Es esmu nedziedināms apšaubītājs

Savā dzīvē esmu pazinis divus krievu rakstniekus. Viens no viņiem bija “trešā viļņa” emigrants, ilgi dzīvoja Parīzē, pēc tam pārcēlās uz Minheni, tad uz Prāgu, bet pašlaik ir iestrēdzis kaut kur Amerikā. Otrs, jaunāks par mani, dzīvo Maskavā, lai arī pats ir no Urāliem. Tad lūk, pirms gadiem astoņiem tas, kurš vecākais, aicināja jaunāko pamest visu un steidzīgi braukt uz Parīzi. Vēstulē jaunākajam viņš tā arī rakstīja: “Mēs abi kopā varēsim čoranēt Parīzi.” Īpaši mīļš man nav ne viens, ne otrs rakstnieks, bet izteiciens ir ģeniāls. Proti, ir tāds jēdziens – “čoranēt”. Un tieši Parīzi. Neviens nekur, protams, neaizbrauca.

Kas ir Parīze, nevienam nav jāskaidro – šo pilsētu sacerējuši tūkstošiem rakstnieku un mākslinieku, un nekāda sakara šai Parīzei ar sevi pašu – fizisko Parīzi – nav. “Čoranēt” nozīmē turpināt sacerēt savu Parīzi, romantisko pagrīdes Parīzi, kurā savās alās sēž Georgijs Ivanovs, Jozefs Rots, Boriss Poplavskis, Semjuels Bekets, vecais rakstnieks Morelli, Emils Čorans un reflektē. Viņu refleksija ir obligāti sarkastiska; “čoranētāji” ir nabadzīgi, margināli, viņi ir svešinieki, emigranti. Taču vietējo valodu viņi zina, līdz ar to atrodas starp divām pozīcijām – “visu saprotošā vietējā” un “neko nesaprotošā iebraucēja” pozīcijām. Viņi stāv uz diviem ledus gabaliem, kas attālinās. Atrazdamies šajā muļķīgajā pozā, viņi klāsta visu patiesību par apkārtējo pasauli. Šī patiesība ir banāla. Bet svarīgi ir nevis tas, kas tiek pateikts, bet gan ar kādu intonāciju. “Čoranēšanai” ir saistība tieši ar intonāciju. Un šo intonāciju izgudroja Dostojevskis. Tā runāja “cilvēks no pagrīdes”. “Čoranētāju” īpašā pazīme ir tā, ka viņi ir iebraucēji, tā ka viņu pagrīde tikai daļēji ir apzinātas izvēles rezultāts. Savu novērotāja pozīciju viņi neizvēlējās paši – to viņu vietā izvēlējās emigrācija. Tādēļ arī Čoranam un viņa kompanjoniem ir īpašas attiecības ar fatumu, ar svešu valdošo gribu.

Šajā situācijā vinnētāji izrādījās tikai divi. Bekets – viņš sāka rakstīt franciski un no “Parīzes” kā tēmas pārgāja pie dažām vispārcilvēciskā stāvokļa īpatnībām. Bekets uzvarēja. Otrs ir pats Čorans. Viņš tik paranoidāli sludināja vienu un to pašu par izmisumu un visa bezjēdzību, ka pats kļuva par “žanru”. Pēc viņa Parīzi “čoranē”, nevis, teiksim, “gregorijivanovizē”. Stāsta, ka Kortāsars romānā “Klasīšu spēle” ievedis Čoranu ar vārdu Morelli. Morelli ir vecs, noguris rakstnieks. Viņš ir kluss literatūras radikālis. Viņa uzdevums ir sabrucināt un atcelt romāna formu kā pēdējo nosacītību. Čorans tiešām ar to nodarbojās. Tikai viņa liktenī ir vēl viens slānis.

Čorans ir rumānis, un rumāņiem ir īpašas attiecības ar Franciju un Parīzi. Franču modernismu un avangardu nav iespējams iedomāties bez Tristana Caras, Izidora Izu, Mirčas Eliades, Ežēna Jonesko un Emila Čorana. Un te nav runa tikai par valodu tuvumu. Provinciāļi no visdīvainākās Eiropas nomales, neticamu lietu izdomātāji – viņi visi nokļuva metropolē, “visa izsmalcinātā galvaspilsētā”, kura apvaldīja viņu kvēli, aptēsa raupjās šķautnes, padarīja gandrīz visus par īstiem frančiem – daudz lielākiem nekā aptiekārs Omē vai Bivārs un Pekušē.

Manā aifonā “tapetes” vietā ir fotogrāfija no 70. gadu beigām. Kādā Parīzes ielā stāv trīs padzīvojuši vīri. Labajā pusē – večuks ar ērgļa profilu, profesora seju un garu pīpi mutē. Vidū – kaut kāds jautra izskata buržuā, diezgan nevērīgi ģērbies. Pa kreisi gaišā putekļu mētelī stāv vēl viens – pēc izskata spriežot, nedaudz jaunāks – vīrs, dīvainā kārtā līdzīgs partijas bonzam no Austrumeiropas.

No labās puses uz kreiso: Eliade, Jonesko, Čorans. Trīs rumāņi Parīzē. Mītu sacerētājs, absurdists un čoranētājs.

Kirils Kobrins

Silvija Žodo: Daļu savu grāmatu jūs esat uzrakstījis rumāņu valodā – laikā, kad vēl bijāt ļoti jauns. Vai jūs varētu pastāstīt par savu pirmo grāmatu “Izmisuma virsotnēs” (“Sur les cimes du désespoir”)? Tā bija neparasti nikna.

Emils Čorans: Es to sarakstīju 22 gadu vecumā, kad biju pabeidzis filozofijas studijas. Tā bija neganta, barokāla grāmata, kuru būtu grūti pārtulkot franciski. Turpretī vācu valodā tikko iznāca ļoti veiksmīgs tulkojums. Vācu valoda labāk par franču ļaujas rumāņu valodas uzvedinošajām aptuvenībām. Šis darbs ir tādas kā dusmu un nožēlas pilnas atvadas no filozofijas; tas ir kāda domāšanas veida izgāšanās konstatācija, jo šis domāšanas veids izrādījies bezvērtīga izklaide, pilnīgi bezspēcīga fundamentālās apjukuma sajūtas priekšā. Es tajā laikā mocījos ar bezmiegu, kas postīja manu veselību, un, atrazdamies šādā stāvoklī, uzrakstīju apsūdzību filozofijai, jo tā bija izrādījusies nekam nederīga vissmagākajos brīžos. Es tai izteicu naidpilnu ultimātu. “Īss izklāsts” bija tikai turpinājums citā stilā.

Žodo: Tātad šis bija izšķirošs posms jūsu dzīvē?

Čorans: Jā, jo tas bija radikālas noraidīšanas laiks. Es biju aizrāvies ar studijām. Varu pat atzīt, ka mani bija saindējusi filozofijas valoda, ko es tagad uzskatu par īstu narkotiku. Filozofijas valoda rada dziļuma ilūziju. Kā var neļaut tai sevi apreibināt un mistificēt? Pārtulkots ikdienišķā valodā, filozofisks teksts savādi iztukšojas. Šim pārbaudījumam vajadzētu pakļaut visus filozofiskos tekstus. Tieši valodas valdzinājums, manuprāt, izskaidro Heidegera panākumus. Nav lielāka manipulatora par viņu. Viņam piemīt patiess vārddarītāja talants, bet tā lietošanā viņš iet par tālu, piešķirot valodai reibinošu svarīgumu. Tieši šī pārmērība modināja manī šaubas, kad 1932. gadā lasīju viņa “Esamību un laiku”. Man dūrās acīs šī prāta vingrinājuma tukšais ārišķīgums. Bija sajūta, ka mani mēģina apmuļķot ar vārdiem. Varu pateikties Heidegeram, ka viņa fantastiskais vārddarītāja talants man atvēra acis. Es ieraudzīju to, no kā jāmēģina izvairīties par katru cenu.

Žodo: Jūsu Heidegera kritika ir tuva tai, ko izteica Berdjajevs – filozofs, kura idejas jums nav svešas. Es viņu citēšu: “Heidegers eksistenciālai pieredzei piemēro racionālas kategorijas, kuras tai gluži vienkārši nav atbilstošas, un ievieš nepieņemamu terminoloģiju. Terminoloģija galu galā izrādās oriģinālāka par domu.”

Čorans: Es apbrīnoju Berdjajeva personību, bet ar viņa darbiem biju daudz mazāk pazīstams nekā ar vienu citu krievu filozofu, ar kuru, ja nemaldos, viņu bieži saista, – ar Šestovu. Šestovs Rumānijā bija ļoti pazīstams. Viņam tur bija pat sekotāji. Viņš bija manas paaudzes filozofs. Tā bija paaudze, kurai neizdevās sevi īstenot garīgi, bet kura sevī glabāja nostalģiju pēc šādas īstenošanās. Šestovam manā dzīvē bija ievērojama loma. Kad uz pāris mēnešiem tiku iecelts par grāmatu sērijas vadītāju izdevniecībā Plon, es liku atkārtoti izdot viņa darbu “Nāves atklāsmes”. Es vēl aizvien esmu viņam ļoti uzticīgs, lai gan man nav bijusi tā laime ar viņu iepazīties personīgi. Viņš domāja, ka patiesās problēmas filozofiem paslīd garām, un tā ir taisnība. Viņi neko citu nedara, kā vien izvairās no īstās cīņas un īstajām ciešanām.

Žodo: Laimīgā kārtā ne visi filozofi tiek zem jūsu kritikas asmens. Man šķiet, ka jūs ieinteresējāties par Bergsonu un Rumānijā par viņu uzrakstījāt pētījumu. Kas jūs saistīja viņa darbos? Jūs man teicāt, ka labprātāk būtu izvēlējies Zimmelu.

Čorans: Tik tiešām, mani patiesībā interesēja Zimmels, galvenokārt tāpēc, ka viņš ļoti labi rakstīja – tas viņam ir kopīgs ar Bergsonu –, un mēs zinām, ka starp filozofiem šāds talants ir ļoti reta parādība. Zimmels izmantoja ļoti precīzu valodu, bet tas pie vāciešiem ir liels retums. Viņš bija īsts rakstnieks. Visvairāk es apbrīnoju viņa tekstus par mākslu, kuros viņš demonstrēja pārsteidzoši jūtīgu uztveri. Tieši viņš pārmeta Bergsonam, ka tas nav sapratis, ka dzīvei, “lai saglabātos, sevi jāiznīcina”. Bergsons nepievērsa uzmanību eksistences traģiskumam, un tieši tajā meklējams iemesls aizmirstībai, kurā viņš iegrimis. No iekšējas krīzes nevar izbēgt bez soda.

Žodo: Apstāsimies uz mirkli pie krīzes, kuru piedzīvojāt jūs pats. Jūs man reiz teicāt, ka jūsu darba centrā ir jautājums par reliģiju.

Čorans: Jebkāds agresīvi proklamēts ateisms slēpj iekšēju trauksmes sajūtu. Manu jaunību iezīmēja sacelšanās pret baznīcu un arī pret pašu Dievu. Man trūka ticības, bet netrūka niknuma. Savam brālim es noturēju tik mežonīgas runas, ka man pat izdevās atrunāt viņu no domas kļūt par priesteri.

Žodo: Jūs pirms brīža pieminējāt dziļa izmisuma periodu. Vai tas ir saistīts ar šīm mokām?

Čorans: Ja arī tas nav cieši saistīts, šis periods nostiprināja manī pārliecību, ka viss ir nekas, tukšums. Laiks no 1920. līdz 1927. gadam bija nebeidzams iekšējas trauksmes sajūtas laiks. Es katru nakti klīdu pa ielām, apmāts ar nāves domām. Šajā iekšējās spriedzes periodā es vairākas reizes piedzīvoju ekstāzi. Katrā ziņā es piedzīvoju mirkļus, kad tiku aizrauts ārpus jutekliski tveramā, ārpus šķietamā. Bez jebkādas sagatavošanās mani pēkšņi pārņem milzīgs saviļņojums. Būtne it kā iegrimst neaptveramā pārpilnībā vai, pareizāk sakot, pilnīgā tukšumā, kas triumfāli paceļas pār visu. Tā bija fundamentāli būtiska pieredze – tieša visa niecības atklāsme. Šie daži apgaismības brīži man deva iespēju iepazīt augstāko laimi, par kuru runā mistiķi. Ārpus šīs laimes, kuru sasniedzam tikai izņēmuma kārtā un īslaicīgi, nekam nav īstas esamības, mēs dzīvojam ēnu valstībā. Lai kā arī būtu, no paradīzes vai elles neviens neatgriežas tāds, kāds bijis pirms tam.

Žodo: No jūsu grāmatām ir saprotams, ka misticisms ir galvenais jautājums, kas jūs nodarbina. Dažkārt jūs vilcināties raksturot savu personīgo mistiķa ceļu, taču ir skaidrs, ka tas ir jūsu galvenais intereses objekts. Par to liecina arī viss, ko jūs par šo tēmu esat lasījis.

Čorans: Esmu pavadījis daļu dzīves, lasot mistiķus, – iespējams, lai tajos atrastu apstiprinājumu savai pieredzei. Esmu tos lasījis ļoti alkatīgi. Bet tagad tas ir beidzies. Esmu nonācis grūti definējamā iekšējas izsmeltības stāvoklī. Man būtu vajadzējis ieslīgt kādā ticībā, bet mana daba tam pretojās. Es vienmēr esmu tiecies uz nepabeigtību. Kopš tā laika manī kaut kas ir noticis – tāda kā iekšēja noplicināšanās, ieslīdēšana neauglīgā apskaidrotībā.

Žodo: Ko jums nozīmē jēdziens “misticisms”?

Čorans:Tā ir ārkārtīgi spēcīga pieredze. Vēstures periodi, kad tā plaukusi, sakrīt ar iekšēja dzīvīguma periodiem. Ja cilvēki ir pārsātināti un noguruši, viņi nevar nonākt aiz sevis – tā vietā viņi pagrimst zem sevis.

Nav mistiskas pieredzes bez pārveidošanās. Pasivitāte nevar būt gala stāvoklis. Šī milzīgā iekšējā attīrītība, kas paceļ būtni virs visa, nav stagnācija. Piemēram, budisms teorijā ir viegls, bet praksē tāds nav – jo īpaši eiropiešiem, kuri viegli ļaujas neīstām pieredzēm, kas sniedz vienīgi atbrīvošanās ilūziju. Šo atbrīvošanos var atklāt tikai personiskās pieredzes ceļā, nevis kļūstot par kāda mācekli vai pieslienoties kādai garīgai kopienai. Vienīgā dziļā pieredze ir tā, kas tiek gūta vienatnē. Savukārt tā, kas rodas inficēšanās rezultātā, paliek virspusīga – tukšuma pieredzi nav iespējams iegūt grupā. Bet, galu galā, budisms ir tikai viena gudrības skola. Misticisms iet tālāk. Misticisms – proti, ekstāze. Man tādi ekstāzes brīži kopumā bijuši vismaz četri, un visi manā intensīvas apjukuma sajūtas periodā. Tā ir ne ar ko nesalīdzināma pieredze, ko var piedzīvot gan ticībā, gan arī bez tās.

Žodo: Kā jūs saprotat atgriešanos normālā stāvoklī pēc ekstātiskas pieredzes? Vai tā ir atkrišana atpakaļ?

Čorans: Atkrišana atpakaļ nozīmē iekšējas intensitātes samazināšanos, atgriešanos normālā stāvoklī. Jā, tā tiešām ir atkrišana. Svētlaime, ko sniedz ekstāze, ir gandrīz neizturama. Pārņem sajūta, ka viss ir atrisinājies un ka nākotnei vairs nav jēgas. Tie ir ne ar ko nesalīdzināmi mirkļi, kas it kā izpērk dzīvi. Pēc tam vairs negribas neko citu, vienīgi tajos atgriezties. Ticīgajiem īpaši smaga ir vilšanās, ka tas neizdodas. Mistiķis jūtas pamests, Dieva noraidīts, garīga izsīkuma apdraudēts. Viņš tad iegrimst dzīves pagurumā – iegrimst acedia, šajā mūku vientuļnieku postā, kuram piemīt gandrīz vai dēmonisks aspekts. Ticīgos apdraud nevis nelabais, bet gan tukšuma sajūta.

Žodo: Un tad viņi zaudē ticību, pretī saņemot šo apskaidrotību, kurā jūs saskatāt augstāko zināšanas pakāpi.

Čorans: Iekšējais tuksnesis ne vienmēr ir lemts neauglībai. Apskaidrotība, pateicoties tukšumam, ko tā ļauj ieraudzīt, pārvēršas zināšanā. Tā kļūst par misticismu bez absolūtā. Apskaidrotība ir apziņas augstākā pakāpe – tā rada sajūtu, it kā tu būtu izsmēlis Visumu, it kā būtu pārdzīvojis tā bojāeju. Tie, kas nav apjautuši šī posma esamību, nepazīst viszīmīgāko vilšanās formu un tādējādi nepazīst arī zināšanu. Iedvesmotie sāk kļūt interesanti tad, kad viņi piedzīvo fiasko un kad ilūziju zudums viņus padara cilvēcīgus. Tas, kuram viss izdodas, neizbēgami paliek virspusējs. Fiasko pieredze mūsdienās ir tukšuma pieredzes korelāts. Ir nepieciešams vismaz minimāls līdzsvara trūkums. Psihiski un fiziski pilnīgi vesela būtne kaut ko būtisku nezina. Nevainojama veselība ir negarīga.

Žodo: Tas izskaidro jūsu interesi par svētajiem, šīm dziļi “satricinātajām” būtnēm. Jūsu interesē, šķiet, ir gan ziņkārība, gan patiess apbrīns un pārsteigums par šiem cilvēkiem, kuri, atteikušies no visām šīs pasaules ilūzijām, joprojām saglabā spēju neredzēt pašu lielāko ilūziju – absolūta ilūziju.

Čorans: Misticisms mani interesē vairāk nekā svētums – par to nav nekādu šaubu. Tomēr svētumā es saskatu kaut ko savādu, kas uzkurina manu ziņkāri. Svēto pārmērības mani piesaista ar savu provokatorisko raksturu. Varbūt viņi man rāda ceļu, pa kuru es būtu gribējis iet, lai gan ļoti agri sapratu, ka reliģija nav mans ceļš, ka neesmu tai piemērots, jo nespēju ticēt. Man bija ļauts tikai piedzīvot pieredzes, kas ir šaipus vai viņpus ticības.

Tā nav ticība, tas ir dzīves pagurums, kas ļāva man saskatīt būtisko. Reliģiozitāte manai dabai bija sveša, bet tā tomēr palika manī kā kārdinājums. Atceros, ka tolaik man bija draudzene, kuru bija pārņēmusi mistiķes dedzība. Viņa šajā ceļā aizgāja pat diezgan tālu. Vienkārša sieviete, neizglītota, bet apveltīta ar dzīvu inteliģenci. Viņa bija sapratusi, ka es šajā ceļā esmu apmaldījies un ka man nāksies atkāpties. Viņas intuīcija nekļūdījās: pēc ierašanās Francijā 1937. gadā mans misticisma vilinājums atkāpās, mani pārmāca sava fiasko apzināšanās, un es sapratu, ka nepiederu pie tās cilts, kas atrod, – mans liktenis ir mocīties un mīņāties uz vietas. “Īss izklāsts” ir šī posma galaprodukts.

Žodo: Tajā tiešām viscaur saklausāms sakāves rūgtums. Un visos jūsu vēlākajos izteikumos ir jūtama šī nožēla.

Čorans: Šī nožēla izskan jau manā pirmajā grāmatā – “Izmisuma virsotnēs”. To sarakstījis bēglis – cilvēks, kurš aizbēdzis no cilvēcības. Es neesmu nihilists, bet noliegums mani vienmēr ir vilinājis. Es biju ļoti jauns, gandrīz bērns, kad pirmo reizi piedzīvoju tukšumu – pēc apskaidrotības mirkļa, ko man neizdodas aprakstīt. Noliegums man vienmēr ir šķitis kaut kas spēcīgāks par aizrautīgu nodošanos. Tā kā mani vienlaikus vadīja absolūta vilinājums un nemitīga tukšuma sajūta, kā gan es būtu varējis cerēt?

Žodo: Vai jūs varētu komentēt šo aforismu: “Ir brīži, kuros, būdami tik tālu no ticības, ka tālāk vairs nav iespējams, mēs spējam iztēloties tikai vienu sarunu biedru: Dievu”?

Čorans: Dievs apzīmē pēdējo ceļa posmu, galējo vientulības punktu, neesošu punktu, kurš tomēr jānosauc kaut kādā vārdā, kuram jāpiemēro fiktīva esamība. Būtībā tas pilda vienu funkciju – nodrošina dialogu. Pat neticīgais alkst sazināties ar “Vienīgo”, jo ar neesamību nav viegli sarunāties. Budisms savukārt izvairās no šīm grūtībām, jo tas, pretstatā kristietībai, nav balstīts dialogā. Dievs tam nav nepieciešams. Svarīga ir vienīgi ciešanu apzināšanās. Šī garīguma forma ir vispiemērotākā cilvēcei, kas apmāta ar domu par savu tūlītēji vai drīzumā draudošo bojāeju.

Žodo: Ko jūs domājat par pašreizējo reliģiskā fundamentālisma un tajā sakņotās vardarbības pieaugumu? Vai tas apliecina, ka jums bija pamats kritiski norādīt uz dēmonisko aspektu katrā reliģijā? Jo jūs rakstāt: “Reliģija tīrā formā būtu sterila: tas, kas tajā ir dziļš un jaudīgs, ir nevis dievišķais, bet gan dēmoniskais.”

Čorans: Visas reliģijas, kas ielaižas darījumos ar vēsturi, attālinās no savām saknēm. Tāds ir kristietības gadījums – sākumā tā bija orientēta uz noraidīšanu, bet tad pārvērtās iekarojošā reliģijā. Tā bija īsta nodevība.

Žodo: Savukārt gnostiķi saskatīja vēsturiskuma briesmas un to nepārsūdzami nosodīja.

Čorans: Gnostiķiem viss, kas saistīts ar laiku, nāk no ļaunā. Diskreditējama ir vēsture visā tās kopumā, jo tā pieder pie viltus realitātēm. Tai nav nekādas jēgas, un tā nekam nav derīga. Ņemt vērā vēsturi ir pilnīgi neauglīgi. Tāds skatījums ievērojami atšķiras no oficiālās un mīkstinātās kristīgās eshatoloģijas, kas vēsturē un tās atnestajos ļaunumos saskata izpērkošus pārbaudījumus.

Žodo: Visa jūsu filozofija liecina par tādu priekšstatu par vēsturi, kas tuvs gnostiķu priekšstatam. Vai jūs tiešām domājat, ka vēsture un ļaunums ir jāsaista?

Čorans: Esmu par to pārliecināts. Cilvēks bija nolemts jau no paša sākuma. Kad viņš darbojas, viņš aizmirst savu sākotnējo pilnīgumu, kas viņu pasargāja gan no laika, gan no nāves. Darbodamies pats uz savu galvu, viņš sevi ir nolēmis bojāejai. Vēsture, kuru rada laiks un kustība, ir lemta pašiznīcībai. Nekas labs nevar rasties no tā, kas sākotnēji radies kā kādas anomālijas sekas.

Žodo: Tā ir jāsaprot jūsu frāze: “Vēsture ir ritoša ironija”, vai ne?

Čorans: Viss, ko cilvēks uzsāk, vēršas pret viņu. Jebkāda rīcība ir nelaimes avots, jo tā izjauc pasaules līdzsvaru – rīkoties nozīmē uzstādīt sev mērķi un projicēt savas gaidas nākotnē.

Jebkāda kustība nes sev līdzi postu. Tā iedarbina spēkus, kas galu galā nospiež. Dzīvot pa īstam nozīmē dzīvot bez mērķa. Tieši to arī sludina Austrumu gudrība, kas labi izpratusi rīcības negatīvās sekas. Nav neviena jaunatklājuma, kam nebūtu arī savu negatīvo seku. Cilvēka ģēnijs izraisīs viņa bojāeju. Visi spēki, ko viņš iedarbina, viņam kaitē. Viņš ir dzīvnieks, kurš pastrādājis nodevību, un vēsture ir viņa sods. Viss, kas noticis kopš laika rītausmas, atklāj viena nepielūdzama likuma visvarenību. Arī labais ir ļaunums. Ikviena prometejiska gribas izpausme nāk komplektā ar sodu. Cik pārsteidzoši gaišredzīga bija antīkā gudrība, ka liktenis sitīs ikvienu, kurš uzdrošināsies izaicināt dievus. Cilvēkam būtu vajadzējis apstāties, bet viņš nevarēja apturēt šo grandiozo un iznīcinošo procesu, kuru pats bija uzsācis.

Žodo: Ko jūs gribat teikt, apgalvojot, ka “visa metafizika ir reakcionāra”?

Čorans: Metafizika paredz domāšanu par pārvēsturisko. Tā nodarbojas ar būtību, ar nemainīgo. Tā transcendē laicīgo, tā nevirzās.

Žodo: Kā jūs ir ietekmējis Špenglers, lielais Rietumu norieta teorētiķis?

Čorans: Es viņu lasīju pusaudzības drudzī un pēc tam pārtraucu par viņu interesēties. Viņš nebija slikts pravietis, jo viņam patika sludināt katastrofas. Starp citu, vēstures filozofija ir iespējama tikai tad, ja esam jūtīgi pret civilizāciju sabrukšanas ainām. Ņemsim Romas gadījumu: kristietības uzplaukums bija fatāls pavērsiens tikai tāpēc, ka citu ticību vājināšanās gāja roku rokā ar vietējo iedzīvotāju aizvien pieaugošo izsīkumu. Lielākā galvaspilsētas iedzīvotāju daļa bija imigranti. Kristietības triumfs bija viņu nopelns un varoņdarbs. Tie, kas galu galā vienmēr gūst virsroku, ir kalpi. Savukārt tas, ka jaunā reliģija savaldzināja romiešu inteliģenci, jau ir daudz mazāk iedomājams. Bet varam uzskatīt, ka pie tā bija vainojams šīs inteliģences ārkārtīgais nogurums un izsīkums. Tie bija izvirtušie romieši un vitalitātes pilnie svešzemnieki, kas uzspieda kristietību, un ir kārdinoši vilkt paralēles ar to, kas šobrīd notiek Rietumos, kas arī ir noguruši no savām tradīcijām. Francija jo īpaši piedzīvo vēsturisku pagurumu, jo tieši tā Eiropā ir visvairāk sevi atdevusi. Tā ir Eiropas viscivilizētākā un arī visvieglāk ievainojamā, visvairāk izsīkusī zeme. Tauta ir apdraudēta tad, kad tā ir sapratusi, proti, tad, kad tā sasniegusi tādu izsmalcinātības pakāpi, kas tai neizbēgami nesīs postu.

Žodo: Filozofiem jūs esat tāds kā mūsdienu skeptiķis. Ko jūs par to domājat un kā jūs definētu skepticismu?

Čorans: Skepticisms ir pastāvīga apšaubīšana, instinktīvs pārliecinātības noraidījums. Skepticisms ir augstākā mērā filozofiska attieksme, bet paradoksālā kārtā tas nav kāda procesa rezultāts, tas ir iedzimts. Par skeptiķi piedzimst. Tomēr tas nekavē virspusīgu iedvesmas brīžu parādīšanos. Lielākoties uzskata, ka es esmu kaislīgs cilvēks, un tas, bez šaubām, līdz zināmai pakāpei ir tiesa, taču savos pamatos es palieku skeptisks, un tieši šis pamats, šī spēja apšaubīt visus pierādījumus, ir svarīgāka par visu citu. Protams, mums ir nepieciešama pārliecība, lai rīkotos. Bet šī spontānā piesliešanās kaut kam izzūd, tiklīdz sākam kaut nedaudz domāt. Beigās mēs vienmēr secinām, ka nav nekā droša, ka viss ir bez pamata. Tas ir skepticisms vai, citiem vārdiem, ironijas pārākums par visu.

Šaubām ir tikpat dziļas saknes kā pārliecībai. Tikai šaubas ir retākas, tikpat retas kā apskaidrotība un reibums, ko tā atnes.

Žodo: Jūs bieži uzsverat šaubu divējādo dabu – tās reizē baro un posta.

Čorans: Izglītoto cilvēku piesardzīgās šaubas ir tikai veids, kā viņi turas cieņpilnā attālumā no notikumiem. Bet ir arī postošas šaubas, kuras var pielīdzināt slimībai, kas grauž cilvēku un var pat to iznīcināt. Šīs pārliecīgās šaubas bieži ir tikai viens posms cilvēka dzīvē. Tās izraisa “lēcienu ticībā”, jo reibinošas šaubas ilgi nevar pastāvēt. Nereti tām seko pievēršanās kādai reliģijai vai kam citam. Visi mistiķi ir pazinuši šo milzīgo nemieru, no kura ir tikai solis līdz sabrukumam. Tāpēc nav iespējams sev nejautāt: “Cik tālu šaubās var iet?” Atbilde ir vienkārša – vai nu tajās iestieg, vai no tām izkļūst ārā. Tās vai nu paralizē, vai ir kā atspēriena punkts.

Žodo: Jūsu vārdi man atsauc atmiņā Gistava Tibona izteikumus, kuros viņš salīdzina skeptiķi un ticīgo: “Skeptiķim,” viņš raksta, “nav ilūziju, viņš šaubās par visu, bet, par visu šaubīdamies, viņš nevirzās uz priekšu. Savukārt īsts ticīgais šaubās un tomēr virzās uz priekšu – viņš iet pāri savām šaubām.” Ticība tātad varētu būt viena no metodēm, kā izkļūt no šaubām?

Čorans: Protams. Tiem, kuros ticība snauž latentā stāvoklī, šaubas ir būtisks – pat obligāts – attīstības posms. Tas, kuru nav inficējušas šaubas, garīgajā plāksnē nekur tālu nevar tikt. Varonīgā šaubu pārvarēšana ir pats būtiskākais. Bet ir tādi, kuri šaubas nespēj pārvarēt, viņiem piemīt organiska nespēja ticēt. Tāds ir mans gadījums. Es esmu nedziedināms apšaubītājs.

Diezgan bieži savā dzīvē esmu jutis reliģijas vilinājumu, esmu iegrimis mistiķu lasīšanā, man pat šķita, ka tos saprotu, bet brīdī, kad bija “jālec”, manī kaut kas saniķojās: “Nē, tālāk tu neiesi.” Kad rakstīju “Par asarām un svētajiem”, es izdzīvoju īstu cīņu starp kārdinājumu un noraidījumu, tomēr nekad nespēju pārvarēt šaubas. Negatīvā valdzinājums man ir tik dabisks, ka es tā klātbūtni izjūtu ik mirkli.

Žodo: Bet varbūt tieši šis negatīvisms var kļūt par šā stāvokļa garīgas pārvarēšanas dzenuli? Tāpat kā mazohists jūt vajadzību pazemot savu ego, lai sekmīgāk no tā atbrīvotos. Vai skepticisms nevarētu būt moderno laiku garīguma forma?

Čorans: Es nevaru pateikt, vai šis prāta stāvoklis turpināsies, vai tas tāds būs arī nākotnē, vai arī tas ir tikai skaidrības sajūta. Lai kā arī būtu, šī ir pirmā reize, kad es vēroju tik lielu ilūziju noraidījumu un dogmu sabrukumu. Lai ko arī teiktu, ir skaidrs, ka visām lielajām vēsturiskajām neveiksmēm ir sekojis skepticisma vilnis. Antīkās pasaules intelektuālais mirdzums izdzisa līdz ar kristietības izplatīšanos. Bija neiedomājami, ka izglītoti cilvēki varētu aizrauties ar tik naivu ideālu. Celsa apsūdzība vēl aizvien ir skumjākais un izglītojošākais dokuments, kas vēsta par kāda pagāna apjukumu kristietības iebrukuma priekšā.

Žodo: Skepticismu bieži vien pavada cinisms. Kā jūs tos atšķirat?

Čorans: Ciniķi uz priekšu dzen gandrīz izvirtīga tieksme pēc nolieguma, vēlme atmaskot. Viņā ir kaut kas velnišķs, tā ir perversa prāta spēle, kas nepazīst to izsvēršanu par un pret, kas raksturīga gan skeptiķim, gan arī satrauktajam pusaudzim, par kādu var nosaukt cilvēku, kas zaudējis ilūzijas; šis pēdējais var pievienoties skeptiķim, ja savas vilšanās un raizes pacels zināšanas līmenī, jo nav šaubu, ka iekšējas trauksmes sajūta un satraukums ir filozofiskas domāšanas sākums.

Žodo: F.S. Ficdžeraldu jūs redzat kā šī ilūziju zaudējušā cilvēka prototipu, par kuru tikko runājāt, – sakauto, kas samierinās ar savu sakāvi, pat par to tīksminās un nevis pārvērš savu izmisumu misticismā, bet tajā veģetē, jo tas, kas ar viņu notiek, iet pāri viņa spēkiem... Es jūs citēšu: “Tā, protams, reaģē ilūzijas zaudējušie, indivīdi, kas nespēj patverties metafizikas aizsegā vai kādā transcendentālā glābiņā, – viņi tīksmīgi pieķeras savām nelaimēm kā sakāvēm, ar kurām jau samierinājušies. Ilūziju noraidīšanā sakautais iegūst līdzsvaru. Un tas ir šis sakautais, kurš pēc tam, kad apjēdzis nepielūdzamās “Salūšanas” (“Crack-up”) patiesības, dodas uz Holivudu, lai tur meklētu veiksmi...” Ficdžeraldā jūs saista drīzāk šī krīze nekā viņa literārie darbi, vai ne?

Čorans: Smaga krīze varēja likt viņam saskatīt būtiskās patiesības. Tādiem cilvēkiem kā viņš sabrukums ir nepieciešams. Veselajam un apmierinātajam ne uz kādu garīgu progresu nav cerību. Dzīles sasniedz tikai tie, kas piedzīvojuši ciešanas.

Žodo: Lielāko prieku jūs gūstat no mūzikas. Brāmss, Šūmanis un Šūberts jums sniedz kaut ko neaizstājamu. Kas tas ir?

Čorans: Tā ir vienīgā māksla, kas piešķir jēgu vārdam “absolūts”. Tā ir absolūta piedzīvošana, bet tā tiek piedzīvota, pateicoties milzīgai ilūzijai, jo šis absolūts izzūd, līdzko atjaunojas klusums. Mūzika ir gaistošs absolūts, būtībā paradokss. Šai pieredzei, lai tā varētu turpināties, nebeidzami ir jātiek atjaunotai. Tā līdzinās mistiskā pieredzei, kura pēdas tūlīt izzūd, līdzko atkal iekļaujamies ikdienā.

Žodo: Vai ir kādi īpaši labi brīži, lai klausītos mūziku?

Čorans: Naktīs tā iegūst īpašu dimensiju. Muzikālā ekstāze savienojas ar mistisko ekstāzi. Ir tāda sajūta, it kā pieskartos galējiem punktiem un nespētu iet tālāk. Vairs nekam citam nav nozīmes, un nekas cits nepastāv. Tu jūties kā iegrimis reibinošas attīrītības Visumā. Mūzika ir transcendences valoda. Un tas arī izskaidro lielo kopības un vienotības sajūtu, ko tā raisa starp cilvēkiem. Tā tos iegremdē pasaulē, kurā vairs nav nekādu robežu. Žēl, ka Prusts, kurš tik daudz analizējis mūziku un tās ietekmi, nepazīst tās spēju cilvēku aiznest viņpus sajūtām. Starp citu, šajā sakarā ir zīmīgi, ka viņš nav lasījis Šopenhaueru un sekojis tikai Bergsonam. Viņš netiek ārā no psiholoģijas.

Žodo: Tāda arī ir visa atšķirība starp metafiziķi un estētu. Prusts paliek estēts, pat ja reizēm pieskaras tai dimensijai, kas paceļas pāri “formu pasaulei”.

Čorans: Īsto metafizisko nemieru Prusts nepazina. Viņa mūzikas piedzīvojumam vienmēr bija saistība ar viņa personisko vēsturi. Tā neaiznesa viņu viņpus viņa paša dzīves – viņpus dzīves. Mūzikas pasaulei pilnībā var piekļūt, tikai pārvarot cilvēcisko. Mūzika ir vesels Visums, bezgalīgi reāls, lai gan netverams un gaistošs. Cilvēkam, kas nespēj tajā iekļūt, jo nesajūt tā maģisko starojumu, ir zudis viss, pat viņa paša eksistences pamats. Pats augstākais viņam ir nesasniedzams. Un to saprot tikai tie, kuriem šī pasaule ir nepieciešama. Ja mūzika jūs nepadara traku, tā nav nekas.

Žodo: Īsi sakot, mūzika mūs konfrontē ar šo paradoksu – laicīgajā pavīdošo mūžību.

Čorans: Tas ir absolūts, kas satverts laika plūdumā, bet nespēj tajā palikt, – saskaršanās ar kaut ko, kas ir vienlaikus pats augstākais un tomēr pastāv tikai mirkli. Lai tas saglabātos, būtu vajadzīga nepārtraukta muzikāla emocija. Mistiskās ekstāzes trauslums ir tieši tāds pats. Abus gadījumus vieno nepabeigtības sajūta, ko pavada plosoša nožēla, nostalģija bez robežām.

Žodo: Tieši šī nostalģija ir jūsu pasaules skatījuma pamatā. Kā jūs to definējat?

Čorans: Šī sajūta ir daļēji saistīta ar manu rumāņu izcelsmi. Tur ar to ir piesūkusies visa folklora un dzeja. Tā ir kaut kāda nedefinējama smeldze, ko rumāņu valodā sauc par dor. Vāciski tas ir kaut kas līdzīgs Sehnsucht, bet vistuvāk tam būtu portugāļu saudade.

Žodo: Jūs esat rakstījis: “Ir trīs veidu melanholijas: krievu, portugāļu un ungāru.”

Čorans: Vismelanholiskākā tauta, ko es pazīstu, ir ungāri, kā par to liecina čigānu mūzika. Brāmss jaunībā izjuta tās valdzinājumu. No tās arī nāk viņa darbu pavedinošais šarms.

Žodo: Nostalģija savu iecienītāko izpausmes veidu atrod mūzikā, bet ne tikai – arī dzejā. Jūs cita starpā rakstāt: “Dzeja izsaka tā būtību, ko mēs nekad neiegūsim, tās galējā nozīme ir – nekāda “aktualitāte” nav iespējama. Prieks nav poētiska sajūta. [..] Dzeja un cerība ir nesamierināmi nesaderīgas.”

Bet darbā “Kārdinājums eksistēt” jūs atzīstat, ka dzejnieki atrodas privileģētā stāvoklī, par ko jūs viņus apskaužat. Šķiet, ka viņi veido to cilvēces daļu, kuriem ir citādas attiecības ar laiku nekā parastiem cilvēkiem un kuri vārdu pasaulē jūtas kā mājās. Kādas ir jūsu attiecības ar dzejniekiem? Kāpēc jūs jūtaties izslēgts no viņu pasaules?

Čorans: Vispirms jāsaka, ka kara laikā es aizrāvos ar dzeju, jo īpaši ar angļu dzeju. Pēc tam es zaudēju šo interesi. Tik ilgi, kamēr uztur attiecības ar dzeju, nepastāv briesmas sajust iekšējo tukšumu. Darbs un lasītājs pieder pie viena un tā paša Visuma, viņus saista neparasta tuvība. Tāpat kā gadījumā ar mūziku, jūs pieskaraties kaut kam būtiskam, kas jūs piepilda: tā ir tāda kā žēlastība, pārdabiska satuvināšanās ar nedefinējamo. Laiks ir uzvarēts, jūs tiekat izmests ārpus mainīgā. Mūzika un dzeja – divas cildenas dīvainības.

Žodo: Kāpēc jūs sarāvāt attiecības ar dzeju?

Čorans: Tāpēc, ka biju iekšēji iztukšots, mana justspēja bija novājināta. Pienāk brīdis, kad cilvēks izkalst. Interese par dzeju ir saistīta ar gara jauneklīgumu, kuram pazūdot, ātri atklājas dzejas triki un viltības. Tāpat ir arī ar rakstīšanu. Mazpamazām, jo vecāks kļūstu, jo nebūtiskāk man šķiet rakstīt. Izlīdis no moku rata, es beidzot iepazīstu kapitulācijas saldmi. Produktivitāte un ražošana ir pati sliktākā māņticības forma, tāpēc es esmu laimīgs, ka neesmu tai padevies. Jūs jau zināt, cik ļoti es cienu zaudētājus – tos, kuriem ir bijusi drosme izzust, neatstājot pēdas.

Es ļāvos rakstīšanai, bet pie tā vainojama mana dīkdienība. To vajadzēja kaut kā attaisnot, un kā gan citādi, ja ne rakstot? Fragmentāro pierakstu žanrs – vienīgais, kas atbilst manam temperamentam, – izsaka lepnumu par piedzīvotu pārvērtības mirkli ar visām no tā izrietošajām pretrunām. Ilgi rakstīta grāmata, kura pakļauta noteiktām darba uzbūves prasībām un kuru padara neīstu apsēstība ar kontinuitāti, ir pārāk viengabalaina, lai būtu patiesa.

Žodo: Vai jūsu patiesība mīt tajā klusēšanā, ar kuru šodien atbildat tiem, kas no jums vēl gaida grāmatas?

Čorans: Iespējams. Bet es vairs nerakstu tāpēc, ka pietiek apmelot Visumu. Es esmu tāds kā nodeldētības upuris. Apskaidrotība un nogurums mani ir uzveikuši – ar to es domāju tiklab filozofisku, kā bioloģisku nogurumu. Kaut kas manī ir paklupis. Cilvēks raksta, nepieciešamības spiests, un nogurums šo nepieciešamību nodeldē. Pienāk brīdis, kad tas vairs nav interesanti. Starp citu, esmu pazinis pārāk daudz cilvēku, kas sarakstījuši vairāk, nekā būtu vajadzējis, kas, Parīzes literārās dzīves skatuves iedvesmoti, ir stūrgalvīgi turpinājuši kaut ko producēt. Bet man šķiet, ka arī es esmu pārāk daudz rakstījis. Būtu pieticis ar vienu vienīgu grāmatu. Man pietrūka prāta atstāt neizmantotas savas iespējas – atšķirībā no īstajiem gudrajiem, kurus apbrīnoju un kuri tīšuprāt neko savā dzīvē nav izdarījuši.

Žodo: Kā jūs tagad skatāties uz savu “darbu kopumu”, ja šis vārds jums vēl šķiet jēgpilns?

Čorans: Tas ir jautājums, kas mani pilnīgi nemaz nenodarbina. Manu grāmatu liktenis man ir vienaldzīgs. Tomēr ceru, ka dažas no manām nekaunībām saglabāsies.

Žodo: Ko jūs teiktu cilvēkam, kas atklāj jūsu filozofiju? Vai jūs viņam ieteiktu sākt ar kādu konkrētu darbu?

Čorans: Viņš var izvēlēties vienalga ko, jo tajā, ko es rakstu, nav nekādas progresijas. Mana pirmā grāmata jau faktiski satur visu to, ko esmu teicis pēc tam. Atšķiras tikai stils.

Žodo: Vai ir kāds darbs, kuram jūs esat īpaši pieķēries?

Čorans: Tas nešaubīgi ir “Par neērtībām, ko rada piedzimšana” (“De l’inconvénient d’être né”). Es parakstos zem ikviena vārda šajā grāmatā, kuru var atvērt vienalga kurā lappusē un kuru nav nepieciešams izlasīt pilnībā.

Esmu arī pieķēries “Rūgtuma siloģismiem” (“Syllogismes de l’amertume”) tikai tāpēc, ka visi par to izteicās slikti. Apgalvoja, ka, rakstot šo grāmatu, es sevi esot kompromitējis. Tās iznākšanas brīdī tikai Žans Rostāns pareizi uztvēra: “Šo grāmatu nesapratīs,” viņš teica.

Bet īpaši gribu uzsvērt pēdējās septiņas lappuses “Kritienā laikā” (“La chute dans le temps”), kas ir pats nopietnākais, ko esmu sarakstījis. Par šīm lappusēm es samaksāju augstu cenu, un lielākoties tās ir palikušas nesaprastas. Par šo grāmatu maz runāja, lai gan tā, manuprāt, ir vispersoniskākā un tajā esmu izteicis to, kas man bija vissvarīgākais. Vai ir iespējama vēl lielāka traģēdija par izkrišanu no laika? Diemžēl nav daudz lasītāju, kas būtu pamanījuši šo būtisko aspektu manā filozofijā.

Ar šīm trim grāmatām noteikti būtu pietiekami, un es nevilcinos vēlreiz atkārtot, ka esmu pārāk daudz uzrakstījis.

Žodo: Vai tas ir jūsu pēdējais vārds?

Čorans: Jā.

No franču valodas tulkojušas Agnese Gaile-Irbe un Dita Ābola

Intervija pirmo reizi publicēta grāmatā “Čorans. Intervijas ar Silviju Žodo” (Cioran. Entretiens avec Sylvie Jaudeau. Librairie José Corti, 1990).