Kas cits mums atliek

Rakstā izmantotas grāmatas:
Milošs, Česlavs. Sagūstītais prāts. R., Zvaigzne ABC, 1999;
Milošs, Česlavs. Dzimtā Eiropa. R., Zvaigzne ABC, 2011;
Franaszek A. Miłosz. Biografia. Kraków, 2011; C
zesław Miłosz. Jarosław Iwaszkiewicz. Portret podwójny. Zeszyty Literackie, 2011;
Iwaszkiewicz, Jarosław. Pogoda czasu. W-wa Iskry, 2006.

Svētku dienas pavadu laukos. Krāsnis izdodas iekurināt ar trešo reizi. Kad māja iesilst, sameklēju pāris pavecu grāmatu – divas poļu dzejas izlases, vienu noveļu izlasi un 60. gadu beigu krājumu ar nosaukumu “Meitene un baloži”. Vēl dažas grāmatas atvedu no Rīgas – “Panny z Wilka”, “Pasje Błędomierskie”, “Wiersze” –, šo grāmatu lappusēs meklēšu iespēju atjaunināt kādu tēlu, kas poļu valodā un literatūrā ir tikpat svarīgs un pretrunīgs kā, teiksim, Jānis Sudrabkalns vai Edvards Virza latviski.

Tas ir Jaroslavs Ivaškevičs, dzimis 1894. gada 20. februārī Kalņika miestā Ukrainā, Polijas pierobežā, miris 1980. gada 2. martā Varšavā. Lai runātu par valsti, kura mums it kā atrodas tik tuvu, taču vienlaikus daudziem arī nepamatoti tālu, nākas uzsvērt kopīgo, personiskos orientierus. Tā, lūk, man te arī ir pierobeža (Lietuvas), mani gadugājumi (mans vecvecvectēvs nomira gadu vēlāk, sagaidījis manu ierašanos pasaulē) un manis iztēlotais Sudrabkalna–Virzas sakausējums kā poļu liriķa, dramaturga un stāstnieka Jaroslava Ivaškeviča atveids Latvijas lasītājiem. Sudrabkalna un Virzas piesaukšanai, starp citu, ir pamats – Ivaškevičs ir ne tikai abu laikabiedrs, bet arī stilistiski iemieso kaut ko no abiem – Sudrabkalna teksta un melodijas tīrību, veiklumu un smaida iespēju viņa dzejā un Virzas pamatīgumu un niansētību prozā; arī attiecības ar atšķirīgām valsts iekārtām un draugiem, šīm iekārtām mainoties, Ivaškevičam veidojās ne mazāk sarežģītas kā šiem abiem Latvijas rakstniekiem.

Ivaškeviča profils būtu veiksmīgi izmantojams iedomātām pastkartēm – tikai viņa laiks, kā dažkārt ilga mūža dzīvotājiem, jāsadala daudzos savstarpēji grūti salīdzināmos posmos, un pastkartes ar viņa vārdu dotos līdzi dažādiem adresātiem viņu pirmskara, kara un pēckara ceļos – gandrīz vai visā 20. gadsimta garumā. Piemēram, pirmā pastkarte – jauns nomales (sauktas par kijovščinu) dzejnieks pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti, strādājot par privātskolotāju Polijas un Piedņepras Ukrainas muižās un pāris gadu dienējot Polijas armijas 221. kājnieku pulkā līdz ar citiem brīvprātīgajiem, nonācis galvaspilsētā, Varšavas centra klubu kafejnīcu gaismās un grāmatu plauktos. Apkārt ciešā lokā – ne mazāk izskatīgi un veiksmīgi jaunie dzejnieki, grupas Skamandrs dalībnieki.

Otrā pastkarte – plaukstošās Polijas Republikas ierēdnis, Sejma maršala sekretārs, kurš paralēli lietišķajiem pienākumiem vienā gadā (1923) paspēj izdot trīs prozas krājumus un par tiem izpelnās ievērību, kas pārsniedz viņa dzejnieka slavu.

Trešā pastkarte – 20. gadu Eiropas kaismīgs apceļotājs ar ērtu ādas čemodānu pie rokas un piezīmju bloknotu kabatā; vīrietis ar burvīgi mierinošu smaidu. Viņš labprāt fotografējas Dienviditālijā, bet tikpat labi – uz Polijas pakalnu fona. Pāris gadus vēlāk jauna pastkarte – students Parīzē, PEN kongresa dalībnieks, divu svaigu, astrāliem virsrakstiem apveltītu, Rembo “Ilumināciju” ietekmes apstarotu dzejoļkrājumu autors (“Kasīdas” un “Mēness aust”), var fotografēties uz Intelektuālās ūnijas kongresa dalībnieku fona Vīnē. Šajā pastkartē viņam rokā vai nu prozas krājums ar īpatnējo nosaukumu “Vīru vienošanās”, vai “Dienas grāmata un nakts grāmata” – dzeja, kur, atšķirībā no prozas smalkuma, visai deklaratīvi mēģināts noteikt to, kas ir “savējais”, poliskais, iepretī Eiropas tā laika dažādības piedāvājumam.

Trīsdesmito gadu pastkartē redzam pārliecinātu jaunu vīrieti, divu meitu tēvu Kopenhāgenā vai ceļā no tās; visbiežāk ar sunīti klēpī un meitām – labi ģērbtajām jaunkundzēm – pie sāniem. Gadās arī pa kādai pastkartei, kur rakstnieks redzams tāpat, uzvalkā, atlaidies mazajos akmentiņos Ziemeļjūras pludmalē. Karam sākoties, uz pastkartes var gadīties tā laika oficiālā seja: dārzniecības Stawisko vadītājs Leons Ivaškevičs (pases vārds). Tas pats cilvēks, tikai ar vārdu “Jaroslavs” raksta Itālijas ceļojumu atmiņas un ar sievas aktīvu palīdzību savā namā pie Varšavas izmitina un glābj daudzus Varšavas sacelšanās dalībniekus, poļu un ebreju kultūras darbiniekus; būdams Polijas Rakstnieku savienības ierēdnis, publicists un Varšavas teātra literārās daļas vadītājs, sacer aizstāvības rakstus kultūras pieminekļiem...

Būdams apveltīts ar apskaužamām darba spējām un, teju šķiet – ar daļu citiem nepiederoša laika, Ivaškevičs rakstījis gan dzejoļus, prozu, lugas un dramatizējumus, gan dokumentālas skices no ārzemju braucieniem, gan tulkojis. Viņa balsī poļu lasītāji iepazinuši daudzus franču autorus: Rembo, Klodēlu, Židu, Žirodo, krievu prozas meistarus Tolstoju un Čehovu, dāņus – starp tiem Kirkegoru, Bangu un Andersenu, kā arī atdzejotājam un klasiskās dzejas pielūdzējam un reformētājam tik svarīgo Šekspīru, ko Ivaškevičs esot tulkojis droši un novatoriski. Līdzīgi Sudrabkalnam, arī Ivaškevičs dēvējams par vienu no radošākajiem sava laika portretētājiem kultūras notikumu recenzijās; vēl viena abu līdzība ir īpašā jūtība pret mūziku, izpratne un iedziļināšanās, to vērtējot.

Ivaškeviča dzejoļi latviešu valodā lasāmi Kārļa Krūzas vienas vasaras mīlestības darbā – 1937. gadā tapušajā “Poļu dzejas izlasē” un dažādu atdzejotāju sarūpētajā izlasē ar himnas rindu nosaukumā: “Kamēr mēs vēl dzīvi” (1971). Pagaidām tās ir vienīgās poļu dzejas antoloģijas, kas izdotas latviešu valodā. Mēģinu iztēloties, kāds priekšstats par Ivaškeviču varētu rasties tikai no šiem krājumiem. Krūzas versijā Ivaškevičs ir īsts 30. gadu dzejnieks, gluži kā no pirmās pastkartes; aizrautīgs un silts tembrs, tulkots vienā vasarā, vienā elpas vilcienā. “Es gaidu, daudz kaut dienai dēku:/ Nāks vakars zvaigžņu vaiņagā,/ Kad, metot malā puscilvēku,/ Par pusdievu man jāstaigā.// Es melnās ēnās atkal grimstu,/ Ar tevi miesas mezglos siets,/ Un atmiņās vairs nesaslimstu,/ Ka rīta rasai pāri iets.”

Septiņdesmito gadu izlasē citu paskopi pārstāvētu (taču pasaulē šobrīd it labi pazīstamu) laikmetīgo poļu autoru lokā Ivaškeviča balss šķiet saraustāmies zilbēs – kā jau dažkārt antoloģijās, arī šajā grāmatā nav sazīmējams kaut cik vienots atsevišķa autora tēls. Publikācijā pārstāvēti tā laika jaunākie dzejoļi, tāli no “pusdieva” dziesmām – griezīgāki un plakātiskāki, it kā autora jaunības mūzika, dabas tēlu slāņi, kuru dēļ viņš nereti virspusīgi uzlūkots kā ainavu apdziedātājs un “laikapstākļu vērotājs” dzejā, ir palikuši aiz teksta; 60. gadu nogalē tas atgādina nošu pierakstu, ko ne katrs spēj iztēlē pārvērst mūzikā. Tā es nospriedu un liku mūzikas salīdzinājumus mierā, bet nepagāja ilgs laiks, un izrādījās, ka par to izteicies arī Česlavs Milošs, poļu nobelists, kura personība un rakstnieka mantojums 2011. gadā bijis poļu kultūras procesu zenītā. (2011. gads Polijā un Lietuvā bija izsludināts par Česlava Miloša gadu.) Lūk, 1988. gadā Milošs piezīmēs par Ivaškeviču raksta: “Jaroslava dzejoļi ir vārdi mūzikai, kuras partitūra nav uzrakstīta, bet kas savā veidā tomēr ir dzirdama. Tā nav bieži minētā “dzejoļa muzikalitāte”, jo viņa dzejoļi nerada mūziku; taču tie mūs aizved mūzikā – bieži starp orķestra partijām.”

Starp latviski publicētajiem rodami arī vairāki teksti, kuru vēstījums 70. gadu sākumā latviešu lasītājam varētu būt pat zīmīgāks nekā tajā pašā laikā poļiem: “Vajag būt patiesam/ rūgtuma brīdī/ pacelt balsi/ kad visas lapsas paslēpušās alās/ runāt skaļi/ kad pārējie čukst// Cik maz tādu/ kas to spēj.” (atdzejojis Jezups Laganovskis) Poļu lasītājiem, pēc manām domām, tas varētu pazust lielākā stāstā par pieklusinātajām balsīm, – jo īpaši tādēļ, ka Jaroslavs Ivaškevičs visnotaļ iekļāvās sava laika literatūras nomenklatūrā un netika uzurpējis apspiesto nāciju un domātāju aizstāvja lomu savā dzejā; ar to Polijā daudz spilgtāk nodarbojās viņa kolēģi.

Kāds cits Ivaškeviča dzejolis, šķiet, saistīts ar Česlava Miloša pazīstamo eseju “Sagūstītais prāts”: “Iksu – pazinu/ Igreku – pazinu/ Zetu – pazinu// dārgie/ cik ātri izplēn viņu dzejas// manas izplēnēja vēl pirms uzrakstīšanas” (1963). Taisnība tiem, kuri atceras – Miloša grāmatā “Sagūstītais prāts” (1958., latviešu valodā 1991. gadā Ulža Bērziņa tulkojumā) abu laikabiedrus apzīmēja citi burti: alfa, beta, gamma un delta. Viens no Miloša un Ivaškeviča draugiem, sistēmas pārvērstajiem tēliem, grāmatā apzīmēts ar burtu alfa, bija Ježijs Andžejevskis, ar kuru plecu pie pleca Ivaškevičs darbojās vācu okupācijas gados, glābjot Polijas ebrejus, palīdzot pagrīdes darbiniekiem izdzīvošanai nepieciešamo produktu, preču, ieroču un dokumentu sagādē, rūpējoties par patriotisko, attiecīgi – nelegālo izglītību u.tml. Andžejevskis, kam pieder Andžeja Vajdas kino meistardarba “Pelni un dimants” stāsta pamats, bija biežs viesis Ivaškeviča un viņa sievas Annas mājā, sauktā par Stavisku. Māja jeb, precīzāk, muiža atradās un aizvien lepni slejas Podkovā Lešnā. Lai arī Lešnas vilcienu pietura tagad šķiet netālu no Varšavas, biezo mežu ieloks kara laikā ļāva to padarīt par teju suverēnu pasauli (vācu okupācijas laikā tā brīnumainā kārtā palika pasargāta; 1945. gadā, kad Ivaškevičs bija Poļu Teātra literārais direktors, daļu mājas savā rīcībā pārņēma NKVD un, kā piezīmējis Ivaškevičs, izzaga, cik varēja aiznest). Ivaškevičs, lai arī visu mūžu aktīvi uzturējās Varšavā un bieži – citur Eiropā, kopš 30. gadiem Staviskā veidoja savu alternatīvu salonu un literāro kafejnīcu kultūras pasākumiem – rīkoja mākslas vakarus, lasījumus, koncertus. Tieši tur, Ivaškeviča aicināts, nedēļām ciemojās jaunais Česlavs Milošs un guva pirmos iespaidus par poļu salonu vidi, tur iepazinās ar ievērojamiem ļaudīm, dažādu mākslu pārstāvjiem. Staviskā pirms kara pašu autoru izpildījumā skanējuši Ivaškeviča brālēna un apbrīnas objekta Karola Šimanovska opusi, vēlāk, kara laikā, Vitolda Lutoslavska skaņdarbi; salona klavieres pēc kara spēlējis arī Arturs Rubinšteins.

Man šķita, ka Ivaškeviča un Miloša saikne pastāv vien tekstuālu sakarību un savstarpēju atsauču līmenī, taču nesen Polijā izdotā grāmata “Dubultportrets. Milošs un Ivaškevičs. Vēstules” (2011) atklāj abu rakstnieku attiecības visa mūža garumā. Nejauši uzgāju šo darbu citu “Miloša gada” izdevumu plašajā klāstā; abu vīru draudzība pat skaidrāk nekā viņu teksti, lasot tos atsevišķi, viņu dzīves ļauj uzlūkot kā sava gadsimta Polijas un, plašāk raugoties, visas dzelzs priekškara nošķeltās Eiropas likteņa dramatizējumu, pietuvinājumu, kas, iespējams, var palīdzēt saprast kaut ko no sagūstītā un brīvību alkstošā prāta ceļiem, kādus katra savā veidā mērojušas šīs divas personības.

Viļņas Stefana Batorija universitātes students Česlavs Milošs vērsās pie dzejas virtuoza Ivaškeviča, aizsūtīdams viņam savus dzejoļus ar aizkustinošu, pielūgsmes pilnu pavadvēstuli. Grāmatā iekļautās vēstules palīdz tuvumā aplūkot tādas rakstnieku dzīves un viedokļu šķautnes, ko, daiļdarbos atklājot, nāktos ilgi atbrīvot no mākslinieciskā “ietērpa”. Grāmatā, tāpat kā tās iznākšanas gadā, tiesa, dominē Milošs, ne tik daudz Ivaškevičs (jo vairāk tādēļ, ka ir saglabājušās tikai dažas no Ivaškeviča vēstulēm jaunajam dzejniekam). Tā atklāj vilšanās, lūzumposmus attiecībās (vienam ar otru, ar sevi, ar valsti, ar valstīm), ko Ivaškevičs izpauž pieticīgākos, Milošs – bieži it neapvaldītos vārdos.

Vēstulēs Ivaškeviča un Miloša personības atklājas kā ideāls pretstatu pāris: divi sava laikmeta rakstnieki ar vienādu spēku, proporcionālām darba spējām un nepieciešamību apzināti atspoguļot laikmetu, nevis “tikai sevi”. Ivaškevičs vairākkārt gan dienasgrāmatās, gan vēstulēs citiem draugiem min pārsteigumu un aizkustinājumu, saņemot no jaunā autora vēstuli. Ivaškevičs atceras: “...vēstule bija tik interesanta, intensīva un inteliģenta, ka atbildēju viņam. Bet pēc pāris nedēļām jaunais cilvēks jau sēdēja pie ēdamgalda Staviskā. Tā sākās draudzība, mūsu sarakste un abpusējais sarūgtinājums, tā sākās šīs sāpīgās attiecības, kas aizvien tumši pulsē ja ne manā sirdī, tad plaukstās...” (Vēstuļu un piezīmju apkopojums “Portreti uz malām”, 2004)

Miloša pirmā uzruna Ivaškevičam sākas ar vārdiem: “Es Jūs dievinu. Katrs Jūsu dzejolis man nes atklāsmi. Tādēļ vēršos pie Jums ar lūgumu novērtēt manus dzejoļus. Neko nezinu. Vai rakstītais ir labs vai tikai atvedināts no zināmas literārās kultūras – nezinu. [..] Pasakiet man, lūdzu. Jūs esat mans dārgākais draugs un skolotājs. Jūsu viedokli uzskatīšu par izšķirošu jautājumā, vai man sava literārā nodarbošanās jāuztver nopietni. Es, juridiskās fakultātes 2. kursa students, esmu dzimis Lietuvā, man ir 19 gadu.” (1930. gada 11. novembris, Viļņa)

Ivaškevičam ir patīkami gan just šo pielūgsmi, gan pirmajam lasīt jaunekļa darbus, turklāt viņa pielūdzējs uzsver – viņam nav citu autoritāšu. Ivaškevičs apzinās, ka ir klāt talanta dzimšanas brīdī. Jau 1931. gadā Ivaškevičs saraksta dzejoli “Jaunai liepai”, kur jau pareģo Milošam kļūt par “spēcīgu koku” un novēl: “Tava ēna lai dzejoļus pavairo mums [..] / un pēdējais dzied lai kā pirmais.”

Lūk, ko Viļņas puisis stāsta Ivaškevičam par sevi vēstulē: “Esmu dzimis 1911. g. 30.VI Lietuvā pie Ņevežas upes [..]. Esmu bijis Sibīrijā pāris gadiņu vecumā. Karš: Krievija, draudzēšanās ar kareivjiem, Volga, kopā saplūdušas bēgļu gaitas 1917. gadā, simpātiski komisāri, Tērbata, Igaunijas pavasaris un 1918. gadā atgriešanās Lietuvā un vēlāk – Viļņā, un aizvien tepat. Te esmu pabeidzis ģimnāziju un studēju universitātē. No tēva, kurš malstījās pa Sibīriju un Brazīliju, esmu mantojis čigānisko dzīslu, nu, un dažkārt jākož vien pirkstos, ko darīt. Uzrodas kāds plāns ekskursijai pa Mainu un Reinu: gaidu, izturu. Mani draugi vasarā ar laivām brauca uz Stambulu; divi no viņiem arī aizbrauca (ar kajakiem pa Melno jūru!), citi tāpat ar laivām līdz Konstancei, bet man bija finanšu krahs. [..] Intelektuālais komplekts: tīri labs pamats bioloģijā – interesējos par to vēl skolas laikā; S. I. Vitkevičs, mazliet nostādināta Ižikovska, mazliet Freida, tālas Bremona atbalsis – poésie pure un Valerī cīņas ar to; “Défense de l’Occident” iz Masī; “Literārās Ziņas” – tipisks vidusmēra inteliģenta arsenāliņš.” Viņš pacenšas Varšavas kolēģi iepazīstināt arī ar savu ārējo izskatu: “Mana maska fotogrāfijās ir vai nu noziedznieka, vai idiota maska – kas liek domāt, ka man tālu līdz linukrāsas matu dailei. Draugi apgalvo, ka es reizēm izskatoties pēc ļaunīga ķīniešu dieviņa. Mēs te, austrumos, visi esam mazliet mongoļi (tas jau atkal tāds reģionālais snobisms).”

Pastāvīgā pašironija mijas ar mērķtiecīgu pašizziņu. “Rakstu maz: visu laiku gaidu nez kādu “ekstāzi” un baidos rakstīt bez tās; vienlaikus pārliecinos par to, kā tā viļ: mēs pārvērtējam tās iespaidā tapušus dzejoļus un, iespējams, nenovērtējam patiesā amata meistarībā taisītos. Un visbeidzot – mēs taču domājam par to “iedvesmas” stāvokļa baudu, nevis tikai par rezultātiem. Sapņi man arī sniedz spēcīgu apmierinājumu – un jo īpaši tādi, ko nevar atšķetināt, pat ja ar zobiem iekamptos psihoanalīzē. Es tomēr esmu tipisks pragmatiķis: patiesība kā zināmā mērā bioloģiski veselīgs produkts (Zimmels), alkohols, narkotikas, mistiski stāvokļi, mīlestība – kā līdzekļi, ar ko organismam sasniegt intensitāti, īstenību – atbrīvošanos no sapņa. Visaugstāk šajā gradācijā laikam stāv “metafiziskas sajūtas par esamības dīvainību”.”

Milošs drīz vien atļaujas vēstulēs kritizēt savu skolotāju; var noprast arī, ka meistara atbildes bijušas itin saprotošas, spriežot pēc tā, ka Milošs ar visu savu nemieru un degsmi pielūg­smes objektu pārvērš sarunu biedrā. “Ir brīži, kad esmu uz Tevi nikns un lieku Tev mēroties ar neģēlīgiem, taču dzīves liesmās degošiem un naidā versmojošiem tipiem. Tu tomēr esi buržujs, kā visi, kam pāri trīsdesmit un kas tomēr nav kļuvuši par praviešiem. Bet Tu taču zini, ka uzskatu Tevi par Polijas labāko dzejnieku un viskulturālāko cilvēku, nerunājot jau par manām jūtām pret Jaroslavu Ivaškeviču kā tādu.” (1931. gada 9. aprīlī Viļņā) Milošs tajā laikā mokās ar pasauli un cīnās ar sevi – viņam šķiet, ka miesa pazemo garu, gars savukārt ir Sātana un Dieva cīņas arēna, prāts – tiecas sašķelties starp nepieciešamību ietvert vārdos subjektīvo pieredzi un pētīt objektīvo pasauli. Milošam kopš bērnības ir milzīga interese par dabaszinībām. Līdzīgi kā 2011. gada Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs Tomass Transtremers, viņš bērnību pavadījis, krājot un aprakstot dažādas kukaiņu sugas, vācot augus, un jau jaunības gados dzejas pierakstu burtnīcas spēkojušās ar visādu augu detalizētiem zīmējumiem. Miloša vēlme reizē pacīnīties ar taustāmo pasauli un vilkme nokāpt savā iekšējā “pazemē” viņa pierakstu un vēstuļu kontekstā šķiet senāka par Otrā pasaules kara pieredzi. No minētā laika posma varētu atrast pastkarti, kurā Milošs un Ivaškevičs redzami kopā – piemēram, braukājam laivā pa Traķu ezeru, kurp abi devās, kad Milošam 1936. gada pavasarī bija izdevies uzaicināt Ivaškeviču uzstāties Viļņā ar dzejas lasījumu. Iepriekšējā gada pavasarī pāris nedēļu abi dzejnieki bija pavadījuši kopā Briselē, kur Ivaškevičs strādāja par vēstniecības sekretāru. Šie gadi abus īpaši satuvināja. No 1955. gada Ivaškeviča piezīmēm (10. janvāris, Varšava, Sejms) var atskatīties uz šo laiku: “Katram laikmetam ir savs stils, izturēts līdz pat sīkumiem, un ir lietas, ko citā laikmetā nekādi nevarētu īstenot. 1936. gada maijā Viļņā es varēju Češu Milošu pavedināt Konrada zālē pie Baziliāņiem. Bija brīnišķa nakts ar mēnesi un lakstīgalām. Neiedomājama nedz 1824., nedz 1954. gadā. Kur tagad Mickēvičs? Kur Milošs? Kur Ivaškevičs?”

Milošs uzskatīja, ka Ivaškevičs, lūk, aizvien daudzējādā ziņā ir un paliek buržujs – arī tādā nozīmē, ka viņš netiecas īpaši meklēt pretrunas, viņam pilnīgi pietiek ar tām, kas mūs neizbēgami ietver. Tāds, piemēram, ir laiks, kurā pasaule izmainās neatgūstami kā “Vilkumuižas jaunkundzēs”, kuras Ivaškevičs sarakstīja 1932. gadā Sirakūzās, pirmā Itālijas brauciena laikā. Tāda izrādījās nepieciešamā distance, lai iejustos Viktora Rubena tēlā – vīrietī, kurš, pārdzīvojis tuva drauga nāvi, atgriežas vietā, kur jaunībā strādājis par mājskolotāju vienai no sešām brīnišķīgām jaunkundzēm. Viņš namā ir gaidīts viesis, taču, gluži kā savos jaunekļa gados, izjauc ierasto ritmu skaisto sieviešu apdzīvotajā muižā.

Kad jautāju par Ivaškeviču draugiem, poļu rakstniekiem – gan tiem, kas dumpinieki, gan tiem, kas, iespējams, “snobi un buržuji”, – visi saka vienu un to pašu – jāaizmirst visas tās īstenības nogulsnes, kas atgādina par izdabāšanu varai vai rakstura laušanu, par mokām kā homoseksuālim un ciešanām kā vecam vīram sagrūstošā muižā; būtiski ir nonākt “Vilkumuižas jaunkundžu” pasaulē – tikpat iespaidīgā kā Prusta vai Džozefa Konrada pasaule; un tikai tās ietvaros mērīt Ivaškeviča rakstnieka talantu.

Stāstā Ivaškevičs, varētu teikt, “laiku mēra sievietēs” – gadu nestās pārmaiņas ikkatras Vilkumuižas jaunkundzes tēlā, sejā, figūrā, ādā un skatienā neļauj Viktoram viņām tuvoties un kļūt atklātam, līdz ar to – sastapt nevis “sevi pirms piecpadsmit gadiem”, bet gan sevi “tobrīd”. Sievietes apzinās, ka ir mainījušās, taču Viktors viņām šķiet nemainīgs. To, kas ar viņu aizgājušajos gados ir noticis, Viktors slēpj arī no sevis, jo notikušais vai nu ir netīkams – vairāki gadi kara –, vai nešķiet svarīgs: pāris mīļāko, saimniecības vadīšana palielā fermā un palīdzība neredzīgiem bērniem. Taču pateicību par šo darbu Viktors uzskata par nepelnītu, jo, kā var noprast, ar visu sirdi viņš nav “iesaistījies” nevienā no šīm lietām. Atgriešanās Vilkumuižā parāda, ka Viktors ir palicis sastingušajā laikā līdz ar mirušo vecāko māsu Felu, kuras līdzību viņš meklē katras palikušās māsas tēlā. Māsas ir Felu pavisam aizmirsušas – taču nav aizmirsušas Viktoru. Izrādās, mīlestība turpat ir – tā ir gaisā, ēkā, vidē – un tieši tāpēc viegli atsaucama. Lai cik riskanti, runājot par rakstnieku, mēdz būt salīdzināt grāmatas ar filmām, Andžeja Vajdas ekranizācijas gadījumā, manuprāt, tas nav pārkāpums – Vajda parāda šo “gaisu” un iezīmē dvēseles ainavu, turklāt lieliski savienojot to ar reālo, kameras tverto lauku vidi. Režisors šajā filmā ir ienesis Ivaškeviča teksta noskaņu vissīkākajās izpausmēs – viņam tik svarīgajos dabas tēlos, māsu balsu melodijās, intonācijās, poļu muižas reālijās no tējas galda dārzā līdz kompotu burkām pieliekamajā. “Kāpēc te tik daudz to burku?” vaicā Viktors, bezmērķīgi grozīdamies pa virtuvi, kur viņš ir iesprucis, pamukdams no neciešamās sabiedrības pie viesību galda. Viena no vecākajām māsām, Viktora bērnības uzticības persona, tobrīd liek saldā ēdiena trauciņos putukrējumu un zemenes. “Nu kā? Ik pa laikam kādu no tām izvēlas,” viņa attrauc. Kādreizējais mājskolotājs, vēlākais karavīrs Viktors Rubens nav līdzīgi burciņām spējis nedz “izvēlēties” sev kādu pamatīgu nodarbi, nedz kādu no māsām, nedz arī atzīt, ka savus četrdesmit dzīves gadus pavadījis daudz neapzinātāk, nekā jaunībā būtu vēlējies. Stāvot starp putukrējuma trauciņiem un zemeņu bļodām, Viktoram ir jāpiekrīt, ka viņš pat nav pa īstam mīlējis. Jo mīlestība, kā saka Kazimira, nes smieklīgumu un pazemojumu, bet no pazemojuma Viktors vienmēr vēlējies izvairīties. Vajdas filmā Viktors, aizbraucot no Vilkumuižas, stāv uz prāmja, un no viņa pamazām uz visiem laikiem attālinās krasts ar jaunības draudzenēm, kurām viņš vairs nekad nespēs pietuvoties. “Viņš zināja, tagad zināja pavisam noteikti, ka viss, kas bija ap viņu, tādā veidā, kā tas pastāv īstenībā, ir neaizsniedzams. Ka viņam jāstāv vienam baltas jūras krastā, un jūra nāks aizvien tuvāk, līdz paņems viņu sev līdzi, un nekas viņam līdzi turp nesekos. “Kaut ko patiesi paturēt sev nav iespējams,” viņš skaļi sacīja, nedomādams, vai pateiktais maz attiecas uz tobrīd runāto.”

Filmas sākumā, beigās un dažās epizodēs Vajda parāda arī pašu rakstnieku viņa mūža pirmspēdējā gadā. Lai kā tas piestāvētu poļu literatūrai, Ivaškeviča stāvs negaida kadrā kā soģis, kas spētu stāvēt pāri vai noraudzīties no malas uz paša “izdomāto” cilvēku likteņiem. Vajda ievieto viņu vienā vilcienā, vienā situācijā ar Daniela Olbrihska tēloto varoni, kas ir divreiz jaunāks par Ivaškeviču, un, jādomā, vecā vīra seja ir rāma tādēļ, ka viņam atšķirībā no Rubena nav jābēg nedz no jaunības pārdzīvojumu vietām, nedz no vājuma, nedz atmiņām. Tieši Vajdas skatījums, pēc manām domām, ir tas, kas paspilgtina nāves tēmu “Vilkumuižas jaunkundzēs”. Vajda runā par nāvi un aiziešanu, kamēr Ivaškevičam garstāstā nāves fakts ir atskaites, nevis atskatīšanās punkts; iepretim nāvei Vilkumuižas sieviešu un viņu vīrieša rīcība iegūst vai, tieši otrādi, zaudē jēgu. Kā kārtējais apstiprinājums no malas tam gadījās nejauši izlasītais Ādama Zagajevska eseju grāmatā “Viegls pārspīlējums”: “Ivaškeviča varoņi padodas mīlestības priekšā, tā tos rada un iznīcina; viņus iznīcina arī laiks un pasaules nevērība. Un uzreiz ir klāt nāve. Tas reizēm var Ivaškevičā ļoti kaitināt: nāve viņa darbos reizēm pienāk tik pašsaprotami, tik automātiski kā brokastis viesnīcā, it kā to būtu uzaicinājis tieši autors, un nevis liktenis. Ivaškevičam bija liels talants uz nāvi, tā lāgiem palīdzēja viņam atrisināt dilemmas rakstu darbos, vienkāršojot lietas, ko būtu pārāk sarežģīti atrisināt citādi.” Vēstulē, ko saņēmu no Krakovas, Ādams piebilst: “Varbūt Ivaškevičs tik dāsni dāļāja nāvi saviem varoņiem tādēļ, lai novērstu tās uzmanību no sevis.”

Milošs pēc filmas noskatīšanās Parīzē 1979. gadā zvana uz Stavisku un stāsta, cik ļoti viņu aizkustinājis Ivaškeviča portrets, rakstnieka klātbūtne paša radītajā, Vajdas parādītajā kadrā. Ivaškevičs ir pēdējais, ko filmā redzam, – vispirms aizejam caur Vilkumuižas dārzu, pēc tam – braucam vilcienā. Viņš paliek, kad varonis ir pagaisis; Ivaškevičs ir tas, kas palīdz arī skatītājam, ne tikai varonim, atgriezties savā ierastajā dzīvē pēc viesošanās Vilkumuižā.

Vairākkārt pats sevi dēvējis par ciniķi, Ivaškevičs reizumis tveras pie domas, ka skaistums arī glābs pasauli. Precīzāk, ka pasaule izglābsies, pārtopot par mākslu. (Savā prozā rakstnieks šāda viedokļa paudējus skumji izsmej.) Atšķirībā no tiem laikabiedriem, kuri pasauli mēdza pasludināt par neglābjamu, Ivaškevičs, it kā starp citu, mēģina pasargāt cilvēkus un kultūru kara un katastrofas priekšā. Šīs Ivaškeviča rūpes par katru cenu būt “kultūras pusē” (pats par sevi saprotams, Polijā, “jo Polija ir tikai šeit, un tur nu neko nevar darīt”, kā rakstnieks atzīmē dienasgrāmatā neilgi pirms savas 80. dzimšanas dienas, šausminoties par to, ka viņam arī jubilejas reizē pārmet palikšanu ideoloģiski sagūstītajā dzimtenē) izveido jaunu “pastkarti ar Ivaškeviču” – tai otrā pusē, sākot ar 50. gadiem, poļu rakstnieki un lasītāji uzšņāps attiecīgi “Ivaškevičs – kolaborants” vai “Ivaškevičs – dižs un varas spēlēs veiksmīgs rakstnieks”, un abos pierakstos būs tikpat daudz patiesības, cik bezjēdzīga pārspīlējuma. Fotogrāfijā no 60.–70. gadiem redzams paguris vīrs ar kuplām uzacīm un milzīgām plaukstām, kas disonē ar allaž elegantajiem uzvalkiem un šķiet drīzāk attiecamies uz laiku, kad viņš parakstījās kā “lauksaimnieks Leons Ivaškevičs”, nevis tā laika ietekmīgākā un kvalitatīvākā literatūras žurnāla Twórczość (Daiļrade) galvenais redaktors vai Polijas Rakstnieku savienības vadītājs.

Runājot par izlīgšanu, jāatgriežas pie Miloša un Ivaškeviča vēstulēm un jāpārceļas laikā uz lūzumposmu, kas attiecās gan uz palicējiem, gan aizbraucējiem no Polijas, – kara beigām un pirmajiem pēckara gadiem. Haosu nomainīja kārtība, kuras pirmā prasība bija atklāt, kurā pusē turpmāk tiks stāvēts; Ivaškeviča un Miloša attiecībās tieši prom došanās un palikšanas izvēle radīja vislielākos pārdzīvojumus un savstarpējo sarūgtinājumu, uz ko vairākkārt atsaucas abi rakstnieki. Ivaškevičs bija vienīgais no visā Polijā slavenās dzejas grupas Skamandrs biedriem, kurš palika dzimtenē. Milošs, drauga palikšanu vērtējot, piemin, ka sākumā viņu nelaida prom gan rūpes par Stavisku, gan sentimentāla piesaiste baltsarkanajiem karogiem, Sandomežas arhitektūrai un “vienkāršajiem cilvēkiem”, kuri rakstnieku labi ieredzēja un no kuriem viņš, no otras puses, varēja distancēties, tiklīdz Polijas Tautas Republikas varasvīri viņu paaicināja līdzi uz Maskavu vai aizsūtīja uz Parīzi patērzēt franciski... Taču, iekams Ivaškevičs varēja ļauties šiem “sentimentiem”, viņš bija pārlaidis karu, nemitīgi riskējot un rīkojoties tā, ka to bija grūti savienot ar viņa “muižu rituālu un salonu mīlestību”, kādu vēlāk Ivaškevičam pārmeta. Atskatoties kara laikā, pieminama, piemēram, epizode, kas pierakstīta dienasgrāmatā 1940. gada 4. oktobrī omulīgā Dienvidpolijas pilsētiņā Kazimežā pie Vislas. “Nonācu te šodien ar Ježiju Andžejevski. Vairāk nekā 24 stundas ceļojām, kā Ježijs saka, “ar kuģi”. Skārleta tā laikam ceļoja pa Misisipi. Nevaru vien nobrīnīties – jau kuro reizi ceļoju pa Vislu, bet nekas te nemainās, un tikai šeit var ieraudzīt īsto mūsu zemes mežonību. Kur nu vēl paši ceļošanas veidi! [..] Mūsu vienīgais ceļabiedrs izrādījās Varšavas operas flautists, kas pašreiz nodarbojas ar liellopu tirdzniecību. Viņš devās pirkt divas govis, lai, jau gaļā sadalītas, tās varētu aizvest uz Varšavu, izmantojot mūsu neticamā kuģa slēptuves – slēptuves, kurām neviena vācu pārbaude netiks klāt. Bet revīzija Demblinā bija ļoti pamatīga, ilgāk nekā pusotru stundu. Mēs izbraucām pēcpusdienā, lieliskā rudens saulē, un Miloši atnāca paskatīties, kā mēs ceļosim. Ceļojums tagad ir kaut kas tik eksotisks, no Varšavas izbraukt vien šķiet gluži neiespējami; tiesa, bez zināma spiediena mēs tik viegli arī nebūtu izlēmuši doties šajā ceļā. [..] Rītausmā izliecos pa mūsu kabīnes logu. Es domāju, ka kuģis stāv uz sēkļa, bet nē. Gaidīja kaut ko. Pēc brīža piepeldēja zema barža vai drīzāk – prāmis, pilns ar ebrejietēm, kuras veda neaptveramu daudzumu mājputnu: vistas, pērļu vistiņas, tītarus, zosis kastēs, tīklos – un tā vienā mierā pa visu prāmi. Gan vistas, gan bābas skaļi kliedza, rīta vējš, rudens vējš nesa visu to gāgināšanu līdz ar zemajiem viļņiem un milzīgu daudzumu putnu spalvu, kas krita gludajā ūdenī kā milzīgas sniega pār­slas. No kurienes brauca tās bābas ar vistām, uz kurieni devās, kāpēc? Kas to lai zina.”

Tālāk dienasgrāmatā pieminēts, kā Ivaškevičs tā paša gada ziemā izlemj sarīkot Staviskā savu un meitas Marišas jubileju. Klāt ir Milošs, Andžejevskis, citi dzejnieki un meitu draugi. “Tagad, gatavojot drukai šīs manas piezīmes, acu priekšā redzu visu toreiz mūsu mājās sanākušo jaunatni, ap divdesmit cilvēku; redzu divas, varbūt trīs vēl dzīvo cilvēku sejas. Gājuši bojā v i s i, noslaktēti, nošauti, nosisti. Gandrīz visa manas meitas kompānija. Vai tajā nav mūsu vainas? Cik labi, ka viņi toreiz varēja kaut vienu vakaru ballēties un būt nevis sazvērnieki un sacelšanās dalībnieki, bet gan parasti jauni cilvēki. J. I.” Un turpat blakus piebilde: “Pāris dienu pēc svinībām vai pat jau nedēļu vēlāk saņēmu no kāda vēstuli bez atpakaļadreses, kurā bija paziņots, ka Civilās aizsardzības komiteja pasludinājusi mani par bezgodi deju un izpriecu rīkošanas dēļ.”

Ivaškevičs darbojas savā Staviskā – jau tolaik daži nomelno viņu par izpriecām, bet daži apbrīno par drosmi – un regulāri braukā uz Varšavu, lai lasītu lekcijas par mūsdienu dzeju pagrīdes universitātē, kas, pēc pierakstiem spriežot, atalgo rakstnieku ar sajūtu, ka jaunatne ir nemitīgās zināšanu alkās – “gatavi jozt pāri visai Varšavai no vienas slepenas lekcijas uz otru, un vēl viņiem nepietiek.”

Lekciju apmeklētāju vidū ir arī Milošs, kurš kara laikā spītīgi turas pie grāmatām; nedaudz vēlāk viņš atklāti norobežojas no pagrīdes armijas izveides (attieksmi pret Varšavas sacelšanos kā bezjēdzīgu asinsizliešanu daudzi Milošam īsti nepiedeva līdz pat viņa mūža beigām), lai arī kā vairākums Polijas iedzīvotāju atbalsta un sadarbojas ar t.s. pagrīdes valsti, kuru uztur poļu patriotisms un emigrācijas valdība Londonā. Visu kara laiku Milošs nerimtīgi tulko angļu un amerikāņu dzeju, cenšoties ar to aizņemt visu savu prātu. “Personiskās nodarbes man drīzāk šķita marginālas, jo patiesībā mani interesēja tikai dzeja, citiem vārdiem, neparastās grūtības atrast tai jaunus un pietiekami spēcīgus izteiksmes līdzekļus. Vārds plaisāja un sabirza putekļos zem miljoniem cilvēku eksistences traģēdijas spiediena, visi līdzšinējie tā veidošanas paņēmieni nekam nederēja. Emocionālā buldurēšana man uzdzina kaunu. [..] Te ļoti palīdzēja pārdomas par angļu dzeju. Par atdarināšanu nevarēja būt ne runas, ņemot vērā pilnīgi atšķirīgas pieredzes. Piemēram, T.S. Eliota “Nīkā zeme”, kas tika lasīta tolaik, kad virs pilsētas pletās degošā geto atblāzma, bija nedaudz šausminoša lasāmviela.” Eliota dzejas izlase Faber & Faber izdevumā, kā atceras Milošs, viņam palika rokā arī, pa nomales dārzu vagām rāpojot ārā no degošās Varšavas.

Tuvojoties kara beigām, Ivaškevičs brīnumainā kārtā aizvien atradās Staviskā; Milošs bija zaudējis abas savas pilsētas: Viļņu, bēgot no padomju okupācijas uz Varšavu; Varšavu – tik tikko izkļūstot no pilsētas tās iznīcināšanas laikā. Milošs, turpinot rakstīt Ivaškevičam, mētājās pa dažādām patvēruma vietām un, karam beidzoties, kļuva par Polijas Tautas Republikas diplomātu ASV. Miloša iejušanās Vašingtonā ļoti atšķiras no Ivaškeviča rūpēm atjaunotnes noskaņojuma pārņemtajā Polijā – rūgtas eiforijas un izmisuma. Milošs centās izstāstīt Ivaškevičam kaut nedaudz no jaunās pieredzes – par dēla piedzimšanu, darbu pie tulkojumiem, izdzīvojušu paziņu stāstus.

Biogrāfiskas ziņas par bojā gājušajiem – saviem draugiem, Polijas kultūras cilvēkiem – Milošs jau kopš 1944. gada centās apkopot grāmatas “projektā”, bet tikmēr Londonā paguva iznākt grāmata “Poļu kultūras zaudējumi” trijos sējumos, ko atbalstīja Polijas trimdas valdība. Biogrāfisko darbu Milošs atlika malā, taču pabeidza kara laikā tapušo poļu dzejas antoloģiju; to zinot un dzejas tekstos nojaušot smagu izdzīvotāja kompleksu, jo smagāks šķiet Ivaškeviča pārmetums 1951. gada dzejolī: “Vai nenāk dzejnieki, ko zeme apņem,/ Vai draugu soļi tavos sapņos nedun?// Jo zini, man, kad apsēžos pie galda/ Pēc darba cerībā sev spēkus smelties,/ Plūst plaušās ziedošs gaiss, bet šķīvī/ vienalga, kas – jo garšo... jā, pēc pelniem.”

Savstarpējo attālināšanos gan abi vēstuļu biedri visiem spēkiem cenšas kliedēt – sūtot šurpu turpu dzejoļus, ieteikumus publikācijām dzimtenē un ārzemēs, sarežģīti plānojot, kur un kā satikties (liela ir Miloša vilšanās, kad Ivaškevičam, viesojoties Buenosairesā 1948. gada rudenī, tomēr neizdodas iegūt ASV vīzu, lai arī Milošs jau sarunājis vairākas uzstāšanās un tikšanās), taču, par spīti Miloša diplomātiskajiem pūliņiem un Ivaškeviča labajai slavai dzimtenē, satikties neizdodas. Kad Česlavs Milošs, vairākus gadus nostrādājis kultūras atašeja postenī Vašingtonā un Parīzē, 1951. gadā lūdz politisko patvērumu Francijā, Miloša un Ivaškeviča attiecības no atsaluma pārtop lūzumā, savukārt Polijas un trimdas poļu kultūras aprindas pārņem sašutums. Poļu emigrācijas rakstnieki un mākslinieki Parīzē sākotnēji pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ uztver Milošu kā “boļševiku pārbēdzēju”. Pakalpojis režīma varai, dezertējis (emigrējis), neizlēmīgs un bailīgs. Miloša aizstāvis ir viena no poļu emigrācijas lielākajām personībām, ilggadējā politiskā un kultūras izdevuma Kulturagalvenais redaktors Ježijs Gedrojcs (Jerzy Giedroyc), kurš dod Milošam patvērumu un pēc pāris gadiem, samierinot Milošu ar emigrācijas Poliju, publicē “Sagūstīto prātu”. Tikmēr Varšavā pret Milošu tiek izvērsta nomelnošanas kampaņa; arī Ivaškeviča vadītā Polijas Rakstnieku savienība Milošu oficiāli un ar milzu skandālu izsvītro no savām rindām. Miloša darbu publicēšanas un vārda pieminēšanas aizliegums Polijā bija spēkā līdz 1980. gadam.

Piecdesmitie gadi abu rakstnieku saziņā ir elle. Milošs izsmējīgi piemin Ivaškeviču savā 1957. gada opusā “Dzejas traktāts”. Ivaškevičs turpretī raksta dzejoļus, jaucot skaudību un smeldzi ar skumjām un no visa spēka turoties pie domas, ka ētiskāk ir palikt Polijā, nevis mēģināt iejusties ASV smalkajās aprindās. Iejušanās spēja, lai cik ierobežota tā šķita pašam Milošam, tomēr ļāva izveidot poļu literatūras kursu Bērklijā, brīvajā laikā dodoties patērzēt un iedzert tēju pie Einšteina un piedevām nemitīgi sekot sagūstītās Eiropas liktenim.

Ivaškevičs, kā var spriest pēc viņa dienasgrāmatām un vēstulēm citiem sarakstes biedriem, ne tikai dalās savās šaubās un pārmetumos jaunības Češam, bet cenšas aptvert pēckara ideoloģiskās plaisas dziļumu. 1957. gadā Ivaškevičs dienasgrāmatā atzīst: “Patiesībā mana “kļūda” ir tāda pati kā Milošam. Pārāk maz ticības tautai. Pārāk maz ticības tam, ka tauta izrādīsies gudra un nokratīs no sevis to, kas šķitis neizbēgams ļaunums. Man tiešām šķita, ka citādi nevar būt un ka Bierutsizvēlējās vienīgo pareizo ceļu [..]. Likās, ka šajos melos ir jādzīvo kā pelēm sierā, izkožot ceļus uz mazām brīvības telpām, lai kādu brīdi elpotu nesiera gaisu. Vienu vārdu sakot, gan Milošam, gan man trūka revolucionārisma. Neko darīt – man tāda nekad nav bijis, bet tautai man vajadzēja ticēt! [..] Vienmēr esmu bijis ciniķis un skeptiķis, iespējams, tā arī vajadzēja turēties šajā šausmīgajā pasaulē. Bet tagad, uz vecumu, sāk parādīties visādas muļķīgas ticības, ticība cilvēkam, Polijai, cīņai par taisnīgumu, revolūcijai bez asinīm, gudrības revolūcijai.”

1957. gadā iznāca Kamī “Krišana”, uz ko atbildēja gan Ivaškevičs ar stāstu “Uzrāviens” (Wzlot), gan Milošs – ar rakstu par šo stāstu (“Poļu atbilde Albēram Kamī”). Ivaškeviča stāstu varētu uzskatīt par parodiju par Kamī romānu, ja vien stāsts nebūtu caurcaurēm traģisks un reālistisks un nepretendētu iespiesties lasītāja atmiņā līdzīgi kā detalizēti atstāstītas šausmas. Miloša raksts izvēršas tādā kā “Sagūstītā prāta” ievadtekstā; autors meklē atslēgu uz totalitārisma pārveidoto apziņu, rokoties cauri gan Kamī, gan Dostojevska, gan Orvela domām un mēģinot formulēt to, ko līdzdalība, vaina, paššaustīšana izdara ar cilvēka domāšanas brīvības telpu. Lai arī abi minētie teksti neliecina, ka samierināšanās Miloša un Ivaškeviča ideju pasauļu starpā jelkad būtu iespējama, Ivaškevičs jau tajā pašā gadā dienasgrāmatā piezīmē, ka izlasījis senu, 1943. gadā Annai Ivaškevičai dāvinātu Miloša dzejoli “Sicilia sive Insula Mirandae” un “visu dienu juties nomazgāts”. “Tik liels dzejnieks,” turpat raksta Ivaškevičs, “viņa valdzinājumu aprakstīt nav iespējams, viens no lielākajiem mūsu izmocītās pasaules dzejniekiem.”

Abu rakstnieku saziņa pakāpeniski atjaunojās 60. gados; sākumā kā apjautāšanās caur kopīgiem sarakstes biedriem, kā apsveikumi retos svētkos vai cildinoši izteikumi par pirmskara veikumiem un svaigākajiem darbiem, apejot 50. gadu sāpīgās tēmas – Miloša emigrāciju, Ivaškeviča palikšanu, abiem aktuālo jautājumu par sadarbošanos ar varu un par izvairīšanos no atbildības. 1965. gadā Ivaškevičs raksta atbildi “prof. Česlavam Milošam Bērklija universitātē”, uzsverot ilgas, atšķirtību, savu vājumu: “Tavā vēstulē ir tāda kā saprašanās vēlme, lai arī tā būtu vien pagājušo gadu gaismā, kad mūs tik daudz kas saistīja. Saprasties mums tagad būtu grūti, jo mēs mītam tik ļoti atšķirīgās pasaulēs. Tu raksti par saviem audzēkņiem, par viņu “filozofiskumu” – bet tas tik ļoti atšķiras no it visa, kas mani ieskauj. Tu saki, ka esi dzimis un audzis 17. gadsimtā, bet man jāteic, ka es 17. gadsimtā joprojām dzīvoju. Jo kā citādi nosaukt šo seno augstdzimtības gaisotni Staviskā, divas večiņas (sievasmāte un viņas māsa – I. B.), kuras ik dienas kļūst aizvien tālākas (bet Haņa joprojām ir spārnos) un dzīvo ja ne gluži pēc galma, tad noteikti pēc muižniecības tradīcijām [..]. Es pats – arvien vecāks, bezspēcīgāks, bez skolniekiem un bez kontaktiem ar jaunajiem; es noteikti neko vairs nesaprotu. [..] Tā ka jaunās pasaules veidols, kas Tev atklājas ik dienas, man ir svešs, un, ja es kaut kur bēgu, tad aizvien pagātnē, “estētiskajā” Itālijā, kur aizvien aizbraucu divas, trīs reizes gadā. [..] Un kur te kāds vitālisms? Tu patiešām domā, ka man aizvien ir kāds “dzīves kults”? Vai ne drīzāk nāves, aiziešanas kults, mirkļu izzušanas kults; nevienam no tiem negribas teikt Verweile doch! du bist so schön! Taču varbūt visvairāk sāp tas, ka neko par sevi nezinu (un vairs jau neuzzināšu) un ka manā darbā un pat varbūt manā rīcībā ir tik maza apziņas klātbūtnes daļa.”

Staviskā 60. gados tapušas vairākas fotogrāfijas, ko es pastkartē pārvērstu nekavējoties, – tās ir Ivaškeviča bildes ar viņa suņiem; visizteiksmīgākās ir ar lielu melnu suni, vārdā Tropka, kurš pieminēts arī vienā no Ivaškeviča vēlīnajiem dzejoļiem “Vecais dzejnieks” kā nesaprašanas suns, piesakot bezcerīgo apjausmu: “...kad būsim Nekādības Kunga priekšā/ tas viss piepeši/ neko nenozīmēs/ ka bijām skaisti/ ka dejojām gan zemnieku kāzās/ gan pils zālēs/ Un neviens mums nevaicās/ ne par mušām/ ne suņiem/ ne pazudušajām grāmatām/ ne nēzdogiem/ ne brillēm.”

Pretēji iespaidam no citētās vēstules Ivaškevičam, 70. gadi tomēr ir ļoti aktīvs laiks; varētu pat izdot jaunu pastkarti, ja vien tā neiznāktu tik eklektiska, vienuviet parādot visu, kas vecumdienās raksturīgs šim tēlam, – novecojis, taču aizrautīgs ceļotājs, Ļeņina prēmijas un Tautu Draudzības ordeņa saņēmējs, Varšavas universitātes goda doktors, Kirkegora “Vai nu, vai arī” tulkotājs. Tomēr visvairāk – ceļotājs: Ļeņingrada, Maskava, Štutgarte, Stokholma, Parīze, Roma... Braucieni mūža otrajā pusē, jādomā, nebūtu iespējami bez rakstnieka ievērojamā statusa un funkcijām Tautas Polijas kultūras nomenklatūrā. Tomēr ceļojumi “pagātnē” uz “rožaino Romu vai dzelteno Sicīliju”, kā jau viņš piemin, ļāva Ivaškevičam saglabāt daļu no jaunības ritma un tajā pašā laikā – nobēgt. Šāda nobēgšana salasāma arī vecuma dienu pierakstos: Ivaškevičs aizrautīgi piesien savu skatienu tikai konkrētām lietām un aizrautīgi mīl vai nīst – Sicīliju mīl tās tuksnesīgā plašuma dēļ, Vīni nīst par mietpilsoniskumu, tajā pašā laikā tiecas pēc “mietpilsoniskām” vērtībām Polijā un gluži sadzīviski cīnās par katru apdrupušo kolonnu savā Staviskā līdz mūža pēdējām dienām.

Pēdējā ceļojumā uz Romu Ivaškevičs devās, lai saņemtu Premio Mondello par vienu no pēdējiem stāstu krājumiem “Dārzi”; Ivaškevičs ieradās arī audiencē pie pāvesta Jāņa Pāvila II. Bet varbūt pats pēdējais Ivaškeviča ceļojums notika sapnī – pēdējā ziemā viņš redz, kā divatā ar sievu apbraukā visas skaistākās kopīgo braucienu vietas.

Līdzās prozas sējumiem un visu veidu tekstu apkopojumu izdevumiem, kas apliecina vienlīdz rakstnieka pārliecību par sava arhīva nozīmību un viņa patiesi milzīgās darbaspējas, Ivaškevičs 70. gadu beigās sarakstīja divus dzejoļu krājumus, kurus tiešā veidā ietekmējuši ceļojumi, un tie ļāva viņam iegūt jaunu dzejnieka seju. Mainīties literatūrā tādā vecumā, jādomā, ir tikpat grūti, kā mainīt dzīves paradumus. Vairāki poļu literāti, ar ko man sanācis apspriesties (Ježijs Jarņevičs, tulkotās literatūras žurnāla Literatura na Świecie redaktors un Pjotrs Micners, dzejnieks, Varšavas universitātes pasniedzējs un Ivaškeviča nesen iznākušās izlases sastādītājs) min Ivaškeviča “Itāļu dziesmu grāmatu” (1974) un “Laikapstākļu karti” (1977) kā grāmatas, kas ļāvušas mūsdienu lasītājiem izveidot jaunu Ivaškeviča tēlu, it kā apejot viņa publisko darbību un varas mīlēta rakstnieka slavu 60.–70. gados – tas ir dzejnieks, kurš atgriezies pie vienkāršas un neuzpērkamas izteiksmes. “Uztrūkos naktī/ un nezināju, kur esmu// Šķērsu augstajiem/ viesnīcas griestiem/ kliedzot slīdēja/ meža zosis// uz ziemeļiem/ uz ziemeļiem.” Refleksiju par sabiedrību un cilvēka taustīšanos tajā Ivaškevičs atstāj prozai; dzejā Ivaškevičs atļaujas atgriezties savā jaunībā un sasaukt reiz bijušo Dionīsu, kurš, attālinājies no dievu un cilvēku dzīrēm, vēro nepiesaistītas pasaules lietas – mākoņus un putnus. Tā ir vienatnība, vientulība un tuvošanās nāvei. Lasot Ivaškeviča mūža nogales darbus, līdzās rakstnieka savaldībai, dzīvotgribai un dusmām par ķermeņa ciešanām (tieši uz tām atsaucoties, Ivaškevičs sievas pēdējā gadā un gadu pirms savas aiziešanas dienasgrāmatā ierakstījis: “aiziešana ir elle”) jaušams ironisks vieglums, kādu lasītājs neiedomātos gaidīt no rakstnieka spēka gados tapušiem reālistiskajiem stāstiem, teiksim, no Ivaškeviča “Blendomeras kaislību” galvenā varoņa – Nobela prēmijas laureāta, kas noveco savā mikluma pievilgušajā ārpilsētas villā, rakstīdams un sniegdams padomus jaunajiem rakstniekiem. Šis pēdējais uzdevums palika Česlavam Milošam – pie Nobela prēmijas viņš tika jau 1980. gadā un atzina: ja viņš būtu to saņēmis vēl Ivaškeviča dzīves laikā, viņam nudien būtu neērti sava jaunības meistara priekšā. Iespējams, arī tādēļ, ka tādējādi viņš izkāptu no “Blendomeras kaislību” rāmja; šo garstāstu Ivaškevičs gadu pirms kara bija veltījis tieši Milošam, kuram tolaik tas nešķita diez ko glaimojoši, jo bija skaidrs – viņam tekstā ierādīta pamācāmā jaunekļa vieta, un jaunekli bija ķērusi izplatīta sērga: literārais maziskums (centieni visu ko pārvarēt un par katru cenu publicēties, kā arī nepamatota pārākuma sajūta). No godkārīgā jaunekļa tēla Milošam palīdzēja tikt ārā laiks, ko viņš ar teksta palīdzību centās sev pakļaut visiem spēkiem. Ivaškevičs mūža beigās atļāvās nevis apkarot vai saprast, bet vērot laiku, un šī skatiena perspektīva ir brīva no visa, kas mazāks par neizbēgamību. Laiks, vēl abiem rakstniekiem dzīviem esot, bija sācis pret viņiem izturēties gandrīz vienlīdzīgi: to pildīja pašu un tuvinieku slimības, gudrība un slava, kas pagrieza te vienu, te otru savu vaigu. “Ar mīlestību dzimšanas dienā” – varbūt kādā pastkartē Ivaškevičs ir redzams, lasot šo, pēdējo, Miloša telegrammu.

Jaroslava Ivaškeviča dzejoļi Ingmāras Balodes tulkojumā lasāmi šeit.