Cilvēcisks pieskāriens
Redaktora slejas rakstīšana zināmā mērā ir simbolisks akts – simbolisks tādā ziņā, ka nekāda racionāla, utilitāra iemesla vai nolūka šādai slejai nav. Atšķirībā no lielajiem dienas laikrakstiem, kuri parasti izmanto šo “instrumentu”, lai paustu redakcijas nostāju, ietekmētu sabiedrības viedokli vai pat mēģinātu iespaidot viena vai otra politiska lēmuma pieņemšanu, Rīgas Laiks nekad nav uzskatījis par savu uzdevumu nedz kaut ko īpašu paust, nedz kādu īpaši ietekmēt. Taču sava jēga šai slejai ir. Pieņemot, ka Rīgas Laiks, tehniski runājot, ir kā sava veida apkārtraksts, ko žurnāla redakcija katru mēnesi izsūta saviem lasītājiem, redaktora sleja ir šī apkārtraksta pavadvēstule – vārdu sakot, šo žurnālu jums sūta nevis kāda anonīma redakcija, bet cilvēks tāds un tāds (vārds, uzvārds), kurš ir rūpējies par šī žurnāla saturu, cerot, ka jūs tajā atradīsiet sev ko interesantu. Šādas pavadvēstules pievienošanu prasa gan zināma pieklājība, gan – es domāju (varbūt kļūdos) – tā arī piedod šim sūtījumam (žurnālam) tādu kā cilvēcisku pieskārienu (no šī viedokļa, būtu vēl jaukāk, ja varētu starp katra eksemplāra lapām ielikt kādu izkaltētu vizbulīti, margrietiņu vai, teiksim, tuksneša rozi).
Līdzīgā nozīmē par cilvēciskumu, cilvēka rokas un domas pieskārienu šajā numurā runā arhitekts Vladimirs Neilands sarunā ar Arni Rītupu, tikai attiecībā uz arhitektūru. Savukārt pazīstamais politikas filozofs Maikls Volzers atzīst, ka galvenā lieta, ko viņš savā mūžā sapratis, ir tā, cik liela vērtība ir cilvēciskai vienkāršībai, (“Vienkāršība alā”). Un, ja ir taisnība Kaspara Eihmaņa citētajam Konfūcijam, ka “gudrais priecājas par ūdeņiem, bet cilvēcīgais priecājas par kalniem” (skat. Kaspara rakstu “Pakāpties augstāk miglā un lietū”), tad saprotamāka kļūst cilvēku apsēstība ar kāpšanu kalnos, kas ne vien līdz kliedēt skumjas, bet arī vilina ar iespēju satikt kalnos kādu “dievišķīgi skaistu sievieti”. Tiesa, jāpatur prātā kāda cilvēciskumam raksturīga īpatnība, ko labi izsaka tautas gudrība “kļūdīties ir cilvēciski”: dievišķīgi skaistā jeb “ar eņģeliski dzidru skaistumu” apveltītā sieviete var īstenībā izrādīties visnotaļ brutāla būtne – piemēram, CIP aģente Maja no filmas “Slepenā operācija “30 pēc pusnakts””, kuru savā Rīgas Laika debijas rakstā aplūko Ieva Strazdiņa.
Ir 15. marts, mēneša pats vidus. Daudzu atmiņā šis marts paliks kā mēnesis, kas sākās ar dzejnieka nāvi un beidzās ar Kristus augšāmcelšanos. Bet citādi – marts kā jau marts, tikai krietni vēsāks nekā parasti. Taču mans baltais kaķis pēdējās dienās ir pasācis ne no šā, ne no tā pēkšņi skriet augšā akācijā pie mājas, un tā ir pavisam droša zīme, ka pavasaris tūdaļ būs klāt.
