Kara balsis

Divos mēnešos [2022. g. maijs, jūnijs] nointervēju simtiem cilvēku. Reportāžā tikusi maza daļa no tā. Pārējais virmo kaut kāda attālu balsu mākoņa dūmakā. Kā man teica rokmūziķis Ļoša, kurš Kijivas apgabala okupācijas laikā kļuva par partizānu: “Dzīve piepildījās ar milzumu cilvēku, milzumu stāstu, tie visi līdzīgi.” Autorība nav būtiska. Man šķiet, šīs anonīmās balsis apraksta to atmosfēru, kādā pašreiz dzīvo Ukraina.

^***

Bet es taču biju ieplānojis svinēt Bārmeņu dienu, tieši 24. februārī. Visu nedēļu par to domāju! Tam vajadzēja būt grandiozam kokteiļu vakaram: vajadzētu uzminēt 15 litrus kokteiļu. Kā tas var būt? Kāpēc šodien? Vai nevarēja visa šī huiņa notikt rīt? Un cilvēki man zvana: “Viktor Ivanič, droši vien šodien nebūs?” Es saku: “Nezinu! Laikam nebūs gan…” Biju ieplānojis svinēt sava drauga iestādījumā. Kad es pēc divām nedēļām atnācu izkrāmēt bāru, šis cilvēks pateica: “Atvaino, man te armijnieki, nenāc, viss armijai, viss uzvarai, ekspropriēja.” Bļin, pārdeva draudzību par tabakas kripatiņu, par sešām viskija kastēm.

^***

Bet es viņiem teicu: tā ir stulba doma! Es negrasījos turp braukt, tā būtu pašnāvība. Tie ir murgi, jūs neuzvilksiet uz lafetes mašīnu bez riepām, es taču esmu mehāniķis, fizika to neļaus. Bet komandieris man saka: “Var gulēt zem segas un neko nedarīt, bet var izpildīt pavēli.” Es saku: “Es labāk gulēšu zem segas. Tu gulēji, es sēdēju, jo nebija vietas. Kāpēc lai nepagulētu?”

Todien bija jūtama nāves elpa. Intuitīvi redzu, ka mūs sāk apstrādāt mīnmetēji, pārāk tuvu. Bet viņi: “Tēvoci Veņa, tikai nesāciet!” Pasperu divus soļus – man acu priekšā uzsprāgst mīna. Un mēs lecam mašīnā, redzam, ka Putns ievainots, bet Ņikitoss malacis, precīzi nostrādāja: turnikets, nalbufīns, pilināmā pudele, ievilkām mašīnā, gāzi – mēs pat neaizdomājāmies, kurp traucamies pa galvu pa kaklu, tāpēc ka viņš mūsu draugs. Nedod dievs, mēs viņu zaudēsim. Tās ir pavisam citas jūtas, ja tu ved kādu un ja tu ved draugu. Tie nomirs – nu… nomirs. Mēs viņam teicām: vai nu mēs savācam tavu ieroci, vai arī mums ar tevi būs sekss. Tā mēs ar viņu runājām, ar viņu vajadzēja runāt, lai viņš neatslēgtos.

Pēc tam komandieris man saka: “Tu uz mani dusmojies?” Es saku: “Ko lai es tev saku? Neko negribu tev teikt.”

^***

Māja deg, es iznesu dokumentus. Nolieku zemē, saku: “Tas viss, kas man palicis, es pēc dēla.” Skrienu, un te izskrien kaimiņš: “Es Andrjušku savākšu, skrien uz manu māju.”

Pagriežos, un šāda aina: stāv manas somas, virsū otrādi uzlikts balts kosmētikas maciņš un mans maks. Tur tikai Andrjuškas invalīda apliecība. Kaimiņiene noliecas, paņem naudas maku un pabāž sev zem jakas. Tā pati kaimiņiene, kura ar dēlu atnāca man palīdzēt. Es saku: “Ei, tu ko, ko tu paņēmi?!” Es ķeru, izrauju, bet viņa piespiedusi to pie vēdera: “Tu saproti, man taču stikli izbiruši, nav par ko ielikt.” Man acis kvadrātā: “Bet man?” – “Bet tev vispār vairs neko nevajag.” – “Tu domā, tur ir nauda?” – “Jā…” Es saku: “Tur tikai kvītis par komunālajiem.” – “Bet kur nauda?” – “Mājās.” – “Tu ko, naudu atstāji mājās? Skrien žigli!” Un es taču ar viņu kopā izaugu…

^***

Pēc divām nedēļām mani sazvanīja no mūsu ciema [pie Harkivas], pateica, ka atnākuši krievi, savākuši manu krusttēvu un citus vīriešus, piecus cilvēkus, nezina, kur palikuši. Viņi savākuši vīriešus, taču vēl nav redzējuši meitenes. Es gāju uz turieni kājām, man atsūtīja foto, kur svaigi ieraktas mīnas. Es sapratu, ka pietiek pāris reizes uzlīt, un tās nepamanīsi. Kopā ar volontieriem aizbraucu līdz mūsu priekšējām pozīcijām, pēc tam nogāju 10 kilometrus. Protams, tas bija risks, mīnas varēja būt jebkur. Es atnācu, ļaudis baidījās, taču es pierunāju, izvedu 15 cilvēkus. Viņi gāja man līdzi. Ja nu biju aizgājusi, tātad pa šo ceļu mīnu nebija. Tur starp mīnām neliels atstatums, taču bija redzamas manas pēdas. Tiesa, jau purvains, lija lietus. Mēs gājām pa pēdām, cilvēki man nopakaļ, pēdu pēdā. Turp gāju pusotru stundu, bet viņi gāja divarpus, viņiem bija ļoti grūti. Tāpēc, ka deviņi bērni, mazākajai pusotrs gadiņš, viņi, nabagi, raudāja, un vēl mantas. Mēs gājām pa pelēko zonu, es saprotu, ka mūs var redzēt termovizorā, 15 punktiņi, kaut kādi diversanti, tos vajag apstrādāt. Nogājām atpakaļceļā 10 kilometrus līdz maniem volontieriem, kuri stāvēja un gaidīja.

^***

Spilgtākie iespaidi? Jā, bija spilgti iespaidi! Pilnīgi degoši! Es vēroju saulrietu, bet riet trīs saules – tāpēc ka pie horizonta deg divi nami. Melnu dūmu stabi, priedes, asiņaini nami un skaņa: bliež visu veidu ieroči – artilērija, tanki, mīnmetēji, kalašņikovi –, Šivaratri notiek, dzied absolūts. Kāds reivs! Kad bliež haubice, sāk trīcēt žoklis. Es jutu traģisku sajūsmu. Es nelietoju vairāk nekā 20 gadus, bet tas viss ir kā normāla sēņu deva, turklāt saglabājas estēta apziņa. Tomēr visi priekšstati par sevi pagaist – es mākslinieks, es tāds, lūk, visāds, ar to nodarbojos. Satiekos ar īsto sevi.

Te bija aka, savācās 10–15 cilvēki pēc ūdens. Un atlidoja drons. Tikko atgājām no akas, un babāc! Viņi redz kādu sapulcēšanos, un viņiem pie vienas vietas, kas tur sapulcējušies. Izeju – akas vairs nav, bet staba galā caurs spainis. Krustojumā bliež tanki, pāri sētai svilpodamas lido mīnas. Bet, kad viss uz sekundi pieklust, ļoti skaļi čivina putni.

^***

Mani vecāki mēnesi nosēdēja Saltivkā [Harkivas rajonā]. Logu nav, sienas dreb, gulēt nav iespējams. Tētis saka: “Nu, man jāaplaista dēsti.” Personīgā telpa, nedrīkst tā atstāt. Aizbrauca, kad atslēdza visu – gaismu, gāzi, ūdeni. Tikai tad, kad māja zaudēja jebkādas sadzīves pazīmes, viņiem kaut kas noklikšķēja. Bet tur daudzi palika, cepot uz mangaliem. Kad es savācu vecākus, kāpņu telpā bija viens vīrelis, ar žurku. Kāds to nebija paņēmis, būris, žurka pa to skraidelē. Un stāv viņš tāds tieviņš, kalsns, piepīpē cigareti no iepriekšējās. Izgāja kopā ar mums un bargi noteica: “Gaismas nebūs līdz septītajam!”, tādā intonācijā, ka kuģis grimst un kapteinis uz tā palicis viens: man pakaļ nebrauciet, man ir žurka, viss tiek kontrolēts. Man bija fiziska sajūta, ka tur nevar izturēt ilgāk par stundu. Taču ļaudis tur dzīvoja, pieraduši, viņiem bija gluži cits slieksnis.

^***

Kad apšaudīja baterijas komandiera māju, mums ir tāds Vlads, bija atnācis karot kopā ar dēlu. Šķemba viņam trāpīja zem apakšlūpas, cauri mutei un nezin kā izlidoja ārā, neko neaizķērusi. Mums nebija iespējas viņu evakuēt, es viņu sašuvu tieši pagrabā. Uz pieres lukturītis, pieliecos, instrumenti – adatiņa, diedziņš, adatas turētājs –, un visu izdarīju. Viņu atveda, prasa: “Bet kas jums tā sašuva?” Viņš saka: “Tur, pagrabā, mums mediķis.” Viņi tādi: “Ei, nevar būt!”

^***

Risks, ka nomirsi, daudz lielāks, bet nekādu baiļu nebija. Vienkārši gribas pabeigt darāmo. Uzreiz saproti, ka dzīvē kaut kas patiešām ir svarīgs, bet kaut kas – štrunts, kam nav jāvelta laiks. “Bet kas ir vissvarīgākais?” – “Droši vien tas, ka es maz peldējos un sauļojos.”

^***

Tur dzīvoja mūsu ģimenes labākais draugs, tēvocis Borja. Viņi visu laiku sēdēja dzīvoklī, ne pagrabā. Gadījās, ka viņiem vajadzēja iziet ārā, kaimiņi pasauca. Viņi iziet no mājas, un pa viņu dzīvokli trāpījums, precīzi viņu logā, dzīvoklis deg. Bet viņiem bija kaimiņš ar mašīnu, nezinu, kāpēc viņš nebija agrāk aizbraucis no pilsētas. Viņš viņus iesēdināja, un viņi brauca DTR virzienā. Uz mašīnas bija uzraksts “Bērni”. Brauc, uz ceļa stāv ukraiņu armijnieki, apstādina mašīnu, ar varu visus izvelk ārā, noliek uz ceļiem, automāts pakausī. Lamājas: “Uz kurieni, velns lai parauj? Mēs te nosprāgsim, un jūs kopā ar mums. “Bērni”? Jums te ir bērni? Kāda velna pēc tas uzraksts pielīmēts?” Apaļīgā Nataša saka: “Man iekšā! Esmu stāvoklī!” Taču viņus tas neapstādināja, vienkārši blakus sāka krist šāviņi. Un viņi paslēpās, bet šie apdulluši iesēdās mašīnā un gāzi grīdā. Armijnieki sāka dzīties pakaļ, lai atņemtu mašīnu. Bet tam čalim bija ļoti forša mašīna.

^***

Bez kalcija es lēnām pārvēršos par Buratīno, gulošu baļķi. Sirds stājas, viena no pēdējām stadijām – kad tu vienkārši nespēj elpot, jo muskuļi pārstāj darboties.

Gājām ar kaimiņieni, arī viņai kalcijs vajadzīgs. Aptiekas izlaupītas, kalcijs kaut kur ir, kādam mājās stāv, bet mums tas vajadzīgs. Daudzi cilvēki nomiruši – vienkārši tāpēc, ka nebija zāļu. Parasti cilvēki deva mums savas aptieciņas, pārpalikumus, kam izbeidzies termiņš. Cilvēkiem vajadzēja: viņi mums kalciju, mēs viņiem – kaut ko apēst. Naudu ne. Mums bija kaut kāds šņabis, cigaretes. Mēs nesmēķējam, bet cigaretes mums bija, draugi aizmirsuši.

Pirmās dienas dzēru pa 100 gramiem, uzreiz izlēmu ekonomēt, pēc tam sāku dzert pa 50 gramiem, pēc tam 30 gramus, 25. Un sanāca tā, ka bija izvēle: vai nu paliekam, pēc tam ietinam paklājā un nesam uz prospektu, vai arī mēģinām visi kopā bēgt. Mēs nevarējām gaidīt pēdējo devu, vajadzēja būt kaut kādai rezervei, lai varētu staigāt. Mēs taču nevis vienkārši gājām, bet ar mantām. Un pudelītē tieši bija palikuši 50 grami.

^***

Tobrīd visu laiku bija diversanti. Krieviem tak naudas daudz – viņus saveda jau gandrīz pirms gada, viņi noīrēja dzīvokļus un tur sēdēja. Es personīgi redzēju nopietnu, sagatavotu specaģentu. Bija arī kaut kādi kreisie narkomāni, kas darknetā it kā atrada darbu, gāja, kaut ko filmēja un caur Kiwi saņēma naudu. Bet bija pamatīgi sagatavoti, ar leģendu, viņi tēloja pamuļķus. Vienu tādu atveda, viņš staigāja un pētīja pozīcijas, kur kādi ierakumi. Tādus kādus septiņus noķēra dažādās vietās, visiem viena leģenda. Viņam drēbes ar oderi uz āru uzvilktas, kaut ko īd. Nav skaidrs: it kā psihs, it kā nav. “Paskatieties, kādi viņam zobi!” Bet zobi balti. Un krosenes vecas, nomītas. Es domāju, kā viņš tādās staigā ziemas laikā, var taču saslimt. Novelkam krosenes, bet kājas baltas, nagi apgriezti. Pratinājām – ļoti izturīgs izrādījās, maksimāli. Tēloja psihu, bet tāds pavisam droši nebija, fiziski ļoti spēcīgs, gatavs, ka viņu saķers, spīdzinās. Neko tā arī nepateica, tikai: “Mumu…” Viņam saka: “Viss, uz pagrabu, šausim nost, pēdējā vēlēšanās.” Un viņš normālā balsī: “Vai varu paelpot gaisu pie vēdlodziņa?”

^***

Es vienkārši sen jau esmu pieradis: ja nav iespēju situāciju mainīt, tad jāsamierinās. Un dzeramais šajā ziņā palīdz. Dzirdu rēkoņu, izeju – lidmašīna tieši virs galvas, lido gar Dņipru, pēc tam sprādzieni. Es nodomāju: “Nu ko, Mitja…” Paņēmu konjaku un izdzēru pudeli – un no jauna likos gulēt. Citādi vienkārši sēdētu panikā, un viss.

Tas ļoti palīdz, kad virs tevis lidmašīna un dzirdi sprādzienu, – uzreiz paķer, sekundes laikā. Smadzenes uzreiz vietā. Tā depresija, kas man bija, pārgāja, it kā ar aukstu ūdeni būtu apliets. Uzreiz atskaidroja, milzīgs adrenalīna sprādziens. Domāju: vai tad tās ir problēmas? Skatos uz sevi spogulī – it kā būtu skābi sarijies, acu zīlītes kā pogas, pilnīgs skaidrums!

Uzreiz visiem tuviniekiem, radiem, piezvanīju, uzreiz visiem. Kam nebiju atzinies mīlestībā – atzinos. Man bija ļoti saspīlētas attiecības ar mammu. Bet, tikko sākās karš, viņa kļuva tik iejūtīga. Un arī es pret viņu pavisam citādi izturos. Agrāk ar viņu nevarēju par visu runāt, bet tagad varu par visu ko. Es sapratu, ka man vajadzēja pavisam citādi sarunāties, un tad viss būtu bijis kā patlaban. Mēs tagad sarunājamies maksimāli maigi, viņa vairs neuzdod liekus jautājumus, sākusi saudzēt mani.

^***

Pirmajās dienās Mariupoles mērs runāja: viss normāli, viss kārtībā, pilsēta aizsargājas, pārtikas pietiek. Es tātad sapratu, ka pārtikas nepietiek, vajag sapirkties. “Ar ūdeni viss kārtībā, traucējumu nav,” – sapratu, ka jānodrošinās arī ar ūdeni. “Viss kārtībā, transports darbojas, veikali strādā parastajā režīmā, klausieties tikai oficiālās ziņas.” Ziņās stāsta, kādi mēs esam malači, cīnāmies, aizsargājamies. Tad šīs ziņas pēkšņi pārtrūka. Bet mērs turpināja visus mierināt, taču noprotams, ka vairs ne no savām telpām, bet no kaut kurienes tālu. Marta pirmajā datumā viņi jau bija aiztinušies, bet mūs vienkārši pameta saplosīšanai kā dzīvu vairogu, vienkārši gaļu, ar ko aizsedzas, – es tieši tā sajutos. Viņš pateica: “Es ar saimniecību nodarbojos, ar armijniekiem man nav nekāda sakara.” Nu labi, ar saimniecību. Ir patvertņu saraksts, cilvēki lasa šo sarakstu, aiziet, bet tur – noliktava, viss ciet, viss pilns ar mēsliem. Uzlauza, atnāca saimnieks, atkal aizmetināja. Dabiski, nekas nav sagatavots, nu kaut vai ūdens rezerves, nerunājot par ēdienu. Mūsu kaimiņiene trīs dienas sēdēja caurvējā uz plika betona, ne krēslu, nekā. Cilvēku sabiedrība izbeidzās ar marta pirmajām dienām, sākās reāli pirmatnējā iekārta.

^***

Ceļš no Makarivas ciema bija kā nosēts ar sašautām mašīnām. Pie mums kaimiņu ciemā nošāva 64 cilvēkus. Motižinā un Kopiļivā – tie ir divi savienoti ciemi. Velni taču domāja, ka viņi atnāks uz šejieni un mēs viņus sagaidīsim ar ziediem. Bet te no katras mājas naida straume un automāta stobrs. Iegāja ciema padomē – uzreiz vajag sarakstus, kur kurš bijis, kurš dienestā, zemessardzē, Donbasā utt. Nogalināja ciema padomes vecāko, viņa bija pateikusi: “Sarakstus nedošu.”

Haivoronas rajonā bija milzīgs krievu grupējums. Viņi atnāca, pirmajā dienā pateica: “Ja nepartizāņosit, nefotografēsit, nefilmēsit – dzīvosit. Bet, ja metīsiet pudeles, tad paši saprotat.” Blakus bija elites ciematiņš – visādi prokurori, menti, tie aiztinās uzreiz; tur visu izlaupīja.

^***

Sākumā bija sajūta, ka nav māju, pilnīgi ārprātīga, tu brauc un nesaproti: uz kurieni tu atgriezīsies? Kur tavas mantas, tev nekā nav. Es dzīvoju nekur, mana mājīgākā māja – tā ir automašīna. Mūsu bija ļoti daudz, arī suņi, mēs traucējām visiem kaimiņiem. Bet mašīna – vienīgā vieta, kur jutos drošībā un vismaz kaut kādā nošķirtībā. Es ņēmu suni, mēs ar to gulējām mašīnā. Es tur strādāju un vairākas naktis nakšņoju, ja nepaspēju aizbraukt līdz komandantstundai. Manas sadzīves problēmas atrisināja viens bikls jautājums feisbukā: es jautāju, kur varētu pieskatīt kādam dzīvokli, un bija daudz dažādu variantu. Karš atņēma mums robežas, es pārstāju justies tāda kā viena pati. Tu pārstāj domāt, ka tev nav māju, tāpēc ka tagad tavas mājas ir visur.

^***

Ja tu atrodies priekšējā līnijā, tas nozīmē totālu uztraukumu, bailes, ka esi nodots. “Ja nu mūs kāds pametis, nav pieskatījis? Bet ja nu mēs visi esam uzmesti, ja par mums aizmirsuši? Ko darīt? Darīt – ko?” Tāda sajūta ir visu laiku, bet pēc tam atgriezies no uzdevuma, redzi: nē, viss normāli, pats sevi esi saskrūvējis. Es arī dzīvē neesmu īpaši drosmīgs, man, protams, bija bail kaujas pozīcijās. Tik briesmīgi kā karā nav nekur un nekad.

Bet, ja sēdi bez uzdevuma, ir ļoti garlaicīgi, ak dievs, cik garlaicīgi, kā man tas viss ir apnicis, es varētu darīt gan to, gan šo. Un pazīstams čoms izliek storiju, kā viņš ar savu meiteni tusē pa Ļvivu. Bļin, bļin, bļin, bet kāpēc atvaļinājumi tik reti, vispār esmu labs puisis, kāpēc lai mani nepalaistu uz kādu mēnesi, ja nekas īpašs nenotiek?

^***

Kijiva marta sākumā – tā ir kodolziema. Pirmajā nedēļā, kamēr visi vēl nebija izbraukuši, veikalos nebija nekā, un ļoti gribējās maizi. Plauktos bija tikai produkti vegāniem un suši sastāvdaļas. Pilsēta bija trauksmaina. Un ļaudis staigāja kā pelēkas ēnas, taču ne cits citam svešas ēnas.

Man bija milzīgi saraksti, vajadzēja savākt kasti ar medikamentiem. Un redzu, kā pie aptiekas veidojas rinda. Un stāv viena vecmāmuļa ar kaut kādu papīrīti drebošā rokā. Un meitene, kas man pārdeva, viņai saka: “Aptieka neatvērsies.” – “Nu labi, meitiņ, nu nekas.” Es izeju, saku: “Kas jums vajadzīgs?” – “Asinsspiediens man, neko vairs nevaru saprast, kaut kur savas smadzenes esmu pasējusi.” Un es tad paklusām ņēmu šo papīrīti, nopirku, iznesu, nopirku, iznesu. Naudu no šīm vecmāmuļām es neņēmu, notērēju kādus divus tūkstošus. Viņas mani apkampa, svētīja. Vairākas stundas apkampienu ar vecmāmuļām.

^***

Bija sajūta, ka tas viss ir drausmīgi muļķīgi, nav vajadzīgs. Līdz 2013. gadam bija neiespējami iedomāties Krievijas uzbrukumu, jo Ukraina bija Krievijas vasalis, pārklāšanās bija milzīga. Prokrieviskie politiķi kontrolēja veselus reģionus un milzīgas frakcijas Radā. Krievi kontrolēja ievērojamu ekonomikas daļu, daudzi strādāja viņu uzņēmumos. Valdīja maigais spēks, un, lai kāds tas būtu – neelastīgs, padomju, korumpēts –, izturēšanās pret Krieviju bija normāla, un to vēl varēja uzlabot. Arī Maidans nebija pret Krieviju, visiem bija pie vienas vietas, tā nebija tēma. Tāpēc visiem ir milzīga netaisnības sajūta. Jā, mēs visi uzskatījām Krieviju par agresoru: Krimas aneksija, karš Donbasā. Taču niknuma pret krieviem kā tautu nebija, tad vēl varēja nodalīt tautu no valsts. Visi klausījās krievu repu: visvairāk klausītais 2021. gada albums – hiphoperam Slava KPSS.

^***

69. nams aizdegās, un vecmāmuļai no ceturtā stāva nācās lēkt pa logu uz segas. Viņa bija atbraukusi no Mariupoles pie dēla, bet dēls ar sievu kaut kur bija aizbraucis, viņa sēdēja viņu dzīvoklī. Viņa izlēca uz segas, tur bija ukraiņu karotāji, un mūsu kāpņu telpas kaimiņi arī turēja. Bet viņa vienalga nokrita, sasita kājas, jo sega ir sega. Vēl sasita galvu, roku bija apdedzinājusi. Viņu nolika kaimiņu dzīvoklī, un kaimiņi aizgāja uz bumbu patvertni, atstāja viņu. Mēs dzirdam, kāds kliedz: “Palīgā!” Es ieeju, prasu: “Te ir kāds?” Viņa guļ uz grīdas, ārā mīnus 10, todien tieši izsita visus logus. Pacēlām, nolikām uz dīvāna, viņa atkal nokrita. Mēs gājām, nesām ūdeni, kaut ko paēst. Vecmāmuļa diezgan stipra, ja viņu ieliktu slimnīcā, viņa izdzīvotu. Bet kurš viņu nesīs? Apšauda nepārtraukti, četriem cilvēkiem jāriskē ar dzīvību viena dēļ. Viņa nomira 8. martā, nosala un pārstāja saukt palīgā. Apklusa, un viss. Mēs vairs tur negājām, jo bija briesmīgi skatīties. Mēs jau uz ielas bijām saskatījušies.

^***

Lūk, stūris, un aiz stūra stāv tanks. Jūs uz to skatāties, bet jums ir tikai automāts. Tiešs trāpījums pa māju, cilvēks pie mājas, siena nobrūk tieši viņam virsū. Es nespēju izteikt ne vārda, smoku, mani aiz bruņuvestes velk prom. Visi nolaiduši acis, absolūti visi pārbijušies. Kam tādam mēs nebijām gatavi, proti, mēs nekam tādam nebijām gatavoti.

Bija cilvēki, kurus satrieca tieši morāli, nu, tiešs šāviens no tanka – tas ļoti spēcīgi salauž psihi, jūs sākat bīties no mazākā troksnīša. Jūs skrienat, visur slēpjaties, jums vairs nav normālas dzīves. Cilvēki nāk uz mūsu apakšvienību pieteikties, visi kruti: “Mēs tagad…”, “Mēs gan…” Bet pēc pirmās apšaudes sēž apjukuši, pārbijušies: “Viss, mēs tur vairs neiesim.” Tādi cilvēki tur nav vajadzīgi principā, viņi atsakās, un viņus vienkārši noraksta. Vairums viņu ir jau Kijivā, viņus nosūtīja uz citiem objektiem. Cilvēks grib būt noderīgs, taču ne karot, nu, varbūt posteņos uz ceļiem, taču ne vairāk.

Tik un tā pat šādos apstākļos jokoja. Kaut kādi visai stulbi jociņi, taču jokoja. Ļaudis reaģēja dažādi. Bija atsevišķa kareivju kategorija, kas teica: “Braucam, sašķērēsim krieveļus!”, tieši šie parasti pirmie neizturēja. Es vienmēr teicu: “Čaļi, keep calm, aizrunāsities, gan vēl pakarosim.” Kaut kā tā arī notika. Nekas, tagad visi nomierinājušies, neviens vairs nebļaustās.

^***

Visbriesmīgāk bija, kad deviņos no rīta meita brauca uz darbu. Viņa strādā produktu bāzē par dispečeri. Ja neaizbrauks, mašīnas nekustēsies. Izgājām uz ielas, un nav skaidrs – no tās puses bliež, no šīs. Viņa aizbrauca tur, piezvanīja: “Mammu, viss kārtībā.” Bet vēl taču jāsagaida, kad atgriezīsies. Saku: “Tev tur nav bail?” – “Mammu, tik bail, ka nespēj iedomāties. Mums te Žukovska ielā jau vairs nav veikala.” Pēc vairākām dienām saka: “Mammu, es vairs nebraukšu.” Aizbrauca tik un tā: “Tur bez manis un Innas vairs neviena nav. Bet vajag taču, lai produkti uz pilsētu brauktu.” Viņiem bāzē 200 šoferu, viņa saka: “Maiņā seši šoferi, četri atnāca, nolika atslēgas: “Es nebraukšu.” Ko man darīt?” Mūsu kaimiņš arī šoferis, sacīja: “Labi, turies, es rīt būšu, brauksim. Es vēl piezvanīšu vecajiem paziņām.” Un nākamajā dienā bija jau 24 cilvēki.

^***

Gūstekņu nošaušana, cietsirdība pret kareivjiem – tas no iekšpuses, no armijas, izskatās pavisam citādi. Tu īsti neesi gatavs to darīt, taču to uztver kā normu. Katrs mūsu kareivis gatavs, ka viņu gūstā neņems. Arī tam, ka dažās situācijās arī mūsējie neņem gūstā. Uz mūsu posteni izvirzījās krievu kolonna, un bija kauja. Kolonnu sasita, sadedzināja, jo turpat blakus atradās ukraiņu specnaza grupa. Viņi izvilka no vienas mašīnas ievainotu kareivi un puskilometru nesa uz savām pozīcijām, saņēma gūstā. Un katru reizi, kad manā klātbūtnē virsnieks to stāstīja, atskanēja viens un tas pats jautājums. To uzdeva pat mūsu mediķi: “Kāpēc jūs viņu stiepāt? Kāpēc nepiebeidzāt?” Ja godīgi, tas atkarīgs no vienības. Tu vari nokļūt gūstā, un pret tevi izturēsies labi, bet var arī spīdzināt un nošaut, kā nu paveiksies. Taču apiešanās saskaņā ar Ženēvas konvenciju – tas drīzāk ir izņēmums.

^***

Skaties ziņas – stāv krievu sieviete ar bērnu, sniedz interviju: “Cilvēku žēl, protams, bet tas ir nepieciešams…” Ar tādu skumju mūli, un turpat pastaigājas viņas bērns. Esmu pacifists, taču, zini, pašreiz no mana pacifisma vienkārši ne sūda nav palicis. Domāju: kuce, tevi tagad drāztu, bļaģ, veselu nedēļu desmit kareivji, bet pēc tam nošautu. Bļaģ, kā to var attaisnot? Tās taču ir vienkārši pamatlietas. Ko, jūs vairs ne sūda nejēdzat? Kamēr nesajutīsiet, kā jūs sit, jūs nevarat iztēloties, kā tas ir? “Droši vien tā vajag…” Bet ja tevi tagad nolaidīs no kātiem? Droši vien tu arī būsi iztērētais materiāls?

^***

Pirmās 15 minūtes es droši vien vienkārši sēdēju, nevarēju pamosties. Bērns gulēja, skaidra lieta. Es patiesībā nekad tik agri nemostos. Atceros: kad apsēdos gultā, skatos pa logu, vēl tumšs, bet jau aust, un es sajutos, it kā nebūtu savā dzīvoklī, bet kādā citā vietā. Un, kad mēs braucām prom, es nejutu, ka mēs braucam prom no Kijivas. It kā zinātu, ka man vajag uz to pusi, un viss. Atbraucām uz Ļvivu, es viņus noliku gulēt, pats atkorķēju vīna pudeli un izgāju uz ielas. Skatos debesīs, bet tur šāvieni, pretgaisa aizsardzība strādāja, skanēja sirēna, bet manī nebija nekāda pašsaglabāšanās instinkta. Tu neesi vairs tu, un tas vairs nav tavs ķermenis.

^***

Trešajā dienā es jau gulēju uz lauka, mēs gaidījām krievu kolonnu. Ciems bija ļaužu pilns, tur bija evakuētie no Kijivas. Nebijām domājuši, ka viņi ieradīsies tik ātri un mūs aplenks. Ciemā es satiku tādus pašus, kuri klīda, meklējot domubiedrus. Cilvēki bija apjukuši, mēs savācāmies – sākumā kādi 15, pēc tam jau 40. Sadalījāmies vienībās, bija seši automāti, nevienas bruņuvestes, nevienas ķiveres. Mēs dēvējām sevi par bomž-krū. Kāds bija zemessardzē, kāds mēbeļnieks, vēl kāds celtnieks, apsargs. Pēc kāda laika saņēmām kaut kādu kaujas komplektu.

Krievi virzījās pa trasi milzīgām kolonnām, raka ierakumus. Mums nebija ieroču, lai viņus apstādinātu. Plus vēl ciems, pilns ar cilvēkiem. Mēs sapratām, ka šaut tikai šaušanas dēļ ir nejēdzīgi. Mūsu pamatfunkcija bija izlūkošana un kaut kādu lietu piegāde.

Mūsu kodols – pieci seši cilvēki, ļoti dažādi, vairumā laucinieku tiešums, slikta izglītība, lamzaki, ar šausmīgām manierēm. Bet tobrīd man nekā labāka nebija. Es ar viņiem ietu visur un gāju. “Vajag braukt? Braucam. Nu jā, varam atdot galus.” Bija tāds garīgs pacēlums un patiesums: “Tev to vajag? Še!” Brīnišķīga sajūta, taču vēlāk tā pašķīda. Jo kāds tomēr neizturēja, aizbrauca un neatbrauca. Kāds sāka žūpot, tagad dzer ļoti daudzi. Čalis nodzērās līdz baltajām pelītēm, staigāja pa ciemu: “Dodiet man krievu zaldātu!”, izšāva uz kaimiņieni, nenošāva, bet nobijās un nošāvās pats.

^***

4. martā mēs sākām strādāt ar asām sāpēm – zemessardze, armijnieki, bez atlīdzības. Bet pilsētā viss bija ciet, 2–3 zobārsti uz pilsētu. Satiksmes nav, no rītiem es ārstus savācu ar mašīnu pa visu pilsētu, bet vakaros līdz komandantstundai – atkal atpakaļ. Un tādā sasprindzinājumā tu atrodies no rīta līdz vakaram. Un atnāk jauns puika, 30 gadi, no zemessardzes. Normāls, vietām pat inteliģents, ar bārdiņu, normāli runā. Un mēs ar viņu runājam, bet sāk gaudot sirēna un tā patālāk dzirdams: babah. Es paceļu acis un viņam saku: “Tūlīt jūs pierakstīšu.” Un viņš tā skatās, saka: “Bet jūs parādiet savu portfolio.” Es jūtu, ka man brauc jumts: “Ko?” – “Nu, parādiet savu darbu portfolio.” Es saku: “Tu ko, galvu sapisis esi? Es, bļaģ, braukāju pa pilsētu, vācu kopā cilvēkus, lai pieņemtu ar asām sāpēm!” – “A ko jūs ar mani tā runājat!” Vārdu sakot, līdz klopei nenonāca, bet salamājāmies kārtīgi. Viņš aizcirta durvis, aizgāja. Nezinu, kāpēc es pēkšņi atļāvos būt pats par sevi.

^***

Vienībā es iepazinos ar daudziem interesantiem, labiem cilvēkiem. Viens puisis, arī Borja, izskatās kā Tolkīna rūķis – maziņš, drukns, ruds, bārdains. Runā suržikā. Viņš bija strādājis par feldšeri uz ātrajiem un vienreiz, atbraucis uz ugunsgrēku pirms ugunsdzēsējiem, iznesa no uguns trīs cilvēkus. Apdega par 80%, brīnumainā kārtā izdzīvoja, kad iznāca no slimnīcas, staigāja ar grūtībām. Viņu spieda strādāt, viņš apvainojās uz medicīnu, kļuva par elektriķi. Vai Viktors, garš, kalsns, nervozs, visu laiku auro, strīdas. Viņš deviņus gadus nodzīvojis Čehijā, strādājis par ķirurgu, paaugstinājis kvalifikāciju, dzīvojis labi. Sākās karš – nopirka biļeti, parunāja ar sievu: viņa bija kategoriski pret. Atbrauca, atnāca uz komisariātu. Vai Dima, viesstrādnieks, pirms astoņiem gadiem dienējis specnazā, bet viņam piegriezies armijas pofigisms, viņš atvaļinājies un aizbraucis uz Norvēģiju kā celtnieks. No katra brauciena vedis 80 tūkstošus eiro, jau plānojis tur palikt pavisam. Taču 24. februārī paņēma biļeti uz lidmašīnu. Šie cilvēki man dziļi simpātiski, vienkārši viņu izvēles dēļ.

^***

Īsāk sakot, atnāca pie manis Vitjoks, un es uzzināju, ka dažos labos draudzīgos bāros iemitinājusies jaunatne, vienkārši tāpēc, ka tur labi pagrabi, un pie viena sākuši taisīt kokteiļus: sapirkās benzīnu, putuplastu, šķīdināja šo putuplastu. Es aizgāju uz Kosmosu, tur čaļi: “Mitja, slīpmašīna ir? Un diski? Davai, taisām prettanku ežus?” Nav ne slīpmašīnas, ne disku. Redzu, veči ar kāpnītēm, aizkrāso ielu nosaukumu plāksnītes – lai dezorientētu krieveļus. Es saku: “Čaļi, iedodiet disku slīpmašīnai.” – “Kādu disku, kādai slīpmašīnai?” Rūpnīcā iedeva kaut kādu metālu – varēja taisīt no tā, kas bija. Pēc tam viena firma padzirdēja, ka mēs sākam taisīt ežus, uzdāvināja mums instrumentu čupu. Prasa: “Vai drīkst, mēs jūs pareklamēsim?” Un mēs izveidojām šo ežu ražošanu, dienā 100 gabalus laidām ārā.

Mūzika, mākslinieki, strādājam rūpnīcas teritorijā un visu laiku skatāmies debesīs, ka tik nav dronu. Pilns muļķīgas informācijas, iezīmējumi, Molotova kokteiļi, galvā putra. Tagad jau visi zina, kas ir bombardēšana, ar ko tā atšķiras, kas patiešām jādara, tās vairs nav tikai runas. Mēs pamatīgi nogurām, un vēl ziņas. Dzīvojām pagrabā, bet tad vienā vakarā kāds čalis ieslēdza kaut kādu bojeviku. Un pēc tam es nolēmu no turienes iet prom. Tas bija tik ārprātīgi. Man ir pārbīlis, jau kad stipri aizcērtas durvis.

^***

Pie mums atbrauca viena sieviete no Rubižnes, izstāstīja, kas notiek ar pilsētu, kad klāt ir fronte. Viņa tur sēdējusi pagrabā ar diviem mazdēliem, četras dienas neko nav ēduši. Tev ir 10 minūtes, lai aizskrietu kaut kur pēc ūdens vai ielīstu kādā sabumbotā mājā pameklēt makaronu paciņu vai kartupeļus. Stāstīja, kā ēduši suņus. Pēc tam atraduši vedēju, kurš par četriem tūkstošiem no cilvēka viņus izvedis. Un viņš atbraucis, saka viņiem: “Braucam!” Bet viņas znots tieši bijis aizgājis meklēt ēdamo. Un viņi aizbrauca, pameta viņu tur.

^***

Mīna trāpīja precīzi mūsu pagalmā. Es tur tikko biju pabeidzis salikt vasaras virtuvi, galdiņus, soliņus, gultu. Domāju, cik labi tagad tajā gulēšu. Vārdu sakot, visu sašķaidīja, sagrāva, sētu izsita, vārtus, tur bija labs metāls. Aizlidoja kādus 40 metrus pāri ielai caur citiem vārtiem un ievainoja zemessardzi. Man kliedz: “Ievainotie!” Ieskrienu tur, saprotu, vienam šķemba kājā, otram aiz auss, trešam – zem lāpstiņas. Es viņus sašpricēju un skatos uz šo Ļošu, kuram auss, saprotu, ka viņš absolūtā bezsakarā, nesaprot, kur atrodas, viņam ļimst kājas.

Aizskrienu līdz ierakumiem, nometu bruņuvesti, ķiveri, saku: “Veči, aizskriešu līdz stārlinkam, piezvanīšu Iļjam, tūlīt, burtiski piecas minūtes.” Aizskrienu līdz pagriezienam, dzirdu troksni, redzu uzliesmojumu. Izrādās, 150. lādiņš, kas nokritis piecus metrus no manis. Tur bija ceļš un uzreiz nokalne, un lādiņš nokrita turpat nedaudz uz leju pa nokalni. Man džinkst ausīs, neko nedzirdu, dūmi, saprotu: jāskrien, vēl divas sekundes. Skrienu, iekrītu sprādziena bedrē, sāku ripot lejup, un tajā brīdī uzbliež vēl, visur lido šķembas. Aizskrienu līdz kontroljoslai, kur bija mūsu vietējais štābs, kur stārlinks. Ieskrienu, viņiem tāds jaudīgs pagrabs, un tur blakus uzsprāgst vēl viena mīna, mani pamet sprādziena vilnis, tur velns viņu zina cik pakāpienu… Ieveļos pārbiedēts, ausīs džinkst, acīs migla. Bet tur sēž tāds jaudīgs onkulis: “Tev ko, bail? Tu ko, bēgi?” Mani pārņem niknums, dusmas, vienkārši sākas histērija. Rakstu Iļjam, tā un tā, trīs ievainotie. Un eju atpakaļ. Atceros savu meiteni, mammu, brāli, un man stulbi sariešas asaras acīs. Es skatos uz sprādziena bedri, tā man līdz ceļiem un pusotra metra diametrā. Cenšos apstādināt asaras, nevaru. Domāju par saviem tuviniekiem: kādēļ tas viss? Nebūtu uzvilcis bruņuvesti un ķiveri, mani vispār varēja saraut gabalos! Puiši pienāca pie mašīnas, jau saprata, ka man viss dirsā.

Pēc tam atnācu uz to vasaras virtuvi, tur noliku bruņuvesti, ķiveri, automātu, saklāju gultu, vārīju ēdienu, mana plītiņa. Viss apbērts ar apmetumu, viss tajos mēslos, es sāku vākt kopā. Apgūlāmies ar tēvoci Veņu, skatāmies viens uz otru un smejamies. Kaut kādi histēriski smiekli.

^***

Ir situācijas, kad daudz gatavo ēst, gatavo un tev nav laika to aiznest, tad aiznes citi cilvēki. Pēc tam tu viņiem taujā: “Nu kā tur, kā?” Viņi: “Forši, teica paldies, visu izķēra, bērni vispār sajūsmā par biezpiena plācenīšiem ar iebiezināto pienu.” Un tu tāds stāvi: “Bļin, nākamreiz pats nesīšu…”

Reiz, kad stāvējām stacijā ar tēju, ieraudzīju kādus metrus 10 tālāk sēžam māti ar mazo. Sēž un mieg ciet, bet blakus viņas meita, vecāka, gadi pieci, stāv, sargā mantas. Es paņēmu divas tējas glāzes un laikam piegāju pārāk strauji, meita pat ieķērās mantās. Saku: “Neuztraucies, es jums tēju atnesu.” Viņa skatās uz mani, neko nesaka, bet māte pamodās: “Nē, nē, paldies, nevajag.” Un viņas skatās uz mums, un pēc kādām 10 minūtēm meita tomēr pienāca, paņēma tēju, tad atgriezās, paņēma šokolādi. Viņas it kā bija noticējušas. Nezin kāpēc no kara sākuma atmiņā uzpeld tieši šī ainiņa.

^***

Pirms paša kara sākuma slikti cilvēki likvidēja mūsu institūtu, apvienojot to ar citu. Pretēji kolektīva gribai, pretēji divu mācību padomju lēmumiem. Un ziniet, kad mums trāpīja, bojājumi bija atkarīgi no grēka pakāpes. Tos, kas bija aizstāvējuši apvienošanos, sašķaidīja lupatās. Administrāciju, kas nevarēja neko izlemt un šūpojās kā orhideja āliņģī, sadragāja spēcīgi, taču ne nāvīgi. Bet mūsu katedrā no galda nokrita zila stikla vāzīte un saplīsa. Turklāt mūsu mājā – es dzīvoju blakus institūtam – notika dīvainas lietas. Sprādziena vilnis nāca no pagalma uz māju, bet dzelzs durvis izrautas uz ārpusi. Tās neiespieda uz iekšu, bet izgrieza uz āru. Kāpēc? Izskatās, ka, radot hiperspiedienu, tas pats vilnis nevar neizveidot nākamajā slānī vakuumu.

Taču emocionāli tas mani aizskāra visai maz, esmu ļoti racionāls cilvēks. Zināt, kad es jutu pa īstam smagu emocionālo stāvokli? Viens mans aspirants pēc īpaši trokšņainas apšaudes piezvanīja no ārzemēm pajautāt, kā man klājas. Es sajutos vainīgs un izlasīju rakstu, ko viņš bija man atsūtījis pirms pāris nedēļām. Tur ļoti sīki aprakstīta atompatvertņu celtniecība. Lūk, tad man kļuva pa īstam slikti. Tāpēc, ka tur aprakstīts tas, no kā mūs šķir ļoti niecīgs attālums. Es to nopublicētu visos Eiropas laikrakstos. Un cilvēki šo ļoti garlaicīgo profesionālo tekstu lasītu kā bestselleru.

^***

Vispirms atnāca kareivji izlūkot, pēc tam iebrauca tanki, apšāva visus, kas kaut mazliet pretojās vai, kā viņiem šķita, varēja to darīt. Tur bija pavisam neliela zemessardzes daļa, kādi 50–70 cilvēki, faktiski neapbruņoti. Ukrainas armijas pilsētā nebija.

Es aizbraucu uz apgabala administrāciju pajautāt, kas notiek, ko darīt. Viņi taču vienmēr uzstājās – nopietni onkuļi uzvalkos. Taču administrācija bija aizbēgusi pirmajās dienās, tur bija ciet. Aizbraucu uz pilsētas domi, tur mērs sēdēja uz pakāpieniem. Cilvēki nāca, gribēja kaut ko uzzināt, bet viņš bija pamatīgi apjucis, vienkārši sēdēja. No rīta izbraucu pilsētas centrā un ieslēdzu Ukrainas himnu. Un uzfilmēju video, ka Hersonā ukraiņu karogi, skan himna, mēs nepadodamies.

Bet pēc pāris dienām sākās mītiņi. Okupācija, jā, bet mēs gribam dzīvot Ukrainā. Tas bija ļoti liels mītiņš, kādi desmit tūkstoši. Mēs ieraudzījām, ka mūsu ir daudz. Garastāvokli uzlaboja tas, ka pēc tam krievu zaldāti ņēma un aizbrauca no pilsētas. Mēs domājām: mēs viņiem parādījām, ka Hersona ir Ukraina, un viņa ņēma un aizgāja. Bija sajūta, ka esam uzvarējuši, tūlīt nosvinēsim un turpināsim dzīvot. Ļaudis gāja ielās katru dienu, un kādu laiku neviens viņus neaiztika. Pēc tam noskaidrojās, ka rosgvarde izmantoja tāloptiku, viņi visus safotografēja un sāka nolaupīt cilvēkus. Cilvēks bija aizgājis uz mītiņu, bet mājās neatgriezās. Cilvēki pazuda, lielākā daļa tā arī neatradās. Par dažiem runāja, ka tie esot kādā tur izolatorā. Atlaida tikai nedaudzus; viņi stāstīja, kā tur spīdzina.

^***

Neviens neko nezināja, taču naids pret visiem armijniekiem visiem bija vienāds. Mums bija vienalga, tie vai šitie, tāpat nav ko teikt. Vieni saka, ka nākuši mūs glābt. No kā glābt, nav skaidrs. Otrie glābj, bet tā glābj, ka aizsargājas ar mums pašiem.

Vienkārši gribējās iet un sadedzināt viņus visus, iemest ar Molotova kokteili pirmajam karotājam, kuru satiksi, krievs vai ukrainis – nav svarīgi. Jo tas viss ir tik šausmīgi, tā tevi iebiedē, tu vienkārši gribi, lai tas viss beidzas. Es neieredzu viņus visus, normāls cilvēks dienēt neies. Tu taču zini, ka nospied to nolādēto pogu un bumba lido uz māju, tur cilvēki, tur bērni.

^***

Otrajā dienā pie manis atveda draudzeni, kuras mājā trāpīja, viņa bija kontuzēta. Bija ļoti pārbijusies, nemitīgi runāja, ātri-ātri, man jau galva no tā griezās. Viņai sāpēja galva. Viņa stāstīja un stāstīja, kā viņu aizveduši uz bumbu patvertni, nemitīgi dažādos veidos atkārtoja vienu un to pašu. Bija ļoti spēcīga reakcija uz jebkuru skaņu. Es sapratu, ka tas pāries, ka man vienkārši ir jābūt ar viņu. Viņa visu laiku runāja, ka viņai bail, bail, bail. Centās apsēsties tālāk no logiem, vakaros neļāva man iedegt gaismu. Viņa baidījās pat tad, kad es aizdedzināju svecīti. Es teicu: “Nu ejam, iziesim pagalmā, tu pārliecināsies, ka no ārpuses nekas nav redzams.”

^***

Tu guli aizmidzis. Gaisa trauksme, un tu lēnām stīvē kājās zābakus – un te pa tevi atlido raķete. Tā pilnībā sagrauj pusi ēkas un izsit stiklus. Tu paķer automātu, jo tas ir kā glābiņš, kā kaut kas, pie kā ķeras slīcējs. Un izskrien gaitenī: “Ko darīt?” Tev atbild: “Laidies!” Ēka brūk. Kad esi izskrējis no ēkas, tur stāv ļoti daudz cilvēku, apstulbušu tāpat kā tu. Pēc tam atlido otra. Tu ej pa drupām, no kurām rēgojas laukā cilvēku rokas, tās mēģina tevi satvert. Bieži pēc trāpījuma cilvēku sakropļo līdz neticamam stāvoklim, un tu mēģini abstrahēties no tā, ka tas ir cilvēks. Tevi darbina mežonīgs adrenalīns: skriet, cīnīties, vilkt laukā ievainotos, ieņemt kaut kādu aizsardzību.

Ir pieredzējuši puiši, kas ir karojuši, viņu uzdevums tādā brīdī ir paņemt tevi, sapurināt, aizvest uz mierīgu vietu, pajautāt, kā tu jūties, ja ir pavisam slikti, iedod iedzert. Kaut kā tevi uzmundrināt, parādīt, ka tu, vecais, nebūsi nākamais. No tā, ar kādu cieņu šie cilvēki runā par kritušajiem, tu sāc domāt, ka tas bija labs cilvēks, žēl, ka tā noticis. Bet tu nopūties, nomierinies, pieņem to. Ja tā notiek, tu nekļūsti par zvēru kā jūsējie Bučā. Bet, ja seržants tev sadod pa mūli, saka: “Pis, jauniņais, uz priekšu, bļin. Pie dirsas, ko tu tur jūti vai domā. Kusties, citādi es tevi nošaušu, man ir hoholu patronas.” Ja nokļūsti tādā atmosfērā, no tā rodas tā nežēlība.

^***

Reizēm, kad notika kaujas, negulējām, visu laiku bijām kā uz štikiem. Bet citreiz ar puišiem atlaidām grožus, skatījāmies seriālus. Ja visu laiku esi uzvilkts, ilgi tā nevarēsi. Ieslēdza kaut kādu filmu – sēžam. Un skaties filmu, kuru jau esi redzējis, un toreiz domāji: nu sūds uz kociņa. Bet tagad skaties uzmanīgi, klusējot.

^***

Vienreiz skaiti “Mūsu Tēvs debesīs” un desmit reizes “Esi sveicināta, Marija”. Kamēr no šejienes aizgāju līdz mājām, tieši sanāca desmit “Mūsu Tēvs” un simts “Esi sveicināta”. Ļoti nogurstu. Pirmās nedēļas gulējām apģērbti un apauti, nost neģērbāmies – vai mājās, vai bumbu patvertnē, vai pie paziņām, cik nu tālu tiku. Pirmā mēneša laikā es droši vien nakšņoju kādos 15 dzīvokļos. Vienkārši te, baznīcā, iepazīsties, reizē ej uz mājām – apstājies – un krēslā, uz grīdas, uz ķebļa. Ne zābakus novelc, ne ko. Tāpat vējjakā iedzer tēju – jo ne jau visiem bija apkure. Kaut kāds maizes gabals somā, ūdens pudele, kaut vai puslitra. Veikali taču bija sagrauti, no turienes vilka ārā cigaretes. Ej, un ir ļoti sāpīgi, ka to dara savējie. Nepietiek, ka karš, bēdas, vēl paši tādi.

^***

Azova jau kopš 2014. gada mums neizraisīja nekādu pieķeršanos vai mīlestību. Ja tev ar varu iestāsta, kādā valodā vajag runāt, tas nav pārāk uzjautrinoši. Un skolu pilsētas centrā pārvērst par karabāzi – tas ir praktiski kā paņemt dinamīta gabalu un aizdedzināt, nav diez kāds risinājums. Es vienmēr esmu runājis krieviski, bet līdz 2014. gadam vienmēr ļoti pozitīvi attiecos pret mūsu ukraiņu valodu. Dziesmas dziedājām, mīlējām. Kad Zelenskis nāca pie varas, bija cerības, ka viņš kā krievvalodīgs cilvēks… Ne jau ka mēs bļāvām par “krievu pasauli”, sūdu mums tā vajadzīga. Bet, kad viņš sāka piegriezt skrūves…

^***

Pārnakšņoju es tajā pagrabā un sapratu, ka braukšu prom. Stāvu, pīpēju ar Mihailoviču, saku: “Atrodi man kādu, kurš ar to nodarbojas.” Es taču esmu sociopāts. Pajautāju, un pēc piecām minūtēm skrien iekšā tips, à la izbijis cietumnieks, puse zobu nav, viņu purina adrenalīns, un viņš saka: “Vienu dienu dzeru, pēc tam nevaru, lecu mašīnā un astoņas stundas no vietas vedu ārā cilvēkus. Pēc tam atkal diennakti dzeru. Davai, davai, ātrāk!” Gaiša iela, pilns ar sadauzītām mašīnām, mēs nesamies milzīgā ātrumā, dūmu stabi.

Un kopā ar mani brauc būtne bez dzimuma, ļoti maziņa, sīki, tievi pirkstiņi, mazas actiņas. Ar mazo, netīro rociņu spiež pie sevis sarkanās zivs fileju, iepakotu vakuumā. Visa tāda netīra, sodrējos – un tā koši sarkanā zivs miesa.

Piebraucam pie sagrautā tilta, upei pāri salūzušas laipas, vienkārši samesti dēļi. Un pa tām velk tantiņu invalīda ratiņkrēslā. Es skatos, tūlīt vecā ievelsies upē. Es viņu saķeru, viņai ir milzīgas acis, redzams, parunāt nevar. Visu laiku šauj. Mēs viņu stīvējam pāri, viņa ir smaga. Šī vezuma priekšgalā no visa spēka stīvējas vecais. Bet es reāli nespēju viņu pacelt un nofiksēt. Ar vienu roku ķeru, lai neizveļas laukā, ar otru sekoju, lai krēsls neapgāztos. Un mēs lēkājam pa tām laipām.

^***

Diena ilga līdz tumsai. Vakarā galvā tikai viena doma: tas ir pizģec, tas ir pizģec, tas ir pizģec, tas ir pizģec. Visu laiku jaunumi: kāds kādu ieraudzījis, kaut ko pateicis, un visu laiku tāds gaisā pakārts stāvoklis. Adrenalīns un jebkādu sakaru trūkums ar ārpasauli, pasaule sarāvusies līdz dažu kilometru lokam. Mežs, dažas mājas. Es nācu, neatģērbies kurināju kamīnu, aizdedzināju svecīti, aizvilku visus aizkarus un sēdēju, smēķēju, smēķēju. Līdz karam es 14 gadus nesmēķēju. Pirmo mēnesi vispār nedzēru, un nebija arī vajadzības. Atnāc – un stundu vari tā nosēdēt, pilnīgi neko nedarot, tāds trulums. Tad kādā brīdī es nolēmu pierakstīt, sākt rakstīt dienasgrāmatu. Dzīvē ienāca milzīgs skaits ļaužu, milzīgs skaits stāstu, visi līdzīgi.

^***

Trīs cilvēki izgājuši: “Nākamie trīs!” Mēs uzkāpjam augšā, un kā sāk vālēt tanks. Šāviens, un tūlīt pat ir klāt – tātad tas ir tuvu. Šāviens, klāt ir, un tev pāri lido šķembas. Tu piecelies, dzirdi šāvienu, uzreiz krīti pie zemes. Tanks darbojās ar kustību sensoriem, termovizoru. Trīs sekundes pielec kājās, trīs sekundes meties pie zemes. Plus līst lietus, tu esi viscaur slapjš, tev, bļaģ, ir bail, bet tu saproti, ja paliksi uz vietas, tad ir dirsā. Es krītu, man virsū mugursoma, iekšā tūkstoš patronu, es, muļķītis, paņēmu līdzi, domāju: šaušu pa tanku. Visbezjēdzīgākā lieta, te patronas neko neizšķir. Ar automātu šaut pa kājniekiem – vienalga netrāpīsi. Mest ar sūdiem pa cilvēkiem nav jēgas – uz rokām paliks, bet līdz viņiem neaizlidos. Bet tev kliedz: “Uz priekšu, uz priekšu!” Haoss, tu nesaproti, kur atrodies, mājas sprāgst, tu skrien uz pagrabu, ieskrien iekšā, domā: “Pizģec…” Desmit cilvēku skrējām, bet saprotam, ka iekšā esam deviņi.

^***

Pamostos un redzu, ka mamma sēž bēdīga, saka: atslēguši strāvu. Pēc tam atslēdza ūdeni, pēc tam jau arī gāzi. Toties mums bija gāzes plītiņa, mēs uz tās gatavojām ēst – un, protams, nevienam kaimiņam neteicām, jo tādi laiki, var nomušīt un pievākt. Un tētis nolēma nelēkt uz ecēšām. Sākām ēst gatavot pagalmā, citādi kaimiņiem liktos dīvaini, kāpēc nenākam ārā, negatavojam uz kopīgā ugunskura. Ko mēs, mājās sēžam, īkšķi sūkājam?

^***

Tu dabū redzēt tikai savus kritušos, ne svešus. Un tu meklē cēloņus, kāpēc tā noticis. Saki: “Nu, nepaveicās.” Bet vēlāk tas izpaužas dažādos veidos. Kādam rodas riktīgs naids pret ienaidnieku, vienkārši vēlēšanās atmaksāt. Man liekas, tie krievu artilēristi, kas apšauda Harkivas dzīvojamos rajonus, dara tā: “Veči, mauciet kaut kur pa Harkivu, par bojāgājušo Vaņu, bļaģ, uguni!” – domāju, tā tas viņiem notiek.

Pēc tam, tieši otrādi, jūti, ka jātaupa dzīvības. Un ne tikai karā, un ne tikai savējo. Pie manis uz hospitāli bija atbraukusi meitene, ejam ar viņu pa ielu, skatos, muša spirinās peļķē – es to izceļu ārā, jo muša ir dzīva. Un suņi ir dzīvi, agrāk mēs suņus evakuējām, zem apšaudēm puiši tos glāba.

Iet meitenes, un karavīrs priecājas, ne jau tāpēc, ka viņš sen skuķus nav redzējis, bet tāpēc, ka viņas iet skaistas, dzīvas. Ja ir sievietes, tātad būs bērni, tātad dzīve turpinās – tāda man bija sajūta. Un pirmoreiz, un otrreiz, kad mani riktīgi sapurināja, blakus gāja bojā cilvēki, manu acu priekšā, abas reizes bija tā sajūta. No nāves sāku mazliet vairāk baidīties, bet tā sajūta pāriet, nomierinies, aizmirsti. Vienkārši sāc augstāk vērtēt dzīvību, ļoti patīk, kad visi ir dzīvi.

^***

Aizskrējām līdz otrajai mājai, tajā arī paglābās ļaudis, kas gāja mums pa priekšu. Viņiem nodega māja, kuras pagrabā viņi slēpās, un viņi gāja uz Austrumu rajonu. Viņi saka: “Tagad tieši vālē pa Panfilova prospektu.” Bet mums tieši jāiet uz turieni vai jāatgriežas tur, kur pirmoreiz trāpīja. Psiholoģiski vienkārši nav iespējams griezties atpakaļ. Skrienam – un sāka šaut pa parku. Triecienvilnis mūs gāž gar zemi, mēs krītam, tad skrienam tālāk. Bērni kliedz, raud. Bet tur iegāzta milzu nauda, uztaisīti skaisti trotuāri no plāksnītēm un sētiņas gar ceļa malu, vairāk nekā jostas augstumā, lai cilvēki nerāptos pāri, bet šķērsotu brauktuvi pa pārejām. Un viss parks sabombardēts, viss vienās šāviņu bedrēs, bet žogs vesels. Un mums jātiek tam pāri ar bērniem, ar mantām. Soņa kliedz: “Es nevarēšu!” Margarita jau karājas uz žoga, es viņu stumju, metu pāri mantas. Atkal sāk vālēt no vienas puses, no otras – automāti. Pieskrienam pie tuvākās ēkas un redzam: deg. Mēs pagrabā pie cilvēkiem, tie saka: “Nāciet ātrāk!” Mēs tur stundas piecas nosēdējām, bet likās, ka 15 minūtes. Sākumā nebija iespējams iziet ārā. Soņa teica: “Es no šejienes nekur neiešu.” Tik ļoti fiziskas bailes, ka tu morāli nespēj tās pārvarēt. Jo ir ļoti bail šķērsot atklātu vietu. Kā vabolīte zem lupas.

^***

Trīs drēbju kārtas, vienmēr guli zābakos. Tēvs aizmidzis, es sēžu durvju ailē gaitenī. No divām pusēm logi, tur krīt, blīkšķ, sprāgst. Tēvs pamostas, elektrības nav, ar sveci iznāk no istabas: “Kāpēc neguli? Nepārdzīvo, nu ko tu tik jūtīgs.” Aizgāja uz tualeti, virtuvē uzsmēķēja, likās gulēt tālāk. Durvis drebina, stikli birst – nu, viņš lamājas. Bet viņa pozīcija paliek nemainīga: “Kamēr pa mūsu māju netrāpīs, es prom nebraukšu.” Bet mēs dzērām katru dienu, jo tā ir vienīgā iespēja aizmigt. Bija sausais likums, bet nopirkt varēja. Pārgājieni uz veikalu bija 5–6 kilometrus katru dienu. Ļoti svarīga bija svelpoņa. Ja svelpj, tev ir sekunde laika nokrist, paslēpt galvu, atrast kādu iedobi, pēc iespējas ātrāk pieplakt pie zemes. Gadījās, ka slēpāmies vienkārši renstelē, tas nekas, ka dubļi. Sākumā likās kaut kā stulbi, bija kauns. Ieskrienam kaut kur pagrabā, atrodam kaut kur konjaciņu, sēžam, sildāmies. Alkohols palīdzēja mazliet atbrīvoties un vairoja pofigismu.

^***

Bahmutā mūsu kaimiņiene sēdēja līdz beidzamajam. Mēs jau bijām aizbraukuši, bet viņa: “Nē, nekur es nebraukšu, man te dēls.” Viņš aizgāja zemessargos. “Ja es aizbraukšu, vēl trakāk par viņu nervozēšu. Kamēr esmu blakus, man ir vieglāk.” Mūsu māja ir laba, te ir pamatīga bumbu patvertne, un viņa vienmēr skrēja pie mums. Šodien es ar viņu runāju pa telefonu – viņa arī aizbraukusi uz Dņipru. “Vairs nevaru, nervi netur.” Bet viņu bailes jau tik ļoti kratīja, ka sāka kļūt par hronisku slimību. Un manai mammai arī bailes bija sakrājušās. Mēs pārcēlāmies uz Harkivu, bet tur arī sāka apšaudīt. Mēs ar brāli sēžam normāli, pat nesaskatāmies. Bet mamma uz dīvāna dzīvo, skatos – sēž taisni un nekustas. Skaņas nav nekādas, bet acis jautā: “Ko darīt?” – “Mammu, mieru, tas nav blakus. Mammu, mieru, tie ir mūsējie.”

^***

Armijā sievietes bieži tēlo vīriešus. Nu, tur, es arī varu kā puika stāvus čurāt, kopā ar visiem mazgāties. Es saprotu, sieviete ir sieviete, vīrietis uz viņu citādi reaģē, tādēļ mans dienests nav viegls. Manā apakšnodaļā ir simtiem vīru, un es tur esmu vienīgā sieviete. Sieviešu tualetes nav, nomazgāties – vesels izaicinājums, es neēdu ēdnīcā, bet nolienu kaktā, lai nerēgotos. Jo viņi ir slēgtā vidē, viņiem ir kaujas uzdevumi, viņi nekur nevar aiziet, un visi saprot: kamēr nebeigsies karš, nekur neviens prom netiks.

Bet sievietei ir arī milzīgs spēks emocionāli ietekmēt vīriešus. Viņa var tos sapurināt un novest līdz trakumam, bet var arī nomierināt, pabalstīt, uzmundrināt. Tas nav mans pienākums, taču es ar to nepārtraukti nodarbojos – uzmundrinu visus pēc kārtas, kādus tikai satieku, no kareivja līdz pulkvedim. Viņi visi nogurst vienādi, visi ir cilvēki, katrs kādai vīrs. Pieņemsim, ka blakus ir cilvēks un tu redzi, ka viņam ir grūti, viņš jau to darbu dara automātā. Viss medicīniskais personāls dzīvo hospitālī visu šo laiku. Un es viņam pajautāju: “Kā iet?” – ar reālu interesi. Viņš tikai nosaka: “Fū, noguris.” Un viņam jau ir labāk.

Cilvēki taču karo par savu ģimeni. Aiz viņiem ir sievas, aizkustinošas attiecības ar vecākiem, ar bērniem. Kad viņi ierauga mani, par mani rūpējas, viņi atceras sievu. Saka: “Paklau, Alina, ir konservi, tu arī paēd.” Neviens man nepiesienas, nemētā rupjus jociņus, tu esi vecene, tātad tev jāprotas – nekā tāda nav vispār. Un tas man riktīgi patika, jo sabiedrībā viss ir citādi.

^***

Visu laiku bija sajūta, ka kāds ir izglābies nejauši. Es neticu ne Dievam, ne liktenim, bet bija fantastiskas sagadīšanās. Es pazinu vismaz piecus cilvēkus, kuri uzlidojuma laikā bija apgabala administrācijas ēkā, visus kontuzēja, bet daudzi izdzīvoja. Pie manis bija draudzene atbraukusi, es saku: “Nāc, pārgulēsi pie manis pagrabā.” Viņa saka “okei”, atnāca, palika pa nakti. No rīta saka: “Aiziešu uz mājām iztīrīt zobus.” Viņas māja ir 100 metru attālumā. Iet, satiek kaimiņu: “Sveika, kā klājas?” – “Tikko atbraucu…” Un tajā brīdī viņas pagalmā raķete. Ja viņa to kaimiņu nesatiktu, būtu iegājusi arkā, un tad jau viss. Mājā, kurā es dzīvoju, arī trāpīja Kalibrs. Es nebiju mājās, puiši brīnumainā kārtā izdzīvoja, bet bija stipri cietuši. Viens puisis, kurš vadāja visvisādas brīvprātīgo lietas, ienāca pie mums, apsēdās atpūsties. Mums tur stāvēja liels ādas krēsls no BMW un bija stikla siena. Un tad, kad atlidoja Kalibrs, visa tā siena gāzās virsū, viņš sēdēja ar muguru, un, pateicoties tam krēslam, stikli viņam netrāpīja. Daudz tādu gadījumu.

^***

Štābā – tur viņi nav kaut kādi veci, ar stāvokli, reglamentu. Mums vairāk ir demokrātija, tas ir, visi konsultējas ar visiem. Ja zini labāk – iesaki, darīsim tā. Komandieris visos ieklausās. Atnāca puiši: “Mēs negribam sauso barību, mēs paši sev taisīsim ēst.” – “Kāda runa, ja gribat, nav problēmu. Ņemiet, produkti ir, lūdzu, gatavojiet, gāzes plītiņa, balons, katls.” Tad viens cits atnāca: “Bļin, mēs traktoristu atradām, viņš var ierakumus rakt.” – “Kāda runa, puiši, rociet ar traktoru.” – “Tā, dežūras būs stundu garas, lai neviens nenogurst.” Pēc 10 minūtēm atkal nāk vadu komandieri un saka: “Mēs apspriedāmies un nolēmām, ka gribam dežurēt pa divām stundām.” Bataljona komandieris saka: “Ja divas, tad divas.” Nav tādas iecirtības, ka būs tikai tā, kā es teicu, un nekā citādi. Tas visus ļoti satuvina.

^***

Mūsu mājā ierāpās milzīgs tanks, tieši pagalmā. Stāvēja un blieza pa kaut kurieni tālumā. Cilvēki nāca ārā, tādi bezbailīgi: “Ko jūs darāt? Priekš kam? Tūlīt mēs dabūsim pretī.” Viņiem atbildēja: “Aizveriet žaunas, atpakaļ savās būdās.” Pašaudījās, un, protams, atlidoja raķete. Tieši pie mūsu kāpņutelpas stāvēja bruņutransportieris. Esmu jau iemācījusies tos atšķirt: bruņutransportieris šauj skanīgi, asi, caururbjoši, viss iekšā notrīc, kā tāds rēciens. Bet tanks šauj skaļi, dobji. Nu, tanka šāviena skaņa ir patīkamāka. Bet viņš šauj un šauj. Tu saproti, ka tūlīt dabūsim raķetes uz galvas.

^***

Mūs kaimiņi, zemessargi, ceļas un šauj ar prettanku granātmetēju vienalga kur. Vai šauj ar kalašņikovu. Mēs viņiem no ierakumiem saucam: “Idioti, izbeidziet!” Paiet pāris minūtes, izšauj tanks – un viss, nav vairs ne mājas, ne ierakumu, un tualete uz ielas ir caura kā siets. Mēs sēžam jau piekto diennakti, neatklājam savas pozīcijas, jo mums ir superīgs ložmetēja punkts. Bet viņi vienkārši ņem un šauj. Viņu arguments ir tāds: mēs taču atnācām karā, pašaut. Mēs sakām: “Nu, un tagad?” Viņi: “Jā, sapratām.” Savāca mantiņas un aiztinās. Jo tie nav karotāji, pat pa pusei ne. Ir dažādi, bet tie, kas strādāja ar mums kopā, reāli nebija godprātīgi. Viņi mūs uzmeta, kad gājām uzbrukumā. Viņi smuki nāca mums līdzi, bet tad pateica: “Nu, tālāk tad jūs paši.” Un griezās atpakaļ.

Zemessargi gan zaga, gan brauca augumā, gan mēģināja aizšaut kilometru ar ieroci, kurš velk 400 metrus. Mēs viņiem kliedzam: “Kaimiņi, beidziet!”, gājām pie viņiem lamāties. Kad tanks uzšāva pa viņu pozīcijām, tad apklusa. Vai mežā atlauzt mūsu mašīnu un nofenderēt mantas – nu kas tas ir? Visi šitie no brīvprātīgajiem saka, ka viņus piežmiedz tikai par to, ka viņi ir patrioti. Nu nē, jūs nodarbojāties ar marodierismu. Zemessardze cilvēkiem atņēma mašīnas, bet tie taču varētu izbraukt ar tām savām mašīnām. Man paziņām 100 mašīnas ostā savāca – armijas vajadzībām. Hyundai Sonata – armijas vajadzībām, komon! Pirmajās dienās taču visi domāja, ka viss tiks norakstīts uz kara rēķina, bet viņus vienalga iesēdinās.

^***

Vietējie čigāni notinās otrajā dienā. Bet viņu vietā ievācās kaut kādi nesaprotami cilvēki, kuriem pieveda alu, dzērienus, bet viņi krāmēja mašīnā ko neko vērtīgu, tehniku, mēbeles. Viņiem kaut ko nesa, to viņi mainīja pret kaut ko citu, ko bija savākuši. Tādu bandu bija daudz, dažas, piemēram, iekārtojās bumbu patvertnē, kurā bija mūsu kaimiņi. Tur viņiem bija tāda sava Soprāno ģimene. Kas gribēja, varēja uzvārīties – kā nu kurš. Bet bija arī brīvprātīgie, kas izvadāja ūdeni. Aptiekas visas sagrautas, viņi piegādāja medikamentus dzemdību namam, slimnīcām, brauca pa pilsētu. Tie bija atsevišķi cilvēki, kuriem pietika drosmes.

^***

Kāds karājās pie durvīm. Pavadone: “Novāciet rokas!” – “Ielaidiet mani!” – “Nav kur, novāciet rokas, man jātaisa ciet durvis!” Kaut kāda histērija, kņada, tā kā plēš nost rokas. Ļaudis sakāpa iekšā, cik varēja saspiesties, stāvēja, vilciens sāka braukt – vienkārši apsēdās uz grīdas. Pa eju iziet nav iespējams. Pavadone: “Tā, ūdeni nedzeram, tualete būs ciet!” Cilvēki taču pirmoreiz mūžā mājas bija zaudējuši, pirmoreiz devās evakuācijā, tikai es – otro reizi. Viņi visu bija paņēmuši līdzi – būrus ar papagaiļiem, katliņus, kas piesieti pie koferiem, krūzītes plastmasas maisiņos, visādus liekus krāmus. Kupejā sēdēja deviņi cilvēki, visi logi ciet. Mēs apstājāmies ik pēc divām stundām, pavadone iznāca gaitenī un nokliedzās: “Visi apklustiet! Pilnīgu klusumu!” Jo tolaik taču bombardēja. Uz tualeti tikt nav iespējams, viss gaitenis pilns ar sēdošiem cilvēkiem. 12 stundas necēlās augšā, sēdēja kā zaķīši. Kāds izvilka telefonu kaut ko paskatīties: “Novāciet telefonu!” Bērni vagona otrā galā sāka raudāt: “Nomieriniet tos bērnus!”, un tur tās apspiestās bērnu raudas. Nakts, logi aptumšoti, kāds tumsā smagi nopūšas, kaut kas čaukst. Tā bija kā aina no “Harija Potera”, it kā dementori būtu ielidojuši vagonā. Bet man nebija bail, bija sajūta, ka es iegūstu kādu jaunu pieredzi.

^***

Es ne reizes neizšāvu. Tikai sēdēju ar automātu un ķēru mīnas. Šajā karā pārāk daudz nešauj. Ja tu izšauj, pa tevi atlido artilērijas šāviņš. Kājnieku uzdevums – ieņemt kaut kādu teritoriju. Tevi nosēdina pozīcijās, tu tur sēdi, kaut kas atlido, tu domā: “Par ko? Ko es tādu esmu izdarījis? Bļaģ, tā ir mana pilsēta, es te ar meiteni esmu skūpstījies, bet tu man bliez virsū, kāda sūda pēc?” Burtiski tā arī bija – mēs ar draugiem lielā kompānijā gājām peldēties, tik forši, vakars, un zini, tāds ļoti dīvains, piedzēries tusiņš. Pēc tam ar kaut kādu meiteni bučojies, tas bija pirms trim gadiem. Bet pēc tam skaties, esmu taču uz tāda kā paugura, un šurp lido. Pa mani. Kāpēc? Lai – kas?

^***

Bahmutā mūsu vietējie oligarhi palaida baumas. Nu, ziniet, vienam pieder visas aptiekas, citam – visi tirgi. Un viens no viņiem sasauca sapulci un teica: “Tā, es esmu šeit, kamēr esam šeit, ar pilsētu viss būs labi.” Un visi uzreiz: “O, viss būs normāli.” Kad viņš aizbrauca, neviens nepamanīja, viņš nevienam neatskaitījās. Tikai pēc tam ļaudis attapās, ka kaimiņi redzējuši, kā viņš visu savu bagātību krāmējis, veselu fūri.

^***

Pārskrienam, ar biedriem pārliekam mantas ātrajos. Tur jau cits puišelis pie stūres – modīgs, ķiverē, bruņuvestītē virs formas tērpa. Ļoti pieklājīgs, skaidrā, jau ne tā kaluma. Jo tālāk no elles, jo labāk iesaiņoti ļaudis tevi sagaida. Aizbraucam līdz Kijivai – tur jau ganās ārzemju korespondentes ar uzpumpētiem dibentiņiem un korespondenti ar hipsterīgām bārdiņām, visi šitie gnīdas modīgās bruņuvestēs ar uzrakstu PRESE. Kā žurkas tēmē savus objektīvus uz netīriem bērniem. No Kijivas visi veiksmīgie ir prom, uzpeldējuši narkomāni: kurš sēž uz ātrajām, kurš uz opiātiem – ložņā kā tādi zirnekļi no Barouza grāmatām. Vējš pa ielām dzenā atkritumus, maisi, smirdoņa, deguma smārds. Tagad viss ļoti ātri mainījies, mēneša laikā viss citādi – skuķi īsos svārciņos.

^***

Un reizēm ir tā: sēdi, dzirdi, kaut kur tālu izšauj un lido. Un tu zini, ka kritīs, tikai nezini, kur. Tev vajag morāli sagatavoties šim sprādzienam. Bet citreiz vienkārši sēdi, ēd, runājies vai guli, un bez brīdinājuma lādiņš trāpa tieši blakus mājai, tu raujies augšā, sirds dauzās. Bet visinteresantākais, kad svelpj, bet pēc tam ir klusums. Viss, bumbas nav! Nesprāga. Kad es pirmoreiz izgāju no mājas, es biju mēma – nepazinu savu pagalmu. Tās sīkās šķembas, netīrība, un milzīgi suņi skraida apkārt. Jo zaudējuši saimnieku. Badā, nosaluši.

^***

Krievu karaspēks bija tuvu, divus kilometrus no Harkivas apvedceļa. Visa tehnika šāva pa Ziemeļu Saltivku. Tur bija saspridzināti, neapdzīvojami pagalmi, apdegušas, caurumainas ēkas. Mēs iekārtojāmies dzīvokļos no pirmā līdz piektajam stāvam, augstāki stāvi ir ļoti ievainojami. Dzīvokļos, no kuriem aizgājuši cilvēki. Uz pannas ir ēdiens, brokastis, viņi paspējuši čībās iziet, aizskriet līdz metro vai iesēsties mašīnā. Tur bija auksti, izsisti logi, mēs vienkārši ņēmām paklājus no grīdas un pieskrūvējām logam priekšā, lai mazāks caurvējš. Bet no rīta atveram durvis un redzam, ka nav vairs ne paklāja, ne sienas, ne balkona. Bez elektrības, bez ūdens. Vienu sanitāro mezglu noteica, uz kuru mēs visi gājām nokārtoties. Mūsu cilvēki bija dažādās mājās, bet pa visu to mēnesi es ne reizi nebiju blakus kāpņu telpā.

^***

Kļuvis vienkāršāk. Galvā daudzo rūpju vietā – tikai tas, ka jārūpējas par sevi, lai varu kādam palīdzēt. Kas bija brīvprātīgais vai uzņēmās kādu atbildību, tiem viss bija normāli. Bet tie, kas tikai slēpās, varēja nonākt līdz kolapsam. Es atnāku un saku: “Kāpēc meitenēm histērija?” Draugs atbild: “Mēs vakar sēdējām, no krāna tecēja ūdens, un viņām sāka likties, ka tie ir čuksti – kāds ticis iekšā, sēž un čukst…” Nervi ir uzvilkti visiem, nav skaidrs, ko gaidīt. Un tas izlauzās tā, ka viņas sāka raudāt. Un tendence ir tāda: ja redzu, ka cilvēks ir kolapsā, nākamajā dienā viņš lūgs, lai viņu aizved uz staciju. Tad mēs draugus aizvedām uz laukiem, bijām Poltavā. Bet tur, izrādās, rit normāla dzīve, sieviete jautā: “Ko jūs 10 pakas makaronu ņemat?”

^***

Ir tādas apakšnodaļas, kuras priekšniecība pametusi, un viņi par to bazūnē. Mēs personīgi vairs tādā situācijā nenonāksim. Ja vienreiz esi iebāzis pirkstus rozetē, otrreiz vairs nemaz negribēsi. Bet tas nav risinājums – to visu iegāzt internetā. Jo cilvēki, kas to skatās, nav karavīri, viņiem tas nav jāzina. Jārunā ar priekšniecību, jāspiež uz to, nevis truli jāpilda pavēles, vajag ziņot vēl augstāk, viss ir mūsu rokās, mēs neesam aunu bars. Mēs gaidām tankus. Brauc trīs – salūza, brauc vēl trīs – salūza. Ka tavu māti, braucam, atvedam tos šurp, lai viņi brauktu, nevis bailēs raustītos. Jāpalīdz cilvēkiem, jāpastumj uz palīdzību, tāpēc ka daudziem ir bail.

^***

Pat tie, kas bija šausmīgi privātīpašnieki, sāka dalīties. Agrāk, ja kaut ko palūdzi – ar mokām, bet varbūt iedos, baidās. Vai, pieņemsim, viņa meitene, pat draudzīgi pieiet pie viņas nav reāli. Bet šis laiks viņu ir ļoti izmainījis, viņš visu atdod, kļuvis taktils, labprāt apskaujas. Turklāt jau miljons reižu ir teikts, ka karš ukraiņus apvienojis. Var vienkārši pateikt “apvienojis”, bet tas ir apvienojis visus ļoti stipri. Kad cilvēks no savas bākas ielej benzīnu otram uz trases, lai gan ir problēmas ar degvielu, visiem maz. Tādēļ, ka viņš saprot: otrs ir tāds pats kā viņš.

^***

Tu gāji pa gaiteni un katrā solī novērtēji šī punkta bīstamību: normāli, slikti, vairāk vai mazāk, vislabāk. Griesti, sienas, grīdas, kaut kādi slieksnīši. Lifta šahta – aiz tās ir drošāk, jo tā ir biezāka. Durvis var izsist, ja stāvēsi tām blakus. Kad dzirdi, ka lido – reizēm dzirdama čabēšana –, tev ir laiks pusotra sekunde. Nogulties pie kādas no sienām, aizklāt galvu ar rokām, atvērt muti.

Tā ir laimes spēle, paveiksies vai nepaveiksies – tāpēc tā. Stāvam ar puišiem, runājamies kāpņu laukumiņā pie lifta. Un dzirdam čabēšanu, lidojuma skaņu – mēs visi gaitenī. Kurš nepaspēja, palika pēdējais – šķembas, ievainojumi.

Laikam tā bija kaut kāda viņu loģika, apšaudīt tieši šo rajonu. Varbūt artilērija strādāja, lai pēc tam varētu ienākt bruņutehnika, kājnieki, desantnieki. Varbūt viņi mūs spieda laukā, lai atbrīvotu sev ceļu. Bet mēs neļāvāmies.

^***

Es ieraudzīju, kā cilvēki izturas panikā – tūkstoš neracionālu darbību vienas dienas laikā. No dokumentu viltošanas un bēgšanas uz ārzemēm līdz kaut kā sadabūt ieroci un aizstāvēties. Sēdi kā katlā, kaut kāda zupa vārās, tu esi tur iekšā, un nekur nav iespējams izbēgt.

Mašīnas četrās joslās, visas vienā virzienā, daudzi pat brauc pa apmali. Bija problēmas ar benzīnu, daudzi pameta mašīnas, gāja tālāk kājām. Cilvēki gulēja mašīnās ceļa malā, tas viss atgādināja apokalipsi. Bet Čerņivcos bija pavisam cita atmosfēra, kafejnīcas vaļā. Mēs jutām, ka no mums nāk pavisam citas sajūtas, mēs kā tādi mežoņi. Kad atskanēja sirēna – tur tā bija pirmā –, pēc vietējiem iedzīvotājiem bija redzams, cik ļoti tā viņus iespaido. Gājām uz bumbu patvertni. Tas bija pagrabs, ļoti putekļains, ar zirnekļu tīkliem, mitras caurules, durvis, kas izgāzās, kad mēs tās taisījām vaļā. Bērni, pieaugušie, trūkst gaisa, nav sakaru, tu nevari atslēgties. Cilvēki raud, ļoti daudz visādu mītu, pieņēmumu, kur uzsprāga, no kurienes ienāca armija. Es no rīta pamodos, aizgāju uz staciju, nopirku biļeti un aizbraucu uz Kijivu.

^***

Sākumā cilvēki Hersonā krievu humanitāro palīdzību neņēma, pēc tam sāka ņemt. Krievi ieņēma veikalus un atvēra tur savējos. Ar viņiem neviens negrib strādāt: viņi izveidoja savu administrāciju, bet uz darbu neviens neiet. Viņi prasa sarakstus, neviens nedod. Ja gadīsies iespēja iespļaut tējā – iespļaus, tādā līmenī.

Grūti bija saprast, ka esam okupēti. Nebija nekādu jēdzīgu domu, vienkārši sēdi un gaidi, kad kaut kādi cilvēki tev pateiks, kā dzīvot tālāk. Rūgtums, apvainojums, tu esi zaudējis, apātija. Noliegums, tirgošanās, depresija, pieņemšana. Kāds var būt stāvoklis cilvēkam, kad viņa dzīvības procesi samazināti līdz minimumam? Jūtos kā dārzenis.

Skatieties, kamēr mēs runājam, man pienāca īsziņa, ka pazudis cilvēks. Sieviete pazuda savā dzimšanas dienā, svinējuši kafejnīcā, atnāca un aizveda. Vienkārša grāmatvede, pat ne armijas. Nav skaidri ne iemesli, ne kritēriji, neviens par tiem nerunā. Viņi nolaupa katru, kurš kaut kādā veidā varētu pateikt: es par jūsu klātbūtni nepriecājos.

Viņi jau nāca savākt arī mani, bet es paspēju aizbēgt. Mani paspēja brīdināt kaimiņi no blakus mājas, jo vispirms mani meklēja tur. Cenšos nepiesaistīt uzmanību, telefona man nav vispār. Staigāju pa tautas takām – kur zinu, ka ir izeja, bet armijnieki nezina. Vēl jau izdodas izvairīties no lietus pilēm, bet ar katru dienu sāk līt arvien blīvāk.

^***

Tad sāka vilkties dienas, cita par citu draņķīgāka, kad naktī mosties no tā, ka trāpa pa tavu māju un viss dreb. Braukā kaut kāda tehnika, viens vai divi gabali. Tikai gaidi: atbraukuši, izšaus, aizbrauca, tātad sāks šurp lidot lādiņi. Pēc tam viss noklust, klusums, un tu domā: nu viss, paldies Dievam, varbūt te ir beidzies, aizies uz priekšu? Varbūt viņi beidzot aizgājuši no mūsu rajona? Tikko mazliet esi atsprindzis, tā atkal lido un tad atkal. Beidzas visi morālie spēki, nogurums no nemitīgajām šūpolēm.

Laikam ļāva noturēties vienīgi tas, ka mēs bijām ar bērniem. Sēdējām tajā gaitenī, apsegušies segām. Trīs bikses, džemperu kaudze, pa divām vējjakām. Un tā sega – viena telts – mums bija uz visiem. Kopā pieelposim. Jā, un arī ar kaķiem, kaķi mūs labi sildīja. Spiedāmies cits pie cita, sildījāmies kā indiāņi. No mutes nāca garaiņi. Spēlējām spēles, vienkārši minējām vārdus, gadījās, pat trīs stundas no vietas, visus vārdus, kādus vien zinājām, teicām cits citam priekšā, ja kāds nezināja. Sapņojām par to, ko darīsim, kad tiksim laukā, ko ēdīsim. Domājām, kad vārīsim boršču. Kādam gribējās šaurmu. Kad bija tieši trāpījumi pa māju, tad, protams, visi kliedza, bērni raudāja. Un es visus mierināju, teicu: “Tas ir garām, tas ir garām, tas nav uz mums.”

Galvenā teorija bija, ka nodegusi nevis kaimiņu māja, bet mūsējā. Un mēs esam nomiruši un vienkārši nonākuši ellē un tagad izdzīvojam murkšķa dienu, un tas nekad nebeigsies. Un ar katru dienu kļūst arvien sliktāk un sliktāk, tie ir elles loki, arvien tuvāk centram. Tas ir, es biju pārliecināts, ka tas beigsies tad, kad spēki būs galā.

^***

Es toreiz biju ar mašīnu, nodarbojos ar apgādi. Esmu brīvprātīgais, visi brīvprātīgie deva, ko vien varēja. Man kaut kā izdevās, ka tā joprojām bija braucama. Nāca klāt jauni caurumi, bet iedarbināt varēja. Es braucu pa ļoti bīstamiem ceļiem. Attālums ap pieciem kilometriem, bet braukt nācās ļoti īpašā veidā. Mēdzu apstāties starp rajoniem, zvanīju, noskaidroju, ir vai nav apšaude. Paļāvos uz viņu sajūtām. Man atbildēja vai nu “pagaidi”, vai arī “tagad var”. Pēdējais posms, ap 700 metriem, bija vissmagākais, pilnībā zem apšaudes. Nācās cilpot, tur bija sagāzti koki, sadegušas automašīnas. To nogriezni es vienmēr veicu ar ieslēgtu telefonu – piekāru to virs galvas, lai ceļā varu sarunāties ar puišiem. Ja ar mani kas notiks, viņi uzreiz uzzinās.

^***

Ļoti daudz pameta dzīvniekus. Daudzus atsēja un palaida vai pat ieslēdza mājās. Citi paši aizbēga, izbijušies no sprādzieniem. Un uzradās daudz spontānu patversmju. Piemēram, vecmāmiņa, kam visi atstāja savus kaķus un suņus. Visi kur kurais pa ārzemēm, bet viņai 54 kaķi, tikpat daudz suņu, viņa dzīvo absolūtā dirsā Ivankivskas rajonā, un viņai galīgi nav ar ko viņus barot. Kad atbrīvoja, aizbraucām pie viņas ar barību. Es saku: “Ak dievs, kā jūs iztikāt?” – “Nekas, nekas, tupenīšus viņiem vārīju, tupenīšus ar ūdentiņu ēda.”

^***

Kad padzina krievus, mēs pārcēlāmies ārpus pilsētas, kur bija bijušas krievu pozīcijas. Tā ir Mala Rohaņa, tur starp laukiem ir meža josla, no turienes viņi divus mēnešus vālēja pa mums. Tur palika milzīgs daudzums viņu tehnikas un daudz līķu, tos nepaspēja nekur pārvietot, tie vienkārši tur mētājās, un viss. Bet vēl vairāk par līķiem mani šokēja, kā tur bija piedirsts. Es saprotu, tas ir karš. Bet tur vienkārši rokfestivāls, mēsli līdz celim. Un nevar saprast, kas smird vairāk – līķi vai mēsli, kas pēc viņiem palikuši. Godīgi sakot, nekādas spēcīgas emocijas man krievu līķi neizsauc. Nav interesanti, kā viņi te mira. Tagad ir kaut kāds sadalījums “mūsējais–svešais”. Domāt par to, ka nabaga puišeļus sūtīja karot uz Ukrainu, – nekā tāda nav. Nav ne žēluma, ne kā.

^***

Šīs atslēgas, kuras joprojām ir pie manis, breloki, Parīze, Eifelis ar sirsniņu, pīkstulis atslēga – tas viss no mašīnas, kuras vairs nav. Paziņa no zemessardzes man iedeva savu auto. Ar to es nobraukāju trīs dienas, noparkojos, pēc tam paskatos – atlūzu kaudzē redzama plāna sarkana svītriņa: saplacināts auto. Un šīs atslēgas kā talismans.

Sazvanījos ar draugiem, un viena meitene stāstīja, ka viņa redzējusi sapnī, ka mani nekas nevar ievainot. Kāds no maniem radiniekiem viņai stāstījis, ka mūsu dzimtā neviens nekad nav bijis ievainots. Viņa man to pateica, es neko tādu neatbildēju, bet patiesībā tas man ļoti palīdzēja.

Man bija komandieris, kurš izgājis jau Donbasu, diezgan pieredzējis puisis. Tad viņus atlasīja, viņi aizgāja uz pastiprinājumu, četri vai pieci cilvēki. Un es viņu satiku centrā, burtiski uz brīdi, nejauši. Viņš pasmaidīja: “Ha, nemirstīgais, sveiks!” Tobrīd es biju tas, kurš pēdējo nedēļu laikā bija pārcietis visvairāk apšaužu. Un mēs ar viņu apkampāmies. Un šī sajūta man katrā ziņā bija – viegla sajūta, ka laikam gan kāds mani sargā. Tas komandieris gāja bojā Derhaču ciema atbrīvošanā, uz viņu izšāva ar prettanku granātmetēju.

© Meduza, 2022. gada 10. novembrī