Rodžera Īberta paceltais īkšķis

4. aprīlī 70 gadu vecumā nomira Rodžers Īberts, ASV slavenākais un populārākais kinokritiķis un kinoindustrijas ietekmīgākais “īkšķis”, pirmais žurnālists, kurš par saviem kino apskatiem 1975. gadā saņēma Pulicera balvu.

Jebkuram kritiķim, sevišķi, ja viņš raksta tik ilgi kā Rodžers Īberts – kurš savos pēdējos desmit gados lielākoties cīnījās ar vēzi –, šad un tad, nepielūdzamajam mirstīgumam par sevi atgādinot aizvien uzstājīgāk, noteikti ienāk prātā – nez, kurš kinodarbs kļūs par pēdējo, kam viņš veltīs savu uzmanību.

Īberts nomira 2013. gada 4. aprīlī, un pēdējā viņa recenzija bija par Terensa Malika aizkustinošo „Uz brīnumu”, filmu, kura gaistoši koncentrējas uz īsiem intensīvu, transcendentu emociju mirkļiem, neko svarīgu neietērpjot ikdienišķās drēbēs vai primitīvā formā. Īberts saprata, ka Malika filma nav nekāds standartgabals un ka to nesapratīs tie, kuriem vajag skaidrojošu sižetu, skaidri iezīmētus tēlus un darbības līnijas. Viņš zināja – droši vien arī tāpēc, ka pēdējā laikā publiski cīnījās par iespēju saglabāt savas dzīvības pavedienu –, ka dzīvē tā nemēdz būt. Dzīve netiek pasniegta tematiskos sainīšos, kur cilvēki un sižeti stiķējas kopā kā Lego klucīši, lai tad izveidotu garīgo ikdienas dzīves ainavu, – it nemaz arī ne.

Par Malika jaunāko filmu Īberts rakstīja:

“Konvencionālākā filmā šiem tēliem būtu piešķirts sižets un to dzinuļi padarīti skaidrāki. Maliks, kurš neapšaubāmi ir viens no romantiskākajiem un garīgākajiem kinematogrāfistiem, savas auditorijas priekšā atklājas gandrīz pilnīgi kails – kā cilvēks, kurš negrasās notušēt sava redzējuma dziļumu. „Nu, un kāpēc gan ne?” es sev jautāju. Kāpēc filmai viss jāpaskaidro? Kāpēc katra motivācija jāpadara nepārprotama? Vai daudzas filmas galu galā nav viena un tā pati filma, kur vienkārši mainītas konkrētās detaļas? Vai daudzās netiek stāstīts viens un tas pats stāsts? Tiekdamies pēc pilnības, mēs redzam, kādām vajadzētu būt mūsu ilgām un cerībām. Mēs apjaušam, ka saņemam tās kā dāvanu, bez jebkādas mūsu līdzdalības, un, ja tās zaudējam, vai nav gandrīz sliktāk nekā tad, ja mums to nekad nebūtu bijis?”

Jau daudzus gadus mans viedoklis par Īberta filmu recenzijām svārstījies no vienas galējības otrā. Reizēm uz mani lielu iespaidu atstājusi viņa dziļā izpratne par to, kā kino vispār darbojas (reizēs, kad tas ir iedarbīgs), bet citkārt mani stipri vien kaitinājusi viņa šķietamā iztapšana slinkai viduvējību gaumei un strikti komerciālām interesēm, kādas bīda lokomotīvi, kura visas pasaules multipleksos izgāž kārtējo izklaides kravu parasto kinoapmeklētāju dzīvē. Esmu apstrīdējis viņa vērtējumus atkal un atkal, piemēram, kad savā četru zvaigžņu sistēmā viņš piešķīra trīsarpus zvaigznes kaut kam tik brēcoši stulbam kā „Juniors” (kur Arnolds Švarcenegers ir gaidībās ar Daniju Devito), bet tikai divarpus zvaigznes Kubrika lieliskajai „Dzelzs bruņuvestei” un Tarantīno „Rezervuāra suņiem”, pusotru Džima Džārmuša „Mironim”, tikai vienu Deivida Linča „Zilajam samtam” un vispār atstājot bez zvaigznēm fon Trīra „Eiropu” un Antonioni „Pasažieri”.

Neviens kritiķis, protams, nav nekļūdīgs, un Īberts nekad neizlikās, ka viņa viedoklis nav personīgs un saistīts ar viņa noskaņojumu brīdī, kad viņš skatījies kārtējo no tūkstošiem filmu, kuru vērtētājs bijis vairāk nekā piecdesmit gadu. Lai gan es nepiekrītu viedoklim, ka reakcija uz filmām aprobežojas tikai ar stingri personīgo, man patika, ka Īberts bija pietiekami vīrišķīgs, lai atzītu, ka dažs labs vērtējums pagātnē bijis kļūmīgs, nereti mainot savu viedokli, kad, vēlreiz noskatoties attiecīgās filmas, viņš saprata, ka pārsteidzies (tas attiecas uz „Pasažieri”, par kuru vairākus gadus vēlāk viņš sacīja, ka tas „novecojis labā formā”, taču neattiecas uz „Zilo samtu”, kuru viņš turpināja novērtēt par zemu, lai gan atzina režisora oriģinalitāti un talantu. Man patika, ka ar laiku Īberts atzinās, ka gadiem ilgi lietojis divpakāpju reitingu sistēmu: vienus kritērijus viņš piemērojis izklaidējošiem Holivudas gabaliem, bet otrus – filmām, kuras varētu saukt par mākslas darbiem neatkarīgi no ierindas publikas attieksmes pret tām. Tas ļāva saprast, kāpēc viņš tik labprāt reklamējis tādas aizmirstību pelnījušas filmas kā „Anakonda”, „Juniors” un „Ātrums 2” paralēli tādām nekomerciālām filmām kā „Uz brīnumu”, „Zēns ar divriteni” (brāļi Dardēni) un filmu „Verkmeistera harmonijas”, kuras režisors bija tolaik mazpazīstamais ungārs Bēla Tars (tas pats, kura darbs ir 2011. gada apbalvotā filma „Turīnas zirgs”).

Es nepiekrītu Īberta pārliecībai, ka filma ir medijs, kas gandrīz vai pieprasa bīstamo un, pēc daudzu domām, pārdrošo mēģinājumu nošķirt „tikai izklaidi” no tā, kas jāuzskata par ko vairāk. Neviens, kurš uztver kino nopietni, nevar neatzīt tā plašo un daudzpusīgo pievilcību, kā arī to, cik viegli tas kāpj pāri pastāvošajiem standartiem, lai pārsteigtu mūs ar pieredzi, kam, ņemot vērā mūsu konvencionālos skatīšanās veidus, nepavisam nevajadzētu būt iedarbīgai. Tādas filmas kā Aleksa Koksa „Repo Man”, Terija Giliama „Brazīlija” un Toma Tikvera „Lolas skrējiens” (nemaz nerunājot par Stana Brekidža abstrakti ekspresionistiskajiem darbiem vai tādām žanra robežas pārkāpjošiem morāles stāstiem kā „Atbrīvotais Džango”) pierāda: kino ir pārāk jauns, lai tas iekļautos stingri noteiktās kategorijās ar pievienotiem reitingiem. Skatītājs, kuram nepieciešams, lai katra jaunā filma sekotu nodeldētām shēmām, zaudē iespēju savus skatīšanās paradumus pilnveidot – lai arī tas ir zaudējums, kādu ierindas skatītājs ir ar mieru pieciest. Un tomēr, par spīti tam, cik viegli kāds oriģināls darbs var sagraut mūsu iedomas, paņirgāties par mūsu aizspriedumiem un iznīcināt mūsu labākās teorijas par kino, gaumes diktēti spriedumi par kino nav izzuduši.

Pat tie, kuri ir uzticīgi vasaras grāvēju šaurajai, ar popkornu piemētātajai teritorijai, uzstājīgi klasificē izklaidi pēc „labuma”. „Ātrums” – labi, „Ātrums 2” – ne pārāk, „Die Hard” – 4 zvaigznes, „A Good Day to Die Hard” – nu, kas par niekiem... Proti, kā jau Kants to paredzēja, mēs esam pārliecināti par mūsu pašu gaumes standartu piemērojamību visiem, kurpretim citu standarti mums šķiet bezcerīgi subjektīvi. Augsts un zems, labs un slikts, pareizs un nepareizs – tā mēs turpinām vērtēt. Tas, ka šīs kategorijas ir nenoturīgas arī no mūsu pašu viedokļa, tomēr neliek mums šos vērtējumus atmest. Un patiesībā mākslas kritika bez šiem ieradumiem būtu neiespējama.

Līdz ar to nevaru nemīkstināt savus iebildumus pret Rodžera Īberta kritiķa paņēmieniem: savā pāri par pusgadsimtu ilgajā karjerā, kuras laikā viņš recenzējis ap 15 tūkstošus filmu, Īberts, lai arī nekad neatkāpās no savas nostājas, ka „filmu recenzēšana ir personīga reakcija”, mani piesaistīja ar nedalīto mīlestību pret kino, ar saviem pārdomātajiem un nopietnajiem mēģinājumiem dalīties savā visnotaļ personīgajā attieksmē pret jaunākajām filmām, par ko viņš zināja vairāk nekā daudzi citi, un ar viņa atstātajiem enciklopēdiska apjoma rakstiem par kino. Neiedomājamais plašums un dziļums, kāds raksturīgs viņa attiecībām ar filmām no visām zemeslodes malām, liek pievērst uzmanību viņa acīm un ausīm un izsauc cieņu pret viņa prātu. Nezinu nevienu šī paša laikmeta kinokritiķi – izņemot varbūt Endrū Sarisu, Dž. Hobermanu un Polīnu Keilu (Kael) –, kura pieredze būtu samērojama ar viņējo; būtu arī grūti atrast filmu, kuru Īberts nebūtu recenzējis, lai cik tā būtu nesaprotama vai tāla no masu gaumes. Ar to izskaidrojama apbrīna, ar kādu pret viņu izturas filmu veidotāji, piemēram, viņa draugi Mārtins Skorsēze un Verners Hercogs, jo viņi Ībertā saskatīja domubiedru, kurš kino mīlēja tikpat stipri kā viņi. Tāpat tas izskaidro, kāpēc viņa ietekme kinomīļu vidū saglabāsies vēl ilgus gadus.

Liela loma te bijusi arī Īberta publiskajam tēlam, kas veidojies, pateicoties televīzijas programmai „At the Movies” („Skatoties kino”), kuru viņš un viņa pirmais kinokritikas partneris Džīns Siskels aizsāka sabiedriskajā televīzijā 1975. gadā. Raidījums ar Ībertu kā vienu no vadītājiem turpinājās 33 gadus, līdz 2008. gadā viņš to atstāja, lai uzsāktu jaunu, „Ebert Presents: At the Movies” („Īberts piedāvā: skatoties kino”), kas pirmo reizi bija ēterā 2011. gada janvārī. Atšķirībā no kritiķiem, kuri galvenokārt bija pazīstami kinomānu aprindās, Īberts un Siskels kļuva par filmu vērtēšanas publisko seju un popularizēja pieeju, kas atbilda mūslaiku kinoskatītāju ierobežotajai uzmanības noturībai. Šie kinoskatītāji lielāko daļu informācijas guva no radio un televīzijas un viņiem bija nepieciešams tieši tas, ko Siskels un Īberts nodrošināja: īsa, kodolīga vārdu apmaiņa par filmām, kuras attiecīgajā brīdī varēja noskatīties ASV kinoteātros. Iknedēļas raidījums ar laiku kļuva tik ietekmīgs, ka Siskela un Īberta romiskā vērtēšanas shēma ar paceltu vai nolaistu īkšķi daudzus gadus bija sava veida izvēles filtrs, plānojot nedēļas nogales kino apmeklējumu.

Īberts bija kinomīlis, bet viņa kritiķa vērtību galvenokārt noteica nopietnā uzmanība, kādu viņš veltīja rakstīšanas mākslai, padarot tekstu personīgu, viegli uztveramu, skaidru. Tas, ka šie teksti ne tikai atbilda prasībām, kādas jāpilda ikvienam, kurš strādā populārajos medijos (laikrakstos un televīzijā), bet tajos izpaudās arī autora bagātā iztēle, asprātība, erudīcija un gluži vienkārši veselais saprāts, bija faktori, kāpēc daudzi no mums atkal un atkal atgriezās pie viņa teiktā, pārlūkojot jaunu un vecu filmu krājumus, lai izvērtētu, vai veltīt tai vai citai filmai pāris stundu dārgā laika. Un tie neapšaubāmi bija viņa rakstītie teksti, daudz lielākā mērā nekā viņa ētera recenzijas-debates, pēc kuriem vislabāk varēja novērtēt viņa kritiķa talantu. Mūža garumā koptais rakstīšanas paradums Ībertam labi kalpoja arī tad, kad vēzis viņam vairs neļāva ne tikai normāli ēst, bet arī runāt un viņš varēja sazināties tikai ar rakstītā vārda starpniecību.

Īberta emuārs bija vieta, kur ar apbrīnojamu tiešumu un atklātību viņš uzrādīja detaļas par savu vēža slimnieka dzīvi, bet reizēm dalījās arī niansētākās un plašākās pārdomās par kino, nonākot nepastarpinātākā kontaktā ar savu auditoriju. Tieši tur divas dienas pirms nāves viņš paziņoja par saviem plāniem ņemt „atvaļinājumu ar klātbūtni”, proti, veselības problēmu dēļ rakstīt mazāk recenziju un „tikai par tām filmām, kuras gribu redzēt”. Tobrīd neviens nezināja, ka šo asprātību tik strauji izdzēsīs realitāte. Tagad man šķiet, ka viņa vārdi mazliet par precīzu apraksta to, kā esmu juties nedēļās pēc viņa aiziešanas. Viņa vairs nav, bet tāpat kā ar citiem, kuri mums ir tuvi un kurus mēs neizbēgami zaudējam, viņš ir reizē „prom” un „klāt”, un šīs pretrunas garša neizzūd vēl ilgi pēc tam, kad nebūtībā aizslīdējuši pēdējie titri un ekrāns ir izdzisis.