Rabīna slepkavas klusie telefoni

"Ebreju valsts visa politiskā spektra nosodījumu piektdien izpelnījusies privāto televīzijas kanālu sagatavotā intervija ar Izraēlas premjerministra Ichāka Rabīna slepkavu Jigalu Amiru. Tomēr, reaģējot uz vispārējo sašutumu, abi televīzijas kanāli, kas gatavojās interviju pārraidīt, - Otrais un 10. kanāls - piektdien paziņoja, ka no šīs ieceres atsakās un intervija pārraidīta netiks. Abos televīzijas kanālos intervijas fragmenti tika pārraidīti jau ceturtdien vakarā."

Jeruzāleme, LETA-AFP/Haaretz
2008. gada 31. oktobrī

Kopš Izraēlas premjerministra Ichāka Rabīna slepkavības pagājis jau 13 gadu. Pirms viņa nāves piemiņas dienas dārziņos un skolās dažādi slaveni cilvēki stāsta, kur viņi atradās brīdī, kad Igals Amirs, bērnudārza audzinātājas un rabīna, svēto tekstu pārrakstītāja, dziļi ticīgais dēls ar trīs šāviņiem nogalināja, viņaprāt, lielāko Izraēlas ienaidnieku. Tajā 4. novembra naktī Telavivas centrālajā Izraēlas Ķēniņu laukumā (tagad Rabīna laukumā) tūkstošiem izraēliešu un dažādu mūziķu bija pulcējušies Oslo miera procesa atbalsta rallijam. Premjeram tika piedāvāts uzvilkt ložu necaurlaidīgo vesti, bet Rabīns tonakt no tās atteicies. Vēlāk viņa kabatā tika atrasti asinīm notašķīti populārās miera kustības himnas “Dziediet miera dziesmu” vārdi.

Saprotu, ka izklausās pēc sabiezināta simbolisma, skan kā svētā mocekļa dzīvesstāsts, ko modernās Izraēlas vēstures stundās nav iespējams pasniegt mēreni rāmā skolotāja balsī. Vismaz tik ilgi, kamēr skolotāji atceras, kur un kā viņi uzzināja, ka viens ebrejs nošāvis otru, pat nemēģinot sevi attaisnot. Dokumentālajos kadros redzams, ka pēc Amira raidītajiem šāvieniem Rabīns vēl paša spēkiem paiet pāris soļu, miesassargi viņu iesēdina automašīnā un 40 minūtes vēlāk premjers Telavivas Ihilova slimnīcā mirst. Viņa slepkava joprojām ir dzīvs, jo Izraēlā nepastāv nāves sods, ar vienu vienīgu izņēmumu - 1961. gadā pēc ilgas tiesas tika pakārts Argentīnā nolaupītais SS oberšturmbanfīrers Ādolfs Eihmans. Ebrejs no ortodoksālas jemenītu ģimenes, Igals Amirs joprojām ir Izraēlas labējo radikāļu iemiesota Dieva roka un griba, varonis, ar kura palīdzību tika apstādināts Oslo noslēgtais miera process. Par tā uzsākšanu gan Ichāks Rabīns, gan Palestīniešu atbrīvošanas organizācijas līderis Jasirs Arafats un tā laika ārlietu ministrs Šimons Peress saņēma Nobela miera prēmiju. Vēl pēc diviem gadiem viens no tiem būs miris, otrs zaudēs vēlēšanās labējās Likud partijas līderim Benjaminam Netanjahu, tā iegūstot Izraēlas lielākā lūzera godu. Rabīna līdzgaitnieka un tuvākā politiķa nespēja pēc šokējošās politiskās slepkavības iegūt vēlēšanās pietiekamu balsu skaitu liecina tikai par to, cik neparedzami un nepastāvīgi ir Izraēlas vēlētāji. Pirms vēlēšanām Jeruzālemē divos terora aktos tika uzspridzināti autobusi, kopskaitā nogalinot 45 cilvēkus. Pēc tādiem gadījumiem vienmēr populārākais sauklis ir - “mums nav sarunu partnera”. Neticami, bet Netanjahu premjerministra vēlēšanās uzvarēja ar nepilnu 1 % pārsvaru, Igals Amirs bija savu sasniedzis.

Kopš tiesas prāvas Igals saņēmis tūkstošiem atbalsta vēstuļu un jaunu reliģiozu meiteņu piedāvājumus precēties. Jau izlaisti divi diski, kuros viņa māte aizkustinoši stāsta, kāpēc nosaukusi dēlu par Igalu (tulkojumā “viņš atbrīvos”), un labējie politiķi aicina cilvēkus atbalstīt 38 gadus vecā Amira un viņa brāļa Hagaja izlaišanu brīvībā. Cietumā viņš atrodas nepārtrauktā uzraudzībā vieninieka kamerā ar televizoru, DVD pleijeri, pieklājīgu bibliotēku un ik dienas atļautām telefona sarunām. Ģimenes locekļu vizītes 15 minūšu garumā atļautas reizi nedēļā. Tomēr šīm privilēģijām nupat ir pienācis gals. Pēc divām vietējiem TV kanāliem sniegtajām intervijām cietuma administrācija atzina, ka Igala telefona sarunas netika noklausītas, tāpēc par notikušo viņi uzzināja, tāpat kā lielais vairums skatītāju, no reklāmas. Pēc Ichāka Rabīna ģimenes un daļas sabiedrības izteiktā nosodījuma, ka pirms piemiņas dienas pārraidīt interviju ar premjera slepkavu ir neētiski, 2. un 10. TV kanāli intervijas pārraidi atcēla. Tikmēr svarīgāko mēs visi jau bijām paguvuši noklausīties - doma, ka Rabīnu ir viegli nogalināt, jo to apsargā tikai viens miesassargs, Igalam ienāca prātā drauga kāzās, kurā tas precēja Izraēlas galvenā rabīna meitu. Viņa uzskatu, ka Oslo miera sarunām nav nākotnes un tās Izraēlai atnesīs tikai ļaunu, stiprināja Ariela Šarona un citas labējo politiķu runas. Lielākais iedvesmas avots Amiram bijusi masu slepkavība Hebronas mošejā Patriarhu alā - tajā ultralabējais reliģiozais ekstrēmists Baruhs Goldšteins nogalināja 29 palestīniešus, ievainojot vēl 125, uzbrukuma laikā viņš tika nošauts.

Igala dzīve pēdējo gadu laikā atgādina ziepju operu, kurā netrūkst mīlas trijstūru, pašaizliedzīgas sievietes upuru un spermas polietilēna maisiņos. Ļaunākais lāsts, ko viens ebrejs otram var novēlēt, ir - “kaut tu nomirtu, savus bērnus neredzējis - kaut tu izžūtu kā sauss vīģes koks, sēklu neatstājis”. Igala atbalstītāju vidū ir pietiekami dažādu cilvēktiesību aizstāvju un reliģisko likumu zinātāju, kuri sarežģīto formulējumu džungļos spēja atrast daudz spraugu, lai padarītu viņu par precētu vīru arī vieninieka kamerā. Amira sieva ir ortodoksāla ebrejiete no Krievijas, filozofijas zinātņu doktore, četru bērnu māte. Pirmo reizi viņa Igalu vaigā skatīja tiesas zālē, kad bija stāvoklī ar ceturto bērnu. Larisa Trembovlere uzsāka ar Igalu plašu saraksti, savā blogā viņa raksta, ka sarunājušies par literatūru un viņa pieredzi Krievijā, kur tas pasniedzis ivritu. Vēlāk gājusi uz cietumu kopā ar vīru, no kura pēc tam šķīrusies, lai varētu apprecēt Amiru. Igals psiholoģiski tai daudz palīdzējis laikā, kad bija sācies šķiršanās process. Kad Ebreju universitātē uzzinājuši, ka viņa saderināta ar Rabīna slepkavu, no akadēmiskās karjeras nācies šķirties. Larisa ar savām grandiozajām cepurēm un šallēm, krievu akcentu un publiski izteikto vēlēšanos, ka ar Dieva gribu kļūs par Amira bērna māti, bija populārs izsmiekla un satīras avots vairākus gadus. Pārsteidzoši, ka viss, ko viņa vēlējās, ir piepildījies. Lai arī dīvainā pāra kāzās Igala vietā stāvēja viņa tēvs (tā teikt, dēla reprezentācija), kas arī nodeva Larisai laulību gredzenu, garu tiesu un strīdu rezultātā savādo laulību atzina arī Augstākā tiesa. Tagad atlika tikai tikt pie bērna. Vizīšu laikā jaunajam pārim pa vidu atradās cietuma uzraudze, kas saprotamu iemeslu dēļ traucēja ieņemt bērnu. Kamēr cietuma pārvalde izskatīja iespēju, kā Igals varētu apaugļot sievu, neatstājot viņus vienatnē, pāris izlēma, ka bioloģiskais pulkstenis negaida, jo Larisai ir jau 40 gadu. Igals nodeva sievai spermu polietilēna maisiņā, tomēr cietuma uzraugi to pārtvēra. Lai arī daļa Izraēlas publikas, cīnoties ar sliktu dūšu un mēģinot to pārāk nevizualizēt, lasīja avīžu virsrakstus “Rabīna slepkavam atļauta pirmā 10 stundu garā privātā vizīte ar sievu” , “Igals Amirs beidzot ticis klāt sievai”, laimīgais pāris laiku netērēja un Larisa no cietuma iznāca smaidīga kā saule. “Mums bija parasts sekss,” viņa paskaidroja. Piecus mēnešus vēlāk tika paziņots, ka Larisa ir stāvoklī. Saprotams, ka daļa sabiedrības to sauca par Rozmarijas bērnu un Sātana sakni. Igalam tika atļauts piedalīties Brit-Mila apgraizīšanas ceremonijā cietuma teritorijā, kas sakrita ar Rabīna nāves dienu. Tās laikā pie cietuma vārtiem piketēja gan kreisie, gan labējie - vieni apsveicot Igalu un pieprasot viņa atbrīvošanu, otrie - nosodot faktu, ka Rabīna slepkavas dzīve pilnvērtīgi turpinās. To varētu vērtēt kā cilvēktiesību formulējumu jūdaisma garā - arī slepkavam ir tiesības uz ģimeni un bērniem. Puiku nosauca par Jinonu Ēliju Šalomu, ko varētu tulkot kā - Mesija, Mans Dievs Jahve, Miers. Būt par slavenākā slepkavas bērnu ar šādu garu un simbolisku vārdu šķiet tikai likumsakarīgi. Larisa uz žurnālistu jautājumu, vai viņa gatavojas dēlam paskaidrot, ka viņa tēvs nogalinājis Izraēlas premjerministru, atbildējusi, ka teiks tā, kā ir - tavs tēvs ziedoja savu dzīvi tautas labā. Tagad pēc visa interviju skandāla Amirs pārvests uz cietumu īpaši bīstamiem teroristiem valsts dienvidos - tajā pārsvarā atrodas Hamas un Fatah kaujinieki, kuri paši labprāt būtu nogalinājuši jebkuru Izraēlas premjerministru - kaut vai tāpēc vien, ka, viņuprāt, Izraēlas valstij nav tiesību šeit pastāvēt. Privātas vizītes ar sievu uz laiku arī ir atceltas, atstātas tikai Tora un lūgšanu grāmatas lasīšanai. Tikmēr Izraēlas armijas kareivis saņēmis trīs nedēļu cietumsodu par žāvāšanos ar atvērtu muti viņa komandiera runas laikā Rabīna piemiņas ceremonijā. Nozieguma un soda mērs Izraēlā ne vienmēr ir skaidri saprotams un paredzams.