Epikrīze

Tādēļ, ka viss ir pievilcies ar šo smaku.

Kur tu man atradīsi dvēseli, kas nav ar šo brāgu dzirdīta?

Grigorijs Skovoroda

24. februārī es pēkšņi pamodos ap pieciem no rīta. Ne tāpēc, ka mani kaut kas būtu pamodinājis, nē. Vispirms pamodos un tikai pēc tam izdzirdu klusas, savādas skaņas gaitenī. G. blakus nebija. Paguvu pat tā kā sadusmoties: atkal aizsēdējusies pie saviem darbiem līdz rītam, ko gan viņa šodien sadarīs ar sāpošu galvu. Jāceļas un jānoliek gulēt. Gaisma lielajā istabā bija izslēgta. Klusas, savādas skaņas plūda no vannas istabas, no turienes arī šaura gaismas strēle. Es pieklauvēju, durvis atvērās. G. sēdēja uz vannas malas un raudāja. “Karš sācies,” viņa teica.

G. vecāki dzīvo Harkivā – vai varbūt jāsaka “dzīvoja”? Tagad viņi ir bēgļi, dzīvo kaut kādā tukšā mājā pie Čerņivciem. Vai viņi atgriezīsies Harkivā pēc kara? Vai viņiem būs kur atgriezties? Vai viņu māja vēl stāvēs? G. seko harkiviešu grupai telegramā, tur regulāri ziņo, kur kas ir atlidojis, kas sagrauts, kas nodedzis, cik nogalināti, kur pievedīs ēdienu, vai ir ūdens un tā tālāk. Un video: sprādzieni, dzeltenie un sarkanie brīdinājumi, pēc tam pelēki vai melni dūmi – sākumā tie ceļas uz augšu, tad izplūst uz visām pusēm. Triecienviļņa sadragātas automašīnas. Namu drupas. Reizēm nedzīvi ķermeņi. Bieži – nopietnas brīvprātīgo sejas, viņi piegādā pārtiku, zāles, palīdz evakuēties. Tā ir Harkiva, ko ieņemt krievi nav spējuši. Pienāca līdz pat pilsētas pievārtei, bet nespēja. Slēpās mežā ap piepilsētu, kur dzīvo/dzīvoja G. vecāki, šāva pa mašīnām un velosipēdistiem uz šosejas, taču līst no turienes ārā neriskēja. Nezinu, vai tur vēl joprojām kāds ir, krievus atsita atpakaļ. Bet droši vien atstāja mīnas. Daudz mīnu. Pat pēc kara pa mežu tāpat vien nepastaigāsi.

Pēc kara. Ko nozīmē šī frāze? Kad tas beigsies? Ar ko? Šodien, 10. aprīlī, kad rakstu šīs rindas, nekāds gals vēl nav saredzams, lai gan kaut kādas nākotnes kontūras caur ugunsgrēku dūmiem jau iezīmējas. Nē, ne tā. Iezīmējas kontūras tam, kas notiek pašlaik un kas neizbēgami noteiks nākotni. Lai gan desmitiem tūkstošu nogalināto nekādas nākotnes jau vairs nav. Bet miljoniem bēgļu – ir. Tāpat kā desmitiem miljonu ukraiņu, kuri palikuši Ukrainā. Un arī tiem, kuri nav ne tur, ne tur, tādiem kā G. Viņa aizbrauca no Ukrainas jau sen, pirms gadiem desmit. Taču jautājums par nākotni viņai nekur nav pazudis: vai viņa varēs aizbraukt uz savu dzimto Harkivu? Kaut kad. Pēc kara. Un vai tur būs Harkiva vai tikai vienas vienīgas drupas, pelni, sakropļotas mašīnas, ķermeņi? Starp citu, nogalināto ķermeņus novāc ātri – tikai ne krievi, protams. Viņi tos vienkārši pamet – savējos, svešus, vienalga. Šis karš ir atsedzis pārsteidzošu krievu dabas šķautni – vienaldzību pret mirušu ķermeni. Turklāt Krievijā nelaiķus izvada atvērtos zārkos, piederīgie skūpsta mirušo uz nozilējušajām lūpām, apliek ķermeni ar sauso ledu – tie, protams, kuri var to atļauties. Ķermenis vienalga smako. Salkanā miruša ķermeņa smarža ir viens no būtiskiem elementiem, kas veido manu kādreizējo dzimteni. Vismaz man veido. Atmiņā. Kaut kur smadzeņu stūra skapītī ir tāda īpaša atvilktne. Uz tās rakstīts: “Ar ko sākas un ar ko beidzas kādreizējā dzimtene.” Atvilktnē mēģene ar šķebīgi salkano miruša ķermeņa smaržu.

Un arī man – kāda gan nākotne. Es piedzimu PSRS, tur uzaugu, pēc tam dzīvoju Krievijā, tad aizbraucu, jau ļoti sen, tā ka ar to vietu mani it kā maz kas saista. Māsa. Vairāki skati Volgas un Okas krastos, viens skvērs Iļjiča prospektā Autorūpnīcas rajonā. Pusducis draugu. Viss. Jā, valoda, protams, bet tā jau ir kā gaiss. Un tā mainās; pēdējos gados, kad gadījās nokļūt kaut kur austrumos no Smoļenskas, bieži vien slikti sapratu, ko viņi tur runā. Tagad, domāju, saprast vairs nebūs arī nekādu iespēju – es tur vairs neatgriezīšos. Nē, es nedramatizēju, vienkārši konstatēju.

Pēc kara. Es nezinu, kas būs pēc kara, zinu tikai to, ka nebūs tā, kā bija pirms kara, pat kā bija vēl 23. februārī, kad jau likās, ka karš ir nenovēršams. Pareizi likās. Tas sākās tāpat kā tajā senajā padomju dziesmā:

Двадцать второго июня, ровно в четыре часа

Нам сообщили,

Киев бомбили,

И началась война.¹

Tikai nu jau bombardēja citi, lai gan pēc būtības tie paši, tie, kuri neieredz dzīvi, grib to iznīcināt vai padarīt dzīvošanai nederīgu, pārvērst nepilnīgo, tomēr dzīvo pasauli par nāvi, gruvešiem, aprakt visu zem savu kroplīgo domiņu, primitīvo kaislībiņu un, galvenais, sapuvušo vārdu smirdīgās kārtas. Izdarīt tā, lai šajā derdzīgajā tumsā varētu orientēties tikai televizora gaismā – Viņu Televizora, kurā vaukšķ speciāli izdresētas būtnes. Kāda var būt dzīve “pēc kara” viņiem? Vaukšķētājiem un tiem, kuriem vaukšķ? Godīgi sakot, tas mani neinteresē.

Karš izmainīja visu. 24. februāra rītā es izgāju uz veikalu. Viss bija tāpat kā iepriekš: Rīga, platā, tēraudpelēkā Daugava, Nacionālās bibliotēkas ēkas naivais postmodernisms, garāmgājēji, milzīgais Latvijas karogs uz AB dambja netālu no galerijas Noass. Pretējā upes krastā – tās pašas galveno baznīcu smailes, Radisson tornis, nedaudz pa labi – Zinātņu akadēmijas staļineklis, pa kreisi – Vanšu tilts, kas atgādina ķeltu arfu. Gaiss ar nelielu jūras piesitienu. Kaijas un viss kas tāds. Pasaule bija tā pati, taču vienlaikus pilnīgi cita. Atcerējos Lidijas Ginzburgas “Blokādes cilvēka piezīmju” sākumu. Kādreiz es šo grāmatu pārlasīju reizi gadā, it kā gaidīdams kaut ko līdzīgu, turklāt visdažādākajās, it kā tik sāpju pilnām šausmām nepiemērotās vietās, tādās kā Prāga, Londona, Čendu. Beidzu to pārlasīt tikai Rīgā, nolēmu paņemt pauzi, it kā tāpat jau visu no galvas atceros. Tāpēc arī 24. februāra rīta vējā, ejot pār tiltu, atmiņā uzpeldēja: “Atgriežos mājās pa it kā vēl pirmskara ielām atpakaļ pie savām it kā vēl pirmskara lietām, kuru nozīme tomēr jau izmainījusies. Vēl nav ne ciešanu, ne nāvīgo skumju, ne baiļu; gluži pretēji, uzbudinājums un viegla šīs dzīves beigu sajūta. Pirmajā brīdī likās, ka ir kaut kur šausmīgi jāsteidzas un ka nekas jau vairs nevar būt pa vecam. Pēc tam izrādījās, ka daudz kas joprojām ir pa vecam. Iet tramvaji, izmaksā honorārus, veikalos pārdod preces. Tas izbrīnīja. Līdzšinējās dzīves beigu sajūta sākumā bija tik neizturami spēcīga, ka apziņa, izlaižot visus starpposmus, pilnībā koncentrējās uz atrisinājumu.” Viņai taisnība. Izbrīnīja, pat kaitināja, sak, kā tad tā: viņi te staigā, smejas, it kā nekas nebūtu noticis, smēķē pie ārdurvīm, uzmetuši ziemas jaku virs biroja apģērba, tantes veikalos kaut ko burkšķ, dāmas un kundzes pie francūža Ģertrūdes ielā atbildīgi bauda bulciņas un kafiju. Kā var kaut ko tādu darīt, kad ir noticis, kad notiek – un notiks – tas? Var, protams. Tas pat ir vajadzīgs, jo krievi taču grib iznīcināt pašu dzīvi; tātad dzīve ir jāturpina, un šī ir pretošanās, ja nav iespējas ņemt rokās automātu un iznīcināt tos, kuri iznīcina dzīvi. Arī es pats sāku turpināt, censties turpināt dzīvi, taču tas bija pēc tam. Sākumā patiešām, kā rakstīja Lidija Ginzburga, sasteidzos – it kā būtu jāpaspēj izdarīt kaut ko svarīgu, kamēr nav... Kā “nav”? Atbilde uz šo jautājumu nav iespējama.

Par darbības erzacu kļuvis viedtālrunis. Ziņu lentes informācijas portālos. Tviteris. Instagrams. Paldies Dievam, feisbukā neesmu. Lasīt puspazīstamu inteliģentu cilvēku spriedumus, būt viņu panikas lēkmju lieciniekam, mocīties ar viņu skābo jociņu izraisītajām grēmām – nu nē, piedodiet. Tikai fakti. Tikai ziņu kopsavilkumi. Kas kur, cik tanku, cik lidmašīnu, vai turku droni tiek galā ar bruņoto armādu, vai Zelenskis vēl dzīvs, kad beidzot ieviesīs sankcijas un atsūtīs mobilās zenītartilērijas iekārtas, bet vēl labāk tankus un raķetes kopā ar lidmašīnām. Pirmo kara dienu nomāktību un eksistenciālo sakāpinājumu, kad varēja gaidīt vienalga ko, nomainījis gandrīz vai sportisks azarts. Es esmu par ukraiņiem. Es alkatīgi tveru jebkuras ziņas par viņu panākumiem, šausmīgi pārdzīvoju par viņu zaudējumiem, pat izdomāju viņu vietā visādus stratēģiskus gājienus, kuriem būtu jānoved pie uzvaras. Nekad neesmu bijis futbola fans, bet te pēkšņi tāds sajutos. Tikai tas nav futbols. Un tā nav spēle. Azarts ir tiešas ģeogrāfiskā attāluma sekas.

Vēsturniekam Karlo Gincburgam ir tāda eseja “Nogalināt ķīniešu mandarīnu. Attāluma morālās sekas”, kas balstīta uz Balzaka “Gorio tēva” fragmentu, kur Rastiņaks atceras kādu Ruso (īstenībā Didro) sacerējumu:

– Atceries to vietu, kur viņš jautā, kā rīkotos viņa lasītājs, ja varētu, neizbraucot no Parīzes, tikai ar savas gribas palīdzību nogalināt Ķīnā kādu vecu mandarīnu un tādējādi kļūt bagāts?

– Jā.

– Nu, un kā?

– Nieki! Es nupat piebeidzu jau trīsdesmit trešo mandarīnu.

Tas ir, cilvēka dzīves (un vispār jebkuras dzīves) vērtība ir acīmredzami atkarīga no attāluma, kādā atrodas cilvēks, kas par to spriež: jo attālums lielāks, jo šī vērtība mazāka. Karlo Gincburgs to saista ar zināmo vietu Aristoteļa “Runas mākslā”, kur pretnostatīti divu likumsakarību tipi, “dabiskās” un “vēsturiskās”. Ļoti stipri vienkāršojot, var teikt, ka runa ir par noteiktu “likumu” pretnostatīšanu: tie, kuri attiecas uz lietu kārtību, un tie, kuri ir spēkā dažādās cilvēku sabiedrībās. Es esmu pret cilvēku nogalināšanu – tas ir universāls, vispārīgs likums. Taču konkrētā kara konkrētajā situācijā es gribu, lai cilvēkus, kuri ienākuši svešā zemē nogalināt, pēc iespējas ātrāk nogalinātu. Man vienalga, kas viņi ir, kaut vai, nosacīti runājot, mani kādreizējie līdzpilsoņi. Konkrētajā situācijā pasei nav nozīmes. Tu nogalini agresoru no tālienes, vienkārši caurskatot tvitera lenti. Lūk, video, kurā drona tēmēklis lēni meklē un atrod mērķi. Apstājas. Uzliesmojums. Melni kukaiņi lien laukā no degošā tanka. Daži jau nelien. Guļ. Uzvara. 1:0. Tu esi tālu, tu nedzirdi sašautajā tankā degošo karavīru kliedzienus. Un šī pat nav morālas dabas problēma – dievs ar viņu, ar morāli –, tā ir loģiski neatrisināma. Karš inficē mūsu apziņu ar līdzīgu problēmu vīrusiem, tas aplipina trakāk par koronavīrusu. Virdžīnija Vulfa karu nosauca par slimību. Viņai pašai šī slimība – otrā 25 gadu laikā – izrādījās liktenīga. Kopš 24. februāra es jūtos smagi slims. Es pūlos ārstēties ar asinskāri no attāluma, katru brīvu brīdi drudžaini ripinot tvitera lenti. Es nezinu, kas ar mani būs pēc kara. Varbūt nopirkšu podziņu telefonu un aizmirsīšu par tviteri?

Es esmu slims ar karu, un šī slimība uzstāda savus noteikumus. Jaunā dienas kārtība: no rīta pēc pamošanās ķert telefonu un skatīties, kur naktī ir bombardējuši vai ko tur Baidens teicis par Putinu. Telefons kļuvis par galveno ciešanu avotu – un vienlaikus par zālēm. Vēl svarīgāki par ziņu lentēm ir mesendžeri, lai Dievs sargā tos, kas tos izdomājuši. Vatsaps ir pārvērties par aparātu, kas fiksē dzīvi vai tās izzušanu. Ekrānuzņēmums ar apklusušu saraksti – lūk, tā izskatās jaunās bēres. Vai, labākajā gadījumā, tā izskatās oficiālais paziņojums par ģimenes vai draudzības attiecību saraušanu. Kara slimība ir iespraukusies it visur, mirst cilvēki, atmirst ieradumi un sociālās saites, izirst ģimenes. Digitālās krāsmatas ideāli ierakstās materiālajās krāsmatās.

Slimība vienmēr ir bailes. Bailes, ka nomirsi, bailes, ka paliksi slims uz mūžu, bailes, ka sāpēs. Slimība ievieš iekšējo cenzūru, līdzīgu kara cenzūrai, nedrīkst piesaukt to vai šito, nedrīkst lietot šādus vai tādus vārdus. Iekšējo cenzūru papildina ārējā: krieviem aizlieguši teikt “karš”, vairums ar to rātni samierinās – tas taču ir tikai vārds, nekā īpaša, var iztikt arī bez tā. Kara slimība nosaka jaunus noteikumus un ieradumus, dažus vecos pastiprina. Viens no pēdējiem – nežēlīgā izlikšanās, inertais blēdīgums, ko piekopj sociālos atomos jau sen izirušās valsts iedzīvotāji.

Personiskās bailes, starp citu, ir spēcīgākas par sociālajām. Slimais “es” cenzē daudzus vārdus un domas, lai neizsauktu vēl lielākas sāpes. Pusgadu pirms kara mēs ar G. aizbraucām uz Kijivu un Harkivu. Laiks bija tveicīgs, dzīvot un pārvietoties bija pagrūti, Hreščatika, Kijivas galvenā iela, tāpat kā pirmajā reizē, atgādināja no Staļina arhitektu kultūrzemapziņas iznirušu mītisku Kartāgu vai seno Ninivi Britu muzeja versijā. Visur uz ielas lieliska kafija gandrīz par velti, pēc pieciem pie smieklīgās ķēdes iestādēm, kas piedāvā dažādus dzērienus no āboliem, stāv padzīvojušas grāmatvedes un biroju sirdspuķītes un tiesā austeres, arī kaut kāda iemesla pēc gandrīz vai par velti. Tie bija tīrie Dienvidi bez nekādām Ziemeļu, bez nekādām Austrumu un Krievijas pazīmēm. Harkivā, nokāpuši no pakalna, kurā bija uzbliezts neizturami pompozs parks, mēs nokļuvām bukinistu tirdziņā. Tur pārdeva galvenokārt bijušās PSRS izdevumus. Mēs ar G. ķērāmies pie arheoloģijas: izrakām vairākas 60. gadu bērnu grāmatas, es atguvu pārbraucienos pazaudēto Sei Šjonagonu. Kāds jautrs tēvocis mēģināja iesmērēt G. savu samizdata dzejoli par viņa tirdziņa cīņubiedriem; narcisa monologu spējām apturēt tikai bēgot. Mēs glābāmies no karstuma tirdzniecības centrā turpat pakalna piekājē, tur arī iepirkāmies vakaram gaisa kondicionētāju uzturētā vēsumā. Tagad šis tirdzniecības centrs ir sabombardēts. Sabombardēts ir arī otrs, pavisam blakus Sumu ielai, kur tāpat glābos no karstuma. Mana iekšējā cenzūra to visu ir aizkrāsojusi ar melnu – austeres, Kijivas Ninivi, kafijas furgoniņu “Папашин размер” Harkivas centrālajā laukumā, pa labi un pa kreisi monumentālo universitāti, taisni – neticamo Держпром jeb Valsts rūpniecības namu, kurā šur tur vēl patvērušies 30.–50. gadi, pietiek kaut vai pavizināties tālaika liftā. Laukumā kādreiz stāvēja Ļeņins, taču pirms gadiem astoņiem viņu nez kāpēc aizvāca, un tagad tā vietā ir strūklaka. Uzrakstīju “tagad” un sarāvos; es nezinu, kas tur ir tagad, krievu raķetes aizlidoja arī uz laukumu. Labāk neatcerēties, labāk neaiztikt. Toponīmija zem cenzūras.

Slimnieks, pat bezcerīgi slimais, cenšas dzīvot. Viņam jau parādās citas intereses, rituāli, prieciņi. Izdzēri tasi buljona pēc ķīmijterapijas seansa – jau svētki. Taču ne jau par izveseļošanos ir runa, lai gan beigu beigās viss reducējas (vai nereducējas, kad ir jau par vēlu) uz to. Bet slimais taču nevis pārlaiž slimību, viņš tieši dzīvo, pieņemot to – un cīnoties ar to. Ar karu nākas sadzīvot, pat to neieredzot. Tas kā Okama bārdas nazis atgriež nost visu nesvarīgo, un nesvarīgā vietā gluži kā hidras galvas ataug dučiem citu nesvarīgu lietu, lai drīz kļūtu par tādas pašas procedūras upuriem. Nokausē ne tikai bezspēcīgais niknums par to, kas notiek, ne tikai nespēja kaut ko iesākt; nokausē šī cīņa pašam ar savu hidru. Slimība nebeidzas, tādēļ ka tās beigas nav atkarīgas no tevis, taču arī no citiem, pat tajā iesaistītajiem, tās nav atkarīgas. Karš beigsies tad, kad tas beigsies. Slimība paliek ar tevi uz visiem laikiem.

Ar karu tā īsti esmu slimojis trīs reizes; to gan ir bijis daudz vairāk, bet citi kari mani tik ļoti neaizķēra. Pirmā reize bija pirmais Čečenijas karš; atceros, ka nespēju noticēt, ka kaut kas tāds var notikt pie mums, nevis kaut kur Afganistānā. Jā, tolaik es dzīvoju Krievijā, ģeogrāfiskais attālums vēl nepiedāvāja nekādu morālo diskauntu. Otrā reize bija karš Irākā. Tas lika man jukt prātā tieši ar savu tālumu; es vēroju šo suņa murgu no Centrāleiropas austrumu daļas, uzdodot sev jautājumu, uz kuru man joprojām nav atbildes: kāpēc? Un lūk, trešais karš, trešā slimība, vissmagākā. Lai arī manis tur sen vairs nav, esmu taču dzimis tajā zemē, kurai pēdējo reizi uzbruka pirms 81 gada. Kopš tā laika ir uzbrukusi vienīgi viņa. Manā epikrīzē šis fakts ir klātesošs kaut kur tur, zemsvītras piezīmēs, taču ir. Un neko ar to nepadarīsi.