Horizonts bez mākoņiem

Toms Snaiders: Atceros, kā pirms daudziem gadiem, krietni senāk, nekā man pašam to gribētos, tēvs aizveda mani uz kino – tā bija viena no pirmajām filmām, ko es noskatījos kopā ar vecākiem. Filmu sauca “Svešinieki vilcienā” (Strangers on a Train, 1951). Tas bija krietni sen, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Toreiz es nebūtu tam ticējis, un man grūti tam noticēt šobrīd, bet cilvēks, kurš šorīt sēž man pretī, ir tas pats, kurš minētajā filmā parādījās uz stacijas perona ar, ja pareizi atceros, kontrabasa futrāli rokās. Viņu sauc Alfrēds Hičkoks. Viņš ir sava laika leģenda, kaut arī pats droši vien pret šo titulu izturas ar nicinājumu – taču tā nu viņu mēdz dēvēt.

Es gribētu sākt ar jautājumu par jūsu filmām, lai gan vispār labprāt parunātu ar jums ne jau par kino, bet par idejām. Iespējams, ka tas man diez kā neizdosies, bet es vismaz mēģināšu. Visas filmas, ko jūs esat uzņēmis, iedveš cilvēkos bailes. No kā baidāties jūs pats? Kas jums uzdzen bailes?

Alfrēds Hičkoks: Gandrīz viss. Man ir bail no policistiem. Es nekad nesēžos pie stūres – man ir tāda teorija, ja cilvēks nevada auto, viņam nevar arī izrakstīt soda talonu. Iznāk, ka tā ir taisnība – man ir šausmīgas bailes no visa, kas kaut kā saistīts ar likumu. Lai gan šīs lietas mani fascinē, es neparko nevēlētos ar kaut ko tādu saskarties pats. Laikam gan man visvairāk bail tieši no tā.

Snaiders: Kāpēc?

Hičkoks: Laikam jau esmu gļēvulis.

Snaiders: Kas gan policistā ir tāds, ka spētu iedvest bailes Alfrēdā Hičkokā, kurš pats uzņēmis tik daudz filmu tieši par to, ar ko policija nodarbojas?

Hičkoks: Redziet, tur jau tā lieta. Pateicoties tam, ar kāda rakstura materiālu es, tā teikt, aizraujos tīri profesionāli, vairums cilvēku uzskata, ka es noteikti esmu kaut kāds monstrs. Patiesībā es esmu tieši pretējas dabas cilvēks – ļoti rāms un lēnīgs tips, un man tiešām ir bail iekulties sarežģījumos. Man reiz jautāja, kas manā izpratnē ir laime. Es atbildēju – horizonts bez mākoņiem. Man neder pat horizonts, virs kura rēgojas viens mazītiņš dūres lieluma mākonītis. Horizontam jābūt pilnīgi skaidram. Ingrīda Bergmane par mani reiz sacīja tā: ar Hiču nelaime tāda, ka viņš atsakās iesaistīties strīdos. Tas tāpēc, ka es reiz pagriezos un aizgāju, kad viņa sāka kašķēties par kaut ko, kas viņai nepatika filmēšanas laukumā. Es vienkārši pagriezos un aizgāju, kamēr viņa skatījās uz citu pusi; tad viņa atskatījās, bet manis vairs nebija.

Snaiders: Vai drīkst vēl uz mirkli atgriezties pie policistiem?

Hičkoks: Jā.

Snaiders: Ko tāds policists jums varētu nodarīt? Kas īsti jums uzdzen tādas bailes?

Hičkoks: Nu, viņš mani varētu apsūdzēt kaut kādā nodarījumā. Piemēram, pateikt, ka es esmu nepareizi novietojis auto. Tad es saņemtu soda talonu. Un tas mani biedētu. Es esmu kā tas cilvēks tai senajā leģendā, kā nu to sauca. Tajā vienam cilvēkam vajadzēja samaksāt divu dolāru soda naudu. Tas laikam bija kaut kāds vecs mūzikhola skečs. Tas cilvēks sastrīdējās ar policistu. Viņam būtu bijis jāsamaksā divi dolāri. Bet strīda laikā viņš policistam iesita. Tagad tie jau bija miesas bojājumi. Cilvēks nonāca cietumā un tur saķildojās ar citu ieslodzīto. Viņš tam uzbruka, izcēlās kautiņš, un iznāca tā, ka tas otrs cietumnieks gāja bojā. Tagad to cilvēku apcietināja nu jau par slepkavību un notiesāja. Kad viņš jau bija ceļā uz elektrisko krēslu, kāds iesaucās: “Nu kāpēc tu nesamaksāji tos divus dolārus?!”

Snaiders: Turklāt policists laikam ir vienīgais, kurš var uz ielas pienākt klāt un vienkārši pateikt: “Esiet tik laipns un nāciet man līdzi.” Un tad jau īpašas izvēles vairs nav, vai ne?

Hičkoks: Man iekšā viss sagrieztos otrādi. Ar mani reiz izspēlēja tādu joku. Pilnīgi nopietni – es tiešām pārbijos. Kā sauca Džinksas Falkenburgas[1. Jinx (Eugenia) Falkenburg (1919–2003), spāņu izcelsmes amerikāņu modele un aktrise.] vīru? Pareizi, Tekss Makkrērijs[2. Tex McCrary (1910-2003), amerikāņu TV un radio žurnālists.]. Viņš mani reiz intervēja; tas bija pirms daudziem gadiem Ņujorkā. Es sēdēju viņu mazajā studijā; man iepretim bija tukšs krēsls. Pēkšņi ienāca policists un apsēdās. Viņš mani drausmīgi pārbiedēja. Viņš teica: “Vai drīkstu lūgt jūsu tiesības?” Es sacīju: “Man tādu nav.” Tas bija joks, bet es tiešām noticēju.

Snaiders: Tādā gadījumā šonakt labāk uzvedieties kārtīgi, citādi es izsaukšu policiju. Mums abiem ir diezgan maz kopīga. Bet viena lieta tomēr ir – mēs abi esam skolojušies pie jezuītiem.

Hičkoks: Nevar būt.

Snaiders: Tā ir.

Hičkoks: Jums arī ir šī kauna zīme?!

Snaiders: Jūs to uzskatāt par kauna zīmi?

Hičkoks: Nē, sauksim to par stigmu.

Snaiders: Kāpēc jūs tā sakāt?

Hičkoks: Reiz es redzēju kaut ko patiesi šausmīgu, un es nejokoju. Tas bija kādā satīriskā franču žurnālā. Attēlā bija redzams Dievs, kurš sēž uz mākoņa. Tāds bārdains vecs kungs. Un cauri mākoņiem lēnām iznirst Kristus tēls – rokas izpletis un ciešanu pilnu izteiksmi sejā; katrā plaukstā – pa brūcei. Viņš pacēlis acis pret savu Tēvu, bet Dievs rāda viņam mēli. “Redzi nu,” viņš saka. “Es taču tev teicu, lai tu nelien tur lejā.”

Snaiders: Tā arī pateica... Vienīgais iemesls, kāpēc es ierunājos par jezuītiem, ir tāds, ka es nekad neesmu dzirdējis, ka jūs pieminētu reliģiju un to, kādu lomu tā spēlējusi jūsu dzīvē, tajā, kādas filmas jūs esat uzņēmis. Vai tai vispār bijusi kāda loma?

Hičkoks: Es tā neteiktu. Nē. Bet to gan es varu sacīt, ka jezuītu izglītība, manuprāt, palīdz izkopt zināmu prāta skaidrību – spēju loģiski domāt. Zēna gados, kad jums to māca, jūs jau to vēl neapzināties, bet tas ir tieši tas, ko viņi izdara.

Snaiders: Jums vajadzēja mācīties latīņu valodu?

Hičkoks: Protams.

Snaiders: Astoņus gadus! Un es tā arī nesapratu, kam tas vajadzīgs.

Hičkoks: Jā, latīņu valoda bija jāpārzina – neatkarīgais ablatīvs... Vai tādu atceraties?

Snaiders: Mana latīņu valoda gluži tik tālu nesniedzas. Es protu: Arma virumque cano, Troiae qui primus ab oris, proti, pirmo rindu no Vergilija “Eneīdas”. Un tas arī laikam viss, ko es atceros. Toties latīņu valoda man deva kārtīgas angļu valodas zināšanas – jums droši vien arī.

Hičkoks: Jā, pilnīgi pareizi.

Snaiders: Labi, pietiks par jezuītiem. Kā teica 1972. gada vēlēšanu prezidenta kandidāts Džons Dž. Šmics[4. John G. Schmitz (1930–2001), amerikāņu republikāņu politiķis, 1972. g. kandidēja no Neatkarīgās partijas (American Independent Party).], “Jezuītiem nav nekādas vainas – nekā tāda, kas nebūtu vēršams par labu ar kādu drusciņu inkvizīcijas.” Tā teica viņš.

Hičkoks: Šurp kāķi, šurp virves! Tā teica inkvizīcijas laikos.

Snaiders: Raidījumos par to, kā taisa kino, režisors bieži tiek attēlots kā agresīvs tips, kurš klaigā, brēc uz aktieriem un vēcina rokas. Jūs pats atzīstat, ka esat mierīgs cilvēks. Vai tikpat rāms jūs esat arī darbā?

Hičkoks: Nu tā, vispirms es jums pateikšu vienu interesantu lietu. Es tikai vienreiz savas karjeras laikā esmu bijis svešā uzņemšanas laukumā. Tas bija toreiz, kad es atbraucu uz Holivudu, lai parakstītu līgumu ar Selzniku[5. Deivids Selzniks (David O. Selznick, 1902–1965), Holivudas kinoproducents.]. Mani pacienāja ar pusdienām Paramount Studios un izrādīja kinostudijas telpas. Bet es nekad neesmu bijis svešā filmēšanas laukumā, kad tur rit darbs. Vienu režisoru es redzēju, un mani ļoti pārsteidza fakts, ka viņš pie visiem vērsās caur skaļruni. Es esmu šo to dzirdējis par režisoriem, kuri izturas jūsu aprakstītajā stilā. Un vienīgais, ko es par to varu pateikt, ir tas, ka viņu gadījumā visa drāma palikusi filmēšanas laukumā, un ekrānam nav pieticis.

Snaiders: Jā, viss paliek filmēšanas laukumā.

Hičkoks: Par mani ir teikts, ka neviens nesaprotot, kad es īsti režisēju. Es tiešām laukumā nedodu nekādus norādījumus. Es visu apspriežu ar aktieri vai aktrisi viņu ģērbtuvē.

Snaiders: Kas jūs sadusmo? Ne tik daudz runājot par jūsu filmām, bet vairāk par dzīvi, par to, ko cilvēki dara vai nedara.

Hičkoks: Mani sanikno stulbums. Un zināmas lietas arī manā darbā. Es nevaru ciest epizodes, kurās, teiksim, lej vīnu no nepareizas pudeles. Tamlīdzīgas detaļas. Mani tracina detaļas.

Snaiders: Bet dzīvē? Jūs dzīvojat šajā pasaulē, noteikti lasāt avīzes, skatāties ziņu raidījumus. Jums ir pāri septiņdesmit. Ko jūs domājat par pasauli, kas ir jums apkārt, par to, kas notiek?

Hičkoks: Pie tā, ka pasaulei ir tik lieli sarežģījumi, vainīgas komunikācijas. Redziet, komunikācijas ir tas iemesls, kāpēc cilvēki kļūst nelīdzsvaroti. Pirms daudziem, daudziem gadiem nebija ne televīzijas, ne radio. Bija tikai laikraksti, ārkārtīgi garlaicīga izskata laikraksti. Man bija draugs, Londonas Daily Express redaktors, kurš izgudroja jaunmodīgo pirmās lapas izkārtojumu, ar lieliem virsrakstiem.

Snaiders: Un fotogrāfijām.

Hičkoks: Jā, bet galvenais bija pielikt katram atsevišķajam rakstiņam lielu virsrakstu. Bet tajos laikos, pirms daudziem, daudziem gadiem – ja jūs paskatītos uz kādu avīzi, teiksim, The Kansas City Star, tad redzētu vienu nelielu virsrakstu un zem tā – garu sleju iespiesta teksta. Nekādu komunikāciju nebija. Bet šodien cilvēkus ar to apmētā no visām pusēm.

Snaiders: Jums tas nepatīk? Jums liekas, ka pasaule būtu labāka bez šīs acumirklīgās katarses?

Hičkoks: Jā, situācija tagad ir tāda, ka cilvēki atdarina to, ko redz. Mēs daudz dzirdam par to, kā tiek kopēti noziegumi. Es, lai gan pats darbojos šajā sfērā, nožēloju tikai vienu lietu, ko reiz parādīju filmā un kas vēlāk tika atdarināta. Runa ir par manu filmu “Ārzemju korespondents” (Foreign Correspondent, 1940), ko es uzņēmu Goldwyn Studios. Jūs teicāt, ka neesot to redzējis. Tā bija ļoti rūpīgi izstrādāta, vērienīga filma. Un tajā bija viena liela epizode, kuras darbība notiek Amsterdamā. Uz augstākā pakāpiena stāv ietekmīgs politiķis, un viss pārējais ir lietussargu jūra, tramvaji... pilsētas centrs. Pienāk fotogrāfs un saka politiķim: “Atļaujiet nofotografēt, lūdzu.” Viņam ir tāds fotoaparāts.Un labajā rokā viņam ir šaujamierocis. Viņš vienlaicīgi uzņēma foto un izšāva no sava ieroča, nogalinot šo politiķi.Un es dzirdēju, ka pēc diviem gadiem tas esot atkārtots Teherānā.

Snaiders: Un to jūs nožēlojāt.

Hičkoks: Jā, man liekas, tas bija... (noplāta rokas)

Snaiders: Nelaimīgs gadījums.

Hičkoks: Jā, nelaimīgs gadījums.

Snaiders: Bet es tomēr nesaprotu, kāpēc tā ir – un es par to jau esmu runājis. Cilvēki vienmēr atdarina to slikto, ko viņi redz medijos.

Hičkoks: Tas ir tāpat, kā ar ziņām. Galu galā, sliktas ziņas – tās vismaz ir ziņas. Labas ziņas nav interesantas. Visos laikrakstos ir tikai sliktas ziņas. Viss ir tikai par sliktiem cilvēkiem.

Snaiders: Interesantā kārtā, tas viss šādi liekas pievilcīgāk. “Man arī tā jāizdara.”

Hičkoks: Jā, es zinu. Pievilcīgāk. Tas ir tāpat, kā ar cilvēkiem, kuri skatās, teiksim, kādu no manām filmām. Viņi izjūt bailes un tādā garā, bet vienlaikus viņi jūtas arī gluži ērti, jo – “Ja nebijis Dieva žēlastības, tas varēju būt es[6. Pārfrazēts angļu teologam un moceklim Džonam Bredfordam (John Bradford, 1510–1555) piedēvētais teiciens: “There for the grace of God goes John Bradford.”].”

Snaiders: Jā, bet es gribēju pateikt mazliet ko citu. Kad cilvēki medijos redz kaut ko vardarbīgu, kaut ko noziedzīgu – saka, ka esot tādi prāti, kuriem var rasties vēlēšanās iet un to atkārtot. Man ir grūtības saprast ko citu. Kad mediji parāda kaut ko labu, kāpēc tikpat daudz cilvēku nemēģina to atdarināt?

Hičkoks: Tāpēc, ka tas viņiem nedod nekāda gandarījuma. Kā jau es pirms brīža sacīju, viņi skatās uz cilvēku kādā nejaukā situācijā un saka: “Ak, Kungs! Paldies Dievam, tas neesmu es!” Viņi jūtas drošībā. Tā viņi jūtas.

Snaiders: Par jums radies priekšstats – un es nešaubos, ka jūs gadu gaitā esat to pats rūpīgi veidojis – kā par padrūmu, nopietnu cilvēku, ap kuru jaušas noslēpumainības aura. Vai Alfrēds Hičkoks kādreiz stāsta arī jokus? Vai jums ir humora izjūta?

Hičkoks: Tas jau ir tieši tas, ko es jums pirmīt stāstīju. Cilvēki domā, ka es esmu kaut kāds briesmonis; es viņiem asociējos ar to, ko es rādu uz ekrāna.

Snaiders: Bet jūs tiešām esat visnotaļ impozants kungs.

Hičkoks: Es sevi tā neuztveru.

Snaiders: Man jūs liekaties impozants.

Hičkoks: Nē, es senāk mēdzu... Ziniet, var jau būt, ka cilvēki vienkārši kļūst primitīvāki, bet man savulaik lielu prieku sagādāja iespēja kādu izjokot. Tie bija ļoti augsta līmeņa joki, un tie man sagādāja milzīgu apmierinājumu. Reiz restorānā Chasen’s... Tātad Deiva Čeisena restorānā bija dārzs, un es tur sarīkoju sievas dzimšanas dienas svinības. Lai ieviestu mazliet jautrības, es aģentūrā Central Casting nolīgu vecu aristokrātiska izskata dāmu. Liku viņu attiecīgi sapost, skaisti ieveidot matus un nosēdināju galda galā. Un tad izlikos, ka neko par viņu nezinu. Sanāca viesi, sāka man prašņāt, kas viņa tāda, bet es atbildēju, ka es šo kundzi nepazīstu. Vienīgie, kas zināja noslēpumu, bija mana sieva un Deivs Čeisens. Es teicu – pasauksim Deivu Čeisenu; kad viņš atnāks, es aizsūtīšu viņu noskaidrot. Pēc kāda laiciņa Čeisens atnāca, un es viņam jautāju: “Deiv, kas ir tā vecā dāma galda galā?” – “Aiziešu, pajautāšu.” Viņš aiziet, noliecas pie vecās dāmas, pārmij dažus vārdus un atgriežas. “Viņa saka, ka esot Hičkoka kunga viešņa.” Es teicu: “Kādas muļķības! Nekad mūžā neesmu šo sievieti redzējis!” Nebiju jau arī. Tā viņa tur nosēdēja visu vakaru, izmantoja izdevību pamatīgi piesvilpties un pilnīgi sajauca visiem galvu. Lūk, šāda veida joki man iet pie sirds. Reiz Londonā es sarīkoju vakariņas. Starp viesiem bija Gērtija Lorensa[7. Gertrude Lawrence (1998–1952), britu muzikālā teātra aktrise.], sers Džeralds di Morjē[8. Gerald du Maurier (1873–1934), britu teātra aktieris.], Dafnes di Morjē tēvs – tolaik viens no vadošajiem Londonas teātru aktieriem; vēl trīsdesmit citu cilvēku. Un viss, ko pasniedza vakariņās, bija zilā krāsā. Viss ēdiens. Viss. Zupa bija zila, forele bija zila, cālis bija zils. Nopietni. Džeraldam di Morjē mēs pateicām, ka tā būs masku balle. Viņš atnāca, ģērbies kā skots. Neviens cits nebija kostīmā. Vēlāk sadabūjām viņam citas drēbes. Tas man atgādina stāstu par cilvēku, kurš uzaicināts uz nūdistu viesībām. Viņš ierodas, tiek ievests istabā, kas pilna ar apģērba gabaliem, izģērbjas pilnīgi kails un ieiet viesistabā – bet tur visi ir apģērbušies. Briesmīgs joks. Tā gan es ne ar vienu neizrīkotos.

Snaiders: Ko jūs nebūtu ar mieru rādīt savā filmā? Šodien uz ekrāna var redzēt pilnīgi jebko. Filmas, ko bērniem aizliegts skatīties, iztēlei neatstāj itin neko – ciktāl tas attiecas uz morāli. Ir arī ļoti vardarbīgas filmas, kurās ar cilvēka ķermeni tiek darītas šausmīgas lietas. Ko jūs atteiktos rādīt? Kas jūsos izraisa nepatiku?

Hičkoks: Manī nepatiku izraisa tas, ko es saucu par stīvēšanās un cīkstēšanās mačiem gultā. To var redzēt ik uz soļa. Tā ir klišeja. Filmēts vienmēr tiek pāri vīrieša plecam; viņš ir noliecies pār meiteni gultā… Tas viss, ziniet, ir vienkārši nevajadzīgi. Manuprāt, tas ir lēti un vulgāri.

Snaiders: Vēl kas? Vai ir kaut kas saistīts ar vardarbību, ko jūs nerādītu savā filmā?

Hičkoks: Ziniet, es nekad neesmu taisījis filmas par profesionāliem noziedzniekiem vai policistiem. Varbūt būsiet pamanījis – ja mēs atskatāmies uz filmām, ko es esmu uzņēmis, tad, vispārīgi runājot, tās stāsta par pavisam parastiem cilvēkiem dīvainās situācijās. Tā ir šo filmu būtība. Teiksim, filmā “Uz ziemeļiem caur ziemeļrietumiem” (North by Northwest, 1959) Kerijs Grānts ir ikdienišķs biznesmenis, kuru notur par spiegu. Un viņš, protams, nonāk visdīvainākajās situācijās. Tas skatītājiem ļauj daudz labāk identificēties ar galveno varoni. Viņi nevar identificēties ar policistu; uz to viņi raudzītos objektīvāk. Viņi, visticamāk, nevar identificēties ar noziedznieku, ja vien viņus nepiesaista kāda īpaša interese, kā tas bija gadījumā ar mafiju “Krusttēvā”. Tas ir pavisam savādāk, tā ir lieta, uz ko viņi skatās objektīvi. Bet es vienmēr esmu pievērsies vidusmēra cilvēkam, ikdienišķam indivīdam, kurš nonācis kaut kādos ārkārtas apstākļos.

Snaiders: Vai tā ir tā galvenā tēma, ko jūs cenšaties atrast, kad meklējat sižetu jaunai filmai?

Hičkoks: Jā. Šķiet, ka man uz to ir nosliece. Starp citu, mēs ar Ērniju Lēmanu[9. Ernest Lehman (1915–2005), amerikāņu kinoscenārists.] šobrīd strādājam pie jauna scenārija. Tas ir stāsts par kādu pilnīgi nevainīgu pāri, kas tiek nejauši iejaukti vairāku ļoti svarīgu cilvēku nolaupīšanā. Viņi neko par to visu nezina.

Snaiders: Kad jūs darāt kaut ko tādu… Es negribēju jūs pārtraukt, bet kad jūs darāt kaut ko tādu, teiksim, uzņemat kādu epizodi – tādu, kā slavenā dušas aina “Psiho” (Psycho, 1960), par kuru visiem vienmēr ļoti patīk runāt, vai arī… Jā, īpaši šo epizodi. Vai jūs pats tad sajūtat to, ko, pēc jūsu domām, jutīs skatītāji, kad viņi skatīsies kadrus, pie kuriem jūs tobrīd strādājat?

Hičkoks: Es tā ceru. Tikai jāņem vērā, ka šādu epizodi es filmēju septiņas dienas, lai gan uz ekrāna tā bija tikai 45 sekundes; bija jāsaliek kopā 78 atsevišķi filmas gabaliņi, lai parādītu duršanu un visu to… Atliek cerēt, ka viņi to sajutīs. To nevar prognozēt. Vai drīkstu izteikties vulgāri? Mērķis ir panākt, lai skatītāju zālē nepaliktu nevienas sausas vietas.

Snaiders: Nu, ja jūs nezināt, kā to panākt, tad to nezina neviens.

Hičkoks: Tam nepieciešama liela plānošana. Jāpazīst skatītāji un jāzina, kāda ir viņu reakcija. Tas ir tāpat kā ar tādu jēdzienu kā suspense. Šāda veida saspringtas gaidas iespējams panākt, piedāvājot skatītājiem zināmu informāciju. Ir tā saucamās detektīvfilmas. Es tādas nekad netaisu. Ja jau skatītāji neko nezina, kā tad viņi var pārdzīvot? Klasiskā angļu “detektīvā” neko nevar saprast, kamēr nav atšķirta pēdējā lappuse. No skatītāja viedokļa tas ir tāds kā prāta vingrinājums, kaut kas līdzīgs krustvārdu mīklai vai anagrammai. Tu sēdi un lauzi galvu, kurš no pieciem cilvēkiem… Nekādu emociju, tīra rēķināšana. Spriedzes filmas ir pilnīgi citādas. Jūs skatītājiem pasakāt, ka zem krēsla palikts spridzeklis un ka tas uzies gaisā pēc piecām minūtēm, un tad jūs liekat viņiem gaidīt. Tieši tā.

Snaiders: Pirms brīža jūs teicāt, ka atkal gatavojaties uzņemt jaunu filmu. Cik ilgi jūs turpināsiet taisīt kino? Dažs labs no jūsu amata brāļiem aiziet pensijā jau 45 vai 50 gadu vecumā; viņiem liekas, ka viņi jau uzņēmuši visas filmas, ko gribējuši uzņemt, vai pateikuši visu, kas viņiem bijis sakāms. Bet jūs strādājat tālāk.

Hičkoks: Es strādāju tālāk. Man nav nekāda iemesla mest mieru. Man vēl jāuzņem daudzas filmas. Runājot par sižetiem, ko es gribētu filmēt, ir kāds slavens lorda Dansenija[10. Lord Dunsanay (1878–1957), angloīru rakstnieks.] stāsts. Tas ir klasisks stāsts. Kādā ciemā uz dzīvi apmetas vīrs un sieva. Man liekas, darbība notiek Anglijā. Viņi noīrē māju ar dārzu. Vīrs palūdz īpašniekam atļauju nocirst divpadsmit lapegles, kas aug ap māju. Viņam to arī atļauj darīt. Tā viņi tur nodzīvo, man šķiet, kādu gadu vai divus – bet varbūt arī ne gluži tik ilgi. Sieva kaut kur pazūd. Cilvēki vīram prasa, kur tad viņa sieva? Viņš atbild, ka kaut kur aizbraukusi vai min kaut kādu tamlīdzīgu ieganstu. Tomēr, kā jau tas lauku ciematos mēdz notikt, baumas tikai pieņemas spēkā; nonāk tik tālu, ka viņam neviens vairs netic. Neatrodas arī nekāds apmierinošs izskaidrojums tam, ka sievas nekur nav. Tā nu pie lietas ķeras policija; vīram sāk uzdot jautājumus. Ar laiku pazudušās sievas meklējumi kļūst tik intensīvi, ka policija būtībā apsūdz šo cilvēku sievas slepkavībā. Nekādu pierādījumu nav – ne līķa, ne kā; policisti pazudušās sievietes meklējumos uzrok visu dārzu, bet tad atmet ar roku. Un lieta tiek izbeigta. Tā nu gadījies, ka par to visu ieinteresējas kāds universitātes profesors; viņš aizbrauc uz šo ciemu un parunā ar cilvēkiem. Visbeidzot vietējā viesnīciņā viņš sastop kādu komivojažieri, kurš braukājis apkārt, tirgojot kečupu vai kaut ko tādu. Nu, aso mērci, ko ēd pie gaļas – kā nu tās pareizi sauc. Un šis komivojažieris saka: “Ziniet, man te viņdien gadījās dīvaina lieta. Es biju iegriezies vietējā lauku veikaliņā, un kundze, kurai tas pieder, man pastāstīja, ka viņa ievērojusi kaut ko īpatnēju.” Profesors jautā, kas tad tas bijis. Kundze atbild, ka šis cilvēks, par kuru ir aizdomas, ka viņš novācis savu sievu, nedēļas laikā nopircis divas pudeles kečupa. Profesors saka: “Ha! Es zinu, kā šis stāsts beidzas.” Tas arī ir viss. Pagaidiet… pagaidiet. Paklausieties. Kāds pajautā, kāpēc vīram savajadzējies nocirst tās divpadsmit lapegles. Profesors atbild: “Lai būtu labāka apetīte!”

Snaiders: (smejas) Cik šaušalīgs stāsts!

Hičkoks: Es taču teicu, ka tas ir šaušalīgs.

Snaiders: Atceros, jums reiz televīzijā bija tāds sižets – cilvēki bija aizgājuši uz klubu, lai paēstu vakariņas, un viņiem pasniedza jēru. Un viena sieviete… Nē, pastāstiet pats – ja nu kāds nav redzējis.

Hičkoks: Tas bija ļoti slavens klubs. Stāsta ideja bija tāda, ka tas bija tāds kā pašnāvnieku klubs. Un vakariņās, kad tie cilvēki taisījās ēst jēru, izrādījās, ka tā ir cilvēka gaļa. Gribat, es jums pastāstīšu vēl vienu interesantu sižetu. Mums laikam nav laika, es stāstīšu ātri. Kāds cilvēks savā auto brauc pa Austrālijas tuksnesi. Dienvidaustrālijā. Mašīna ir piekrauta. Un tad salūst pakaļējā ass. Tas cilvēks tālumā ierauga oāzi. Viņš aizvelkas līdz turienei un ierauga, ka viss ir ļoti skaisti iekopts. Viņš piezvana, durvis atver kāds vīrietis. Cilvēks paskaidro, kas par nelaimi. Vīrietis viņu aicina iekšā un aiziet; ienāk mājas saimnieks. Viņš atkal izstāsta, kas par lietu. Saimnieks ir elegants, labi ģērbies vīrietis, apmēram kā Kliftons Vebs[11. Clifton Webb (1889–1966), amerikāņu aktieris un dejotājs.]pirms daudziem, daudziem gadiem. Viņš saka: “Nelaime tāda, ka tuvākā apdzīvotā vieta ir kādus 160 km no tā punkta, no kura jūs atnācāt. Ja jums nebūtu iebildumu kādas pāris naktis palikt pie mums, es liktu savam kalpotājam aizvest jūsu auto salabot.” Vīrietis atbild: “Liels paldies, lieliska doma!” Tā nu viss tiek norunāts, vīrietis uziet augšstāvā, pārģērbjas, nonāk lejā uz kokteiļa glāzi un tiek iepazīstināts ar saimnieka sievu un meitu. Viņu satriec abu sieviešu pievilcība. Sevišķi viņu apbur sieva; māte un meita tikpat labi varētu būt māsas. Pēc vakariņām – pie galda viss notiek ļoti pieklājīgi – viņš dodas pie miera. Pusnaktī pie durvīm kāds pieklauvē. Viņš ieslēdz lampu pie gultas, durvis mazliet paveras, un sievietes balss saka: “Lūdzu, gaismu nevajag.” Labi, viņš izslēdz gaismu, durvis atveras un sieviete pienāk pie gultas. Viņa saka: “Ziniet, mēs te dzīvojam ļoti vientuļi; jūs jau pats redzat.” Sarunas laikā viņa pamazām sāk vīrieti glāstīt; vispirms roku, bet pamazām lieta nonāk līdz nenovēršamajam iznākumam. Ap četriem rītā viņa pieceļas un taisās iet projām; sāk jau kļūt gaišs. Viņš saka: “Bet kura jūs esat – māte vai meita? Man tas jāzina.” Viņa atbild: “Es negribu, ka jūs to zināt. Lai paliek, kā ir. Ardievu.” Viņa aiziet. No rīta – kafija un brokastis baseina malā. Viņš skatās no mātes uz meitu, bet nekādas zīmes nemana. Vīrietis ir pilnīgā neizpratnē. Viņš saka: “Pagājušo nakti es slikti gulēju. Laikam jau tāpēc, ka svešā gultā.” Un tā tālāk. Nākamajā naktī viss atkārtojas. Viņš saka: “Es visu dienu gaidīju no jums kādu zīmi. Bet nekā!” Viņa atbild: “Nekādas zīmes nebūs. Nē.” Gultā viss atkārtojas, četros no rīta viņa aiziet – viņi pavadījuši brīnišķīgu nakti. Nākamajā dienā – tas pats. Trešā nakts. Viņš saka: “Ziniet, mans auto ir salabots. Es rīt aizbraucu. Atbrauciet uz Melburnu. Satiksimies tur.” Viņa: “Nē, nē. Lai šī ir mūsu pēdējā nakts.” Vīrietis jūt, ka viņai seja ir asarās; viņi apskaujas, un tādā garā. Un viņa aiziet. No rīta mašīna ir gatava, un tā tālāk. Viņš paskatās uz māti, paskatās uz meitu, cieši paspiež katrai no viņām roku. Nekādas reakcijas. Mājas saimnieks pavada viņu līdz mašīnai un saka: “Jūs droši vien lauzāt galvu, kāpēc mēs dzīvojam tik nomaļā vietā.” Vīrietis atbild: “Tiešām – ja jūs neņemsiet ļaunā, man tiešām likās savādi.” Saimnieks saka: “Saprotiet, mums ir vēl viena meita. Jūs viņu nesatikāt. Un mēs šeit dzīvojam viņas dēļ. Redziet, viņai ir lepra.”

Snaiders: No tā, ko es esmu lasījis par Alfrēdu Hičkoku, man zināms, ka viņš ir cilvēks, kurš mīl izsmalcinātu ēdienu un labus vīnus, bet patlaban viņš ievēro diētu. Pēdējo divu nedēļu laikā viņš novājējis par vairāk nekā 6 kilogramiem.

Hičkoks: Es teiktu… Jā, 6 kg pēdējo 10 dienu laikā. Es teiktu, ka pavisam savā mūžā es esmu novājējis par kādiem 230 kilogramiem. Tā ir taisnība.

Snaiders: Jūs nekad neesat prātojis, kur tas viss paliek?

Hičkoks: Es novājēju par 45 kg, kad uzņēmu filmu “Glābšanas laiva” (Lifeboat, 1944) ar Talulu Bankhedu[12. Tallulah Bankhead (1902–1968), amerikāņu aktrise, slavena kā liela uzdzīvotāja.], 1943. gadā. 45 kilogramus.

Snaiders: Kas jūs šoreiz pamudināja ķerties pie diētas?

Hičkoks: Citādi man neizdevās zaudēt lieko svaru. Un nācās pieņemt šādu lēmumu. Es sveru pārāk daudz. Man jau bija kļuvis grūti tikt augšā un lejā pa kāpnēm.

Snaiders: Kā jums izdevās desmit dienās novājēt par 6 kilogramiem? Diētu ir daudz.

Hičkoks: Jāturas pie 750 kalorijām dienā. Nekādas maizes, nekāda sviesta, nekā no saldajiem ēdieniem. Gaļa un pākšu pupiņas. Tas arī viss.

Snaiders: Jūs dzerat daudz ūdens? Daži tā dara.

Hičkoks: Nē, ūdens nelīdz. Tas jau ir tieši tas, no kā es mēģinu tikt vaļā.

Snaiders: Tieši tā. Bet saka, ka, ja dienā izdzerot 8 vai 10 glāzes ūdens…

Hičkoks: Nē, nē, tam es neticu. Man liekas, ja tu ievēro diētu, jebkāds slapjums ir no lieka.

Snaiders: Cik neveiksmīgs brīdis, kad sākt ievērot diētu – svētki jau tepat uz sliekšņa, visur tie Ziemassvētku našķi un kārumi…

Hičkoks: Nē, nē. Jāpagriež… nē, ne jau pēcpuse; jāpagriež priekšpuse.

Snaiders: Vai pirms daudziem gadiem, kad jūs vēl tikai sākāt taisīt kino, jūs varējāt iedomāties, ka viss nonāks tik tālu – ka par jums rakstīs grāmatas un televīzijā rādīs jūsu filmu retrospektīvas? Ka jaunie kinematogrāfisti jūs pielūgs kā sava aroda meistaru? Vai jūs spējāt to iztēloties kaut kad 1915. vai 1920. gadā? 

Hičkoks: Nē, ne uz to pusi. Man liekas, pats lielākais gandarījums, ko es no sava darba gūstu, ir iespēja uzrunāt skatītājus visā pasaulē. Japāņus… Es varu iziet pastaigāties pa Ginzas rajonu Tokijā, un mani tur pazīs.

Snaiders: Jūs tur pazīst.

Hičkoks: Japānā mani pazīst. Un tas ir pats lielākais gandarījums, ko iespējams gūt no sava darba. Nebūt ne pateicoties reklāmas aģentam vai sazin kam vēl. Vācijā ir tieši tāpat. Reiz mēs ceļā uz Franciju šķērsojām robežu pie Mecas. Robežsargs izbāza galvu pa lodziņu un iesaucās: “Ā, Īčkoks!” Tad mums vajadzēja gaidīt, kamēr viņš ieiet iekšā un izved sev līdzi visus pārējos robežsargus, un man vajadzēja visiem izsniegt autogrāfus. Klausieties, es taču neesmu aktieris!

Snaiders: Visi režisori ir aktieri.

Hičkoks: Ko?

Snaiders: Visi režisori mīl sniegt priekšnesumus.

Hičkoks: Tikai ne es.

Snaiders: Jūs arī.

Hičkoks: Es nemūžam nenolaistos tik zemu!

Snaiders: Jūs gribat teikt, ka jūsu televīzijas programmā[13. Alfred Hitchcock Presents.], kas vēl joprojām tiek rādīta, kad jūs iznākat un sakāt: “Labvakar!”… tas nav rūpīgi inscenēts priekšnesums?

Hičkoks: Nē, nē, tas ir pašcieņas pilns ievads. Lai es kļūtu par aktieri?! Ak debestiņ! Es viņus gadiem esmu saukājis par lopiņiem.

Snaiders: Bet viņi tik un tā atgriežas savā lopu kūtī, vai ne?

Hičkoks: Es atceros, kā Tairona Pauera[14. Tyrone Power (1914–1958), amerikāņu kino un teātra aktieris.] sieva, kad viņš vēl bija dzīvs – viņa jautāja: “Kāpēc jūs apsaukājat manu vīru par lopiņu?” Es sacīju: “Bet viņš ir tāds jauks lopiņš.”

Snaiders: Stunda pagājusi daudz ātrāk, nekā mēs bijām cerējuši, un mēs visi, šī raidījuma veidotāji, esam pateicīgi Alfrēdam Hičkokam par to, ka viņš pie mums atnāca un pastāstīja ne tikai par savām filmām, bet arī par saviem pārdzīvojumiem un savām bailēm. Jums taču noteikti atradīsies kaut kas iedrošinošs, ko mums pateikt?

Hičkoks: Tikai tas, ka lepra, ticiet man, nav lipīga! Man nudien liekas, ka Lepra būtu jauks meitenes vārds.

Snaiders: Jauku dienu no mums visiem, kas strādā šai nakts maiņā te, Kalifornijā, un – ar labu nakti!