Domājoša matērija

Rīgas Laiks: Ja jums nav iebildumu, sāksim ar vārdu: jūs esat Homskis vai Čomskis?

Noams Čomskis: Manu tēvu sauca Homskis un viņš šo izrunu saglabāja līdz mūža beigām. Es to vidusskolā nomainīju uz Čomskis.

RL: Kas ir pats svarīgākais, ko mēs vēl nezinām par cilvēka smadzenēm?

Čomskis: Mēs nezinām gandrīz neko. Precīzāk sakot, mēs daudz ko zinām par smadzeņu anatomiju un šo to par smadzeņu apgabaliem – kuri apgabali atbild par vienu vai otru funkciju: ķermeņa motoriku, runu, dzirdi. Bet mēs ne pārāk labi saprotam, kā smadzenes, it īpaši cilvēka smadzenes, darbojas neironu līmenī. Mēs daudz ko zinām par cilvēka smadzeņu garozas redzes zonu, ieskaitot pat to, kā darbojas atsevišķi neironi, bet tas ir tāpēc, ka šī smadzeņu zona cilvēkiem un citiem zīdītājiem ir ļoti līdzīga. Izmantojot invazīvas metodes, ir veikti eksperimenti ar kaķiem un pērtiķiem – smadzenēs tiek ievietoti elektrodi, kas uztver signālus no vienas atsevišķas šūnas. Liela daļa mūsu zināšanu par smadzenēm nāk no šiem eksperimentiem. Bet ar cilvēkiem šāda veida eksperimenti nav atļauti. Un, ja runājam par kognitīvajām funkcijām, it īpaši par valodu, cilvēka smadzenēm vienkārši nav analoga dzīvnieku pasaulē. Nevar pētīt valodas zonas pērtiķu smadzenēs, jo tiem to vienkārši nav. Tāpēc tajās jomās, kas mani īpaši interesē, – tādās kā augstākās kognitīvās funkcijas – mums pieejamā informācija ir diezgan virspusēja. Es neteiktu, ka tā ir neinteresanta. Interesantākajos eksperimentos ir iespējams panākt dažādu smadzeņu zonu aktivizāciju... Ja jūs izgudrotu savu bezjēgas valodu un ja tā būtu veidota pēc kādas reāli eksistējošas valodas parauga, tad smadzenes to apstrādātu savos normālajos valodas centros – notiktu smadzeņu aktivizācija tā saucamajā Broka zonā. No otras puses, ja jūs izveidotu daudz vienkāršāku bezjēgas valodu, neievērojot normālas valodas uzbūves principus, tā tiktu apstrādāta citā smadzeņu zonā. Šāda veida informāciju ir iespējams iegūt. Bet šeit ir jautājums – vai neirozinātne vispār meklē pareizajā virzienā... Pirms pāris gadiem iznāca interesanta grāmata, kuru sarakstījis ļoti labs neirozinātnieks Č.R. Galistels (C.R. Gallistel) kopā ar savu kolēģi vai studentu Kingu. Tajā viņi ļoti pārliecinoši pierāda, ka neirozinātnieki meklē to, ko viņi zina, nevis to, ko viņiem vajadzētu atrast, – viņi, tā sakot, meklē pie nepareizā laternas staba. Visa neirozinātne jau kopš tās pirmsākumiem balstās pieņēmumā, ka neironu struktūras veido tādu kā tīklu un ka starp neironiem pastāv savienojumi – sinaptiskie savienojumi, un ka atmiņa vai ieradumu veidošanās balstās uz šo savienojumu nostiprināšanos. Tātad viņi pēta sinaptisko savienojumu stiprināšanu. Bet Galistels saka: skatoties uz dzīvnieku – vienalga, kukaiņu vai cilvēku – uzvedību, ir skaidrs, ka viņi “skaitļo”, nevis vienkārši stiprina uz asociācijām balstītus ieradumus. Un mēs diezgan labi saprotam skaitļošanas dabu – matemātiskā skaitļošanas teorija ir ļoti labi attīstīta. Tā balstās uz īpašām vienībām – visa skaitļošana galu galā balstās uz elementāru ierīci, no kuras ir iespējams nolasīt informāciju, to nodzēst, kā arī uz tās uzrakstīt informāciju vai to nomainīt. Un tai ir adrese, to var atrast. Šis princips ir pamatā gan datoram, gan jebkurai citai skaitļošanas sistēmai. Vārdu sakot, viņi saka, ka neirozinātniekiem vajadzētu meklēt tieši šīs lietas, un, ja viņi tās neatradīs, viņi nekad nesapratīs skaitļošanas procesus smadzenēs. Un tie ir visai sarežģīti. Pat kukaiņos tie ir neticami sarežģīti.

RL: Vai jums pietrūkst iespēju pētīt cilvēka smadzenes ar invazīvām metodēm?

Čomskis: Veicot invazīvas darbības ar cilvēkiem, var iegūt atbildes uz daudziem jautājumiem. Runa nav tikai par invazīvām darbībām nervu sistēmā, bet arī par manipulācijām ar vidi. Daudz kas no tā, ko mēs zinām par redzes sistēmu, balstās, piemēram, uz eksperimentiem ar jaundzimušiem kaķēniem. Ja jaundzimušam kaķēnam uzliek kaut ko uz acīm, lai viņa smadzenēm nepienāktu normāli vizuālie stimuli, viņa redzes nervu
sistēma deģenerēsies, un pēc pāris nedēļām tā jau vairs nespēs atjaunoties, kaķēns paliks akls uz mūžu. Šī iezīme ir raksturīga gandrīz visām fiziskām sistēmām – arī valodai, protams.

RL: Vai jūs uzskatāt, ka valoda ir fiziska sistēma cilvēka smadzenēs?

Čomskis: Tā ir vai nu fiziska sistēma, vai brīnums. Citas iespējas nav. Vai jums ir kāds cits variants? Es zinu, ka ir cilvēki, kas runā par citām lietām, bet man nav saprotams, par ko īsti viņi runā. Jūsu valoda ir daļa no jums – tā nav daļa no manis. Es neprotu runāt latviski. Tātad tā ir daļa no jums – no jūsu smadzenēm. Mēs to zinām. Tātad tā ir sistēma, kas kaut kādā veidā ir reprezentēta smadzenēs, un līdz ar to tā ir fiziska sistēma – tāpat kā redzes sistēma. Tālāk jau nāk jautājums par to, kā tā darbojas.

RL: Kā jūs saprotat attiecības starp prātu un smadzenēm?

Čomskis: Šis jautājums tika diskutēts jau 17. gadsimtā, faktiski 16. gadsimtā. Dekarts nāca ar pierādījumu – nopietnu pierādījumu –, ka prāts ir šķirts no smadzenēm, no ķermeņa. Tā bija versija – zinātniskā valodā pārformulēta versija idejām par dvēseli, kas nāk jau no klasiskās filozofijas. Dekarts varēja izvirzīt šo tēzi, jo viņam bija ķermeņa jēdziens – ķermenis kā kaut kas materiāls, fizisks. Šāda izpratne nāk no Galileja, no viņa idejas, ka pasaule ir iekārtota saskaņā ar mehānikas principiem – to darbina kaut kādi spēki, kas grūž un velk, – tā ir kā laba meistara uzkonstruēts mehānisms. Un prasmīgi meistari tajos laikos konstruēja visai sarežģītus objektus, kuri stimulēja zinātnisko iztēli gluži tāpat, kā tagad to dara datori. Pēc Galileja domām, lietu var izskaidrot tikai saskaņā ar mehānikas principiem – jebkāds cits izskaidrojums nav uzskatāms par izskaidrojumu. Viņš atmeta cerības izskaidrot paisuma un bēguma ciklu, jo nespēja izveidot mehānisku plūdmaiņu modeli. Ņūtons arī ticēja Galileja teorijai. Taču Ņūtons pierādīja, ka pasaule nav mašīna, ka tajā nozīmīgu lomu spēlē spēki, kas nav mehāniski un kas tolaik tika uzskatīti par mistiskiem – proti, pievilkšanās un atgrūšanās. Ņūtons noraidīja Galileja secinājumu – un tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš savam darbam deva nosaukumu “Matemātiskie principi”, nevis “Fiziskie principi”. Gadsimtu gaitā zinātnieki ir pieņēmuši – tā kā pasaule nav mašīna, nav iemesla runāt par smadzeņu un prāta pretstata problēmu. Pie tā nonāca 18. gadsimtā. Viena no smadzeņu īpašībām ir tāda, ka tās spēj domāt, tāpat kā matērija spēj pievilkt vai atgrūst. Filozofijas vēsturē šī ideja saistīta ar Džonu Loku. Loks izvirzīja tēzi, ka nav iemesla apšaubīt domājošas matērijas esamību, un viņam ir taisnība. Līdz ar to problēma pazuda. Filozofi joprojām par to runā, bet, manuprāt, viņi vienkārši ir apjukuši. Nav šādas problēmas. Ja nav mehānisku ierīču – materiālu, fizisku ķermeņu –, tad nav iespējams runāt par kaut ko, kas ir šķirts no tām.

RL: Ja, jūsuprāt, izteikums “domājoša matērija” atrisina filozofisku problēmu, tad vai pastāv filozofiska problēma attiecībās starp domu un valodu?

Čomskis: Doma un valoda – tā, protams, ir atsevišķa problēma, atsevišķa no prāta un ķermeņa problēmas.

RL: Un kā jūs saprotat domas un valodas attiecības?

Čomskis: Nav iespējams runāt par attiecībām starp divām lietām, kuru raksturojošie lielumi nav zināmi. Kaut vai nepilnīgi parametri, kaut vai daļēji. Mēs daudz ko zinām par valodu, par valodas dabu. Mēs gandrīz neko nezinām par domu. Ja mēs kaut ko zinām, tad tikai par artikulētu domu – proti, par to domas daļu, kas tiek izteikta valodā. Ja mēs ielūkojamies sevī – un mums nav cita veida, kā par to pārliecināties –, mēs redzam, ka tur, “iekšā”, nemitīgi notiek domāšana, kas neizpaužas uz āru nedz artikulētā valodā, nedz kā citādi. Paskatieties uz dzīvnieku vai mazuli – ir grūti apšaubīt, ka viņi domā. Bet ko? Ko viņi domā? Par ko mēs domājam? Valodas lietošana galvenokārt notiek iekšēji – runājot ar sevi. Cilvēks nevar nosēdēt ne minūti, nerunājot ar sevi. Mēs apzināmies, ka tiek artikulēts kaut kas – bet kas ir šis “kaut kas”? Katrs no mums ir pieredzējis situāciju, kad gribam kaut ko pateikt, bet nespējam atrast īstos vārdus, kā to pateikt. Jūs mēģināt, bet tas nav īsti tas, ko jūs domājat. Jūs mēģināt vēlreiz. Varbūt jums izdodas, bet varbūt jūs atmetat ar roku – jūs nevarat to izteikt. Kas ir tas, ko jūs patiesībā domājat? Tas ir ārpus apziņas aizsniedzamības robežām. Īstenībā lielākā daļa no mūsu mentālās dzīves atrodas ārpus apziņas aizsniedzamības robežām. Uzskatīt apziņu par prāta kritēriju ir mūsdienu filozofijas ilūzija. Nu nav tā nekāds kritērijs!

RL: Vai jūs varat iedomāties vai konstruēt zinātnisku pieeju domai? Vai tas kaut vai teorētiski ir iespējams?

Čomskis: Teorētiski – jā. Es varu iedomāties fundamentālus nervu sistēmas pētījumus, kuros varētu konstatēt, kurā smadzeņu zonā notiek aktivitāte, kad kaut ko domā, un kāda ir šīs aktivitātes daba. Principā tas ir iespējams, to var izdarīt. Bet pat ja mēs to izdarītu... Ja Galistelam ir taisnība, mēs taču nezinām, ko meklēt. Atcerieties, viņš runā par kukaiņiem – mēs pat nezinām, ko meklēt kukaiņos. Bet cilvēka izziņas spējas ir nesalīdzināmi sarežģītākas, un turklāt mēs nevaram ar cilvēkiem veikt tiešus eksperimentus. Principā tas ir iespējams, un varbūt kādu dienu tiks atklāta kāda eksotiska metode, kā to pētīt, bet pagaidām nekas vairāk par introspekciju mums nav pieejams.

RL: Ja es jūs pareizi sapratu, jūsu minētie pētnieki tātad saka, ka nepieciešams pārformulēt jautājumus jeb jāuzdod citi jautājumi, vai tā?

Čomskis: Viņi nodarbojas ar jēdzīgām lietām. Vai jūs kaut ko zināt par Deivida Mara (David Marr) pētījumiem? Deivids Mars bija pazīstams kognitīvās psiholoģijas pētnieks. Viņš uzskatīja – un es domāju, ka šī paradigma ir pareiza –, ka zinātniskā pētniecībā pastāv trīs izpētes līmeņi. Pirmais ir skaitļošanas, datu līmenis, kurā mēs pētām attiecīgās problēmas pamatstruktūru. Otro sauc par algoritmisko līmeni, un tajā mēs vaicājam, kādā veidā pamatteoriju vispār iespējams pielietot. Un trešais ir mehāniskais līmenis – tas gan nav labs vārds –, kurā mēs pētām, kas īstenībā notiek ķermenī, kurā tiek realizēts šis algoritms. To var izdarīt ar datoru – līdzīgi kā pēta kādu datorprogrammu, piemēram, programmu skaitļu saskaitīšanai. Tātad problēmas struktūra ir saskaitīšana. Pēc tam var prasīt: kādu algoritmu dators lieto? Visbeidzot var skatīties, kas notiek pašā datorā, kādas mikroshēmas veic kādas darbības. Līmenis, par kuru Galistels runā attiecībā uz kukaiņu pētīšanu, ir pirmais, datu līmenis. Viņi atklāj ārkārtīgi sarežģītas skaitļošanas darbības, ko kukaiņi veic, pārvietojoties vai pārraidot informāciju. Un mēs runājam par ļoti sīkām smadzenēm – par smadzenēm zāles sēkliņas lielumā! Viņi ir uzzinājuši daudz ko jaunu par skaitļošanas dabu. Ar algoritmiem jau ir grūtāk. Bet trešais līmenis – kāda ir šo darbību materiālā bāze kukaiņu nervu sistēmā – ir pavisam neskaidrs. Un tie ir kukaiņi!

RL: Kā nonāk pie jaunu jautājumu uzdošanas zinātnē?

Čomskis: Veicot pētījumus jebkurā jomā. Kur vien skatāties – visur ir jauni jautājumi. Citiem vārdiem, tas, ko mēs saprotam, ir ļoti maz. Atsevišķās nozarēs ir panākts milzīgs progress – piemēram, fizikā. Bet tam ir savs iemesls.

RL: Kāds tam ir iemesls?

Čomskis: Fizika nodarbojas ar ārkārtīgi vienkāršām problēmām. Piemēram, ja molekula ir pārāk sarežģīta, fiziķis to nodod pētīt ķīmiķim. Ja problēma ir par sarežģītu arī ķīmiķim, viņš to nodod tālāk biologam. Ja tā ir par sarežģītu biologam, viņš to nodod psihologam. Ja psihologs ar to netiek galā, viņš to nodod vēsturniekam. Virzoties augšup par sarežģītības kāpnēm, ir arvien grūtāk nonākt pie netriviāliem rezultātiem. Un lielākā daļa jautājumu, kas interesē mūs kā cilvēkus, atrodas kaut kur uz šo sarežģītības kāpņu augstākajiem pakāpieniem. Mēs pat īsti nezinām, kā formulēt problēmas! Tas nozīmē, ka ir iespēja mācīties. Viens no iemesliem, kāpēc mani interesē valoda, ir tas, ka tā ir viena no retajām parakognitīvo funkciju jomām, kurā patiešām var atklāt kaut ko jaunu.

RL: Kāds ir nozīmīgākais atklājums attiecībā uz valodu pēdējo 25–30 gadu laikā?

Čomskis: Pirms kādiem 50 gadiem notika īsts pavērsiens...

RL: Jūs ar to domājat savus darbus?

Čomskis: Tā saucamās ģeneratīvās gramatikas aizsākumi. Valodu pētniecībai ir ļoti bagāta vēsture – 2500 gadu. Bet ir jautājumi, kas gandrīz nekad netika pamanīti – daudzi būtiski jautājumi gandrīz netika pamanīti. Galilejs tos pamanīja, tāpat arī Dekarts, bet citādi – faktiski tie tika atstāti bez ievērības. Viena no valodas būtiskākajām īpašībām ir tā sauktā diskrētā bezgalība – tas ir līdzīgi kā, teiksim, naturālie skaitļi. Tātad ir teikumi, kas sastāv no pieciem vārdiem, no sešiem, un tā tālāk. Nav piecarpus vārdu teikumu. Tā ir diskrētā bezgalība. Ap 20. gadsimta vidu zinātnieki jau diezgan labi saprata algoritmu teoriju, matemātisko skaitļošanas teoriju. Viņi saprata, kāda veida procesiem varētu piemist īpašība, ka galīgs objektu skaits rada bezgalīgu kombināciju skaitu. Tāpat kā jūs, teiksim, varētu savā datorā ielikt programmu skaitļu saskaitīšanai līdz bezgalībai. Kad šis mehānisms ir saprasts, to var pielietot valodai. Valoda, zināms, ir galīga sistēma, jo mūsu smadzenes ir galīgas. Tātad jautājums ir – kāda likumu sistēma mūsu smadzenēs, mūsu prātā ir salīdzināma ar aritmētikas likumu sistēmu datorā? Mūsu smadzenes ģenerē bezgalīgu strukturētu izteicienu skaitu, nosaka katra šī izteiciena skaņu un jēgu, un turklāt viņas to visu veic radošā, inovatīvā veidā. Es, piemēram, varu radīt jaunus teikumus, kurus jūs nekad iepriekš neesat dzirdējis, un jūs tos saprotat; jūs saprotat, kuriem teikumiem ir jēga un kuriem nav, ko šie teikumi nozīmē, un tā tālāk. Tas ir Dekarta filozofijas pamatā. Filozofi to lāgā nav pamanījuši, bet aplūkojiet Dekarta pierādījumus prāta pastāvēšanai – viņa galvenais arguments ir tieši valodas radošais aspekts; viņš saka, ka tā ir specifiska īpašība, kas piemīt cilvēkiem, un turklāt tā ir universāla. Un šajā ziņā viņam ir taisnība – tā ir universāla un specifiska, tikai cilvēkiem piemītoša īpašība, un iespējams, ka tā ir pamatā citiem kreativitātes aspektiem. Un šo īpašību varēja sākt pētīt, kad pirms 50 gadiem kļuva pieejami attiecīgie matemātiskie instrumenti. Pirmās teorijas par to, kā tas darbojas, bija ārkārtīgi sarežģītas sistēmas, un pēdējo 50 gadu laikā galvenais teorētiskais darbs ir bijis pierādīt, ka šī šķietamā sarežģītība ir tikai virspusēja un ka šķietamā valodu daudzveidība ir virspusēja. Skatoties dziļākā līmenī, latviešu un angļu valoda ir būtībā identiskas – tām piemīt vienas un tās pašas fundamentālās īpašības.

RL: Vai tas, ko jūs teicāt, nozīmē, ka pēdējo 50 gadu laikā nekas līdzvērtīgi nozīmīgs valodas jomā nav atklāts?

Čomskis: Pa šo laiku ir atklāts tas, kā šāda veida sistēma varētu izskatīties. Kādai ir jābūt noteikumu sistēmai, kas nosaka angļu, latviešu, svahili un jebkuras citas valodas struktūru, taču tajā pašā laikā ir tik vienkārša, lai attīstītos ļoti ātri? Jo mēs zinām, ka valoda attīstījās ļoti īsā laika periodā. Tātad kā samierināt šīs acīm redzamās pretrunas? Un mēs esam stipri pietuvojušies atrisinājumam. Tie ir nopietni zinātniski atklājumi – līdz tam bija jānoiet garš ceļš.

RL: Kad jūs sakāt, ka valoda evolucionēja, jūs izslēdzat iespēju, ka tā tika kaut kādā veidā izdomāta?

Čomskis: Protams, ka tā netika izdomāta. Bērns neizdomā savu valodu. Šī īpašība ir kopīga visiem cilvēkiem – ja jūs paņemtu kādas primitīvas Amazones cilts bērnu un aizvestu viņu uz Latviju, viņš pēc laika runātu perfektā latviešu valodā. Un otrādi. Bērns nevar to neiemācīties. Tiklīdz parādās stimuls, valodas sistēma sāk augt. Tā nevar neaugt, tāpat kā bērns nevar pārstāt augt.

RL: Kā valoda darbojas?

Čomskis: Jā... Mums daudz kas vēl nav zināms. Un mēs daudz ko uzzinām katru dienu. Visi šie cilvēki (norāda uz blakus kabinetiem ar tur sēdošajiem pētniekiem) mēģina noskaidrot, kā tā darbojas.

RL: Vai šie pētījumi tiek veikti ar domu rast iegūtajām zināšanām praktisku pielietojumu, vai arī to praktiskajam pielietojumam nav nozīmes?

Čomskis: Protams, ka ir nozīme! Ja šīs zināšanas var izmantot kādam praktiskam mērķim – lieliski. Tas ir tāpat kā jebkurā citā zinātnē. Tas viss ir tikai uz labu.

RL: Bet kā jūs saistāt kādas pielietojamās zinātnes lietderīgumu ar tīri teorētiskām problēmām? Kā jūs izlemjat, kuriem jautājumiem ir vērts veltīt padziļinātu uzmanību?

Čomskis: Tas ir jautājums par to, kam dot priekšroku. Ņemsim, piemēram, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu (MTI) – šeit ir gan cilvēki, kuri pēta tīri teorētiskas problēmas, gan arī inženieri, kuri nodarbojas ar praktiskām lietām. Abas jomas ir vajadzīgas. Kad es atnācu pirms 60 gadiem, MTI bija inženiertehniska augstskola ar tīri praktisku ievirzi. Ar gadiem šī ievirze ir mainījusies, un tagad tā jau ir vairāk zinātniska nekā tehniska augstskola. Tie, kas vēlas iemācīties būvēt – tiltus vai kaut ko tādu –, iet uz citu augstskolu.

RL: Tātad šeit nodarbojas ar tīru teoriju?

Čomskis: Nē, ne ar tīru teoriju... Ar teoriju, bet ar skatu uz tās iespējamo pielietojumu. Tomēr institūta kopējā virzība arvien vairāk sliecas uz fundamentālajiem principiem.

RL: Kāda ir filozofijas loma šajos teorētiskajos pētījumos?

Čomskis: Ir cilvēki, kas strādā pie filozofiskām problēmām, pie ētikas pamata pētījumiem un tādām lietām. Filozofija lielā mērā ir tā, kas ar saviem konceptuālo problēmu pētījumiem iztīra pamežu un nolīdzina augsni, uz kura zinātnei būvēt savu ēku.

RL: Tātad tā ir kā sava veida zinātnes kalpone?

Čomskis: Viena tās daļa. Otra daļa ir vienkārši tradicionālā... Ir problēmas, kas saistītas ar cilvēka eksistenci un cilvēka dzīvi un kas atrodas ārpus zinātnes sfēras. Varbūt kādreiz tās kļūs par zinātnes problēmām... Teiksim, ētikas pamati – kas īsti ir taisnīgums un kāda sistēma to nodrošina? Varbūt zinātne var kaut ko atklāt par mūsu morāles instinktiem – un šajā jomā tiek veikts interesants darbs –, bet pētīt pamatproblēmas ir kaut kas pavisam cits. Zinātne, piemēram, var – teorētiski un varbūt arī praktiski – atklāt neironu darbības mehānismus apziņas funkcionēšanā, tā var atklāt, kuras smadzeņu zonas veic kādas funkcijas tad, kad mēs esam pie apziņas. Bet tad nāk visas problēmas, kas saistītas ar apziņu – piemēram, kādā veidā neironu darbības daba nosaka vai izskaidro mūsu pieredzes raksturu? Pagaidām šis jautājums nav zinātnes jautājums. Varbūt kādreiz būs.

RL: Vai tas ir saistīts ar faktu, ka savas apziņas novērošana ir mūsu galvenais instruments apziņas izpētei? Vai arī apziņas mistērija tiek skaidrota kādā citā veidā?

Čomskis: Jūs zināt atbildi, kad jūs zināt atbildi... Kā darbojas Saules sistēma?

RL: Man nav ne jausmas.

Čomskis: Galilejam bija skaidrs, ka tai ir jābūt mehāniskai sistēmai – tādai sistēmai, ko varētu uzbūvēt prasmīgs meistars. Ņūtons pierādīja, ka tā nav. Diemžēl.

RL: Vai es drīkstu jums uzdot personisku jautājumu? Kas ir pats svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Čomskis: Tas, ka es neko daudz nesaprotu.

RL: Patiešām?

Čomskis: Jā. Izziņas process ir kā kāpšana kalnā. Jūs kāpjat kalnā, jūs redzat virsotni... Jūs sasprindzināt spēkus, tiekat līdz virsotnei un domājat – es to sasniedzu! Bet tad jūs paskatāties tālāk un redzat, ka tur ir vēl augstāka virsotne, par ko jūs pirms tam pat nenojautāt. Tad jūs gudrojat, kā uzkāpt tajā. Un tā tas turpinās līdz bezgalībai...

RL: Vai jūs spējat saskatīt jēgu idejā, ka Visumā darbojas kāds prāts?

Čomskis: Jūs domājat – radītājs?

RL: Kaut kas uz to pusi.

Čomskis: Kāds, kas nosaka vēstures gaitu? Es varu saprast, kāpēc cilvēki tam tic, bet es tam neredzu nekāda pamata.

RL: Vai jums ir saprotams, kāpēc tik daudzus cilvēkus pievelk scientisms?

Čomskis: Es nedomāju, ka scientismam – tas ir, zinātnes dievināšanai – būtu mūs jāpievelk. Mums būtu jātic racionālai izziņai, un zinātne – tas, ko mēs saucam par zinātni, – ir tās visvairāk attīstītā forma. Bet mums noteikti vajadzētu risināt problēmas racionāli, cik lielā mērā tas vien ir iespējams, un izzināt pasauli racionāli.

RL: Vai ir kādi būtiski jautājumi, uz kuriem atbildes cilvēki var iegūt nevis no zinātnes, bet no kādas citas sfēras?

Čomskis: Jā, protams.

RL: No kurienes?

Čomskis: Ja es gribu kaut ko uzzināt par to, kas ir cilvēks, es varu uzzināt par to daudz vairāk, lasot 19. gadsimta krievu romānus, nevis studējot psiholoģiju.