Neviens negrib redzēt to, kas ir

Reportāžu fotogrāfijai ir daudz kopīga ar dokumentālo kino – piemēram, kompozīcijas pakārtotība notiekošajam, autora nemanāmā klātbūtne un attiecības ar realitāti, attēla informatīvā funkcija utt. Taču, skatoties Izraēlas fotogrāfa Ziva Korena uzņemtos kadrus, ir diezgan viegli saprast, kas ir tas, kas šos šķietami radniecīgos īstenības dokumentēšanas veidus padara tik atšķirīgus: fotogrāfija vairumā gadījumu strādā bez vārdiem. Un, ja vien fotoattēlu nepasniedz komplektā ar paskaidrojošu tekstu, lielākā domāšanas daļa gribot vai negribot paliek skatītāja ziņā.

Zivs Korens ir kara fotogrāfs. Protams, tematiskais loks viņa darbos ir daudz plašāks – Korens ir dokumentējis 2010. gada Haiti zemestrīces sekas, Izraēlas transseksuāļu slēgto kopienu, pilsētas uzdzīvi iestādēs, kas strādā pēc pusnakts, prostitūciju, Gvantanamo cietuma ieslodzīto ikdienu, AIDS epidēmiju Dienvidāfrikā un citas tēmas, par kurām sabiedrībā daudzviet nav pieņemts runāt. Taču liela daļa Korena reportāžu ir saistīta ar Izraēlas bruņoto spēku vērienīgākajām militārajām operācijām un ieilgušo Izraēlas–Palestīnas konfliktu.

Korens ir dzimis 1970. gadā Telavivā, fotografēt sācis obligātā dienesta laikā. Pēdējos 25 gadus viņš ir strādājis gan kā neatkarīgs fotogrāfs, gan kā pasaules lielāko preses izdevumu pārstāvis, sadarbojoties gan ar Izraēlas dienas laikrakstu Israel Hayom,gan Rietumu žurnāliem Time Magazine, Newsweek, Stern, Le Figaro, Wired Magazine u.c. Korena fotogrāfijas, Sontāgas vārdiem izsakoties, “ir medijs, kurā (cita starpā) tiek radīti arī mākslas darbi”, un tās regulāri tiek izstādītas muzejos un galerijās visā pasaulē.

2006. gadā klajā nāca režisora Solo Avitala dokumentālā filma “Vairāk nekā 1000 vārdu”(More Than 1000 Words). Tā ir uzņemta divu gadu garumā, sekojot ZivaKorena fotogrāfa gaitām un kopīgi dokumentējot cīņas, nemierus, teroraktus un militāras operācijas līdz pat brīdim, kad Izraēla atkāpās no Gazas sektora. Vēlāk, jau pēc filmas pirmizrādes, tika izdots arī Korena darbu katalogs ar tādu pašu nosaukumu. Bet, kļūstot par vēstures liecinieku ar Korena fotogrāfiju starpniecību, rodas iespaids, ka “Vairāk nekā 1000 vārdu” nav tikai veiksmīgs nosaukums; līdzīgi varētu formulēt arī viņa paša galveno vadmotīvu – viena fotogrāfija var pavēstīt vairāk nekā vārdi, bet galvenais – tā var palīdzēt nonākt pie secinājumiem patstāvīgi.

Viens no plašāk pazīstamajiem un visvairāk godalgotajiem Korena kadriem, piemēram, ir uzņemts 1995. gadā, kad Telavivā tika uzspridzināts pasažieru autobuss. No medijos pieejamās informācijas var noskaidrot, ka sprādzienā bojā gāja 23 cilvēki, bet vēl 46 guva ievainojumus. Tāpat ir zināms, ka atbildību par šo teroraktu vēlāk uzņēmās radikālā islāma organizācija Hamas. Taču skatītāja pieredze var būt atdalīta no šiem faktiem, un tad tajā paliek vieta vien fotogrāfijā fiksētam vēstures mirklim.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Kas ir kopīgs seksam un nāvei?

Zivs Korens: Viena kopīga iezīme, kas man šķiet īpaši izteikta, ir tāda, ka no vizuālā aspekta gan viens, gan otrs ļoti piesaista skatītāja uzmanību. Starp neizskaidrojami pievilcīgām lietām abas šīs tēmas atrastos pašā saraksta augšā. To pat nav iespējams kontrolēt. Seksuāli attēli piesaista cilvēku uzmanību, uz tiem nevar nepaskatīties. Tas pats ar nāvi un šaujamieročiem. Instrumenti un šaujamie vizuālā ziņā ir ļoti pievilcīgi.

RL: Kad ieraudzīju jūsu fotogrāfijas no Haiti zemestrīces, gandrīz apraudājos. Turpretī, ieraugot jūsu fotogrāfijas ar transseksuāļiem vai seksa ainām, manas emocijas bija pavisam atšķirīgas. Tas, ko es redzēju, bija savādi, bet ne pievilcīgi.

Korens: No fiziskā skatpunkta tam arī nav jābūt pievilcīgam. Seksuāla rakstura attēli iekrīt acīs tāpēc, ka jūs tos gribat redzēt, nevis tāpēc, ka tie šķistu fiziski pievilcīgi. Tās ir divas dažādas lietas.

RL: Tātad kaut kādā ziņā jūs par savām tēmām esat izvēlējies divas vizuāli saistošas lietas?

Korens: Es neteiktu, ka tikai divas, jo es strādāju ar daudz vairākām tēmām, ne tikai ar seksu un nāvi, bet saprotu, kāpēc jūs pieminējāt tieši šīs. Taču par tām nav runa. Tas, ka jūs manā fotogrāfijā redzat kailu sievieti, nenozīmē, ka galvenā tēma ir sekss.

RL: Bet, ja es redzu, kā divi čaļi viens otru drāž, kas tad ir tēma, ja ne sekss?

Korens: Runa nav par seksu. Runa ir par transformāciju no vīrieša par sievieti. Par transseksuāļiem tiek runāts ļoti reti, un man liekas ārkārtīgi interesanti, kā cilvēks nolemj mainīt dzimumu un no vīrieša pārvērsties par sievieti.

RL: Un kas tajā liekas interesants? Tieši jums.

Korens: Man? Pārvēršanās no vīrieša par sievieti man ir gandrīz neizprotama. Tas ir kaut kas, ko es labprāt saprastu – kas notiek tāda cilvēka prātā, kas piedzimis vīrieša ķermenī, bet ar sievietes dvēseli? Laikam jau tā man ir sava veida pētniecība.

RL: Vai jūs varētu teikt, ka ar fotogrāfijas palīdzību esat sapratis, kas notiek par sievieti pārtapuša vīrieša prātā?

Korens: Es zinu daudz vairāk nekā līdz šim. Veidojot dokumentālo reportāžu par šo meiteni jeb transseksuāli, es uzzināju daudz faktu. Ir interesanti fotografēt stāstus, kurus man pašam gribas izprast, izpētīt, bet es neesmu personiski ieinteresēts uzzināt vairāk. Es gribētu, lai cilvēki, kurus interesē fotogrāfija vai atšķirīgais, iespēju robežās gūtu labāku izpratni par lietām, kuras es fotografēju. Tam nav nekāda sakara ar mani. Es savos darbos nemēģinu likt jums just to pašu, ko jūtu es. Es nenodarbojos ar propagandu un nelieku cilvēkiem domāt to pašu, ko es. Es saku: šie ir fakti. Ceru, ka jums tie palīdzēs formulēt pašiem savu viedokli.

RL: Jūs, protams, izvairījāties no mana jautājuma par izpratni. Jūs teicāt, ka tas ir interesanti, ka šāda pārvērtība jums ir neizprotama un ka jūs labprāt gribētu to saprast. Tātad jums bija motivācija.

Korens: Jā, bet darba procesā tas, protams, kļūst ļoti personiski. Interesants ir ikviens projekts, kurā esmu iesaistīts, it sevišķi, ja tas prasa daudz laika. Šis ir tikai viens piemērs: tas ir stāsts, pie kura es strādāju apmēram gadu. Kameras klātbūtne bieži iespaido situāciju; daudzi cilvēki kameras klātbūtnē jūtas neērti.

RL: Protams, jūs taču neesat muša uz sienas.

Korens: Reportāžas procesā kamerai ļoti dabiskā veidā jākļūst par situācijas sastāvdaļu, tad var kļūt arī par mušu uz sienas. Tieši tāpēc daudzos projektos bija vajadzīgs laiks, lai dabiski iekļautos situācijā un to absolūti neietekmētu. Es domāju, ka man tas izdevās. Šajā stāstā, pavadot laiku ar meiteni, kamera ienāca pavisam dabiski, nebija tā, ka es vienkārši iespertos iekšā un sāktu fotografēt. Soli pa solim situācija kļuva ļoti ierasta un zināmā mērā... “tīra” nav īstais vārds, bet man patiešām izdevās piekļūt tās dziļākajai būtībai, jūtot, ka kamera tajā neko nemaina. Es to saku tāpēc, ka vienā brīdī es patiešām sajutos kā muša uz sienas. Viss notika pilnīgi dabiski.

RL: It kā jūsu tur nebūtu.

Korens: It kā manis tur nebūtu. Manā skatījumā tas ir augstākais līmenis, kādu var sasniegt, strādājot dokumentālajā žanrā.

RL: Bet vienalga ir kaut kāds “it kā”. “It kā” jūs būtu muša uz sienas, “it kā” jūsu nebūtu.

Korens: Protams, es neko nevaru apgalvot, bet man ir šāda sajūta. Domāju, ka pēc 25 fotožurnālistikā pavadītiem gadiem es jūtu, ja kaut kas notiek nedabīgi. Ja esat fotogrāfs un nokļūstat situācijā, kurā cilvēki netēlo, jums ļoti īsā laikā jānodibina spēcīgas attiecības. Ir svarīgi, lai viņi jūs novērtētu un būtu pārliecināti, ka nepadarīsiet viņu dzīvi par joku. Tā ir abpusēja cieņa. Jo galu galā tas ir daudz sarežģītāk nekā vienkārši uzņemt fotogrāfiju. Šis, manuprāt, ir labs piemērs: cilvēks, kurš vēl nekad nav ticis intervēts, kurš nav sevišķi atklāts, par spīti tam, ka savā dvēselē ir ekshibicionists un vēlas sevi parādīt kailu.

RL: Būt redzēts?

Korens: Jā, būt redzēts. Bet pavisam citādi nekā es. Viņi cits citu filmē un ar šīm filmām pelna naudu. Bet es esmu cilvēks ar fotokameru. Ir ļoti grūti iekļūt nepieejamajā transseksuāļu kopienā. Viņi neuztur gandrīz nekādus sakarus ar vienkāršo vīriešu un sieviešu pasauli. Tā ir slēgta kopiena, kurā ir ļoti grūti iefiltrēties, bet, tiklīdz esat iekšā un viņi jūs pieņem, jūs patiešām varat sākt strādāt un parādīt lietas, kuras parasti nav redzamas.

RL: Tā kā lielāko daļu laika jūs pavadāt fotografējot, kā cilvēki viens otru slepkavo, pievērsīsimies šai tēmai. Kā tas nākas, ka jūs vēl neesat nogalināts?

Korens: Hmm. (Domā.) Esmu bijis daudzās situācijās, kurās tas gandrīz notika. Dažreiz apzināti, dažreiz ne. Bīstamas situācijas nav mērķis, uz ko tiekties, bet es saprotu, ka tādi ir spēles noteikumi. Kā teica Roberts Kapa, ja jūsu fotogrāfijas nav pietiekami labas, jūs neesat bijis pietiekami tuvu. Viņš, starp citu, aizgāja bojā, uzkāpdams uz mīnas Ķīnas kara laikā, 1956. gadā. Es ceru, ka mana dzīve beigsies laimīgāk nekā viņam. Bet viņam ir pilnīga taisnība, ka jābūt tuvu, lai izstāstītu stāstu. To nevar izstāstīt no attāluma. Ir tāds izteiciens ivritā – sasmērēt rokas. Ir jārok. Nav iespējams skatīties no attāluma un palikt tīram.

RL: Tad kāpēc jūs vēl neesat nogalināts?

Korens: Laikam jau tāpēc, ka man ir veicies. Un daļēji tāpēc, ka, strādājot tik ilgus gadus, sāc apzināties savas robežas. Piesardzība vienmēr jāpatur prātā, pat ja tās dēļ var pazaudēt kadru.

RL: Bet, ņemot vērā situāciju Palestīnā, kur Izraēlas ebreji nav tie iecienītākie ļaudis, kā tas nākas, ka viņi jūs pieņem?

Korens: Pirmkārt – viņi mani nepieņem.

RL: Nepieņem? Tātad jūs esat ienaidnieks, kuram viņi ļauj tik tuvu piekļūt?

Korens: Man nav neviena tēkrekla ar uzrakstiem ivritā. Ne somas, ne tēkrekla, nekā. Ja man jābrauc uz Rietumkrastu, es nekad nestādos priekšā kā izraēliešu fotogrāfs. Es pārstāvu ASV aģentūru, mana vizītkarte ir angļu valodā. Es nesaku: “Esmu izraēliešu fotogrāfs, nāku jūs dokumentēt.” Man ir bruņu veste un viss pārējais. Es strādāju kā ārzemju preses pārstāvis Rietumkrastā. Protams, fotografējot Izraēlas pusē, man ir lielākas priekšrocības. Bet es neticu, ka var fotografēt konfliktu tikai no vienas puses. Lai izstāstītu stāstu un neizskatītos pēc propagandas sastāvdaļas, ir jārāda abas puses.

RL: Jūs esat propagandas sastāvdaļa?

Korens: Nē, protams, ka ne. Ne mazākajā mērā.

RL: Vai jums nekad nav radusies sajūta, ka jūs izmanto?

Korens: Manas fotogrāfijas ir tikušas izmantotas. Turklāt izmantotas apšaubāmiem mērķiem. Es ar to saskaros visu laiku. It īpaši jaunajos medijos, piemēram, feisbukā, manas fotogrāfijas ir tikušas, es pat teiktu, zagtas un izmantotas propagandai. Starp citu, ignorējot patiesos faktus.

RL: Kāpēc jūs tik ļoti vilina konflikti, bīstamas robežsituācijas? Kas jūs personīgi šajās situācijās interesē?

Korens: Var izvēlēties fotografēt modes skates, reklāmas, apakšveļu vai vienalga ko. Ir tik daudz lietu, ko fotogrāfijā var darīt. Bet, ja mērķis ir kļūt par fotožurnālistu un jūs dzīvojat Izraēlā, kādā karjeras posmā jums noteikti būs jāsaskaras ar konfliktu. Mani tas vilina tāpēc, ka es sāku kā militārais fotogrāfs.

RL: Perfekti. Kas jūs šajās situācijās vilina?

Korens: Es domāju, ka, pirmkārt, tā ir patiesības izstāstīšana, kas ir ļoti nepieciešama.

RL: Bet tā taču nevarēja būt sākotnējā motivācija. Tagad, būdams nobriedis cilvēks, jūs saprotat, ka vēlaties stāstīt patiesību. Bet sākumā jūs bijāt pusaudzis.

Korens: Taisnība. Es sāku strādāt militārā dienesta laikā, fotografēju IDF, Izraēlas aizsargspēkus. Tas bija Pirmais līča karš Irākā, kad pār Izraēlu gāzās irākiešu Scud raķetes. Šķiet, tieši tajā brīdī es sapratu, ko šajā dzīvē vēlos darīt. Būt īstajā vietā īstajā brīdī, būt saistošajam elementam starp notikumu un cilvēkiem, kuri lasa avīzes. Tagad es to daru pavisam citu iemeslu dēļ. Bet tolaik man vēl nebija tādu zināšanu par situāciju kā tagad.

RL: Patiesības stāstīšana nebija jūsu sākotnējā motivācija. Vai tā?

Korens: Tā kļuva par motivāciju, kad es sapratu, ka ir tik daudz grupu, organizāciju un režīmu, kuru interesēs ir sniegt ļoti šauru, ļoti subjektīvu skatu uz notiekošo. Pēkšņi izrādījās, ka visi cīnās par sabiedrības viedokli, par iespēju izstāstīt sev izdevīgu stāstu. Es sapratu, ka patiesība ir ļoti grūti atrodama, jo visu nosaka propaganda. Visur. Katram politiķim ir trīs mediju padomnieki, katrs saka tikai to, kas ir politiski korekti, un neviens nemeklē patiesību. Tāpēc es rādu lietas neatkarīgi no tā, ko par tām domāju es vai mana valsts.

RL: Kad jūs pamanījāt, ka tas, ko jūs saucat par patiesību, tiek reti fotografēts?

Korens: Nav tā, ka tas tiktu reti fotografēts. Ir fotogrāfi, kuri ar to nodarbojas.

RL: Tātad trūkst ieinteresētības? Trūkst patērētāju, kā jūs pats reiz izteicāties?

Korens: Jā, es teicu, ka cilvēki vienkārši nevēlas zināt. Viņi izvēlas dzīvot ar zināšanu minimumu par notiekošo.

RL: Vai tā ir bijis vienmēr, vai arī jums liekas, ka jūsu dzīves laikā kaut kas ir mainījies?

Korens: Pirms 20 gadiem bija viens konkrēts notikums, kurš mainīja manu domāšanas veidu. Tas bija sprādziens autobusā Telavivā, un es to dokumentēju. Šķiet, tā bija pirmā reize, kad es pats sev uzdevu sarežģīto jautājumu: “Kāpēc es to daru?” “Kāpēc tieši es?” Ne riska dēļ. Tas nebija saistīts ar risku. Tā bija personīgā cena, kas jāmaksā, saskaroties ar tik sarežģītām situācijām.

RL: Kāda ir šī cena?

Korens: Laikam jau mentālā cena.

RL: Lūdzu, raksturojiet to. Tas varētu būt interesanti. Vai jūs esat kļuvis nejūtīgs, varat skatīties uz asinīm un vardarbību, un nekas jūs nepārsteidz?

Korens: Nē, nē, nē. Tieši otrādi. Laimīgā kārtā es esmu izturīgs cilvēks. Jo daudzi, ar kuriem esmu strādājis, nav varējuši izturēt tādas ainas, kādas mums bija jāredz. Bet man ir sajūta, ka katrs lielais notikums, kuru esmu fotografējis, manī ir atstājis rētu, kas vienmēr paliks ar mani.

RL: Bet vai jūs esat domājis par to, kā šīs rētas, šie spēcīgie emocionālie pārdzīvojumi jūs ir mainījuši?

Korens: Tie ir izraisījuši dīvainu efektu. Tie ir radījuši vēlmi darīt vēl.

RL: Varbūt tas ir adrenalīns?

Korens: Tas nav adrenalīns. Tie radījuši vēlmi darīt vēl, jo... Stāsti, ar kuriem es strādāju, lielākoties nav populāri, es strādāju ar tēmām, par kurām vairums cilvēku neko nevēlas zināt. Tie ir sabiedrības dziļākie nostūri. Vai runa ir par AIDS slimnieku stāstiem, kurus es uzņēmu Āfrikā, vai par kara situācijām, tās ir situācijas, kuras manī vienmēr izraisa vēlmi darīt vēl. Tās ir lietas, kuras vairums cilvēku negrib zināt un vairums žurnālu negrib drukāt. Tie ir stāsti, kurus ir aizvien grūtāk izstrādāt un pārdot. Bet tieši šādi stāsti mani vilina. Pirmkārt jau tāpēc, ka, manuprāt, fotokamera ir ļoti spēcīgs instruments, ar kuru var izstāstīt stāstu un izraisīt skatītājā ne tikai interesi, bet arī jūtas. Es gribu, lai skatītājs gūtu kaut kādu emocionālu pieredzi.

RL: Par kādu emocionālu pieredzi jūs runājat? Vai jūs vienkārši gribat aizkustināt cilvēku, kurš skatās jūsu fotogrāfijas?

Korens: Ja vienkāršojam, tad jā. Sūzana Sontāga reiz izteicās, ka fotogrāfijas spēks ir faktā, ka acs ir pa taisno savienota ar smadzenēm un nervu sistēmu un, skatoties spēcīgu fotogrāfiju, cilvēks izjūt spēcīgas emocijas. Uz to es mērķēju ar savām fotogrāfijām. Aizkustināt cilvēkus ar attēlu palīdzību. Viņi var izjust naidu. Tai nav obligāti jābūt mīlestībai. Atzinībai nav nozīmes.

RL: Vai tas ir zināmā mērā neatkarīgs stāsts?

Korens: Vairumā gadījumu tas ir neatkarīgs. Es pats izvēlos stāstus, ar kuriem strādāt. Mani neviens speciāli nesūta. Es pats izlemju, ka gribu to darīt, un eju un daru. Bet tas vienmēr noslēdzas ar izstādi, grāmatu vai katalogu, vienmēr ir saistīts ar uzmanības piesaistīšanu, dažkārt arī ar labdarības pasākumiem. Pēc Haiti reportāžas, piemēram, man pirmo reizi bija izstāde, kurā ieeja bija par maksu, bet 100% ienākumu tika ziedoti Haiti, lai atjaunotu skolu.

RL: Bet runāsim konkrēti. Kādas aizkustinājuma jūtas jūs gribat izraisīt manī?

Korens: Man bija sajūta, ka es gribu Haiti iedzīvotājiem kaut ko dot pretī. Un man šķiet, ka fotogrāfijai piemīt spēks radīt pārmaiņas, aizkustināt cilvēkus un izraisīt tajos līdzjūtību saistībā ar tēmu, kuru es fotografēju. Tas nav tik sarežģīti, kā jūs domājat.

RL: Bet kāda no tā jēga? Kad es skatos uz līķiem un man gribas raudāt, es pieļauju, ka tas ir tas, ko jūs vēlaties. Priekš kam?

Korens: Tāpēc, ka tā ir daļa no realitātes.

RL: Bet ir daudz realitātes daļu, kurām jūs nepievēršat uzmanību. Kāpēc jūs vēlaties panākt tieši šādu rezultātu?

Korens: Tāpēc, ka cilvēki parasti meklē vienkāršāko ceļu.

RL: Nu re, cita runa!

Korens: Ja mēs skatāmies uz kopējo situāciju, kādā pašlaik ir žurnāli, var redzēt, ka visu žurnālu pārdošanas apjoms sarūk. Vienīgais izņēmums ir finanšu žurnāli. Sabiedrībā notiek lielas pārmaiņas. Cilvēkus daudz vairāk interesē personīgā labklājība, nevis tas, kas notiek pasaulē. Tas, ka Āfrikā ir bads, cilvēkiem ir pie kājas. Es varu minēt piemērus no vēstures, kad, pateicoties vienai fotogrāfijai, ir notikušas pārmaiņas. Tas ir brīnišķīgs instruments, labākais, kādu es zinu, lai sarunātos totāli starptautiskā valodā. Tas pārvar vecumu, valodu un visu pārējo. Tas spēj sasniegt cilvēku sirdis, lai kas viņi būtu.

RL: Jūsu karjerā daudzas fotogrāfijas ir iemantojušas atpazīstamību, saņēmušas godalgas un tamlīdzīgi. Kuru no savām fotogrāfijām jūs izceltu kā tādu, kas ir kaut ko mainījusi?

Korens: Ja runājam par sabiedrības viedokli, tad es domāju, ka tas ir attēls, kurš ieguva starptautisko Preses foto balvu, – autobusa sprādziens, kurš tika nodrukāts uz žurnāla Timevāka un dubultatvērumosžurnālos Stern, Paris Match un Le Figaro. Runāt par pārmaiņām, iespējams, būtu pārāk dramatiski. Kad uzņēmu šo fotogrāfiju, man bija 25 gadi un man likās, ka varu mainīt pasauli. Tagad, ja jūs man pajautātu, vai es spēju ietekmēt sabiedrības viedokli, es teiktu, ka pietiek kaut vai ar ceturto daļu procenta. Būsim reālistiski, es neizmainīšu pasauli vai sabiedrību, bet es varu mēģināt kaut nedaudz vairot cilvēku izpratni par pasauli, kurā mēs dzīvojam.

RL: Tātad jūs padarāt cilvēkus informētākus?

Korens: Jā, es domāju, ka tas ir daudz sasniedzamāks mērķis nekā pasaules mainīšana. Tas nav mūsu spēkos. Es esmu piliens okeānā, es neesmu nekas. Bet, kas attiecas uz informēšanu, tas, manuprāt, ir mērķis, kuru es varu sasniegt.

RL: Iedomājieties, pasaule ir sacietējusi kā kristalizējies sūds, un jūs pat nevarat tajā ieviest pārmaiņas.

Korens: Tagad tas ir vēl grūtāk, jo cilvēki baidās no žurnālistikas. Piekļūt ir aizvien grūtāk. Tas izklausās dīvaini, jo varētu domāt, ka pasaule mūsdienās ir atvērtāka. Bet ir pilnīgi otrādi.

RL: Paskaidrojiet, lūdzu. Piekļūt – kam?

Korens: Augstākais punkts tika sasniegts, es teiktu, Vjetnamas kara laikā, kas, pēc manām domām, bija fotožurnālistikas zelta laikmets. Kopš tā laika bija sajūta, ka viss ir atklāts un viegli pieejams. Bet ir tieši otrādi. Visi tik ļoti baidās par savu politisko karjeru, ka pat ASV, lielākā demokrātija pasaulē, ievedot karaspēku Irākā, panāca, ka žurnālistiem, kuri devās līdzi militārajām vienībām, ir aizliegts fotografēt un izplatīt attēlus ar ievainotiem un mirušiem amerikāņu kareivjiem. Tas ir absolūti nedemokrātiski, bet tas tika darīts tādēļ, lai neradītu demoralizāciju, kā tas notika Vjetnamā. Kad fotogrāfi nākamajā dienā pēc 11. septembra teroraktiem nāca uz Pasaules Tirdzniecības centru, viņi atdūrās pret kareivjiem, kuri turēja aplenkumā un sargāja visu teritoriju. Ja runājam par Izraēlu, tad katrā karā, piemēram, Jom Kipur karā, bija speciāli žurnālisti, kas kopā ar kareivjiem devās uz fronti, lai fotografētu, kas patiesībā notiek. Tagad notiek operācija Gazā, un Gazas josla ir slēgta. Nevienu nelaiž iekšā. Manuprāt, tas nodara desmitkārt lielāku postu. Viņi domā, ka kontrolē presi, bet tās ir pupu mizas. Jo, kad viņi atkāpjas, iekšā nāk divi tūkstoši žurnālistu, un tas, ko viņi redz, ir konflikta sekas. Tas viņus nostāda daudz sliktākā pozīcijā, nekā parādot, ko redzēja karavīri, kamēr tur atradās. Notiek cīņa par mediju veidoto sabiedrības viedokli un to, kurš pirmais paspēs aizskriet un izstāstīt savu stāstu. Bet īstenībā nav nekādas atšķirības, vai bojā gāja trīs vai desmit kareivju, trīs palestīnieši vai piecpadsmit. Faktiem nav nozīmes. Svarīgi ir tas, kādā gaismā tos pasniedz Hamas padomdevēji vai IDF spīkeris, kurš pirmais paspējis aizskriet līdz starptautiskajiem medijiem un izstāstīt savu stāsta pusi. Bet tā nav žurnālistika, tā ir propaganda. Tur iekšā nav īstu žurnālistu, kuri patiešām dokumentētu notiekošo. Mums ir sajūta, ka pasaule ir atvērta un mēs varam doties, kur vien gribam. Tā nav. Mēs redzam tikai to, ko režīmi grib mums rādīt.

RL: Kuri režīmi?

Korens: Vai Ķīna patiešām ir atvērta? Nē, nav gan. Vai Irāna patiešām ir atvērta? Pat ASV nav līdz galam atvērtas.

RL: Labi, Ķīna un Irāna ir ļoti uzskatāmi piemēri. ASV un Izraēla nav tik uzskatāmi.

Korens: Jā, tās ir demokrātijas. Bet tikai līdz noteiktai robežai.

RL: Vai kaut kur jūsos ir anarhists?

Korens: Ziniet, nedomāju vis. Kad biju jaunāks, tad, iespējams, bija. Bet nē, tā nav anarhija. Tā ir vēlme nodalīt, kas ir pareizi un kas nav. Es jums kaut ko pastāstīšu. Man iznāca grāmata “Vairāk nekā 1000 vārdu”, un es zināju, ka profesionālā ziņā tā nekad nebūs diezko veiksmīga. Šī grāmata iznāca tieši uz Izraēlas 60. gadadienu, un tajā bija runa par pieciem galvenajiem notikumiem pēdējā desmitgadē. Piecas tēmas, kuras es izvēlējos, bija drošības barjera, terorisms, konflikts starp Izraēlu un Palestīnu, atkāpšanās no Gazas joslas un Libānas karš. Tas bija tāds kā alternatīvs skats uz to, kas patiesībā notiek Izraēlā. Cilvēkus tas saniknoja. Cilvēki saka, ka šādām grāmatām jābūt vienpusīgām: “Es esmu par karu, es esmu pret karu, es esmu smēķētājs, nesmēķētājs, reliģiozs vai sekulārs.” Cilvēki grib izprast savas attiecības ar to, ko viņi redz, un būt daļa no grupas. Bet no šīs grāmatas cilvēki nevarēja saprast, vai esmu noskaņots kreisi vai labēji, vai esmu cionists vai Palestīnas atbalstītājs. Un tieši šajā apstāklī es saskatu grāmatas veiksmi.

RL: Šķiet, jūs tomēr pretojaties pasaules režīmiem un tam, ko tie kopumā dara.

Korens: Es tikai saku, ka tajā, kā cilvēki grib sevi parādīt, nav caurskatāmības. Proti, politiķi cenšas sevi parādīt kā ļoti caurskatāmus. Bet tā nav. Jo patiesībā viņi grib saglabāt savus posteņus, būt politkorekti un runāt tikai to, kas ir populārs, neatkarīgi no tā, vai tā ir patiesība vai nav.

RL: Tātad meliem ir lielāka nozīme nekā toreiz, kad bijāt jauns?

Korens: Es tā domāju, jā. Vismaz agrāk mēs zinājām, ka viss ir slēgts.

RL: Agrāk tas, ka viss ir slēgts, arī tika pateikts.

Korens: Jā. Un to es izraēliešos ļoti novērtēju. Es nerunāju par politiķiem. Es runāju par cilvēkiem. Eiropiešiem izraēlieši var likties neaudzināti.

RL: Neaudzināti?

Korens: Jā, jo viņi ir ļoti tieši. Ja kāds jums tieši sejā pasaka: “Man nepatīk tas, ko tu dari,” vai “es domāju, ka tu esi izdarījis kaut ko sliktu,” tas var likt justies neērti. Bet, manuprāt, tomēr ir labāk, ja var saprast, ko tieši tu domā. Visi tik ļoti cenšas būt politkorekti, ka vispār vairs nevar saprast, kur ir patiesība.

RL: Vai jūs zināt, kur ir patiesība?

Korens: Šķiet, ka mēs varam tikai minēt.

RL: Kāds būtu jūsu labākais minējums?

Korens: Ka mēs ne sūda nezinām. (Abi smejas.)

RL: Mēs ne sūda nezinām par to, kas patiesībā notiek?

Korens: Jā.

RL: Tas ir jūsu labākais minējums? Tā ir diezgan bēdīga aina. Sakiet, ko jūs meklējat, kad meklējat attēlu, kas atklāj patiesību? Varbūt jūs varētu raksturot šos meklējumus?

Korens: Pirms pusotra gada Gazā notika liela militāra operācija ar gaisa uzbrukumiem, un Gaza šāva raķetes, kuras gandrīz sasniedza Telavivu. Milzīgs konflikts. Pat vairāk nekā konflikts. Tā ir plaša mēroga militāra operācija. Frontes līnija sniedzās, es teiktu, apmēram no Ašdodas līdz Gazas dienvidiem. Tie ir apmēram 200 kilometri. Katru rītu un katru dienu bija jāpieņem lēmums, uz kurieni doties, kur būs nākamais lielais notikums. Kāds ir šī stāsta mērķis. Līdz ar to bija jāveic pamatīga izpēte, jārunā ar iespējami vairāk cilvēkiem no visām pusēm – ar armiju, ar policiju, ar palestīniešiem. Un nav arī tā, ka viss, ko ir vērts darīt, būtu ierakstīts tūrisma ceļvedī. Ir dota ļoti liela frontes līnija, un tev pašam jāpieņem lēmumi. Tā ir laimes spēle. Laimes spēle tajā nozīmē, ka var uz kaut kurieni aizbraukt, domājot, ka jāatrodas tieši tur, bet pēkšņi viss notiek 200 kilometru attālumā. Tāda ir situācija, ar kuru nākas saskarties.

RL: Tiktāl skaidrs. Bet ko jūs darāt situācijās, kad visi lēmumi jāpieņem sekundes laikā?

Korens: Es varu izdomāt ideju vai tēmu, vai kaut ko, kam es gribētu sekot. Tas varētu būt kaut kāds leņķis, kuru es gribētu pētīt. Bet kaujas situācijā, protams, ir citādi. Ir jābūt pietiekoši jūtīgam un elastīgam, lai saprastu, ka situācija mainās un pēkšņi jāiet citu ceļu. Bet es nedomāju: “Nu labi, pagaidīsim, līdz kaut kas notiks, bet, ja nenotiks, tātad – nepaveicās.” Tā nav. Es cenšos veikt aprēķinus. Es domāju par to, kas šeit varētu veidot stāstu, ņemot vērā, ka manas iespējas ir ierobežotas. Šādās situācijās es nevaru izvēlēties puses. Izraēliešus kopš atkāpšanās vairs nelaiž Gazā. Lai kā es gribētu parādīt abas puses, šī stāsta daļa man ir mirusi. Dažkārt es domāju, cik ļoti man gribētos būt ārzemju preses pārstāvim, kurš strādā reģionā, tad es varētu brīvi ceļot turp atpakaļ un izstāstīt tieši tādu stāstu, kādu gribu izstāstīt.

RL: Vai jūs varētu šo stāstu iztulkot vārdos?

Korens: Ja runājam tieši par šo militāro operāciju, tā ļoti atšķiras no tradicionālās, visiem labi zināmās konfrontācijas kaujas laukā, kur vieni kareivji cīnās pret otriem. Tā sen vairs nenotiek. Proti, visas kaujas mūsdienās notiek, šaujot no attāluma, īstas konfrontācijas nav. Kaujā, kurā tanki šauj pa tankiem un lidmašīnas pa lidmašīnām, Izraēla pēdējo reizi piedalījās, es teiktu, 1973. gadā. Karš savā jaunajā formā ir vērsts pret neredzamu ienaidnieku. Tie ir civiliedzīvotāji, kuri slēpjas aiz citiem civiliedzīvotājiem. Viņi noliek ieročus malā, un neviens vairs nevar atšķirt, kur ir bruņotie spēki, kur armija, kur ir kas. Konfrontācija starp nācijām, it sevišķi Izraēlā, lai gan mūsdienās tas droši vien attiecas uz visu pasauli, vairs nepastāv kā ideja. Tu cīnies ar neredzamu ienaidnieku, kam nav uniformas, nav militāras struktūras, kādu mēs zinām no pagātnes. Otrs apstāklis, kā jau minēju, ir tas, ka ir iespējams parādīt tikai vienu konflikta pusi. Viena no tēmām, kuru es gribētu apskatīt, ir, piemēram, rezerves kareivji, jo Izraēlā katrs vīrietis vecumā līdz 45 gadiem tiek uzskatīts par rezervistu.

RL: Arī jūs?

Korens: Jā. Kad mani izsauc pildīt militāros pienākumus, es parasti lasu lekcijas vai fotografēju. Man nekad neliktu cīnīties un turēt rokās ieroci. Bet laiku pa laikam mani iesauc, pārsvarā, lai nolasītu kareivjiem lekciju par manu darbu vai sarežģītajām attiecībām starp medijiem un armiju, jo es bieži ar šīm lietām saskaros. Bet mēs runājām par rezerves kareivjiem. Visparastākie cilvēki, tādi kā es vai jūs, vienu dienu sēž bārā, bet jau nākamajā dienā cīnās, iefiltrējas Gazā kādā militārā operācijā. Tas ir ārprāts. Cilvēkiem ir ģimenes. Vai varat iedomāties? Vairums cilvēku pat nenojauš, kā tas ir – būt civiliedzīvotājam. Tā ir tēma, kurai es labprāt veltītu laiku.

RL: Skaidrs. Kartjē-Bresons lietoja kategoriju “izšķirošais mirklis”, kurā ir redzams kas vairāk nekā visu elementu summa. Viņš meklēja šādu mirkli. Un es domāju, ka viņam tas nozīmēja patiesības mirkli, kurā visas lietas un situācijas patiešām atklājas. Vai jums ir līdzīga kategorija, ar kuras palīdzību jūs izprotat situāciju un to, ko meklējat?

Korens: Pirmkārt, viņš zināmā mērā pārdefinēja izšķirošā momenta aspektu.

RL: Pārdefinēja?

Korens: Jā, jo savā ziņā tas vienmēr ir bijis, bet viņš to pacēla augstākā līmenī. Un viņš radīja definīciju savam mērķim. Manuprāt, mūsdienās daudzi fotožurnālisti šos izšķirošā mirkļa meklējumus uztver kā pašsaprotamus.

RL: Viņš to izdomāja pats. Un tagad vairākumam tas šķiet pašsaprotami?

Korens: Jā, es pieļauju, ka katrs profesionāls fotogrāfs gribētu, lai viņa darbiem būtu arī pievienotā vērtība, ne tikai vizuāls saturs.

RL: Ne tikai informatīvs saturs?

Korens: Tieši tā. Lai attēlā būtu kāds pavērsiens, kas tam piešķirtu papildu slāni vēl bez vizuālā satura. Vizuālo saturu katrs var radīt ar mobilā telefona palīdzību. Bet tas, kas attēlu paceļ augstāk… Kad eju fotografēt, es nedomāju par rītdienas avīzi. Es redzu nākotni. Es domāju par to, kā šī fotogrāfija izskatīsies grāmatās, izstādēs, reportāžās. Ir tik daudz mākslas formu, kuras var radīt ar šo attēlu palīdzību. Ne šodien, bet pēc 10, 20 gadiem. Kā manas fotogrāfijas izskatīsies vēstures gaitā. Es radu pirmām kārtām Izraēlas vēsturi – protams, es fotografēju arī daudz kur citur. Es nekad par to nedomāju tikai kā par vizuālu saturu. Vienmēr jābūt kādai papildu kvalitātei, kas piešķir fotogrāfijai pievienoto vērtību.

RL: Vai jūs varētu sniegt piemēru šai pievienotajai vērtībai vai to kaut kā formulēt?

Korens: Pievienotā vērtība var izpausties dažādi.Izšķirošais mirklis ir viena no tām. Tā var būt ļoti īpatnēja kompozīcija. Tas var būt kaut kas negaidīts. Jebkurš negaidīts elements, kas iekļūst kadrā, rada pievienoto vērtību. Viena no svarīgākajām lietām fotogrāfijā ir pacietība. Pieņemsim, ka fotoamatieris kaut ko ierauga, nofotografē un aiziet. Es runāju par pavisam ko citu. Var ieraudzīt kompozīciju un pēc tam gaidīt, kad šajā kompozīcijā notiks kaut kas tāds, kas veidos labu fotogrāfiju. Runa ir par šādu pacietību. Reizēm es pavadu veselu stundu, gaidot, kad kadrā kaut kas parādīsies un padarīs to fotografēšanas vērtu. Es jums parādīšu piemēru. (Rāda fotogrāfiju.) Es braucu pa šoseju un pamanīju, ka viņi karina milzīgu karogu par godu Izraēlas 60. gadadienai. Viņi bija piesējuši to pie sienas, lai tas nenokristu. Un es ievēroju, ka strādniekam nav citu variantu kā vien nolaisties pa virvi tieši Dāvida zvaigznē. Tas bija ļoti tālu. Bija jāfotografē ar teleobjektīvu. Tāpēc es novietoju motociklu, aizsmēķēju cigareti un gaidīju, domādams – šī būtu interesanta bilde, ja vien viņš nolaistos pa virvi. To, cik šis karogs ir liels, var saprast tikai tad, kad tam blakus ir cilvēks. Ir bijis daudz gadījumu, kad es gaidu pusstundu, bet nekas nenotiek. Un tas ir normāli. Ir jāsaprot: ja es nostāšos šeit, šis cilvēks nāks no vienas puses, šis no otras, un tad, kad viņi satiksies, sanāks laba fotogrāfija. Ir jādomā, kas notiks tālāk. (Rāda vēl vienu fotogrāfiju.) Mēs runājām par izšķirošo mirkli, tāpēc es rādu šo. Šīs nav mācības, šī ir īsta kauja. Viņi apšauda Gazu. Šī ir ļoti spēcīga fotogrāfija. Te ir redzams lielgabals, kareivis, kurš aizklājis ausis ar rokām, un dūmi. Laiku pa laikam var paveikties, un gadās uzņemt šādu kadru. (Rāda nākamo fotogrāfiju.) Un šis ir sekundes simtdaļu pirms tam.

RL: Tātad kameras motors jums palīdz?

Korens: It nemaz.

RL: Nē?

Korens: Nē, ir jāsaprot, ka šis lielgabals šauj ar ātrumu 800 metri sekundē. Mūsu fotokameras ir sūds. 8 kadri sekundē, 10 kadri sekundē – tas nekas nav. Man nav nekādu komunikācijas iespēju.

RL: Tā ir veiksme?

Korens: Tīrākā veiksme. (Rāda fotogrāfiju.) Man paveicās, un es biju pirmais civilais fotogrāfs uz izraēliešu zemūdenes klāja – tas ir dārgākais un nāvējošākais ierocis, kāds Izraēlai pieder. Un bija jauks brīdis, lai parādītu, kā zemūdene nolaižas zem ūdens, taču reizēm var paveikties, un iznāk šāds kadrs. Zemūdenes nosaukums ir Delfīns. Un noķert brīdi, kad divi delfīni satiekas, – tas ir sekundes simtdaļas jautājums. Lūk, kas ir izšķirošais mirklis.

RL: Tātad, kad visas tehniskās lietas ir padarītas, labā fotogrāfijā jābūt kaut kam īpašam?

Korens: Jābūt kaut kādam pavērsienam, pārsteigumam. Kaut kam, kas šo fotogrāfiju padarīs labāku par visām pārējām. Tā ir pirmā daļa. Otrā daļa ir stāstīt patiesību. Un tad mēs varam filozofēt par to, kas ir patiesība.

Mani reizēm provocē – galvenokārt studenti. Viņi sēž neona lampu izgaismotās auditorijās un studē objektīvo un subjektīvo fotogrāfiju, un tāpēc iedomājas, ka var man mācīt, kā stāstīt stāstus. Un tad es atbildu: “Nu labi. Es neesmu objektīvs.” Par to var runāt mūžīgi. Bet mani tas neuztrauc. Kad tu fotografē uzspridzinātu autobusu Telavivā un ielas vidū guļ 24 beigti cilvēki, nav iespējams runāt par objektivitāti un to, kad būtu pareizi nospiest slēdzi. Tu fotografē, ko vien vari, izmantojot savā rīcībā esošo ierobežoto laiku. Tāpēc nestāstiet man, kas ir subjektīvs un objektīvs. Auditorijā par to var runāt līdz nemaņai. Realitātē, ja nākat no manipulatīvas vides…

Parunāsim par IDF spīkeri, kura interesēs ir parādīt, ko dara IDF, neatkarīgi no tā, kas notiek otrā pusē. Protams, viņi ir armijas sabiedrisko attiecību aģentūra. Bet otrā pusē notiek tieši tas pats. Ir dažādas politiskās grupas, un katra grib parādīt savu skatu uz notikumiem. Un tad ir visas šīs avīzes. Diemžēl man jāteic, ka katrai avīzei ir savas intereses. Dažkārt šīs intereses ir ļoti lielas. Amerikāņiem vajadzēja 5–6 gadus, lai parādītu Irākā kritušu amerikāņu kareivi zārkā. Tas ir neprāts. Viņi Irākā zaudēja 3000 kareivju. Bija jāpaiet visiem šiem gadiem, lai pateiktu: “Jā, mums ir kritušie.” Tas, ka amerikāņu sabiedrībai Irākas karš tiek pasniegts kā veiksmīga operācija, ir pilnīga krāpniecība. ASV karš ar Irāku bija ilgāks nekā Otrais pasaules karš. Un es pat nerunāju par naudu, kas tika iztērēta, un dzīvībām, kas tika zaudētas. Tūkstošiem ievainoto. Tas ir kaut kas, ar ko amerikāņu nodokļu maksātājam būs jāsadzīvo nākamos 50 gadus. Nekas no tā visa netiek ņemts vērā. Tikai tas, kas, pēc režīma domām, jums būtu jāredz vai jāzina.

RL: Ja jūs gribētu izstāstīt stāstu par režīmu, kurš manipulē ar cilvēkiem, slēpj patiesību un tamlīdzīgi, kā šis stāsts izskatītos fotogrāfijās?

Korens: Pirmkārt, tas ir ļoti sarežģīts stāsts un ne pārāk vizuāls. Otrās intifādas laikā, 2002. gadā, gandrīz katru dienu notika kāds teroristu uzbrukums. Uzspridzināts autobuss vai restorāns Telavivā, Jeruzalemē vai Haifā. Pusotra gada laikā bojā gāja apmēram tūkstoš Izraēlas iedzīvotāju. Un tūkstošiem cilvēku guva ievainojumus. Bet, tā kā šie notikumi nepārtraukti sekoja cits citam, tika runāts tikai par tiem cilvēkiem, kuri gāja bojā, bet ievainotie bija tikai statistikas skaitļi. Katrs raksts beidzās ar “17, 20, 25 ievainoti”. Es gribēju kaut ko darīt lietas labā. Es gribēju izstāstīt par šiem ievainotajiem, jo viņu stāstus neviens nestāsta, bet viņi maksā, zaudējot rokas vai kājas. Es atradu kareivi, kurš bija zaudējis abas kājas. Es dokumentēju viņu gada garumā – no brīža, kad viņš tika ievainots, līdz brīdim, kad iznāca no slimnīcas uz protēzēm. Žurnāls Stern nodrukāja 10 lappuses, The Sunday Times nodrukāja 12. Tās bija lielas publikācijas. Un tas bija laiks, kad bija ļoti grūti parādīt stāstu, kas izraisa simpātijas pret Izraēlas armiju. Jo izrādīt atbalstu vājākajai pusei ir ļoti vienkārši, un šajā lomā bija palestīnieši. Bet man šķiet, ka savā ziņā tas izstāstīja stāstu. Piedodiet, ja tas izklausās nedaudz rupji, bet man bija vajadzīgs kāds, kurš ir ievainots, jo ievainojumi ir vizuāli. Ja kādam trāpa lode un cieš iekšējie orgāni, tas ir briesmīgi, bet tas nav vizuāli. Man savās fotogrāfijās skatītāja priekšā jāliek kaut kas spēcīgs.

RL: Reiz kāds islāma studiju profesors vienā no Amerikas universitātēm man teica, ka Izraēlā esot zaudējis ticību Dievam, kad izlasījis rakstu par uzspridzināto skolas autobusu. Vai jūs varētu teikt, ka šie notikumi, kuriem esat sekojis, kaut kādā ziņā ir ietekmējuši jūsu pasaules redzējumu, jūsu intuīciju par šo pasauli?

Korens: Es teiktu, ka tas ļoti palīdz apzināties dzīvības vērtību, prast to novērtēt pat šajos smagajos apstākļos. Ziniet, es jums kaut ko parādīšu. Es to vienmēr nēsāju kabatā. Tas ir rakstīts ivritā. Kad cilvēki sūdzas, es vienkārši viņiem nolasu šo, lai atgādinātu, cik ļoti mums ir paveicies. Ja visu pasauli varētu iespiest vienā mazā globālā ciematā, kurā dzīvotu tikai simt cilvēku, bet visas proporcijas paliktu tādas, kādas tās ir, izskatītos apmēram šādi: starp viņiem būtu 57 aziāti, 21 eiropietis, 14 amerikāņu, 8 afrikāņi, 52 sievietes, 48 vīrieši, 30 balto, 70 krāsaino, 30 kristiešu, 70 citu reliģiju pārstāvju, 89 heteroseksuāļi, 11 homoseksuāļi, sešiem no viņiem, iespējams, piederētu 59% kapitāla, 80 dzīvotu zem sanitārajiem standartiem, 70 nemācētu rakstīt, 50 ciestu badu. Viens no viņiem nomirtu, vietā piedzimtu cits. Tikai viens no viņiem studētu augstskolā. Tikai vienam būtu dators. Tāpēc, ja jūs šorīt esat pamodies pie labas veselības, jums ir paveicies, jo tikai šonedēļ vien vairāk nekā miljons no sešiem miljardiem planētas iedzīvotāju mirs, tikai 500 miljoni necietīs no kara, spīdzināšanas, cietuma un bada. Tāpēc, ja jums ir nedaudz pārtikas un jumts virs galvas, jūs jau esat bagātāks nekā 75% cilvēku, kas dzīvo uz šīs planētas. Un, ja jums bankas kontā ir mazliet naudas, jūs jau esat starp 8% bagātāko pasaules iedzīvotāju. Un tas patiešām liek paskatīties no malas. Es esmu diezgan daudz ceļojis pa pasauli, veidojis reportāžas Āfrikā, kur cilvēkiem vispār nav nekādu cerību. Indijā, Tālajos Austrumos, Dienvidamerikā, Haiti. Cilvēki tiešām cieš un no dienas dienā cīnās par iztiku. Viņus neuztrauc, kas notiks rīt. Viņi cenšas kaut ko darīt, lai viņiem pašiem un viņu ģimenēm kaut kas būtu šodien. Bet mani tas nav padarījis ciniskāku.

RL: Bija tāda luga par ebrejiem Aušvicē, kuri nolēma iesūdzēt tiesā Dievu. Un bija viens advokāts, kurš viņu aizstāvēja. Ja notiktu šāda ebreju tiesas prāva, kurā pusē būtu jūs – vai jūs vainotu Dievu, vai arī jums būtu vienalga?

Korens: Pirmkārt, es neticu Dievam. Proti, es ticu cilvēkiem, kuri visu rada paši savām rokām. Manuprāt, viena no bīstamākajām lietām cilvēces vēsturē ir reliģija. Reliģisku iemeslu dēļ mirst vairāk cilvēku nekā no jebkura kara, teritoriāla konflikta un tā tālāk.

RL: Nu, statistiski tā nav taisnība. Moderno valstu dēļ ir miris vairāk cilvēku nekā reliģijas dēļ.

Korens: Jā, ja skatās uz cilvēces vēsturi, tad jums ir taisnība, bet es runāju par periodu pēc Otrā pasaules kara, jo runa vairs nav par teritorijām, runa ir par idejām. Neviens vairs necīnās par teritorijām. Varbūt kaut kur Āfrikā vēl var atrast ciltis, kas to dara, bet principā cīņa ir par idejām. Al Qaeda necenšas iekarot valsti, lai tajā radītu platformu savām idejām. Bet es neesmu ticīgs.

RL: Vai kādreiz bijāt?

Korens: Nē. Es uzaugu ebreju namā, ģimenē, kura piekopa košeru un nelietoja gaļu kopā ar pienu. Es nevaru ticēt lietām, kurās nesaskatu loģiku.

RL: Jūs nesaskatāt loģiku ticībā?

Korens: Es neticu Dievam un neticu rituāliem, kuri man… Tas, ka ebrejs sabata laikā nedrīkst braukt ar mašīnu, ir pilnīgi neloģiski. Nav pat runa par jāšanu ar zirgu, viņš vienkārši nedrīkst sēsties mašīnā. Jūdaismā ir lietas, kuras pārāk sen nav modernizētas. Goda vārds. Kristietība ir brīnišķīga – tu aizej uz baznīcu, visi dzied, tur ir kā klubā, tur neuzliek pienākumus, kas traucētu ikdienas ritmam. Nav obligāti jāsūdz grēki, nav jāraud. Kad es pastaigājos pa Eiropu un ieraugu skaistu baznīcu, es saku – ejam iekšā, tur noteikti būs brīnišķīgi mākslas darbi. Vatikānā, protams, pasaules nozīmīgākie mākslinieki apgleznoja Siksta kapelu un visu pārējo. Bet sinagogas mani nekad nevilina, kad ceļoju, jo tajās vienmēr ir tumsa un sasmacis gaiss un, ieejot iekšā, pārņem ļoti nepatīkama sajūta. Tur nav mākslas darbu. Nepārprotiet, es lepojos, ka esmu ebrejs.

RL: Jā?

Korens: Jā, protams. Ja godīgi, daudz vairāk es lepojos ar to, ka esmu izraēlietis, un man ir ļoti cieša saikne ar savu pagātni. Bet man ir sūdzības par ebreju rituāliem… Žēl, ka tas jāsaka, bet es patiešām tā jūtos. Man šķiet, ka šajā tradīcijā ir kaut kas brīnišķīgs, bet kā reliģija tā prasās pēc modernizācijas.

RL: Viens no iemesliem, kāpēc es pievērsos Dieva tēmai, bija tas, ka jūsu patiesības jēdzienā ir kaut kas līdzīgs atklāsmei. Kaut kas neatkarīgs un ļoti svarīgs pēkšņi kļūst redzams. Man likās, ka šī atklāsmes klātbūtne ir kaut kas, ko jūs šajā pasaulē pieņemat, pats to nemaz neapzinādamies, bet varbūt es maldos.

Korens: (Smejas.) Kaut kādā ziņā tā varētu teikt. Citiem izraēliešiem mēdz būt grūti klausīties, kad es izsaku domas par reliģiju. Viņiem tas liek justies ļoti neērti. Rietumu pasaulē reliģija ir domāta vājiem cilvēkiem, jo ir vajadzīga kāda augstāk stāvoša persona, kas saka, ko darīt, ir vajadzīgi rabīna vai priestera padomi. Tas ir pilnīgi neloģiski.

RL: Tādā gadījumā kas jūsu pasaulē ir lielākā autoritāte?

Korens: Nē, nu protams, ka ir augstākas autoritātes nekā es pats, bet es cenšos paplašināt savas robežas, savas iespējas, tāpēc arī neesmu nekādos... Es sadarbojos ar daudziem labi pazīstamiem žurnāliem, bet man nav priekšnieku, es nespēju strādāt, kad kāds man saka priekšā, ko darīt.

RL: Šajā ziņā jūs pats sev esat autoritāte?

Korens: Profesionālajā dzīvē noteikti, jā.

RL: Vai jūs spētu nofotografēt pasauli, kurā nebūtu jūsu paša?

Korens: Es daudz labprātāk uzņemu fotogrāfijas, kurās manis nav. Es sniegšu muļķīgu atbildi, labi? Es nesaprotu cilvēkus, kuri iet pie Eifeļa torņa Parīzē, bet nefotografē Eifeli, fotografē sevi. Jūs taču zināt, kā jūs izskatāties! Ja jūs esat šeit, kāpēc obligāti jāfotografē, ka esat šeit? Ko jūs cenšaties pierādīt? Man tas šķiet interesanti, jo es varētu parādīt simtiem savu fotogrāfiju ar Arafatu vai Rabinu, vai Arielu Šaronu no ļoti maza attāluma. Esmu fotografējis visus Izraēlas premjerministrus, augstākā ranga politiķus, prezidentus un tā tālāk. Bet cilvēku pirmā reakcija, ieraugot premjerministru tuvplānus, ir ārkārtīgi dīvaina, viņi jautā: “Vai jūs patiešām viņu satikāt?” Uz ko es atbildu: “Kā jūs to domājat? Es viņu fotografēju jau gadiem ilgi.” Viņi jautā: “Un jūs tiešām tur bijāt?” Nē, ziniet, es aizsūtīju tikai fotoaparātu.

RL: (Smejas.)

Korens: Cilvēki nesaprot, ka katru reizi, kad uzņemat fotogrāfiju, jūs tur esat. Jūs atrodaties kameras otrā pusē, bet jūs tur esat. Ja tā ir mana fotogrāfija, tātad es tur biju.

RL: Mans draugs, kurš arī ir fotogrāfs, reiz teica, ka nav nekā subjektīvāka par kameras objektīvu.

Korens: Jā, es varētu piekrist.

RL: Šajā ziņā visās jūsu fotogrāfijās ir redzama pasaule, kurā jūs esat. Pasaule bez jums ir pasaule, kurā jūs esat miris. Kaut kādā ziņā.

Korens: Mana pasaule? Es nespēju iztēloties sevi darām jebko citu kā vien fotografējam, stāstām stāstus caur attēliem. Iedodiet man biļeti apkārt pasaulei pirmajā klasē pa visbrīnišķīgākajām vietām – bez fotoaparāta es nebraukšu.