Ja šajā pasaulē ir draugi un vīns

Saputojies, svaigs rīsu vīns,
Sarkanā māla krāsns jau karsta.
Drīz būs vakars, uzsnigs sniegs,
Vai iedzersim pa glāzei?

Bo Dzjuji, 8.–9. gs. “Apciemojot Liu Jutunu”

Pirms vairākiem gadiem kopā ar gleznotāju Reini Virtmani nospriedām, ka mūsu draudzībai vajadzētu īstenoties arī sabiedrībai lietderīgākā formā, tādējādi radās nodoms izdot grāmatu: es iztulkotu ķīniešu dzeju par dzeršanu, bet Reinis dzejolīšus glīti ilustrētu. Pirms ķerties pie darba, mēs nolēmām apspriest plānu Viesturdārzā uz soliņa. Bija skaidrs arī, ka šāds projekts nav īstenojams bez iedzeršanas, kas ir gluži vai kosmoloģiska nepieciešamība, un to apstiprināja slavenākā Tanu dinastijas dzērāja un dzejnieka Li Bo dzejolis “Vienatnē iedzeru Mēness gaismā”: “Ja debesīm nebūtu tīkams alkohols, tajās nebūtu vīna zvaigznes. Ja zeme to nemīlētu, nebūtu sastopams Alkohola avots. Tādēļ debesīm un zemei tīkams tas, bet mīlestība uz to nedara kaunu visaugstākajam."[1. Tulkojot senķīniešu dzejnieku darbus, grūtības sagādā vārda dzjiu atveidošana, ko mēdz neprecīzi tulkot kā vīnu. Lai gan senie ķīnieši pazina vīnogu vīnu, tomēr alkohols pārsvarā tika gatavots no graudiem, piemēram, sorgo (gaoļjana), prosas, kviešiem, rīsiem. Alkoholiskie dzērieni dzjiu tiek dalīti divas grupās: 1) huandzjiu – dzeltenais alkohols, kurā ietilpst visi fermentētie dzērieni, arī midzjiu – t.s. rīsu vīns, kas līdzīgs japāņu sake. Šos dzērienus parasti lietoja atdzesētus vai uzsildītus; 2) baidzjiu – baltais alkohols, destilēto alkoholisko dzērienu kategorija, piemēram, slavenais Maotai vai lētais Erguotou, kā arī Dzjiuguei – burt. “alkohola velns” jeb “alkoholiķis”. Tanu dinastijas dzejnieki, it īpaši jau Li Bo, slavēja čoudzjiu – no lipīgajiem rīsiem (Oryza sativa) fermentētu alkoholisku dzērienu, kas savas baltās krāsas dēļ tika saukts par nefrītu.
“Alkohola (tekstā – vīna) zvaigzne” dzjiusjin – saskaņā ar vienu no leģendām par alkohola izcelsmi tās radītājs ir debesis, bet zvaigzne atrodas vienā no 28 tradicionālajiem ķīniešu zvaigznājiem (mūsdienās to dēvē par Lauvas zvaigznāju). “Alkohola avots” dzjiucjuaņ – pilsēta Gaņsu provincē. Savu nosaukumu ieguvusi Haņu dinastijas laikā, kad kāds ģenerālis, svinot uzvaru pār ienaidnieku, alkohola trūkuma dēļ sajaucis to ar avota ūdeni. Mūsdienās tur atrodas satelītu palaišanas poligons.]

Sekojot Li Bo dzejas rindām “Trīs glāzes aizved pa lielo ceļu dao, viens litrs savieno ar dabiskumu”, mūsu sarunas drīz vien aizvirzījās prom no senķīniešu dzejas grāmatas, kura, aizsteidzoties notikumiem priekšā, tā arī nekad netika izdota. Kad ķermeni bija pārņēmis marmelādīgs vieglums, mēs devāmies pastaigā pa parku, aplūkojot iepriekšējā rudens lapu kaudzi, svinīgi izstaigājot Dziesmusvētku aleju, pakavējoties pie it kā Pētera I iestādītā ozola paliekām un goda apli noslēdzot pie pīļu dīķa. Sarunās figurēja ķīniešu dzejnieki, daoistu domātāji, atmiņas par draugiem, sievietes un atsevišķi budisma psiholoģijas aspekti, diezgan daudz smieklu un patīkams tukšums nākamajā dienā. Atgriešanās pie ķīniešu iedzeršanas vēstures ir tieši saistīta ar draugu Reini un šo neīstenoto ieceri.

Šoreiz es ķēros pie darba, iesākdams ar kino: Otara Joseliani filma “Dārzi rudenī” pavisam liegi noved apziņas stāvoklī, kam atbilst vēlme iedzert pašam. Filmas varoņi liek domāt, ka dzeršana arī ir viens no labākajiem dzīves pavadīšanas veidiem. Ja filmu skaties kopā ar draugiem, tad pirmā doma, iznākot no kinoteātra, ir nekavējoties doties uz krogu, bet, ja nākas to skatīt datorā kādā no Taipejas daudzdzīvokļu namiem, vienīgā iespēja ir saskandināt ar puķupodiem uz balkona, noraugoties Mēnesī un domājot, ko draugi dara tagad. Ja man vajadzētu iztēloties Budas Amitābas paradīzi – “tīro zemi” Sukhāvatī –, man prātā izveidotos tēls, kas pēc formas atgādinātu Joseliani filmā notiekošo.

Tā kā vēl aizvien neesmu pārliecināts, vai spēju daudzmaz pienācīgi iztulkot senķīniešu dzeju, kas savas tonālās metrikas dēļ šķiet pat netulkojama, Tanu dinastijas izcilo vārsmotāju Li Bo, Du Fu, Vanu Veju un Bo Dzjuji dzejas rindas nācās aizvietot ar prozu. Tad es iedomājos par kādu 3. gadsimta literātu grupu, kuri, kā to piemin vēsturiskie apraksti, “parasti satikās bambusu birzī un nodevās patvaļīgai žūpošanai”, iemantojot “septiņu Bambusu birzs gudro” slavu. Domāt par ķīniešu izglītotajiem žūpotājiem man likās svarīgi, lai arī manis paša iedzeršanas brīžus ieskautu pagātne. Līdzīgi Montēņam, kas esejā par dzeršanu, būdams pret to visai kritisks, tomēr saglabā objektivitāti (“nedrīkst laist garām nevienu iespēju iedzert un der vienmēr atminēties par šo vēlmi”), un lūkojoties pēc padoma antīko domātāju darbos (izņemot stoiķus, protams), arī man vienmēr ir šķitis nozīmīgi šad tad atminēties un samērot savu rīcību ar tiem, kas kaut ko ir darījuši un domājuši pirms manis.

Septiņi gudrie – Žuaņs Dzji, Dzji Kans, Šaņs Tao, Liu Lins, Žuaņa Dzji brāļadēls Žuaņs Sjeņs, Sjans Sjiu un Vans Žuns – ir pazīstami no 5. gadsimta literāta Liu Jicjina darba “Pasaules nostāsti jaunā izklāstā” (“Šišuo sjiņju”) 23. nodaļas “Patvaļība un izvirtība”, kas apkopo dažādu slavenu 1.–5. gadsimta ierēdņu, politiķu un literātu dialogus, izteicienus un īsus dzīves notikumu aprakstus. Šeit nepieciešama neliela vēsturiska atkāpe, lai saprastu, uz kāda fona parādās šī jautro dzērāju grupa.

Senās Ķīnas literatūrā dzeršanas tēma patstāvīgu lomu iegūst tikai 3. gadsimtā, Vei-Dzjin dinastiju laikmetā. Nav tā, ka ļaudis nebūtu dzēruši pirms tam, dažādi brūvējumi no rīsa, graudaugiem un augļiem bija pazīstami jau pāris tūkstošus gadu pirms tam. Alkohols bija un ir nozīmīga sastāvdaļa jebkurā reliģiskā ceremonijā ķīniešu sabiedrībā, tāpēc iedzert gadījās visiem, tajā skaitā arī Konfūcijam. Par to, ka alkohols ir nozīmīgs ne tikai dzīvajiem, bet arī mirušajiem, es pārliecinos no milzīgām alus skārdeņu piramīdām cilvēka augumā, kas sakrāmētas netālu no manām mājām Taipejā, kur uzslieta sēru telts nesen mirušajam Čeņa kungam.

Tomēr līdz pat 3. gadsimtam neviens par iedzeršanu nerakstīja kā par publiskas uzmanības cienīgu dzīves formu. Tam ir dažādi politiski, ekonomiski un sociāli skaidrojumi, kuri saistīti ar četrus gadsimtus pastāvējušās Haņu dinastijas sabrukumu, kas aizsāka politiskās nestabilitātes periodu, konfūcistu ierēdņu sistēmas ietekmes mazināšanos, kā arī konfūcisma morālās sistēmas pievilcības zudumu. Apkārt valdot jukām, karam, nedrošībai un nenoteiktībai, daudzi pēc stabilitātes raudzījās citā virzienā, atrodot to seno daoistu Laodzi un Džuandzi tekstos. Īpaši interesantas tolaik likās tās idejas, kas tieši vai netieši aicināja atteikties no stingriem hierarhiskiem morāles priekšrakstiem, pārlieku neierobežojot sevi ar neskaitāmiem uzvedību reglamentējošiem noteikumiem, meklējot aizvietojumu konfūcisma morālajam formālismam. Senatnes daoistu tekstu iespaidā popularitāti ieguva sarunu forma cjintaņ jeb “tīrās sarunas” – specifiska diskusiju forma, kas sākumā ietvēra politiskas tēmas, bet vēlāk pievērsās esamībai. Tīrās sarunas bija par to, vai pasaules pirmsākums un pamats ir esošais vai neesošais; par nerīkošanos – vuvei – kā politiskās un individuālās rīcības modeli; par dabiskumu-spontanitāti dzižaņ kā pilnīguma modeli un pretstatu konfūcisma hierarhiskās morāles sistēmai mindzjao; par to, vai svētiem cilvēkiem piemīt vai nepiemīt emocijas; par dzīvi un nāvi; par to, vai mūzikai pašai par sevi piemīt skumjas skaņas un vai valoda ir spējīga pilnībā izteikt domas. Šādas sarunas aizsāka kustību, kas pazīstama kā “mācība par apslēpto” sjuaņsjue (sjuaņ – burt. “tumšs, neskaidrs, apslēpts, mistisks”), – no mūsdienu skatapunkta raugoties, šie autori nodevās pilnvērtīgām metafiziskām sarunām. Ne velti 20. gadsimta sākumā, kad radās nepieciešamība tulkot Eiropas filozofiskās tradīcijas jēdzienus ķīniešu valodā, viens no pirmajiem “metafizikas” ekvivalentiem bija sjuaņsjue.

Kaut kur visā šajā gaisotnē parādījās arī cilvēku grupa, kas mēdza tikties, sarunāties un labi iedzert, turklāt tik radoši, ka par viņiem pēc tam ne vien rakstīja, bet arī mēģināja viņus atdarināt. “Septiņi Bambusu birzs gudrie” (“Džuliņ cjisjeņ”) ir 3. gadsimta ierēdņi, rakstnieki un draugi, kuri ķīniešu literātu vēstures kanonos šad tad ir nievājoši pazīstami kā izlaidīgie žūpas. Vēlāko laikmetu konfūcistu morālistiem nebija pieņemama šāda gara brīvība. Izlaideņiem viņi pārmeta nevēlēšanos aktīvi piedalīties valsts administrācijā, morālo ideālu degradēšanu un vienotas impērijas idejas necildināšanu (šis pārmetums tika izteikts arī visai “tīro sarunu” un “apslēptās mācības” kustībai kopumā). Bet, ja nebūtu šo izlaideņu un viņiem līdzīgo, visdrīzāk nebūtu arī 5. gadsimta dzejnieka vientuļnieka Tao Juaņmina dzeršanas, vienatnības un bukolisko dzīvi cildinošās dzejas. Diez vai rastos arī izcilā Tanu dinastijas dzeja ar tās “alkohola svēto” dzejnieku Li Bo: “Senatnes svētie un gudrie visi bija vientuļi, tikai dzērāji atstāj savu vārdu nākamībai.”

No šo autoru biogrāfijām mēs uzzinām, ka septiņu vīru savienība galu galā izjuka, jo pretrunas, kas mocīja katru no viņiem, spieda izvēlēties dažādus veidus, kā pieskaņoties ikdienas realitātei. Taču visi viņi mēģināja atteikties no morāles normām un dzīvot brīvi, lai gan neviens tā arī nekad nespēja veikt pēdējo piepūli un pamest ikdienu, kļūstot par vientuļnieku. Pretrunas starp atteikšanos no valsts dienesta un “izlaidīgo” dzīvesveidu, kas viņus mocīja, noveda pie tā, ka trīs no viņiem – Šaņs Tao, Vans Žuns un Sjans Sjiu – atgriezās viņu nīstajā un korumpētajā valdībā, kļūstot par konformistiem, bet Dzji Kanam tika piespriests nāvessods. Vēl pirms tam izjuka arī viņu draudzība: Šaņs Tao aicināja Dzji Kanu valsts darbā, bet viņš atbildēja ar vēstuli, atsakoties no abu draudzības. Tomēr pirms nāves Dzji Kans meitai un dēlam vēstulē rakstīja: “Kamēr pasaulē vēl ir Šaņs Tao, jūs nebūsiet vieni.” Liu Lins, par kuru klīda nostāsti, ka savos ratos viņš kalpam licis ņemt līdzi lāpstu, sakot: “Aprociet mani vietā, kur nomiršu”, visdrīzāk turpināja pamatīgi iedzert. Par to liecina arī viņa vienīgais pienesums literatūrai – autobiogrāfiskā “Oda alkohola tikumiskajam spēkam”. Vēl tikai brālēniem Žuaņiem izdevās nodzīvot atlikušo mūžu, izvairoties no valsts dienesta un pavadot to iedzeršanā.

Liu Jiņs reiz teica: “Skatoties, kā He Cidao dzer, man uznāk vēlme izgāzt mājās brūvēto brāgu.”

Vans Dzidzjins vēstulē savam vecākajam brālim Vanam Dzijou rakstīja: “Tādus kā Jūs, brāl, sastapt var aizvien retāk. Jūs neatbilstat vidusmēra ļautiņiem. Ja vien ir grādīgais, Jūs to dzerat ar sirds patiku. Ar to patiesi var lepoties.”

Reiz Liu Jiņs dzēra kopā ar Vanu Čanši. Noreibis Vans pielēca kājas un sāka dejot. Liu Jiņs izsaucās: “Tu šodien nemaz neatpaliec no mūsu pagātnes drauga Sjana Sjiu.”

Liu Linu mocīja paģiru slāpes, tāpēc viņš lūdza sievu atnest grādīgo. Sieva jau laikus bija izlējusi visu dzeramo un saplēsusi krūkas, tādēļ raudādama vērsās pie vīra ar pārmetumu: “Jūs dzerat stipri par daudz, tas nav veselīgas dzīves ceļš, ir laiks to pārtraukt!” Uz to viņš atbildēja: “Labi, bet es nevaru pats to izdarīt. Es zvērēšu atturību garu priekšā. Sagatavo alkoholu un gaļu ziedošanai.” Sieva piekrita, sagatavoja ziedojumus un lika zvērēt. Notupies ceļos, viņš noskaitīja lūgšanu: “Debesis ir radījušas Liu Linu, kas slavens ar savu dzeršanu. Litrs vienā rāvienā, bet paģiras izgaist pēc pieciem. Sievas vārdos nedrīkst klausīties.” To pateicis, viņš ķērās pie dzēriena un gaļas, pamatīgi noreibstot.

Liu Gunžuns dzēra ar visādiem ļaudīm, nevienu nešķirojot. Reiz kāds par to paironizēja, uz ko viņš atbildēja: “Es nevaru nedzert ar tiem, kas labāki par mani. Tāpat nevar nedzert ar tiem, kas nelīdzinās man. Nevar nedzert ar sev līdzīgajiem.” Tādējādi viņš ik dienas atrada, ar ko kopā iedzert, un vienmēr bija labi iereibis.

Kājnieku garnizonā atbrīvojās militārā ierēdņa postenis. Tiklīdz Žuaņs Dzji uzzināja, ka garnizona virtuvē glabājas vairāki simti māla krūku ar grādīgo, viņš nekavējoties pieteica savu kandidatūru.

Liu Lins bieži mēdza žūpot un uzvesties diezgan brīvi, piemēram, pliks gulēja istabā. Kāds, to ieraudzījis, vien nosmējās, bet viņš atbildēja: “Mana māja ir debess un zeme, bet istaba ir manas bikses. Ko jūs, cienītie, darāt manās biksēs?”

Žuaņam Dzji kaimiņos dzīvoja skaista sieviete, kas dzērienu veikalā tirgoja grādīgo. Viņš kopā ar Vanu Žunu bieži tur iedzēra. Sadzēries Žuaņs mēdza aizmigt sievietei blakus. Viņas vīrs sākumā bija aizdomu pilns, bet, slepus pavērojot, atklāja, ka sievai nav nodevīgu nodomu.

Bi Maoši reiz teica: “Ja var pludināties pa grādīgā dīķi, vienā rokā turot krabja kāju, bet otrā dzēriena krūzi, – pilnībā pietiek ar šo vienu dzīvi.”

Kāds reiz izsmēja Džou Puše par to, kas tas ar saviem draugiem neķītri jokojas, neievērojot pieklājību, uz ko Džou atbildēja: “Es esmu kā desmittūkstoš jūdžu garā Jandzi, vai es nevaru kādreiz novirzīties kā tāda tūkstošjūdžu pieteka?”

Ministram Džou Božeņam bija labas manieres, viņš bija tikumīgs, taisnīgs un nopietns, turklāt labi pārzināja tālaika politisko juku cēloņus. Lai gan kopš valdības pārcelšanās uz dienvidiem bija pagājuši daudzi gadi, viņš bieži nodevās trīsdienu plostiem. Tāpēc viņš tika iesaukts par “trīsdiennieku ministru”.

Vans Guanlu mēdza teikt: “Tieši dzēriens ļauj mums attālināties no sevis.”

Vans Dzijou dzīvojis Šaņjiņā. Kādu nakti pamatīgi snidzis. Pamodies viņš pasaucis, lai viņam ielej dzērienu. Izgājis ārā, viņš atklājis, ka visapkārt viss bija balts. Sācis staigāt turpu šurpu, viņš pie sevis skaitījis dzejoli “Aicinājums vientuļniekiem”. Tad pēkšņi iedomājies par Daju Aņdao. Tolaik Dajs dzīvojis citā apvidū, kur ar laivu jābrauc veselu nakti. Vans tā arī darījis, bet, nonācis līdz Daja mājas durvīm, iekšā nav gājis, bet atgriezies mājās. Kad jautājuši, kāds tam ir bijis iemesls, viņš atbildējis: “Es devos ceļā, pēkšņa nodoma vadīts, bet, kad interese bija pārgājusi, nodomāju, kamdēļ man jāsatiek tieši Dajs?”

Vans Veidzjuņs reiz izteicās, ka “dzēriens patiesi nogādā cilvēku ainaviskā vietā”.

Reiz jaunībā Vans Žuns iegriezās pie Žuaņa Dzji, kur priekšā jau bija Liu Gunžuns. Žuaņs paziņoja Vanam: “Skat, tieši divas grādīgā krūkas man un tev, bet tas Gunžuns nedrīkst piedalīties.” Abi viens pēc otra cilāja glāzes un uzsauca tostus, bet Liu Gunžunam beigās nekas netika. Toties sarunas visiem trim bija vienlīdz jautras. Kāds apjautājās par to, un Žuaņs atbildēja: “Tam, kurš pārāks par Žunu, nekas cits neatliek kā ar viņu kopā iedzert. Tie, kas viņam nelīdzinās, nevar nedzert ar viņu. Tikai pats Žuns var atļauties neiedzert kopā ar sevi.”

Vans Foda ar smagu nopūtu izdvesa: “Ja trīs dienas nav dzerts, jūtu, ka fiziskā forma un gars vairs nav tuvās attiecībās.”Pieļauju, ka kaut kādā mērā Senās Ķīnas dzērāju pieredze var būt pazīstama arī jums. Ir viegli iztēloties, ka blakus katram no stāstiņiem varētu pievienot personīgās pieredzes aprakstu. Piemēram, es varu saprast Liu Jiņa vēlmi izgāzt mājās brūvēto brāgu; pagājušā gadsimta 90. gados kopā ar klasesbiedriem Ati un Reini nolēmām iedzert, bet pieejams bija tikai Royal spirts, ko vajadzēja sajaukt ar ūdeni. Reinis uzņēmās veikt šo alķīmisko procesu savās mājās, bet rezultāts bija visai graujošs. Piltuvi, ko Reinis izmantoja spirta sajaukšanai, pirms tam bija izmantojis viņa vectēvs, kas no Jelgavas bija atvedis šampūnu Geja un lējis to mazākos traukos. Es no šī šķīduma dzeršanas atteicos, bet Reinis un Atis vēl ilgi pēc tam jutās slikti ik reizi, kad uz ielas garām pagāja kāds, kas matus bija mazgājis ar šo šampūnu.

Arī par pēkšņu vēlmi sākt dejot ir daudz atmiņu. Visspilgtākā no tām ir saistīta ar diviem čehu sinologiem Jakūbu Maršāleku un Lukāšu Zadrapu, ar kuriem biju iepazinies Pekinā kāda pieredzes apmaiņas brauciena laikā. Mēnesi no vietas mēs katru otro vakaru tikāmies, lai nodotos tīrajām sarunām par Ķīnu netālu no Pekinas Pedagoģijas universitātes, kādā šašliku ēstuvē pretī karaokes iestādei, no kuras bez mitas nāca ārā atsvaidzinājušās jaunkundzes un jaunbagātnieki dīvainās biksēs. Arheologs Jakūbs, slavenā čehu sinologa Jaroslava Prušeka mazdēls, bija hrestomātiski tuvās attiecībās ar grādīgiem dzērieniem. Viņa students filologs Lukāšs, kas mūsu pastaigu laikā bieži mēdza nozust ar tualetes papīra rullīti rokās, sūdzējās, ka Jakūbs, ar kuru viņš mitinājās vienā istabā, sadzēries murgo par savu mīļāko, ķīniešu fonoloģijas profesori Aņečku.

Kādu vakaru mēs nolēmām šķērsielas šašliku galdiņus iemainīt pret smalko ārvalstu vēstniecību rajonu Sanlituņ, kur apgrozās lērums ārzemnieku. Tomēr ātri vien mēs sapratām, ka neiederamies smalko ļaužu kompānijā, tāpēc turpat netālu atradām uiguru restorānu, kur atkal ķērāmies klāt jēra šašlikam janžoučuar un alum Jeņdzjin pidzjiu. Profesionālās sarunas nomainīja priekšlikums nakts vidū aizbraukt līdz Debess Tempļa parkam – Tjeņtaņ. Doma par naksnīgu pastaigu vietā, kur Minu un Cjinu dinastiju imperatori ziedoja debesīm, valdzināja un reibināja vēl vairāk. Pēc pusstundas mēs jau stāvējām pie piecus metrus augstas sienas, kaļot plānus šķēršļa pārvarēšanai. Tomēr nevienu no plāniem īstenot neizdevās, tādēļ mēs atgriezāmies vien ierastajā šašliku šķērsielā, bet uz rīta pusi čehi lielceļa vidū mani iesēdināja baltā plastmasas krēslā un sāka ap mani griezt danci. Zinu tikai to, ka nākamajā dienā mēs visi piedzīvojām Liu Lina stāvokli, tomēr kaut kāds prieks mūs atkal saveda kopā šķērsielā.

Par spīti pretrunām un pat ārprātam, ko sevī slēpj reibinošā dzira, man šķiet, ka reizēm dzeršanu var uzskatīt par attālināšanos no ikdienišķās nejēdzības formām, kas visspilgtāk izpaužas mūslaiku vērtību hierarhijā ar tās nemitīgo tieksmi cildināt veiksmīgumu un bagātību. Vei-Dzjin laikmeta izglītotie izlaideņi nevēlējās kalpot varai un sava laikmeta vērtību sistēmai, iedzeršanā ar draugiem un tīrajās sarunās rodot sevis un pasaules transcendēšanas formu, tomēr tā bija vērsta prom no noteikta dzīves veida, nevis no šīs pasaules kā tādas: ja šajā pasaulē ir draugi un var iedzert, tad tā nav tik slikta. Pieļauju, ka daudzi no mums uzskata, ka dzīvojam vislabākajā no pasaulēm, vislabākajā no tās laikmetiem, tomēr pat paviršs vērojums atklās visuresošu idiotismu, turklāt pavisam bieži – arī sevī. Un svarīgākais šīs muļķības aspekts ir tas, ka, lai tajā daudzmaz ērti justos, tā neļauj sevi apzināties. Šajā ziņā dzeršana arī ir tāda iespēja attālināties no sevis, turklāt, ja to pavada sarunas ar draugiem, tad iedzeršanai ir ne vien pragmatiska, bet arī metafiziska funkcija. Tomēr šeit slēpjas arī kāda pretruna: iedzerot es attālinos no sevis, taču kādā brīdī iestājas monisma stāvoklis – pasaules un manis vienotība. Bet iespējams ir arī tukšums – nav ne pasaules, ne manis.