Jūtīgā Somija

– Fīrera kungs, jums būtu jāzina, ka dažas sievietes ir izdarījušas kaut ko vārdos neaprakstāmu un pretīgu. Viņas pietaisīja bikses maršruta autobusā Helsinki–Turku. Tās bija jaunas sievietes, kurām, cik mums zināms, nebija nekādu problēmu ar saturēšanu, viņas to izdarīja pilnīgi apzināti, tīšām.

– Nu un kas? Es arī esmu piedirsis bikses autobusā uz Turku.
– Fīrera kungs. Arī man tagad biksēs ir sūds, bet tās nelietes par to uzrakstīja rakstu Universitātes Avīzei. Padomājiet tik, Universitātes Avīzei! Nekas vairs nav svēts!

Klusums. Hitlers noņem brilles un saka:

–Tie, kas nekad mūžā nav piedirsuši bikses, nekavējoties atstājiet telpu! Kas, pie velna, tās neapdāvinātās lēdijas ir? Ir lietas, par kurām vienkārši nedrīkst runāt publiski! Kaku humors neiederas avīzēs! Somu žurnālisms ir svēts! Sevišķi sieviešu muldēšana aptraipa universitātes labo slavu! Man vienalga, ja kaut kāds Čārlzs Bukovskis iespiež renkuli biksēs un pēc tam par to uzraksta grāmatu, bet to, ka sievietes, sātans, uztaisa kaut kādu tipisku “2 girls 1 bus” avīžraksteli, es, pie velna, necietīšu!
– Bet, fīrera kungs, ja nu tā bija satīra par mediju vērtību pazemināšanos...
– Nemuldi! Tā ir tikpat neprātīga padarīšana kā melnais Mannerheims!
– Bet, fīrera kungs, vai šī diskusija neliecina par...
– Ne velna ne par ko neliecina! Ja es tā jēgu nesaprotu, tādas tur nemaz nav!

Video turpinās.

Tā ir viena no 2004. gadā uzņemtās filmas “Sakāve” (“Der Untergang”) titrētajām parodijām, somu valodā, trīsarpus minūtes gara. Filma “Sakāve” stāsta par Otrā pasaules kara un nacistu vadoņa pēdējām desmit dienām bunkurā, bet 2006. gadā sociālajos medijos parādījās pirmā nesinhroni titrētā filmas parodija: titru teksts ir izdomāts, un vizuālais materiāls ir filmas oriģinālā attēla fragments. Pirmajā parodijā Bruno Ganca spēlētais Hitlers bija sašūmējies par Microsoft Flight Simulator X jaunajām īpašībām. Šobrīd virtuālo mediju labirintos klaiņo vairāk par tūkstoti “Sakāves” parodijklipu, tie ir skatītāki un slavenāki par pašu filmu. Visbiežāk izmantota aina, kur Hitlers sabrūk savu augstākā ranga ģenerāļu klātbūtnē, uzzinot, ka karš ir zaudēts. Parodijās viņš dusmojas vai komentē svarīgus un nesvarīgus, vietējus un starptautiskus notikumus popkultūrā, mūzikā, sportā, spēļu biznesā, politikā un tamlīdzīgi. Pēdējā latviešu versijā Hitlers dusmojas par Grendes vizīti Austrālijā un to, ka viņa nogaršojusi ķenguru gaļas cīsiņus.

Augstāk citētais somu klips ir Hitlera reakcija uz Universitātes Avīzes “kaku lietu”. Nezinu, par cik nopietnu mērauklu valstī notiekošajam ņemamas Hitlera dusmas, bet “kaku lieta” somus uzrunāja gan. Tāpat kā Hitlera jau pieminētais melnais Mannerheims, tas ir, somu filma par slavenā maršala Mannerheima dzīīvi ar melnādaino kenijiešu aktieri Teliju Savalasu Otieno galvenajā lomā.

Es no somiem atšķiros (vismaz) ar to, ka jau desmit gadus ik dienas domāju par somiem. Klausos radio, lasu statistiku un avīzes. Šad tad, ne pārāk bieži, ar somiem sarunājos, es viņus redzu un mazliet pat vaktēju. Ziemā uz pavasara pusi mani parasti pārņem bažas par somiem. Es aplīpu ar sliktām ziņām, pesimistiskiem skaitļiem un audzēju savas subjektīvā vērotāja raizes. Zinu, arī mani neapiet gaismas mazuma izraisītas novirzes un vitamīnu neuzsūkšanās organismā. Varbūt pie vainas ir tas indīgais pelējums, kas klusītēm pārņem somu iekštelpas un domas?

“Es šeit turpinu sevis vērošanu. Tas ir mazliet bīstami, jo, kad divus vai trīs mēnešus esmu pavadījis viens pats, sarunājoties vien ar savu kalponi, tici man, arī maņas sāk darboties uz iekšpusi, un man liekas, ka es dzirdu un redzu uz iekšpusi, norobežojos no ārpasaules, it kā būtu akls un kurlmēms.” Tā no Somijas uz mājām privātā vēstulē rakstīja spāņu rakstnieks, filozofs un diplomāts Anhels Ganivets Garsija. 1896. gadā Ganivets uzsāka diplomātisko dienestu Helsinkos. No Helsinkiem viņš devās uz Rīgu, kur trīsdesmit trīs gadu vecumā noslīcinājās Daugavā. Viņš lēca vienreiz, tika izvilkts, tad izrāvās no glābēju rokām un ielēca pavisam. Par pašnāvību Ganivets esot sācis domāt tieši Somijā, un pēdējās viņa vēstulēs no Helsinkiem jūtamas pieaugošās apātijas pazīmes: “Es jums ziņošu, vai Rīga ir labāka pilsēta par šo – darba ziņā, protams, jo dzīvošanas ziņā man visa pasaule vienāda.” Miršanas apliecībā ierakstīts: “Noslīcis, būdams neveselu prātu.”

No Somijas rakstnieks publicēšanai nosūtīja 22 vēstules, tās 1898. gadā apkopotas izdevumā “Cartas finlandesas” (somiski izdotas 1964. gadā – Suomalaiskirjeitä, no spāņu valodas tulkojis un skaidrojis Kārle Hirvonens). Ganiveta uzturēšanās Somijā kļuva par viņa rakstīšanas un domāšanas katalizatoru, iespēju uz Spāniju paskatīties no malas. Vēstulēs no Somijas viņš galvenokārt domā par Spāniju, nepārtraukti salīdzina Spāniju ar Somiju; spāņu identitātes pētniekam vēstules no Somijas, šķiet, bijušas vien tāds uzmundrinošs vaļasprieks – Helsinkos viņš strādāja pie saviem nozīmīgajiem darbiem: romāniem, esejām un lugām.

Psiholoģiskas pārdomas, uz kurām rakstītāju vedinājusi Helsinku pilsētas adrešu grāmatas lasīšana. Rakstītājs pamana negaidītu un nozīmīgu līdzību starp somu sviestu un Trevelesas šķiņķi. Sieviete sabiedrībā – neprecējusies, precējusies, atraitne un šķirtene. Dzērāji. Skati, ainavas, bildes no Somijas. Nodaļa, kur korespondents ar savas kalpones palīdzību apmierina Granādas pavāres ziņkāri, – un pēdējā vēstule: kā nomirt Somijā. Izlasot tikai dažas vēstules, man nākas vien piekrist Ganiveta tulkotājam Hirvonenam: piezīmes par Somiju ir virspusīgas, autors daudz ko sapratis aplam un pārāk vispārinājis, dramatizējis vai – komiska iespaida panākšanai – pārspīlējis. No otras puses – tās bieži ir mulsinoši trāpīgas.

Kāds tuvs draugs Ganivetam pārmet: “Gandrīz vienmēr tu sāc labi. Bet jau pēc dažām rindām tu satvērienu zaudē un nevis stāsti mums, ko redzi, bet pasaki, ko tu par redzēto domā. Tu mums nesūti iespaidus, bet viedokli. Iespaidus tu laikam taupi labākam gadījumam. Tie lasītāji, kuriem bijis gana liels pacietības mērs, ir tikai zaudējuši laiku, tā arī nekad neuzzinot, kāda šī zeme ir. [..] Tur droši vien notiek kaut kas jocīgs un pieminēšanas vērts, kaut kas dienvidniekam interesantāks par visu to, ko līdz šim esi uzrakstījis.” Pēc šādas kritikas saņemšanas Ganivetam izdodas uzrakstīt pāris izteiksmīgu rindkopu par aukstumu, melanholiju un somiem, kas ziemā pa gabalu izskatās pēc kurmjiem, uz mirkli iznākušiem virszemē. Soma pēdas sniegā veido vientuļas un skumjas takas, kā kapos, apstaigājot kapu kopiņas. Ganivets salīdzina Somiju ar mūža pirmajos gados miršanai nolemtiem bērniem, kuru sejas vaibstos mistiskas zīmes liecina par nenovēršamo likteni: “Zemes gars vienmēr ir melanholisks, ziemā tas vientuļi klejo pa bezgalīgo balto līdzenumu bez drošas pieturas vietas. [..] Kad sniegs sāk krist no debesīm, dzīve, kas vasarā pārvarējusi visus šķēršļus un uzplaiksnījusi kā uguņošana, mirklī pazūd, aiz sevis atstājot lieciniekus: skeletos pārvērtušos kokus. [..] Ūdeņiem bagātās vides ietekmē soms ir ūdeņainākais cilvēks Eiropā: viņa krāsa nāk no ūdens, mati parasti ir slapji bāli – un, ja man ļauts piesviest vēl kādu nokrāsu, tā acis, mierīgas un neizteiksmīgas, ir mazliet radniecīgas zivs acīm. Soms grib slapināt savu ķermeni bieži un nudien ir pelnījis, ka to ieskaita divrokaino varžu dzimtā.”

Drēgnums no Somijas simt gados nekur nav pazudis, mitruma klātbūtni te izjūt līdz kaulam.

Aizgājušā gadsimta 80. gados somu skolēniem esot uzsvērti atgādināts, ka piedzimšana Somijā ir loterijas lielais vinnests. Skolas te tiešām ir labas, un somi jau ir pieraduši pie daudzajām uzvarām salīdzinošos starptautiskos pētījumos par izglītību. Taču tajās pašās 80. gadu skolās meklējams baisā pelējuma sākums. Somijas parlamenta audita komisijas un izglītības sistēmas darbinieku arodbiedrības
plašie ziņojumi par mitruma un pelējuma postījumiem publisko ēku iekštelpās iezīmē nācijas mēroga traģēdiju. Katrā piektajā mācību iestādē ir uziets pelējums vai starainā sēne (aktinomicēte), nopietni trūkumi iekštelpu gaisa kvalitātē konstatēti divās trešdaļās bērnudārzu un skolu. Beidzot tas, par ko vēl nesen Somijā pie svētku galda (sevišķi, ja konkrētajā mājā oda pēc pelējuma) skaļi nemēdza runāt, ir ierakstīts vienā cietā un neapstrīdamā dokumentā: pusmiljonam somu – skolēnu, studentu, pašvaldību izglītības iestāžu darbinieku u.c. – veselība gadiem ilgi ir bijusi pakļauta augstam saslimšanas riskam.

Šodien sarunas par pelējumu pie somiem dzird bieži, un viņi iedalāmi divās daļās: jūtīgajos – tajos, kuri pelējumam tic, – un tajos easy going, positive thinking (ēku īpašnieki u.tml.), kuri pelējumam netic un nevēlas par to neko dzirdēt. Aptauja atklāj, ka 6–9 procentos pelējuma konstatācijas vai aizdomu gadījumu tieši telpu īpašnieki un iestāžu vadītāji ir mēģinājuši aizliegt vai kavēt informācijas tālāku izplatīšanu.

Es ticu somu pelējumam, jo es to saožu. Pelējums un starainā sēne (mikroskopā tā izskatās tikpat skaista, kā izklausās) pamanāma kā slapja pagraba smarža. Pelējumam patīk somu labā apkure un mitrums. Pelējumos, baktērijās un raugos nav nekā mistiska. Dabā bez trūdēšanas un pūšanas neiztikt, taču, kad šie mikroorganismi sāk dzīvot iekštelpās, tas ir drauds cilvēka veselībai. Pelējums un starainā sēne augot izdala ne tikai labās, probiotiskās, bet arī sliktās, patogēnās baktērijas, gaisā izdalās sporas un dažādi toksīni, un īpaša loma te ir būvmateriāliem. Kad koka vai ģipša plāksnēm ir piekļuvis mitrums, pelējums tur iemitinās pāris dienu laikā un sāk strauji attīstīties, izraisot smagas alerģijas un izspēlējot ļaunus jokus ar imūnsistēmu. Visbiežāk slimie somi regulāri ieelpojuši tā sauktā melnā, toksiskā pelējuma – stachybotrys vai trichoderma longibrachiatum – sporas. Tās izraisa elpošanas grūtības, kas ar laiku pāriet hroniskā slimībā. Galvassāpes, klepus, deguna blakusdobumu un elpošanas ceļu hroniski iekaisumi, antibiotiku kūres ir šo cilvēku ikdiena līdz mirklim, kad antibiotikas vairs neiedarbojas. Helsinku Universitātes zinātnieku grupa atklājusi, kāpēc antibiotikas ne vienmēr palīdz. Trihodermas pelējums saražo indīgus peptīdus, kas spēj uzsūkties organisma audos un šūnās. Tur tie izveido nevajadzīgus nanokoridorus, kur neceļos nomaldās sirds, elpošanas orgānu un nervu šūnu vielmaiņas regulēšanai
nepieciešamās minerālvielas kālijs un nātrijs. Sazīmētie indīgie peptīdi – un tādu bija padsmit – nereaģēja ne uz antibiotikām, ne uz mikrobus iznīcinošām ķīmiskām vielām, ne uz augstām temperatūrām.

Sevišķi bīstams pelējums ir skolotājiem, jo viņi vienā un tai pašā ēkā pavada ilgus gadus un viņu darbadiena ir garāka par skolēna mācību dienu. Bērni un jaunieši savukārt uz pelējumu reaģē daudz jutīgāk, un jaunajiem cilvēkiem pārlieks jutīgums pret pelējumu paliek mantojumā uz mūžu. Tikko noskaidrotas arī pelējuma un jauniešu garīgās veselības likstu kopsakarības (pagaidām šie secinājumi ir rupji spekulatīvi, bet, jā, – arī šaušana skolās pievilkta tur klāt). Somijai stāv priekšā grūta izvēle: nolīdzināt sapelējušās ēkas līdz ar zemi, uzceļot to vietā jaunas (tas izmaksātu vismaz pusotru miljardu eiro), vai pagaidām to nedarīt. Cilvēku veselības apsekošanai, aprūpei un pelējuma izraisītas darba nespējas pabalstiem vajadzīgi 500 miljonu eiro gadā. Ēku remonts nav izrādījies gana efektīvs, ēkas jānograuj, mēbeles un viss pārējais, kas telpās atradies, jāiznīcina, jo indīgās sporas ir visur. Runa ir par karstām politiskām cīņām, bezgalīgu birokrātijas retoriku un milzīgiem tautsaimniecības līdzekļiem, no vienas puses, bet, no otras, – par visas nācijas veselību. Tādas naudas Somijai šobrīd nav. Pelējums nebija ieplānots.

Tomēr to esot varēts paredzēt vai atrast agrāk. Septiņdesmito un astoņdesmito gadu uzplaukuma laikā somi būvējās uz vella paraušanu, bet, kā izrādās, joprojām neprata rēķināties ar savas zemes īso vasaru, lielo mitrumu (piemēram, pavasarī kūstošā sniega daudzumu) un tā izraisītajām sekām – ne plānošanā, ne būvēšanas procesā, ne materiālu izvēlē. Trūkst speciālistu arī pelējuma izraisītā posta pazīšanā, šis lauciņš somu zinātnei vēl stipri zaļš. Astoņdesmitajos gados nebija nekādu šim nolūkam paredzētu aparātu, tagad tādi ir, taču ne vienmēr tie pelējumu uzrāda. Nu jau sākts runāt par nanolīmeņa mērījumiem. Cilvēka organisms ir jutīgākais mērījuma aparāts, likumdošana atpaliek no tā, ko cilvēks saož. Tā sargā ēku īpašniekus un īpašumu apsaimniekotājus. Viņu glābiņš ir birokrātu diktatūra, kas Somijā diemžēl nav svešs jēdziens.

Līdzīgi kā Latvija, kas allaž pēta “somu labo pieredzi”, Somija parasti vērš skatienu uz Zviedrijas pusi. Zviedriem daudz kas ir labāk. Kara gados pie viņiem varēja dabūt kakao, un jau 80. gados Zviedrijas valsts atzina un atbalstīja “pelējuma suņu” skološanu. Tie ir trenēti suņi, kas, līdzīgi muitas narkotiku meklētājiem, saož pelējumu un prot par to ziņot saviem saimniekiem. Somu birokrātijai bija vajadzīgi vairāki desmiti gadu, lai sagremotu zviedru pieredzi, ir dzirdētas absurdākās atrunas: suns tomēr neprot runāt, vai – ja nu viņš tomēr izdomā samelot? Tās ir pēdējās muļķības, saka šā darba pionieris, pirmā somu pelējuma suņa Fausta saimnieks Jouni Silvola. Objektivitātes nodrošināšanai sunim pēc pelējuma atrašanas nekad balvā netiek piedāvāts gardums. Jouni stāsta, ka Fausts 80. gadu beigās bijis pieprasīts iepuvušo elektrības stabu meklētājs, bet vēlāk izskolots par pelējuma suni. Savas dzīves laikā suns bija iemācījies pazīt 30 veidu pelējumus. Beidzot arī Somijā pelējuma suņus ņem vērā, piemēram, kā lieciniekus strīdīgās īpašumu prāvās. Parasti tiesājas īpašuma jaunais un vecais īpašnieks vai īpašnieks un smagi slims īrnieks. Tās ir jauna veida garas un grūtas tiesas prāvas. Izglītotie suņi un viņu saimnieki ne vienmēr ir laipni gaidīti viesi mūsdienu publiskajās ēkās un privātīpašumos. Jouni atceras kādu gadījumu, kad mājas īpašnieks, mēģinot novērst suņa uzmanību, īpašuma grīdas izsmērējis ar asinīm. Suns neapmulsa, pelējumu atrada, taču drīz suņa īpašnieks uzzināja, ka māja pārdota tālāk cilvēkiem, kas par pelējumu uzzinājuši tikai tad, kad paši sākuši smagi slimot.

Somijas likumdošana, iespējams, pamazām tiks sakārtota, jo jau tagad pirms jauna īpašuma iegādāšanās pircējam ir tiesības pieprasīt atļauju pelējuma apsekošanai vai saņemt gatavu ziņojumu par tās rezultātiem. Suņa un saimnieka izsaukšana maksā pāris simtu latu. Parasti iesaka izsaukt divās dažādās dienās divus pelējuma suņus; katru suni pavada divi cilvēki. Viens cilvēks strādā ar suni, otrs novēro šo pāri un vērojumus pieraksta. Meklēšanas brīdī telpā jābūt klusumam, lieku cilvēku klātbūtne nav vēlama.

Nezinu, cik lielā panikā par šo visu vajadzētu krist somu parodiju Hitleram, bet alerģiju epidēmija Somijā aug, katra nākamā paaudze ir jutīgāka par iepriekšējo, un pēdējos gados uztraukumu sarakstam pievienojies arī bērnu diabēts. Pabeigts desmit gadu ilgs salīdzinošs pētījums, kurā apsekota divu Ziemeļkarēlijas kaimiņciemu bērnu veselība – Somijas un Krievijas robežas abās pusēs, kur pelējuma iespējamība dzīvojamās ēkās ļoti līdzīga. Iznākumu nav grūti uzminēt. “Klīniski tīrajā” Somijā bērnu alerģijas pret putekšņiem, kaķi, suni, sienu, kā arī alerģiskās astmas gadījumu skaits šo desmit gadu laikā strauji palielinājies. Krievijā – arī, bet ne tik strauji, un atšķirība starp abiem ciemiem tomēr ir milzīga. Visstiprākā imūnsistēma bija krievu daudzbērnu ģimeņu vismazākajiem bērniem un viņu mātēm. Tā nav nekāda jaunā gudrība, ka ar grīdu beršanu un roku sterilumu nevajag pārcensties. Somi ne vien par paviršību pret pelējumu, bet arī par savu pārlieko tīrīgumu maksā dārgu cenu.

Līdz ar atziņu, ka nevajag mazgāt rokas pārāk bieži, man gribot negribot jāatgriežas pie sākumā minētās Universitātes Avīzes “kaku lietas”. Tas nu bija viens tāds gadījums, kas somu domas spēja novērst pat no pelējuma un patiesi iepriecināja arī mani. Universitātes Avīzes galvenā redaktore un viena žurnāliste nolēma sagatavot neakadēmisku materiālu avīzes simtgades jubilejas numuram. Raksts ir tīrā stilā ieturēts īss atstāstījums par abu sieviešu braucienu autobusā no Helsinkiem uz Turku: “Jāskatās, vai maz no visa šitā kas sanāks. Nemaz negribas kakāt, bet kaut kas tajās biksēs jāiespiež. Sakraujam avīzes uz paliktņa sev priekšā. Parasti tas palīdz, ja koncentrējas uz kaut ko citu, nevis pašu priekšnesumu.”

Kaka atnāca, abām. Reportāža bija pētnieciskā žurnālisma parodija: kas gan varētu aizliegt izpētīt, kā tas ir – sēdēt ar piekakātām biksēm lielā ļaužu pulciņā? Galu galā, kas tur tik liels, tā taču arī mazuļi un veci cilvēki dara! Somijas sabiedrisko mediju organizācijas priekšsēdētājs savas dusmas pauda pirmais – tviterī, angļu valodā: Universitātes Avīze nu esot “sasniegusi savu dibenu”, ja jau visas saprātīgās idejas esot beigušās. Tikmēr mediju, sevišķi sociālo mediju, un izklaižu pasaule ir pilna narcistiskiem vēstījumiem, kas sacenšas par vienaldzības mūra pārvarēšanu, iespiešanos atmiņā un ērcināšanu. Jea, tagad mēs visi esam radošajās industrijās, visi esam reportieri, nē, rakstnieki! Un, ja tu nedomā pozitīvi, tevis nav vispār. Lūdzu, uzklikšķini mani, iesvied kādu linku vai vismaz atraksti tviterī!

Bet jūtīgā Somija, tāpat kā jautājumā par ticību pelējumam, atkal var sadalīties divās nometnēs – tajos, kas saprot kaku, un tajos, kas kakas vēstījumu nesaprot.