Dekarta prāta ēna

2005. gada sākumā, aizbraucis uz Parīzi tulkot Dekarta “Meditācijas par pirmo filozofiju”, es cerēju, ka varēšu apmesties Dekarta ielā - šaurā, liektā, pa vakariem skaļā Latīņu kvartāla ielā, kas pa gabalu ieskauj Panteonu, kur drīz pēc Lielās franču revolūcijas apbedīti Francijas izcilākie vīri (les grands hommes), lai gan Dekartu pēc četrus gadus ilgām debatēm nolēma tur nepārbedīt. Man pieejamā budžeta ietvaros es atradu astoņu kvadrātmetru jumtistabiņu, pa kuras kaplodziņu varēja redzēt vien metra attālumā esošo pretējās mājas pelēko ķieģeļu sienu. Askētisko ieceri tur apmesties un nodoties Dekarta tekstam ietekmēja arī dažu minūšu gājienā sasniedzamā Sorbona un turienes Dekarta pētniecības centrs, kas uz maniem jautājumiem gandrīz vienmēr atbildēt gatavā Žana Luka Marionavadībā bija man laipni izsūtījis ielūgumu. Mani neatvēsināja tas, ka astoņos kvadrātmetros ietilpa arī “virtuve” - galu galā manā rīcībā būtu arī pusotru kvadrātmetru liela telpa ar podu. No apmešanās šajā vientuļnieka mājoklī mani atturēja tikai mīļotā sieviete, ultimatīvi noteikdama, ka uz turieni viņa pie manis nekad nebrauks.

Viss beidzās labi, un es apmetos tālāk no Dekarta ielas kņadas un Sorbonas - liela nama septītajā stāvā ar augstiem logiem, kas pat vistumšākajās dienās istabu pielēja ar gaismu un vērās uz Parīzes jumtu plašumu ar naktīs pamalē vizuļojošu idiotisko Eifeļa torni. Saulei rietot, varēja sēdēt uz plašās ārējās palodzes, šūpot kājas un vīna pavadībā elpot Parīzes gaisu, kas man, par spīti tam, ka Dekarts pirms gandrīz četrsimt gadiem to nevarēja ciest vai vismaz ilgstoši izturēt, bija pat ļoti pa prātam. Klišejas ieskautā vēlme tulkot Dekartu, dzīvojot Dekarta ielā, atkāpās tikpat tālu kā mani nekad īsti nepārņēmusī vēlme Zaļajā ielā nokrāsoties zaļam.

Izkaisītie kauli

Viena no noturīgākajām Dekarta vēlmēm bija domāt skaidri un atbrīvoties no neskaidrām un izplūdušām domām, taču jāšaubās, vai Latīņu kvartāla krogā “Dekarts” izdzertais vīns kādam var palīdzēt skaidrot savas domas, un vēl vairāk jāšaubās, vai ikvienā sevi cienošā Francijas pilsētā esošā Dekarta iela kādu jelkad ir novedusi pie Dekarta. Droši vien ne vairāk kā uz Francijas karoga fona bieži sastopamais Dekarta portrets, kas daudziem saistās ar visu francisko tādā pašā mērā, kā Šekspīra tēls izsauc prātā angļu valodu, bet Puškina sprogainie mati - visu, kas Krievijā ir tikpat labs un liels kā krievu valoda. Dekarta portreta savienojamība ar Francijas karoga krāsām ir saprotama valstī un nācijā, kas Dekartu brīžiem uzskatījusi ne tikai par visu laiku lielāko franču filozofu, bet arī par visu laiku labāko francūzi, pat ja kādam nav skaidrs, kādās mērvienībās mēra filozofa lielumu un kā izskaitļo franciskumu. Dekarta, iespējams, slavenākā, bet nebūt ne svarīgākā darba - “Pārrunas par metodi” — izdošanas 350 gadu jubilejai par godu Andrē Gluksmans 1987. gadā publicēja grāmatu “Dekarts - tā ir Francija”, kurā sacelšanās pret autoritātēm tika izcelta kā pati raksturīgākā Dekarta un Francijas īpašība, taču tā nebūt nebija pirmā reize, kad Dekarts un Francija jeb vismaz franciskums bija savienoti kā viens otru skaidrojoši elementi. Minētās grāmatas nosaukums nebija pārspīlējums, drīzāk - gandrīz 200 gadus veca, 19. gadsimta pirmās puses franču filozofu, izglītības sistēmas darbinieku un politiķu nostiprināta un vēlāk bieži atkārtota klišeja, saskaņā ar kuru Dekarts ir pats īstākais no visīstākajiem frančiem un ka jebkura francūža prāts savās labākajās izpausmēs ir kartisks, vienvārdsakot - katrā francūzī pa mazam dekartam. Lai kāda bija Kanta slava, vācieši nekad nav iedomājušies uzskatīt Kantu par visa vāciskā iemiesojumu vai identificēt viņu ar Vāciju (lai gan, jāatzīst, bija ļaudis, kas uzskatīja, ka Pirmais pasaules karš ir karš starp “Dekartu un Kantu”, taču tas, šķiet, bija tikai neveikls mēģinājums piešķirt jēgu šī kara bezjēdzībai); neskatoties uz Džona Loka ietekmi, ne angļi, ne amerikāņi sevi nekad nav saukuši par lokistiem, skoti nedomā, ka Hjūms iemieso Skotiju, un ne visi latvieši uzskata, ka Krustiņu Petaks, saukts par Pietuku Krustiņu, ir lielākais un latviskākais no latviešu filozofiem.

Bet Francijā viss ir savādāk. Dekarts ir nācijas prāta simbols, mīts, kas uz 19. gadsimta nacionālisma un patriotisma viļņiem tika izcelts kā franču lielākais ieguldījums cilvēces domā. Obligātā literatūra franču licejos joprojām ietver Dekarta “Pārrunu par metodi”, vismazākajā Parīzes grāmatnīcā vienmēr par lētu naudu ir nopērkami visi galvenie Dekarta darbi - Parīzē Dekarta ir daudz. Reizi gadā, pavasarī ir pat apskatāma viņa galva vai precīzāk - galvaskauss, kuru nepilnus 20 gadus pēc Dekarta nāves piesavinājās viņa mirstīgās atliekas ekshumējušās zviedru gvardes kapteinis, atdalot to no pārējiem filozofa kauliem - šis galvaskauss gandrīz 150 gadus, pa ceļam pazaudējot apakšžokli un zobus, ceļoja no viena zviedru zinātnieka pie nākamā un vairāki īpašnieki uz tā atzīmēja savu vārdu, bet saraksta galvgalī ir paša Dekarta vārds. 19.gadsimta sākumā zviedru ķīmiķis un biologs Jenss Jākobs Bercēliuss Parīzes apmeklējuma laikā padzirdēja, ka Dekarta mirstīgajām atliekām trūkst galvas. Pēc atgriešanās Zviedrijā viņš kādā izsolē pamanīja, ka tā nesen pārdota, par lētu naudu to pārpirka un 1821. gadā uzdāvināja Francijai. Franču nācijas izcilākie zinātnieki, saņemot šo dāvanu, tā arī nenoticēja, ka Dekarta galva var būt tik maza, un ieceltā komisija ar trim balsīm pret divām nobalsoja par to, ka tas nav Dekarta galvaskauss. Pēc ilgām peripetijām tas nonāca 1937. gadā dibinātajā Cilvēka muzejā (Musée de l’Homme), kur tās kopija pastāvīgi izstādīta līdzās neandertālieša un kromanjonieša galvaskausiem. Cilvēka muzejs savās reklāmas lapiņās piedāvā iespēju salīdzināt “izcilākā franču domātāja” galvaskausu ar 8000 gadus vecu franču zemnieka un pirms 100 000 gadu dzīvojuša homo sapiens sapiens galvaskausu, lai konstatētu, ka “cilvēks pēdējos gadu tūkstošos nav mainījies”.

Pārējie Dekarta kauli (izņemot labās rokas rādītājpirksta kauliņus, kurus sev par piemiņu paturēja toreizējais Francijas vēstnieks Zviedrijā) guļ Senžermēndeprē baznīcā, kuras dziļumā starp divu benediktiešu apbedījumiem glabājas pārpalikumi no ierīces jeb mašīnas, par kādu Dekarts uzskatīja ķermeni. Slavinoša epitāfija uz kapa plāksnes beidzas ar vārdiem: “Tagad viņš bauda viņa reiz godātās patiesības redzējumu.” Kaulu ceļš uz šo baznīcu nebija ne taisns, ne viegls. 1666. gadā, 16 gadus pēc Dekarta nāves (Stokholmā, 1650. gada 11. februāra rītā Francijas vēstnieka Zviedrijā Pjēra Šanū mājās) viņa kaulus izraka no to apbedījuma līdzās nekristītiem bērniem Stokholmas bāreņu slimnīcas kapsētā, svinīgi salika 75 centimetrus garā koka kastītē un, pārvarot dažādu valstu muitnieku aizdomas, pusgadu veda uz Parīzi, kur tie nonāca 1667. gada sākumā, kad tika uz laiku novietoti Sv. Pāvila baznīcā. Slavinošo runu, ko kopā ar Dekarta īsteno katoļticību apliecinošu pātera Vioga, kurš bija pie viņa nāves gultas, parakstītu sertifikātu taisījās nolasīt viņa pārapbedīšanas ceremonijā 1667. gada 24. jūnijā Parīzes patrona sv. Ženevjēvas baznīcā, tā arī nenolasīja, jo aizliedza. Nav īsti skaidrs, kas aizliedza - vai nu kāds bija Luijam XIV pačukstējis, ka tiek apbedīts Renē Dekarts, sholastikas noliedzējs, vai arī Sorbonas universitātes jezuīti izmantoja iespēju pēc nāves atbildēt uz viņa izaicinājumu, vai arī vienkārši kāds no kāda nobijās.

Dekarta kaulu kapa vieta saglabājās brūkošajā sv. Ženevjēvas baznīcā līdz 1792. gadam, kad šī baznīca vairs netika lietota kā baznīca, bet tās vietā uzceltā jaunā baznīca revolucionāru rokās pārtapa par Panteonu. Revolucionārā Nacionālā sanāksme no 1793. līdz 1796. gadam laiku pa laikam apsprieda Dekarta mirstīgo atlieku pārvietošanu uz Panteonu līdzās tādiem “brīvības” varoņiem kā Voltērs un Ruso, taču pretestība pret šī “klerikālā šarlatāna” pielīdzināšanu nācijas atbrīvotājiem izrādījās stiprāka par dažu revolucionāru pārliecību, ka Francijas brīvības ceļu aizsāka Renē Dekarts. Vairāk nekā 25 gadus Dekarta mirstīgo atlieku atliekas atradās Elizejas lauku Francijas pieminekļu muzejā, kad valdībā sāka parādīties runas par Dekarta kārtējo pārapbedīšanu Perlašēzas kapsētā. Galu galā 1819. gada 26. februārī viņa kaulu atliekas tika iemūrētas jau minētajā Senžermēndeprē baznīcā.

Filozofs un nāve

Dekarta vēstulēs var atrast divas devīzes, pēc kurām viņš dzīvē vadījies. Pirmā ar Ovīdija starpniecību ir pārņemta no Epikūra skolas: “Labi dzīvojis tas, kurš labi slēpies”; otra devīze ir pārņemta no stoiķa Senekas: “Smaga nāve sagaida to, kas, gandrīz visiem zināms, nomirst, sevi nezinot.” Vairāk nekā pusotru gadsimtu ilgā nēsāšanās ar Dekarta kauliem no vienas valsts uz citu, no vienas Parīzes kapsētas uz citu ir līdzīga pastāvīgajām Dekarta dzīves vietas maiņām ar vēlmi atrast kādu klusu vietiņu, kur varētu dzīvot slepus, neviena nepazīts, un netraucēti domāt un nodoties pētījumiem, taču viņa pārcelšanās uz Zviedriju 1649. gada nogalē bija vairāk saistīta ar pakļaušanos viņa karaliskās augstības Zviedrijas karalienes jeb, kā viņai labpatika saukties, karaļa Kristīnes vēlmei tiešā tuvumā pulcināt sava laika gaišākos prātus. Par Dekartu viņa bija ieinteresējusies, kad pa ceļam uz sudraba raktuvēm Francijas vēstnieks Zviedrijā viņai bija nolasījis priekšvārdu Dekarta “Filozofijas pirmpamatu” franču tulkojumam, kurā Dekarts izvērsti paskaidro savu izpratni par filozofiju un tās uzdevumu.

Pārcelšanās uz Zviedriju - “lāču zemi starp akmeņiem un ledu”, kur ziemā “cilvēku domas sasalst, tāpat kā ūdens”, - bija Dekarta pēdējā dzīves vietas maiņa. Būdams spiests izklaidēt 23 gadus veco karali Kristīni ar piecos no rīta nozīmētām lekcijām par filozofiju, Dekarts, kurš, šķiet, bija radis celties ap pusdienlaiku, vienā no aukstākajām Zviedrijas ziemām saķēra plaušu karsoni un 1650. gada 11. februāra rītā nomira. Dekarts, tāpat kā savulaik daži izglītoti romieši, bija pārliecināts, ka cilvēks, kurš trīsdesmit gadu vecumā nespēj būt pats sev ārsts, ir vienkārši muļķis, tomēr viņš tā arī nebija atradis līdzekli pret slimībām, kuras to līdzīgās krīzes dēļ apkopoja vienā vārdā “drudzis”. Viņa paļaušanās uz paša izgudroto līdzekli - vīnu, kurā ilgstoši mērcēta tabaka, - un pretošanās tolaik ierastajai asins nolaišanai - ar leģendārajiem vārdiem: “Kungi, pataupiet franču asinis!” -, protams, nebija viņa nāves cēlonis, taču, iespējams, mazliet to paātrināja.

Jaunībā Dekartam šķita, ka cilvēku mirstīgums ir ārstējama lieta - vajag tikai nedaudz padziļināt medicīnas zināšanas, lai nāve nevienu vairs netraucētu. Vēlāk, pēc daudzu līķu, nogalinātu noziedznieku acu, no lopkautuvēm iegūtu grūsnu govju vēderu un dažu dzīvu suņu un trušu uzšķēršanas viņam kļuva skaidrs, ka galīgums un mirstīgums ir ierakstīti pašā ķermeņa saliktībā, kurai reiz jāsadalās, taču tas nemazināja viņa pārliecību, ka, ar priecīgu prātu dzīvojot sakārtotu dzīvi un ēdot svaigus dārzeņus, nodzīvot vairāk nekā simt gadus nav nekas grūts, kur nu vēl neiespējams. Vēlāk gan Dekarts tiekšanos pēc ilgas dzīves nomainīja ar nebaidīšanos no nāves. Galu galā, saskaņā ar viņa piedāvāto nošķīrumu starp labām un sliktām domām, visas domas, kas nomāc prātu vai kā citādi atņem spēku, ir sliktas, un baidīšanās no nāves ir saindējusi daudzas dzīves un novājinājusi daudzus prātus.

Grūti pateikt, kādā mērā Dekarta vairākkārt paustā nebaidīšanās no nāves ir saistīta ar viņa pārliecību par dvēseles nemirstību, taču tieši dvēseles jeb cilvēka prāta nemirstības pierādīšanai Dekarts mūža vidū veltīja pastiprinātu uzmanību - vismaz līdz brīdim, kad pārliecinājās, ka to pierādīt nevar. Tāpat kā Platona darbos var pamanīt norādes, ka dvēseles nemirstību galvenokārt apšauba nelieši, kuriem ir no kā baidīties pēc nāves, arī Dekarta aizraušanās ar dvēseles nemirstību ir saistīta ar to, ka slikti cilvēki, nebūdami pārliecināti par “citu dzīvi”, nekad netieksies kļūt labāki. Lai gan kristietībā “dvēseles nemirstība” gadsimtiem ilgi pastāvēja kā nesaistošs viedoklis, kas nebija ticības sastāvdaļa, 16. gadsimta sākumā Romas katoļu baznīca vairākkārt noteica, ka tās apšaubīšana ir bezdievības pazīme. Un Dekarts, lai ko par viņu domātu laikabiedri un nākamās paaudzes, bija Romas katoļu baznīcas paklausīgs dēls, kurš visu mūžu bija “turējies pie savas aukles ticības”, privātās vēstulēs uzsvēra, ka nekad neturēsies pie uzskatiem, kurus viņa baznīca nosoda, un uzskatīja, ka Reformāciju sāka cilvēks, kas kļūdaini iedomājās, ka vajag reformēt nevis sevi, bet citus. Dekarts labprāt iesaistījās katoļu baznīcas pret skeptiķiem vērstajā apoloģētikā, kas paredzēja arī dvēseles nemirstības aizstāvību, lai gan vienlaikus uzturēja personīgu draudzību ar vairākiem Parīzes literātiem, kas vienlīdz necieta ne priesterus, ne spāņus, ne jezuītus un tika uzskatīti par galvenajiem brīvdomības un reliģiskā skepticisma sludinātājiem Francijā.

Piens, medus un brīvība

1996. gadā, gatavojoties Dekarta četrsimtgades svinībām, divu Francijas novadu - Turēnas ar galvaspilsētu Tūru un Puatū ar galvaspilsētu Puatjē - pašvaldības strīdējās, kur īsti 1596. gada 31. martā dzimis Dekarts. Skaidrs, ka cīņa nebija par vēstures patiesību, bet par godu, slavu un tūristu piesaistīšanu. Par labu Turēnai bija Dekarta paša teiktais, ka viņš piedzimis “Turēnas dārzos”, par labu Puatū bija vietēja rakstura leģenda, kas vēsta, ka Dekarta māte, steidzoties uz savas mātes mājām Lahajas ciematā Turēnas provincē, dzemdēja viņu ceļmalas grāvī, kas vēl atradās Puatū novadā. Līdzīga patriotisma mākti, divu Vācijas pilsētu, Ulmas un Noiburgas, zinātnieki un vēsturnieki vēl nesen bija pārliecināti, ka tieši viņu pilsētiņā un tieši šajā mājā Dekarts, uz brīdi atvaļinājies no Bavārijas Maksimiliāna karaspēka, 1619. gada rudenī bija apmeties ar krāsni apkurinātā istabiņā (un poele), kur 11. novembrī piedzīvoja sava mūža trīs svarīgākos sapņus, kas radīja skaidrību par to, “kādam dzīves ceļam sekot”. Divi no šiem sapņiem bija biedējoši, trešais - iedrošinošs, bet visi kopā Dekartu pārliecināja, ka viņam dzīvē nav cita uzdevuma, kā vien meklēt patiesību un ceļu, kādā atrisināt visus jautājumus visās zināšanu jomās.

Īpatnējākais “izcilākā Francijas domātāja” dzīvē ir tas, cik salīdzinoši maz laika viņš pavadījis Francijā - no 22 līdz 31 gada vecumam viņš, lasīdams “lielo pasaules grāmatu”, pārsvarā ceļoja pa Eiropu, bet apmēram 32 gadu vecumā pārcēlās uz dzīvi Apvienotajās Provincēs jeb tagadējā Nīderlandē, kur, pastāvīgi mainot dzīves vietas, parakstot vēstules ar nepareizām adresēm un sargājot savu vienatni un mieru, Dekarts ar pavisam īsiem pārtraukumiem nodzīvoja līdz pat liktenīgajai pārbraukšanai uz Zviedriju. Zinātāji strīdas par tiešajiem iemesliem Dekarta aizbraukšanai no Francijas - daži min to, ka neilgi pirms tam Parīzē bija izsludināts nāvessods tiem, kas publiski izplata šaubas par Aristoteļa filozofijas patiesumu, citi - to, ka uz Nīderlandi tiecās daudzi franču brīvdomātāji, vēl citi - to, ka Dekartam traucēja viņa matemātiķa slava, taču nav šaubu, ka Apvienotās Provinces 17. gadsimtā bija plaukstošākā Eiropas daļa, kur “varbūt arī nav tik daudz medus, cik bija solīts izraēliešiem viņu Apsolītajā zemē, tomēr tur noteikti ir daudz vairāk piena”, kā Dekarts raksta vēstulē Anrī Brasē. Līdzās nīderlandiešu jūrnieku savestajiem labumiem no visas pasaules, nīderlandiešu tirgoņu un baņķieru straujajiem panākumiem un nīderlandiešu zemnieku izslavētajam čaklumam, kārtības un tīrības mīlestībai un ar šīm īpašībām saistītajai bagātībai Nīderlande bija pazīstama kā zeme, kuras ļaudis “strādā tā, it kā pastāvīgi atrastos Dieva klātbūtnē” un ir tik ļoti aizņemti ar tirgošanos, ka ticības atšķirības viņus interesē maz un viņi ir gatavi cits citam likt svētu mieru.

Pat mūsdienu vēsturnieki atzīst, ka 17. gadsimta Eiropā vērā ņemama uzskatu brīvība valdīja tikai Venēcijā un Nīderlandē - tirgotājus vismazāk interesēja viņu klientu ticība. Aicinot savu draugu, rakstnieku Gēzu de Balzaku pārcelties uz dzīvi Amsterdamā, Dekarta galvenais arguments bija tas, ka nekur citur nav iespējams baudīt tādu brīvību, ka tur neviens nejaucas citu darīšanās un ka cilvēku pūlī kā tuksnesī, neviena nemanīts, var pavadīt daudzus gadus.

Dzīvodams no mantotā lauku īpašuma pārdošanas un Amsterdamas bankā noguldītās naudas procentiem, Dekarts varēja nerūpēties par savas iztikas nodrošināšanu un lielāko daļu laika veltīt savām pārdomām un pētījumiem.

Šķiet, ka viņu interesēja pilnīgi viss - sākot ar sīkākajiem fizioloģiskajiem procesiem cilvēka ķermenī un beidzot ar debesjuma iekārtojumu, sākot no medicīnas, mehānikas un matemātikas un beidzot ar morāli un metafiziku. Turklāt viņu ne sevišķi interesēja vai vismaz viņš bieži atgādināja, ka viņu neinteresē, ko par šiem jautājumiem kāds ir rakstījis pirms viņa - viņam acīmredzami gribējās visu saprast pašam, turklāt lielākā daļa grāmatu melo. Tas viņam netraucēja dzīves nogalē atzīmēt, ka viņa pētījumu īstenošanai vajadzīgi vairāki tūkstoši līdzstrādnieku daudzu gadu garumā. Šīs plašās intereses, ko no vienas puses stiprināja mikroskopi un teleskopi, ko nesen bija izgudrojuši Nīderlandes stiklinieki, bet no otras puses - paša Dekarta uztaustītā drošu zināšanu par pasauli un savu prātu iespējamība, apvienoja vēlme zināt patiesību un, vadoties pēc tās, dzīvot ērtāku un labāku dzīvi, kā arī sniegt ieguldījumu, lai arī citiem cilvēkiem dzīvot kļūtu ērtāk un labāk. Ērtības te saistītas ar dažādu mehānismu un instrumentu lietojumu gan mājsaimniecībā, gan medicīnā, gan karošanā; labums te saistīts gan ar izpratni par veselīgu dzīvi bez pārmērībām, gan ar brīva prāta nodošanos esošā izpētei un gribas vingrināšanu, sekojot prāta dotajām norādēm. Šādu mērķu saknes meklējamas Dekarta ticībā, ka, pateicoties Dieva providencei, dzīve ir jāmīl, turklāt tikai no paša ir atkarīgs, vai prāta uzmanība pievēršas notikumu labajai vai sliktajai pusei. Dekarts bija stingri pārliecināts, ka dvēseles ciešās saistības ar ķermeni dēļ drūmas domas kaitē ķermeņa veselībai, bet ķermeņa turēšana pie veselības palīdz prātam darīt to, kas tam ir pats dabiskākais - domāt, zināt un saprast. 1646. gada rudenī Dekarts Bohēmijas princesei Elizabetei, sarakste ar kuru veido interesantāko Dekarta sarakstes daļu, rakstīja: “Tāpat kā ķermeņa veselība un patīkamu priekšmetu klātbūtne ļoti palīdz prātam izdzīt no sevis visas kaislības, kas piedalās skumjās, un ļauj tajā ienākt kaislībām, kas piedalās priekā, tā arī, tieši otrādi, kad prātu pilda prieks, tas ļoti palīdz ķermenim būt veselākam un klātesošajiem priekšmetiem rādīties patīkamākiem.”

Dekarta piemineklis Dekartas ciema centrā

Prāts un ķermenis

Angļu filozofs Gilberts Rails savā 1949. gadā izdotajā grāmatā “Prāta jēdziens” par “Dekarta mītu” nodēvēja pārliecību, ka prāts ir kas atšķirīgs no ķermeņa. Raila grāmatas ietekmē anglosakšu zemēs par populāru Dekarta uzskatu karikatūru kļuva izteikums “spoks mašīnā”, proti, spokains, neķermenisks, nemateriāls prāts mehānikas likumu noteiktā ķermeniskā, materiālā ierīcē (17. gadsimta nogalē līdzīgu uzskatu mēdza apzīmēt “eņģelis pulkstenī”).

Šāda it kā nekur nepamatota “duālisma” postulēšanā Rails un viņam tuvi domātāji saskatīja galveno šķērsli skaidrai domai un par šīs neskaidrības galveno grēkāzi uzskatīja Dekartu, kas vainojams visās lielākajās filozofiskajās kļūdās pēdējos trijos gadsimtos. Līdzīgā garā dažādas raudzes feministi, materiālisti, dzīvnieku tiesību aizstāvji, postmodernisti, dabas draugi, psihologi, psihoanalītiķi, medicīnas teorētiķi, kristietības mūsdienu panīkuma skaidrotāji un dzīves mākslas mīļotāji vienbalsīgi, lai arī dažādās toņkārtās visās nelaimēs, kas Eiropas civilizāciju piemeklējušas pēdējos 350 gados, ieskaitot Gulagu un Aušvici, ir pamanījušies vainot Dekartu. Galvenā pārmetumu sāls ir pārāk lielā loma un nozīme, kuru Dekarts esot piešķīris prātam. Daži no šiem pārmetumiem ir vērsti pret Dekarta pieeju filozofijā, kas parasti tiek saprasta tikai kā visa apšaubīšana, lai atklātu to, par ko nav iespējams šaubīties, citi vēršas pret šīs pieejas rezultātā izdarītajiem secinājumiem un sevišķi - pret prāta atšķelšanu no ķermeņa un cilvēka pieņemšanu par dabas saimnieku, taču vairums no tiem tika izteikti jau Dekarta dzīves laikā iebildumos pret viņa darbiem, kurus Dekarts, tiecoties īstenot savu “mīlestību uz patiesību”, lūdza izvirzīt pret visu, kas viņa darbos uzmanīgam prātam šķiet apšaubāms.

Ņemot vērā nedomāšanas, nezināšanas un nesaprašanas traģisko lomu un nozīmi cilvēku personīgajā un sabiedriskajā dzīvē, pats uzskats, ka prāta pacelšana cilvēka dvēseles tronī ir visu cilvēka nelaimju cēlonis, var izrādīties slinka stulbuma auglis. Galu galā Dekarts bija pārliecināts, ka tikai filozofija “mūs atšķir no mežoņiem un barbariem un ikviena nācija ir tik daudz civilizētāka un izsmalcinātāka, cik tajā ir cilvēku, kas labi filozofē. Lielākais labums, kāds var būt kādai valstij, ir tas, ka tajā ir patiesi filozofi.” Protams, par “patiesiem filozofiem” Dekarts atšķirībā no dažiem saviem laikabiedriem nesauca tos, kas pavada laiku universitātēs un akadēmijās, bet tos, kas mīl patiesību un tiecas pēc tās. Tiem, kas tiecas pēc citām lietām, varētu šķist, ka prāta izkopšana un domu skaidrošana dzīvē nav galvenais, jo citas lietas galu galā var sasniegt, arī nelietojot prātu. Vismaz to prātu, par kādu rakstīja un kādu sevī veidoja Dekarts.

Prāts (latīņu intellectus), par kuru runā Dekarts, spēj zināt un saprast to, kas ir. Lai gan lielāko daļu laika šis prāts domā domas, kas ir cieši saistītas ar piecu maņu, atmiņas un iztēles dotumiem, tam piemīt īpaša spēja saprast bez sajūtu dotumu un iztēles tēlu palīdzības. Bez sajūtu dotumiem un iztēles tēliem tas spēj saprast vismaz divas lietas - sevi un Dievu, to, ka pats prāts ir, un to, ka pastāv Dievs, no kura tas, proti, domājošs prāts ir atkarīgs. Šis prāts ir atšķirīgs no visām ķermeniskajām, telpiskajām lietām - tieši tādēļ tas nav pieejams ne sajūtām, ne iztēlei, kas spēj darboties tikai ar telpā izplestām lietām un parādībām. Šis prāts neaizņem vietu, taču tā domas aizņem laiku, kura ideja tam rodas, pateicoties atmiņai par iepriekšējām domām. Šo prātu neraksturo neviena no īpašībām, kas piemīt materiālām jeb vieliskām lietām. Šī prāta domu skaidrība ir tieši atkarīga no tā uzmanības pret savām domām tajā laikā, kad tās tiek domātas. Tikai šīs uzmanības gaismā iegūtā domu skaidrība dod iespēju kaut ko droši zināt. Šīs zināšanas drošība ir tieši atkarīga no Dieva labvēlības pret savu radību, no tā, ka Dievs nevienu nemaldina (jo maldināt mēdz tikai aiz ļaunprātības vai vājuma, bet tie Dievam nepiemīt). Tādēļ šis prāts var paļauties uz savu domu acīmredzamību, kas pastāv tikai uzmanības laikā. Acīmredzamām domām piemīt stingrība, kas liedz par savas domas priekšmetu domāt, kas vien ienāk prātā - domas stingrība piešķir domas saturam zināmu neatkarību no paša prāta. Šajā neatkarībā prātam ir pieejams tas, kas ir.

Plašākā nozīmē Dekarts par prātu (latīņu mens, franču esprit) jeb dvēseli (latīņu anima), jeb garu (latīņu animus) sauca patstāvīgu domājošu lietu, kas spēj ne tikai saprast, bet arī just, iztēloties, gribēt, mīlēt, ienīst, turklāt šīs spējas tajā iemīt, tikai pateicoties ciešajai saistībai ar cilvēka ķermeni. Tieši tāpēc, ka ikdienas pieredzē ikviens var pārliecināties par prāta jeb dvēseles un ķermeņa ciešo saistību un savstarpējo ietekmējamību, Dekarts šo saistību jeb vienību vismaz sākotnēji neuzskatīja par filozofiskas uzmanības vērtu, lai gan pievērsa uzmanību tam, ka lielākā daļa prāta kļūdu tiek izdarītas, vadoties pēc domām, kuras izraisa prāta un ķermeņa vienība. Šīs domas ir paredzētas tikai tam, lai varētu tiekties pēc ķermenim patīkamā un ērtā un izvairīties no ķermenim nepatīkamā un neērtā, un prāts kļūdās, ja ar to palīdzību mēģina nonākt pie drošas zināšanas par to, kas ir.

Atšķirot prātu no ķermeņa, kas aizņem trīsdimensiju telpu, Dekarts mēģināja parādīt un pierādīt, ka prāts un ķermenis ir divas dažādas lietas. Jautājumu, kā divas tik dažādas lietas var būt tik cieši saistītas, lai cita citu iespaidotu, Dekarts uzskatīja par jautājumu, kas nāk no nedomājoši pieņemta aizsprieduma, ka divas pilnīgi dažādas lietas nevar viena otru iespaidot. Būdams spiests to paskaidrot, Dekarts atzina, ka patiess ir gan tas, ka prāts kopā ar ķermeni veido vienu lietu, gan tas, ka prāts un ķermenis ir divas dažādas lietas, bet, ja kāds nespēj saprast, kā divas dažādas lietas var kopā veidot vēl vienu lietu, tad problēma ir sapratēja saprašanā, nevis lietas būšanā. Par to, ka tās var viena otru iespaidot, ikviens var pārliecināties pats: domājot sliktas domas, pasliktinās ķermeņa stāvoklis, bet iedzerot pāri mēram, zūd domu skaidrība.

Domas acīmredzamība

Pāris rindkopās pārstāstīt Dekarta domu gaitu ir bezcerīgs pasākums. Daļēji tāpēc, ka neizbēgami iznāk noslīdēt pie secinājumiem un slēdzieniem, neizsekojot visu domu ciešajai saistībai un secībai, kas ir pieejama tikai uzmanīgi lasot Dekartu. Tieši runājot par savu galveno filozofisko darbu “Meditācijas par pirmo filozofiju” (latīņu oriģināla pirmais izdevums parādījās 1641. gadā Parīzē, franču tulkojums - 1647. gadā), Dekarts raksta, ka pietiek izlaist vismazāko tekstā minēto domas posmu, lai pazaudētu domas pavedienu un tādējādi arī visa darba jēgu, mērķi un patiesumu. Sekojot Dekarta domai, nākas kopā ar viņu darbināt savu iztēli un ar iztēles palīdzību radināt savu prātu atbrīvoties no iztēles un domāt par lietām tā, kā līdz šim nav domāts. Iztēles un uzmanības milzīgā loma Dekarta “Meditācijās” daļēji ir saistīta ar Dekarta jezuītisko izglītību un daļēji - ar meditāciju žanru vispār. Jezuītu ordeņa dibinātāja Ignācija Lojolas (1491-1556) izveidotie “Garīgie vingrinājumi” (Exercitia spiritualia), kuros Dekartam ik gadu nācās piedalīties mācību laikā Laflešas jezuītu koledžā (1606?-1615?), atvēl ievērojamu lomu iztēlei - mērķtiecīgi izmantojot iztēli, cilvēks var mainīt savas gribas virzienu un domas pieradumus. Meditāciju žanrā, kas 16. un 17. gadsimtā uzplauka Francijā, bet bija labi pazīstams jau latīņu viduslaikos, uzmanība pret savām domām tika bieži minēta kā sekmīgas meditācijas galvenā atslēga un viena no nozīmēm, kādā tika lietots vārds “meditācija” (meditatio), bija “uzmanīga doma”. Dekarta “Meditācijas” ir filozofisks domas vingrinājums, kurā iesaistīties nozīmē sekot savām domām ar noteiktam mērķim pakārtotas iztēles un gribas palīdzību, kas palīdz prātam atrauties no sajūtām, ar kurām tas ikdienā ir saķepis. Vienlaikus tas ir viens no retajiem Rietumu filozofiskajai tradīcijai piederošajiem tekstiem, kurā to, kā notiek filozofija, kā sarunā ar sevi tiek risināta doma un kā no vienas domas nonāk pie citas, var redzēt ar filozofiskas izglītības neapbruņotu aci - pietiek ar uzmanīgu prātu. Dīvainākais Dekarta “Meditācijās par pirmo filozofiju, kurās tiek pierādīta Dieva pastāvēšana un cilvēka dvēseles izšķirība no ķermeņa” ir tas, ka Dekarts kādam kaut ko mēģina pierādīt. Dīvaini tas ir tāpēc, ka “pierādījums” gan pirms, gan pēc Dekarta reti ir bijis filozofisku darbu mērķis. Bet Dekarts arī nekad nav slēpis, ka viņš filozofijā izmanto no ģeometrijas pārņemtu pieeju. Skaidrs, ka pierādījums ģeometrijā ir iespējams tikai tad, ja tas, kurš tam mēģina izsekot, pieņem jēdzienu noteiksmes jeb definīcijas un aksiomas - bez to pieņemšanas neviens nevar ne pierādīt Pītagora teorēmu, ne pat pieņemt to, ka taisna līnija ir īsākais iespējamais attālums starp diviem punktiem. Lai cik kādam šķistu apšaubāms Dekarta mēģinājums par paraugu lietot ģeometrisku pierādījumu gaitu, jāņem vērā, ka Dekarts labi zināja, ka ģeometriskam pierādījumam var izsekot ne visi, bet tikai tie, kas to dara ar uzmanīgu prātu, bet metafiziskās lietās, proti, lietās, kas pastāv bez matērijas un neatkarīgi no telpas, izsekot jebkuram pierādījumam ir vēl grūtāk un nepieciešama vēl lielāka prāta uzmanība, jo šajās lietās - atšķirībā no ģeometrijas - iztēle ir nevis palīgs, bet traucēklis.

“Pierādīšanas” sakarā vērts atcerēties, ka latīņu vārds demonstratio (tāpat kā šī vārda grieķiskais ciltstēvs apodeiksis) ir saistīts ar rādīšanu - burtiski tas ir ļoti tuvs vārdiem “parādīšana”, “norāde”. Dekarta “Meditācijas” tiecas vērīgam prātam parādīt to, ka ir Dievs un ka cilvēka dvēsele jeb prāts nav ķermenis. Parādīt un pierādīt kaut ko var tikai kādam, kurš grib redzēt, citiem vārdiem - uzmanīgam prātam, kas pieļauj, ka kaut kas var tikt noskaidrots un saprasts, bet tiekties pēc lielākas drošības nekā tā, kas pieejama ar Dieva labvēlību nodrošinātas domas acīmredzamībā, nozīmētu atteikties no skaidrības un sapratnes un atmest cerības nonākt pie patiesas zināšanas. Ne velti Dekarts ieteica viņa “Meditācijas” lasīt lēni, vairākkārt, vairāku mēnešu garumā - tikai tā var pieradināt savu prātu atrauties no sajūtām un iztēles un saprast to, kas piejams tikai prātam.

Ģeometrija un mīlestība

Lai gan Dekarts skaidri iezīmēja jomu, kas pieejama tikai saprotošam prātam, bet nav pieejama ne sajūtām, ne iztēles apgrūtinātai domai, viņš par kaitīgu un nevēlamu uzskatīja pārmērīgu nodarbošanos ar tikai prātam pieejamām, t.i. metafiziskām lietām - tas traucētu domām, ar kurām vērts pavadīt lielāko daļu laika, domām, kas cieši saistītas ar piecām maņām un iztēli. Viņš labi zināja, ka matemātika vai, precīzāk, ģeometrija ir zināšanu joma, kurā iztēle ir nepieciešama, lai neteiktu, ka tās ietvaros iztēle ir pati svarīgākā spēja, bez kuras nav iespējama ne ģeometrija, ne algebra. Tas īpaši attiecas uz Dekarta paveikto ģeometrijas algebrizēšanu, kas padarīja viņu slavenu jau dzīvam esot un ko vismaz manas skolas laikā ar kartēzisko koordinātu sistēmas starpniecību nācās apgūt ikvienam pamatskolas 8. klases skolniekam, pirms 9. klases ietvaros pārgāja pie Leibnica izdomātajiem integrāļiem un diferenciāļiem. Līdzās ģeometrijas algebrizēšanai Dekartu nodarbināja arī fizikas matematizēšanas iespējas, bez kurām vismaz pēdējo trīs gadsimtu fizikā nekas nebūtu noticis. Tieši ar to ir saistīta ķermeņa vai, precīzāk, visu ķermeņu reducēšana līdz telpai, tas ir - līdz izplestībai platumā, garumā un augstumā jeb dziļumā, par ko bieži runā Dekarts. Šajā redukcijā kļuva iespējams uz radīto pasauli raudzīties kā uz sakārtotu telpu, kurā dažāda blīvuma viela kustas pēc telpas izkārtotāja sākotnējās ieceres noteiktiem likumiem.

Lai cik liela nozīme ģeometrijas, algebras un fizikas vēsturē ir Dekartam, būtu aplami iedomāties, ka šīs iztēles pavadītās zināšanu jomas pastāvīgi atradās viņa uzmanības centrā. Dzīves pēdējos gados, pateicoties sarakstei un nu vairs nevienam nepieejamām sarunām ar princesi Elizabeti, Dekartā pamodās dzīva interese par dvēseles kaislībām. Visticamāk, tieši pateicoties princesei Elizabetei, Dekarts ķērās pie sava mūža pēdējā sacerējuma - “Dvēseles kaislības”. Atšķirībā no uzmanīgā Dekarta lasītāja Baruha Spinozas, kurš pat par dvēseles kaislībām bija gatavs runāt ģeometriski (more geometrico), Dekarts šajā darbā paliek tikai pie tā, ka viņš par dvēseles kaislībām nerunās ne to saistībā ar morāli (kā darīja viduslaiku sholasti), ne to saistībā ar oratormākslu (kā darīja Aristotelis un tie, kas viņu ņēma nopietni) - viņš piedāvā dvēseles kaislības apskatīt kā ārsts, rēķinoties ar to, ka kaislību pazīšana vislabāk ļauj tās izmantot, mainīt un vadīt vēlamā virzienā. Nav zināms, kādas kaislības Dekartam kļuva aktuālas attiecībās ar princesi Elizabeti, taču viņa darbs ir viens no savdabīgākajiem 17. gadsimta mēģinājumiem sistemātiski aplūkot visas dvēseles pamatkaislības.

Spinozas ģeometriskajā izklāstā pārdesmit gadus pēc Dekarta nāves mīlestība tika definēta kā “prāta pieķeršanās baudu cēloņiem”, bet Dekarta “Dvēseles kaislībās” (# 79) mīlestības kaislība tiek noteikta kā “dvēseles kustība, kuru izraisījusi dzīvības dvašas kustība, kas dvēseli mudina labprātīgi pieķerties priekšmetiem, kuri tai rādās patīkami”. Kad rodas nepieciešamība precizēt, Dekarts nošķir (# 81) labvēlīgu mīlestību, kas mudina gribēt labu tam, ko mīl, un kārīgu mīlestību, kas kāro lietu, kuru tā mīl, taču abu šo mīlestību būtība, viņaprāt, ir viens un tas pats. Kad tiek sasniegts noteikts vecums, mīlestība ir saistīta ar sajūtu, ka cilvēks ir tikai puse no veseluma, kuru viņš veido kopā ar pretējā dzimuma personu, turklāt, ja mīlestībai pievienojas cieņa pret šo personu kā pret kaut ko augstāku, cilvēks jūtas kā šī veseluma mazākā daļa, bet daba liek noprast, ka nav lielāka prieka par apvienošanos ar veseluma otru pusi (# 90).

Roberto Roselīni 1974. gada Itālijas TV pasūtījuma filma “Dekarts” (Cartesio) sākas ar pēdējām Dekarta dienām jezuītu koledžā un beidzas drīz pēc, iespējams, bēdīgākā notikuma Dekarta dzīvē. Asprātīgākais personāžs šajā pļāpīgajā filmā ir Dekarta kalpone, kas nomaina viņa ilggadīgo kalpu. Visus viņas teikumus veido 17. gadsimtā sevišķu popularitāti ieguvušie holandiešu izteicieni, kurus viņa piemeklē ikvienai dzīves situācijai: “nav tik garas dienas, kurai nepienāk nakts”; “laba sirdsapziņa ir labs spilvens”; “kas runā - sēj, kas klausās - vāc ražu”; “zelta pods vēl nav pavards”; “vārdi aizlido, bērni paliek”. Manis pieminētā, iespējams, bēdīgākā notikuma Dekarta dzīvē saknes meklējamas viņa ierakstā dienasgrāmatā, kas apliecina, ka 1634. gada 15. oktobrī viņa kalpone Helēna Jansa no viņa ieņēmusi bērnu. 1635. gada 19. jūlijā piedzima “perfekta dabas ierīce” - meitene, kuru 28. jūlijā kristībās nosauca par Fransīni. Dekarts bija iecerējis viņu nosūtīt mācīties uz Franciju, taču drīz pēc 5 gadu vecuma sasniegšanas Fransīne nomira no skarlatīnas. Iespējams, ka saistībā ar šo notikumu Dekarts rakstīja, ka viņš “nav no tiem, kas uzskata, ka asaras un bēdas piederas tikai sievietēm”, bet vairāk nekā 50 gadus pēc Dekarta nāves, 18. gadsimta sākumā izplatījās leģenda, ka ceļā uz Zviedriju Dekarts sabiedējis jūrniekus ar viņa bagāžā atrodamo paškustīgo lelli, kuru viņš saucis par Fransīni. Jūrnieki bailēs no vētras šo lelli pārmetuši pār bortu.

Par citiem Dekarta mīlestības apstākļiem zināms maz. Vien tas, ka viņš, nu jau pazudušas paukošanas rokasgrāmatas autors, reiz Parīzē, pirms dueļu aizlieguma, duelējies kādu skaistu acu dēļ, un viņa stāsts par savu bērnības un jaunības aizraušanos: “[..] kad es biju bērns, es mīlēju mana vecuma meiteni, kas viegli šķielēja. Tādēļ, skatoties uz viņas klīstošajām acīm, manās smadzenēs izveidojās nospiedums, kas saistījās ar turpat iespiesto nospiedumu, ko izraisīja mīlestības kaislība, tā ka vēl ilgi pēc tam, kad ieraudzīju kādu, kas šķielēja, man bija nosliece vairāk mīlēt tādas un nevis citas tikai tāpēc vien, ka viņām piemita šis trūkums, lai gan es tobrīd nezināju, ka tas ir tieši tādēļ. Taču pēc tam, kad es to pārdomāju un sapratu, ka tas ir trūkums, mani tas vairs neaizkustināja,” Dekarts raksta 1647. gada 6. jūnija vēstulē Pjēram Šanū, atbildot uz karalienes Kristīnes jautājumu, kāpēc mēs mīlam kādu vienu noteiktu cilvēku un nevis kādu citu.

Muiža Endegēstā pie Leidenes, uz kuru Dekarts pārcēlās 1641. gada pavasarī. Pašreiz - psihiatriskās klīnikas administrācijas ēka (Foto - Uldis Tīrons)

Prāta neprāts

19. gadsimta sākumā Francijā bija ļaudis, kas iebilda pret Dekarta pacelšanu Francijas prāta augstumā, taču kā vienīgā alternatīva, ar kuru Francijai identificēties, tika piedāvāts Blēzs Paskāls, kurš savulaik, ironizējot par Dekarta “drošo un derīgo” filozofiju, rakstīja par “nedrošo un nederīgo Dekartu”. Dekarta prāts ar savu tieksmi aplūkot un saprast visu ir biedējis un biedē daudzus, taču tā pretenzijās uz skaidrības un drošības izgaismotu patiesību tam nav pārāk daudz kaimiņu: ticība ar savu pārprātisko garantiju, kas iedrošina visus ticošos; iztēle ar savu plašumu, kas kustina visus radošos; kaislības ar savu spēku, kurā balstās visi bezdomu vējam klausošie. Kur vēl meklēt drošību un skaidrību neskaidrā un nedrošā pasaulē? Nākas kaut kā neprātīgi izvēlēties starp prātu un neprātu. Taču Dekarta prāts necīnās ar saviem kaimiņiem - tas ir prāts, ko netraucē ticība un tās patiesības, kurām tas labprāt pakļaujas, prāts, kas iegrožo, bet izmanto iztēli sapratnes veidošanai un pieskata kaislības, lai gūtu spēku no prieka un atbrīvotos no vājuma, ko gādā skumjas. Šāds prāts spēj pastāvēt tikai kopā ar Dievu, kas ļauj tam uzticēties savām domām.

Spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets (1883-1955), rakstot darbu “Masu sacelšanās”, bija apstājies Nīderlandē, Endegēstas ciematā pie Leidenes, kur drīz pēc savu “Meditāciju” pabeigšanas un mantojuma saņemšanas uz lielu muižu 1642. gadā bija pārcēlies Dekarts. Kanāls pie muižas ļāva Dekartam ik dienas saņemt no zemniekiem svaigus dārzeņus, kā arī ātri ar laivu pa Nīderlandes pilsētas savienojošo kanālu tīklu apmeklēt jebkuru no tās lielākajām pilsētām.

Taču laikā, kad Endegēstas viesnīcā bija apmeties Ortega i Gasets, muižā jau bija izvietota psihiatriskā klīnika un spāņu filozofs saskatīja zīmīgu ironiju faktā, ka Eiropas racionālisma dzimšanas vietā šobrīd rosās “idioti un plānprātiņi” (los idiotasy los dementes). Taču uzskatīt Dekarta filozofiju par “racionālismu” ir vienkārša pakļaušanās filozofijas vēstures grāmatu stereotipiem. Sākotnēji viņš tika dēvēts par “racionālistu” tādēļ vien, ka pieļāva, ka cilvēka prātā ir atrodamas dažas piecu maņu neizraisītas idejas, kuras tur bijušas kopš prāta rašanās brīža. Uzmanīga Dekarta lasīšana ļauj pamanīt, cik lielu un nozīmīgu vietu viņa domāšanā aizņem pieredze, kuru ikviens var izbaudīt un pārbaudīt, bet kuru reizēm ir klaji pretstatījuši tam, ko atskārtis prāts bez citu līdzekļu palīdzības. Šobrīd pie Endegēstas pshiatriskās slimnīcas galvenās ēkas uzstādīts Dekarta krūšutēls, informatīvs buklets apraksta visus ēkas iepriekšējos īpašniekus, bet slimnīcas darbinieki ir gatavi interesentiem izrādīt Dekarta plašo vīna pagrabu, kura logs ērti veras kādreiz tur piebraukušu laivu augstumā.

Taču šīs psihiatriskās klīnikas apmeklējuma laikā manai ironijai bija cita garša. Ortegam i Gasetam šķita ironiski, ka prāta pretenziju dzimšanas vietā šobrīd rosās idioti, bet man šķita ironiski tas, ka garā vājo slimnieku pieņemšanas centrā atrodas Dekarta tēls. Protams, tas iegūst ironisku nenoteiktību tikai tad, ja to kaut kā vispārina uz cilvēku apdzīvoto pasauli - vispārējas plānprātības un idiotisma valdīšanas vietā stāv piemineklis drosmīgam mēģinājumam parādīt, ka prātam var būt vieta arī šķietami neprātīgā pasaulē. Šis piemineklis nav nekas cits kā Dekarta darbi, kuros atzīmētas viņa domu pēdas. Taču tas piemin un atgādina visnotaļ cilvēcisku iespēju - mācīties klausīties savā prātā un atšķirt tā balsi no ticības, iztēles un kaislībām, kas runā līdzīgi, bet nekad nesaka to pašu. Šajā atgādinājumā ir kaut kas neprātīgs, jo visi zina, ka cilvēkiem visvairāk trūkst nevis prāta, bet naudas. Taču šajā neprātā pastāv Dekarta atgādinātā iespēja, kas pieejama visiem, kuri pievērš uzmanību domai.