Diplomātiskās vakariņas

Sarunas, kuras risinām kopīgas maltītes laikā, var būt vienas no svarīgākajām mūsu dzīvē. Ieskatoties lielu satricinājumu, karu un ideoloģisku konfliktu aizkulisēs, mēs nereti ieraudzīsim rūpīgi gatavotu mielastu, kas saved kopā šo notikumu dalībniekus. Šajā rakstā Londonas radošā studija Bompas & Parr pievēršas diplomātiskajām pusdienām un vakariņām un pēta, kādu iespaidu uz pasauli, kurā dzīvojam, ir atstājušas dažas vēsturiski ļoti nozīmīgas dinejas. Ielūkojoties vēstniecībās un restorānos un runājot ar diplomātiem, viņi norauj plīvuru (vai galdautu) tostiem, cepešiem un tam, kas īstenībā norisinās varas ēdamzālēs.

Jau daudzkārt pierādījies, ka spēks, kas slēpjas ēdiena šķīvī un kopīgas maltītes psiholoģijā, ir visaugstākās raudzes māksla. Gadu simtiem pusdienu vai vakariņu galds ir uzskatīts par unikālu forumu, kur risināt sarunas, novērst domstarpības un stiprināt attiecības.

Diplomātiskās pusdienas un vakariņas ir izmantotas kā politisks instruments kā pirms, tā pēc daudziem lielākajiem 19. un 20. gadsimta satricinājumiem, kariem un ideoloģiskajām nesaskaņām un arī to laikā. Pat mūsdienās tas joprojām ir noderīgs diplomātisks mehānisms starp valstīm, lai uzturētu sirsnīgas un konstruktīvas darba attiecības, lai gan būtu vieglprātīgi apgalvot, ka tā būtu panaceja pret tādām problēmām, ar kurām pasaule saskaras šobrīd.

Struana Stīvensona grāmata ar brīnišķīgo nosaukumu “Vēstures gaita: desmit maltītes, kas izmainīja pasauli”¹ sniedz detalizētu ieskatu svinīgo mielastu plānošanā, smalkākajās detaļās un politiskajā kontekstā, kas ietekmējušas vēsturi. Piemēram, tikai retais šāda veida pasākums var sacensties ar Austrijas ķeizara un ķeizarienes 1814. gada oktobrī Vīnes kongresa laikā sarīkotās masku balles un mielasta iespaidīgo vērienu.

Ap 10 000 viesu, Eiropas sabiedrības krējums, ieradās imperatora Hofburgas pilī, lai baudītu greznu maltīti, kuru bija saplānojis slavenais šefpavārs Marī Antuāns Karems. Viesu sarakstā bija divi imperatori un imperatores, četri karaļi, viena karaliene, četri troņmantnieki, divas lielhercogienes, kā arī neskaitāmi prinči un princeses. Viņi pārstāvēja sabiedrotos un bijušos ienaidniekus, kas tagad bija satikušies kā Napoleona uzvarētāji, lai vienotos par jaunu Eiropas redzējumu.

Baudot ēdienus, kas pagatavoti no Karema milzīgā iepirkumu saraksta, kurā bija ne mazāk kā 300 šķiņķi, 200 irbes, 600 vēršu mēles, 3000 litri zupas un īsta vīna strūklaka, viesi sāka kontinenta sadalīšanas un starpvalstu līdzsvara atjaunošanas procesu, lai kaldinātu ilgtspējīgu mieru.

Iespējams, ka tā ir likteņa ironija, bet Napoleons pats labi apzinājās maltīšu diplomātisko spēku. 1803. gadā viņš iegādājās grezno Château de Valençay, kur iemitināja savu galveno diplomātu Talerānu ar konkrētu nodomu izmantot šo vietu, lai veidotu alianses, izmantojot tā paša šefpavāra Marī Antuāna Karema kulinārās prasmes.

Zobenu atstājiet pie durvīm

1814. gada mielasta mērogs bija neierasti plašs, tomēr tas lieliski apliecina, ka kopīga ēdiena baudīšana piešķir notikumiem papildu nozīmi – īpaši vēsturiski svarīgos brīžos.

Tāpēc nav pārsteigums, ka 1790. gada jūnijā tieši ekstravagantu pusdienu laikā Amerikas Savienoto Valstu dibinātāji Aleksandrs Hamiltons, Džeimss Madisons un Tomass Džefersons atrada izeju no strupceļa jautājumā par jaunās Savienoto Valstu galvaspilsētas atrašanās vietu.

Tiekoties Džefersona mājās Ņujorkā un baudot ar Virdžīnijas šķiņķi pildītu gaili, bœuf à la mode² un “cepto Aļasku”³, trīs vīri nolēma, kā sadalīt Neatkarības kara parādu starp pavalstīm, un, atmetot ideoloģiskās un personīgās domstarpības, vienojās, ka galvaspilsēta atradīsies Potomakas upes krastos. Šo vienošanos, bez šaubām, veicināja tas, ka katrs ēdiens tika pasniegts kopā ar izsmalcinātiem vīniem.

Maltītes un diplomātisko nodomu apvienojums uzliek formalitātes, svinīguma, pieklājības un izsmalcinātības slāni jebkura mēroga pasākumiem. Socioloģiskie pētījumi rāda, ka kopīga maltīte ir spēcīgs motivators: tā ne tikai veicina mūsu atvērtību visam, par ko tiek runāts, bet arī rosina vēlmi “atdarīt” namatēvam.

Varētu teikt, ka kopīga maltīte nav tikai ēdiens. Nozīme ir arī tam, kā hormoni un emocijas, ko izraisa ēšana kompānijā, var ietekmēt to, kā mēs domājam un reaģējam. Vienalga, vai tas ir valsts bankets vai vienkāršas vakariņas vēstniecībā, kopīga maltīte parasti prasa pieklusināt balsis un atstāt zobenus aiz durvīm. 19. gadsimta britu valstsvīrs un premjerministrs Vikonts Palmerstons sauca šādu maltīti par “diplomātijas dvēseli”, bet slavenais bonvivāns Vinstons Čērčils to nodēvēja par “dineju diplomātiju”.

Tomēr iznākums ne vienmēr ir pozitīvs. Ādolfs Hitlers izmantoja oficiālo pusdienu radīto pieklājības plīvuru Berghofā Bavārijas Alpos 1938. gada februārī, lai piespiestu pie sienas savu viesi, Austrijas kancleru Kurtu fon Šušnigu. Pēc viesmīlīga ievada ar smalkiem galdautiem un svastikām rotātiem traukiem klātais pusdienu galds kļuva par tirāna kanceli, no kuras Hitlers izklāstīja savas ambīcijas attiecībā uz Austriju, nodiktējot sarakstu ar kategoriskām prasībām, kā valstij būtu jāatsakās no savas neatkarības. Pēc desiņām un skābētiem kāpostiem fon Šušnigam nebija citas izvēles kā vien piekrist Austrijas pilnīgai iekļaušanai Vācijas sastāvā.

“Maigās varas” attīstība

Mūsdienās diplomātisko pusdienu un vakariņu koncepcija joprojām ir spēcīga un to atzīst par tā saucamās “maigās varas” instrumentu. Amerikāņu politologa Džosefa Naja 1990. gadā ieviestais termins ir attiecināms uz prasmi iesaistīt, nevis piespiest. To noteikti atzītu arī pavāri, kuru uzdevums ir sagatavot īpašus valsts oficiālos mielastus. 1977. gadā tika nodibināts Le Club des Chefs des Chefs, kura biedri ir valstu vadītāju personīgie šefpavāri, kas tiekas ar devīzi: “Ja politika šķeļ cilvēkus, labs galds tos vienmēr vieno.” Klubs joprojām eksistē, un tā 14 biedru vidū ir Baltā nama šefpavāre Kristeta Kamerforda, Vācijas kanclera šefpavārs Ulrihs Kercs, Francijas Elizejas pils šefpavārs Gijoms Gomezs un Apvienotās Karalistes un Sadraudzības personālūnijas karalienes Viņas Majestātes Elizabetes II šefpavārs Marks Flanagans.

Hilarija Klintone kā valsts sekretāre (ASV augstākā diplomāte) 2012. gadā šo mūsdienu skatījumu rezumēja šādi: “Kopīga maltīte labāk nekā jebkas cits var palīdzēt cilvēkiem pārvarēt robežas un uzbūvēt tiltus. Dažas no nozīmīgākajām sarunām, kādas man bijušas ar kolēģiem visā pasaulē, ir notikušas brokastu, pusdienu un vakariņu laikā. [Ēdiens] ir senākais diplomātijas instruments.”

Nozīmīgas diplomātiskās dinejas bieži vien mudina to rīkotājus uz politiski simboliskiem žestiem. 2013. gadā prezidents Baraks Obama pasniedza britu premjerministram Deividam Kameronam bizona gaļas Velingtona cepeti, piešķirot amerikānisku akcentu klasiskam britu ēdienam, kas nu simbolizēja “lielisku savienību starp abām valstīm”.

2018. gada Korejas miera samitā īpašu nozīmi ieguva viss, no galda formas līdz pat katra ēdiena sastāvdaļām un izcelsmei. Izvēloties pelmeņu pildījumam maltu zivi un jūras gurķus, tika pieminēta Dienvidkorejas prezidenta Kima Tedžuna dzimtā pilsēta, savukārt tradicionālie Šveices kartupeļu rosti bija atsauce uz vietu, kur mācījies Ziemeļkorejas līderis Kims Čonins. Mango muss, ko simboliski rotāja apvienotās Korejas karte, bija ieslēgts ciešā šokolādes apvalkā, kurš līderiem bija kopīgi jāpārlauž, turot rokā lielu āmuru, – par norādi uz sirsnīgajām attiecībām, kas pārvar šķēršļus.

Par spīti vislabākajiem nodomiem, šādos brīžos var gadīties arī nelabojamas kļūmes. ASV prezidenta Džordža Buša vizīte Japānā 1992. gadā iegāja vēsturē ar to, ka viņš apvēma Japānas premjerministru. Tiek uzskatīts, ka šis faux pas valsts vakariņu laikā uz vairākiem gadiem iedragāja ASV un Japānas attiecības un padarīja Bušu par japāņu nicinājuma objektu.

Mūsdienu diplomātiskā maltīte: lietišķās pusdienas

Mūsdienu diplomātisko ēdienreižu realitāte ir tā, ka oficiālu valsts pusdienu un vakariņu vietā par šīs formas “darba zirgu” ir kļuvušas lietišķās pusdienas, ko gandrīz ik dienas rīko vēstniecībās un pārstāvniecībās visā pasaulē.

“Nodarbojoties ar diplomātiju, cilvēkiem ir jāēd. Jautājums tikai, kā to izdarīt tā, lai sasniegtu pasākuma mērķus,” saka Pols Bramels, Apvienotās Karalistes vēstnieks Latvijā un bijusī atbildīgā persona par maigās varas īstenošanu Ārlietu ministrijā Londonā. Pat šķietami neformālas maltītes tiek stingri plānotas: kas ir viesi, kāda ir ēdienkarte, kādi uztura ierobežojumi un reliģiskie jautājumi jāņem vērā, kur notiks maltīte, un kā panākt, lai viesi būtu apmierināti, – tie visi ir būtiski jautājumi.

“Risinot darījumu sarunas, maltītei ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Jūs nesēžat pie galda ar papīra lapu un pildspalvu rokā, tāpēc ēdienreize nav piemērota līgumprojekta izskatīšanai,” viņš saka. “Taču šim trūkumam ir arī otra puse: atmosfēra ir daudz brīvāka, tāpēc tā ļauj labāk risināt samezglotus jautājumus, par kuriem būtu grūti diskutēt formālākā vidē. Uzaicinot viesus, teiksim, uz tradicionālo angļu pēcpusdienas tēju oficiālu vakariņu vietā, atmosfēru var padarīt vēl neformālāku un draudzīgāku.”

Vairoties no diplomātisku incidentu iespējas, piedāvājamo ēdienu klāsts parasti ir ierobežots. Sparģeļi un jūras asaris ir vēstnieku pamatēdiens. “Diplomātija pēc savas būtības jau liek nedarīt neko tādu, kas varētu provocēt vai kaitināt. Diplomāts būvē tiltus un dibina sakarus. Tas zināmā mērā ierobežo ēdienkarti, tomēr ir arī daudz iespēju eksperimentēt un gatavot neparastus ēdienus.”

“Ēdieni, kas var aizskart kultūras vai reliģiskās vērtības, parasti ir pilnībā izslēgti no ēdienkartes (cūkgaļa tiek pretrunīgi vērtēta), tāpat kā sarežģīti lietojami ēdieni, tāpēc arī omāri ir izslēgti. Kad biju vēstnieks Rumānijā, mēs centāmies parādīt britu ēdienus un dzērienus un izrādīt cieņu vietējiem rumāņu ēdieniem un dzērieniem. Mēs salikām kopā vietējo pirmo ēdienu un britu pamatēdienu,” piebilst Bramels.

(Tomēr ēdienkartes izvēle dažkārt var šķist ārkārtīgi trāpīga. Piemēram, jūras ķemmītes un akmeņplekstes, ko Eiropas Komisija 2020. gada decembrī pasniedza bijušajam Lielbritānijas premjerministram Borisam Džonsonam 11 stundas ilgo Brexit sarunu laikā, kuras lielā mērā bija veltītas Eiropas tiesībām uz Lielbritānijas zvejas ūdeņiem.)

Lai cik rūpīgi šādi pasākumi tiktu plānoti, diplomāti, kas tajos piedalās viesu lomā, var saskarties ar ļoti riskantiem izaicinājumiem pie galda. “Kazahstānā ir tradīcija pasniegt aitas galvu goda viesim, kuram tā jāsadala gabalos un jāizdala pārējiem,” stāsta Bramels. “Šī procesa etiķete var būt visai sarežģīta, jo gabali jāpasniedz atbilstoši viesu statusam.”

Ja neņem vērā šādus atsevišķus incidentus un par spīti globāliem agresijas aktiem, kuri prasa politiskus un militārus cietās varas risinājumus, diplomātiskās pusdienas un vakariņas, visticamāk, arī turpmāk saglabās savu nozīmi kā “maigās varas” instruments. Spēja sapulcināt pie galda dažādas nācijas, viedokļus un uzskatus, izmantojot pievilcības principu, stiprina gaisotni mierīgai valstu līdzāspastāvēšanai.

Kā precīzi rezumējis Antonijs Bordeins⁴: “Bārbekjū varbūt arī nav ceļš uz mieru pasaulē, tomēr tas ir labs sākums.”

Čehijas Republika: kulinārais tilts uz britu dvēseli

Viņa Ekselence Libors Sečka, bijušais Čehijas augstākais diplomāts Apvienotajā Karalistē, saka: “Attiecību veidošana maltītes laikā ir veids, kā iepazīt valsts dvēseli.” Sečka ir bijis vēstnieks Ķīnā, Itālijā, Beļģijā un Meksikā, tāpēc kopā ar kundzi Sabrinu ir labi apguvis šo prasmi.

Uzturoties Londonā, viņi savā oficiālajā rezidencē Hampstedā Londonas ziemeļos regulāri uzņēma sporta, kultūras un uzņēmējdarbības jomas, kā arī visa Lielbritānijas politiskā spektra pārstāvjus, piedāvājot toreizējā šefpavāra Radeka Kludkas sarūpētās vakariņas. Viņi izvēlas aicināt viesus savās mājās, nevis vēstniecībā. Būdami lepni par savas valsts vietu Eiropā – gan ģeogrāfisko, gan politisko –, viņi piedāvā rūpīgi izvēlētu čehu ēdienu izlasi.

Mūsu apmeklējums atklāj mums bagātīgu gaļas ēdienu klāstu, kas atspoguļo Čehijā audzētās gaļas daudzveidību un parāda, kā šī zeme ietekmējusi kaimiņvalstis un pati ietekmējusies no tām. Vēstniekam un viņa kundzei patīk apgāzt gatavos priekšstatus – piemēram, nodemonstrējot, ka Čehijai bez slavenās alus rūpniecības ir arī brīnišķīga vīna ražošana. Jautras debates izraisa arī atklājums, ka daudzām Eiropas vidienē populārām kūkām un tortēm ir čehu izcelsme.

Taču ne viss ir saistīts ar smalkām vakariņām. Nenotveramās britu dvēseles meklējumos Sečka apmeklē arī Anglijas futbola līdzjutēju terases un pabus, kur pārlaicīgu baudījumu var gūt no fish and chips un pāris pintēm īsta eila.

Igaunija: saskaņā ar zemi un līdzcilvēkiem

Pusdienas ar Viņas Ekselenci vēstnieci Tīnu Intelmani, savas valsts diplomātiskās misijas Londonā vadītāju no 2017. līdz 2021. gadam, Igaunijas vēstniecībā Queen’s Gate Terrace ielā Kensingtonas rajona dienvidu daļā atklāj virtuvi, kas apzināti saskaņota ar dabu un gadalaikiem. Vasarā un pavasarī igauņiem patīk visu ēst svaigā veidā – ogas, garšaugus, dārzeņus un visu pārējo, kas izaudzēts dārzā. Ļoti izplatītas nodarbes joprojām ir medības un makšķerēšana. Nozīmīga loma ir fermentētiem produktiem, ko konservē ziemas mēnešiem, un skābpiena produktiem, tai skaitā igauņu ēdienos vienmēr klātesošajam skābajam krējumam lielos daudzumos.

Mūsu maltīte šajā iespaidīgi iekārtotajā vēstniecībā tik daudz ceļojušas pasaules pazinējas kompānijā (Intelmane iepriekš bijusi pārstāve ANO, strādājusi Izraēlā un Libērijā) šķiet iemiesojam diplomātijas metaforu. Tas, ka cilvēka dzīve, daba un ēšanas kultūra var tik draudzīgi sadzīvot, ir vērtīga mācība plašākai sadarbībai un labākām attiecībām visur pasaulē.

Turklāt, lai gan igauņu diaspora Lielbritānijā ir samērā neliela, valsts diplomātiskā pārstāvniecība ir celmlauzis savdabīgam arhitektūras, dizaina un viesmīlības stilam – līdz pat Igaunijas putnu dziesmām vēstniecības tualetēs. Nav brīnums, ka šī vieta regulāri tiek iekļauta ikgadējā festivālā Open House.

Dienvidāfrika: atver sirdis un prātus pie vakariņu galda

Tas, ka Viņas Ekselence Nomatemba Tambo pati klāj pusdienu galdu, lai uzņemtu negaidītu viesi, sniedz nelielu, bet zīmīgu apjautu par dienvidafrikāņu attieksmi pret viesmīlību. Galu galā, dalīšanās ēdienā ir Dienvidāfrikas nacionālās identitātes pamatā. Runā, ka tad, kad Dienvidāfrika bija starpnieka lomā starp divām konfliktējošām pusēm, tā izkļuva no strupceļa ar braai jeb grilētas gaļas maltītes palīdzību, kam sekoja enerģiska izkustēšanās hipnotisku dienvidafrikāņu melodiju pavadījumā.

“Domāju, ka būt lieliskai namamātei nozīmē būt patiesai,” viņa saka. “Uzskatu, ka dienvidafrikāņi ir vieni no viesmīlīgākajiem ļaudīm, kādus jebkad sastapsiet. Viņi gandrīz nekad neteiks vienkārši: “Sveiki!” Viņi pēc sasveicināšanās vienmēr pajautās: “Kā klājas?” Un vai zināt? Viņi patiešām grib to zināt.”

Pusdienojot vēstniecībā Trafalgaras laukumā, ir skaidri jūtams, ka te viesi ir pirmajā vietā, ka te tie ir pašā centrā visam, kas tiek darīts. Ēdienkarte ilustrē valsts dabas resursus un ģeogrāfiju – no jūras veltēm un garšvielām līdz pat vīniem, kas ir viena no nozīmīgākajām Dienvidāfrikas eksporta precēm. Bet pāri visam tas ir žests, ar kuru viņi atveras paši un cienā viesus, un tas varētu būt šīs vēstniecības misijas redzamais noslēpums.

Kazahstāna: tautu un kultūru krustcelēs

Uzaicinājums uz vakariņām pie Viņa Ekselences Jerlana Idirisova Kazahstānas vēstniecībā Londonā atklāj, cik ļoti šī valsts jūt savu vietu Eirāzijas centrā un kā tas ietekmē tās ēdienus, dzērienus un skatījumu uz globālajām attiecībām. Šī valsts ir dažādu kultūru, reliģiju, tradīciju un vairāk nekā 130 etnisko grupu sajaukums, un to ir ietekmējušas krievu, uzbeku, korejiešu, vācu un daudzas citas kulinārās kultūras.

Oficiālo maltīšu ēdienkarte atspoguļo šo kultūru sajaukumu, bet tradicionālie nomadu ēdieni – jēra un zirga gaļa – tiek mūsdienīgoti ar acīmredzamu diplomātisku nolūku. “Cilvēki no citām pasaules daļām var just nepatiku pret to, ka mums garšo zirga gaļa, bet arī mēs dažkārt kā dīvainus un neparastus uztveram dažus ēšanas paradumus – tai skaitā šeit, Lielbritānijā,” saka Idirisovs. “Mēs cenšamies meklēt līdzsvaru starp mūsu kulinārajiem ieradumiem.”

Tādēļ bešbarmaku, ko tradicionāli gatavo no vārītas zirga gaļas, Londonā gatavo no liellopa vai jēra, savukārt jēra kuņģī ceptu gaļas ēdienu kuirdaku te pasniedz lielā ķirbī. Autentiskākus Kazahstānas produktus piedāvā tās slavenākais šokolādes ražotājs Rakhat; to iesaiņojumā redzamas Kazahstānas valsts karoga krāsas.

“Ēdiens ir līdzeklis, ar kura palīdzību valsts var sevi parādīt, izcelt savas kultūras identitāti,” stāsta Idirisovs. “Īpaši tas attiecas uz tādu jaunu valsti kā mūsējā. Daudzi cilvēki pat nespēj atrast Kazahstānu kartē, kur nu vēl nosaukt tās tradicionālos ēdienus. Bet galvenais ir tas, ka mēs būvējam draudzības un savstarpējas sapratnes tiltus. Slavens kazahu teiciens skan: “Kad lielgabali runā, diplomātiem jāklusē.” Mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai lielgabali nesāk runāt.”

Dānija: jāsargā gastronomiskā reputācija

Ja arī kādreiz Dānijas virtuve sekoja pārējo ziemeļvalstu pēdās, tagad tās diplomātiem ir jāattaisno jaunās dāņu virtuves slava. Tā ir pasaule, kurā atzīti, ar Michelin zvaigznēm apbalvoti dāņu šefpavāri un restorāni regulāri ieņem pirmās vietas pasaules reitingos. (Kopenhāgenas restorāni Noma un Geranium bija attiecīgi pirmajā un otrajā vietā 2021. gada pasaules 50 labāko restorānu vidū).

Ņemot vērā šo kontekstu, varētu domāt, ka bijušajam Dānijas vēstniekam Apvienotajā Karalistē, Viņa Ekselencei Larsam Tūsenam, šis darbs ir kā radīts. Patiesībā, atceroties, ka Dānijas vēstniecība bija pirmā īpaši šim nolūkam uzceltā ēka Londonas centrā (tā tika uzcel ta 1977. gadā), šķiet, ka dāņi jau kādu laiku lieliski apzinās, kā izmantot ēdienu kā maigās varas diplomātisko ieroci. Vēstnieks Tūsens aprēķinājis, ka pie dāņu stilā iekārtotās banketu zāles galda ir ēduši aptuveni 50 tūkstoši viesu.

Lai gan vēstnieks kā namatēvs ir ļoti viesmīlīgs un uzvedas nepiespiesti, ēdamtelpas etiķete ir formāla, ar lielu rūpību ir izvēlēta ziedu krāsa, sēdvietu izkārtojums un tostu secība. Laikam nav pārsteigums, ka attiecībā uz dzērieniem tiek praktizēts bezrūpīgs alus nacionālisms un ledusskapī lielāko vietu aizņem Tuborg un Carlsberg.

wepresent.wetransfer.com, 2022. gada 22. septembrī