Krēsla

Saulainā 1909. gada ceturtdienas pēcpusdienā Viljams Džeimss iekāpa vilcienā un mēroja ceļu no Kembridžas līdz Vusterai; no dzelzceļa stacijas viņš tālāk tika nogādāts uz G. Stenlija Hola kalngala māju. Šajā nomaļajā nostūrī Džeimss bija ieradies, lai pavadītu vakaru kopā ar Zigmundu Freidu un Karlu Jungu, kuri pēc Hola ielūguma tolaik viesojās viņa namā; Džeimss pēc Hola lūguma bija atvedis savu Amerikas Parapsiholoģisko pētījumu biedrības uzdevumā sarakstīto darbu par mediju, vārdā Leonora Paipere. Džeimsam tolaik bija sešdesmit septiņi, Holam – sešdesmit pieci. Viņu draudzība bija visai saspringta. Hols, Amerikas Psihologu biedrības dibinātājs un pirmais prezidents, žurnāla American Journal of Psychology dibinātājs un pirmais redaktors, bija bijis Džeimsa students un tika uzskatīts par otro ietekmīgāko psihologu ASV – pēc sava skolotāja. Taču, kā jau palaikam gadās, otro vijoli viņam diez kā nepatika spēlēt. Džeimsa “Psiholoģijas principus” Hols savulaik bija nosaucis par untumu – brīnišķīgu, impresionistisku un absolūti nezinātnisku. Un vēl, protams, bija tas pats Paiperes kundzes jautājums. Džeimsam viņa likās brīnišķīgi aizraujoša. Hols atzina, ka šī sieviete “bez šaubām, ir Amerikas ievērojamākais medijs”, taču viņa izpratnē tā bija drīzāk kauna zīme, jo spiritismu viņš uzskatīja par “visīstākajām samazgām”, “mūsdienu kultūras mēslaini”.

Hols, būdams Klārka universitātes prezidents, uzņēma Freidu un Jungu savās mājās un vēlējās iepazīstināt savus viesus ar Džeimsu. Viņš gribēja arī, lai ciemiņi dzirdētu par Paiperes kundzi. “No atsevišķām Hola kunga piezīmēm es sapratu, ka Viljamu Džeimsu neuztver īsti nopietni, tas bija sakarā ar viņa interesei par Paiperes kundzi,” vēlāk atcerējās Jungs. Ne Freids, ne Jungs agrāk Savienotajās Valstīs nebija viesojušies. Viņi bija šķērsojuši Atlantijas okeānu ar vienu un to pašu kuģi. (Jungs pēc tam rakstīja, ka ceļojuma laikā viņi lielākoties analizējuši viens otra sapņus.) Hols bija viņu popularizētājs; viņš atveda abu Eiropas psihologu darbu uz ASV un spodrināja viņu slavu. “Eiropā man bija sajūta, ka uz mani noraugās ar nicinājumu,” rakstīja Freids, “taču ASV paši ietekmīgākie ļaudis mani uzņēma kā līdzīgu,” – daudzi, taču, cik noprotams, ne Džeimss. Hols, slavens kā liels pīlīšu pūtējs, mīlēja stāstīt, ka Džeimss pēc iepazīšanās ar Freidu esot viņu nosaucis par “neķītru tipu”. Tā var būt un var nebūt taisnība, taču gluži labi apraksta Freida Eiropas kolēģu vairākuma viedokli tolaik.

Jungs, samērā maldīgi novērtējot namatēva dabu, atzina, ka Hols ir kulturāls un izsmalcināts; Freids krietni acīgāk pamanīja, ka viņš ir spējīgs uz diezgan nejaukiem izlēcieniem. Hols bija intelektuāli negausīgs cilvēks. (“Iesākumā bija izsalkums,” viņam patika atkārtot, lasot lekcijas uztura psiholoģijā.) Šīs īpašības gaišā puse bija neparastā vitalitāte, ko tā piešķīra Hola darbam, tomēr šīs pašas rakstura iezīmes iespaidā viņa uzvedība reizēm svārstījās starp sīku nelietību un īstu ļaundarību. Hols pats sevi uzskatīja par “prāta Darvinu”; tā ir atsauce uz viņa aizraušanos ar “ģenētisko psiholoģiju”, ideju, ka dzīves laikā mēs (mūsu prāts, mūsu dvēsele) vēlreiz atkārtojam visu mūsu sugas evolūcijas procesu. Mūsdienās visbiežāk atceras Hola darbus, kas veltīti pusaudžu vecumposmam; būtībā varētu teikt, ka viņš to ir izgudrojis. Daudz neviennozīmīgāku reakciju izpelnījies kāds cits viņa darbs, kas, iespējams, ir visiespaidīgākais, – tas ir pētījums par cilvēka novecošanas procesiem.

Grenvils Stenlijs Hols ir gerontoloģijas pamatlicējs, taču pie tās viņš nonāca pa aplinkus ceļu, caur tanatoloģiju. Šo ceļu atkārto žurnāliste Sūzena Džakobi savā “Nepiemini nāvi: mīts par jaunajām vecumdienām un mārketings” . Viņas uzskatiem par vecumu pamatā likta viena atziņa: lai ko jums mēģinātu iestāstīt ilgdzīvošanas reklamētāji, dzīvs no tā vēl neviens nav iznācis. Džakobi, kura apveltīta ar asu prātu un mēli, būtībā nolīdzina līdz ar zemi lielāko daļu no visa, kas pēdējā laikā par šo tematu sarakstīts, ieskaitot “Kā mēs novecojam: ārsta ieskats novecošanas būtībā”, kurā Marks Agronins, padzīvojušu cilvēku psihiatrs, piedāvā iejūtīgus stāstiņus par saviem pacientiem, šādi cīnoties ar eidžismu, diskriminācijas veidu, kuru viņš definē kā tendenci likt vienādības zīmi starp novecošanu no vienas puses un demenci un nāvi no otras. Grāmatā “Ilgdzīvošanas projekts: pārsteidzoši atklājumi veselībai un ilgam mūžam” psihologi Hovards Frīdmans un Leslija Mārtina atskaitās par darbu, ko paveikuši, apstrādājot kāda 1921. gadā iesākta projekta datus. Pētījuma pamatus savulaik licis bijušais Hola students, psihologs Luiss Tērmans, lai atrastu izskaidrojumu faktam, ka daži cilvēki dzīvo ievērojami ilgāk nekā pārējie. Savā darbā “Pasūtītā nemirstība: zinātne un dīvainais meklējums, kā piemānīt nāvi” , nesaudzīgi atklātās pārdomās par postdarvinisma pasauli, politiskais filozofs Džons Grejs raksta par Anglijas Parapsiholoģisko pētījumu biedrību, kuras darbību Hols savulaik aprakstīja kā muļķības un patosa sajaukumu. Grejs uzskata, ka zinātnes dumpis pret nāvi mums laupījis cilvēcīgumu: “Kas var būt vēl nāvējošāks par nespēju nomirt?”

Kaut arī Hola vārds šajās grāmatās tikpat kā netiek pieminēts, tomēr spēcīgi jūtama viņa ietekme, un ne jau tikai tāpēc, ka, pēc Hola uzskata, lai domātu par vecumu, vispirms jādomā par nāvi. Neviena sociālā zinātne nav tik ekstravaganti autobiogrāfiska kā psiholoģija. Hola izpratnē novecošana ir pusaudzības medaļas otra puse. Cilvēks vai nu pie-aug vai no-aug. Hols uzskatīja, ka starp šiem diviem procesiem nav tikpat kā nekā. Vecums ikvienu pārsteidz nesagatavotu, un neviens tā īsti līdz galam ar to nesamierinās. Pēc Hola domām, tas ir tāpēc, ka vecums ir vienīgā dzīves stadija, no kuras mēs tā arī neizaugam un uz kuru nevaram atskatīties – vismaz ne šīszemes dzīvē. Viena no novecošanas problēmām ir tā, ka mēs vairs īsti nezinām, kurp ejam. Tāpēc, pienākot laikam, kad mēs sākam justies smagnēji un gausi, vajag padomāt par to, no kurienes mēs esam atnākuši, rakstīja Hols.Grenvils Stenlijs Hols, kurš, starp citu, meloja arī par savu vecumu, cik noprotams, dzimis 1844. gadā Masačūsetsas štata mazpilsētā Ešfīldā. Viņa tēva (fermera) sencis bijis kāds Viljams Brūsters no Plimutas kolonijas, puritānis, kurš vienam no saviem dēliem devis vārdu Reslings (Wrestling, saīsināti no wrestling with God ). Hola māte, kura arī nāca no kuģa Mayflower piligrimu pēcnācējiem, bija ekstātiska sludinātāja mazmeita. Visi gaidīja, ka Hols kļūs par mācītāju. Māte lasīja viņam priekšā “Svētceļnieka gaitu” . Viņš iebrida Izmisuma Purvā, viņš uzkāpa Grūtību Kalnā. Kad Holam pusaudža gados pateica, ka masturbēšana izraisa lepru, viņš sāka uz nakti pats sevi notīt ar marles saitēm.

Kādu svētdienu, kad Holam bija četrpadsmit, viņš uzkāpa pašā augstākajā kalnā, kādu apkārtnē varēja atrast, un nolēma, ka reiz dosies projām no fermas, lai “kaut ko izdarītu un pasaulē par kaut ko kļūtu”. Apņēmība kaut ko izdarīt un kļūt par kaut ko gan nav īsti Banjena garā; tas vairāk atgādina Deilu Kārnegiju. Hols tiešām no fermas aizbrauca, taču, kā jau mēdz gadīties, līdz galam no šīs dzīves tā arī neatbrīvojās. Vispirms viņš iestājās Viljamsa koledžā, kur tika ievēlēts par kursa dzejnieku un sarakstīja dzejoli “Dzīve bez dvēseles”. Hols aizrāvās ar Džonu Stjuartu Millu. Koledžu viņš pabeidza 1867. gadā, izvairījies no pienākuma cīnīties Pilsoņu karā – tēvs nopirka viņam aizvietotāju. “Nedomāju, ka man piemīt īpašības, kas nepieciešamas mācītājam,” viņš rakstīja uz mājām. “Kā liekas jums?” Tomēr viņš devās uz Ņujorku un iestājās Teoloģijas seminārā. Viņš pamanījās uzlavīties uz teātra skatuves un krustu šķērsu izstaigāja Baueriju . Šī pilsēta viņu sajūsmināja. Vecākiem viņš rakstīja skaistas frāzes: “Ņujorka [..] man atvēra acis uz izvirtību, kas valda visā pasaulē.”

Viņam gribējās redzēt šo pasauli. Hols devās uz Bonnu studēt filozofiju, līdzi paņēmis ieteikuma vēstuli no Henrija Vorda Bīčera. “Neviens, ja neskaita retus izņēmumus, svētdienās neiet uz baznīcu,” viņš pārsteigts rakstīja uz mājām no Vācijas. Berlīnē Hols aizrāvās ar Hēgeli, kā arī apmeklēja zīlnieci, kura pateica, ka viņam “nāksies paciest dažas sāpīgas vilšanās, taču viss beigsies labi”. Vecākiem tas viss diez ko nepatika. “Ar ko tieši tu tur nodarbojies?” viņa tēvs vēlējās zināt. Hols mācījās dejot, viņš piedalījās līķu sekcijās, apmeklēja cirku, tad pārcēlās uz mazu ciematiņu un nosolījās vairs nesarunāties angliski. (Holam visu mūžu piemitis šāds tūrista paradums iegremdēties svešā dzīvē. Viņš piestaigāja uz boksa mačiem un gaiļu cīņām, bordeļiem un krematorijām, cietumiem un nabagmājām. Hols izteicās, ka mīlot “savām acīm skatīt cilvēka dzīves skarbāko pusi”. Viņš apmeklēja radikāļu un revolucionāru sapulces un nelaida garām nevienu lielu kristīgo sludinātāju saietu.) Viņš uzsūca iespaidus par visu, ko savā ceļā satika. “Ja es būtu Dikenss, tad nu jau būtu saticis pietiekami daudz dažādu raksturu kādam ducim romānu,” Hols rakstīja māsai. Viņš pavēstīja vecākiem, ka apsverot iespēju tikt pie doktora grāda filozofijā. “Stenlij, kādu labumu tev dos doktora grāds filozofijā?” vaicāja māte. “Man gan liekas, ka sludinātājam būtu vajadzīgs doktora grāds teoloģijā. Kas tas vispār ir – filozofijas doktors?”

Gan zēna gados, gan brieduma gados Holam bija tendence aizrauties. “Reizēm man liekas, ka visa mana dzīve bijusi kaut kādu untumu un māniju virkne,” viņš reiz rakstīja. Šīs alkas pēc visa jaunā bieži lika viņam sacelties pret autoritātēm, īpaši jaunībā. Bet tēvs brīdināja: “Nekad nepaļaujies uz paša saprašanu, ja tā ir pretrunā ar vecāku cilvēku pieredzi.” Tā laika vispārpieņemtais uzskats bija tāds, ka veci cilvēki ir gudrāki par jaunajiem. Runājot Kotona Matera vārdiem, būt sirmgalvim nozīmēja būt godājamam. Bendžamins Rašs uzskatīja, ka “tikai cilvēki ar ļoti rosīgu prātu nodzīvo līdz vissirmākajam vecumam”. Viktoriāņi uz to raudzījās no cita skatpunkta, taču nonāca pie tā paša secinājuma. 1859. gadā kāds novērotājs atzīmēja, ka “ilgdzīvotāji no pārējiem lielākoties atšķiras ar saviem atturīgajiem paradumiem un strādīgumu”. (Vismaz šajā ziņā īpašu pārmaiņu nav. Savā “Ilgdzīvošanas projektā” Frīdmans un Mārtina secina, ka vienīgā rakstura īpašība, kurai tiešām novērota kāda korelācija ar ilgdzīvošanu, ir apzinīgums, kas izpaužas kā “taupība, neatlaidība, interese par detaļām un pienākuma apziņa”.) Taču Jaunajā Amerikā laikā, kad uzauga Stenlijs Hols, vecu cilvēku bija saradies krietni vairāk, un pēkšņi viņi vairs nešķita nemaz tik godājami. “Gadi cilvēku nepadara viedāku, tikai vecāku,” pasludināja kāds Jaunanglijas almanahs.

Šķiet, ka novecošanas vēsture pakļaujas likumam: jo mazāk sabiedrībā vecu cilvēku, jo augstāk viņi tiek vērtēti. Vēsturnieks Deivids Hakets Fišers kādā pētījumā raksta: “Agrīnās Amerikas iedzīvotāji cildināja vecumu; viņu pēcnācēji radījuši jaunības kultu.” 1800. gadā vidējais amerikāņu sievietes bērnu skaits bija septiņi, paredzamais dzīves ilgums – nepilni četrdesmit, bet iedzīvotāju vidējais vecums – sešpadsmit gadu. Šodien vidusmēra amerikānietei ir divi bērni, vidējais amerikānis var cerēt nodzīvot līdz astoņdesmit, bet iedzīvotāju vidējais vecums sasniedzis trīsdesmit sešus gadus un turpina augt.

Fakts, ka mēs dzīvojam divreiz ilgāk, bet laižam pasaulē mazāk bērnu, nozīmē, ka sabiedrība ar katru gadu kļūst vecāka. Šīs demogrāfiskās izmaiņas jūtamāk izpaužas Japānā un lielākajā Eiropas daļā, taču arī ASV statistika ir satriecoša – pirmās tautas skaitīšanas laikā 1790. gadā tikai nepilni divi procenti no kopējā iedzīvotāju skaita bija vecāki par sešdesmit pieciem gadiem. 1970. gadā šis rādītājs jau bija vairāk nekā desmit procentu. Šogad, kad pirmie no tā saucamajiem baby boomers (pēckara demogrāfiskā sprādziena gados dzimušajiem) svin savu sešdesmit piekto dzimšanas dienu, tas jau izaudzis līdz trīspa­dsmit procentiem. Sūzena Džakobi raksta, ka līdz 2030. gadam jau vairāk nekā 30% ASV iedzīvotāju būs vecāki par 65 gadiem. Visstraujāk augošais iedzīvotāju sektors patlaban ir cilvēki, kas vecāki par 85 gadiem. Sešdesmit nebūt nav “jaunie četrdesmit”, viņa iebilst, ja vien mēs visi nesāksim dzīvot līdz simt divdesmit. To Džakobi pati nevēlētos, jo, raugoties uz viņai tuviem un mīļiem sirmgalvjiem, redz, ka šo cilvēku dzīve ir grūta un ciešanu pilna. Vairāk nekā puse no cilvēkiem, kuri ir vecāki par 85 gadiem, cieš no demences – intelektuālo funkciju traucējumiem. Tā ir sabiedrības daļa, ko tagad modē saukt par “jaunajiem vecajiem”; Džakobi uz šiem cilvēkiem attiecina daudz lietderīgāko apzīmējumu “vecie vecie”. Agronins demences traģēdijā pūlas saskatīt kaut ko skaistu, turpretī Džakobi raksta par tās šausmām. Savulaik cilvēces lielākā daļa bija bērni; ja sabiedrības novecošanas process progresēs līdzšinējā tempā, pienāks laiks (un tas nebūs nemaz tik tālā nākotnē), kad lielākā daļa no planētas iedzīvotājiem būs večuki. Džakobi, kurai ir sešdesmit pieci un kura par šo faktu nav sajūsmā, norāda, ka tas ne tuvu nav brīdis, ko gribētos gaidīt.Aristotelis rakstīja par trim cilvēka vecumiem: jaunību, briedumu un vecumu – rītu, dienas vidu un vakaru. Viduslaiku autori arī parasti pieminēja trīs vecumus, reizēm četrus – kā gadalaikus: no bērnības pavasara līdz vecumdienu ziemai, un atkal no gala. Skaits mainījās, taču metafora vienmēr bija patapināta no dabas. Arī septiņi bija iecienīts skaitlis – bija pazīstamas septiņas planētas. Savā darbā “Rīts, pusdienlaiks un vakars: dzīves posmu jēgas meklējumi grāmatās” Brauna universitātes salīdzinošās literatūras profesors Arnolds Veinsteins lasītāju aicina ekskursijā pa visatšķirīgāko autoru darbiem, no Henrika Ibsena līdz Džonatanam Safranam Foeram. “Savu formu mēs varam atrast grāmatās,” viņš saka – ja vien nezaudējam spēju saskatīt paši sevi citu cilvēku rakstītos vārdos. “Cilvēka dzīve šķiet orientēta uz zināmu noslēgumu,” Veinsteins raksta, “taču māksla šo procesu pagriež pretējā virzienā.” Dzīvē vienmēr pienāk vakars. Literatūrā allaž uzlec saule.

Senāk katrai dienai vienmēr sekoja tumsa, taču tā vairs nenotiek – tagad mēs ieslēdzam gaismu, un dienai nekad nepienāk gals. Veiksme kādreiz bija ritenis, kas griezās un griezās; tagad tas ir skaitlis grāmatvedības tabulā vai spēles rezultāts. Dažu pēdējo gadsimtu gaitā dzīve pārstāja būt aplis un kļuva par līniju – tā apgalvo vēsturnieks Džons Demoss. Par šādām pārmaiņām jāpateicas stāstam par progresu. Ja dzīve ir līnija, tā var būt arī garāka. Un kad tā notika, raksta Grejs, mēs aizmirsām, kā jāmirst: “Cerību uz dzīvi pēc nāves nomainījusi ticība, ka nāvi iespējams uzveikt.” Kad Darvins pateica, ka mēs esam dzīvnieki, mēs pārstājām būt cilvēki.

Hols piedzima gredzenveida pasaulē, bet nomira lineārā. Zēna gados viņš dzina ganos govis – tas ir darbs, kurā jāseko saulei un gadalaiku mijai. Viņam vajadzēja kļūt par sludinātāju kā senčiem vai, ja tas neizdotos, par fermeri kā tēvam. Taču Hols uzsāka pilnīgi jaunu trajektoriju. Viņš pilnībā paļāvās uz zinātniskiem risinājumiem. Aizrāvies ar vienu no sava laika modes kliedzieniem – “es neēdu neko citu, tikai rupjmaizi, pienu, olas un pusjēlu gaļu” –, viņš rakstīja uz mājām, ka arī tēvam vajagot pamest fermu: “Es ceru, ka tēvs pārdos lopus un visu pārējo un veltīs sevi mūža paildzināšanas mākslai. [..] Piecdesmit piecu gadu vecumā ikvienam būtu jāmet visi darbi malā, jāpasludina sevi par vājinieku un jāuzsāk diētas un higiēnas kūre.”

Vācijā Holam aptrūkās nauda, un viņš pārbrauca mājās bez doktora grāda. Viņš dabūja vietu Antioha koledžā Ohaio, kur pasniedza nevis filozofiju, bet praktiski visu citu, ieskaitot franču valodu, retoriku, vācu valodu un senangļu valodu, turklāt pēdējo Hols nemaz neprata. Viņš bija arī koledžas bibliotekārs. Holam patika jokot, ka viņam Antiohā gan neesot katedras, toties visas pārējās mēbeles gan. Viņš aizrāvās ar Spenseru, bet vēl jo kaismīgāk – ar Darvinu. 1876. gadā Hols pārcēlās uz Hārvarda universitāti, kur pasniedza angļu valodu, vienlaikus kopā ar Viljamu Džeimsu studējot Filozofijas fakultātē. 1878. gadā viņš beidzot saņēma kāroto doktora grādu – pirmo, ko piešķīrusi Hārvarda universitātes Filozofijas fakultāte, un pirmo doktora grādu psiholoģijā, kas piešķirts visās Savienotajās Valstīs. Holam bija trīsdesmit četri gadi. Pēc gada viņš apprecējās, bet 1884. gadā kļuva par profesoru Džonsa Hopkinsa universitātē, kur vadīja Psiholoģijas katedru – pirmo visā Amerikā. Vēl pēc četriem gadiem Hols aizgāja no Hopkinsa universitātes, lai kļūtu par Klārka universitātes dibinātāju un pirmo prezidentu.

Dažu gadu laikā Hols bija izgājis cauri visai cilvēces ideju vēsturei – no teoloģijas pievērsies filozofijai, tad – psiholoģijai. Viņš bija aizrāvies ar uzskatu, ka ģenētiskā psiholoģija izskaidro pilnīgi visu – dzimšanu, nāvi, ticību, mūžību. Viens no Hola darbiem ir septiņsimt lappušu bieza grāmata, kurā Jēzus un katrs Apustuļu ticības apliecinājuma vārds analizēts no Freida mācības viedokļa. “Es vēl joprojām eju tajā pašā virzienā pa to pašu taku, uz kuras manas kājas agrā bērnībā mācījās spert pirmos soļus,” viņš apgalvoja – tikai tagad viņš bija gājis tālāk. Tomēr ar cilvēka dzīvnieciskumu Holam vēl aizvien bija grūtības samierināties. Džons Grejs raksta, ka darvinisms piespiedis viktoriāņus “vaicāt, kāpēc viņu eksistence nevarētu beigties tāpat kā jebkura cita dzīvnieka dzīve – nebūtībā. Ja tā patiešām būtu, kā gan cilvēka eksistencei var būt kāda jēga? Kā iespējams nezaudēt cilvēciskās vērtības, ja cilvēka personība patiešām iet bojā nāves brīdī?” Ja dzīve ir nevis aplis, bet gan līnija, tā kaut kur beidzas. Vai varbūt tomēr nebeidzas? Tāpēc lielu popularitāti iemantoja spiritisma seansi, kuru mērķis bija pierādīt, ka dzīve turpinās arī viņsaulē. 1882. gadā tika nodibināta Anglijas Parapsiholoģisko pētījumu biedrība; līdzīga organizācija Amerikā izveidojās trīs gadus vēlāk. Psiholoģija bija jauna nozare, un tāda bija arī parapsiholoģija. Sabiedrības acīs tās abas bija viens un tas pats. Ar to nu Hols nespēja samierināties: viena ir zinātne, viņš iebilda, bet otra – tīrā māņticība. Grejs uzskata, ka šāds dalījums ir maldīgs: “Tendence jaukt zinātni ar maģiju nav kaite, kam iespējams atrast kādas zāles. Tā ir neatņemama mūsdienu dzīves sastāvdaļa.”Viljams Džeimss pirmo reizi apmeklēja Leonoru Paiperi 1885. gadā, tūlīt pēc sava mazā dēliņa nāves un neilgi pēc tēva aiziešanas. Tēva piemiņai viņš bija sarakstījis grāmatu “Nelaiķa Henrija Džeimsa literārās mirstīgās atliekas”. Paiperes kundze spiritiskajā transā deva Džeimsam tieši to mierinājumu, pēc kāda viņš, visticamāk, ilgojās, – pieminēja viņa dēlu un nodeva “sirsnīgu pateicību” no tēva par viņa rakstu publicēšanu. Bēdās – mierinājums; nāvē – dzīvība. “Gadiem ilgi viņa bijusi vairāk vai mazāk privāts orākuls vienam no mūsu vadošajiem un ietekmīgākajiem psihologiem,” Hols rakstīja par Paiperes kundzes ietekmi uz Džeimsu. Hols, kurš savulaik bija apmeklējis pilnīgi visus Ņujorkas medijus, arī pats bieži iegriezās pie Paiperes kundzes. 1890. vai 1891. gadā, drīz pēc vecāku nāves un tūlīt pēc paša ģimenes traģēdijas, Hols sāka pastiprināti interesēties par spiritismu. Reiz viņa prombūtnes laikā sieva un meitiņa bija saritinājušās līdzās vienā gultā – meitenīte bija pūtusi ziepju burbuļus un samērcējusi savas gultas palagus, tāpēc ierāpusies sasildīties pie mātes. Kāds bija ieslēdzis gāzes sildītāju, bet aizmirsis pielaist uguni. Abas noslāpa. Hols, kurš tobrīd atradās daudzu jūdžu attālumā, par traģēdiju uzzināja, kad, iekāpis pasta karietē, izdzirdēja, kā uz ielas kāds cilvēks uzsauc ormanim: “Vai tā cilvēka vārds ir Hols? Pasakiet, ka viņa sieva un meita ir nomirušas.”

Savu dēlu, kam tobrīd bija deviņi gadi, Hols līdz mūža galam turēja no sevis pa gabalu. Un šādā brīdī, kad viņš bija piedzīvojis “lielāko zaudējumu” savā mūžā – “tik smagu, kā reti gadās cilvēka dzīvē” –, Hols devās pie spiritistes, kura, šķietami runājot viņa mirušās sievas vārdiem, apgalvoja, ka “nosmakšana un tā saucamā nāve bija pilnīgi nesāpīga”. Džeimsa orākuls Paiperes kundze viņam likās nožēlojama. Būdams ne vien talantīgs melis, bet arī prasmīgs iluzionists, Hols bija apguvis ne vienu vien burvju triku. Viņš bija pārliecināts, ka vienmēr pratīs atšķirt krāpšanu no patiesības. Mirušo liktenis viņam likās neapskaužams, ja reiz tie bija spiesti sarunāties ar dzīvajiem ar Leonoras Paiperes un viņai līdzīgu cilvēku starpniecību: “Es apzināti izvēlētos labāk pilnīgu nebūtību nekā šādu idiotisku tarkšķēšanu – to dzīvi, ko it kā dzīvojot šie muļķīgie tumšā seansa gari.” Hols tomēr apskauda Džeimsu (kura ticību Paiperes kundzes spējām viņš vienmēr pārspīlēja). “Es bieži vēlos, kaut pats spētu tam visam mazliet noticēt,” viņš rakstīja. Hols atzina, ka Džeimsa gatavība noticēt ir pat ļoti lietderīga: “Jādomā, ka viņš no savas ticības guva lielāku labumu nekā es no savām šaubām. Un tādējādi, ja ticam pragmatismam, taisnība ir viņam un maldos es.”

Holu pārņēma stāvoklis, ko viņš pats dēvēja par Lielo nogurumu. Viņam bija grūti rakstīt; viņš tik tikko spēja sakarīgi padomāt. Paklīda baumas, ka viņa nelaimīgā sieva izdarījusi pašnāvību, paņemot meitu sev līdzi. (“Hols bija patiešām neiejūtīgs tips,” vēsturniecei Dorotijai Rosai stāstījis kāds no viņa bijušajiem studentiem, aprakstot Holu ģimenes galvas lomā.) Klārka universitāte sabruka. Augstskolas līdzšinējais patrons atteicās sniegt tai finansiālu atbalstu. Šis pavērsiens varēja būt saistīts arī ar Hola depresiju, bet nav šaubu, ka tam ir vistiešākais sakars ar viņa valdonīgo vadības stilu un bēdīgi slaveno skopumu (Hols meloja universitātes mācību spēkiem par algām, ko varēja atļauties tiem maksāt), kā arī vivisekcijas skandālu (šķūnī pie savas mājas viņš turēja kaķus un suņus laboratorijas vajadzībām). Hols Klārka universitātē bija savācis, iespējams, spožāko profesūru visās Savienotajās Valstīs, ieskaitot, piemēram, Francu Boasu. 1892. gadā divas trešdaļas mācību spēku un vairāk nekā divas trešdaļas studentu viņu pameta. Pasniedzēji lielā pulkā pārcēlās uz jauno Čikāgas universitāti, burtiski vienas dienas laikā pārvēršot to par Hola savulaik iecerēto “nākotnes baznīcu”.

Hols nosirmoja. Dažu gadu laikā viņš novecoja vairāk nekā par desmit gadiem. Sirdī viņš juta, ka kļuvis par vecu vīru. No dziļajām sērām viņam palīdzēja izrauties nevis spiritisma seansi, bet gan aizraušanās ar attiecībām, kādas pastāv starp pieaugšanu un novecošanu. Dienā, kad atrada Hola sievas un meitiņas nedzīvos ķermeņus, viņam bija četrdesmit četri gadi. Hols nonāca pie atziņas, ka vecums sākas četrdesmit piecos gados – proti, vecumā, kad viņš pats sāka lēnām mirt.

Sapratis, ka ir vecs, Hols izjuta vēlēšanos par to uzrakstīt, taču nebija drošs, vai to vajadzētu darīt, – novecošana, pēc viņa domām, ir temats, par kuru “citi veci vīri sarakstījuši jau tik daudz tukšu vārdu”. Hols gribēja likt pamatus “bioloģiskajai filozofijai”, kas uz dzīvi raudzītos “augstāk, plašāk un vienotāk, nekā tas jebkad rādījies sapņos Platonam, Aristotelim, Kantam, Hēgelim vai pat Darvinam, Hakslijam un Spenseram”. Vispirms viņš pievērsās bērniem – Hols lika pamatus empīriskai bērnības izpētei –, tad pusaudžiem. Ja Holam ir taisnība un ikviens no mums sava mūža gaitā tiešām atkārto visas cilvēka evolūcijas stadijas, tad pusaudzība, dzirkstošs un elastīgs laiks mūsu dzīvē, ir tas brīdis, kad mēs esam spējīgi izdarīt lēcienu uz nākamo stadiju, paņemot līdzi visu civilizāciju. Holam pusaudži bija cilvēku dzimuma nākotne: “Viņu dvēselēs ir krāsa – koša, nikna, skaļa.” Pusaudzība, vēl viena piedzimšana, atnāk ar vētrām un pārdzīvojumiem, bet galvenais – ticības krīzi. Tā daļēji atrisināma, reliģiozai kaismei un seksuālai kaislei saplūstot vienā veselumā. Hols apgalvoja, ka pieaugšana ir darbs un tā uzdevums ir atrast sev kādu ticības objektu.

Rosa rakstīja: “Tas, ko viņš aprakstīja, patiesībā bija ticības krīze, ko pārdzīvo 19. gadsimta intelektuālis, kura reliģisko pārliecību iedragājusi modernā zinātne.” 1904. gadā klajā nāca Hola pētījums par pusaudzību, plašs darbs divos sējumos. Kāds recenzents žēlojās, kas tajā “pilns ar kļūdām, masturbēšanu un Jēzu. Šis cilvēks ir apsēsts”. Tomēr biežāk Hola darbs tika cildināts un saukts par novatorisku. Kam lai mēs ticam, ja cilvēki ir dzīvnieki un nāve ir visa beigas? Seksam, zinātnei un jaunībai.Nosvinēt Klārka universitātes dibināšanas 20. gadadienu 1909. gadā Hols uzaicināja Freidu un Jungu, kā arī 27 citus zinātniekus. Ieradies pie Hola, Džeimss iebāza roku kabatā un izvilka ne jau Hola pieprasīto rakstu par Leonoru Paiperi, bet gan žūksnīti naudas zīmju. Freidam un Jungam, kuri bija dzirdējuši par Hola rausēja slavu, šis jociņš likās varen smieklīgs. Tad Džeimss, notēlojis apjukumu un atvainojies, jau no citas kabatas izvilka minētā raksta eksemplāru. Šajā darbā viņš pievēršas gadījumam ar Ričardu Hodžsonu, bijušo Amerikas Parapsiholoģisko pētījumu biedrības sekretāru, kurš pirms savas nāves 1905. gadā bija apņēmies no aizkapa ar Paiperes kundzes palīdzību sazināties ar dzīvajiem. Lai pierādītu, ka tas patiešām ir viņš, Hodžsons solīja runāt “nēģeru žargonā”. Paiperes kundze bija gatava palīdzēt. Taču Džeimss secināja, ka šis gadījums tomēr nesniedz neapgāžamus pierādījumus – Paiperes kundze Hodžsonu pārāk labi pazina.

Arī Hols vēlējās saņemt neapgāžamus pierādījumus – pierādījumus tam, ka spiritisms ir viena vienīga liela krāpšana. Viņš bija nolēmis sarīkot pie sevis seansu; tam bija jānotiek sestdienas vakarā. Hola plāns bija likt spiritismam mēroties spēkiem ar psihoanalīzi. Vai mirušie runā? Vai arī tā ir tikai mūsu pašu murdoņa, ko mēs dzirdam savā galvā? Tas bija gļēvulīgs empīrisms, kas vairāk atgādināja atriebību nekā zinātni. Plāns izgāzās. Džeimsu aizsauca projām – viņam bija jādodas uz kādām bērēm. Seanss sagādāja tikai vilšanos. Medijs, divdesmitgadīga meitene, neatstāja īpašu iespaidu uz Freidu un Jungu, kuri pēc īsas sarunas secināja, ka viņas transam līdzīgo stāvokli izsauc neapmierināta seksuālā iekāre. Hols rakstīja: “Abi vācu mācītie vīri nesaskatīja neko, kas viņiem liktu par šo jautājumu ieinteresēties dziļāk.”

Džeimss nomira tajā pašā gadā. Hols sāka lasīt lekciju kursu “Seksa psiholoģija”. “Pēc Freida vizītes universitātē viss grozījās tikai ap freidismu,” atcerējās kāds no studentiem. “Tā laikam gan bija seksīgākā vieta, kādu vien var iedomāties.” Pa to laiku Hols bija vēlreiz apprecējies. Viņa sieva drīz sāka izturēties visai ekscentriski, turklāt apgalvoja, ka vīrs viņu sitot. Viņa saslima. Hols sievu ievietoja psihiatriskajā klīnikā un kopā ar saviem aspirantiem pievērsās novecošanas pētījumiem.Divdesmitā gadsimta pirmajās desmitgadēs vecums no dabiskas dzīves stadijas tika pārtaisīts par slimību. Terminu “geriatrija” 1909. gadā pirmo reizi lietoja kāds Ņujorkas ārsts, austriešu izcelsmes imigrants, vārdā I. L. Našers. Stāsta, ka kādudien Našera parastās apgaitas laikā kādas ļoti slimas sievietes ārstējošais ārsts pieminējis, ka viņa pacientes diagnoze esot “vecums”. “Un ko tur varētu līdzēt?” Našers jautājis. “Neko,” kolēģis viņam atbildējis. Drīz pēc tam Našers publicēja rakstu “Kāpēc vecums beidzas ar nāvi”. Viņam likās, ka varētu būt iespējams arī cits iznākums.

Hols sekoja Našera pētījumam. Viņš sāka fiksēt arī novērojumus par savu stāvokli, un 1917. gadā ziņoja, ka “novecošanas agrīnā stadija nav tik melna, kā to mālē, taču tās izpēte varētu izrādīties vēl krietni interesantāka nekā pusaudzības pētījumi.” Turpmākajos gados Hols īpaši daudz par šo jautājumu nepublicēja – līdz 1921. gadam, kad viņš žurnālam The Atlantic Monthly uzrakstīja eseju “Vecums”. Hols tikko bija aizgājis pensijā; viņam bija 77 gadi. “Tagad es no savas pasaules esmu šķīries,” viņš rakstīja, “un par mani nekas vairāk nav sakāms kā vienīgi precīzs manas nāves datums.” Tās nu bija klajas aplamības. Pēc aiziešanas pensijā – pret kuru viņš sparīgi protestēja – Hols pilnībā nodevās autobiogrāfijas rakstīšanai, vienlaikus mēģinot apkopot visu, ko viņam bija izdevies atklāt par cilvēka dzīvi pēc 45 gadu vecuma. “Vecums – dzīves otrā puse” nāca klajā 1922. gadā; pēc gada sekoja “Psihologa dzīves stāsts un grēksūdze”.

“Vienīgais plāns, kāds man vienmēr bijis šai dzīves stadijai,” viņš paskaidroja, “bija uzzināt vairāk par to, kas tad tā patiesībā ir, – noskaidrot tās statusu, novērtēt tās spēku un ierobežojumus, fizisko un garīgo režīmu, bet it sevišķi, ja vien es izrādītos uz to spējīgs, mierīgi ielūkoties sejā nāvei, kura nevarētu būt pārāk ilgi jāgaida.” Viņš sekoja savai redzei, locītavām, uztveres asumam – piereģistrēja katru vecuma nespēka pazīmi un kā ar to cīnīties. Hols apmeklēja arī ārstus, taču secināja tikai vienu: “Turpmāk man lielākoties nāksies ārstēt sevi pašam.” Hols pārlasīja visu, ko savulaik bija rakstījis pats un arī viņa vecāki. Džeimss publicēja sava tēva “literārās mirstīgās atliekas”. Hols savas mātes vēstules iemeta kamīnā: “Kādā vientulīgā pavasara vakara krēslā es vēroju, kā tās sadeg, un jutu, ka nu esmu izpildījis savu dēla pienākumu.” Viņš uzrakstīja testamentu. (Pēc Hola nāves atklājās, ka viņam bijis pa kontam katrā no Masačūsetsas štata krājbankām, un kopā tajos bija nobēdzināta vesela bagātība.)

Kārtīgi salicis pa plauktiņiem pats sevi, Hols pievērsās citu padzīvojušu vīriešu dzīvei. “Napoleons 45 gadu vecumā zaudēja kauju pie Vaterlo. Dikenss 40 gadu vecumā jau bija uzrakstījis visus savus labākos darbus. Pīpss 37 gadu vecumā beidza rakstīt savu dienasgrāmatu,” Hols atzīmēja, diezgan nevērīgi norakstot kā nenozīmīgas Dikensa “Lielās cerības”. Tolaik bija samērā izplatīti pētījumi, kas stipri atgādināja statistikas tabulas; tajās tika uzskatāmi atspoguļotas sakarības starp vecumu un ražīgumu. Tieši šie pētījumi tolaik noveda pie tāda jaunieveduma kā vecuma pensija. Hols pret tiem izturējās skeptiski. Tāpat kā Veinsteins, viņš meklēja atbildi mākslā un atrada mierinājumu Longfello rindās: “Ak, nekas nav nokavēts/ Līdz pagurusī sirds beigs pukstēt/ [..] Čosers Vedstokā pie lakstīgalām/ Sarakstīja “Kenterberijas stāstus” savos sešdesmit.” Un tad viņš izsūtīja aptaujas veidlapas visiem tiem “pārsvarā ievērojamiem un dažiem ārkārtīgi izciliem veciem cilvēkiem”, kādus vien spēja iedomāties. (Aptaujas un testi bija Hola eksperimentālās psiholoģijas raksturīgās metodes; tās viņš savulaik iemācīja Luisam Tērmanam, kurš ieviesa terminu “intelekta koeficients” un kura secinājumi, neviennozīmīgi uzņemti jau tajos gados, kopš tā laikā lielākoties atspēkoti; Frīdmans un Mārtina savā ilgdzīvošanas pētījumā pievēršas dažiem no tūkstoš piecsimt Tērmana izraudzītajiem īpaši apdāvinātajiem bērniem, izsekojot viņu likteņiem.) Hols uzdeva labus jautājumus:

Kādā vecumā jūs pirmo reizi apzinājāties, ka tuvojas vecumdienas?
Kam, jūsuprāt, jāpateicas par jūsu ilgo mūžu?
Kā jūs rūpējaties par savu veselību?
Vai jūs māc nožēla?
Ar kādiem kārdinājumiem jūs sastopaties?
Pret ko jūs jūtat pienākumu?

No tā visa Hols izdarīja secinājumu, ka noveco pati cilvēce. “Cilvēku dzimums nenobriest tā, kā tam vajadzētu notikt,” jo cilvēki gan dzīvo ilgāk, taču nedzīvo labāk. “Nevienā citā savas dzīves posmā mēs tik ļoti neilgojamies būt noderīgi, kā gados, kad jau esam zaudējuši savas pierastās iespējas.” (Sūzenas Džakobi 89 gadus vecajai mātei medmāsa bija piekodinājusi “lutināt sevi – visu dienu gulēt gultā un skatīties televīziju”. Džakobi aizrāda, ka tas esot ļoti tālu no viņas mātes priekšstata par laimīgu dzīvi.) Bija pienācis laiks “pievienot cilvēka dzīves stāstam jaunu stāstu, jo mēs pagaidām vēl nezinām, kas patiesībā ir īsts briedums. Cilvēces vēstures pēdējā un aizraujošākā nodaļa vēl nav sarakstīta.”

Liela daļa no tā ir Holam tipiskā “ūdens liešana”. Taču daudz kas ir patiess sāpju kliedziens. “Šis cri de coeur  izklausās gluži mūsdienīgs,” raksta Džakobi. “Hols [..] izklausās pēc aizvainota, novecojuša pēckara paaudzes bērna.” Taču Hols nebija pēckara demogrāfiskā sprādziena bērns. Viņš bija vecs vairāk nekā pirms gadsimta, kad vecos cilvēkus vēl tikai sāka pastumt malā un piespiedu kārtā aizsūtīt pensijā. “Mēs neesam gluži sajūsmā, ka mūs nošķir kā atsevišķu cilvēku kategoriju,” viņš rakstīja. Ir zināms iemesls tam, kāpēc Hola balss izklausās tik pazīstama, it kā viņš mūs uzrunātu no viņpasaules pat bez Paiperes kundzes starpniecības. Tas ir tāpēc, ka, lai gan viņam likās, ka mēs šodien jau sen būsim izauguši no šīs nožēlojamās situācijas, process, kurš aizsākās viņa acu priekšā un kuru viņš palīdzēja iesākt, vēl joprojām turpinās.

“Prāta Darvins” līdz pēdējam brīdim uzskatīja, ka ir gudrāks par visiem. “Es esmu daudz vecāks par saviem gadiem,” Hols rakstīja savas autobiogrāfijas pēdējā lappusē, “jo esmu nolicis malā vairāk ilūziju un izlauzies cauri vairāk iepriekš nospraustām robežām nekā vairākums cilvēku.” Savā nāves dienā Hols palūdza, lai viņu ienes darbistabā. Viņam bija tāda iedoma, ka grāmatas varētu glābt viņa dzīvību. Akvīnas Toms, Hēgelis, Freids. Viens no Hola studentiem apraksta, kas notika tālāk: “Kāds atnesa ratiņkrēslu, un veco vīru ieveda noplukušajā istabā, kas glabāja tik daudz atmiņu par viņa dzīves labākajiem gadiem. Šeit viņam bija ienākušas prātā dažas no viņa labākajām domām.” Hols noraudzījās uz savu rakstāmgaldu, uz grāmatu plauktiem. Teoloģija, filozofija, psiholoģija. Nekā. Viņš sabruka savā krēslā. “Viņš bija licis tik lielas cerības uz savu darbistabu, un tā viņu pievīla.” Ārsti veica viņa smadzeņu sekciju. Tās nebija tik īpašas, kā viņi bija cerējuši.

Tulkojusi Sabīne Ozola
The New Yorker, 2011. gada 14. martā