Krievijas kara noziegumu iztiesāšana Ukrainā

Pirms kara Kijivas rietumu priekšpilsētas būtu varējušas kalpot par piemēriem pētījumā par mūsdienu Ukrainas vēsturi un centieniem. Buča, Irpiņa un daudzas mazākas pilsētas un ciemi izauguši gar 20. gadsimta sākumā būvēto dzelzceļu. Padomju gados Buča, kuras stikla rūpnīcā ražoja burkas konservēšanai, attīstījās par nelielu industriālu centru. Kaimiņpilsētā Irpiņā, kuras ainavā dominē gadsimtu vecas priedes, padomju valdība uzcēla sanatorijas un literātu kūrortu. Boriss Pasternaks kādā 1930. gada dzejolī rakstīja: “Irpiņa – tās ir atmiņas par cilvēkiem un vasaru,/ Par brīvību, par izraušanos no verdzības jūga.”

Šajā gadsimtā priekšpilsētās uzplauka buržuāziskas ambīcijas. Uzņēmēji un augsti ierēdņi te sabūvēja mājas ar skatu uz mežu un baseiniem. Apbūvētāji sacēla daudzstāvu dzīvojamās ēkas, ko iecienīja tās jaunās ģimenes, kuras vairs nevarēja atļauties dzīvot Kijivā. Mašīnu straumes bieži sablīvējās sastrēgumos uz tiltiem, kas savieno priekšpilsētas ar galvaspilsētu. Ap daudzdzīvokļu torņiem cits pēc cita atvērās dažādi lielveikali un mazītiņi espreso bāri.

Ludmila Kizilova ar savu vīru Valeriju dzīvoja netālu no Vokzaļnas un Jablunskas ielas krustojuma Bučas dienvidu galā. Gruntsgabals jau vairākās paaudzēs bija piederējis Ludmilas ģimenei. Kizilovu pāra ķieģeļu māju savulaik uzcēlusi Ludmilas māte; viņi paši to vēlāk apmetuši un nokrāsojuši medus krāsā. Ludmila, kam ir 67 gadi, jumtam izvēlējusies sarkanus metāla dakstiņus; tie varbūt bija lieki tēriņi, taču viņai patika to matējums. Mājas pagalmā bija saimniecības ēkas – vaļēja vasaras virtuve, mūra darbnīca un pagrabs, kur Ludmila glabāja marinēto dārzeņu un ievārījumu krājumus. Vasarā viņa brīvdabas tirdziņā pie tuvējās dzelzceļa stacijas tirgoja puķes no sava dārza. Valerijs sūdzējās, ka tas metot uz viņu ēnu: cilvēki domāšot, ka viņai trūkst naudas.

27. februārī Bučā ienāca krievu karaspēks, ko ātri vien aplenca ukraiņu spēki. Artilērijas apšaude (un runāja, ka arī vietējo iedzīvotāju Molotova kokteiļi) iznīcināja aptuveni 100 krievu tanku un bruņumašīnu, tajā skaitā kādu duci arī uz Vokzaļnas ielas. Karavīri dzīvi sadega tankos, bet gaisā lidoja raķetes un sakusušas bruņutehnikas atlūzas, šķaidot jumtus un izsitot logus. Ludmila un Valerijs paslēpās pagrabā. Pēc dažām dienām sprādzieni aprima, un Ludmila sadūšojās iziet uz ielas, lai apskatītu vēl dūmojošos krievu tankus. 3. martā pulciņš ukraiņu karavīru pie pilsētas domes uzvilka mastā valsts karogu. Ludmilai likās, ka karš ir beidzies.

Tajā pašā dienā krievi atgriezās – tanku kolonna, ko no visām pusēm ielenca gaisa desantnieki. Pulciņš vietējo vīriešu, kuri dežurēja kontrolpunktā uz Jablunskas ielas, patvērās kādā tuvējā mājā. Tikai viens no viņiem bija oficiāli pieteicies zemessardzē, brīvprātīgo teritoriālās aizsardzības vienībā, kas darbojas Ukrainas armijas pakļautībā, un nav skaidrs, cik no šiem vīriem vispār bija apbruņoti. Nākamajā dienā krievu karavīri viņus saņēma gūstā, aizveda uz nelielu iekšpagalmu pie biroju ēkas Jablunskas ielā (pietiekami noslēgtu, lai tas nebūtu redzams no tuvējās autostāvvietas) un nostādīja ierindā. Vienu vīrieti, kurš bija piekritis pāriet pretinieku pusē, atbrīvoja, bet pārējiem lika nomesties ceļos un turēt rokas aiz muguras. Tad viņus nošāva.

Ludmila un Valerijs visu dienu dzirdēja šāvienus. Viņi atgriezās pagrabā. Bija ļoti auksti. Ludmila savilka mugurā visas jakas, cik viņai bija. Valerijs dzēra viskiju, ko visu laiku piedāvāja arī sievai.

– Kā tu vari dzert, ja apkārt notiek tādas lietas! – viņa pikti izmeta.

Dažas stundas vēlāk Valerijs uzkāpa virszemē, lai no pagalma piezvanītu kādam pa telefonu. Ludmila pagrabā dzirdēja šāvienu. Valerijs neatgriezās. Ludmila sagaidīja tumsu un tad iznāca no pagraba. Vispirms viņa paskatījās zem egles, kur, pēc Valerija vārdiem, telefonam bijis spēcīgākais signāls. Tad viņa ar bateriju rokā sāka rāpot gar mājas sienu. Valeriju viņa atrada zem guļamistabas loga. Ludmila apsedza vīru ar dvieli un uzbēra smiltis uz asinīm, kas bija satecējušas paltī ap viņa galvu. Tad viņa atgriezās pagrabā.

Krievi ierīkoja komandposteņus Bučas stikla rūpnīcā un ofisu ēkā pie pagalma, kur bija nošāvuši vīrus no kontrolpunkta. Krievu tanki dragāja cauri pilsētai, nogāžot savā ceļā žogus, un apstājās privātmāju pagalmos; mājās ievācās karavīri.

Ludmilas kaimiņš no ielas pretējās puses, Vitālijs Životovskis, palika pagrabā kopā ar savu 20 gadus veco meitu; viņa mājā tikmēr mitinājās vairāk nekā 30 krievu karavīru. Viņi ļāva Životovskim vienreiz dienā iznākt no pagraba, lai pabarotu garāžā ieslēgto vācu aitu suni un iztukšotu spaini, ko viņi ar meitu izmantoja par tualeti. Īso ikdienas iznācienu laikā Životovskis redzēja, kā mājā ieved vismaz septiņus civildrēbēs ģērbtus cilvēkus ar baltiem maisiem galvā. Viņi ar meitu no pagraba varēja dzirdēt, kā krievu karavīri virtuvē sit gūstekņus un draud viņus nogalināt.

Irina Abramova, kurai ir četrdesmit astoņi, ar savu vīru Olehu, 40 gadus vecu metinātāju, dzīvoja vienā neliela ķieģeļu un izdedžu betona namiņa pusē ar mazu pagalmiņu un šauriem vārtiņiem uz Jablunskas ielu. Irinas tēvs Volodimirs dzīvoja otrā mājas pusē ar izeju uz šķērsielu. 5. martā, kad izklausījās, ka kaujas uz ielām kļuvušas intensīvākas, Irina un Olehs paķēra jau sagatavotās somas ar visu nepieciešamāko, pagrāba savu kaķi Simonu un patvērās mājas otrā pusē pie Volodimira.

Viņi dzirdēja sprādzienu, vairākus šāvienus un tad vīrieša balsi: “Nāciet ārā!” Pagalmā stāvēja četri krievu karavīri labi pašūtos formas tērpos un bēšos nubuka zābakos. Olehs un Volodimirs ar paceltām rokām izgāja no mājas. Irina vēl joprojām turēja rokās kaķi. Trīs karavīri aizveda Olehu uz mājas otro pusi, kur no kāda loga gāzās biezu melnu dūmu vērpetes. Palikušais karavīrs, pēc visa spriežot, galvenais no viņiem, stāvēja, pavērsis šautenes stobru pret Irinu un Volodimiru. Viņš jautāja, vai tuvumā neslēpjoties kādi nacisti. Tad viņš izprašņāja par Olehu: vai viņš cīnījies pret krieviem? Irina atbildēja, ka Olehs nav pat bijis iesaukts obligātajā karadienestā.

Karavīrs devās uz ielas pusi. Irina viņam sekoja. Vārtiņi bija vaļā. Pārējie trīs sēdēja uz ietves malas un pēc kārtas dzēra no plastmasas ūdens pudeles. Olehs gulēja zemē. Irina nodomāja, ka karavīri vīru līdz nemaņai piekāvuši. Tad viņa ieraudzīja melnas asinis viņam ausī un koši sarkanu asiņu peļķi ap galvu. Irina sāka kliegt un lūdzās, lai karavīri nošauj arī viņu un kaķi. Viens no krieviem atbildēja: “Mēs sievietes nešaujam.” Vēlāk viņa stāstīja, ka pārējie vienaldzīgi sēdējuši – it kā skatītos izrādi.

Irina Havriļuka un viņas tuvinieki dzīvoja rajonā, ko sauc Ļisovabuča (“Mežabuča”). Viņa ar māti Oļhu aizbēga 5. martā un pēc kāda laika atrada patvērumu Karpatu kalnos. Irinas vīrs Serhijs Duhļijs un brālis Romans palika, lai pieskatītu abus Irinas un Serhija suņus un sešus kaķus un gaidītu iesaukumu: viņi bija to vidū, kas iebrukuma pirmajās dienās mēģināja pieteikties zemessardzē, taču ieroču trūkuma dēļ tika atraidīti.

Aptuveni nedēļu pēc Irinas aizbraukšanas Romans viņai piezvanīja, lai pateiktu, ka abi ar Serhiju ir sveiki un veseli, tikai krievu karavīrs nošāvis vienu no suņiem. Kāda kaimiņiene, Irinas draudzenes māte, savā pagalmā uz uguns gatavojot ēdienu palikušajiem iedzīvotājiem. Pēc dažām dienām Irina saņēma ziņu no draudzenes: Serhijs ar Romanu jau trīs dienas nav nākuši pie viņām pusdienās. Noskaidrot, kas noticis, nebija iespējams, jo krievi sāka šaut, tiklīdz kāds spēra kāju uz ielas. Vēlāk Irina uzzināja, ka viņas pagalmā mājas priekšā redzēti līķi. Viņas 24 gadus vecais dēls Jurijs dienēja Teritoriālās aizsardzības spēkos Irpiņā. 3. aprīlī viņam izdevās aizkļūt līdz Bučai. Viņš piezvanīja mātei: “Jā, tie ir Roma un tētis.” Bija arī trešais; tas bija kāds jaunāks vīrietis, kurš martā ieradies Bučā ar savu mājas trusi. Viņš bija aizbēdzis no Irpiņas un patvēries Irinas ģimenes mājā. Irinas kaimiņi viņu iesaukuši par “trušu puisi”.