaunās ģimenes, kuras vairs nevarēja atļauties dzīvot Kijivā. Mašīnu straumes bieži sablīvējās sastrēgumos uz tiltiem, kas savieno priekšpilsētas ar galvaspilsētu. Ap daudzdzīvokļu torņiem cits pēc cita atvērās dažādi lielveikali un mazītiņi espreso bāri.

Ludmila Kizilova ar savu vīru Valeriju dzīvoja netālu no Vokzaļnas un Jablunskas ielas krustojuma Bučas dienvidu galā. Gruntsgabals jau vairākās paaudzēs bija piederējis Ludmilas ģimenei. Kizilovu pāra ķieģeļu māju savulaik uzcēlusi Ludmilas māte; viņi paši to vēlāk apmetuši un nokrāsojuši medus krāsā. Ludmila, kam ir 67 gadi, jumtam izvēlējusies sarkanus metāla dakstiņus; tie varbūt bija lieki tēriņi, taču viņai patika to matējums. Mājas pagalmā bija saimniecības ēkas – vaļēja vasaras virtuve, mūra darbnīca un pagrabs, kur Ludmila glabāja marinēto dārzeņu un ievārījumu krājumus. Vasarā viņa brīvdabas tirdziņā pie tuvējās dzelzceļa stacijas tirgoja puķes no sava dārza. Valerijs sūdzējās, ka tas metot uz viņu ēnu: cilvēki domāšot, ka viņai trūkst naudas.

27. februārī Bučā ienāca krievu karaspēks, ko ātri vien aplenca ukraiņu spēki. Artilērijas apšaude (un runāja, ka arī vietējo iedzīvotāju Molotova kokteiļi) iznīcināja aptuveni 100 krievu tanku un bruņumašīnu, tajā skaitā kādu duci arī uz Vokzaļnas ielas. Karavīri dzīvi sadega tankos, bet gaisā lidoja raķetes un sakusušas bruņutehnikas atlūzas, šķaidot jumtus un izsitot logus. Ludmila un Valerijs paslēpās pagrabā. Pēc dažām dienām sprādzieni aprima, un Ludmila sadūšojās iziet uz ielas, lai apskatītu vēl dūmojošos krievu tankus. 3. martā pulciņš ukraiņu karavīru pie pilsētas domes uzvilka mastā valsts karogu. Ludmilai likās, ka karš ir beidzies.

Tajā pašā dienā krievi atgriezās – tanku kolonna, ko no visām pusēm ielenca gaisa desantnieki. Pulciņš vietējo vīriešu, kuri dežurēja kontrolpunktā uz Jablunskas ielas, patvērās kādā tuvējā mājā. Tikai viens no viņiem bija oficiāli pieteicies zemessardzē, brīvprātīgo teritoriālās aizsardzības vienībā, kas darbojas Ukrainas armijas pakļautībā, un nav skaidrs, cik no šiem vīriem vispār bija apbruņoti. Nākamajā dienā krievu karavīri viņus saņēma gūstā, aizveda uz nelielu iekšpagalmu pie biroju ēkas Jablunskas ielā (pietiekami noslēgtu, lai tas nebūtu redzams no tuvējās autostāvvietas) un nostādīja ierindā. Vienu vīrieti, kurš bija piekritis pāriet pretinieku pusē, atbrīvoja, bet pārējiem lika nomesties ceļos un turēt rokas aiz muguras. Tad viņus nošāva.

Ludmila un Valerijs visu dienu dzirdēja šāvienus. Viņi atgriezās pagrabā. Bija ļoti auksti. Ludmila savilka mugurā visas jakas, cik viņai bija. Valerijs dzēra viskiju, ko visu laiku piedāvāja arī sievai.

– Kā tu vari dzert, ja apkārt notiek tādas lietas! – viņa pikti izmeta.

Dažas stundas vēlāk Valerijs uzkāpa virszemē, lai no pagalma piezvanītu kādam pa telefonu. Ludmila pagrabā dzirdēja šāvienu. Valerijs neatgriezās. Ludmila sagaidīja tumsu un tad iznāca no pagraba. Vispirms viņa paskatījās zem egles, kur, pēc Valerija vārdiem, telefonam bijis spēcīgākais signāls. Tad viņa ar bateriju rokā sāka rāpot gar mājas sienu. Valeriju viņa atrada zem guļamistabas loga. Ludmila apsedza vīru ar dvieli un uzbēra smiltis uz asinīm, kas bija satecējušas paltī ap viņa galvu. Tad viņa atgriezās pagrabā.

Krievi ierīkoja komandposteņus Bučas stikla rūpnīcā un ofisu ēkā pie pagalma, kur bija nošāvuši vīrus no kontrolpunkta. Krievu tanki dragāja cauri pilsētai, nogāžot savā ceļā žogus, un apstājās privātmāju pagalmos; mājās ievācās karavīri.

Ludmilas kaimiņš no ielas pretējās puses, Vitālijs Životovskis, palika pagrabā kopā ar savu 20 gadus veco meitu; viņa mājā tikmēr mitinājās vairāk nekā 30 krievu karavīru. Viņi ļāva Životovskim vienreiz dienā iznākt no pagraba, lai pabarotu garāžā ieslēgto vācu aitu suni un iztukšotu spaini, ko viņi ar meitu izmantoja par tualeti. Īso ikdienas iznācienu laikā Životovskis redzēja, kā mājā ieved vismaz septiņus civildrēbēs ģērbtus cilvēkus ar baltiem maisiem galvā. Viņi ar meitu no pagraba varēja dzirdēt, kā krievu karavīri virtuvē sit gūstekņus un draud viņus nogalināt.

Irina Abramova, kurai ir četrdesmit astoņi, ar savu vīru Olehu, 40 gadus vecu metinātāju, dzīvoja vienā neliela ķieģeļu un izdedžu betona namiņa pusē ar mazu pagalmiņu un šauriem vārtiņiem uz Jablunskas ielu. Irinas tēvs Volodimirs dzīvoja otrā mājas pusē ar izeju uz šķērsielu. 5. martā, kad izklausījās, ka kaujas uz ielām kļuvušas intensīvākas, Irina un Olehs paķēra jau sagatavotās somas ar visu nepieciešamāko, pagrāba savu kaķi Simonu un patvērās mājas otrā pusē pie Volodimira.

Viņi dzirdēja sprādzienu, vairākus šāvienus un tad vīrieša balsi: “Nāciet ārā!” Pagalmā stāvēja četri krievu karavīri labi pašūtos formas tērpos un bēšos nubuka zābakos. Olehs un Volodimirs ar paceltām rokām izgāja no mājas. Irina vēl joprojām turēja rokās kaķi. Trīs karavīri aizveda Olehu uz mājas otro pusi, kur no kāda loga gāzās biezu melnu dūmu vērpetes. Palikušais karavīrs, pēc visa spriežot, galvenais no viņiem, stāvēja, pavērsis šautenes stobru pret Irinu un Volodimiru. Viņš jautāja, vai tuvumā neslēpjoties kādi nacisti. Tad viņš izprašņāja par Olehu: vai viņš cīnījies pret krieviem? Irina atbildēja, ka Olehs nav pat bijis iesaukts obligātajā karadienestā.

Karavīrs devās uz ielas pusi. Irina viņam sekoja. Vārtiņi bija vaļā. Pārējie trīs sēdēja uz ietves malas un pēc kārtas dzēra no plastmasas ūdens pudeles. Olehs gulēja zemē. Irina nodomāja, ka karavīri vīru līdz nemaņai piekāvuši. Tad viņa ieraudzīja melnas asinis viņam ausī un koši sarkanu asiņu peļķi ap galvu. Irina sāka kliegt un lūdzās, lai karavīri nošauj arī viņu un kaķi. Viens no krieviem atbildēja: “Mēs sievietes nešaujam.” Vēlāk viņa stāstīja, ka pārējie vienaldzīgi sēdējuši – it kā skatītos izrādi.

Irina Havriļuka un viņas tuvinieki dzīvoja rajonā, ko sauc Ļisovabuča (“Mežabuča”). Viņa ar māti Oļhu aizbēga 5. martā un pēc kāda laika atrada patvērumu Karpatu kalnos. Irinas vīrs Serhijs Duhļijs un brālis Romans palika, lai pieskatītu abus Irinas un Serhija suņus un sešus kaķus un gaidītu iesaukumu: viņi bija to vidū, kas iebrukuma pirmajās dienās mēģināja pieteikties zemessardzē, taču ieroču trūkuma dēļ tika atraidīti.

Aptuveni nedēļu pēc Irinas aizbraukšanas Romans viņai piezvanīja, lai pateiktu, ka abi ar Serhiju ir sveiki un veseli, tikai krievu karavīrs nošāvis vienu no suņiem. Kāda kaimiņiene, Irinas draudzenes māte, savā pagalmā uz uguns gatavojot ēdienu palikušajiem iedzīvotājiem. Pēc dažām dienām Irina saņēma ziņu no draudzenes: Serhijs ar Romanu jau trīs dienas nav nākuši pie viņām pusdienās. Noskaidrot, kas noticis, nebija iespējams, jo krievi sāka šaut, tiklīdz kāds spēra kāju uz ielas. Vēlāk Irina uzzināja, ka viņas pagalmā mājas priekšā redzēti līķi. Viņas 24 gadus vecais dēls Jurijs dienēja Teritoriālās aizsardzības spēkos Irpiņā. 3. aprīlī viņam izdevās aizkļūt līdz Bučai. Viņš piezvanīja mātei: “Jā, tie ir Roma un tētis.” Bija arī trešais; tas bija kāds jaunāks vīrietis, kurš martā ieradies Bučā ar savu mājas trusi. Viņš bija aizbēdzis no Irpiņas un patvēries Irinas ģimenes mājā. Irinas kaimiņi viņu iesaukuši par “trušu puisi”.

Svitlana Kostrikina dzīvoja Irpiņā ar vīru Konstantinu, kurš pieskatīja pamestu bērnu sanatoriju. Kad apkaimē sākās kaujas, sanatorijas galvenajā ēkā savācās aptuveni 10 cilvēku, arī pāra 32 gadus vecais dēls Serhijs un Konstantina brālis Oleksandrs. Telpas bija siltas (Svitlana kurināja krāsni), un mājas centrā bija istaba ar biezām sienām un bez logiem. Kad visiem izlādējās un beidza darboties telefoni, pie sienas pienagloja papīra lapu un uz tās uzzīmēja marta kalendāru. Katru vakaru viņi nosvītroja vienu dienu, “lai apliecinātu, ka esam izdzīvojuši,” teica Serhijs. Svetlana vēlāk uzzināja, ka līdz mēneša beigām viņu tuvākā apkaime ieņemta un atbrīvota vairākas reizes.

16. marta rītā Konstantins ārā uz uguns pagatavoja brokastis. Pēc tam viņš piepildīja ar ēdienu plastmasas maisiņu un devās nogādāt to kādam kaimiņos dzīvojošam invalīdam. Pēc dažām minūtēm bija dzirdama ložmetēja kārta. Oleksandrs metās uz sanatorijas žoga pusi, saucot savu brāli. Gandrīz tai pašā brīdī, kad viņš bija pazudis no palicēju redzesloka, atkal atskanēja ložmetēja šāvieni. Tad iestājās klusums.

Divas dienas vēlāk Svitlana un Serhijs rāpus izmeklējās pazudušos visā sanatorijas žoga garumā. Viņi tos neatrada. Vēl pēc divām dienām kāds kaimiņš Svitlanai pateica, ka abu vīriešu līķi guļ tuvējā parkā, kur krievu karavīri ierīkojuši kontrolpunktu. Svitlana apsēja ap roku baltu lupatu un tuvojās karavīriem.

– Stāt! – nokliedzās viens no viņiem. Viņa paskaidroja, ka atnākusi pēc mirušajiem.

– Atnāc rīt, – karavīrs sacīja.

– Labi, – Svitlana teica. – Es atnākšu rīt ar savu dēlu un ķerru. Lūdzu, nešaujiet.

Nākamajā dienā Svitlana un Serhijs paņēma Konstantina līķi un veda to ķerrā vairāku kvartālu garumā. Viņi gāja pa garāko ceļu, jo tas bija bruģēts. Konstantina līķi bija grūti savietot ķerrā, roka pa brīdim nošļuka un karājās pāri malai. Serhijs iepriekšējo dienu bija pavadījis, rokot kapu – cenšoties izrakt to pietiekami dziļu, lai pietiktu vietas abiem brāļiem; viņam bieži nācās pašam ielēkt kapā, lai nogaidītu, kad beigsies šaušana. Brāļi, kuru vecuma starpība bija tikai nepilni divi gadi, miesasbūves ziņā bija pilnīgi pretstati: Konstantins bija garš un izstīdzējis, bet Oleksandrs – strups un apaļīgs. Svitlana raizējās, ka smago Oleksandra līķi būs vēl grūtāk iedabūt ķerrā. Taču, kad viņi pēc tā atgriezās, karavīrs pateica, ka līķis ir mīnēts un to nedrīkst kustināt.

Krievu karaspēks okupētajā Bučā un Irpiņā palika mēnesi. Vairums mirušo palika guļam turpat, kur bija nogalināti. Kāds Jablunskas ielas iedzīvotājs man stāstīja, ka, 8. martā izgājis dažus soļus ārpus sava pagalma, viņš redzējis, ka uz ielas ik uz soļa mētājas līķi, un dzirdējis mūziku. Tās bijušas mobilo telefonu zvana melodijas, kas skanējušas no mirušo kabatām. Pie biroju ēkas noslepkavoto astoņu vīriešu līķi tā arī palika guļam pagalmā. Krievi, kuri bija ēkā ievākušies, meta pa logiem atkritumus; tie krājās uz mirušo ķermeņiem.

Krievijas karaspēks 31. martā. no Bučas atkāpās. Jau pēc pāris dienām, tiklīdz te varēja ierasties reportieri, pilsētas vārds kļuva par sinonīmu Krievijas kara noziegumiem. Romans Avramenko, kurš vada Truth Hounds, ukraiņu NVO, kas dokumentē šajā karā pastrādātos noziegumus, stāstīja, ka tāda paša veida zvērības līdzīgos mērogos Krievijas armija pastrādājusi gandrīz visur, kur pabijuši šīs organizācijas izmeklētāji.

– Es ar to nodarbojos jau vairāk nekā septiņus gadus, un mani vēl arvien nebeidz šokēt šī bezjēdzīgā brutalitāte, – Avramenko sacīja. – Ja tu esi mana šaujamieroča rādiusā, es uz tevi šaušu, kaut arī man nav aizdomu, ka tu varētu būt bruņots vai spiegs.

Kāpēc jāšauj cilvēki? Kāpēc jāmet rokas granātas pagrabā, kur slēpjas cilvēki? Kāpēc nevar ļaut, lai cilvēki apbedī savus mirušos tuviniekus?

Tiem, kuri palikuši dzīvi, doma, ka šī nāve bijusi pilnīgi neizprovocēta, ir nepanesama. Svitlana un Serhijs sanatorijā lauzīja galvu, vai krievu karavīriem kaut kāda iemesla dēļ nav bijis zobs uz Konstantinu, bet Oleksandrs nošauts, lai atbrīvotos no slepkavības aculiecinieka. Ludmila sprieda, ka Valerijs, runājot pa telefonu, varbūt izbiedējis kādu krievu karavīru, kurš meklējis laupījumu viņu mājā. Irina Abramova domāja, ka tie trīs armijnieki varbūt nogalinājuši viņas vīru, lai atriebtos par zaudējumiem, kas ciesti Vokzaļnas ielā. Taču ir arī vienkāršāks izskaidrojums: vienkārši tā Krievija karo.

Aleksandrs Čerkasovs, bijušais cilvēktiesību centra “Memoriāls” vadītājs (tā ir Krievijā dibināta organizācija, kura kopš 90. gadu sākuma dokumentējusi cilvēktiesību pārkāpumus militāru konfliktu zonās un kuras darbību Kremlis šopavasar aizliedza), sacīja, ka Ukrainā pastrādātajiem šaušalīgajiem noziegumiem ir tiešas paralēles ar notikumiem Čečenijā un Sīrijā. Čečenijas karu laikā, no 1994. līdz 2001. gadam, es tur uzturējos kā reportiere un savām acīm redzēju, kā nešķirojot bombardē un apšauda dzīvojamos rajonus, bet uz ceļiem mētājas civiliedzīvotāju līķi. Daudzas ģimenes man stāstīja par krievu karavīru aizvestiem vīriešiem, kas vairs nav atgriezušies.

Teorētiski pastāv starptautiskas organizācijas, kuras pilnvarotas nodot tiesai kara noziegumus, lai kur un kad tie būtu pastrādāti. Taču Krievijai nav nācies kaut cik nopietni atbildēt par zvērībām, kas pastrādātas līdzšinējo bruņoto konfliktu laikā. Sīrijā Krievija karoja valdības pusē. Čečenija juridiski ir Krievijas sastāvdaļa. Ne vienā, ne otrā gadījumā neviens netaisījās tiesāt atbildīgos augstu stāvošos armijas komandierus, un Krievija, būdama ANO Drošības padomes pastāvīgā dalībvalsts, var uzlikt veto jebkuram Apvienoto Nāciju mēģinājumam izveidot tribunālu. Tāpat Krievija nav ratificējusi Romas statūtus, kuros Hāgas Starptautiskajai krimināltiesai piešķirta jurisdikcija pār šo vienošanos parakstījušajām valstīm.

Vēl nesen Krievija bija pakļauta Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijai, taču martā tā paziņoja, ka izstājas no Eiropas Padomes, kas šai tiesai piešķir varu. 2005. gadā ECT, izskatot “Memoriāla” ierosināto lietu, lēma, ka Krievijas armija 1999. gadā Čečenijā apzināti bombardējusi civiliedzīvotāju konvoju. ECT, kuras vienīgās pilnvaras ir dot valdībām rīkojumu izmaksāt kompensācijas par nodarīto kaitējumu, piesprieda aptuveni 70 000 eiro lielu soda naudu. Taču pat šādi sīki iejaukšanās gadījumi bija reti.

– Otrā kara laikā Čečenijā bez vēsts pazuda 3–5 tūkstoši cilvēku, – teica Čerkasovs. – Pasludināti četri tiesas spriedumi, tādējādi nesodāmības līmenis ir 99,9 procenti.

Ukrainā Krievija izmanto ne tikai to pašu taktiku, ko agrākajos konfliktos, bet daudzos gadījumos arī tos pašus cilvēkus: vairāki augsta ranga virsnieki, kuri komandē armiju Ukrainā, pirms tam karojuši Čečenijā.

Daļa Ukrainas teritorijas ir okupēta jau kopš 2014. gada, kad Krievija anektēja Krimu un sāka karu Donbasa reģionā. Okupācijas varasiestādes likušas lietā piespiedu iesaukšanu savā armijā, nolaupīšanu, arestus un spīdzināšanu. Taču starptautiskās tiesību organizācijas iesaistījušās negribīgi, un Ukrainas centieni iztiesāt noziegumus, kas pastrādāti kara agrīnajā fāzē, virzījušies uz priekšu visai gausi. Pērn Ukrainas parlaments nolēma labot kriminālkodeksu, precīzāk definējot kara noziegumus un par tiem piespriežamos sodus, taču likums pagaidām nav stājies spēkā.

Mūsdienu kara noziegumu tiesāšanas vēsture aizsākās ar Nirnbergas procesu, par kura juridisko pamatu kalpoja 1945. gadā sabiedroto parakstītie Starptautiskā kara tribunāla statūti. Tajos bija uzskaitīti trīs noziegumu tipi: agresija (saukta arī par agresiju pret mieru), kara likumu un uzvedības noteikumu pārkāpumi (tādi kā slepkavība, bezjēdzīga iznīcināšana un “ar militāru nepieciešamību nepamatota postīšana”) un noziegumi pret cilvēci/cilvēcību. Jurisprudences pētnieks Lorenss Daglass atzīmējis, ka tajā laikā šie noziegumi nebūt nav bijuši skaidri definēti. Daži no statūtu rakstītājiem ar vārdu humanity/humanité varbūt sapratuši cilvēci, bet citi, iespējams, domājuši cilvēcību; citiem vārdiem – tas vienlīdz labi varēja apzīmēt nozieguma mērogu un tā brutalitāti. (Statūtu oriģinālajā versijā krievu valodā lietots vārds человечность, cilvēcība, taču vēlākajos dokumentos izmantots apzīmējums человечество, cilvēce.)

Nirnbergas procesa pamatā tika likts radikāli jauns princips: daži noziegumi ir tik briesmīgi, ka starptautiskajai sabiedrībai jāiejaucas un jāatjauno taisnīgums, ņemot virsroku pār nacionālo suverenitāti. Taču 20. gadsimta prāvās – Ādolfa Eihmaņa prāvā Jeruzalemē 1961. gadā, Starptautiskajā kriminālnoziegumu tribunālā bijušajai Dienvidslāvijai un Starptautiskajā kriminālnoziegumu tribunālā Ruandai – pasludināti tikai nedaudzi spriedumi. Starptautiskā krimināltiesa, kas sāka darboties pirms 20 gadiem, izdevusi ap 50 aresta orderu; tikai 10 no apsūdzētajiem notiesāti. Četri attaisnoti, un pieci nomiruši pirms sprieduma pasludināšanas.

Nekad agrāk izmeklēšana un prāvas nav sākušās jau dažas nedēļas pēc nozieguma pastrādāšanas, kā tas notiek Ukrainā. Tas kļuvis iespējams unikālas apstākļu sagadīšanās rezultātā: Ukrainā turpina darboties valsts tieslietu sistēma, izmeklētājiem bijis iespējams gandrīz nekavējoties piekļūt nozieguma vietām un pierādījumiem, tajā skaitā bagātīgam video kadru apjomam, un Ukrainas rokās ir vairāki simti krievu karagūstekņu, no kuriem daži vai nu ir, vai vēl kļūs par aizdomās turētajiem kara noziegumu lietās.

Pirmā prāva Kijivā notika jau maijā. Vadimu Šišimarinu, 21 gadu vecu krievu seržantu, apsūdzēja kara likumu un uzvedības noteikumu pārkāpšanā sakarā ar civiliedzīvotāju nogalināšanu Sumu apgabalā. Šišimarins un vairāki citi karavīri kaujā bija zaudējuši savus transporta līdzekļus un atņēma automašīnu kādam vietējam iedzīvotājam. Gandrīz uzreiz pēc auto iedarbināšanas Šišimarins nošāva 62 gadus vecu vīrieti, kurš stūma divriteni. Tiesā Šišimarins, ģērbies džemperī ar kapuci, sēdēja viens stikla būrī, nodūris skūto galvu un iespiedis plaukstas starp ceļiem. Viņš izskatījās jaunāks par saviem gadiem – sīks un ikdienišķs. Šišimarins liecināja, ka pavēli nošaut šo cilvēku viņam devuši divi virsnieki neatkarīgi viens no otra. Pirmā virsnieka pavēlei Šišimarins nav paklausījis, bet otro izpildījis.

– Tobrīd bija liels stress, un viņš uz mani kliedza, – Šišimarins skaidroja.

Daglass rakstījis, ka kara noziegumu tiesāšanas princips, likvidējot noilguma termiņu un paplašinot jurisdikciju ārpus valstu robežām, nojauc “likuma telpas un laika koordinātas”. Nirnbergas procesa uzdevums bija tiesāt par noziegumiem, ko cilvēki, kuri tos pastrādājuši, par tādiem neuzskatīja. Krievu zvērības Ukrainā – to visuresamība, ātrums un vismaz šķietamais vieglums, ar kādu tās pastrādātas, – nostāda pasauli tieši tās pašas problēmas priekšā: pēc visa spriežot, krievu karavīri ir pārliecināti, ka tieši tā karā jānotiek. Prokuroriem un izmeklētājiem jārisina sarežģīta problēma – jāpārdur tas telpas un laika burbulis, kas gadiem ilgi sargājis Krieviju, un jāpārrauj, runājot Čerkasova vārdiem, “noziedzības ķēde un nesodāmības ķēde”.

Ukrainas Drošības dienesta (SBU) Kijivas reģionālais birojs atrodas sešstāvu betona namā netālu no slēgtā valdības ēku kvartāla, kur kopš februāra dzīvo un strādā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Es tur ierados 31. maijā kopā ar nelielu grupiņu Bučas iedzīvotāju – trim sievietēm un vienu vīrieti, kuri pirms diviem mēnešiem Telegram fotogrāfijā bija redzējuši atkritumu ielenkumā gulošos līķus pie Jablunskas ielas biroju ēkas un ieraudzījuši tajā savus tuviniekus.

Pie ieejas SBU ēkā sargs stiklotā kabīnē pavaicāja, vai šiem cilvēkiem ir piešķirts lietas numurs.

– Nav, – atbildēja Natalija Verbova, kuras vīrs Andrijs bija nogalināto vidū. Natalija ir gara, ar ogļu melniem matiem, un viņa bija ģērbusies melnās džīnās, melnā blūzē un melnā atlasa pilotu stila jakā. – Pie mums nošauti astoņi vīrieši, – viņa teica. – Mēs gribam zināt, kas izmeklē viņu lietu.

Nākamais apsargs jautāja, vai viņiem norunāta vizīte. Nebija.

Apmēram pēc 20 minūtēm parunāt ar grupu iznāca vecākais izmeklētājs Maksims Romančuks. Izmeklētājam bija kārtīgi apcirpta bārda, un viņš bija ģērbies melnā Karl Lagerfeld svīterī. Viņš mierinoši sacīja, ka SBU šai lietai piešķīris prioritāti. Katerina Rudenko, neliela auguma sieviete ar brūniem matiem, fotogrāfijā bija pazinusi savu dēlu Denisu. Viņa no savas bēšās vējjakas kabatām vilka saujām ietītu konfekšu un dalīja tās citiem. Ukraiņiem ir tāda tradīcija – mirušo ģimenes cienā citus ar našķiem, lai aizgājējiem “tur augšā saldāka dzīve”.

Romančuka vadītā aptuveni 10 izmeklētāju komanda patlaban pievērsusies visiem kara noziegumiem, kas pastrādāti Bučas rajonā, kur dzīvo aptuveni 350 tūkstoši cilvēku. Līdz jūnija sākumam Romančuka grupa bija reģistrējusi ap 2500 potenciālu kara noziegumu un lēsa, ka tādu būs vēl kāds tūkstotis. SBU gandrīz ik dienu ieradās tuvinieki, lai noskaidrotu, kas jauns, un pieprasītu izlēmīgāku rīcību.

Ukraiņu izmeklētāji, ar kuriem es runāju, izklausījās pārliecināti par iznākumu. Pierādījumi – drošības kameru kadri, līķi ar sasietām rokām un šāviena brūcēm pakausī – liekas neapstrīdami. Atliek vienīgi identificēt noziedzniekus, likt viņiem stāties tiesas priekšā vai tiesāt neklātienē (Ukrainas likumi šādu iespēju paredz).

Taču kara noziegumi no civilpasaulē pastrādātajiem atšķiras ne tikai pēc mērogiem. Ne vienmēr civiliedzīvotāja nogalināšana ir kara noziegums: civiliedzīvotāji, kas iet bojā uzbrukumā militāram mērķim, tiek uzskatīti par “blakus kaitējumu”. Un otrādi, kaujinieka nogalināšana var būt kara noziegums, ja cilvēks bijis “ārpus kaujas”, kā tas, cik noprotams, bijis ar vīriem no kontrolpunkta. Vēl svarīgāk, ka kara noziegumi lielākoties nav individuāli nodarījumi, tie pieder pie sistēmas, un izmeklēšanas galīgais objekts reti ir cilvēks, kurš nospiedis ieroča mēlīti.

Ukrainas valdība vēlas ķerties pie liela mēroga prāvām par tādiem noziegumiem kā agresija un genocīds. Tā apgalvo, ka identificēti vairāk nekā 600 pie Krievijas politiskās un militārās elites piederīgu aizdomās turēto, taču nepārprotams mērķis ir prezidents Vladimirs Putins, kas pirms kara pasludināja, ka Ukrainai nav tiesību eksistēt. Kara noziegumu jurists Veins Džordašs, kurš dzīvo Kijivā, man teica, ka Bučā, Irpiņā un citur pastrādātie zvēriskie noziegumi var tikt paaugstināti līdz genocīda statusam. Taču Putina vainas pierādīšana būs lēna un smaga.

– Lai pierādītu genocīdu, jāpierāda nodoms, – Džordašs sacīja. – Bet nodomu reti iespējams apstiprināt ar vienu neapstrīdamu pierādījumu: tā pastrādātāji reti paziņo par savu nolūku un tad īsteno to.

Tā vietā prokuroriem pa gabaliņam jāsaliek kopā stāsts, kas parāda skaidru eskalāciju Kremļa taktikā, tā, lai “līdz brīdim, kad nonāksim līdz Bučai vai Irpiņai, šai vardarbībai nebūtu palicis cita izskaidrojuma kā vienīgi nodoms iznīcināt”.

Attiecībā uz agresiju ukraiņu izmeklētājiem jānoskaidro komandu ķēde, kas viņus aizvestu līdz Kremlim. Laikam gan pazīstamākais mēģinājums pierādīt šādu vainu, starptautiskais kriminālnoziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai, beidzās bez konkrētiem rezultātiem: Slobodans Miloševičs, kuru uzskata par Balkānos pastrādāto serbu zvērību izplānotāju, nomira pirms tiesas sprieduma, taču vēl pirms tam nāca gaismā pierādījumi, ka pastāvējusi sarežģīta komandu ķēde, kas atbildību sadalījusi starp vairākiem prezidenta padotajiem.

Samērā nesen starptautiskais krimināllikums papildināts ar tādu noziegumu kā civiliedzīvotāju mērdēšana badā – vitāli nepieciešamu izdzīvošanas resursu laupīšana kā kara ierocis. Ukraina var kļūt par pirmo vietu, kur izvirzīta apsūdzība šādā noziegumā. Mērdēšana badā, pēc visa spriežot, bijusi apzināta Krievijas stratēģijas sastāvdaļa Mariupolē, pilsētā, kas vairākus mēnešus pavadīja aplenkumā. Krievijas karaspēkam pārmet humanitārā koridora apšaudi un pilsētas elektrotīkla atslēgšanu. Tūkstošiem civiliedzīvotāju gāja bojā, daudzi no viņiem – pārtikas, pajumtes un ūdens trūkuma dēļ.

Viens no visgrūtāk tiesājamajiem noziegumiem būs ukraiņu civiliedzīvotāju piespiedu pārvešana uz Krieviju. Doties uz Krievijas karaspēka okupētu teritoriju bieži ir drošākais veids, kā izkļūt no kauju zonas, – daļēji tāpēc, ka krievi piedāvā autobusus. Tālāk viņi pārvietotos cilvēkus pakļauj tā saucamajai filtrācijai, kas acīmredzot izstrādāta, lai atsijātu nevēlamas personas. Tos, kuri izgājuši filtrāciju, kas reizēm var prasīt vairākas nedēļas, pārved uz kopmītnēm vai praktiski neizmantotiem kūrortiem Krievijā un pēc tam lielākoties liek mierā. Daži meklē palīdzību, lai iekārtotos uz dzīvi Krievijā, bet citi ar brīvprātīgo tīkla palīdzību visiem spēkiem cenšas izrauties uz Rietumeiropu vai varbūt atgriezties Ukrainā.

Vai ukraiņu piespiedu pārvešana uz valsti, kura viņus padzinusi no mājām, iznīcinājusi viņu pilsētas un nogalinājusi viņu tuviniekus, ir noziegums pret cilvēci? Vai tas ir noziegums pret cilvēcību? Taņa Lokšina, organizācijas Human Rights Watch Eiropas un Vidusāzijas nodaļas direktora vietniece, saka, ka cilvēku pārvešanu uz Krieviju ir grūti klasificēt:

– Deportācija tā nav. Cilvēkus nespiež kāpt autobusos, draudot ar šaujamieročiem. Taču izvēle būtībā ir starp bojāeju apšaudē un pakļaušanos pavēlēm.

Hanna Ārente 1946. gadā vēstulē psihiatram un filozofam Karlam Jaspersam rakstīja: “Nacistu noziegumi, man šķiet, uzspridzina likuma robežas, un tieši tajā slēpjas to šaušalīgums.” Krievu zvērības Ukrainā uzspridzina cilvēka spēju aptvert – gan juridiski, gan emocionāli – šo noziegumu bezjēdzību un burtiski neiedomājamo skaitu.

Maija beigās Ukrainas ģenerālprokurore Irina Venediktova kara noziegumu izmeklēšanas vadību uzticēja Jurijam Belousovam. Belousovs, kādreizējais cilvēktiesību aktīvists, kurš ģenerālprokuratūrā sāka strādāt pirms trim gadiem un kura uzdevums bija izstrādāt stratēģiju cilvēktiesību pārkāpumu, īpaši spīdzināšanas, izskaušanai tiesību aizsardzības iestādēs, par jauno norīkojumu bija ļoti pārsteigts.

– Pērn viņi manā pārziņā nodeva arī tiesību pārkāpumus ieslodzījuma vietās, – viņš teica. – Un tagad nokritusi tāda bumba.

Ar Belousovu es tikos padārgā itāļu restorānā klusā Kijivas centra daļā. Viņš tobrīd savā postenī bija pavadījis nepilnas divas nedēļas.

– Es nezinu tādus drukājamus vārdus, kas aprakstītu manas izjūtas attiecībā uz šiem mērogiem, – viņš man sacīja. Viņa pakļautībā strādā 70 prokuroru, un viņa birojs tolaik bija identificējis aptuveni 25 tūkstošus iespējamu kara noziegumu. – Ja tev ir 25 000 projektu, bet rīt to būs jau 50 000, tad nākas nospraust prioritātes, – viņš sacīja. – Bet to ir ļoti grūti izdarīt, jo jebkuram tuva cilvēka zaudējums vai sagrauta māja būs galvenā prioritāte.

Vēl viena īpatnība reakcijai uz kara noziegumiem Ukrainā ir tas, cik strauji savu palīdzību piedāvājusi starptautiskā sabiedrība. Kijivā strādājošais kara noziegumu jurists Džordašs uzņēmies koordinēt ASV, Lielbritānijas un Eiropas Savienības finansēto “mobilo likumības komandu” (Mobile Justice Teams – MJT) projektu; tās būs vienības, kurās ukraiņu amatpersonas strādās kopā ar starptautiskiem juristiem un izmeklētājiem. Romas statūtus Ukraina nav ratificējusi, taču tā atzinusi Starptautiskās krimināltiesas (SKT) jurisdikciju pār Ukrainas teritorijā pastrādātiem noziegumiem. Tiesas galvenais prokurors Karīms Hāns apmeklējis Ukrainu un nosūtījis pats savu izmeklētāju komandu. SKT, visticamāk, meklēs lietas, kam ir potenciāls piesaistīt plašu uzmanību – vai nu ar to, ka ir īpaši šokējošas, vai arī ar skaidri saskatāmu saistību ar augstu stāvošām Krievijas amatpersonām. Šis projekts radīs nozīmīgu precedentu un palīdzēs paturēt uzmanības centrā Krievijas kara noziegumus Ukrainā, taču nesniegs tiesisku gandarījumu vairumam – vai pat ne daudziem – no tajos cietušajiem.

Irina Havriļuka man Bučā stāstīja, ka viņas lieta pieņemta izskatīšanai SKT un viņu pārstāvot jurists, vārdā Akille Kampaņja. Es sazinājos ar Kampaņju, kura birojs atrodas Sanmarīno. Viņš man sacīja, ka, dzirdot par Ukrainā pastrādātajiem noziegumiem, viņš vēlējies palīdzēt un uzmeklējis ukraiņu advokātu, kurš dokumentāli fiksējis Irinas stāstu. Ja SKT piekritīs izskatīt lietu, kurā Irina ir cietusī, tiesa varētu vēlēties noklausīties viņas liecību. Taču Kampaņja atzina, ka tāds iznākums ir maz ticams. Svitlana sanatorijā teica, ka SBU izmeklētājs, kurš atnācis viņu izjautāt, sacījis, ka viņas lieta “pēc gadiem desmit varētu nonākt Hāgā”.

Belousovs tikmēr spiests lietas šķirot, sadalot iespējamos kara noziegumus svarīgākos un mazāk svarīgos.

– Cilvēktiesību aktīvists manī mirst pa gabaliņam vien, – viņš sacīja.

Viņa komanda Kijivā koncentrējusies uz liela mēroga šausmu darbiem, tādiem kā Mariupoles teātra bombardēšana; ēkā bija patvērušies simtiem cilvēku, un bojā gājuši vismaz 12 civiliedzīvotāji.

Lielo vairumu Ukrainā pastrādāto kara noziegumu – atsevišķu cilvēku nogalināšanu un īpašumu iznīcināšanu – izmeklēs rajonu prokurori.

– Noziegumu ir tik daudz, ka pati labākā tieslietu sistēma pasaulē nespētu tikt galā ar visām lietām, – teica Oleksandra Matvijčuka, kura vada Pilsonisko brīvību centru, organizāciju, kas dokumentē kara noziegumus Ukrainā. – Un mēs nekad neesam baudījuši tādu greznību kā labākā tieslietu sistēma pasaulē. – Starptautiskie eksperti nav brīnumdari – ja tev mašīnā beidzies benzīns, to neiedarbinās pat labākais vadītājs pasaulē.

17. jūlijā Zelenskis atlaida Venediktovu, kā arī Ivanu Bakanovu, SBU vadītāju; bija ziņas, ka viņu vadīto iestāžu darbinieku rindās bijuši valsts nodevēji. Venediktova bija pirmā sieviete, kas ieņēmusi Ukrainas ģenerālprokurora posteni. Cik noprotams, viņa paliks valdībā, taču šī atlaišana lieku reizi atgādināja, ar kādām grūtībām Ukrainas tiesību aizsardzības iestādēm jāsastopas šī kara laikā. Matvijčuka man sacīja:

– Karš mūsu tieslietu sistēmai nav nācis par labu.

Jūnija sākumā es kopā ar vairākiem cilvēkiem no Truth Hounds devos uz Krivijrihu, metālraktuvju pilsētu centrālajā Ukrainā, netālu no frontes līnijas. Divi faktu vācēji, Jaroslavs un Staņislavs (abi lūdza, lai rakstā neizmanto viņu pilnos vārdus), tur ieradās izvaicāt cilvēkus, kuri pārvietoti no valsts austrumiem un dienvidiem. Truth Hounds Ukrainā darbojas kopš 2014. gada, dokumentējot kara noziegumus Krimā un Donbasā. Staņislavs, 39 gadus vecs vājš un klusi nervozs cilvēks, par kara noziegumu pētnieku strādājis gandrīz visu šo laiku. Jaroslavs, 25 gadus vecs vēsturnieks, ir rāmas dabas “zinītis” ar sārtiem vaigiem. Šī gada sākumā viņi ar draudzeni dzīvoja Mariupolē, bet aizbrauca no pilsētas pirms krievu iebrukuma.

– Mēs noticējām Baidenam, – Jaroslavs teica. Viņa draudzene aizbrauca uz Vāciju studēt, bet Jaroslavs pievienojās Truth Hounds komandai.

Krivijrihā viņi tikās ar Viktoru Apostolu, pensionētu policijas izmeklētāju no tuvējā Visokopiļļas ciema; viņš kopā ar sievu un 10 gadus veco dēlu bija apmeties pie drauga. Viņi sarunājās lapenē, kuras tumšsarkanās sienas bija bagātīgi izraibinātas ar grafiti – pārsvarā tagiem un šur tur ar populāro saukli “Путiн хуйло”. Jaroslavs un Staņislavs atvēra klēpjdatorus un nolasīja Apostolam notikumu hronoloģisko izklāstu, ko bija uzrakstījuši pēc piecu stundu sarunas iepriekšējā dienā.

Kad ieradās krievu karavīri, Apostols ar ģimeni slēpās sava daudzdzīvokļu nama pagrabā. Viņi aizturēja Apostolu un nopratināja, pieprasot, lai viņš sniedz informāciju par nacistiem. Viens no karavīriem iešāva viņam kājā. Tad viņi ieslēdza Apostolu āra dušas būdiņā, kur viņš pavadīja turpmākās četras dienas. Daļu no šī laika kopā ar viņu bija vēl viens gūsteknis, kam arī bija sašauta kāja. Kad Apostolu palaida, viņš kopā ar ģimeni ar divriteņiem aizbēga no ciema. Sieva ar dēlu brauca ar vienu, bet Apostols – ar otru, minot pedāli ar veselo kāju.

Jaroslavs vispirms skaļi nolasīja uzrakstīto, tad viņi ar Staņislavu uzdeva jautājumus un papildināja atstāstu ar detaļām. Viņi centās dokumentēt ne tikai Apostola gūsta, bet arī visas Visokopiļļas okupācijas hronoloģiju. “Krievi uzstādīja mortīras netālu no slimnīcas,” Jaroslavs lasīja. “Viņi nobloķēja ceļu ar diviem bruņutransportieriem un vienu Kamaz kravas auto. Kurš ceļš tas bija – tas, kas iet gar slimnīcu?”

– Tas nebija ceļš, – Apostols izlaboja. – Viņi aizsedza skatu no slimnīcas pagalma, lai neviens nevarētu redzēt, no kurienes viņi šauj.

– Skaidrs, mums tā šaušanas vieta bija atzīmēta, – teica Jaroslavs. – Un kur viņi novietoja tos divus bruņutransportierus? Jūs teicāt, ka kaimiņš tiem katru dienu gājis garām. Kā sauc jūsu kaimiņu?

Apostola stāsta iztirzāšana un papildināšana aizņēma divas stundas. Vēlāk tai pašā dienā es vēroju, kā abi faktu vācēji sarunājas ar vīrieti no kāda Luhanskas apgabala ciema. Viņš bija pieredzējis šausmīgas lietas – aizbēdzis kopā ar savu gados veco māti, kura ceļā atkārtotās insulta lēkmēs zaudēja redzi un lielā mērā arī runas spēju –, taču nekas no tā visa neizklausījās pēc iespējama kara nozieguma. Tomēr izjautāšanas tehnika palika tā pati: intervētāji pierakstīja katru vārdu, katru adresi un jebkuru citu detaļu, ko vien stāstītājs spēja atcerēties.

Tas ir ļoti delikāts darbs, pilnīgi atšķirīgs no tā, ar ko parasti nodarbojas krimināllietu izmeklētāji. Ļoti ticams, ka viena kara nozieguma upuris vienlaikus ir arī liecinieks kādam citam, un intervētājam jārada šai informācijai izdevība nākt gaismā.

– Tam jāatvēl laiks, – sacīja Džordašs. – Jāizvaicā cilvēki par to, kas noticis tajā dienā, taču arī par iepriekšējās dienas notikumiem. Durvis vienmēr jāatstāj vaļā.

Labs intervētājs arī zina, kā izbeigt sarunu, ja tā kļūst pārāk smaga.

– Reizēm jāliek lietā viltība, – turpināja Džordašs. – Nevar izjautāt sievieti par to, kā viņa izvarota, ja blakusistabā sēž viņas vīrs. Var gadīties, ka jāizdomā iemesls, kāpēc šai sievietei jāaizbrauc uz kaimiņu pilsētu, teiksim, lai aizietu uz tirgu, un jārunā ar viņu tur.

Jāzina arī, kā apkopot un noformēt liecības tālākam juridiskajam procesam. Ģenerālprokuratūrā Belousovs man sacīja, ka vienas no viņa lielākajām rūpēm esot – kā iemācīt prokuroriem strādāt ar upuriem.

– Prokurors ir mācījies koncentrēties uz faktiem un nerunāt tikpat kā ne par ko citu, – viņš sacīja. – Vai tad to spēj ar empātiju apveltīts cilvēks? No otras puses, prokurors ar pārāk spēcīgu empātiju vienkārši sajuks prātā.

Uz Kijivas priekšpilsētām savas misijas jau martā nosūtīja desmitiem organizāciju, un vēl līdz jūnijam vairums no tām nebija pārcēlušās uz citiem reģioniem. Dažām, kā Truth Hounds, ir daudzu gadu pieredze un augstā līmenī apmācīti darbinieki. Citas grupas bija relatīvi jaunpienācēji. Taču es ne reizi nedzirdēju, ka tās cita citai mītu uz papēžiem.

– Te darba pietiek visiem, – man teica Natalija Humeņuka, Ukrainā izveidotās Sabiedrisko interešu žurnālistikas laboratorijas direktore (arī šī organizācija nesen izveidojusi grupas, kas dokumentē upuru un aculiecinieku stāstus).

Par kara noziegumu upuriem kļūst trūcīgie. Bagātākie Ukrainas pilsoņi aizbrauca vēl pirms kauju sākuma, un, kad Krievija uzbruka, aizbraukt lielākoties izvēlējās tie, kam bija personīgais auto, sakari ārzemēs un nauda ceļošanai. Rietumu priekšpilsētās atradās daži no Kijivas dārgākajiem nekustamajiem īpašumiem. Taču tie, kuru tuviniekus nogalināja un kuri palika mājās arī pēc Krievijas karaspēka ierašanās, bija lielākoties cilvēki no ģimenēm, kuras šajās vietās dzīvojušas jau daudzās paaudzēs. Viņi bija ģentrificētie – ne ģentrificētāji.

Kad šiem cietušajiem jautāju, kā viņi iztēlojas taisnības uzvaru, šie cilvēki bieži pieminēja finansiālu kompensāciju. Irina Havriļuka runāja par daudzajām mantām, ko krievu karavīri nozaguši no viņas mājām.

– Bet kā tad ar slepkavībām? – es reiz pajautāju.

– Kā tad ir ar slepkavībām? – viņa atjautāja. – Bučā nogalināja daudzus.

Gandrīz pirms 60 gadiem rakstot žurnālam The New Yorker, Ārente, likās, ar nicinājumu reaģēja uz domu, ka kara noziegumu vajadzētu izpirkt ar kompensāciju cietušajam. Pēc viņas domām, Eihmaņa prāva degradējās par dažādu sūdzību un prasību prezentāciju. Viņa uzskatīja, ka noziedzniekam “jācieš par to, ko viņš izdarījis, nevis par to, ko viņa dēļ cietuši citi”.

Kara noziegumu prāvu idejas autori vairāk uzmanības veltīja noziegumam, mazāk – sodam. Daglass raksta: “Grūti noliegt, ka pastāv satraucošs pārrāvums ķēdē starp radikālajiem un radošajiem centieniem gūt juridisku virsroku pār šaušalīgo noziegumu aktiem un dziļi ikdienišķo šī procesa rezultātu – ieslodzījumu.” Tradicionālais pamatojums cietumsoda piespriešanai ir tāds, ka aiz restēm pavadītais laiks cietumniekus pāraudzina. Taču nav šaubu, ka neviens necerēja pāraudzināt holokausta izgudrotājus. Ieslodzījums izslēdz noziedzniekus no sociālās un politiskās aprites, taču, kā raksta Daglass, kara noziegumu prāvas ir ekstravaganti dārgs līdzeklis šāda samērā pieticīga iznākuma sasniegšanai. Vai soda mērķis ir atturēt iespējamos sekotājus? “Šķiet līdz šausmām acīmredzami, ka Nirnbergas un Eihmaņa prāvas nekādi neatturēja Polu Potu,” raksta Daglass, un ka darbs, ko paveica starptautiskie kriminālnoziegumu tribunāli bijušajai Dienvidslāvijai un Ruandai, “visai maz palīdzējis apturēt genocīdu Dārfūrā”. Varētu piemetināt: arī novērst zvērīgos Krievijas noziegumus Čečenijā, Sīrijā vai Ukrainā.

Ārente vēstulē Jaspersam rakstīja, ka par nacistu pastrādātajiem noziegumiem “nekāds sods nav pietiekami bargs”. Nirnbergas process beidzās ar 24 nāvessodiem, 20 mūža ieslodzījumiem un 98 cietumsodiem ar noteiktu termiņu. Eihmani 1962. gadā Izraēlā pakāra. Kopš tā laika Eiropas valstis, tajā skaitā Ukraina, nāvessodu atcēlušas.

Vadims Šišimarins, 21 gadu vecais krievu karavīrs, kurš nogalināja civiliedzīvotāju, savu vainu atzina, un viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. Džordašs šo spriedumu uzskata par pārāk bargu.

– Viņam vajadzēja atlaist gadus par vainas atzīšanu, par nožēlu, par to, ka viņš pildīja pavēli, – Džordašs sacīja. – Starptautiskajā kriminālnoziegumu tiesā bijušajai Dienvidslāvijai viņš būtu dabūjis 5–8 gadus. Kara noziegumu tiesās spriedumi mēdz būt neticami maigi.

Tam ir tīri pragmatiski iemesli. Prokuroriem nepieciešams dot kara noziedzniekiem pamudinājumu sadarboties. Un viņiem jāpatur iespēja pastiprināt iespējamo sodu proporcionāli noziegumam.

– Kad noķers Putinu, vai tad viņam piespriedīs tādu pašu sodu kā šim puisim, kurš nošāva cilvēku ar divriteni? – Džordans sacīja. Tai pašā laikā neiespējamība piespriest sodu, kas atbilst noziegumam, rada kaut ko līdzīgu karalaika atlaižu sistēmai: – Kādu sodu jūs piespriedīsiet tiem, kas turējuši pagrabā septiņus cilvēkus, situši viņus, mocījuši, izvarojuši un pēc tam nošāvuši?

Kādu tiesisku gandarījumu tad var piedāvāt kara noziegumu tiesa, ja tas nevar būt ne pienācīgs sods noziedzniekam, ne kompensācija upurim? Matvijčuka no Pilsonisko brīvību centra izteikusi domu, ka kara noziegumu tiesas varētu veicināt taisnīgāku paša kara iznākumu.

– Krievijas režīms cenšas uzvarēt šajā karā, sagādājot nepanesamas ciešanas civiliedzīvotājiem, – sacīja Matvijčuka. – Mūsu pienākums ir turpināt atgādināt pasaulei par šo noziegumu brutalitāti un mērogiem.

Tas ir arguments par labu kara noziegumu tiesai kā medijam, kā teātrim, un tas ir arguments par labu tam, ka šīs prāvas jārīko jau tagad.

– Rietumu politiķi runā, ka mums vajadzētu atdot daļu savas teritorijas Putinam, – teica Matvijčuka. – Mums viņiem jāatgādina, ka tas nozīmētu nolemt cilvēkus tādām pašām šausmām, kādas mēs tagad dokumentējam.

Kad Olehu nošāva, Irina Abramova ar tēvu un kaķi devās uz draudzenes māju; tā atrodas pilsētas daļā, kur nebija noticis īpaši daudz cīņu. Turpmākās trīs nedēļas viņa pavadīja, iztēlojoties, kā Oleha mirstīgās atliekas sašķaida tanki vai saplosa suņi. Viņa sev apsolīja, ka mēģinās kaut vai daļu izglābt – kaut vai vienu kaulu. Un tad ieradās kāda sieviete un pateica, ka krievi ir prom.

Irina aizskrēja uz vietu, kur agrāk bija viņas māja. Viņai likās, ka viņa turp lido kā uz spārniem, kaut gan patiesībā uz Jablunskas ielas nācās kāpt pāri vairākiem līķiem – vismaz trim uz ietves un vienai sievietei pie divriteņa –, kā arī paiet garām vairākiem mirušajiem ložu sacaurumotā automašīnā. Viņas māja tagad bija blāvu gruvešu kaudze, kam pašā virspusē mētājās izdedzis veļas mašīnas korpuss. Olehs bija turpat, kur krievu karavīri viņu bija pametuši. Marts bija auksts, tāpēc līķis bija labi saglabājies. Irina uzrakstīja uz papīra gabaliņa viņa vārdu, vecumu un nāves vietu – cilvēkiem, kas savāks mirušos.

Irina Havriļuka Ļisovabučā atgriezās nākamajā dienā pēc dēla zvana. Viņas vīra, brāļa un “trušu puiša” līķi gulēja pagalmā. Tad viņa uzgāja kaut kādu pārogļojušos kaudzi un saprata, ka tās ir vēl sešu citu cilvēku atliekas: tie bija Irinas brālēns, viņa sieva, viņu dēls (Irinas krustbērns) un trīs cilvēki no tās ģimenes, kura gatavoja ēst pārējiem. Līķi bija pussadeguši un sakropļoti: Irinas krustdēlam bija nozāģēta ķermeņa apakšdaļa, bet brālēnam zem ceļa bija nocirstas kājas. Arī kaimiņiem trūka ķermeņa daļu. Kopumā viņu mazajā Bučas stūrītī bija nogalināti 111 cilvēki no četrām mājām.

Havriļuka vēl divas dienas palika pie draudzenes – līdz ieradās policija un aizveda līķus. Tad viņa ievācās atpakaļ savā mājā un ar zināmām bailēm nokāpa pagrabā, kur bija pavadījusi iebrukuma pirmās dienas. Pēkšņi viņas telefona lampiņa pagraba tumsā izgaismoja kādu acu pāri. Vienu acumirkli viņa bija šausmās, bet tad saprata, ka acis pieder mirušā puiša trusim, kas bija izdzīvojis.

Kad varasiestādes mirušos bija aizvedušas, ģimenēm nācās tos meklēt no jauna. Abramova Olehu atrada jau pēc vairākām nedēļām kādā morgā 80 kilometrus no viņas mājām; viņa līķis bija reģistrēts kā neidentificēts. Svitlana un kāds no kaimiņiem apzvanīja visus apkārtnes morgus, prašņājot, kur meklēt Konstantina un Oleksandra līķus. Pēdīgi viņi atrada morgu, kurā Konstantins bija ierakstīts upuru sarakstā. Kad tur ieradās Svitlanas dēls Serhijs, viņam vajadzēja kāpt saldētājvagonā un skatīties visos līķu maisos pēc kārtas, līdz izdevās atrast tēvu.

Sievietēm tagad vajadzēja domāt, kā dzīvot tālāk. Viņas bija zaudējušas ģimenes apgādniekus. Mājas bija izlaupītas un sagrautas. Ludmilas māja bija izdegusi; acīmredzot tas noticis, ukraiņu karaspēkam atbrīvojot pilsētu. Viņa iekārtoja sev guļvietu agrākajā vasaras virtuvē; durvis vaļējai telpai izdevās sameklēt, bet pagaidām nav iznācis sagrabināt naudu, lai nopirktu aizšaujamo bultu. Abramova apmetusies pie tēva. Havriļukas mājā trāpījis artilērijas šāviņš, un tai izbiruši visi logi. Pilnīgi iespējams, ka Bučā patlaban nav palicis neviens nebojāts jumts: bombardēšana un apšaude pilsētā turpinājās veselu mēnesi.

Kādā vēlā maija dienā es kopā ar Bučas pilsētas domes deputāti Katerinu Ukraincevu devos uz piecstāvu dzīvojamo namu Jablunskas ielā. Marta sākumā pārdesmit iedzīvotāju bija saspiedušies ēkas pagrabā. Daudzi pēc tam atrada iespēju tikt projām no Bučas, un te palika tikai seši vīrieši un divas sievietes. Krievu karavīri trīs atsevišķos incidentos nošāva trīs no vīriešiem – vienu viņa dzīvoklī, bet pārējos divus kāpņu telpā. Tagad vairums no agrākajiem iemītniekiem bija atgriezušies. Ukrainceva atveda Sarkanā Krusta ziedojumu, smagu brezenta rulli, ko izklāt uz ēkas jumta. Tas pagaidām bija labākais risinājums, ko izdevies atrast.

Braucienos uz Buču es biju pārsteigta, redzot, cik maz celtniecības darbu te norisinās. Es redzēju vienu vienīgu brigādi, kas cēla jaunu veikalu nodedzinātā vietā, un šur tur dzirdēju āmura klaudzēšanu. No Polijas bija atvesta moduļu mājiņu krava – glīta izskata metāla konteineri ar iespēju pieslēgt pie elektrības un ūdens tīkliem –, taču runāja, ka namiņos iebūvētie vadi neesot savienojami ar vietējām sistēmām un ka tie būšot neciešami karsti vasarā un auksti ziemā. Vairums mājiņu likās izvietotas pie dzelzceļa stacijas.

Natalija Verbova atgriezās mājās 10. maijā; bija pagājis vairāk nekā mēnesis, kopš viņa fotogrāfijā ieraudzīja sava vīra līķi. Viņa, tāpat arī citi sērotāji, katru dienu atgriezās nošaušanas vietā un nolika ziedus, kur bija gulējuši viņiem mīļo cilvēku līķi. Atnākusi te, Natalija parasti klusi raudāja. Ja viņu kāds uzrunāja, viņa, steidzīgi berot vārdus, monotonā intonācijā atkārtoja stāstu par savu zaudējumu. Dažreiz te dežurēja žurnālisti. Savas videokameras viņi uzstādīja gabaliņu tālāk uz ietves, kur tās nebija uzreiz redzamas, un turēja gatavībā gadījumam, ja ierastos kāds sērotājs.

Jūnija pirmajā nedēļā pie Natalijas un citām sievietēm, kuru vīri un dēli bija nogalināti pie biroju ēkas, atbrauca izmeklētājs no SBU. Viņi tikās nozieguma vietā. Izmeklētājs, kas lūdza, lai neminu viņa vārdu, bija patukls jauns cilvēks ap 25 gadiem, ar vēl stipri pašķidru bārdiņu. Viņš sev iekārtoja improvizētu kabinetu uz kāda soliņa, izmantojot vecu krēslu par rakstāmgaldu. Aptuveni stundu viņš runāja ar Nataliju, tad nokliedzās: “Nākamā!” Pie viņa piesēdās Katerina Rudenko un sāka diktēt savus personas datus.

Natalijai beidzot bija piešķirts lietas numurs. Viņa aizgāja līdz granīta pakāpieniem biroju ēkas priekšā un apsēdās līdzās Oļhai Prihidko, kuras vīrs Anatolijs arī bija te nošauts. Viņš bija galdnieks. Oļha bija direktora vietniece pārtikas veikalā, ko krievu karavīri vispirms izlaupīja, tad nodedzināja. Oļhai ir divas meitas, kam ir pieci un vienpadsmit gadi. Viņa ar meitenēm aizbrauca, kad ieradās krievi, bet Anatolijs palika pieteikties teritoriālajā aizsardzībā. Oļha bija pārbaudījusi iesaukšanas centrā: Anatolija sarakstos nebija. Viņa raizējās, ka droši vien nesaņems kompensāciju.

Abas sievietes raudāja, klausoties viena otras stāstā. “Nākamā!” nokliedzās izmeklētājs. Viņš bija beidzis runāt ar Katerinu Rudenko. Oļha devās uz soliņa pusi. Katerina dalīja konfektes.

The New Yorker, 2022. gada 1. augustā