Džungļu stāsts

Žana Pola Sartra romānā “Nelabums” ir aina, kur galvenajam varonim Rokantēnam kastaņas sakne atklājas visā tās lietiskumā, materiālumā, īstenumā bez vārdu, apzīmējumu un klasifikāciju starpniecības. Rokantēnam tā ir šokējoša pieredze un skaidrs, ka ikdienā mums grūti ieraudzīt “reālo” kastaņas sakni, uztvert dzīvnieku, “kāds tas ir patiesībā”, nokļūt pie “neskartās” dabas. Gan kastaņas, gan dzīvnieki, gan daba mums zināmi caur reprezentācijām - tēliem, stāstiem, teorijām. Neatkarīgi no tā, vai iespējams atklāt “realitāti” viņpus kultūras laipni piespēlētajiem starpniekiem, šo starpnieku pētniecība ir interesanta un, es teiktu, atskurbinoša pieredze. 19. gadsimtā attēli un stāsti parvdzīvniekiem bija ļoti iecienīti. Atsevišķi sižeti bija īpaši populāri, piemēram, mirušam saimniekam uzticīgs suns, cildenais dzīvnieku karalis (briedis, lauva, zilonis) dodas nāvē cildeni, pērtiķis, kas rīkojas gluži kā cilvēks. Gribu pakavēties tikai pie viena piemēra - žņaudzējčūskas.

Tā laika ilustrētajās grāmatās un preses izdevumos samērā bieži var atrast attēlus ar žņaudzējčūsku, kas uzbrūk tīģerim, vērsim, briedim, jaguāram vai krokodilam. Lielā daļā attēlu figurē arī koks, ap kuru apvijusies čūskas aste. Situācijas un dzīvnieki mainās, bet būtībā vienmēr ievērota viena un tā pati shēma. Shēma ir dīvaina, un nav īsti saprotams, kāpēc tā ir tik svarīga, lai to reproducētu atkal un atkal no jauna.

Šo attēlu pamatā ir stāsts, proti, daudzi stāsti, kuros atkal nedaudz atšķirīgās kombinācijās atkārtojas vieni un tie paši elementi. Lūk, paraugs: “Kamēr mēs spriedām, ko darīt, kokam pietuvojās liels tīģeris (kādu šajā zemē ir atliku likām). Čūska, aša kā bulta, iekampās viņam mugurā. Tīģeris, velti mēģinājis atsvabināties (jo pretinieces aste bija apvijusies ap koka stumbru), pēc dienu un nakti ilgušas cīņas padevās, čūska viņu aizvilka līdz kokam, kur, ar milzu spēku savelkot gredzenus ciešākus, salauza tīģerim kaulus. Vēl vienu nakti vajadzēja, lai upuri padarītu aprijamu, izstiepjot tā miesas pēc iespējas garākas un noklājot tās ar siekalām, lai vieglāk ieslīd barības vadā. Kamēr čūska rija tīģeri, cilvēki to ar rungām nosita vienā mierā, nekā nebīdamies.”

Atsauci šim stāstam nav viegli norādīt. Tas ņemts no Silvēna Meinrada Ksavjē Golberija [1. Silvēns Meinrads Ksavjē de Golberijs (1742-1822) bija sapieru karaspēka virsnieks un ceļotājs. Viņa grāmatas ‘Āfrikas ceļojumi” izdevumos dažādās valodās sastopami vairāki viņa uzvārda rakstības varianti: de Golbery, Golberry un Goldberry.] grāmatas ‘Āfrikas ceļojumi” 1808. gada angļu tulkojuma. Tomēr stāsta autors nav pats Golberijs, bet kāds R. Edvins, kura vēstuli par Ceilonā pieredzēto atstāsta Golberija grāmatas tulkotājs un redaktors Viljams Medfords. Medfords savā laikā Anglijā bija pietiekami pazīstams žurnālists un rakstnieks, viņš ir autors klasiskam gotiskajam stāstam “Dzelzs līķauts”, kas savukārt kalpoja par iedvesmas avotu Edgaram Alanam Po, strādājot pie stāsta “Svērtenis un aka”. Medfords specializējās sensacionālu stāstu rakstīšanā, un žņaugšanas stāsta popularitāte liecina, ka tas patiešām spēja kairināt lasītāju nervus un iztēli. Šaubos, vai Medforda versija ir senākā, bet tā ir senākā, ko man izdevies atrast. Zīmīgi, ka Medfords uzskata par vajadzīgu atsaukties uz konkrētu liecinieku, katrā ziņā daudzās vēlākās versijās stāsta avots vairs netiek atklāts, un jau šī, gribas teikt, agrīnā versija parādās komplektā ar ilustrāciju - kādam sižets licies pietiekami iespaidīgs, lai to vizualizētu.

Stāsts nav diez ko ticams. Es, protams, nevaru galvot, ka neviena žņaudzējčūska nav uzbrukusi nevienam tīģerim, bet grūti iedomāties pieaugušu tīģeri, vērsi vai briedi kā pietiekami ērtu žņaudzējčūskas upuri, pat ja mēs iedomājamies, ka visas žņaudzējčūskas ir tikpat lielas kā lielākās Dienvidamerikas anakondas (kā tas, protams, nav). Sižets šķiet aizdomīgs pirmām kārtām izomorfisko versiju dēļ, piemēram, 1835. gada The Family Magazine publicētajā rakstā žņaudzējčūska upuriem uzglūnēja jau no koka galotnes (!), pirms lēciena tā rūpīgi aptina asti ap koku un tad visā garumā metās virsū tīģerim, turklāt šajā versijā tai ir arī indes zobi, ko tā iecērt tīģera miesa, tālāk seko jau pazīstamā kaulu laušana un siekalošanās. Savukārt Johana Dāvida Vīsa klasiskajā bērnu romānā “Šveices Robinsonu ģimene” (1814) žņaudzējčūska mērķtiecīgi un milzu ātrumā (to apņem putekļu mākonis!) ielaužas Robinsonu apmetnē, kolonistu raidītās lodes to nespēj ievainot, čūska viltīgi slēpjas vairākas dienas un tad uzbrūk Robinsonu ēzelim - tikai, kad tā ir lopiņu gandrīz norijusi, čūsku izdodas nogalināt.

Skaidrs, ka stāsts pirmām kārtām šķiet iespaidīgs tādēļ, ka tajā darbojas lieli un baismīgi dzīvnieki, kas nav sastopami lasītājam ierastajā pasaulē. Tādā ziņā tas ir stāsts par eksotisko. Tomēr jāpamana, ka runa nav par 19. gadsimta beigu eksotiskumu - filosofs Džeimss Kirvens rakstā “Mistiskie Austrumi” apcer atšķirību starp neparastumu un eksotiskumu. Pēc viņa domām, 18. gadsimtā svešās zemes tiek skaidrotas kā atšķirīgas, tomēr analoģiskas eiropiešu pasaulei, bet 19. gadsimta beigās eksotiskais sāk nozīmēt neizskaidrojamo, noslēpumaino, kas ir nevis jāekspluatē, bet var kalpot par glābiņu no pierastās pasaules. Žņaudzējčūska pieder pie ekspluatētās pasaules.

Rolāns Barts rakstā ‘Ar ko sākt?” analizēja Žila Verna romānu “Noslēpumu sala”, un apgalvoja, ka Verns apraksta ceļotāju dzīvi uz vientuļas salas ar “inženiera”, tehnokrāta diskursa palīdzību - daba piedāvā tikai izaicinājumus, aizvien jaunus uzdevumus, kas viens pēc otra tiek atrisināti. Arī dzīvnieki šeit ir tikai resurss, ko var izmantot pārtikas vai, teiksim, apģērba iegūšanai. 18. un 19. gadsimta pirmās puses koloniālistu attieksme pret svešzemju dabu ir tieši tāda - tas ir laikmets, kad ziloņi, lauvas un bizoni tiek nogalināti tūkstošiem un tikai tāpēc, lai nogalinātu. Lai iztēlotos šo domāšanas veidu, var lasīt tā laika mednieku stāstus (un stāsts par žņaudzējčūsku pieder pie mednieku stāstiem), bet var arī palasīt to pašu “Šveices Robinsonu ģimeni” (Sprīdīša bibliotēka, 14. sēj.) - būtībā tā ir diezgan briesmīga grāmata, jo praktiski visus dzīvniekus uz savas vientuļās salas Robinsonu ģimene vai nu nogalina, vai cenšas nogalināt. (“Brīnumainais dzīvnieks lēni un omulīgi rāpās pa stumbru zemē. Tiklīdz Džeks varēja aizsniegt, zēns tam deva krietnu triecienu ar ieroča resgali, bet diemžēl netrāpīja.”)

Tomēr stāstam par žņaudzējčūsku ir viena dīvaina iezīme. Mednieku stāstos par tīģeriem un lauvām mēs parasti uzzinām par mednieku drosmi un izmanību, bet stāstā par žņaudzējčūsku mednieki ir bailīgi vai nevarīgi (baidās tuvoties kokam, kur slēpjas čūska, vai šauj, bet nespēj trāpīt). Čūsku izdodas nogalināt tikai tad, kad tā ir norijusi kādu milzu zvēru un vairs nav spējīga pakustēt, turklāt šādā situācijā nogalināt čūsku ir ļoti viegli, kā tas atkārtoti tiek uzsvērts vairākās stāsta versijās. Manuprāt, te arī slēpjas stāsta atslēga. Gan mednieku, kolonistu un kolonizatoru stāstos, gan stāstos par žņaudzējčūsku saglabājas pretstats starp civilizēto eiropieti un pakļaujamo eksotisko zemi ar tās iemītniekiem. Vienīgi žņaudzējčūska ir tik viltīga, ātra, neparasti spēcīga, ka neviens cilvēks nespēj to šajā ziņā pārspēt. Tomēr arī šoreiz civilizācija uzvar, jo žņaudzējčūskas nevaldāmā un pārmērīgā rijība to padara vāju, iznīcina. Un, protams, kā vienmēr, stāstītāji nespēj ieraudzīt, ka eksotiskās žņaudzējčūskas negausība nav īpaši atšķirīga no stāstnieku attieksmes pret pasauli:

““Bet ko mēs iesāksim ar šo nezvēru?” jautāja Džeks.

“Es domāju, mēs varētu viņu izbāzt,” ierosināja Fricis.

“Tas būtu lieliski!” Džeks bija sajūsmā. “Bet vēl labāk būs, ja mēs čūsku ar plaši atplestu rīkli nostādīsim pie mūsu mājokļa durvīm. Ja mums kādreiz uzbruks mežoņi, tie bailēs metīsies projām!”

“[..] Bet, ko tad darīs mūsu nabaga mājkustoņi, tas tev nemaz nenāk prātā! Tie aizbēgs mežā. Nē, labāk pievienosim čūsku mūsu minerālu, koraļļu un gliemežvāku kolekcijai. Tur viņa lieliski iederas!””