Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Savas dzīves devītajā gadu desmitā, skatoties uz šķūni, es redzu uzrakstu “No Smoking!” – sarūsējušu metāla plāksni, kas šķībi atlēkusi no nekrāsotā, pelēkā dēļu apšuvuma. Mans 1875. gadā dzimušais vectēvs tur pirms gadsimta slauca govis. Neviens no maniem vecvecākiem nesmēķēja. Nezinu, kad vectēvs tur pienagloja šo zīmi, taču zinu, kāpēc. Reizēm pēc tumsas iestāšanās šķūnī mēdza ielavīties pa kādam klaidonim, lai izgulētos sienā, un reiz, uzkāpis sienaugšā, vectēvs tur atrada cigarešu pelnus. Lai nodedzinātu šķūni, nevajag daudz. Kad vien mans skatiens apstājas pie zīmes – balti burti uz sarkana fona – , es izvelku cigareti no man līdzās guļošās paciņas, uzšķiļu Bic šķiltavas un ievelku dūmu.
Kad pirms daudziem gadiem mēs ar vecākiem apmeklējām fermu, tēvam bija jāsmēķē ārā. Māte, kura bija iemācījusies smēķēt koledžā, vecāku priekšā izlikās, ka cigaretēm nekad mūžā nav pieskārusies. (Mana vecmāmiņa nodzīvoja līdz 97 gadu vecumam, un viņas oža pamazām pasliktinājās. Mana jau padzīvojusī māte tad varēja uzzagties augšstāvā un mierīgi uzsmēķēt.) Mans tēvs bija maigas dabas, atsaucīgs cilvēks, taču reizē arī nervozs, nedrošs un nevarēja iztikt bez savām Chesterfield cigaretēm. Viņš soļoja šurp turp pa iebraucamo ceļu, līkumodams starp zirgābolu čupiņām, lai tikai varētu izpildīt savu dienišķo četru paciņu normu. Smēķēt tēvs sāka 14 gadu vecumā, un vēzis viņam tika atklāts tikai 1955. gadā, kad viņam jau bija 51.
Katrreiz, kad rakstu, saku vai domāju "plaušu vēzis", lai nomierinātos, paņemu vienu Pall Mall.
1955. gadā es ar sievu un jaundzimušo dēlu dzīvoju apmēram divu stundu brauciena attālumā no vecākiem. Maijā es aizbraucu pie viņiem, lai būtu klāt, kad tēvam taisīja izpētes operāciju, un iestūmu viņu gulošu liftā. Tad mēs ar māti braucām mājās gaidīt zvanu. Ja telefons nezvanītu pusi dienas, tas varētu nozīmēt, ka vēža skartā plauša izoperēta. Telefons iezvanījās pārāk drīz. Kad ieradāmies ķirurga kabinetā, doktors Apels mums pavēstīja, ka nevarot izoperēt audzēju, tēvu nenogalinot. Viņš sacīja, ka īstermiņā izredzes esot labas, taču ilgtermiņā... (Vispirms tēvu staroja, un viņš ieguva divus labus dzīves mēnešus. Viņš spēlēja golfu un nomira tikai decembrī.) Kad māte saprata, ko doktors Apels mums stāsta, viņas pirksti sāka grābstīties gar rokassomiņu. Krūšukurvja ķirurgs izpalīdzīgi pastūma savu pelnutrauku uz rakstāmgalda malu.
1955. gadā smēķēja visi. Pieaugušo viesībās uz katra galdiņa, uz katras kamīna dzegas, uz katras līdzenas virsmas tika izliktas ādas kārbiņas ar cigaretēm līdzās Ronson firmas sudraba šķiltavām un pelnutrauku miriādēm. Pelnutrauki bija apaļi un no kristāla, kvadrātveidīgi, ar dziļu iedobumu un keramikas dibenu, bija tādi, kas izdīga no grīdas uz melniem tērauda kātiem, un vēl tādi ar korķa kuprīti vidū, pret kuru izkratīt pīpes pelnus. Deramā Ziemeļkarolīnā ir Dūka Fermas un tabakas muzejs. Varu iedomāties neskaitāmus priekšmetus, ar kuriem piebāztas tā vitrīnas. Šādi muzeji ir arī citur – būtu nogurdinoši apmeklēt tos visus. Šanhajā ir Ķīnas Tabakas muzejs ar cigarešu izstādi, muzejs ir arī Indonēzijā.
Mana draudzene Karola Kolbērna savos bēniņos atrada biezu sējumu. Tas bija ASV Tabakas kompānijas izdevums ""Pārdots Amerikai!" - pirmie 50 gadi", atzīmējot tās apaļo jubileju 1954. gadā. Šajās simt četrdesmit četrās 23 x 30 cm lappusēs, iesietās koši sarkanos vākos, tabakas industrija stāsta par savu izaugsmi kopš 16. gadsimta, kad pētnieki un kolonisti pirmo reizi baudīja laipno indiāņu piedāvātās lapas. Tabakas apstrādei tika nodibinātas daudzas firmas, un to varēja patērēt trīs veidos. Tabaku varēja šņaukt, košļāt vai dedzināt. Tikai Pirmā pasaules kara laikā cigaretēm izdevās iekarot abas tranšeju puses. Sākot ar Amerikas revolūciju un līdz Otrajam pasaules karam tabaka uzlaboja un atviegloja nogalināšanu.
Nekur neatrodu ASV Tabakas kompānijas simtgadei veltītu sējumu ""Kaitīgi veselībai!" – pirmie 100 gadi". Mēģināju meklēt Amazon.com.
Piecdesmit gadus dzīvojamās istabas visā Amerikā pildīja blīvi tabakas dūmi, gluži tāpat kā bārus, restorānus, saimniecības preču veikalus, viesnīcu priekštelpas, vasarnīcas, kantorus, fabriku zāles, automašīnu salonus, slimnīcu palātas, picērijas, sviedrētavas, mazpilsētu kopsapulces, laboratorijas, pilis, preču namus, lielveikalus, frizētavas, makdonaldus, skaistumkopšanas salonus, mākslas galerijas, grāmatnīcas, vīriešu tualetes, stūra veikaliņus, sieviešu tualetes, šķūņus, izņemot to, kurš piederēja manam vectēvam, kinoteātrus, pienotavas, lidostas, krūškurvja ķirurgu kabinetus, depo, tējnīcas, kafetērijas, pilsētu domes, Macy’s universālveikalus, sporta zāles, iglu, uzgaidāmās telpas, muzejus, laikrakstu redakcijas, klašu telpas, tēraudlietuves, bibliotēkas, universitāšu auditorijas, traumpunktus, koncertzāles, parkus, mongoļu jurtas un pludmales, nemaz nerunājot par apbedīšanas birojiem.
Uzkopjot dzīvojamo istabu pēc ballītes, saimnieks un saimniece piepildīja atkritumu tvertnes ar tūkstoš cigarešu nodeguļiem. Pelni un nodzēsti cigarešu gali svara ziņā pārspēja piededzinātus grauzdiņus, olu čaumalas, papīra dvieļus, konservu kārbas, šļirču adatas un kaķu smiltis. 1954. gadā pietika ar 23 centiem, lai nopirktu cigarešu paciņu, kas tagad maksā 6– 8 dolārus, atkarībā no attiecīgā štata nodokļu likmes. Viesnīcās nebija atsevišķu numuru smēķējošiem viesiem, jo smēķēja visos numuros. Jebkura žurnāla – Time, The Atlantic Monthly, U.S. News, Life – pēdējā lappusē bija krāsaina cigarešu reklāma. Vēl šodien pensionāri, "bēbju buma" pārstāvji, atceras Marlboro vīru, kurš radīja priekšstatu, ka, smēķējot cigaretes, palielinās penis. Savukārt Virginia Slims sievietēm padziļina krūšu bedrīti. Ievērojama reklāmas tēma bija medicīna. Nopietns vīrs lūkojās mums tieši acīs, pastiepis pret mums pirkstu gluži kā Tēvocis Sems, vervējot mūs uz Pirmo pasaules karu. Vīram mugurā bija balts halāts, virs pieres – spogulītis, bet plecam pārmests stetoskops. "Old Gold," viņš stingri vēstīja, "nāk tev par labu!"
Bet tad valsts galvenais mediķis uz cigarešu paciņām sāka drukāt biedējošus tekstiņus, un ap tūkstošgades miju jebkurš kārtīgs cilvēks zināja, ka smēķēšana ir kaut kas tikpat neattaisnojams kā masu slepkavības vai Rašs Limbo. Mana senā draudzene Alise Matisone divas reizes iebelza man pa seju, lai izsistu no mutes Kent cigareti. Sākumā restorānos un bāros bija nodalītas īpašas zonas smēķētājiem un viesnīcās – smēķētāju numuri, taču drīz vien smēķēšana tika aizliegta visās publiskajās vietās. Vainīga paskata nošņurkuši vīri un sievas pulcējās uz trotuāriem ēku priekšā. Spītējot putenim vai rekordkarstai tveicei, ļautiņi slimnīcas kreklos dirnēja pie slimnīcām, cigareti vienā rokā un sistēmas stieni otrā. Sarāvušies, kaunīgi, galvas nodūruši, lai slēptu savu identitāti, viņi kāri vilka iekšā emfizēmu, asinsvadu nosprostojumus, augstu asinsspiedienu, sirdskaites, HOPS (lai kas tas būtu), kā arī mutes, barības vada un plaušu vēzi.
Atvainojiet, uz mirkli jāpārtrauc. O, nu ir daudz labāk.
Mana draudzene Karola smēķē cigaretes – vienīgā no maniem draugiem, kas vēl to dara. Kad viņa mani apciemo, mēs sēžam viens otram pretī, smēķējam un runājam par nāvi. Mēs runājam par to, kā tad, kad vadām mašīnu vai skatāmies televīzijas spēli, vai lasām, mēs mēdzam paņemt cigareti, aizkūpināt to un ievilkt dūmu – vienkārši, lai kaut ko darītu. Vai ar to mēs aizvietojam masturbāciju? Smēķēšanai ir viena priekšrocība, par to esam vienisprātis. Kad pēkšņi kļūsim zili, mums nebūs jājautā: "Kā tā? Kāpēc tieši es?"
Jūtīgi un jutīgi cilvēki zūd kokos, kad mēs izelpojam. Kad pie manis paliek Linda Kunhārde, es izeju uzsmēķēt uz lieveņa. (No naktī garāmbraucošajām mašīnām mani sasniedz to vadītāju šausmas un niknums, kuri pamana manas vainas kvēlojošo oglīti.) Uz brītiņu tas mazina nomaitāta ieraduma smeldzi. Samaitāta ieraduma. Neesmu pieminējis vēl vienu labumu, ko dod cigaretes. Kad mani moka rejošs klepus – kura dēļ man jāpārtrauc lasīt nekrologus vai Airu Bioku par paliatīvo aprūpi – , vai varat iedomāties, kas ir tas, kas klepu aptur?
Negribīgi Linda paslavē vēl vienu manas smēķēšanas rezultātu. Viņa mani pavada uz dzejas lasījumiem un saka, ka sabendētās rīkles dēļ mana balss esot zema un skanīga. Pēc lasījuma beigām cilvēki stājas rindā pēc autogrāfa; reizēm es pārtraucu ar viņiem sarunu, izlikdamies, ka man jāapmeklē tualete. Kad man piedāvāja dzejnieka laureāta titulu, es nospriedu, ka no tā jāatsakās, jo laureāta birojā nedrīkstēs smēķēt; savu lēmumu es mainīju, kad uzzināju, ka varu no biroja izvairīties. Kad reiz savu pienākumu pildīšanas laikā to tomēr apmeklēju, bibliotekāre atskrūvēja garu logu, aiz kura bija drošs balkons. Kādam Rakstnieku un rakstniecības programmu dalībnieku kongresam Čikāgas viesnīcā bija reģistrējušies 10 tūkstoši cilvēku. Ejot cauri vestibilam, lai ārā uzsmēķētu, mani apstāja kādi četri simti jauno dzejnieku, kuri, kad man beidzot bija izdevies aizkūpināt, tūlīt aizlaidās. Par smēķēšanu viesnīcas istabā draudēja 700 dolāru liels naudassods. Es atmūķēju logu un tomēr tur smēķēju. Istabene mani nenodeva.
Kendela Kerjere ir mana asistente. Viņa drukā manus melnrakstus un vēstules, kārto grāmatvedību, risina manas tehniskās problēmas, izskaidro man juridiskos un finanšu dokumentus un vadā mani ar mašīnu. Reiz ādas mapē, kuru biju atstājis uz viņas lieveņa, viņa atrada cigaretes galu. Kāda noklīdusi cigarete bija sadedzinājusi manus labojumus. "Es nevarēju to atrast. Domāju, ka tā nodzisusi." Reiz, kad nokusa sniegs, viņa no dārza blakus lievenim savāca veselu bušeļa tilpuma grozu, pilnu ar slapjuma pievilgušiem cigarešu galiem, kurus visu cauru ziemu biju metis kupenā. Citreiz viņa mani mašīnā veda uz Ņujorku, un es pieklājīgi atvēru logu, lai uzsmēķētu. Kaut kur ap Springfīldu Masačūsetsā viņa paziņoja, ka nedrīkstu smēķēt pats savā mašīnā. Viņa to novietoja lielceļa malā, un es staigāju šurp turp pa novadgrāvi, ieelpodams atvieglojumu. Kendela ir jauka, bet Kendela ir nudien smags gadījums.
Pie cigaretēm es nonācu vēlu. Kad biju jauns, Eksiteras privātskolā smēķēju cigārus. (Privātskolas katrā kopmītnē tika nodrošinātas smēķētavas.) Vēlāk, kad kļuvu par pasniedzēju, es smēķēju koledžas auditorijās un visos sabiedriskajos pasākumos. Kāda draudzene man stāstīja, ka pēc katrām kokteiļviesībām, kur biju smēķējis savus Corona cigārus, viņa bija likusi iztīrīt aizkarus. Protams, iekšā es nevilku – nezināju, kā to dara – , taču, kad izpūtu veselu plaušu tilpumu cigāra dūmu, allaž aizrijos ar dvingu sev apkārt. Un tā bija visiem. Cigārus es smēķēju pat psihoterapijas seansu laikā. Doktors Frolihs bija psihoanalītiķis, taču viņš vienīgais Anārborā nodarbojās ar terapiju. Terapija analīzes vietā nozīmēja, ka sēžam aci pret aci – uz dīvāna nebija jāguļ – un tiekamies nieka trīs reizes nedēļā nieka četrus gadus. Kamēr sēdēju ar kūpošu Judges Cave cigāru, doktors Frolihs smēķēja Camel, reizēm aizdedzinādams jaunu no vecās nodeguļa. Viņš bija smēķējis kopš agras jaunības, smēķējis visus četrus gadus medicīnas skolā, stažiera periodā, divus gadus psihiatrijas rezidentūrā, piecus gadus analītikas institūtā un visbeidzot gadu desmitiem savā ārsta praksē. Viņam bija 70 gadu, un viņš man stāstīja, ka nedēļā nokūpinot četrus blokus. Kādā seansā mūsu sadarbības beigu posmā ievēroju, ka viņš nesmēķē. Pavaicāju, kāpēc, un viņš atbildēja, ka vecākais dēls lūdzis, lai viņš atmet. Doktors Frolihs atteicis, ka pēc visiem daudzajiem pīpmaņa gadiem viņam tas tāpat vairs neko nelīdzēs. Kad dēls atbildējis, ka viņš uztraucas par sevi un pasīvo smēķēšanu, doktors Frolihs atmetis. Viņš apgalvoja, ka tas bijis viegli. Doktors Frolihs nodzīvoja līdz 93 gadu vecumam.
Kā jau visi smēķētāji, arī es laiku pa laikam mēdzu atmest. Reiz Ņūhempšīrā atmetu, kā likās, uz visiem laikiem. Kāds man bija pastāstījis par hipnotizētāju Konkordā, kas ārstējot smēķētājus. Mani vienmēr bijis viegli nohipnotizēt. (Ja tev ir pārmēru attīstīts ego, tad tu nebaidies pakļauties.) Kolīdz es ieraudzīju dakteri, sapratu, ka viņš ir blēdis. Ar savu stīvināto balto halātu viņš bija tikpat izskatīgs un elegants kā tas modelis, kurš veselības stiprināšanai ieteica Old Gold. Bet kas par to? Nolēmu tomēr pamēģināt. Ievedis mazā istabiņā, viņš mani glāsmaini uzrunāja, ar balss tembru atdarinādams hipnotizētāju. Kad sāku justies miegains, viņš uzlika lenti ar savu balsi un atstāja istabu. Kad ieraksts bija beidzies, es zināju, ka nekad vairs nesmēķēšu. Atstāju viņa kabinetu, juzdamies kā ekstāzē. Pārgalvīgi ielidināju cigarešu paciņu grāvī. Septiņas nedēļas jutu beznikotīna svētlaimi. Bet tad kādu dienu ap vakariņu laiku iezvanījās telefons. 50 gadu vecumā bija miris mans labākais draugs no skolas un koledžas laikiem. Nākamajā rītā man bija jādodas uz Arkanzasu, un pa ceļam uz Lougana lidostu, no kuras devos uz lasījumu, piestāju pie pirmā atvērtā veikala un nopirku cigaretes. Nedēļu vēlāk atgriezos pie hipnotizētāja un izstāstīju, ka esmu cietis neveiksmi. Viņš mani atkal iemidzināja, taču nekas nenotika. Viņš teica: "Ja ar šo nekas nebūs līdzēts, pamēģināsim psihoanalīzi..."
Man bija jau 40 gadu, kad izsmēķēju pirmo cigareti, – aptuveni ap to laiku, kad valsts galvenais mediķis nāca klajā ar savu īdzīgo paziņojumu. Es biju mācībspēks koledžā, pašķīries no sievas un pieslējies kontrkultūrai, kas valdīja 60. gados. Maniem studentiem aizraujošākais sports bija pavedināt profesorus. Nekad nebiju spiests pats pirkt zāli, un atšķirībā no Bila Klintona bez pūlēm apguvu ieelpošanas mācību, iemācīdamies baudīt sāpes, kas no zāles pārgāja uz cigaretēm. Diemžēl man bija vēl viens, dziļāks iemesls meklēt pazemojumus un nepatikšanas. Es pārcietu vulkānisku romānu ar skaistu, jaunu sievieti, kura gan nebija psihiski slima, taču viņas izteikumi izklausījās sirreāli. Viņai bija citas aizraušanās, kuras viņa apzinājās, taču mocīt viņu mocīja tikai viena nepiedodama vājība: viņa nespēja vien beigt smēķēt cigaretes Kent. Mūsu tikšanās reizēs biezo gaisu tricināja erotisks prieks. Viņa bija sajūsmā par seksu, taču piedūmoto gaisu necieta. Un tad nežēlīgā kārtā viņa mani pameta. Es kļuvu pilnīgi traks; es sapņoju par pašnāvību, atriebības nolūkos sāku smēķēt Kent. Neesmu viņu saticis gadu desmitiem, bet vēl tagad, kad man pāri 80, joprojām esmu gatavs kliegt: "Paskaties, ko tu izdarīji!"
Ja mans maigais tēvs nebūtu tik daudz smēķējis, ap šo laiku viņam būtu 115. Laikā no 60. gadu beigām līdz jaunajai tūkstošgadei ASV dzīvojamās istabas kļuva brīvas no dūmiem, gluži tāpat kā bāri, restorāni, saimniecības preču veikali, viesnīcu priekštelpas, vasarnīcas, kantori, fabriku zāles, automašīnu saloni, slimnīcu palātas, picērijas, sviedrētavas, mazpilsētu kopsapulces, laboratorijas, pilis, preču nami, lielveikali, frizētavas, makdonaldi, skaistumkopšanas saloni, mākslas galerijas, grāmatnīcas, vīriešu tualetes, stūra veikaliņi, sieviešu tualetes, šķūņi, izņemot manējo, kinoteātri, pienotavas, lidostas, krūškurvja ķirurgu kabineti, depo, tējnīcas, kafetērijas, pilsētu domes, Macy’s universālveikali, sporta zāles, iglu, uzgaidāmās telpas, muzeji, laikrakstu redakcijas, klases, tēraudlietuves, bibliotēkas, universitāšu auditorijas, traumpunkti, koncertzāles, parki, mongoļu jurtas un pludmales, un pavisam noteikti – apbedīšanas biroji.
Playboy, 2012. gada decembrī.
Tulkojusi Ieva Lešinska