Vēsture

Rebeka Lemona

No teātra uz krogu

Dzeršana Šekspīra laika Anglijā

Viljams Hogārts. Alus iela, 1751

Viljams Hogārts "Alus iela", 1751

Kādā 1598. gada jūnija pēcpusdienā ap pulksten trijiem teātrī Priekškars Londonas nomalē pie Šordičroudas ierodas teju trīs tūkstoši apmeklētāju. Viņi gaida uz skatuves uznākam aktierus no trupas “Kambarkunga vīri”, kuri spēlēs jauno, ilgi gaidīto Viljama Šekspīra lugu, slavenā “Henrija IV” turpinājumu. “Henrija IV” pirmā daļa, kas 1596. gadā uzreiz kļuva par hitu, bet nākamajos četrsimt gados – par visbiežāk iestudēto autora darbu, atspoguļo Anglijas vēsturi pirms Rožu kara. Karalim Henrijam IV jācīnās, lai saglabātu sev troni, – daļēji politisko nemieru dēļ, bet daļēji aiz satraukuma par savu nebēdnīgo dēlu un mantinieku princi Helu. Un, lai gan nav šaubu, ka Šekspīra auditoriju šie vēsturiskie apstākļi uzrunāja, lugas panākumu patiesais cēlonis tomēr ir sers Džons Falstafs, “ļaunais, nekrietnais jaunatnes pavedinātājs” un Šekspīra iecienītākais komiskais tēls. Korpulentais dzērājs, bruņinieks Falstafs, noved jauno princi Helu neceļos un ir lugā attēloto tumšo tavernu varonis.

Laika gaitā Falstafs ar savām dzēruma izdarībām piesaistījis tikpat lielu zinātnieku uzmanību kā dziļdomīgais un traģiskais Hamlets. Taču 16. gadsimta 90. gados viņa humors izpelnījās drīzāk karalisku nekā akadēmisku ievērību: cik zināms, karaliene Elizabete, kuru tik ļoti bija savaldzinājis bruņinieka tēls “Henrija IV” pirmajā daļā, pieprasīja izrādi, kurā Falstafs būtu iemīlējies. Nākamos divus gadus Šekspīrs pavadīja, Viņas Augstībai par prieku rakstot un iestudējot “Jautrās vindzorietes”, tādējādi atliekot “Henrija IV” turpinājumu uz vēlāku laiku. Šī gaidīšana ir padarījusi 1598. gada vasaras pēcpusdienu vēl tīkamāku. Izrādei sākoties, publiku atkal iepriecina Falstafs un troņmantnieks, kuri, šķiet, no karalauka ir patvērušies krogā. Abās izrādēs Hels izvairās no saviem prinča pienākumiem, lai kopā ar Falstafu iedzertu Pie meža kuiļa galvas, savā iecienītajā tavernā. Publika uzgavilē šim jautrajam un nekaunīgajam dumpim, vienoti paceļot kausus.

Sera Džona Falstafa tēls ir grādīgā iedvesmotas asprātības gars. Ilgi gaidītās lugas noslēgumā dumpinieki aplenc karaļa karaspēku, un Falstafs izvairās no cīņas kaujas laukā, bet iedzer tik no savas blašķes. Vienā no lugas beigu ainām apzinīgais atturībnieks princis Džons pārmet Falstafam dzeršanu, un bruņinieks atbild, ar sev raksturīgo domas lidojumu slavinot sauso baltvīnu, sauktu arī par sektu:

Labs sekts iedarbojas divējādi: vispirms tas sakāpj man smadzenēs un izkliedē tur sakrājušos muļķības, grūtsirdības un rupjības tvaikus, padara prātu apķērīgu, asu, izdomas bagātu, uzbur tajā vieglus, ugunīgus un tīkamus tēlus. Nonākuši līdz mēlei, kas dzemdē valodu, tie rada lieliskas asprātības.[1. Tulkojis Aivars Jansons-Saiva]

Citiem vārdiem sakot, vīns rada asprātību un, kā apgalvo Falstafs, arī drošsirdību:

Tas liek kvēlot sejai, kas gluži kā signāluguns aicina pie ieročiem.

Falstafa argumenti par labu dzeršanai ir tik spēcīgi, ka savu runu viņš noslēdz ar paziņojumu:

Ja man būtu kaut vai tūkstoš dēlu, kā pirmo dzīves gudrību es viņiem mācītu – atteikties no viegliem dzērieniem un pieradināt sevi pie sekta.

Publika ar kausiem rokās vēro Falstafu. Pārpildītajā brīvdabas teātrī viņu uzmanību vienlaikus aizgrābj Šekspīra asprātība un novērš piedāvātie dzērieni un uzkodas. Kamēr Falstafs ļaujas savai krogu programmai – viņa slavenajā bāra rēķinā “Henrija IV” 1. daļā ietilpa maize, anšovi un Elizabetes laikā iecienītais ceptais kastrētais gailis –, tikmēr publika bauda austeres, krabjus, mīdijas un vīngliemežus; daži uzkož valriekstus, lazdu riekstus, plūmes, ķiršus, persikus, rozīnes vai vīģes.

Taču smagajā dzeršanā publika atdarina Falstafu vēl vairāk nekā ēšanā, pasūtot alu un vīnu izrādes laikā un starpbrīžos. Visos teātros ir pieejams alkohols, un Priekškars nav izņēmums. Kā savā dienasgrāmatā 1599. gadā minēja šveicietis Tomass Platers, kurš viesojās Londonā, “Priekšnesuma laikā ēdieni un dzērieni tiek iznēsāti pa skatītāju rindām, lai tie, kuri ir gatavi maksāt, varētu tikt pie atspirdzinājumiem”. Traucēkļu bija daudz, uzmanību novērsa ne tikai iedzēruši skatītāji: alus šņāca, kad tam izvilka tapu, un apkārtējie aizkaitināti kliedza uz tiem, kuri taisīja vaļā alu.

Uzreiz pēc izrādes, sekojot Falstafa padomam “pievērsties vīnam”, skatītāji, aktieri un dramaturgi dodas uz kādu no tavernām un krogiem, kas izkaisīti pa Šordiču vai sarindoti gar Londonas Benksaidu. Pat ja 1598. gadā aktieri jau var lielīties, ka darbojas pastāvīgā teātrī, tādā kā Priekškars, viņi joprojām atceras krogu iekšpagalmus, kur spēlējuši savas pirmās lomas, – alus un teātris Anglijas aktierspēles vēsturē vienmēr ir bijuši nedalāmi saistīti. Ar līkumu apiedami puritāņus, kuri protestē pret viņu mākslu, aktieri un viņu uzticīgā publika piepilda Nāru, Velnu, Piekūnu vai pat pašu Meža kuiļa galvu, gluži īstu iestādi Īstčīpā netālu no teātra ēkas, kurā pēc Šekspīra ieceres uzdzīvoja Falstafs un saņēma jau minēto rēķinu.

Iekārtojušies ar glāzi vīna vai kausu alus, turīgie un vidēji turīgie apmeklētāji bauda tavernas sabiedrību un poētisko iedvesmu. Sliktāk situētie apmeklētāji – ieskaitot šveicarus, mācekļus, viesmīļus un prostitūtas, kuras cenšas tos iekarot, – dodas uz nelicencētu dzertuvi, kuru var pazīt nevis pēc izkārtnes, bet pēc slotas pie durvīm vai uz sienas uzkrāsota sarkana režģa. Šeit bieži izsmietā alus sieva – profesija, kuru dzejnieki raksturoja kā “zemisku”, “nožēlojamu”, slimu un utainu, – reizēm pasniedz novadējušos pašdarinātu alu vai ielej nepilnu mēru. Taču, par spīti nelāgajai slavai, šajā iestādē ir pieejami lēti dzērieni, un tas nav piebāzts ar elitārajiem heresa vai sekta dzērājiem, kas pārpilda tavernas un krogus. Dzēriena izvēle liecināja par piederību pie noteiktas šķiras: elitārie dzejnieki visi kā viens dzēra sektu, bet teātra stāvbiļešu publika baudīja samērā lēto tumšo vai gaišo alu. Atšķirībā no Falstafa, kurš Pie mežakuiļa galvas par diviem galoniem sekta samaksāja piecus šiliņus un astoņus pensus – vairāk nekā 140 mūsdienu dolāru –, aktieris, kurš viņu tēloja, pelnīdams šiliņu (25 dolārus) dienā, drīzāk tuvākajā krogā izvēlētos divas trešdaļas galona alus par peniju (2 dolāriem).

Sapulcējušies ap kausiem un krūzēm, arvien vairāk apreibušie teātra apmeklētāji līdz vēlai naktij apspriež divas stundas garo skatuves priekšnesumu. Kārtības sargiem bija uzdevums ierobežot “skaļu un pārmērīgu uzdzīvi” krogos un tavernās, un tie varēja piespriest naudassodus apmeklētājiem, kuri aizsēdējās pārāk ilgi: trīs četrus šiliņus (75–100 dolārus) par pirmo pārkāpumu (aktierim tā bija gandrīz nedēļas alga, un vairumam šāda naudas summa bija diezgan liela). Maksātnespējīgos pārkāpējus varēja ieslēgt soda siekstā. Taču dedzīgākie apmeklētāji, visticamāk, neņēma vērā šīs normas un maģistrātu draudus – turklāt pēdējie tikpat labi paši mēdza dzerdami sēdēt krogā. Galu galā, ir taču daudz patīkamāk sekot Falstafa piemēram, kurš slaistījās savā mīļākajā tavernā, kad vien bija tāda izdevība.

Pacilāti un iedvesmoti, šie vīri dzīvo karnevālam līdzīgā pasaulē, apgāžot pastāvošo kārtību kājām gaisā, – trūkuma māktie dzērāji uz brīdi kļūst par karaļiem. Tavernas apmeklētāji paceļ glāzes par klaidonīgo, pasaulīgo un baudkāro seru Džonu Falstafu, viņu varoni un mūzu, “jo atstumt tuklo Džeku nozīmē atstumt visu pasauli”.

Tavernas prieki bija labi pazīstami arī pašam Viljamam Šekspīram. Bena Džonsona brālīgās sanākšanas Nārā nozīmēja dzeršanu, baudu un dzīvespriecīgas sarunas; taverna bija vieta, kur Šekspīrs un Džonsons varēja dzīt jokus un apmainīties dzēlībām, uzturot savu draudzību un skatuves sacensību. Šeit bardi pilnveidoja savas prasmes, vīna uzburtas fantāzijas pārtapa par mākslu, dzēruma delīrijs sniedza Elisiju, bet ilūzijas kļuva par Illīriju, kurā risinājās “Divpadsmitā nakts”, viena no slavenākajām Šekspīra komēdijām.

Šekspīrs ne tikai izbaudīja saspēli starp dzeršanu, fantāziju un teātri savās iecienītajās tavernās, bet arī atainoja šīs produktīvās attiecības uz skatuves. Labi zināmo komēdiju “Spītnieces savaldīšana” Šekspīrs sāk ar īpatnēju ekspozīciju, kurai nav nekā kopīga ar slavenā mīlas stāsta sižeta līkločiem. Luga sākas ar ainu, kurā piedzēries skārdnieks Kristofers Slajs strīdas ar krodzinieci. Viņš ir saplēsis alus glāzes un atsakās maksāt. Bet tieši tad, kad viņa dodas izsaukt konsteblu, Slajam “pārtrūkst filma”; atmostoties viņš ierauga, ka ir apģērbts un uzpucēts kā augstdzimis kungs. Šo pārvērtību iemesls ir bijis kāds lords, kurš garāmbraucot apstājies tavernā iestiprināties, ieraudzījis piedzērušos Slaju un izklaides pēc izdomājis šādu plānu: aizgādāt skārdnieku uz saviem “smalkākajiem apartamentiem” un palutināt ar “jautrām gleznām” un “rožūdeni”. Slajs komiski cenšas pielāgoties straujajai apstākļu maiņai. Prologs beidzas ar to, ka lords uzstāj, lai Slajs atslābst un bauda izrādi.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Augusts 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela