Vēstule no Helsinkiem uz Pēterburgu un atpakaļ

Kur senās dienās somu zvejs,
Šīs skopās dabas skumjais padēls,
Gar zemiem krastiem cik jau reiz
Viens meta satrunošo vadu
Pa ūdens klaidu; tagad tur,
Kas šurp no visām zemēm braukti, –
Kur torņi mirdz, kur pilis slij,
Kur ostā steiga steigu mij…[1. Atdzejojis Jānis Plaudis.]

Šīs Puškina rindas man ienāca prātā, kad, pārdzīvojis ne pašu mierīgāko un skaidrāko nakti savā dzīvē, kas sastāvēja no klimšanas starp septīto un desmito prāmja Gabriella klāju, es izgāju uzsmēķēt uz vaļējā deck un ieraudzīju… Vispirms es ieraudzīju jūru. Jāsaka gan, ka, pārvietojoties ar prāmi, jūra pati, neskatoties uz savas klātbūtnes acīmredzamību aiz borta, neietilpst ceļotāja nepastarpinātā pieredzē. Cita lieta ir alus jūra, kas tiek izlieta caur neskaitāmajiem kingstoniem pie bāra letēm, kuru daudzums, šķiet, izspiež kuģa apšuvuma sānus. Ja viss alus, ko ik nakti izdzer pasažieri, plūstu nevis pār viņu kuņģu sieniņām, bet lītu tieši uz klājiem, applūdinot bārus, dancing pools, Tax free veikalus un kajītes, tad prāmis pavisam viegli varētu atkārtot kreisera Varjag un mīnu kuģa Stereguščij varoņdarbus. “Ienaidniekam nepadodas mūsu lepnais Varjag. Neviens nelūdz žēlastību,” tad dziedātu  sabrāļojušies somi un zviedri, beidzot aizmirsuši nacionālajā pārākumā sakņotos (kādas te saknes, kad visapkārt jūra) strīdus un iznākuši uz klāja pēdējo reizi sveikt nakts tumsā neredzamos dzimtos krastus. Somi – pa labi, zviedri – pa kreisi, vai otrādi, atkarībā no kustības virziena: Stokholma–Helsinki (kā manā gadījumā) vai Helsinki–Stokholma Un arī tiesību uz lepno vārdu “varjagi” šiem berserku[2. Vikingu karotāji, kas pirms kaujas satracināja sevi ar halucinogēno sēņu palīdzību, devās kaujā gadrīz kaili.] pēctečiem (turklāt viņi vēl joprojām nav zaudējuši spēju krist pilnīgā kaujas ārprātā vai arī vismaz zina, kas šajā nolūkā darāms) ir daudz vairāk, nekā krievu jūrniekiem, kas nogremdēja savu kreiseri korejiešu Čemulpo līcī (par šo izšķērdīgo varoņdarbu pēc krievu–japāņu kara beigām arī tika sacerēta slavenā dziesma).

Uz kādiem gan krastiem man atliktu skatīties tajā nenotikušo alus plūdu naktī, kas Lapin Culta aukstos un rūgtos ūdeņus (un somi taču brīdināja: “Netaisiet kultu no Lapin Culta,” – bet kur nu!) sajauktu ar vēl aukstākajiem un sāļākajiem Baltijas (vai Baltikas – manā atmiņā automātiski iznirst Pīterī populārākās alus šķirnes nosaukums) ūdeņiem. Es iedomājos ainu, kas seko šim “kolapsam”: uz ūdens virsmas melanholiski šūpojas tukšās alus bundžiņas, sāļie riekstiņi, izmirkušie čipsi, cigarešu izsmēķi, bet kaijas, plēsonīgi pikējot pār šīm bijušo dzīru neapetelīgajām paliekām, aprij to, ko nepaspēja aprīt cilvēks un jūra.

Taču alus upes nav izgājušas no šaurajiem Baltijas krastiem, un pasažieri, veicot Rablē cienīgu varoņdarbu, kārtējo reizi izglābuši kuģi no nogremdēšanas. Tiesa gan, rīta pusē tā iekšējie klāji atgādināja abordētu tirdzniecības kuģi, kas pārvadā nelegālo alkoholu: kājās bija palikuši tikai paši stiprākie no pirātiem, kuru galvās bruņucepuru vietā rēgojās plastmasas spainīši ar logo Smirnoff (acīmredzot šie ir bagātākie, iespējams, desantētās ekipāžas seržantu sastāvs) vai Koskenkorva (nabadzīgāki un tādēļ patriotiskāki ierindas landsknehti). Vienu no viņiem es diez vai spēšu aizmirst. Tas bija milzonīgs rudbārdains vikings, ārkārtīgi apjomīga krūšu kurvja īpašnieks – tā platums varēja konkurēt ja nu vienīgi pats ar savu resnumu, – ar rūnurakstu tetovējumiem klātām  mezglainām rokām, kas atgādināja aiz klintīm aizķērušās ziemeļu priežu saknes. Šīs rokas līda ārā no sporta krekliņa bez piedurknēm, uz kura cauri liesmu mēlēm vīdēja uzraksts Him, neatstājot nekādas šaubas par valkātāja drūmajām gotiskajām kaislībām. Taču īstā mnēmoniskā skabarga, kas uz laiku laikiem iebakstīja viņa tēlu manā atmiņā, bija viņa galva, pareizāk sakot, viņa galvaskausa forma. Caur plastmasas spaiņa caurspīdīgajām sienām vīdēja kails galvaskauss un tā forma nepārprotami liecināja, ka zem ādas iešūta vācu kaska no Otrā pasaules kara laikiem. Kādu brīdi es pat izjutu skaudību pret šo cilvēku – tādai galvai nav bīstami nekādi likteņa triecieni. Skaudība, tiesa, mani nepārņēma uzreiz, jo sākumā man bija citas rūpes. Cilvēks ar galvā implantēto kasku šūpodamies rēgojās pāri manam galdiņam un drūmi blenza tieši uz mani. Es, cenzdamies neizrādīt savu trauksmes stāvokli, pūlējos atraisīti smēķēt, iespējams, cerot, ka dūmi mani varētu pasargāt no perspektīvas iesaistīties dialogā ar Him. Taču dūmi bez žēlastības izklīda. Manā iztēlē viņa krekliņa liesmu mēles jau atplaiksnīja arī vikinga stiklainajās acīs, pārvēršoties ugunsgrēkos, kas savulaik plosījās Eiropā no Britānijas līdz Sicīlijas dienvidaustrumu krastiem. Vikings turpināja mani pētīt, it kā cenzdamies kaut ko uz manis izlasīt. Pēkšņi viņa seja izlīdzinājās un pieņēma humānāku apveidu. Vikings pagriezās un, kaut ko zviedriski murminādams par gotisko roku, virzījās uz tuvāko bāru. “Kāds vēl gotiskais roks,” es nodomāju un ieraudzīju sevi spogulī. Man mugurā bija krekliņš ar uzrakstu Bauhaus, ko es iepriekšējā vasarā biju nopircis muzejā (Dessau, Deutschland). Bauhauss bija viens no maniem vismīļākajiem arhitektūras un dizaina virzieniem. Ar nākošā skotu viskija porciju es apliecināju cieņu intelektuālajam vērienam, kas piemita Pīteram Mērfijam – viņš nosauca šajā vārdā savu rokgrupu, kas kļuva par gotiskā roka aizsācēju.

Un tomēr, par spīti postažas pēdām, tiesa, vairāk izdzīvojušo sejās, nekā nakti pārcietušā prāmja interjerā, kuģis pārliecināti tuvojās Helsinku krastiem. Un kopā ar kuģi arī es, mazāk pārliecinoši stāvēdams uz augšējā klāja. Skatoties jūrā, es aizsmēķēju – cerībā, ka vējš, kas manās plaušās sajaucās ar tabakas dūmiem, izvilks ārā pirmās paģiru pazīmes, kuras bija modušās līdz ar jaunu dienu. Priekšā atradās jauna pilsēta, nepieciešamība atrast pieņemamu accommodation, viens no labākajiem Skandināvijas mūsdienu mākslas muzejiem – slavenais Kiasma, kura hiazmatiskajos labirintos es jau sen biju sapņojis apmaldīties, – nē, šajā rītā man nebija tiesību uz paģirām. Ausa gaisma. Parādījās nelielas salas, sabozušās kailajos kokos un krūmos, kas sakarā ar rudeni bija zaudējuši savu lapu rotu. Pēkšņi, kā optimistiska manas gailējošās cigaretes atskaņa, aiz kuģa pakaļgala uzliesmoja saullēkts. Likās, ka gigantisks izsmēķis izdedzina caurumu mākoņu klātajā horizontā. Sārtais spīdums dūmakā kļuva arvien lielāks un spilgtāks, līdz beidzot visas šīs gigantiskās dekorācijas uzliesmojot krita par upuri dievišķā pīpmaņa nevīžībai. Diena bija sākusies. Ceļojuma septītā diena.

Ko tā gatavoja man, cilvēkam, kas dzimis apvidū, kur robeža starp Krieviju un Somiju bija mainījusies tik daudzas reizes, ka bija izzudusi paša jēdziena “robeža” jēga? Pilsētā, kur frāzi “laižam brīvdienās uz Čuhļašku/Čuhlandiju/Finku” bieži vakaros – no pirmdienas līdz ceturtdienai var dzirdēt bāros un virtuvēs. Pilsētā, no kuras brauciens uz Helsinkiem atņem tev 15 – 20 eiro par autobusa biļeti, pāris pudeles alus pa ceļam, pāris cigaretes (vienu Viborgā, otru – uz robežas) un pāris stundas snaudas – līdz robežai un pēc. Acīmredzot tieši šis vieglums arī atturēja mani no braukšanas. Kāpēc gan tur braukt, ja “īstenās krievu zemes” Somu līča krastos, kurās tu esi izaudzis, maz atšķiras no kaimiņzemes, kas tā arī nekļuva par “īsteni krievisku” un joprojām tiek dēvēta par Somiju.  Somijas lielkņaziste – oficiāls Krievijas protektorāta laiku nosaukums, par kuru daudz kas atgādina vēl tagad – pateicoties slavenajam somu taupīgumam, kas liek saglabāt visus viņiem tikušos dabas resursus, ieskaitot arī pēdas, ko viņu zemē atstājuši kareivīgie kaimiņi, vai tie būtu zviedri, no kuriem palikuši cietokšņi, Turku universitāte, plāksnītes uz mājām, kas atdarina zviedriskos somu ielu nosaukumus, kā arī zviedriski runājošie somi; vai krievi, kas atstājuši pareizticīgo baznīcas ikvienā daudzmaz lielākā pilsētā, bagātu slāvistikas bibliotēku Helsinkos, Mannerheima līniju (ja nebūtu draudu no austrumiem, tā nekad netiktu uzbūvēta) un dažādus kuriozus, piemēram, vecāko un labāko Tamperes pabu Pļevna  – par godu krievu armijas uzvarai pār turkiem (bet varbūt tāpēc arī pilsētas nosaukums – Turku?) karā par Bulgārijas neatkarību.

Gribi braukt uz Somiju – iesēdies piepilsētas elektriskajā vilcienā un brauc uz līča ziemeļu krastu, kur, pārejot cits citā, stiepjas ciemati atpūtniekiem – Zeļenogorska, Repino, Solņečnoje, Sestrorecka – tur kopš pirmsrevolūcijas laikiem vasarnīcas pirka un īrēja Pēterburgas mākslinieciskā un akadēmiskā inteliģence. Tiesa, toreiz šīm vietām bija citi vārdi – Terioki, Kuokala, Raivola u. tml. Izkāp vienā no stacijām – lūk, tev arī Somija pirms 1939. gada, Somija, kurai daba un vēsture bija lēmusi atrasties tik tiešā trīs revolūciju šūpuļa tuvumā. Bet vai gan gādīga māte pacietīs svešiniekus, kas iemājojuši blakus bērnistabai? “Ziemas karš” mums atņēma pusotru simtu tūkstošu kareivju un padarīja bagātākus ar pusotru desmitu kūrortu. Grāmatvedība, kāda Krievijas vēsturei ir visai raksturīga.

Un kāpēc braukt uz Somiju, ja visapkārt, īpaši brīvdienās, tāpat ir pilns ar somiem, kas mundri skandina polietilēna maisiņus ar uzrakstiem Tax Free, Duty Free, bet nekādā ziņā ne Alcohol Free. Jau kopš 60.-70. gadiem visi Pīterī atceras somu vodkas tūristu iebrukumus – viņi veda uz revolūcijas šūpuli atmiekšķēt savus sausā likuma izkaltētos ķermeņus. Kopš tā laika “piedzēries soms” kļuva par  neiztrūkstošu Pēterburgas dialekta idiomu, stereotipu, par kuru ironizē paši somi, tomēr par spīti ironijai viņi tam joprojām veiksmīgi atbilst. “Bet tagad es uzvedīšos kā piedzēries soms,” teica viens no maniem Helsinku paziņām (slāvistikas profesors), paceļot glāzīti kādā no postkonferenču banketiem, un patiešām tā arī uzvedās – sākdams diezgan bieži sev ieliet un kļūdams ar katru izdzertu glāzīti arvien skumjāks.

Un tomēr es aizbraucu. Un tagad nu stāvēju uz klāja, skatījos uz jūru un pilsētu, kas nenovēršami tuvojās. Piecstāvu dzīvojamās mājas nomainīja noliktavas, pāri to jumtiem slējās pareizticīgo baznīcu kupoli (viens no tiem atgādināja Monferāna Īzaka katedrādi). Tūlīt aiz kuģu piestātnēm, kurās šūpojās prāmju Silja Line milzoņi, sākās krastmala, pret kuru dižojās piļu fasādes. Pilnai dežavū sajūtai trūka vienīgi tiltu (pēc dažām stundām šī sajūta vēl vairāk pastiprinājās Mannerheima bulvārī). Tādēļ man arī ienāca prātā rindas no Vara jātnieka –  “Kur torņi mirdz, kur pilis slij, Kur ostā steiga steigu mij....”, ko Puškins 1833. gadā uzrakstīja par pilsētu, no kuras es izbraucu pirms nedēļas ar vilcienu Iļja Repins. Tas devās tieši uz Helsinkiem. Todien es izkāpu vienā no somu stacijām ar praktiski neizrunājamu nosaukumu, dodams priekšroku dīvainākam maršrutam uz Helsinkiem – caur Tamperi, Turku, Stokholmu un Gotlandes salu. Ceļojuma kinētika necieš racionalitāti. Tagad, apmetis apli, es tuvojos sākuma punktam. Šķita, ka atgriežos mājās, Pēterburgā, kuru es nekad nebiju redzējis no jūras puses.

Puškins būvēja Pēterburgas mītu, pretstatīdams apstājušos dabas laiku un kultūras vēsturisko dinamiku, “Kur senās dienās… tagad tur…” Somu zvejnieks šajā mītā tiek iekļauts kā dabas substrāts, kā māls ķieģeļiem, no kā būvēs jaunās pasaules galvaspilsētas pamatus. Dzejnieks apdziedāja “Pētera celto” kā radītu ex nihilo, pie tam šis “nekas” bija gan lakoniskā ziemeļu daba, gan skumjais soms, kas šķietami bija atbildīgs par nīko ainavu un slikto klimatu. Šajā nozīmē dabas homeostāzes daļa bija arī “dabas skumjais padēls”, skulpturāli sastindzis ar… hokeja nūju rokās, izgājis viens pret vienu ar vārtsargu (ar kuru vārtsargu? vai patiešām ar Krievijas izlases vārtsargu?) un atvēzējies uzvarošajam metienam Ledus pils arēnā (ko Pēterburgā uzbūvēja speciāli 2000. gada pasaules čempionātam, kurā Krievija ieņēma godpilno vienpadsmito vietu, zaudējot pat Latvijas izlasei) un pēkšņi sastindzis, dīvainas ainas pārsteigts – viņam šķiet, ka viņš stāv nevis uz mākslīgā ledus, bet satrupējušā laivā, kas iesalusi Somu līča ledū, un viņam rokās ir nevis uzvarās pārbaudītā nūja, bet “satrunējis vads”, un ka viņš tikai sapņojis par šo pēc gadsimta notikušo hokeja revanšu. Raugoties krastmalu perspektīvā, kas vērās arvien plašāka, es gremdējos šajā mitoloģiskajā laikā, kur somu zvejnieks redz sapni, ka viņš ir somu hokejists, kurš redz sapni, ka viņš ir somu zvejnieks (rudenīgajā pilsētas ainavā nekādi neierakstījās ne Džuandzi, ne viņa taurenis). Šajā meditācijā, kurā, iespējams, bija vainojama uz prāmja pavadītā nakts, šķita, ka Puškina apraksts ieguvis jaunu priekšmetu. Es tuvojos Helsinkiem, bet man šķita, ka ūdenī atspoguļojas Pēterburga.

No krievu valodas tulkojis
Uldis Tīrons