Gudrības draugu atkāpšanās vieta

Ir dīvaini rakstīt ievadu sarunai ar draugu, kuras tekstu viņš pats pārskatījis un papildinājis. Dīvaini tāpēc, ka pēdējos divdesmit gadus mēs esam sarunājušies un strīdējušies galvenokārt virtuvēs, draugu lokā, bet te pēkšņi tas, par ko mēs tik bieži esam runājuši nekādus ārējus pienākumus neuzliekošā atmosfērā, no privātas sarunas nepastarpinātības tiek iznests pub­liskās telpas pastarpinātībā. Atzīšos, ka sarunāties ar Anatoliju Ahutinu (dz. 1940) ir viegli un patīkami; viegli tāpēc, ka viņš ieklausās teiktajā un, ja arī uzstāj uz savu, tad tieši kā uz savu, turklāt – kā uz savu sapratni, bet patīkami tāpēc, ka tik neviltota filozofiska kaisle pievelk un ievelk.

Mūsdienu filozofiskajā literatūrā reti sadzirdama tā dīvainā, filozofijas sākumos klātesošā kais­le uz gudrību, kas paliek zem jautājuma zīmes visu, ieskaitot sevi. Institucionalizētā filo­zofija kā disciplīna ar akadēmiskiem izdevumiem, zinātniskiem grādiem un tituliem atstāj maz vietas šai neparastajai kaislei, taču kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ tā pēkšņi pa­rādās un pati rada sev vietu. Visspilgtāk šī kaisle ieraugāma tajā pirmreizīgumā, ar kādu par filozofiju runā Anatolijs Ahutins, – it kā filozofija, aizdomājusies par esamības un domāšanas pamatiem un pirmcēloņiem, tikai šeit, šajā brīdī sāktos un visi, kas ar filozofiju nodarbojušies jebkad iepriekš, arī it kā būtu šajā brīdī klāt. Tā nav neuzmanība pret vēsturisko kontekstu, tieši otrādi – tā ir uzmanība pret pašu vēsturiskumu, kas piemīt domai, kurā izšķiras viss, ne vairāk un ne mazāk. Domas iekšpusē viņi visi izrādās laikabiedri.

Anatolija Ahutina pirmā izglītība ir ķīmija, bet viņu jau agri aizrāva filozofijas sarežģītība, un viņam laimējās atrast savu skolotāju, Vladimiru Bibleru, kura pulciņā Ahutins tika ierauts strīdā vai, precīzāk, “dialogā”, kuru savā starpā risināja dažādas sākotnējas filozofiskās do­­mas. Kad 90. gadu sākumā es izlasīju viņa grāmatu “Jēdziens “daba” antīkajā laikmetā un jaunajos laikos (physis un natura)”, mani pārsteidza domājošās uzmanības plašums un vēs­­tures izjūta, un daudzus gadus es neatdevu šo grāmatu tās īpašniekam, lai ik pa laikam varētu ielasīties un iejusties šajā plašumā. Lielākajā savu tekstu daļā Ahutins nekautrējas iesaistīties “gigantu cīņās” – vai nu tā būtu agrīnā antīkā filozofija, Atēnu un Jeruzālemes domu krustpunkti, Kopernika revolūcija vai Heidegera Dasein. Droši vien ir cilvēki, kuri kat­ram no šiem jautājumiem ir veltījuši vairāk laika, taču diez vai atradīsies tādi, kas tiem būtu veltījuši vairāk domas. Esmu pārliecināts, ka tādu arī nav – tā vienkāršā iemesla pēc, ka domā nav “vairāk” vai “mazāk”. Vai nu kaut kas ir padomāts, vai nav. Anatolijs Ahutins ir viens no retajiem dīvaiņiem, kuri ir kaut ko pa īstam padomājuši.

AR.

Rīgas Laiks: Vai tu esi filozofs?

Anatolijs Ahutins: Es nodarbojos ar filozofiju. Kas es esmu, es nezinu.

RL: Un ko nozīmē nodarboties ar filozofiju, nezinot, kas tu esi?

Ahutins: Man neliekas, ka šī zināša­na – kas es esmu – būtu kāds priekš­noteikums tam, lai nodarbotos ar vie­n­alga ko. Es varu nodarboties ar omletes gatavošanu, bet tas nenozī­mē, ka man, lai to darītu, būtu jāzina, kas es esmu. Es nodarbojos ar filozofiju, tā mani aizrauj, varētu pat teikt, ka nekas cits mani gandrīz vai neinteresē, bet kas es esmu – kā lai es to zinu?

RL: Kādā veidā tu nodarbojies ar fi­­lozofiju?

Ahutins: Lasu grāmatas, domāju, pūlos kaut ko formulēt. Strādāju ar sa­­pratni, norūpējies par pašu sapratni.

RL: Paskaidro! Strādā ar...

Ahutins: Citiem vārdiem sakot, cen­šos saprast, kas notiek, kad es kaut ko saprotu. Un ko tas nozīmē. Tieši tā es arī saprotu filozofijas sākotnējo pašnoteiksmi. Saprast tā, lai saprastu, kas notiek, kad es kaut ko saprotu.

RL: Un tu esi to sapratis?

Ahutins: Nē, atkal jau – vai esmu sapratis, vai man izdevās, tā nav ma­­na darīšana. Mani tas nodarbina, inte­resē, mani aizrauj pats šis jautājums: ko es esmu sapratis, kad domā­ju, ka esmu sapratis, vai kad vispār notiek kaut kas tāds, ka cilvēki saka: “Jā, nu tas ir saprotams!” Piemēram, nevis vienkārši kaut ko zināt vai kaut ko izstudēt, bet piedevām arī pajautāt: bet ko vispār nozīmē “zināt”? Kā tas ir iespējams – kaut ko zināt? Lūk, tas ir izejas punkts, tas ir jautājums, ar kuru sākās grieķu filozofija: nevis tad, kad cilvēki sāka saprast kaut ko dziļu, noslēpumainu, vispārēju un tā tālāk, bet kad viņi ievēroja, ka visā cilvēciskajā ir klāt īpašs darbs, sa­prat­ne, un kad viņi aizdomājās par to, ko īsti nozīmē “saprast”.

RL: Jautājumi ir interesanti. Bet vai atbildes uz tiem ir iespējamas?

Ahutins: Lūk, atbildes uz šiem jau­tājumiem – tā arī ir filozofijas vēsture, kā es to saprotu. Es katru reizi ne­­atkārtošu – tas ir jāiznes ārpus šīs sarunas iekavām – “kā es to saprotu”. Tā ir viena no filozofiskās uzmanības pamatlietām: pastāvīga atcerēšanās, ka – un kā – dzīvē ienāk sapratne, bet sapratnes saturu nosaka saprastās domas forma. Tas attiecas ne tikai uz savas, bet arī uz cita domas sapratni: tā vienmēr ir jāpārstrādā, jāpārtulko. Lasot Aristoteli, Leibnicu vai Hēgeli, tu uzsūc viņu domas – bet tu tās uzsūc tieši tādā mērā, kādā tas ir tavs paša darbs, proti – sadarbības rezultāts. Ja tas nenotiek, tad, lai cik daudz filo­zofisku tekstu un dažādu mācību tu zinātu, lai kā tu tos klasificētu, tas viss ir tikai filozofijas vēsture vai kaut kāds filozofijas apraksts, bet ne filozofija – tādā nozīmē, ka tu nepievērs uzma­nību tam, kas notiek, kad tu jau per­soniski nodarbojies ar šo sapratni. Lūk, kāpēc piebilde “kā es to saprotu” nav tikai saprātīgas pazemības zī­­me. Nē, šāda attieksme ir daļa no filozofiskās domāšanas būtības. Šī domāšana ir ārkārtīgi... reflektīva – tas būtu par vāju teikts. Refleksija ir tikai vāja tās uzmanības forma, par kuru es pašlaik pūlos kaut ko neveikli pateikt. Šāds stāvoklis mums ir pazīstams no citas sfēras – tuvas, radniecīgas, bet citas. Tā ir reliģija, kur cilvēks dzīvo, domā, pieņem lēmumus it kā Dieva skatiena priekšā – tikai jāsaprot, ka šis Dieva skatiens kaut kādā ziņā iziet arī no manis, iet caur mani, citādi es nezinu, ko īsti viņš redz. Lūk, tāpat arī šeit, tikai citādi. Tā ir domā­šana, pastāvīgi paturot redzes laukā to, kas notiek, kad tu domā, – ne metodoloģijas, gnozeoloģijas un tā tā­­lāk nozīmē, bet krietni augstākā prasīgumā pret savu sapratni par to, kas notiek: tu domā, bet visi domājošie tevī klausās. Jo domāšana taču nav vienkārši kaut kāda tehniska izziņas uzdevuma risināšana – tā ir tavas dzīves notikums. Turklāt iespējams, ka ne tikai tavas. Tas ir ļoti svarīgi un interesanti – kas notiek, kad mēs domājam? Kas notiek ar mani kā ar būtni, kura dzīvo starp dzīviem cilvē­kiem – kā bijušajiem, tā vēl nedzimu­šajiem –, un kas tajā brīdī notiek pasaulē? Varbūt šī notikuma raksturs ir kaut kādā ziņā graujošs attiecībā pret pasauli? Filozofiskā doma, kā mēs zi­­nām, ir diezgan bīstama lieta.

RL: Bet vai tu varētu atbildēt uz jau­­tājumu: kas notiek, kad tu domā?

Ahutins: Nē, es tagad nevaru uz to atbildēt, jo tam ir nepieciešams ga­­rāks izvērsums. Varu tikai teikt, ka, spriežot pēc visa, kad es domāju, kaut kas notiek – notiek kaut kas ar mani, kaut kas ap mani... Lai noskaidrotu, kas notiek, nepieciešams jau īsts fi­­lozofisks darbs, proti – nepieciešams noskaidrot, kā domāšana ir ie­spēja­ma, kas tā tāda par dīvainu lietu – domāšana un ko tā nozīmē šeit un tagad. Krievu valodā ir tāds vārds “промышлять”, sarūpēt. Piemēram, cilvēki dodas medībās, lai sarūpētu sev pārtiku, vai strādā kādā darbavietā, lai nopelnītu naudu. No šejienes vārdi “промысел”, nodarbe, un “промыш­­ленность”, rūpniecība. Proti, tas nozīmē sagādāt sev to, kas nepie­cie­šams fiziskajai eksistencei, un tamlīdzīgi. Tad lūk, domāšana, par kuru es runāju, ir pavisam cita veida nodarbe. Tā nav “sarūpējošā” domāšana, bet tieši pretēji: tā atklāj to, ko īsti ir vērts sarūpēt. Pateicoties kam vispār pastāv kaut kas tāds kā cilvēks, tas ir – būtne, kurai līdztekus visam citam vajadzīgs vēl arī no­skaidrot, kas viņš ir un ko viņam vispār vajag sarūpēt? Atcerēsimies vienkāršu formulu: ar ko cilvēki ir dzīvi? Es eju medībās, jo man ir jāēd. Bet vai man ir jāēd? Jāēd varbūt arī ir, bet vai ar šo nosacījumu pietiek, lai cilvēks būtu cilvēks?

RL: Dzirdot, ka tu uzdod jautājumu “bet vai man ir jāēd?”, jebkurš sa­­prā­tīgs cilvēks nodomātu, ka tu esi nelga.

Ahutins: Parasta lieta – filozofi vien­mēr ir mulsinājuši veselo saprātu. Vēl vienkāršākā veidā tas parādās līdzībā par simtkāji, kurš lieliski prata staigāt, bet, aizdomājies par to, kā viņš to da­­ra, vairs nespēja paspert ne soli. Tādēļ filozofija ne tikvien nav zinātne – tā it kā pat traucē zinātniski tehniskajam progresam. Jo šeit es tikai pirmoreiz atklāju, ko nozīmē domājoša – tas ir, sevi meklējoša – būtne. Meklējoša ne gatavā pasaulē, bet kopā ar pasauli. Es esmu domājošs ne tāpēc, ka do­māju, kur ko sarūpēt, bet tāpēc, ka nezinu, ko sarūpēt. Es vispār nezinu, vai ir vērts būt... Lūk, kaut vai tikai šī iespēja aizdomāties par to, vai dzīve ir tā vēr­ta, lai to dzīvotu, rāda, ka ar cilvēku viss nav tik vienkārši. Domāšanas sā­­kums un filozofijas ie­spējamība šajā nopietnajā, stiprajā no­­zīmē ir onto­loģiskas norūpētības stāvoklis.