Patiesībai pa pēdām

Kad Klinta Īstvuda Netīrais Harijs, vēršoties pie noziedznieka, kurš tobrīd vārtījās pie viņa kājām, nicīgi izgrūda: “Uz priekšu, smerdeli, sagādā man to prieku!”, [1. Oriģinālā "Go ahead, punk, make my day."] viņš mūs iepazīstināja ar arhetipisko mūsdienu Holivudas detektīvu. Šis jaunās sugas detektīvs bija drosmes un apņēmības pilns un apveltīts ar spēcīgu intuīciju, viņa darba mīlestība līdzinājās apsēstībai, viņš allaž bija viens un savā cīņā par taisnības uzvaru nevaldāmi pārdrošs.

Salīdziniet viņu ar tikpat arhetipisko angļu detektīvu, kura augstdzimušie ciltsraksti iesniedzas pagātnē līdz pat biedējoši loģiskajam Šerlokam Holmsam. Angļu detektīvi pavada laiku, diskrēti risinot šarmanti ērmīgas slepkavību lietas gleznainos ciematiņos, turklāt liek lietā vienīgi savu ģeniāli aso deduktīvo domāšanu. Kā gan lasītāji brīnījās, kad kārtējais apburošais vecais okšķeris vai okšķere paziņoja, ka upura galvaskauss sašķaidīts ar… dekoratīvu pīles figūriņu! Jau krietni pēc Agatas Kristi un viņas neskaitāmo atdarinātāju ziedu laikiem angļu detektīvs pamazām attīstījās par nedaudz skarbāku tipu – lielākoties pateicoties iecienītām televīzijas filmām. Šie varoņi pēc dabas bija viegli melanholiski un bieži vien staigāja pa pasauli ar bārdas rugājiem noaugušiem zodiem, šādi uzskatāmi demonstrējot savu iekšējo spriedzi un nemieru. Tomēr, kad situācija kļuva kritiska, pēc garas dienas smagā darbā viņu apriorie spriedumi tik un tā svinēja uzvaru pār brutālu spēku.

Jaunā britu komēdija “Hot Fuzz” (Latvijā demonstrēta ar nosaukumu “Krutie kruķi”) spoži parodē abus žanrus uzreiz, un tas nemaz nav tik vienkārši, kā varētu likties. Taču Edgars Raits un viņa līdzautors – vienlaikus arī galvenās lomas tēlotājs – Saimons Pegs ir patiesi iespaidīga komiķu komanda. Viņu kontā jau ieskaitāma viena no pēdējo gadu lieliskākajām britu komēdijām “Shaun of the Dead” (Latvijā – “Mironis Šons”), un viņu jauno darbu varētu atzīt par gandrīz tikpat spožu sasniegumu. Jāteic gan, ka jaunajā filmā autori krāsas sabiezinājuši krietni vairāk, taču tas bijis nepieciešams, lai pasmietos par mūsdienu vidusmēra Holivudas kruķu filmas absurdajiem sprādzieniem, masu slaktiņiem un pakaļdzīšanās ainām, kas neizbēgami izvēršas par grandiozu asinspirti.

Seržants Nikolass Endžels (Saimons Pegs) strādā Londonas Metropoles policijas spēkos. Nu, vismaz uz to pusi. Viņš paskaidro, ka jaunākajās policijas instrukcijās norādīts uz vārdam “spēki” piemītošo agresīvo pieskaņu un ieteikts to nomainīt ar “dienestu”.

Endželam darbs sokas tik labi, ka priekšniecība izlemj norīkot viņu strādāt kaut kur citur, gluži vienkārši tāpēc, ka viņš ar savu piemēru “liek pārējiem izskatīties draņķīgi”. Ar šo burvīgi absurdo situāciju sākas filmas darbība. Holivudā darbs un eksistence ir nešķirami lielumi. Tas, ko tu dari, nosaka, kas tu esi. Šī kapitālistiskā ontoloģija caustrāvo pilnīgi visus Holivudas žanrus, taču ir īpaši daiļrunīga gadījumos, kad mums ir darīšana ar krietnu un strādīgu Holivudas detektīvu.

Lielākā nelaime, kas viņu var piemeklēt, ir tikt uz laiku atstādinātam no dienesta pienākumu pildīšanas vai, vēl ļaunāk, zaudēt savu policista žetonu. Tas ir plaši izplatīts Holivudas kruķu filmu elements. Cik bieži nācies noskatīties, kā mūsu varonis drūmi nomet savu žetonu uz priekšnieka galda (žetonu, bet nekad ieroci – tas taču nozīmētu zaudēt vīrietību).

Tomēr ik reizi bēdu sagrauztais detektīvs turpina izmeklēt noziegumu uz savu roku, pat nedomājot uzklausīt priekšnieka ieteikumu beidzot izmantot jau tā pārāk ilgi atlikto atvaļinājumu. Holivudas detektīvs ir amerikāņu darba ētikas augstākais simbols. Maigi izsakoties, viņš darbam laiku nežēlo. Mēs nekad neredzam varoni aizmigušu – vienīgi gadījumos, kad tas vajadzīgs, lai viņu varētu pamodināt naksnīgs zvans, kas izsauc uz kārtējo nozieguma vietu. Mēs nekad neredzam viņu ēdam – ja nu vienīgi steigšus notiesājam kādu hotdogu, vienlaikus paturot acīs aizdomās turēto personu. Mēs vispār nekad neredzam viņu darām neko citu kā vienīgi strādājam vai gremdējamies pārdomās par darbu. Vienīgi šāda maniakāla apsēstība ar darbu viņam var palīdzēt atgūt savu profesionālo un līdz ar to arī personīgo labo slavu.

Filmā “Hot Fuzz” Endželam ir aptuveni tikpat maniakāla attieksme pret darbu; starpība vienīgi tāda, ka visi viņa kolēģi izturas pret to visnotaļ nievājoši. Priekšniecība nosūta viņu uz mazu, idillisku lauku ciematiņu ar pašu zemāko noziedzības līmeni visā valstī, šādi būtībā pazeminot amatā. Un tur par Endžela partneri – un ar laiku arī draugu – kļūst brīnišķīgi naivais konstebls Denijs Batermens.

Filmā ir vairākas sarkastiski amizantas ainas, kurās abi partneri pilnīgā bezdarbībā dīki dirn savā patruļas auto uz ciemata galvenās ielas. “Nevajag atnest kaut ko no veikala?” Batermens noprasa garlaikota pusaudža drūmajā tonī. “Saldējumu,” Endžels atbild, truli blenžot tukšumā.

Batermens pret Endželu izjūt dziļu cieņu un apbrīnu – tikai tāpēc, ka viņš ieradies no Londonas. Viņš seržantam jautā, vai tam kādreiz esot gadījies šaut, lecot no liela augstuma vai trakā ātrumā dzenoties pakaļ kādai mašīnai. Endželam pietiek tikai ar skaļu kaucienu nobremzēt, un Batermens jau veras viņā ar pielūgsmes pilnu skatienu.

Endžela un Batermena attiecības atjautīgi parodē vēl vienu Holivudas kruķu filmu elementu, latenti homoerotiskās attiecības vīriešu kārtas dienesta biedru starpā. Amerikā šī “vīriešu draudzības” tradīcija izauga no populāriem 70. gadu televīzijas piedzīvojumu seriāliem un 80. gados bija izkopta jau līdz stingri strukturētai formulai, kas likta lietā tādās filmās kā “48 Hours” (“48 stundas”) un “Lethal Weapon” (“Nāvējošais ierocis”).

Šādas kruķu filmas par vīru draudzību allaž sākas ar to, ka divi pilnīgi nesaderīgas dabas policisti pret pašu gribu spiesti strādāt pārī. Neraugoties uz savstarpējo nepatiku, pēc sākotnējiem konfliktiem abi pamazām vien sāk saprasties. Taču par īstiem čomiem viņi kļūst tikai, kad viens no viņiem izglābis otram dzīvību. “Hot Fuzz” iepīta arī amizanta atsauce uz vienu no pašām absurdākajām filmām par kruķu draudzību, “Bad Boys” (“Sliktie zēni”).

Kādu vakaru, dūšīgi sadzērušies ciema krodziņā, Endžels ar Batermenu dodas atpakaļ uz pēdējā dzīvokli, lai iedzertu vēl. Kad abi iekārtojušies līdzās uz dīvāna, Endžels drūmā bezcerībā sūdzas, ka neprotot atslēgties. Šajā brīdī Batermens pavēršas pret biedru, maigi pieskaras viņa vaigam un daudznozīmīgi atbild, ka varot Endželam to iemācīt. Vienu mirkli patiešām šķiet, ka Batermens mēģinās Endželu noskūpstīt. Taču – nē, viņš pieceļas, šķērso istabu un attaisa kādas durvis, paverot skatienam plašu DVD kolekciju, kas aizņem visu sienu – no grīdas līdz pašiem griestiem. Viņš paķer “Point Break” (“Lūzuma punkts”) un “Bad Boys II” un noprasa Endželam, kuru viņš gribot skatīties pirmo.

Intelektuāli meklējumi esot pastarpināta seksuālās baudas forma, gluži pārliecinoši apgalvoja Freids. Bet kā tad lai mēs tulkojam visus šos lielos šaujamos un milzīgos braucamos, un varenos sprādzienus, kas ir Holivudas detektīva taisnības meklējumu neatņemamā sastāvdaļa?

Modernais Holivudas detektīvs – vai nu viņš strādā viens vai kopā ar partneri – īpaši neaizraujas ar intelektuālas dabas pārdomām. Viņš savu rīcību pamato ar nojausmām vai to, ko “jūt ar iekšām”. Pat situācijās, kad viss liecina par to, ka intuīcija ir nošāvusi greizi, Holivudas kruķis tik un tā paliek pie pārliecības, ka dziļākajā būtībā viņam tomēr ir taisnība – un Holivudā “dziļākā būtība” ir svēta vieta.

Savā ziņā šis fenomens atspoguļo reālu vēsturisko pāreju no vecmodīgā angļu detektīva un viņa nepārspējamajām empīriskās domāšanas iemaņām uz jaunu ēru.

Vecajos labajos laikos noziegums nebija vienkārši noziegums. Tas bija uzbrukums civilizācijas morālajiem un intelektuālajiem principiem. Agrīnās fiktīvo detektīvu paudzes, risinot šķietami neatrisināmas slepkavību lietas, lika lietā mokoši samudžinātu loģiku. Šajā ziņā viņi vairāk līdzinājās filozofiem, kas būvē sarežģītus, taču neatspēkojamus argumentus, kuros nodemonstrētā spožā spriestspēja pilda daudz vērienīgāku funkciju – kalpot par līdzekli pastāvošās lietu kārtības reabilitācijai.

Savā esejā “Angļu slepkavības noriets” Džordžs Orvels piezīmēja, ka vidusmēra pilsonim nekas nesagādājot lielāku labpatiku kā iespēja pēc svētdienas pusdienām pakavēties, lasot grāmatu par kārtīgu slepkavību un kūpinot pīpi. Tieši šo omulīgo pasauli vecās sugas detektīvi sargāja no visvisādām briesmīgām kaislībām un dzīvnieciskām dziņām.

Mūsdienu Holivudas detektīva dzīve ir pavisam cits stāsts. Vārdu “civilizācija” vispār neviens tikpat kā nelieto. Tas jau ir ieguvis tādu kā veclaicīguma auru, it kā nemanāmi vien būtu jau kļuvis par pagātni.

Nē, Holivudas detektīvs ir kā apsēsts ar likuma sargāšanu. Likums, lai kas tas arī būtu, kaut kādā veidā satur kopā šo nekārtīgo, neizlēmīgo un haotisko ļaužu masu. Likuma sargāšana prasa nevis žilbinošus prāta lidojumus, bet gan lielu stroķi, ātru vāģi, kā arī īsu un atjautīgu frāzīšu arsenālu, kas ļaus izkulties no saspīlētām situācijām.

Daudzas mūsdienu kruķu filmas robežu starp labo un ļauno rāda bīstami nenoteiktu. Lielisks piemērs šai tendencei bija nesenā “Miami Vice”, kurā detektīvs iefiltrējas noziedznieku sindikātā un jaunais dzīvesveids viņam nepārprotami sāk pārāk iepatikties. Holivudas detektīva intuitīvā reakcija un fiziskā bravūra lieliski piedien pasaulei, kurā grūti atrast kaut kādu jēgu un kura nekādā veidā nav attaisnojama ar saprāta palīdzību. Tās vienīgais attaisnojums ir pašas eksistences fakts. Bija laiks, kad nozieguma atklāšana kalpoja par metaforu saprāta pozitīvajam spēkam, taču tagad detektīvi ar to nodarbojas, vienkārši “ar iekšām sajūtot”, kas ir labi un pareizi.

Drīz pēc seržanta Endžela ierašanās ciemā notiek virkne šaušalīgu nāves gadījumu. Viņš “ar iekšām jūt”, ka patiesībā tās ir slepkavības, taču neviens no viņa kolēģiem tam netic – vismazāk jau nu abi nemitīgi smēķējošie vietēji detektīvi, kas liekas ieradušies taisnā ceļā no 70. gadiem.

Taču Endžela “iekšām”, protams, ir taisnība. Izrādās, ka slepkavības pieder pie brīnišķi absurda plāna, ko pulciņš visnotaļ cienījamu ciema iedzīvotāju izstrādājuši, lai izcīnītu Gada labākā ciema nosaukumu. Sadursmē ar šiem ļaundariem Endžels gandrīz iet bojā un izglābjas tikai, pateicoties savam draugam konsteblam Batermenam. Viņš dodas atpakaļ uz Londonu, gandrīz gatavs atzīt sakāvi, un pa ceļam piestāj benzīntankā šosejas malā. Tur mazajā plauktiņā pie letes viņš pamana “Bad Boys II” DVD disku. Šis skats seržantu tā iedvesmo, ka viņš nekavējoties sēžas mašīnā, lai atgrieztos un pabeigtu izmeklēšanu. Nu jau runa vairs nav par likumu – runa ir par vīrieša godu.

Holivudas detektīvs izsenis bijis vīrišķības ideāla iemiesojums, sākot ar cinisko un veiklo frāžu virpinātāju Hamfriju Bogartu “Maltas piekūnā” (“The Maltese Falcon”) un beidzot ar neiznīcināmo un omulīgo Brūsu Vilisu “Cietajā riekstā” (“Die Hard”).

Sākot no 80. gadiem, kad pakaļdzīšanās un apšaude kļuva par noteicošajām noziegumu atklāšanas metodēm un šīs ainas pamazām kļuva arvien pārspīlētākas, cīņa ar noziedzību vairs nebija tik daudz morālas dabas jautājums, cik vīrišķības pārbaude detektīvam un varonim vienā personā. Nozieguma atklāšana bija nebeidzama šķēršļu josla, kuras pārvarēšanā nācās likt lietā fizisko veiklību – gan lai atkautos no ienaidniekiem, gan lai pārvietotos, lēkājot no jumta uz jumtu, nemaz nerunājot par pēdējo sadursmi, kurā ļaunais jāpieveic vai nu ar snaipera iemaņām, vai ar paša dūrēm.

Daļēji jau to varētu uztvert kā pavisam reālu baiļu kinematogrāfisko atspoguļojumu, ņemot vērā pieaugošo smago noziegumu skaitu. Ja reiz Holivudas detektīva misija ir vairot cilvēku ticību likumam un kārtībai, tad nav nekāds brīnums, ka viņš pamazām pārvērties par šādu karotāja tēlu. Tik tiešām, kāda gan jēga no izsmalcinātām prāta rotaļām, ja tev kāds ņem un pabāž zem deguna nazi?

Taču pēdējā laika Holivudas detektīvfilmās vērojama kāda pavisam jauna tendence, kas tieši tāpat atspoguļo plaši izplatītas, bet savā būtībā pilnīgi abstraktas sabiedrības bailes. Arvien biežāk gan kā noziedznieku darbarīks, gan kā likuma sargātāju palīgs tiek rādīta pati novatoriskākā modernā tehnoloģija. Labais var pieveikt ļauno, vienīgi vēl prasmīgāk izmantojot šo pašu tehnoloģiju, un tā jau atkal ir tikai netieša atvainošanās par pašreizējo lietu kārtību. Virknē pēdējā laika filmu, tajā skaitā “Firewall” (“Ugunsmūris”) un “Die Hard 4” (“Cietais rieksts 4”), kibernoziedzība likta lietā, lai apelētu pie sabiedrības bailēm no pilnīgi visa, sākot ar identitātes zādzībām un beidzot ar totālo teroristu uzbrukumu visai tehnoloģiskajai infrastruktūrai.

Holivudas detektīvs pagaidām vēl nav gatavs kļūt par lēnīgu IT speciālistu. Viņa rīcībā ir valdības eksperti un briļļaini pusaudži, kas visu netīro urķa darbu paveic mūsu varoņa vietā. Žultainais tehnoterorists “Cietajā riekstā 4” Brūsam Vilisam tā arī pasaka: “Tu esi kā Timex pulkstenis digitālajā laikmetā.”

Robeža starp labo un ļauno jau tā bija bīstami izplūdusi. Un tagad tā vēl mulsinošāk sapinusies tievu vara vadiņu mudžeklī. Intuīcijas balss gluži labi palīdzēja Holivudas detektīvam tikt galā ielās, bet vai viņš spēs izkopt arī virtuālo instinktu, kas ļaus cīnīties ar viltīgo ļaunumu, kurš uzglūn kibertelpā?

Holivuda, protams, nav pasaules spogulis. Tā pasauli absurdi un groteski pārspīlē. Taču šo filmu milzīgā popularitāte tomēr daļēji atspoguļo absurdi un groteski pārspīlētu pasauli. Kinoekrāns nav tikai tas milzīgais baltais audekla gabals, ko mēs redzam savā priekšā. Tas pavisam reālā nozīmē ir arī skatītāju zāles spogulis.

Viens no pašiem jaukākajiem mirkļiem lieliskajā “Hot Fuzz” ir aina filmas krāšņi pārspīlētajā finālā, kad Endžels spēkojas ar ļaundari un cīņa norit miniatūrā ciemata modelī. Viņi klūp un krīt pār baznīcām un piemīlīgiem krodziņiem, un vārtās pa burvīgām mazām ieliņām. Fantastisks paņēmiens, kā paskatīties uz notiekošo reālajā perspektīvā.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola