Filozofija kā tīra prieka avots

Ja uz Rietumu filozofijas vēsturi paraudzītos kā uz ainavu ar kalniem, lejām, tuksnešiem un līdzenumiem, tad daži gandrīz visiem zināmi filozofu vārdi iezīmētu kalnus, bet gandrīz nevienam, izņemot speciālistus, nezināmi domātāji veidotu plašus līdzenumus, no kuriem kalni izceļas. Aiz dažiem vispārzināmiem kalniem, kā “Platons”, “Aristotelis”, slēpjas viens, kurš ietiecas augstu aiz mākoņiem un kura lielākā daļa ir neredzama vai nesaprotama, bet tā ēna jeb iespaids krīt uz daudziem plašiem līdzenumiem – uz “viduslaiku filozofiju”, “arābu filozofiju” un “bizantiešu filozofiju” –, nerunājot nemaz par citiem, vēlākiem kalniem. Šo daļēji redzamo, daļēji saprotamo virsotni sauc “Plotīns”, kurš paslēpts aiz viņa vēlmes vien paskaidrot to, ko savos darbos jau pateicis Platons.

Pēdējos simt gados Plotīnam ir veicies – viņa darbi izdoti augstākās raudzes kritiskos izdevumos, daudzi gaišākie antīkajai filozofijai kalpojošie prāti veltījuši viņam savu laiku, enerģiju un uzmanību, tādēļ viņa domas aprises ieinteresētam lasītājam ir pieejamākas nekā jebkad. Viens no cilvēkiem, kas jau vairāk nekā 35 gadus lielāko daļu sava laika veltījis Plotīna domas saprašanai un skaidrošanai, ir Pauls Kaligs (dz. 1948), kurš pagājušā gadsimta 80. gados pievērsās visu Plotīna darbu tulkošanai no sengrieķu valodas uz jaungrieķu, bet, sapratis, ka šie tulkojumi vairāk nekā jebkurš antīkās filozofijas teksts prasa skaidrojumus, vēl 25 gadus veltījis teksta komentēšanai, lai padarītu tajā skarto problēmu kontekstu saprotamāku lasītājiem, kuriem nav bijusi iespēja ne klausīties Plotīna semināros, ne pašiem veltīt vairākas desmitgades viņa domas saprašanai. Sestais un pēdējais Kaliga tulkojuma un komentāru sējums vēl nav iznācis jaungrieķu valodā, bet pirmie trīs jau ir pārtulkoti angļu valodā un izdoti apjomīgā sējumā, kas kļuvis par neatsveramu palīgu ikvienam Plotīna lasītājam. [The Enneads of Plotinus: A Commentary (Volume 1) by Paul Kalligas, translated by Elizabeth Key Fowden and Nicolas Pilavachi, Princeton University Press, 2014]  Mūsu saruna notika Krētā, ne tik tālu no kalna, pa kuru pastaigājoties sarunā tapa Platona “Likumi”.

Mūsu saruna bija iespējama, pateicoties Jurģa Liepnieka un Dāvja Podnieka labvēlībai.

A.R.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Pauls Kaligs: Es uzskatu sevi par filozofijas studētāju vairāk nekā par filozofu šā vārda īstajā nozīmē.

RL: Un kā jums pietrūkst, lai uzskatītu sevi par filozofu?

Kaligs: Filozofam nepieciešams savs, diezgan radikāli oriģināls skatījums uz pasauli un savu vietu tajā. Mūsdienu pasaulē sasniegt šādu oriģinalitātes pakāpi ir visai sarežģīti – tā iemesla dēļ, ka lielākā daļa ideju jau ir apspriestas no tik dažādām pusēm, ka atrast patiesi jaunu, oriģinālu redzes leņķi ir ļoti grūti.

RL: Tas vienmēr ir bijis grūti.

Kaligs: Ne vienmēr. Ne vienmēr... Dažos vēstures periodos tas ir bijis vieglāk, citos grūtāk. Piemēram, vēlīnajā antīkajā laikmetā – periodā, ar kuru es strādāju, – tas bija diezgan grūti. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc šis periods mani ieinteresēja. Pat lieli domātāji sliecas iekļauties jau esošas diskusijas laukā. Pirms viņi mēģina formulēt paši savus uzskatus, tiem jāieņem attieksme pret dažādiem citu uzskatiem. Man šķiet, ka pašlaik mēs atrodamies līdzīgā situācijā.

RL: Vai jūs varētu paskaidrot, kur tieši jūs saredzat šo situācijas līdzību mūsdienās?

Kaligs: Mūsdienās mēs daudz skaidrāk apzināmies filozofijas vēsturi. Proti, mēs vairāk zinām par atšķirīgajiem uzskatiem, kādi bijuši dažādiem filozofiem tajā vai citā vēstures posmā. Pat ja mēs viņiem nepiekrītam, mēs sliecamies ņemt viņu pozīcijas vērā, formulējot savus uzskatus. Tas tā nav bijis visos laikos. Vēsturē ir bijuši posmi, kuros filozofi savu uzskatu attīstīšanā bija daudz neatkarīgāki. Pat ja viņi piesavinājās citu uzskatus, viņiem nebija sajūtas, ka būtu stingri jāturas pie... Tas ir līdzīgi kā ar pilsētām. Bet tas tā nav bijis vienmēr. Ir bijuši laiki, kad pilsētās nevaldīja tik stingri noteikumi.

RL: Bet vai, šādi aprakstot mūsdienu situāciju filozofijā, jūs līdz ar to neveicināt status quo nostiprināšanos? Vai arī šī aina, jūsuprāt, ir tāds kā objektīvs skats no putna lidojuma?

Kaligs: Ne viens, ne otrs. Es cenšos izprast situāciju, taču tas vēl nenozīmē, ka es ar to samierinos. Tas var būt priekšnosacījums jaunu ceļu atrašanai vai esošo vispārpieņemto uzskatu pārskatīšanai. Lai izmainītu pastāvošo struktūru, tā vispirms ir pamatīgi jāiepazīst.

RL: Labi, pakāpsimies vienu soli atpakaļ. Jūs teicāt, ka esat filozofijas studētājs.

Kaligs: Jā.

RL: Kad jūs studējat filozofiju – ko tieši jūs studējat?

Kaligs: Lielākoties tekstus, filozofiskus tekstus – manā gadījumā tie ir seno filozofu teksti. Tātad es analizēju tekstus visādos veidos. Bet svarīgākais mana darba aspekts, domāju, ir mēģināt izprast šos tekstus tā, kā to autori gribēja, lai tie tiktu izprasti laikā, kad viņi tos rakstīja. Tas, protams, ir ne tikai grūti, bet gandrīz vai neiespējami. Taču var mēģināt. Un mēģinot mēs daudz ko saprotam par savu vēsturisko dimensiju un paši par sevi, jo zināmā mērā mēs esam vēstures konstrukti. Mēs esam ļoti daudz parādā šai tradīcijai, kuru mēģinām izpētīt, studējot filozofiskus tekstus.

RL: Pēc kādām pazīmēm jūs pazīstat filozofisku tekstu? Kas šiem tekstiem ir kopīgs?

Kaligs: Manā ieskatā tie ir teksti, kuri aplūko tādus jautājumus kā “kas ir esamība” vai “kas ir neesamība”. Tos jautājumus, kurus mēs tradicionāli saucam par ontoloģiskajiem, es uzskatu par filozofijas centrālajiem jautājumiem. Arī tādus jautājumus kā “kas ir patiesība” – kas tiešām ir un kā mēs varam noskaidrot, vai kaut kas ir patiess vai nav. Arī šī ir galvenokārt ontoloģiska problēma. Un tā tālāk.

RL: Kā vienkāršam cilvēkam nonākt pie šādiem jautājumiem? Vai arī tie ir mākslīgi jautājumi, kurus izdomā filozofi, lai pašiem būtu ar ko spēlēties?

Kaligs: Jautājums vietā, jo vairumam cilvēku šādi jautājumi nerodas dabiski vai paši no sevis. Pametot skatienu atpakaļ filozofijas vēsturē, ir redzams, ka Sokratam, piemēram, nācās veltīt daudz laika un enerģijas, lai ievestu savus sarunu biedrus šādu jautājumu orbītā. Viņš tiem visu laiku jautāja, kas ir šis un kas ir tas, bet atbildes, ko viņš saņēma, bija pavisam par ko citu. Ir vajadzīgs zināms treniņš, zināma piepūle, lai saprastu, kā tuvoties šādām lietām un kā uzdot filozofiskus jautājumus. Tādēļ Sokrats, manuprāt, filozofijas vēsturē arī ir tik nozīmīgs. Ja viņš kādam vispār kaut ko iemācīja, tad dažiem viņš iemācīja, kā uzdot filozofiskus jautājumus. Un kopš tā laika mēs visi ejam pa viņa iemīto taku.

RL: Jūs teicāt, ka ir nepieciešama zināma piepūle, lai sasniegtu to...

Kaligs: Prāta stāvokli, jā.

RL: Vai jūs varētu atklāt, kā pats nonācāt pie tā, ka sākāt uztvert šādus jautājumus nopietni?

Kaligs: Nu, ziniet... Nedomāju, ka es varētu būt labākais liecinātājs savas personiskās vēstures lietā. Šajā stāstā es esmu ieinteresētā persona, tādēļ nevaru būt objektīvs. Tiesas zālē par lieciniekiem nemēdz uzaicināt apsūdzētā brāli vai māsu, vai kādu citu tuvu radinieku. Man pašam ir grūti būt godīgam attiecībā pret sevi. Es varu mēģināt, taču pārāk daudz uzticēties maniem vārdiem neiesaku.

RL: Labi, tad mēģināsim.

Kaligs: Labi. Kad cilvēks aug... Jo mēs pašlaik runājam par vēsturi, vai ne? Gandrīz vai par seno laiku vēsturi. (Smejas.) Kad cilvēks aug, viņā kaut kādā brīdī pamostas vēlme saprast, kāpēc kaut kas ir tā un ne citādi. Viņš sāk uzdot dažādus jautājumus, pārsvarā muļķīgus, bet ne tikai...

RL: Jūs uzdevāt muļķīgus jautājumus? Piemēram?

Kaligs: Piemēram... Kāpēc man jāiet uz skolu? (Smejas.)

RL: Es neteiktu, ka tas ir muļķīgs jautājums.

Kaligs: Nezinu, visiem tas likās muļķīgs jautājums, jo īpaši maniem skolotājiem. (Smejas.) Bet ar laiku cilvēks saprot, ka daži jautājumi ir vieglāk atbildami nekā citi, un viņu sāk vilināt jautājumi, uz kuriem atrast atbildi ir grūtāk. Un tad... Es sāku atbildes uz šādiem jautājumiem meklēt grāmatās.

RL: Atceros, ka 17 gadu vecumā es sev teicu, ka mani interesē noskaidrot tikai divas lietas – kas ir un kā nav. Kāda veida jautājumi nelika jums miera?

Kaligs: Viens jautājums, kas mani nodarbināja, bija: kas ir realitāte? Tādēļ mana pirmā interese, kurai bija jau nedaudz akadēmiska ievirze, bija ķīmija. Vidusskolā mani ļoti interesēja ķīmija, jo man likās, ka, analizējot dažādas vielas, es nonākšu pie atbildes uz noslēpumaino jautājumu par matēriju. No kā tā sastāv? Kāpēc tā uzvedas tā, kā tā uzvedas? Pagāja zināms laiks, līdz es sapratu, ka esmu uz pilnīgi aplama ceļa. Nedaudz vēlāk mani sāka interesēt sociālā vide, un es nospriedu, ka pareizais ceļš, lai tuvotos šai problēmai, ir studēt tiesību zinātni, jo likumi regulē sabiedrību. Es iestājos universitātē un sāku studēt tiesības. Pirms vēl biju pabeidzis studijas, es jau biju nonācis pie sapratnes, ka tiesībām nav nekā kopīga ar to, ko patiesībā gribēju noskaidrot. Bet pa to laiku es biju sācis lasīt dažu jaunāko laiku filozofu tekstus.

RL: Arvien vēl cenšoties rast atbildi uz jautājumu “kas ir realitāte”?

Kaligs: Man bija sajūta, ka šie darbi kaut kādā veidā skar jautājumus, kas mani nodarbināja. Man nebija ne jausmas, kā turpināt savus meklējumus. Patiesību sakot, man bija visai miglains priekšstats par to, kas ir filozofija, – vismaz tajā laikā. Bet, tā kā es dzīvoju Grieķijā – tie bija 60. gadi –, tad saprotamā kārtā izvēlējos lasīt tekstus, kas bija tulkoti grieķiski. Grieķijā populārākie teksti tajā laikā bija Nīčes, Šopenhauera, Anrī Bergsona darbu tulkojumi, kā arī daži grieķu domātāji, tādi kā Kazandzakis, kuru bija ietekmējuši Nīče un Bergsons. Es sāku lasīt šos darbus ļoti sliktā tulkojumā un jutos pagalam muļķīgi, jo neko tajos nesapratu. (Smejas.) Bet svarīgi bija, ka es nepadevos, bet turpināju lasīt. Es teicu: nē, es gribu saprast, kas te īsti notiek. Pamazām apjēdzu – lai pa īstam saprastu Nīči, šis tas ir jāzina no Šopenhauera. Un tad, lai saprastu Šopenhaueru, ir jāzina šis tas no Hēgeļa, no vācu ideālisma.

RL: Un tad no Kanta.

Kaligs: Jā, no Kanta. Tā tas sākās. Tajā pašā laikā – tie jau bija 70. gadi – mani ieinteresēja arī analītiskā filozofija – Rasels, Vitgenšteins. Tikko grieķiski bija pārtulkots “Loģiski filozofisks traktāts”. Sāku interesēties arī par šīm lietām, un es domāju, ka Hēgelis un vācu ideālisms ir ļoti nozīmīgs avots daudziem turpmākajiem filozofijas novirzieniem. Es veltīju zināmu daļu laika vācu ideālistu, galvenokārt Hēgeļa, lasīšanai, bet lasīju arī Kantu, nedaudz Fihti un citus. Bet, kolīdz šis ritenis bija sācis griezties, es sāku virzīties vēl tālāk atpakaļ pagātnē. Es nonācu pie Spinozas un Leibnica. Mani nekad nav īpaši saistījusi Dekarta filozofija, lai gan es lasīju, protams, arī viņu. Un tad es atklāju kādu domātāju, kurš atstāja uz mani dziļu iespaidu. Es nekad neesmu bijis reliģiozs. Mani vecāki bija lielā mērā agnostiķi. Bet tad izlasīju Augustīna “Traktātu par dvēseles nemirstību”. Un šis darbs mani ļoti ieinteresēja, jo šķietami neskaidras, grūti šķetināmas problēmas te bija iztirzātas ļoti loģiski un racionāli – vismaz traktāta pirmajā daļā. Otrā, reliģiskā daļa nav tik aizraujoša. Un Augustīns galu galā aizveda mani pie Plotīna, kurš acīmredzami ir avots, no kura Augustīns smēlis lielu daļu savas filozofijas. Plotīnā es atklāju dižu filozofu, kurš aizsācis daudzus no tiem domas ceļiem, ko Rietumu filozofiskā tradīcija attīstīja vēlāk viduslaikos, renesanses laikmetā un pat jaunākajos laikos. Viņam bija nozīmīga loma arī bizantiešu filozofijas tapšanā. Un tāpat viņš atstāja lielu ietekmi uz arābu filozofiju. Lūk, šīs trīs lielās tradīcijas šeit savienojās vienā cilvēkā. Diezgan aizraujoši, vai ne?

RL: Jā, un tā nu jau daudzus gadus jūs lasāt un studējat Plotīnu.

Kaligs: Jā. Un tulkoju.

RL: Un komentējat.

Kaligs: Jā.

RL: Vai Plotīns jums ir palīdzējis nonākt pie savas domas attiecībā uz jūsu sākotnējo jautājumu?

Kaligs: Jā, es domāju, ka viņš man ir daudz palīdzējis. Lai arī Plotīns pats nav radījis dažus no jēdzieniem, kurus lieto, viņam bijusi nozīmīga loma no Platona pārmantotā tradicionālā jēdzieniskā aparāta formulēšanā un sakārtošanā. Visi šie jēdzieni viņa filozofijā ir iekļauti ļoti interesantā un pamatīgā veidā. Un man šķiet, ka viņa jēdzienisko struktūru mēs lielā mērā lietojam vēl šodien.

RL: Ja man būtu tas gods un prieks runāt ar Plotīnu, man būtu viņam ko pajautāt. Bet, tā kā man šāda goda un prieka nav un es runāju ar jums, gribētu tomēr no jums dzirdēt, vai jūs esat sapratis, kas ir realitāte? Jūs teicāt, ka tas ir viens no jautājumiem...

Kaligs: Jā, taisnība... Es neteiktu, ka esmu sapratis, kas ir realitāte, taču esmu nācis pie atziņas, ka uz šo jautājumu var mēģināt atbildēt dažādos veidos. Atkarībā no veida, kādu kurš izvēlas, mēs varam nonākt pie dažādām atbildēm. Un ir labi zināt, ka pastāv vairākas atbildes. Es uzskatu, ka filozofija ir domāta ne tik daudz tam, lai atbildētu uz jautājumiem, kā tam, lai piedāvātu metodes un pieejas, ar kuru palīdzību iespējams formulēt jautājumus un pārbaudīt dažādās atbildes, kas uz šiem jautājumiem var tikt sniegtas. Aristotelim tam ir skaists vārds, viņš to sauc par diaporēsai. Diaporēsis nozīmē tieši to – pārbaudīt dažādas atbildes, kas var tik sniegtas uz vienu konkrētu jautājumu.

RL: Un kāds ir šīs darbības mērķis?

Kaligs: Mērķis? Es domāju, ka mērķis ir kaut kādā ziņā saistīts ar manu sākotnējo meklējumu ceļu, proti – var sākt saprast savas problēmas ietvaru. Es sāku ar to, ka uzdevu jautājumu “kas ir realitāte?”, vai ne? Pēc kāda laika, studējot filozofiju, mēs sākam apjaust, ka, šādi jautājot, mēs jautājam ne tikai par realitāti, bet arī par sevi. Ka arī mēs esam šajā realitātē iegremdēti ļoti īpašā veidā. Uzdodot šādu jautājumu un mēģinot uz to atbildēt, mēs labāk apzināmies paši sevi un savas iespējas, savus iepriekšpieņemtos priekšstatus.

RL: Sakot “mēs”, par ko tieši jūs runājat?

Kaligs: Par personu, kas uzdod jautājumu.

RL: Personu?

Kaligs: Personu.

RL: Ko tas nozīmē?

Kaligs: Kas ir persona? Persona ir... Nezinu, kā to saka angliski. Grieķu valodā ir tāds vārds schismi.

RL: Schismi?

Kaligs: Jā. Nu, tas ir... Iedomājieties aizkaru. Jūs ņemat nazi, iegriežat šajā aizkarā un redzat, kas ir aiz tā. Nu, tā ir persona.

RL: Tas iegriezums?

Kaligs: Iegriezums, caur kuru jūs redzat to, ko nu tur redzat.

RL: Bet persona taču nav iegriezums. Vai arī persona ir iegriezums?

Kaligs: Persona ir skatīšanās caur šo iegriezumu, ja tā drīkst izteikties. Skatīšanās caur iegriezumu.

RL: Skatīšanās uz ko?

Kaligs: Uz to, kas atrodas tur, aiz loga. Vārdu sakot, es gribēju teikt, ka persona, manuprāt, ir kaut kas tāds, kam ir sakars ar skatījumu uz lietām. Tā nav ne dvēsele, ne mati, ne kaut kas cits; tas ir veids, kādā jūs skatāties uz lietām. Tieši tas definē personu kā personu iepretim citām personām.

RL: Kādi ir būtiskākie faktori, kas ietekmē šī sava individuālā skatījuma veidošanos?

Kaligs: Lielu lomu tajā spēlē personiskā dzīves pieredze.

RL: Tātad kaut kādā ziņā vēsture? Mana vēsture nosaka to, kā es skatos uz lietām.

Kaligs: Protams, protams. Ne pilnībā, bet lielā mērā.

RL: Tātad šis ir galvenais komponents?

Kaligs: Jā, tas ir galvenais komponents.

RL: Izklausās gandrīz vai pēc svētā Maksima Apliecinātāja.

Kaligs: Man prieks to dzirdēt. (Smejas.)

RL: Jo viņš saka, ka tieši vēsture ir tā, kas atšķir vienu hipostāzi no citas – ne tikai dievišķajā, bet arī cilvēciskajā līmenī. Personu definē viņas vēsture, un, ja jūs definējat personu kā...

Kaligs: Es neko nedefinēju. Es pat neierobežoju viņu ar vēsturi. Es saku, ka vēsture ir svarīga, bet tā vēl nav viss. Personas veidošanā piedalās arī citi elementi.

RL: Bet kā tādā gadījumā iespējams, ka divi cilvēki... Vai divi cilvēki vispār var saprast viens otru? Divi dažādi skatījumi uz lietām, divas dažādas vēstures – tātad arī vārdi, ko viņi lieto, nozīmē dažādas lietas.

Kaligs: Tas tiešām ir grūts jautājums, jo, lai uz to atbildētu, ir kaut kādā veidā jāspēj pārliecināties, ka divi cilvēki tiešām viens otru saprot. Un mums nav līdzekļu, lai to izdarītu. Mēs varam tikai pieņemt vai cerēt, ka mēs viens otru saprotam. Bet mēs nekad nevaram droši zināt, ka es tiešām saprotu, ko jūs sakāt, un ka jūs tiešām saprotat, ko es saku. Šeit nekāda droša zināšana nav iespējama.

RL: Sholastiskajā filozofijā viens no līdzekļiem, lai pārbaudītu, vai sarunu biedri viens otru saprot, ir pārformulēt iepriekšējā runātāja teikto saviem vārdiem, un, ja runātājs piekrīt, tad sarunu turpina.

Kaligs: Tas stipri sasaucas ar verifikācijas procesu zinātnē. Bet, kā mēs zinām, šis process nekad nebeidzas. Galā vienmēr gaida pretējs piemērs.

RL: Tātad jūs sakāt, ka pārliecināties, ka divi cilvēki saprot viens otru, nav iespējams?

Kaligs: Jā. Es to saku ne tādēļ, ka gribētu izskatīties ekstravagants, bet tādēļ, ka gribu uzsvērt, cik jūsu uzdotais jautājums ir sarežģīts. Jo, ja vien jūsu rīcībā nav droša fakta, jūs nevarat spriest par tā cēloņiem. Mūsu rīcībā nav šāda fakta, tas nav kaut kas dots, ka mēs spējam sazināties. Bet, ja pieņemam kā hipotēzi to, ka mēs tiešām saprotam viens otru, tad es teiktu, ka tas ir iespējams tādēļ, ka pastāv tas, ko Aristotelis sauca par katholou – par vispārīgiem jēdzieniem, kurus mēs visi zināmā mērā līdzdalām.

RL: Ja mēs domājam... Kad mēs domājam.

Kaligs: Jā, kad mēs domājam. Nu, ja mēs nedomājam, tad, manuprāt, saziņa ir tikpat kā neiespējama. Vismaz ne tādā nozīmē, kādā es saprotu saziņu mūsu sarunā. Tāpēc katholou ir milzīga loma saziņā.

RL: Bet vai jūs saprotat pats sevi? Dekartam reizēm tiek piedēvēts apgalvojums, ka prāts ir caurredzams pats sev.

Kaligs: Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc es ne pārāk mīlu Dekartu, jo man...

RL: Bet viņš to nemaz nav teicis, tas tikai viņam tiek piedēvēts. Viņa doma ir daudz sarežģītāka. Bet varbūt es pārformulēšu jautājumu. Vai jūs esat caurredzams pats sev?

Kaligs: Nē, nē. Nedomāju, ka ir kāds cilvēks, kas būtu caurredzams pats sev. Var būt, ka viņš spēj ielūkoties dažos sava prāta stūrīšos, bet viņš nekādā ziņā nav sev caurredzams. Nezinu, varbūt, ja jūs esat spoudaios tādā nozīmē, kādā senie filozofi šo vārdu lietoja attiecībā uz gudrajiem, tad varbūt jūs arī esat sev caurredzams. Bet vienkāršie cilvēki tādi nav. Katrā ziņā es sevi neuzskatu par spoudaios. (Smejas.)

RL: Vai tas nozīmē, ka vienkāršajiem cilvēkiem nav nekādu iespēju iepazīt sevi?

Kaligs: Nē, tā es nesaku! Viņi var iepazīt sevi zināmā mērā.

RL: Bet lielāka vai mazāka viņu daļa paliek apslēpta, un viņiem nav ne jausmas, kas šajā slēptajā daļā notiek?

Kaligs: Par to es esmu diezgan pārliecināts.

RL: Vai tas nenozīmē, ka cilvēki nezina, kas ir tie spēki, kuri viņus motivē un liek kaut ko darīt?

Kaligs: Domāju, ka daudzos gadījumos cilvēki nezina savus motīvus. Viņi domā, ka zina, bet viņus dzen uz priekšu pavisam citi motīvi, nevis tādi, kā viņiem liekas. (Smejas.)

RL: Kad jūs kaut ko vēlaties, kad jūsos ieslēdzas griba, vai jūs uzskatāt, ka gribai ir saknes noteiktos cēloņos? Vai arī tai ir saknes kaut kādā iracionālā spēkā ārpus šiem cēloņiem?

Kaligs: Ko jūs saprotat ar “cēloņiem”? Jūs domājat racionālus...

RL: Kaut ko tādu, ko jūs spējat paskaidrot.

Kaligs: Nu, par šādām lietām nekad nevar būt pilnīgi drošs, bet saprātam ir nozīmīga loma vismaz to līdzekļu izvēlē, ar kuru palīdzību mēs kaut ko sasniedzam. Bet, ja runājam par mērķiem, tad mērķu izvēlē saprātam, manuprāt, ir otršķirīga loma. Es domāju, ka tālākie telē jeb mērķi, uz kuriem mēs tiecamies, balstīti apsvērumos, kas nav pilnībā racionāli.

RL: Es tagad gribētu pievērsties pavisam citai tēmai. Tas būs jautājums, kas interesē daudzus mūsu žurnāla lasītājus. Kāda ir dzīves jēga?

Kaligs: Kāda ir vārda “dzīve” jēga? Vai arī kāda ir pašas dzīves jēga?

RL: Kāda ir cilvēka dzīves jēga?

Kaligs: Pašas cilvēka dzīves... Jau atkal, man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo “jēga” ir vārds, kas parasti tiek saistīts ar verbālu izteikumu nozīmi. Teikt par kaut ko vai par kādu darbību, ka tai ir jēga, – tas man īsti nav saprotams. Varbūt jūs varētu nedaudz paskaidrot savu jautājumu?

RL: Nu, tas ir jautājums, ko esmu dzirdējis daudzus jaunus cilvēkus uzdodam, – vai dzīvei ir kāda jēga.

Kaligs: Es zinu, ka šāds jautājums pastāv, tāpēc varbūt man vajadzētu mēģināt uz to atbildēt. Bet, pirms to daru, man to vajadzēs noteiktā veidā interpretēt. Ja “jēga” nozīmē vērtības piedēvēšanu kādai lietai, tad jūsu jautājumu varētu formulēt tā: vai dzīvei var piedēvēt kādu vērtību? Vai dzīvē ir kaut kas vērtīgs, kas to dara dzīvošanas vērtu un tāpēc – jēgpilnu? Vai tā būtu pieņemama jūsu jautājuma interpretācija?

RL: Jā.

Kaligs: Tādā gadījumā es teiktu, ka dzīvei piemīt tāda vērtība, kādu mēs tai vēlamies piedēvēt, jo pašai par sevi tai nekādas vērtības nav; vērtība nav nekas tāds, kas pasaulē jau eksistētu gatavā veidā. Vērtību uz pasauli, lietām, notikumiem projicē cilvēki. Tādēļ atbilde uz šo jautājumu atkarīga no tā, vai mēs vēlamies projicēt vērtību uz dzīvi vai ne. Nedomāju, ka dzīvei pašai par sevi piemistu kāda vērtība. Bet piešķirt vai piedēvēt tai kaut kādu vērtīgu saturu šķiet ļoti saprātīgi.

RL: Un kādu vērtību jūs piedēvējat dzīvei?

Kaligs: Nu, viena vērtība, ko sniedz dzīve, ir prieks jeb bauda. Ir vairākas nodarbes, kuras man sagādā prieku, un viena no tām ir filozofija. Piemēram, dažu filozofisku tekstu lasīšana man sniedz ārkārtīgu prieku, tas ir kaut kas tāds, kas piepilda manu dzīvi ar to, ko jūs pirms brīža nosaucāt par jēgu. Filozofija man ir priekpilna pieredze.

RL: Kā jūs varētu aprakstīt šo filozofijas sniegto prieku?

Kaligs: Kā jau iepriekš teicu, es nevaru neko daudz teikt par filozofēšanu, bet varu kaut ko pateikt par filozofijas studēšanu. Filozofisku tekstu studēšana var sagādāt lielu prieku, jo daži no šiem tekstiem, no vienas puses, ir intriģējoši, tie aplūko lietas, kuras ir ļoti nozīmīgas mūsu pasaules izpratnei. No otras puses, tie piedāvā jaunus skatpunktus – jaunus veidus, kā skatīties uz pasauli, kas citādi, bez šo tekstu lasīšanas, mums būtu liegti. Mums tie nebūtu pieejami.

RL: Tātad daudzi skatpunkti ir labāk nekā viens?

Kaligs: O, jā, man tā šķiet.

RL: Un kāpēc tas ir labāk?  

Kaligs: Nu, iedomājieties, ja jūs klausītos vienu un to pašu skaņdarbu atkal un atkal. Tas būtu diezgan apnicīgi, vai ne? Labāk klausīties dažādus skaņdarbus. (Smejas.)

RL: Tātad estētiskā vērtība?

Kaligs: Tajā visā noteikti ir sava estētiskā vērtība. Ņemsim, piemēram, Platonu. Platonam ir šī ārkārtīgi aizraujošā un ļoti dīvainā doma, ka realitāte sastāv no idejām, abstraktiem lielumiem, kurus mēs nekad neredzam, nedzirdam, nevaram aptaustīt un tā tālāk. Bet šīs idejas veido realitāti. Tas ir ļoti neparasts veids, kā skatīties uz pasauli, un, ja mums nebūtu iespējas lasīt Platonu un mēģināt viņu saprast, lielākā daļa cilvēku droši vien nekad nesastaptos ar šādu realitātes redzējumu. Man šāda iespēja liekas tīrs prieka avots, tas ir fantastiski – zināt, ka ir arī šāds skatījums uz pasauli, un spēt par to padomāt. Es nesaku, ka tas ir pareizais skatījums, bet tas palīdz domāšanai par to, kas ir realitāte. Mani tas interesē, un man tas sagādā prieku.

RL: Es tagad jautāšu jums kā filozofijas studētājam, kā jūs pats sevi nodēvējāt. Kāda ir jūsu attieksme pret tādu jēdzienu kā “Dievs”?

Kaligs: Dievs? Labi. Nu, mana attieksme ir... Es to definētu kā apofātisku – tas ir, Dievs ir kaut kas tāds, par ko ļoti maz ko iespējams pateikt. Jo, tiklīdz mēs sākam tam piemērot tās kategorijas, kuras parasti lietojam, lai raksturotu savu pieredzi un pasauli, izrādās, ka jēdziens “Dievs” šajās kategorijās nav ietilpināms. Mans uzskats ir šāds: ja kaut kas tāds eksistē, tad tam jābūt ārpus visām tām kategorijām, kuras mēs mēdzam viņam uztiept, kad lietojam valodu. Tādēļ es atturos runāt par Dievu. Tas gan nenozīmē, ka es negribētu neko par to teikt, taču es nejūtu, ka spētu formulēt kaut kādu sakarīgu stāstu par Dievu.

RL: Vai jūs ticat, ka Dievs ir?

Kaligs: Ziniet... es nezinu.

RL: Mans jautājums bija par jūsu ticību, nevis zināšanu.

Kaligs: Es cenšos savu ticību balstīt zināšanā. Zinu, ka tas ne vienmēr izdodas, bet es cenšos neļaut savai ticībai aizklīst sfērās, par kurām nekāda zināšana man nav pieejama principā. Ticība man ir pakļauta zināšanai.

RL: Ticība ir pakļauta zināšanai?

Kaligs: Jā. Vismaz es tiecos pēc tā, lai tā būtu.

RL: Tādā nozīmē, ka jūs neticētu tam, par ko jums nebūtu iespējams iegūt nekādu zināšanu?

Kaligs: Tieši tā. Jo ticēšana manā izpratnē iekļauj domāšanu par kaut ko kā par patiesu un kā par kaut kādā ziņā pieejamu zināšanai. Sakot, ka ticība ir pakļauta zināšanai, es to domāju šādā nozīmē.

RL: Kā jūs zināt, ka jūs neko nevarat zināt par Dievu?

Kaligs: Nu, es jums jau mēģināju to īsi paskaidrot…

RL: Jūs teicāt: ja kaut kas tāds pastāv, tad tam jāatrodas ārpus mūsu lietotajām kategorijām. Tas nozīmē, ka jūs reducējat zināšanu uz noteiktām...

Kaligs: ...sapratnes kategorijām, jā.

RL: Tātad zināšanā jūs neietvertu kaut ko tādu kā tieša pieredze, kurai nav vajadzīgas nekādas kategorijas?

Kaligs: Nedomāju, ka kaut kas tāds var atgadīties. Varbūt kādu dienu man kaut kas tāds atgadīsies, bet... Es to nespēju saprast.

RL: Vai jums ir bērni?

Kaligs: Jā, divi.

RL: Divi. Kad jūs pazīstat savu bērnu kā savējo, vai jūs šajā pazīšanas aktā lietojat kādas kategorijas? Jūs vienkārši paskatāties uz viņiem un uzreiz zināt, ka tas ir viņš vai viņa.

Kaligs: Jā, bet es to zinu, pateicoties vēsturei. Es savā prātā esmu ierakstījis kaut kādu šo cilvēku uztvērumu. Tāpēc es viņus uzreiz varu pazīt un zināt, ka tie ir mani bērni.

RL: Mjā, tas varbūt nebija labs piemērs. Bet vai jūs pieļaujat, ka esat redzējis Dievu, tikai neesat viņu pazinis, jo jums nav nekādas iepriekšējo attiecību vēstures?

Kaligs: Protams, ka es viņu nepazītu, jo man nav ne jausmas, kāds viņš ir. Bet – ko es par to varu pateikt?

RL: Bet senatnes filozofi centās atdarināt Dievu. Vismaz viņi teica, ka filozofēšana ir veids, kā atdarināt Dievu.

Kaligs: Taisnība.

RL: Un neviens no viņiem, šķiet, nebija redzējis Dievu. Varbūt es kļūdos. Kā jūs saprotat šo teicienu, ka filozofēšana ir veids, kā atdarināt Dievu?

Kaligs: Kolīdz jūs savā prātā formulējat kādu ideju par Dievu, kolīdz piedēvējat viņam noteiktas īpašības, jūs varat mēģināt atdarināt dažus šo īpašību aspektus. Piemēram, ja Dievs ir taisnīgs, ja viņš valda pār pasauli un dara to taisnīgi, tad, protams, Dieva atdarināšana nozīmētu taisnīgu izturēšanos pret citiem cilvēkiem.

RL: Taisnīgums gan nav iezīme, kas būtu īpaši raksturīga filozofēšanai.

Kaligs: Ir gan, ir gan. Domāju, ka filozofa ideja, vismaz platoniķiem, ietvēra arī nojēgumu par taisnīgumu. Es to minēju kā analoģiju... Kas vēl, kādas vēl iezīmes tika piedēvētas Dievam?

RL: Viņam noteikti tika piedēvēta sophia.

Kaligs: Jā, gudrība. Tātad, ja Dievs ir gudrs, tad filozofam jācenšas kļūt pēc iespējas gudrākam, lai atdarinātu Dievu. Jā, es varu to saprast, taču šāda domas ievirze man ir sveša.

RL: Vai jūs domājat, ka Visumam kā tādam pamatā ir kāda doma? Vai ka tas radies no kādas domas?

Kaligs: Domāju, ka Visums, kā es to saprotu, ir atkarīgs no manas domāšanas. Kad skatos uz Visumu, es automātiski projicēju uz to savu domāšanas veidu. Tātad doma tajā jau ir klātesoša, tiklīdz es atveru acis, jo tas ir vienīgais veids, kādā es varu uz to skatīties, vienīgais veids, kā varu pret to attiekties. Ja kāda daļa no jums netiek projicēta uz to, ko jūs vērojat vai uz ko skatāties, jūs ar to nevarat sazināties. Atgriežoties pie viena no jūsu iepriekšējiem jautājumiem par saziņas iespēju starp cilvēkiem, šeit ir kaut kas līdzīgs. Proti, kad es ar jums runāju, es pieņemu, ka jūsu domāšanas veids ir radniecīgs manam domāšanas veidam. Varbūt tā nemaz nav, bet bez šāda pieņēmuma man pat nav vērts mēģināt ar jums sazināties. Tādā gadījumā man vajadzētu vienkārši apklust. Jo man nav nekādu iespēju ielūkoties jūsu smadzenēs un uzzināt, kā jūs domājat. Tā bija tāda atkāpe, bet es gribēju teikt, ka līdzīga situācija rodas arī mūsu attiecībās ar pasauli, ar fizisko pasauli.

RL: Bet es jums jautāju par Visumu kā tādu. Vai aiz tā slēpjas kāda doma?

Kaligs: Ciktāl tas ir pieejams manai uztverei, jo es neko nevaru zināt par Visumu, ko nespēju uztvert...

RL: Un, kur vien jūs skatāties, jūs visur redzat pats savu domu?

Kaligs: Nē, to es nesaku. Tas jau būtu solipsisms, ja es visā saskatītu tikai sevi pašu.

RL: Un savas kategorijas.

Kaligs: Nē, nē. Bet es mēģināju atbildēt uz jautājumu, vai Visumā ir kāds domas elements. Viens šāds elements tajā noteikti ir, un tā ir manis paša domāšana. Ja mēs ejam tālāk un jautājam, vai tajā bez manas domāšanas ir vēl kāds neatkarīgs domas elements, tad tas jau ir cits jautājums. Un baidos, ka uz šo jautājumu es jums nespēšu sniegt nekādu sakarīgu atbildi.

RL: Tātad šajā jautājumā jūs nepiekrītat Plotīnam?

Kaligs: Nē, es domāju, ka šajā jautājumā es nepiekrītu nevienam no man zināmajiem filozofiem. (Smejas.)

RL: Tā kā jūs runājāt par domu, vai jūs varētu pateikt, ko jūs saprotat ar šo jēdzienu?

Kaligs: Doma... Vai varu tā vietā runāt par jēdzienu “domāšana”?

RL: Jā. Ko jūs saprotat ar vārdu “domāšana”?

Kaligs: Domāšana ir prāta darbība, kurā jēdzieni... dažkārt pat vārdi tiek sakārtoti tādā veidā, ka tie veido teikumus un spriedumus, kuri pēc tam, saistoties citam ar citu, veido to, ko mēs saucam par domāšanu. Šī domāšana ne vienmēr ir tik saprātīga, kā mums gribētos, bet tajā ir zināms pavediens, lai arī tīri asociatīvs vai patvaļīgs, kas savieno vienu domāšanas aktu ar citu. Domāšana ir šis nepārtrauktais iekšējo apgalvojumu pavediens.

RL: Bet kā tad ar miegu? Cilvēks aizmieg, guļ un tad pamostas. Kāda tur nepārtrauktība?

Kaligs: Ja pēc pamošanās es nespēju savienot savu prāta stāvokli ar to, kāds tas bija pirms aizmigšanas, tad esmu lielā ķezā. Tad es pamostos kā pavisam cita persona. Bet man šķiet, ka mēs lielākoties spējam savienot savus dažādos apziņas stāvokļus. Tas notiek pats no sevis, bez kādas mūsu piepūles.

RL: Bet varbūt mēs esam katru brīdi citi...

Kaligs: O, tā ir jauka doma, bet to būtu ļoti grūti pamatot. (Smejas.)

RL: Tas tiesa. Sakiet, vai, dzīvojot Grieķijā, jūs izjūtat kādu tiešu saikni ar Seno Grieķiju?

Kaligs: Šo jautājumu es arī pats esmu sev uzdevis. Viens no svarīgākajiem elementiem šīs saiknes ar Seno Grieķiju uzturēšanā, manuprāt, ir valoda. Jūs zināt, ka grieķu valoda ir viena no tām nedaudzajām pasaules valodām, kas lielā mērā saglabājusi savu identitāti no 2000. gada p.m.ē. līdz mūsu dienām. Tā ir četrus tūkstošus gadu ilga nepārtraukta vēsture – protams, ar izmaiņām, ar savu evolūciju un tā tālāk. Bet mēs joprojām saucam debesis par ouranos, tāpat kā Homērs, un jūru mēs saucam par thalassa, tāpat kā Homērs. Tas dod turpinātības sajūtu, un tas ir svarīgi.

RL: Un kā ar gaismu un dievu aiziešanu? Es atsaucos uz Heidegera “Ceļojumu uz Grieķiju”.

Kaligs: Gaisma... Gaisma Grieķijā ir ļoti svarīga. Ir viena lieta, ko es gribētu tajā īpaši uzsvērt: tā ļoti skaidri izceļ formas no ēnas. Ziemeļu zemēs – piemēram, Anglijā – tas tā nav, tur nevar saprast, kur īsti stiepjas robeža starp reālo un mistisko. Un man tas patīk – man patīk, cik asi iezīmējas kalnu galotnes uz debesu fona. Tas piešķir ainavai konkrētības sajūtu, man tas patīk.

RL: Un kā ir ar dieviem? Kurp tie devušies?

Kaligs: Jā, dievi... Dievi dzīvo cilvēku prātos un sirdīs. Tāpat kā vienmēr. Kad Tēlemahs saprata, ka vecais vīrs, kurš deva viņam padomu, ir sūtnis no Olimpa – faktiski viņš bija Atēna –, viņš saprata, ko nozīmē saņemt gudru padomu, kas sniegts ar vislabākajiem nodomiem. Domāju, ka tas ir ārkārtīgi svarīgs notikums cilvēka dzīvē. Es saprotu, no kurienes cilvēkos vēlme tulkot šādu notikumu kā dievības iejaukšanos. Tā ka dievi, manuprāt, nekur nav aizgājuši – tie ir klāt tajā, kā mēs skatāmies uz pasauli.

RL: Kura vēsture jums ir svarīgāka – mūsdienu vai Senās Grieķijas vēsture?

Kaligs: Atbilde uz šo jautājumu ir saistīta ar manu gaumi. Es dodu priekšroku Senās Grieķijas vēstures lasīšanai. Tas tādēļ, ka šo materiālu jau ir izsijājuši pagātnes dižie vēsturnieki. Tā kā neesmu vēsturnieks un nevaru pats vērsties pie avotiem, pats veikt visu izpēti, tad labāk paļaujos uz lielajiem vēsturniekiem. Tūkīdids un Hērodots ir lieliska sabiedrība. Mūsdienu Grieķijas vēsturnieki nav tik labi.

RL: Jūs teicāt, ka gūstat prieku no filozofijas studēšanas. Kādu lomu šajā priekā spēlē iespēja, ka pienāks diena, kad jūsu vairs nebūs?

Kaligs: Iespēja? Es to nesauktu par iespēju. Manuprāt, tas ir pavisam droši, piekrītat?

RL: Labi. Kāda loma tajā, ka jūs gūstat prieku, studējot filozofiju, ir šai drošticamībai?

Kaligs: Domāju, kaut kāda nozīme tai noteikti ir. Jā, jā... Jau atkal, ir grūti runāt par sevi, bet man šķiet, ka filozofija palīdz nonākt pie domas, ka tas, vai jūs esat dzīvs vai miris, galu galā jau nav nemaz tik svarīgi. (Smejas.)

RL: Hm, šāds pavērsiens ir visai negaidīts, bet...

Kaligs: Varbūt tā var raisīt jūsos ilūziju, ka jūs nonāksiet kontaktā ar kaut ko tādu, kas pastāv ārpus laika. Un tā ir visai mierinoša doma. No otras puses, es teiktu tā: ja nezinātu, ka dzīve ir galīga un ka beigās gaida nāve, varbūt nebūtu nekādas motivācijas censties kaut ko saprast. Mūžīga, laikā neierobežota esamība atņemtu jebkādu stimulu kaut ko darīt.

RL: Tātad nāve kaut kādā ziņā pieprasa piepūli kaut ko saprast?

Kaligs: Jā, tā es teiktu.

RL: Vai jūs baidāties no nāves?

Kaligs: Nedomāju vis, ka baidos no nāves. Es baidos no daudzām citām lietām – piemēram, no sāpēm vai nokļūšanas slimnīcā, bet nāve... Nē, es neteiktu, ka baidos no nāves.

RL: Kas notiks jūsu nāves brīdī? Kas notiks ar to iegriezumu? Jūs teicāt, ka persona ir iegriezums aizkarā.

Kaligs: Nu, šī iegriezuma vairs nebūs. Bet Visums turpinās būt. Un varbūt tas lāgā pat nepamanīs, ka viena iegriezuma vairs nav. (Smejas.) Personiskajā līmenī tā, protams, ir dramatiska pārmaiņa, tikai domāju, ka manis tad jau vairs nebūs, nē.

RL: Dramatiska pārmaiņa. Pārmaiņa vienmēr ir no kaut kā uz kaut ko. Par ko pārmainīsies tas, ar ko es pašlaik runāju?

Kaligs: Varbūt tas pārmainīsies par “neesošo” – ja atceramies Platona “Sofistu”. (Smejas.)

RL: Bet jūs taču zināt, ka neesošais kaut kādā nozīmē ir.

Kaligs: Jā, bet citā nozīmē tas arī nav. (Smejas.)

RL: Bet vai kaut kādā nozīmē jūs būsiet pēc nāves?

Kaligs: Domāju, ka jā. Tādā nozīmē, ka es turpināšu būt dažu cilvēku atmiņās, tajā, ko esmu paveicis... Kaut kā tā.

RL: Paliks jūsu pēdas.

Kaligs: Jā, dažas pēdas.

RL: Bet jūsu prāts vienkārši izzudīs?

Kaligs: Jā, tā es domāju.

RL: Bet, ja ne, ko tad?

Kaligs: Ja ne? Nu, gan jau tad uzzināšu. (Smejas.) Vai ne? (Smejas.)

RL: To es jums novēlu.