Es varu ilgi šūpoties vārdos

Horhe Luiss Borhess: Vispirms gribu jūs lūgt: tikai tiešus jautājumus. Neprasiet man, piemēram, ko es domāju par nākotni, jo ir taču tik daudz nākotņu un neviena no tām nav līdzīga citai.

Daniels Borns: Tādā gadījumā es gribētu pavaicāt par jūsu pagātni, par jūsu ietekmēm un tamlīdzīgi.

Borhess:Es varu jums pastāstīt par to, kas ir ietekmējis mani, bet ne par manu varbūtējo ietekmi uz citiem. Par to es nezinu neko, un tas mani neinteresē. Par sevi es domāju vispirms kā par lasītāju, pēc tam arī kā par rakstītāju, bet tas nav tik svarīgi. Es domāju, ka esmu labs lasītājs. Es esmu labs lasītājs vairākās valodās, jo īpaši angļu valodā, jo dzeju es iepazinu nevis caur savu dzimto spāņu valodu, bet caur angļu valodu – caur mana tēva mīlestību uz angļu dzejniekiem Svinbērnu, Tenisonu, arī Kītsu, Šelliju un citiem. Dzeju es izjutu kā kaut ko līdzīgu burvestībai. Es to nesapratu, bet es to izjutu. Tēvs ļāva man brīvu vaļu savā bibliotēkā. Kad es domāju par savu bērnību un zēna gadiem, es vispirms domāju par tajā laikā lasītajām grāmatām.

Borns: Jūs patiešām esat grāmatnieks. Vai varat paskaidrot, kā jūsu grāmatnieciskums un antikvāra gaume ir palīdzējusi jūsu rakstniecībai izteiksmes svaiguma nozīmē?

Borhess:Es nezinu, vai manis rakstītajā ir kāds svaigums. Es domāju par sevi kā par cilvēku, kurš patiesībā pieder 19. gadsimtam. Es esmu dzimis pagājušā gadsimta priekšpēdējā, 1899. gadā, un arī manu lasītāja pieredzi ierobežo... Es lasu arī mūsdienu autorus, bet es uzaugu ar Dikensu, Bībeli un Marku Tvenu. Protams, mani interesē pagātne. Varbūt viens no iemesliem ir tas, ka pagātni nav iespējams izmainīt. Proti, pat tagadni ir grūti mainīt. Bet pagātne galu galā ir tikai atmiņas, sapnis. Ziniet, man liekas, ka manis paša pagātne pastāvīgi mainās, kad es to atceros vai lasu kaut ko, kas mani interesē. Es domāju, ka esmu lielu pateicību parādā daudziem rakstniekiem – tiem rakstniekiem, kurus esmu lasījis vai kuri bija daļa no savas valodas, daļa no tradīcijas. Valoda pati par sevi ir tradīcija.

Stīvens Keips:Varbūt pievērsīsimies jūsu dzejai... Mūsdienu dzejnieks Gerijs Snaiders apraksta savu dzejas teoriju dzejolī ar nosaukumu Riprap. Viņa domām, šķiet, ir kas kopīgs ar jūsu dzeju, un es gribētu citēt īsu fragmentu no šī dzejoļa, kurā viņš izsaka savu attieksmi pret vārdiem dzejā.

Borhess: Jā, bet kāpēc īsu fragmentu? Garš fragments būtu labāk, vai ne? Es gribu izbaudīt šo rītu.

(Stīvens Keips lasa Gerija Snaidera dzejoli “Riprap”.)

Keips: Dzejoļa virsraksts nozīmē ceļa bruģēšanu ar akmeņiem stāvās, slidenās nogāzēs, lai zirgi varētu tikt kalnā.

Borhess:Viņš, protams, raksta, izmantojot dažādas metaforas, bet es ne – es rakstu vienkārši. Bet viņam ir angļu valoda, ar ko spēlēties, man tās nav.

Keips: Snaiders, šķiet, salīdzina vārdu likšanu dzejolī ar celiņa bruģēšanu, kur katrs akmens ir savienots ar blakus esošajiem akmeņiem. Vai jūs piekrītat šādai dzejoļa struktūras izpratnei, vai arī tā ir tikai viena no daudzām iespējamām pieejām?

Borhess:Es domāju tāpat kā Kiplings: “Ir sešdesmit deviņi veidi, kā sacerēt cilšu dziesmiņas,/ un ikviens no tiem ir īstais” – un Snaidera piegājiens arī var būt viens no īstajiem. Bet mana pieeja galīgi nav tāda. Man ienāk prātā ideja, un šī ideja var kļūt par stāstu vai dzejoli. Bet man ienāk prātā tikai izejas punkts un mērķis. Tad man ir jāizdomā vai kaut kā jāsagudro tas, kas notiek pa vidu, un to es daru, cik nu labi māku. Bet parasti, kad mani piemeklē iedvesma, es no visa spēka cenšos tai pretoties, taču, ja tā turpina uzmākties, man tā kaut kādā veidā ir jāuzliek uz papīra. Bet es nekad nemeklēju tēmas saviem darbiem. Tās atnāk pie manis mājās, tās var atnākt, kad es laižos miegā vai kad mostos. Tās atnāk Buenosairesas ielās vai vienalga kur un vienalga kad. Piemēram, pirms nedēļas man bija sapnis. Kad es pamodos – un šis sapnis bija murgs – es sev teicu: nu ko, šo murgu nav vērts pārstāstīt, bet tajā slēpjas kāds stāsts. Es gribu to atrast. Kad man liekas, ka esmu atradis, es to piecu vai sešu mēnešu laikā pierakstu. Es tiešām nesteidzos. Tātad man, teiksim tā, ir cita metode. Katram amatniekam, protams, ir sava metode, un man tā ir jārespektē.

Keips: Snaiders mēģina nodot savu apziņas stāvokli lasītājam, pēc iespējas samazinot prāta iejaukšanos. Viņa metode ir sajūtu tieša pārnešana uz tekstu un tālāk uz lasītāju. Vai jums šāds piegājiens nešķiet nedaudz ekstrēms?

Borhess: Nē, bet viņš, šķiet, ir ļoti piesardzīgs dzejnieks. Es savukārt esmu patiešām vecs un naivs. Es vienkārši eju taustīdamies, meklēdams ceļu uz priekšu. Piemēram, citi man stāsta, kāds vēstījums ir ieslēpts manos darbos. Baidos, ka tajos nav nekāda vēstījuma. Lūk – fabula, kāda ir tās morāle? Baidos, ka es to nezinu. Es vienkārši esmu sapņotājs un tikai pēc tam rakstnieks, bet vislaimīgākais es jūtos, kad esmu lasītājs.

Keips:Vai jūs domājat, ka vārdu iedarbības spēks ir kaut kas tāds, kas būtiski piemīt pašiem vārdiem vai tēliem, ko tie sevī nes?

Borhess: Jā, ja raksta, piemēram, sonetu, tad, vismaz spāņu valodā, jālieto noteikti vārdi. Un tos, protams, var lietot kā metaforas, īpatnējas metaforas, jo pie tiem ir jāturas. Es pat uzdrīkstētos teikt – tas, protams, ir radikāls apgalvojums –, ka, iespējams, angļu valodas vārds moon sakņojas kādā citā parādībā nekā latīņu vai spāņu luna. Vārda moon skaņai piemīt ilgstamība. Moon ir skaists vārds. Franču valodā arī skan skaisti: lune. Bet vecangļu valodā mēnesi sauca mona. Tas nepavisam nav skaists vārds, divas zilbes. Un grieķiski tas skan vēl sliktāk – selēnē, trīs zilbes. Bet moon ir brīnišķīgs vārds. Spāņu valodā šādas skaņas nav. The moon. Es varu ilgi šūpoties vārdos. Vārdi iedvesmo. Vārdiem ir pašiem sava dzīve.

Keips: Vai šī vārdam piemītošā “sava dzīve” jums liekas svarīgāka par tā nozīmi kontekstā?

Borhess: Es domāju, ka vārdu nozīmes ir vairāk vai mazāk nebūtiskas. Pati svarīgākā vai, teiksim, divas svarīgākās lietas ir emocijas un vārdi, kas dzimst no emocijām. Es nedomāju, ka ir iespējams rakstīt bez emocijām. Ja mēģina tā rakstīt, rezultāts ir samākslots. Man nepatīk tāda rakstīšanas maniere. Lai uzrakstītu patiešām izcilu dzejoli, par to jādomā kā par tādu, kas raksta pats sevi – par spīti autoram. Tam ir jāplūst.

Keips: Vai vienu mītu kopumu var aizvietot ar citu, saglabājot to pašu poētisko iedarbību?

Borhess: Man liekas, ka katram dzejniekam ir sava personiskā mitoloģija. Varbūt viņš pats to neapzinās. Citi man saka, ka es esot izveidojis savu personisko tīģeru, zobenu un labirintu mitoloģiju, bet es to nemaz neapzinos. Mani lasītāji savukārt ar to saduras visu laiku. Bet es domāju, varbūt tas ir dzejnieka pienākums. Kad es domāju par Ameriku, es allaž sliecos par to domāt Volta Vitmena vārdiem. Vārds “Manhetena” ir izgudrots speciāli viņam, vai ne?

Keips: Plaukstošas Amerikas tēls?

Borhess: Nuja. Tajā pašā laikā Volts Vitmens pats bija mīts, rakstoša cilvēka mīts; viņš nebija īpaši laimīgs cilvēks, ļoti vientuļš, taču viņš no sevis izveidoja spīdošu klaidoni. Es jau agrāk esmu teicis, ka Vitmens, iespējams, ir vienīgais dzejnieks pasaulē, kuram izdevies radīt no sevis mitoloģisku personu, un viena no trīsvienības personām ir lasītājs, jo, kad jūs lasāt Vitmenu, jūs esat Vitmens. Ļoti savādi, ka viņš to izdarīja, vienīgais pasaulē. Protams, Amerika ir radījusi arī citus pasaules mēroga rakstniekus. Jo īpaši Jaunanglija. Mūsdienu literatūra nebūtu tā, kas tā ir, bez Po, Vitmena un, iespējams, arī bez Melvila un Henrija Džeimsa. Savukārt mums, dienvidamerikāņiem, ir daudz rakstnieku, kuri ir nozīmīgi mums pašiem un Spānijai, bet ne visai pasaulei. Es nopietni uzskatu, ka spāņu literatūra iesākumā bija ļoti laba. Bet tad, sākot jau ar tādiem rakstniekiem kā Kevedo un Gongora, valodā ienāca kaut kāds sastingums; valoda jau vairs neplūst kā agrāk.

Borns: Vai to var teikt arī par 20. gadsimtu? Spāņu valodai, piemēram, ir Lorka.

Borhess: Bet es neesmu īpašs Lorkas cienītājs. Ziniet, man piemīt viens trūkums – man nepatīk vizuāla dzeja. Lorka ir nemitīgi vizuāls, un viņš lieto neparastas metaforas. Es, protams, zinu, ka viņš tiek augstu vērtēts. Esmu ar viņu ticies personiski. Lorka nodzīvoja gadu Ņujorkā, un šī gada laikā viņš neiemācījās nevienu vārdu angliski. Ļoti savādi. Es viņu satiku Buenosairesā. Un viņam paveicās, ka viņš tika nošauts. Tas ir labākais, kas dzejniekam var notikt. Skaista nāve, vai ne? Iespaidīga nāve. Pēc tam Antonio Mačado uzrakstīja to brīnišķīgo dzejoli par viņu.

Keips: Sarunās par valodu bieži tiek pieminēti hopi cilts indiāņi viņu īpatnējās valodas dēļ – kā piemērs tam, kā valoda un vārdi iespaido domāšanu...

Borhess: Es par to zinu ļoti maz. Bet mana vecāmamma man stāstīja par pampu indiāņiem. Viņa visu mūžu nodzīvoja Huninā – pilsētā, kas atradās uz civilizācijas rietumu robežas. Viņa man stāstīja par indiāņu aritmētiku. Viņa pacēla roku un teica: “Es tev iemācīšu pampu indiāņu aritmētiku.” – “Bet es nesapratīšu.” – “Sapratīsi gan,” viņa teica. “Skaties uz manu roku. 1, 2, 3, 4, daudz.” Bezgalību apzīmēja īkšķis. Esmu arī pamanījis, ka tiem, kas dzīvo pampās, ir ļoti īpatnēja attāluma izjūta. Viņi nedomā jūdzēs vai kilometros.

Borns: Kāds mans draugs no Kentuki stāsta, ka viņi attālumu izsakot tā: viena kalna, divu kalnu attālumā.

Borhess: Tiešām? Cik savādi.

Keips: Vai pāreja no spāņu uz angļu, vācu vai senangļu valodu piedāvā jums dažādus veidus, kā skatīties uz pasauli?

Borhess: Es nedomāju, ka valodas ir principā sinonīmiskas. Spāņu valodā ir ļoti grūti padarīt tekstu plūstošu, jo vārdi ir pārāk gari. Bet angļu valodā vārdi ir viegli. Piemēram, ja angļu valodā saka slowly vai quickly, tad dzirdama ir vārda jēdzieniskā daļa: slow-ly, quick-ly. Ir dzirdams slow un quick. Bet spāniski saka lentamente, rapidamente, un sadzirdamais ir -mente. Viens mans draugs tulkoja spāniski Šekspīra sonetus. Es teicu, ka viņam vajadzēs divus spāņu sonetus vienam angļu sonetam, jo angļu valodā vārdi ir īsi un precīzi, bet spāņu valodā tie ir pārāk gari. Un angļu valodai ir noteikti izteiksmes līdzekļi. Piemēram, angļu valodā ir iespējams pateikt: to explain away[1. Burtiski: "aizskaidrot projām", skaidrojot (vai it kā skaidrojot) kādu problēmu, izvairīties no tiešas atbildes vai minimalizēt problēmas aktualitāti.]. Kiplinga “Balādē par Austrumiem un Rietumiem” angļu virsnieks dzenas pakaļ afgāņu zirgu zaglim. Viņi abi jāj zirgos. Un Kiplings saka: “They have ridden the low moon out of the sky./ Their hooves drum up the dawn.”[2. Burtisks (neliterārs) parindenis - "Viņi ir izjājuši zemo mēnesi ārā no debesīm. / Viņu pakavi uzbango augšā rītausmu."]To nevar pateikt spāniski. Tas nav iespējams. Pat tādas vienkāršas frāzes kā he fell down vai he picked himself up[3. "Viņš nokrita zemē"; "viņš piecēlās augšā, saņēmās pēc neveiksmes, kritiena."]spāniski nevar pateikt. Ir jāsaka: “viņš piecēlās, cik veikli vien spēja” vai jāizlīdzas ar kādu tikpat neveiklu parafrāzi. Bet angļu valodā ar verbiem un postpozīcijām var izdarīt ļoti daudz. Var rakstīt: dream away your life, live up to[4. Burtiski: "aizsapņot projām dzīvi", pavadīt dzīvi bezdarbībā, it kā sapņojot; "live up to" ir burtiski netulkojams idiomātisks izteiciens ar nozīmi "attaisnot, piepildīt" (piem., cerības, reputāciju).]. Spāņu valodā to nav iespējams pateikt. Tad vēl ir arī salikteņi. Piemēram, wordsmith[5. Burtiski: "vārdkalis", vārda meistars.]. Spāniski tas būtu un herrero de palabras – skan diezgan samāksloti, diezgan lempīgi. Bet vācu valodā to ir iespējams izdarīt vēl labāk nekā angļu. Jo vācu valoda ļauj visu laiku veidot jaunus vārdus, bet angļu valoda ne. Tajā nav dota tā pati brīvība, kas bija anglosakšiem. Tur, piemēram, ir tāds vārds kā sigefolc, uzvarētāji ļaudis. Senangļu valodā šie vārdi neskan samāksloti, turpretī spāņu valodā to nevar izdarīt. Bet spāņu valodai arī piemīt savs skaistums – tās skaņas ir ļoti tīras. Angļu valoda ir zaudējusi atvērtos patskaņus.

Keips: Kas izraisīja jūsu interesi par anglosakšu dzeju?

Borhess: Es zaudēju redzi un nevarēju vairs lasīt, kad mani iecēla par Argentīnas Nacionālās bibliotēkas galveno bibliotekāru. Es sev teicu, ka neļaušos izmisumam un sevis žēlošanai. Es pamēģināšu kaut ko citu. Atceros, man mājās bija Svīta “Anglosakšu lasāmgrāmata” un “Anglosakšu hronikas”. Un es sev teicu: “Nu ko, pamēģināsim anglosakšu valodu.” Tā es sāku; es izstudēju Svīta “Anglosakšu lasāmgrāmatu”. Un es to iemīlēju caur diviem vārdiem. Šie divi vārdi, es tos labi atceros, bija Londonas un Romas vārdi anglosakšu valodā: Lundenburh un Romeburh. Un tagad es mācos senskandināvu valodu – tajā ir vēl skaistāka literatūra nekā vecangļu valodā.

Keips: Kā jūs aprakstītu 20. gadsimta mitoloģiju rakstniekiem?

Borhess: Es nedomāju, ka to vajadzētu darīt apzināti. Nevajag censties būt mūsdienīgam. Jūs jau tāpat esat mūsdienīgs. Tas, kas pastāv mitoloģijā, attīstās visu laiku. Personīgi es domāju, ka varu iztikt tikai ar grieķu un senskandināvu mitoloģiju. Piemēram, es nedomāju, ka man būtu vajadzīgas lidmašīnas vai vilcieni, vai automašīnas.

Borns: Vai kaut kādā tulkošanas brīdī jūs esat sajutis, ka, to darot, jūs palīdzat savam lasītājam saprast un novērtēt jūsu paša darbus?

Borhess: Nē, es nekad nedomāju par saviem darbiem. Atbrauciet pie manis uz Buenosairesu, es jums parādīšu savu bibliotēku. Jūs tajā neatradīsiet nevienu manu grāmatu, nedz arī kādu grāmatu par mani. Es pie tā ļoti piedomāju – es izvēlos grāmatas savai bibliotēkai. Kas es tāds esmu, lai gozētos grāmatplauktā blakus seram Tomasam Braunam vai Emersonam. Es neesmu nekas.

Borns: Tātad Borhess rakstnieks un Borhess tulkotājs ir divas pilnīgi atsevišķas būtnes?

Borhess: Jā, tā ir. Kad tulkoju, es cenšos neiejaukties. Es cenšos radīt labu tulkojumu un arī būt dzejnieks.

Borns: Jūs teicāt, ka savos darbos nekad neesat centies ielikt kādu nozīmi.

Borhess: Redziet, es domāju par sevi kā par ētisku cilvēku, bet necenšos mācīt ētiku. Man nav nekā, ko citiem mācīt. Es maz ko zinu no mūsdienu dzīves. Es nelasu avīzes. Man nepatīk politika un politiķi. Neesmu nevienā partijā. Mana privātā dzīve ir mana privātā darīšana. Cenšos izvairīties no fotogrāfiem un publicitātes. Mans tēvs arī bija tāds pats. Viņš man teica: “Es gribētu būt Velsa Neredzamais cilvēks.” Viņš ar to lepojās. Kad biju Riodežaneiro, neviens tur nezināja manu vārdu. Tur es tiešām jutos neredzams. Taču publicitāte mani kaut kā ir uzgājusi. Ko es tur varu darīt? Es to nemeklēju. Tā mani ir atradusi. Protams, ja cilvēks dzīvo līdz 80 gadiem, viņš nevar visu laiku palikt neredzams.

Borns: Runājot par nozīmes klātbūtni vai neesamību jūsu darbos... Kafkas darbos viscaur klātesoša ir vainas tēma, jūsu darbos viss, kas notiek, notiek ārpus vainas.

Borhess: Jā, tā ir taisnība. Kafkam piemita vainas sajūta. Es domāju, ka man tā nepiemīt, jo es neticu brīvajai gribai. Ko esmu padarījis, tas ir padarīts – vai nu man, vai caur mani. Bet, stingri ņemot, ne es to esmu darījis. Tā kā es neticu brīvajai gribai, es nevaru izjust vainu.

Borns: Vai to varētu saistīt ar jūsu teikto, ka elementu kombināciju skaits ir galīgs un ka tāpēc ideju radīšana īstenībā ir tikai pagātnes atklāšana no jauna?

Borhess: Domāju, ka jā. Man liekas, ka katrai paaudzei ir no jauna jāuzraksta pagātnes grāmatas, tikai nedaudz citādā veidā. Kad es rakstu dzejoli, šis dzejolis jau ir ticis uzrak­stīts neskaitāmas reizes pirms manis, bet man tas ir jāatklāj no jauna. Tas ir mans morālais pienākums. Man liekas, ka mēs visi cenšamies pateikt to pašu, tikai katrs nedaudz citādi, bet pašu valodu diez vai var izmainīt. Džoiss, protams, mēģināja to darīt. Bet viņam tas neizdevās, kaut arī viņš uzrakstīja dažas brīnišķīgas rindas.

Borns: Vai jūs teiktu, ka visi atkal un atkal no jauna uzrakstītie dzejoļi ir atgriešanās pie tās pašas labirinta sienas?

Borhess: Jā, tā ir. Tā ir laba metafora, jā. Protams, ka tā ir.

Borns: Jūs esat tulkojis arī Folknera “Mežonīgās palmas” (The Wild Palms).

Borhess: Jā, bet tā grāmata man ne sevišķi patīk. “Gaisma augustā” (Light in August), manuprāt, ir daudz labāka. Tāpat arī grāmata, ko viņš pats nopēla. “Svētnīca” (Sanctuary) ir ļoti neparasta grāmata. Tas bija pirmais Folknera romāns, ko es lasīju, un pēc tā es izlasīju arī citus. Esmu lasījis arī viņa dzeju.

Borns:Kā jūs, tulkojot Folkneru, tikāt galā ar vietējo kolorītu viņa grāmatā? Vai jūs turējāties pie normālas spāņu valodas vai arī mēģinājāt izmantot kādu izloksni?

Borhess:Nē, es domāju, ka, tulkojot slengu, ir jāturas pie normālās spāņu valodas, jo... jo citādi tiek panākts citāds lokālais kolorīts. Piemēram, argentīniešu poēma “Gaučo Martins Fjerro” angliski ir pārtulkota kovboju slengā. Es teiktu, ka tas nav pareizi, jo, to lasot, jādomā par kovbojiem, nevis par gaučo. Es “Martinu Fjerro” tulkotu cik tīrā angļu valodā vien iespējams. Jo, kaut arī kovbojs un gaučo pieder pie viena vīriešu tipa, mēs par viņiem domājam atšķirīgi. Kad mēs, piemēram, domājam par kovboju, mēs domājam par šaujamieročiem. Bet, domājot par gaučo, mēs domājam par dunčiem un divkaujām. Tas ir pavisam kas cits. Es esmu redzējis, kā tas notiek. Esmu redzējis, kā gadus septiņdesmit piecus vecs vīrs izaicināja jaunu vīrieti uz divkauju, tam sakot: “Es tūlīt būšu atpakaļ.” Viņš atgriezās ar diviem ļoti bīstama izskata dunčiem, vienam bija sudraba spals, un viens no tiem bija lielāks par otru. Viņš tos uzlika uz galda un teica: “Nu, izvēlies sev ieroci.” Lūk, to sakot, viņš izmantoja retorisku paņēmienu. Viņš ar to gribēja teikt: “Tu vari izvēlēties garāko dunci, man vienalga.” Un jaunais vīrietis, protams, atvainojās. Vecajam vīram mājās bija daudz dunču, bet viņš tīšuprāt izvēlējās šos. Šie abi dunči teica: “Vecais vīrs zina, kā rīkoties ar dunci, viņam vienalga, ar kuru no tiem cīnīties.”

Borns: Tas atsauc atmiņā jūsu stāstus.

Borhess: Protams, šo tēmu es esmu izmantojis savos stāstos; personisks pieredzējums neglābjami pārtop stāstā.

Borns: Šajā stāstā ir slēpta nozīme, bet jums šī nozīme nav jāformulē, jums ir tikai jāizstāsta notikums.

Borhess: Nu, nozīme ir tāda, ka tas vīrs bija bandīts, viņš bija krāpnieks. Bet tajā pašā laikā viņam bija savs goda kodekss. Proti, viņam nebūtu nācis prātā uzbrukt bez godīga brīdinājuma. Viņš zināja, kā tās lietas tiek kārtotas. Tas viss notika ļoti, ļoti lēni. Viens gaučo varētu iesākt, slavējot citu gaučo. Tad viņam mēle niezētu pateikt, ka tur, no kurienes otrs nāk, neviens neprot cīnīties un ka varētu viņu pamācīt. Pēc tam otrs viņu pārtrauktu ar uzslavas vārdiem un pēc tam teiktu – “iziesim uz ielas”, “izvēlies ieroci” un tā tālāk. Bet tas viss tika darīts ļoti lēni, ļoti maigi. Nez, vai šāda veida retoriku kāds vēl izmanto. Droši vien nē. Tagad viņi lieto šaujamieročus, revolverus, un viss goda kodekss ir izčibējis. Cilvēku var nošaut no attāluma.

Borns: Dunču cīņa ir intīmāka.

Borhess: Tā ir intīma, jā. Es esmu lietojis šo vārdu – kāda dzejoļa nobeigumā. Kādam vīram tiek pārgriezta rīkle, un tad es saku – “intīmais naža gals pie viņa rīkles”.

Borns: Jūs teicāt, ka jauniem rakstniekiem vajadzētu sākt ar veco literatūras formu un klasiķu atdarināšanu.

Borhess: Es domāju, ka tas ir godīguma jautājums. Ja kāds grib kaut ko atjaunot, viņam ir jāparāda, ka prot izdarīt to, kas jau ir darīts pirms viņa. Nevar sākt ar jaunievedumiem. Piemēram, nevar sākt ar brīvo pantu. Jāsāk ar sonetu vai kādu citu jau gatavu dzejas formu un tikai pēc tam jāķeras pie kaut kā jauna.

Borns: Vai tas tomēr nav atkarīgs no auditorijas?

Borhess: Nē, es nekad neesmu domājis par auditoriju. Kad nodrukāja manu pirmo grāmatu, es to nesūtīju uz grāmatnīcām vai citiem dzejniekiem; es vienkārši izdalīju tās eksemplārus draugiem – kādus 300 eksemplārus es atdevu draugiem. Grāmata nenonāca pārdošanā. Bet tajā laikā, protams, neviens rakstnieks nedomāja par slavu vai panākumiem. Tādas domas mums 20.–30. gados bija svešas. Mēs domājām par rakstīšanu kā par aizraušanos vai kā par sava veida likteni. Kad es lasīju De Kvinsija “Autobiogrāfiju”, es uzzināju, ka viņš vienmēr apzinājies, ka viņa dzīve būs rakstnieka dzīve. Tāpat arī Miltons un, šķiet, Kolridžs. Viņi to vienmēr bija zinājuši. Viņi zināja, ka savu dzīvi atdos literatūrai, lasīšanai un rakstīšanai, kas, protams, iet roku rokā.

Borns: Jūsu īsajā stāstā “Borhess un es” un dzejolī “Vērotājs” redzama aizraušanās ar dubultnieka ideju. Vai mēs varētu lūgt nerakstnieku Borhesu teikt kādus vārdus par rakstnieka Borhesa daiļradi – vai tā viņam patīk vai ne.

Borhess: Man tā ne visai patīk. Es dodu priekšroku oriģināliem tekstiem. Es dodu priekšroku Čestertonam un Kafkam.

Borns: Vai tādā gadījumā tas, ka jūsu Buenosairesas bibliotēkā nav nevienas Borhesa grāmatas, ir nerakstnieka Borhesa lēmums?

Borhess: Jā, protams. Manā mājā nav atrodama neviena Borhesa grāmata, jo es viņu brīdināju, ka viņš man ir apnicis līdz nāvei. Es viņu brīdināju par to, kā jūtos. Bet ko lai es daru? Jāsamierinās ar viņu. Man liekas, ka ikviens tā droši vien jūtas.

Borns: Mani allaž ir fascinējis kāds Žana Pola Sartra izteikums. Viņš teica: “Cilvēks cilvēkam ir burvis.” Ko jūs par to domājat? Vai jūs tam piekrītat?

Borhess:Cilvēks ir burvis?

Borns:Viņš izgudro idejas, pasaules likumus un cenšas panākt, lai līdzcilvēki tiem notic. Vai jūs tam piekrītat?

Borhess: Man liekas, ka tas ir īpaši attiecināms uz rakstniekiem un dzejniekiem, vai ne? Protams, arī uz teologiem. Galu galā, domājot par Trīsvienību, tā ir daudz dīvaināka nekā Edgars Alans Po. Tēvs, Dēls un Svētais Gars, un tie visi kopā veido vienu Būtni. Ļoti, ļoti savādi. Bet neviens jau it kā tai netic. Vismaz es neticu.

Borns: Bet mītiem taču nav jātic, lai tie darbotos.

Borhess:Nē, un tomēr es brīnos. Piemēram, mūsu iztēle pieņem kentauru, bet nepieņem, teiksim, bulli ar kaķa seju. Nē. Tas nebūtu labi, pārāk jau nu vulgāri. Bet mēs pieņemam Mīnotauru, kentauru, jo tie ir skaisti. Vismaz mēs par tiem domājam kā par skaistām būtnēm. Protams, tie ir daļa no tradīcijas. Bet Dante zināja grieķu mītus ar romiešu autoru starpniecību. Un viņš domāja par Mīnotauru kā par bulli ar bārdaina cilvēka galvu. Ļoti neglīts radījums. Daudzajos Dantes izdevumos redzams tieši šāds Mīnotaurs, bet parasti Mīnotauru iztēlojas kā cilvēku ar buļļa galvu. Bet, tā kā Dante bija lasījis, ka Mīnotaurs ir semi-bovem, semi-hominem, viņš to iztēlojās šādi. Un mūsu iztēle tik tikko spēj pieņemt šādu tēlu. Bet, domājot par mītiem, ir kāds ļoti kaitīgs mīts, tas ir mīts par valstīm. Proti, kāpēc man būtu jādomā par sevi kā par argentīnieti un nevis čīlieti vai urugvajieti? Es tiešām nezinu. Visi tie mīti, ko mēs sev uzspiežam, – un tie dzemdina naidu un karus – ir ļoti kaitīgi. Es ceru, ka beigu beigās valdības un valstis izzudīs un mēs vienkārši būsim, hmm, kosmopolīti.