Veltījums Zīgmundam Freidam

Pateicoties Freidam, mūsdienu vienkāršais cilvēks zina, ka tad, kad viņš par kaut ko domā, tas, par ko viņš domā, nav tas, ko viņš domā domājam, bet tikai tas, ko viņš domā, ka domā domājam. Pirms piecdesmit gadiem meitene, kura ilgi gaidītās balles priekšvakarā sastiepa potīti, vai vīrs, kura dzīvi gandēja ķildīga sieva, varēja droši rēķināties ar sava kaimiņa līdzcietību; tagad pēdējais, visticamāk, nospriedīs, ka likstas viņus piemeklē tāpēc, ka viņiem tās sagādā baudu. Uzrakstīt atvainošanās vēstuli namamātei, kuras ielūgums uz vakariņām jums nejauši bija izkritis no prāta, šodien ir daudz grūtāk nekā kādreiz. Ja Izolde visu dienu uztraucas, vai tikai viņas Tristanu, kurš kavējas un nenāk, nav sabraucis autobuss, visdumjākā mājsaimniece mācētu viņai norādīt, ka viņas mīlestība ietver sevī slēptu cerību, ka mīļotais nekad vairs neatgriezīsies. Ja runājam par vecākiem – ne tikai par tiem nedaudzajiem, kuri ir kaut ko lasījuši par Oidipa kompleksu un erogēnajām zonām, bet arī par plašajām avīžlasītāju masām –, tad šie nabaga ļaudis šajos laikos ir pārbijušies līdz nāvei, vai tikai viņi bērnu audzināšanā nepieļauj kādu briesmīgu kļūdu; Viktorijas, pat Edvarda laika ģimenes galvas, kuri vienkārši zināja, kā bērni jāaudzina, mūsdienās ir gandrīz izmiruši, laikam jāsaka – diemžēl. (Tomēr, ja arī bārdainais pērkona dievs ir pārvērties par gludi noskūtu puisi, dzelzszobu ragana gan vēl ir saglabājusies).

Es nekad nebeidzu brīnīties, atceroties, ka laikā, kad piedzima Freids, “Sugu izcelšanās” vēl nebija iznākusi un ka viņam bija jau četrdesmit gadu, kad parādījās pirmie “freidiskie” raksti. Tas nozīmē, ka Freida personības veidošanās gadi pagāja laikā, kad lielā intelektuālā cīņa tika izcīnīta starp zinātni un sava veida buržuāziski ideālistisko manihejismu, par kura pāvestu 1875. gadā kļuva Beikeres kundze[1. Mērija Beikere-Edija (1821–1910), reliģiskās kustības “Kristīgā zinātne” dibinātāja. 1875. gadā iznāca viņas sarakstītā grāmata “Zinātne un veselība: ar atsaucēm uz Rakstiem” (Mary Baker Glover. Science and Health with Key to the Scrip­tures), kas kļuva par šīs kustības “bībeli”.]. Uzskats, ka matērija un ķermenis pieder zemākajai sfērai vai reāli nepastāv un ka dievs un reāli esošais ir garīgs vai mentāls, allaž būs populārs sabiedrībā, kurā bagātība un sociālais prestižs tiek tiem, kuri strādā garīgu darbu; kamēr aristokrātija domā par sevi kā par karotāju šķiru, tā ir pasargāta no šīs ķecerības, jo, lai arī tā nicina fizisku darbu, atlētisks ķermenis ir zīme, kas apliecina piederību savai šķirai. Iesim tālāk: kamēr strādnieku darbs ir tiešā nozīmē fizisks, fiziskā spēka un roku darba prasmju kotēšanās darba tirgū uztur strādnieku šķirā pārliecību par ķermeņa vērtību; taču, parādoties mašīnām, kuras var vadīt pat neprasmīgs bērns, balto apkaklīšu manihejisms sāk aplipināt arī strādniekus.

19. gadsimta otrās puses lielais, dramatiskais notikums ir šis: laikā, kad nozīmīgi jaunatklājumi tādās dabaszinātnēs kā ķīmija un bioloģija šķita norādām uz to, ka visa realitāte galu galā varētu būt izskaidrojama kvantitātes un nepieciešamības kategorijās, sabiedrības attīstība priekšstatu par labā un skaistā saistību ar materiālo padarīja īpaši pretīgu. Lasot šā laika zinātniekus vai naturālismam pieslējušos rakstniekus, nevar nesajust, ka aiz degsmes, ar kādu viņi apgalvo, ka cilvēks ir tikai dzīvnieks, vai aprakstīšanai izvēlas pašu “pretīgāko” dabu, kādu vien spēj atrast, slēpjas tās pašas šausmas, kādas parādās viņu klerikālo oponentu rakstos; kā vieni, tā otri domā, ka sludina patiesību, bet neviens neuzskata, ka patiesība ir iepriecinoša. Freids nav nekāds izņēmums; vīrs, kurš ir izdarījis vairāk nekā jebkurš cits, lai atbrīvotu mūs no manihejiskajām bailēm no seksa, ne reizi vien ar nepārprotami saviebtu grimasi citē baznīcas tēvu, kurš teica, ka mēs piedzim­stam inter urinas et faeces. Kāds asprātis savulaik rezumēja psihoanalīzes vēstījumu šādi: “Mēs piedzimstam kā vājprāši; pieaugot mēs iegūstam prātu, taču zaudējam laimes sajūtu; tad mēs no­­mirstam.” Ir fotogrāfijas, kurās Freids izskatās tā, it kā viņš gandrīz vai būtu gatavs tam piekrist.

Šajā cīņā starp tiem, kuri apgalvoja, ka ola ir tikai vistas sapnis, un tiem, kuri apgalvoja, ka vista ir tikai olas sapnis, Freids neapšaubāmi sevi pieskaitīja pie pārliecinātiem olas piekritējiem. Viņš ievēroja visus olas piekritēja tabu; Beatriče, piemēram, kļūst par Mīlas Objektu, un vulgaritātes allaž tiek piesegtas ar latīņu valodas pieklājīgās noslēpumainības plīvuru. (Bērnišķīgā ticība mēles maģiskajām spējām, kas raksturīga pat antikleriskākajiem mediķu profesijas pārstāvjiem, ir ārkārtīgi komiska un prasās tikt psihoanalītiski izpētīta.)

Bet Freids ir tīrs un skaists tāda revolucionāra domātāja paraugs – revolucionāri varbūt ir viņi visi –, kurš ir daudz revolucionārāks, nekā viņam pašam varētu likties, un turklāt pavisam citā nozīmē.

Ja 19. gadsimta 80. vai 90. gados kādam ārstam būtu lūgts paredzēt psiholoģijas nākotni, viņš gandrīz noteikti būtu atbildējis:
“Šķiet ļoti ticams, ka drīz mēs spēsim aprakstīt visus mentālos procesus kā fiziskus procesus smadzenēs. Bet, pat ja mēs to nespēsim, varam droši pieņemt, ka:

1. Gluži tāpat kā cilvēka ķermeņa daba, arī cilvēka prāta daba ir konstanta un tipiska savai su­­gai; individuālas variācijas ir vai nu patoloģiskas, vai nenozīmīgas.
2. Cilvēka prāta uzvedību var izskaidrot stimulu un reakciju kategorijās. Līdzīgi stimuli vienmēr izraisa līdzīgas reakcijas. To intensitāte un ilgums ir kvantitatīvi izmērāmi lielumi.
3. Mentālā attīstība ir līdzīga fiziskajai pieaugšanai, proti – prāts nobriestot pāriet no jaunākas jeb agrīnākas attīstības stadijas vecākā jeb vēlīnākā. Šis process var apstāties, tajā var parādīties kropļojumi, taču cilvēka prāts nevar vienlaikus atrasties divās attīstības stadijās, tāpat kā ozols nevar vienlaikus būt arī zīle.
4. Neirozes un psihozes ir tipiskas diagnostiskas vienības, identiskas visiem pacientiem. Atklāt līdzekli viena pacienta ārstēšanai nozīmē atklāt procedūru, kas dod rezultātu neatkarīgi no atsevišķa ārsta vai atsevišķa pacienta.

Pietiek izlasīt tikai pāris rindu no kāda Freida darba, lai saprastu, ka mēs atrodamies pavisam citādā pasaulē – pasaulē, kurā ir izšķirošas kaujas, sakāves, uzvaras, lēmumi, šaubas, kur notiek lietas, kurām nebūtu vajadzējis notikt, un pat lietas, kurām nebija jānotiek; pasaulē, kur jaunais pastāv līdzās senatnes pieminekļiem; pasaulē, kurā valda vainas un atbildības sajūta; pasaulē, lai Dievs mums žēlīgs, kuras aprakstīšanai nepieciešamas analoģiskas metaforas. Meistars var dažkārt rakstīt tā, it kā viņš domātu, ka pateikt, ka trīsgadīgs bērns vēlas incestu ar savu māti, ir tāda paša veida apgalvojums kā pateikt, ka viņš vēlas iet uz podiņa, taču mūs nav tik viegli piemānīt. Lai ko mēs arī domātu par slaveno triādi “ego, superego un id”, mēs saprotam, ka tie ir kaut kas līdzīgs princim Tamino, Zarastro un Nakts karalienei no “Burvju flautas”, nevis matemātisks vienādojums. Stāsta par grēkā krišanu versija “Totēmā un tabu” mums var likties gan vairāk, gan mazāk ticama nekā šī paša stāsta oriģināls Vecajā Derībā (Bībeles versija, kurā psiholoģiskais grēks un tādēļ arī vainas apziņa parādās pirms paša nozieguma, man šķiet “freidiskākā” no abām), taču mums nenāks ne prātā piemērot kādai no šī stāsta versijām tādas pašas “zinātniskās” metodes prasības, kādas tiek izmantotas ķīmijā un bioloģijā.

Īstenībā, pat ja visas viņa teorijas izrādītos ap­lamas, Freids vienalga ieietu vēsturē kā ģēnijs, kurš pamanīja, ka psiholoģiskie notikumi ir nevis dabas, bet vēstures notikumi un ka tādēļ psiholoģija atšķirībā no neiroloģijas ir jābals­­ta nevis uz biologa, bet vēsturnieka iepriekšpieņēmumiem un metodoloģiju. Kā sava laikmeta bērns, kurš ap­­zināti iesaistījās polemikā ar “ideālistiem”, viņš oficiāli varbūt arī piekrita “reālistu” dogmai, ka cilvēka daba un dzīvnieka daba ir vienādas, taču, kolīdz viņš ķeras pie darba, viss, ko viņš saka, to noliedz. Savās bēr­na seksualitātes, apspiešanas un citās teorijās viņš pārbīda brīvās gribas un atbildības sā­­kotni vēl tālākā pagātnē, nekā to līdz tam bija uzdrošinājušies darīt vairums teologu; viņa te­­rapeitiskā tehnika – likt pacientam no jauna izdzīvot savu pagātni un ļaut viņam pašam at­klāt patiesību, analītiķim pašam šajā procesā iejaucoties, cik maz vien iespējams (pie iepriekšējā kāds varētu vēl piebilst – un ļaut pacientam izpirkt grēkus, maksājot ārstam, līdz pārņem sā­­pes) –, kā arī transferences nozīme terapeitiskā rezultāta sasniegšanā netieši norāda uz to, ka katrs pacients ir unikāls vēsturisks gadījums, nevis tipisks sugas eksemplārs.

Freids ne vienmēr apzinās to, ko dara, un dažas no grūtībām, kādās viņš nonāk, rodas no tā, ka viņš mēģina savienot bioloģiskos priekšstatus par attīstību ar savu domāšanu par cilvēku, kuras ievirze pēc būtības ir vēsturiska. Piemēram, dažkārt viņš runā tā, it kā civilizācija būtu kāds patoloģisks izaugums, ko izraisījusi dzimumdziņas nomākšana; citreiz viņš uzbrūk vispārpieņemtajai morālei, ka tās aizstāvji, ap­­spiežot savas dziņas, iztukšo visu to enerģiju, ko viņi varētu izmantot kultūras laukā: līdzīgā kārtā viņš reizēm runā par sapņu simboliku, it kā tā būtu tīrās alegorijas sfēra, turpretim viņa sapņojošā prāta darbības apraksti liecina, ka līdzās vajadzībai noslēpt patiesību prātam ir vēl lielāka vajadzība radīt patiesību, piešķirt savai pieredzei vēsturisku jēgu ar analoģiju palīdzību un, darbojoties šajā virzienā, prāts uzrāda visapbrīnojamāko izveicību un humora izjūtu. Bioloģiskā organismā viss kādreiz bijis kaut kas cits nekā tagad un pārmaiņas ir cikliskas; normāls stāvoklis ir tāds, kas regulāri, cikliski atkārtojas, patoloģisks stāvoklis ir izņēmums. Bet vēsture ir sfēra, kurā katrs notikums ir unikāls un jauns un kurā par bijušo atgādina pieminekļi – vēsturiskā pagātne ir klāt tagadnē, un regularitāte šeit nevar būt veselības vai patoloģijas mēraukla.

Freids, protams, gaidīja pretestību un apvainojumus no tradicionālās morāles aizstāvju un vienkāršo cilvēku puses attiecībā uz viņa teorijām par cilvēka seksualitāti; īstenībā sabiedrība pieņēma viņu krietni nekritiskāk, nekā tai būtu vajadzējis, savukārt īstā opozīcija nāca un joprojām nāk no biheivioristiem, neirologiem un visām tām psihiatrijas skolām, kuras uzskata savu nozari par dabaszinātni un tādēļ sašutumā noraida psihoanalīzi kā tādu, neatkarīgi no tās vai citas psihoanalītiķu sludinātās teorijas.

Opozīcija, bez šaubām, var atrast sev pietiekami daudz munīcijas psihoanalītiskajā literatūrā; jo dabaszinātnēs vēl ir iespējams paveikt ko svarīgu (es nesaku “izcilu”) arī cilvēkam bez vieduma un personības dižuma pazīmēm, turpretī visparastākie uzdevumi jomā, kas skar personisko un vēsturisko, pieprasa viedumu, un psihoanalītiķis, kurš nav ar to apveltīts, nevar uzrakstīt ne piecu minūšu referātu, nenododot sevi kā vulgāru pajoliņu.

Tas pats attiecas arī uz lasītāju: cilvēks var lasīt fizikas grāmatu un to nesaprast, bet tad viņš zina, ka nav to sapratis, un ar to arī lieta izbeigta; bet viņš var paņemt rokās psihoanalītisku traktātu un pēc tā izlasīšanas kļūt vēl dumjāks nekā pirms tam. Vai arī kļūt blēdīgāks – katrs advokāts, kas uzņemas aizstāvēt klientu šķietami bezcerīgā krimināllietā, zina, kā viņu instruēt tiesas iežēlināšanā ar stāstiem par to, cik viņš bērnībā bijis nemīlēts.

Neskatoties uz visu, labvēlība, ar kādu sabiedrība ir uzņēmusi psihoanalīzi, balstās veselīgā nojautā par to, ka katrs indivīds pelna, lai pret viņu izturētos kā pret unikālu un morāli atbildīgu personu, nevis kā pret klavieru taustiņu; tā liecina par ego narcismu, bet tic šī ego esamībai un tā spējai saprast savus ierobežojumus – un tā šajos laikos ir liela lieta. Biheivioristiem, protams, ir taisnība vienā lietā: cilvēka prātam piemīt “daba”, ar kuru var spēlēties – ar pāris zāļu ripiņām un nelielu, regulāru paspīdzināšanu katra cilvēka prātu var novest stāvoklī, kurā tas beidz pastāvēt kā psiholoģijas pētījumu objekts.

Psihoanalītiķi un viņu pacienti reizēm varbūt izskatās pēc maziem, jocīgiem cilvēciņiem, bet fakts, ka viņi ir, liecina par to, ka sabiedrība vēl joprojām ir daļēji cilvēciska.

© The New Republic, 6.10.1952.