“Viena meitene, ļoti jauna, meitene ar kailiem pleciem”

Marķīzs de Sads, 120 Sodoma dienas, fragments no grāmatas ievada

Bija pienācis laiks tikties ar jaunajām meitenēm, un viņi ieradās hercoga īpašumos. Dažas savedējas nebija varējušas nodrošināt prasīto septiņu personu skaitu, citas bija pazaudējušas savas vedamās pa ceļam slimības vai bēgšanas dēļ, tāpēc uz tikšanos atveda tikai simt trīsdesmit meitenes. Bet kas tie bija par daiļumiem! Augstais dievs! Nekad vēl, man šķiet, tik daudzas daiļavas nebija redzētas vienuviet! Šai pārbaudei veltīja trīspadsmit dienas, un katru dienu izpētīja desmit. Mūsu četri draugi sastājās aplī, kura vidū parādījās jaunā meitene, sākumā ģērbta tādās drēbēs, kādās bija nolaupīta. Savedēja, kas meiteni bija piegādājusi izvirtuļiem, par viņu pastāstīja: ja bija kas iebilstams pret meitenes dižciltību vai tikumību, lietā vairāk neiedziļinoties, meitenīti tai pašā brīdī sūtīja prom, nedodot tai pavadoni un nesniedzot nekādu palīdzību; turklāt sagādniece zaudēja visu atalgojumu, ko bija varējusi nopelnīt. Kad savedēja bija beigusi savu stāstu, tai lika paiet sāņus un izjautāja pašu meitenīti, lai zinātu, vai tas, kas par viņu teikts, ir tiesa. Ja viss bija tā, kā pienākas, savedēja atgriezās un atsedza meitenītes pakaļpusi, ļaujot sanāksmei aplūkot dibena apaļumus – tā bija pirmā lieta, kurā mūsu draugi vēlējās iedziļināties. Mazākais trūkums šai ķermeņa daļā lika meiteni uz karstām pēdām sūtīt prom; turpretī, ja šai apburošajā nostūrī nekādas nepilnības neievēroja, meitenei lika izģērbties kailai un staigāt šurpu turpu, piecas vai sešas reizes pēc kārtas, no viena izvirtuļa pie nākamā. Meiteni grozīja pa labi, pa kreisi, taustīja, ošņāja, papleta sāņus viņas apaļumus, pētīja jaunavības vietiņu – bet to visu veica vislielākajā aukstasinībā, ne mirkli neļaujot jutekļu uzbudinājumam traucēt izpētes norisi. Tad bērns devās prom un iepretim tā vārdam uz biļetena vērtētāji uzrakstīja: “pieņemta” vai “noraidīta”, un biļetenu parakstīja. Tad šos biļetenus ielika kastītē, nevienam vērtētājam nedaloties savos iespaidos; kad visas meitenes bija pārbaudītas, kastīti atvēra: lai meitene tiktu pieņemta, vajadzēja, lai viņas biļetens liecinātu par visu četru draugu simpātijām. Ja trūka kaut vienas, meiteni tūlīt sūtīja prom, un, kā jau teicu, visas noraidītās, nesagaidot žēlsirdību, devās prom kājām, bez palīdzības un pavadoņa, izņemot varbūt kādu duci, ar kurām mūsu izvirtuļi izklaidējās pēc tam, kad izvēle bija izdarīta, un ko viņi atdeva attiecīgajai savedējai. Pēc pirmā pārbaudes posma piecdesmit personas bija izslēgtas no saraksta. Tad no jauna pārskatīja atlikušās astoņdesmit, bet ar daudz lielāku rūpību un bardzību: vissīkākais trūkumiņš tūlīt pat kļuva par noraidīšanas iemeslu. Vienu jaunavu, daiļu kā saulstariņš, noraidīja tāpēc, ka viens viņas zobs garumā nedaudz pārsniedza pārējos; vairāk nekā divdesmit citas noraidīja tāpēc, ka viņas nebija nekas vairāk par buržuju meitām. Vēl trīsdesmit atskaitīja pēc otrās pārbaudes; tātad palika vairs tikai piecdesmit. Tad nolēma neķerties pie trešās eksaminācijas kārtas, lai ar šo pašu piecdesmit meiteņu palīdzību zaudētu nedaudz sēklas un lai pilnīgs jutekļu apmierinājums novestu pie apdomātākas un izsvērtākas izvēles. Katrs no draugiem ap sevi sapulcināja divpadsmit vai trīspadsmit jaunās meitenes; grupu locekles mainīja savā starpā; maiņas rīkoja savedējas. Pozas mijās tik mākslinieciski, viss padevās tik gludi – īsi sakot, bija tik daudz neķītrības, ka sēkla šķīda, prāts atkal kļuva rāms un vēl trīsdesmit meitenītes pēc šīs pēdējās pārbaudes tika noraidītas [..]

Pirmai bija vārdā Augustīne: viņai bija piecpadsmit gadu, viņa bija Langedokas barona meita un bija nolaupīta kādā Monpeljē klosterī.

Otrai bija vārdā Fanija: viņa bija kāda Bretaņas parlamenta padomnieka meita, nolaupīta sava tēva pilī.

Trešai bija vārdā Zelmīra: viņai bija piecpadsmit gadu; viņa bija Trevilas grāfa meita, un grāfs viņu dievināja. Viņš bija paņēmis meitu līdzi uz medībām vienā no saviem īpašumiem Bosā un uz mirkli mežā atstājis viņu vienu; tai pašā brīdī meiteni nolaupīja. Viņa bija vienīgais bērns, un nākamajā gadā viņai bija noliktas kāzas ar kādu dižu augstmani, līdzi dodot 100 000 franku pūra naudas. Tieši šī meitene visvairāk raudāja un vaimanāja par savu šausmīgo likteni.

Ceturtai bija vārdā Sofija: viņai bija četrpadsmit gadu; viņas tēvs bija pietiekami pārticis augstmanis, kas dzīvoja savos īpašumos Berijā. Meiteni nolaupīja pastaigas laikā, mātes klātbūtnē. Māti, kas centās bērnu aizstāvēt, iegrūda upē, kur tā gāja bojā meitas acu priekšā. [..]

Pēdējo sauca Mimī vai Mišeta: viņai bija divpadsmit gadu; viņa bija marķīza de Senanža meita, nolaupīta sava tēva īpašumos Burbonē, brīdī, kad viņa līdz ar divām vai trim pils sievietēm bez vīriešu kārtas pavadoņa bija devusies izbraukumā ar karieti; sievietes noslepkavoja.

Polina Reāža, Stāsts par O, fragments no nodaļas Pūce

Mēness deva tikpat daudz gaismas, cik sveces, un kad šī gaisma visā pilnībā sasniedza O, kuru vilka uz priekšu Natālija – viņas mazā ēna –, tie, kas O pamanīja, pārtrauca dejot, un vīrieši piecēlās kājās. Puisis, kas stāvēja netālu no mūzikas atskaņotāja, sajuta, ka kaut kas notiek, pagriezās, galīgi apjuka un izslēdza atskaņotāju. O bija apstājusies; nogaidīja arī sers Stefans, kas stāvēja divu soļu attālumā aiz viņas.

Komandieris izklīdināja tos, kas bija sapulcējušies ap O un jau bija pieprasījuši lāpas, lai izpētītu viņu tuvāk.

“Kas viņa ir?” viņi jautāja. “Kam viņa pieder?”
“Jums, ja gribat,” viņš atbildēja un aizveda O ar Natāliju līdz terases stūrim, kur pie zemas sienas bija nolikts akmens sols, noklāts ar spilveniem.

Kad O bija apsēdusies – ar muguru pret sienu, plaukstām uz ceļgaliem un Natāliju, kas joprojām turējās pie ķēdes, kreisajā pusē zemē pie kājām, pret viņām pagriezās Komandieris. O ar acīm meklēja seru Stefanu un sākumā nevarēja viņu atrast. Tad O sajuta viņa klātbūtni – viņš bija tur, izlaidies uz kušetes, otrā terases stūrī. Viņš varēja viņu redzēt, un viņa jutās iedrošināta. Atkal bija sākusi skanēt mūzika, un cilvēki atkal dejoja. Dejas laikā viens vai divi pāri pievirzījās viņai tuvāk, no sākuma it kā nejauši, tad viens no pāriem atmeta izlikšanos un sievietes vadībā drosmīgi pienāca klāt. O cieši skatījās uz viņiem, pūces maskas spalvas viņas brūnās zīlītes padarīja tumšākas, viņas acis bija plaši atvērtas kā tam naktsputnam, ko viņa iemiesoja, un ilūzija bija tik pārsteidzoša, ka neviens pat neiedomājās uzdot viņai jautājumus, kas būtu gluži pašsaprotami, – tā, it kā viņa būtu īsta pūce, kurla pret cilvēku valodu un mēma.

No pusnakts līdz rītausmai, kas ap pieciem sāka izgaismot debesu austrumu daļu, līdz rītausmai, kad mēness sāka blāvēt un laisties rietumu virzienā, cilvēki pienāca pie viņas vairākas reizes, un daži viņai pat pieskārās; vairākas reizes viņi sastājās aplī ap O, un vairākas reizes viņi papleta O ceļgalus un pacēla ķēdi, līdzi nesdami vienu no tiem divžuburainajiem Provansas māla svečturiem – un viņa varēja sajust sveču liesmas sildām savu gurnu iekšpusi –, lai redzētu, kā viņa bija pieķēdēta.

Tur bija pat viens piedzēries amerikānis, kas smiedamies viņu sagrāba, bet, kad viņš atklāja, ka ir satvēris saujā miesu un ķēdi, kas to caururba, viņš pēkšņi atskurba, un O redzēja, kā viņa seja piepildās ar to pašu šausmu un nicinājuma izteiksmi, ko viņa iepriekš bija redzējusi tās meitenes sejā, kas viņu epilēja; viņš pagriezās un bēga.

Tur bija arī viena meitene, ļoti jauna, meitene ar kailiem pleciem un pērļu virteni, kas cieši apņēma kaklu; viņai mugurā bija viena no tām baltajām kleitām, ko jaunas meitenes uzvelk uz savu pirmo balli, divas tējas rozes pie jostas, zeltainas čībiņas kājās, un puisis lika viņai apsēsties blakus O, labajā pusē. Tad viņš saņēma viņas roku un lika viņai glāstīt O krūtis, kas notrīcēja, pieskaroties vēsajiem, vieglajiem pirkstiem, un aiztikt viņas vēderu un ķēdi, un arī caurumu, caur ko tā bija izvērta. Jaunā meitene klusējot darīja, kā viņai bija likts, un, kad puisis teica, ka viņš plāno izdarīt to pašu arī ar viņu, viņa nešķita šokēta. Taču, kaut arī viņi šādā veidā izmantoja O un izturējās pret viņu kā pret modeli vai demonstrācijas priekšmetu, ne reizi viņi O neuzrunāja tieši. Vai viņa bija izkalta akmenī vai salipināta no vaska, vai arī bija radījums no citas pasaules, un viņi domāja, ka ir bezjēdzīgi ar viņu runāt? Vai arī viņi neuzdrošinājās?

Tikai tad, kad jau bija pienākusi diena, kad visi dejotāji bija aizgājuši, sers Stefans un Komandieris, pamodinājuši Natāliju, kas bija aizmigusi pie O kājām, palīdzēja O piecelties, izveda viņu pagalma vidū, atraisīja viņas ķēdi, noņēma viņas masku, un, noguldījuši viņu uz galda ar muguru uz leju, viens pēc otra viņu ieguva.

No franču valodas tulkojusi Agnese Gaile

Ceru, ka lasītājs sapratīs, kādi iemesli varēja noteikt manu nevēlēšanos tulkot no Sada un Reāžas grāmatām tādus fragmentus, kas uzreiz ļautu saprast, kāpēc šie darbi tiek dēvēti par pornogrāfiskiem. Tāpēc sekojošos izvilkumus var nosaukt par ilustratīviem stila, bet ne gluži satura ziņā.