Mīts par trako mullu

Vairāk nekā trīsdesmit gadu – kopš Irānas revolūcijas – Rietumu analītiķi mēdz iztēlot Irānas Islāma Republiku kā ideoloģijā balstītu, neleģitīmu un ārkārtīgi nestabilu valsti. Viņu ieskatā Irāna jau agri ir nodemonstrējusi savu fanātisko dabu, vispirms 1979.–1981. gada ķīlnieku krīzes laikā un neilgi pēc tam – dzenot pusaugu karotājus “kājnieku viļņu” uzbrukumos irākiešu spēkiem 80. gados. Viņuprāt, tas pats šiītu “mocekļu kults” un vienaldzība pret upuriem turpina pastāvēt pašnāvnieku terorisma noturīgajā popularitātē, kas, Irānai iegūstot kodolieročus, novestu pie drošas katastrofas. Irānas valdībai adresētās apsūdzības “iracionālā” uzvedībā iet roku rokā ar apgalvojumiem, ka tās nolūks ir vardarbīgā ceļā izplatīt islāma revolūciju visos Tuvajos Austrumos, ka tā ir dzelžaini apņēmusies noslaucīt Izraēlu no zemes virsas un ka tā nevar atļauties attiecību uzlabošanu ar Savienotajām Valstīm, jo tās iekšpolitiskā leģitimitāte ir pārlieku atkarīga no antiamerikānisma.

Bieži vien Irānas kā radikālas valsts tēla uzburšanai tiek ņemtas talkā analoģijas ar 20. gadsimta noziedzīgākajiem režīmiem. Daži – arī bijušais Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs, bijušais ASV Pārstāvju palātas spīkeris Ņūts Gingričs un vesels pulks Izraēlas amatpersonu – ir salīdzinājuši Islāma Republiku ar nacistisko Vāciju. Pēc prominentā ASV ārpolitikas vēsturnieka Voltera Rasela Mīda domām: “Ir pamats jautāt un diskutēt – vai irāņi ir tādi paši maitas kā Franko, kas, atstāti savā vaļā, vēsā mierā ķersies pie homoseksuāļu kāršanas un disidentu spīdzināšanas; vai viņi ir pasisti lielummānijas slimnieki, kas iztulkos mūsu iecietību par vājumu – ja mēs tiem ļausim iegūt Čehoslovakiju, viņi sniegsies pēc Polijas.” Wall Street Journal žurnālists Brets Stīvenss salīdzina Irānu ar “Japānu 30. gados un Otrajā pasaules karā – vēl viena mocekļu kulta apsēsta, nerietumnieciska kultūra ar globālām ambīcijām”. Savukārt Karims Sadžadpūrs no Kārnegi Starptautiskā miera fonda velk paralēles ar Padomju Savienību, apgalvojot, ka “Islāma Republika ir korumpēts, neefektīvs, autoritārs režīms” ar “bankrotējušu ideoloģiju”, kura līderi, “līdzīgi vīriem, kas reiz pārvaldīja Maskavu... gūst savu iekšpolitisko leģitimitāti, rādot garu degunu Tēvocim Semam”.

Vēl ekstrēmākas ir runas par “prātu izkūkojušiem mullām”, kas, sazvērnieciski “ķiķinot bārdā”, strādā pie kodolieroču iegūšanas, kurus viņi un (vai) Mahmūds Ahmadīnedžāds, Irānas laicīgais prezidents, izmantos uzbrukumos
Izraēlai, ASV un citiem islāma ienaidniekiem. Bernards Lūiss un viņa neokonservatīvie sekotāji apgalvo, ka Irāna veiks šo uzbrukumu, lai pasteidzinātu 12. imama Mahdī otrreizējo atnākšanu, tādējādi veicot priekšdarbus Dieva pēdējai tiesai un tik noslēdzošām “vēstures beigām”, kādas Frānsiss Fukujama nespēj ne iedomāties. 2006. gadā Lūiss pat bija noskatījis reliģiski nozīmīgu datumu – 22. augustu, kas togad sakrita ar musulmaņu mēneša radžaba divdesmit septīto dienu, kad, pēc musulmaņu ticējumiem, pravietis Muhameds uzsāka savu pravieša misiju, – par Irānas pirmo kodolieroču palaišanas dienu. Ahmadīnedžāds izsmējīgi piezīmēja – daudzi amerikāņi laikam domājot, ka visi irāņi “sēž tuksnesī, pagriezušies pret Meku, un gaida nāvi”.

Ja Rietumu politiskā elite pacenstos saprast Irānu un tās motivāciju, viņiem atklātos, ka Irānas Islāma Republika savā ārpolitikā ir parādījusi sevi kā izteikti racionālu spēlētāju. Irānas valdība neuzsāka svēto karu pret Irāku 80. gados; tā drīzāk centās aizstāvēt irāņu tautu pret brutālu Irākas iebrukumu, ko tiešā veidā atbalstīja daudzi Irānas kaimiņi un Rietumu valstis, ieskaitot ASV. Kad kara gaitā Irāna tika pakļauta ilgstošiem ķīmisko ieroču uzbrukumiem, ājatolla Saīds Ruholla Homeinī, Islāma Republikas dibinātājs, un viņa līdzgaitnieki izvēlējās nepārvērst Irānas ķīmisko reaģentu krājumus ieroču arsenālā, kas toreiz būtu ļāvis tai dot prettriecienu. Arī Islāma Republikas tagadējie augstākie politiskie un reliģiskie vadītāji ir gadiem ilgi atteikušies no kodolieroču ražošanas un izmantošanas – gan stratēģisku motīvu dēļ, gan arī tāpēc, ka, viņuprāt, kodolieroči ir pretrunā ar islāma ētiku.

Teherānas atbalsts terorismam ir vēl viena tēma, kas uzstājīgi figurē rietumnieku aprakstos. Taču Roberts Peips un Džeimss Feldmans, kuru darbs “Pārgriežot degli: Globālā pašnāvnieku terorisma sprādziens un kā to apturēt” ir pamatīgākais līdz šim veiktais pētījums par pašnāvnieku terorismu, apgalvo, ka nekad nav bijis neviena irāņu pašnāvnieka spridzinātāja. Lai gan Irāna atbalsta grupējumus, ko Savienotās Valstis uzskata par teroristu organizācijām, – Hezbollah un Hamas – vai tos, kas ir apdraudējuši ASV bruņotos spēkus Irākā un Afganistānā, tās atbalsts šādiem grupējumiem ir koncentrēts reģionos, kur ASV, Izraēla vai Vašingtonai lojālās sunnītu valstis mēģina kaitēt svarīgām Irānas interesēm. Pēc 11. septembra terorakta daži neokonservatīvie gadiem ilgi apgalvoja, ka Osama bin Ladens baudot “greznu dzīvi” kaut kur Irānā, – apgalvojums, kas tika izvērsts 2010. gada “dokumentālajā” filmā, ko plaši tiražēja kanāls Fox News. Uz šī āķa uzķērās centriskāk noskaņoti žurnālisti, tādi kā Džordžs Stefanopuloss no kanāla ABC, kurš intervijā lika Ahmadīnedžādam paskaidrot, vai tiešām Irāna slēpj bin Ladenu. (Ahmadīnedžāds atcirta: “Man teica, ka Osama bin Ladens atrodoties Vašingtonā.”) Taču, pat nerunājot par šī apgalvojuma absurdumu, Al Qaeda vadoņu publiskie izteikumi, kā arī ASV Jūras kara flotes “roņu” 2011. gada maijā bin Ladena apmetnē Abotābādā Pakistānā iegūtie dokumenti pierāda, ka Al Qaeda attiecības ar Islāma Republiku bijušas stipri naidīgas.

Ja rietumnieki ar skaidru prātu paraudzītos uz faktiem, viņi atklātu, ka Irāna nav agresīva revolūcijas izplatītāja. Tiesa, pirmajos gados pēc šaha gāšanas pats Homeinī pasludināja sudur-e enqelab (“revolūcijas eksportēšanu”) par vienu no Irānas ārpolitikas principiem, taču par šīs frāzes patieso nozīmi notika kaismīgi strīdi: vai Islāma Republikai vajadzētu aktīvi nodarboties ar Irānas revolūcijas atkārtošanu citās valstīs, ignorējot starptautiskās suverenitātes normas, vai arī tai jāvelta visi spēki, lai tā kļūtu par islāmiskās pārvaldes paraugmodeli, no kura smeltos iedvesmu citas valstis? Homeinī izteikumi likās runājam par labu abām šīm nostādnēm. Taču pēc revolūcijas pieņemtajā konstitūcijā, kur vārdu salikums “revolūcijas eksportēšana” tā arī neparādās, ir minēts, ka Islāma Republikai rūpīgi jāvairās “no jebkādas agresīvas iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās”. Turklāt pēc Homeinī nāves visas Irānas nozīmīgākās vadošās personas – ieskaitot ājatollu Alī Hameneī, Homeinī pēcteci virsvadītāja postenī, un Alī Akbaru Hāšemī Rafsandžānī, Islāma Republikas pirmo pēc Homeinī nāves ievēlēto prezidentu, – bija nepārprotami “parauga” nostājas piekritēji. Jau savas virsvadītāja karjeras sākumā Hameneī paziņoja, ka “Irānas islāma revolūcija ir notikusi un vienlaikus tikusi izplatīta visā pasaulē. Revolūcija reiz jau ir tikusi izplatīta, un ar to viss ir pateikts.”

Tieši tāpat Irāna arī netaisās iznīcināt Izraēlu. Viens no postošākajiem mītiem par Ahmadīnedžādu ir tas, ka viņš it kā esot izteicis šādus draudus. Šis mīts ir tik stipri iecementējies rietumnieku apziņā, ka jau šķiet kļuvis par faktu. Taču šis apgalvojums ir nepatiess, un to 2012. gada aprīlī atzina arī Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu izlūkošanas ministrs. Tā pamatā ir Ahmadīnedžāda 2005. gada oktobrī, īsi pēc stāšanās prezidenta amatā, teiktās runas slikts tulkojums, kas iegāja starptautiskajā apritē, pateicoties bezatbildīgiem New York Times rakstiem un citiem mediju kanāliem. Tie citē Ahmadīnedžādu deklarējam, ka Izraēlu vajagot “noslaucīt no pasaules kartes”, liekot domāt par nacistisku kampaņu ebreju valsts un tautas iznīcināšanai. Patiesībā Ahmadīnedžāds atkārtoja Homeinī teikto – burtiskā tulkojumā: “Šim režīmam, kas okupējis Jeruzālemi, ir jāpazūd no laika lappuses.” Tie, kas uzstājīgi liek vienādības zīmi starp anticionismu un antisemītismu, šajā nošķīrumā var nesaredzēt nekādu atšķirību. Taču citātā, tāpat kā visā pārējā runā, netiek draudēts ar Izraēlas iznīcināšanu. Vēlāk Ahmadīnedžāds “cionistu režīma” galīgo pazušanu no laika lappuses salīdzina ar padomju sistēmas sabrukumu, kas notika iekšējo problēmu, nevis ārējas agresijas rezultātā. Irānas politikas veidotāji raugās uz savām iestigušajām attiecībām ar Izraēlu ilgtermiņā, paredzot, ka aparteīdam līdzīgu sistēmu nenoturība 21. gadsimtā novedīs pie Izraēlas pašreizējās politiskās uzbūves sagruvuma – nevis pie ebreju tautas iznīcības. Lai arī šāda nākotnes prognoze daudzus izraēliešus dara bažīgus, tā tomēr nenozīmē draudus likvidēt Izraēlas ebrejus.

Rietumniekiem vajadzētu ņemt vērā, ka, raugoties no Teherānas skatpunkta, Izraēla faktiski ir karastāvoklī ar Islāma Republiku. Izraēlas amatpersonas regulāri draud Irānai ar spēka pielietošanu, un irāņi zina, ka Izraēla sponsorē pret viņu valsti vērstas diversijas, tai skaitā zinātnieku slepkavošanas un nāvi nesošus teroristu sprādzienus. Vēl rietumnieki varētu atcerēties, ka, pirms Izraēla un Savienotās Valstis sāka dziedāt slavas dziesmas “miera nesējam” Anvaram Sadatam, viņa indīgi antisemītiskie paziņojumi mēdza pārspēt jebko, kas nācis pār Ahmadīnedžāda lūpām, un ka viņš uzsāka karu, kas prasīja tūkstošiem izraēliešu dzīvību. Pirms Izraēla un Savienotās Valstis iecēla Palestīnas prezidentu Mahmūdu Abāsu “miera partnera” godā, viņš publicēja grāmatu par “slepeno saikni starp nacismu un cionisma kustību”, kurā nosauca holokaustu par “grandioziem meliem”. Kad Izraēla un Palestīnas atbrīvošanas organizācija bija parakstījušas Oslo vienošanos 1993. gadā, viņš par savu grāmatu izteicās šādi: “Kad es [to] rakstīju, mēs bijām karastāvoklī ar Izraēlu. Šodien es tā vairs nerakstītu.”

Vēsture liecina, ka arī Irānas attieksme pret Savienotajām Valstīm nav bijusi stūrgalvīgi naidīga. Pēdējos divdesmit gados Teherāna ir konsekventi sadarbojusies ar Vašingtonu jautājumos, kuros tikusi lūgta tās palīdzība, un tā bieži ir pārlūkojusi iespējas uzlabot attiecības ar ASV. Tieši Savienotās Valstis bija tās, kas šīs divpusējās sadarbības epizodes vairākkārt aprāva un strupi atraidīja Irānas uzmanības apliecinājumus, vēl vairāk pastiprinot Irānas vadības aizdomas, ka Vašingtona nekad neatzīs Irānas Islāma Republiku.

Islāma Republika turpina būvēt savu ārpolitiku uz principiem, kas sakņojas tās reliģiskajos un revolucionārajos pirmsākumos. Taču nu jau daudzus gadus savas diplomātiskās un nacionālās drošības stratēģijas tā lielākoties definē ideoloģiski neitrālos terminos, pamatojoties uz pilnībā leģitīmām nacionālajām interesēm: nepieļaut militāra uzbrukuma draudus un jaukšanos tās iekšējās lietās un panākt, lai tās valdību atzītu kaimiņvalstis un pasaules militāri spēcīgākā lielvalsts. Vairāk nekā 20 gadus Islāma Republika ir apliecinājusi savu spēju rīkoties racionāli, lai šīs savas intereses aizstāvētu un virzītu. Amerikāņiem var nepatikt Teherānas stratēģiskie un taktiskie lēmumi – tās saistība ar politiskiem grupējumiem un tiem pietuvinātiem kaujiniekiem Afganistānā un Irākā, tās atbalsts Hamas un Hezbollah, tās dzīšanās pēc kodoldegvielas cikla apgūšanas. Taču šie lēmumi nebūt nav iracionāli, jo īpaši – ņemot vērā Vašingtonas ilgstoši naidīgo attieksmi.

Stereotipi, kas attēlo Irānu kā agresīvi radikālu valsti, ir ne vien aplami, bet – un tas ir daudz ļaunāk – arī bīstami, jo tie liek rietumniekiem domāt par konfrontācijas nenovēršamību. 2011. gada janvārī Tonijs Blērs, atbildot uz Lielbritānijas valdības informācijas pieprasījumu Irākas kara lietā, teica, ka Irānas Islāma Republika esot “draudošs izaicinājums” ar “negatīvu un destabilizējošu” ietekmi un ka tai esot “jāstājas pretī” un tā “jāmaina”. Blēra aicinājumam uz Irānas valdošā režīma maiņu piebalsoja vesels neokonservatīvo līderu koris Savienotajās Valstīs – senatori un kongresmeņi no abām nometnēm un arvien lielāka Eiropas politiskās elites daļa. Tādēļ arī tik svarīga ir Irānas ārpolitikas un nacionālās drošības stratēģijas pareiza izpratne. Jo, ja mīts par Islāma Republikas iracionālo dabu netiks izklīdināts, Rietumu uzskats par kara neizbēgamību kļūs par pareģojumu, kas piepilda pats sevi.

Harper’s, 2012. gada novembrī