Tiesības, kas noliek pie vietas

Edmunds Bērks 18. gadsimta beigās noraidīja cilvēktiesību doktrīnu kā filozofisku kļūdu. Parlamentu spēkos, viņaprāt, gan ir novērst ļaunumu, taču to vara uzburt laimi ir ierobežota. Līdz ar to tiesību retorika sola to, ko nespēj pildīt. Vēl vairāk: ar konkrētām prasībām tā sadrumstalo vispārējo brīvību – pieņēmumu, ka jebkurš var darīt itin visu, kas tam ienāk prātā, izņemot to, kas atzīts par pretlikumīgu. Tieši to mēs te, Britānijā, domājām, kad mēdzām sacīt: “Šī ir brīva zeme.” Nomainot šo brīvību pret tiesību sistēmu, mēs esam izjaukuši līdzsvaru, un pēdējo divu gadsimtu laikā tiesības pārvērtušās par normatīviem ierobežojumiem. Ja iepriekš mums nekad nebija jāprasa atļauja, nu izrādās, ka mums nav tiesību darīt, ko gribam. Pēdējā laikā ne viens vien izteicis bažas par cilvēktiesību doktrīnu, kas sapiņķējusi Rietumu likumdošanas sistēmas mezglu mezglos un ir pretrunā ar veselo saprātu. Krietni mazāk būs to, kas apcerējuši, kā tiesības it kā neviļus pārvērtušās virknē ierobežojumu, kurus nedrīkstam pārkāpt. Cilvēktiesības nekad nav bijušas nekas cits kā ētisks blefs. Traģiskā kārtā neatsavināmu, iedzimtu tiesību nemaz nav. Piemēram, “tiesības uz dzīvību” šķiet visfundamentālākās, tādas, kuras labprāt nodrošinātu lielākā daļa valstu. Taču, protams, tas nav tām pa spēkam – ikviena indivīda gadījumā šīs tiesības agri vai vēlu tiek pārkāptas un valsts tur neko neiespēj; nosacītas tās ir arī gadījumos, kad valsts iesaistās karā un ievieš obligāto karaklausību – arī tad pilsoņu tiesības uz dzīvību tiek anulētas. Būtu lieliski, ja mēs spētu nodrošināt priekšnoteikumus vispārējam uzplaukumam, taču, būdami tikai cilvēki, mēs to nespējam. Nu, kaut vai elementārā nepieciešamība pēc pilnskanīgas seksuālās un emocionālās dzīves – vai tās ir cilvēka tiesības? Kam jāatbild par to nodrošināšanu? Seksa ministrijai? Problēmas sakne slēpjas jau pašā apgalvojumā, ka cilvēka tiesības ir nepārkāpjamas, kaut gan acīmredzami tā nav. Ja piedzimsti Āfrikā vientuļai mātei, kas mirst no AIDS, par kādām cilvēktiesībām gan var būt runa? Taču šī doma ir šausminoša, to neviens nevēlas pieņemt, un mūsu jaunajos politiskajos apstākļos nav iespējams pateikt neko tādu, ko cilvēki nevēlas dzirdēt. Tas, ko viņi vēlas dzirdēt, ir mierinošā dūdošana, ka mums ir tiesības uz visu ko – uz ēdienu, pajumti, darbu, veselības aprūpi. Taču mēģinājumiem šīs tiesības nodrošināt gals nav paredzams, tālab šāds pasākums šķiet diezgan muļķīgs. Ar sasniegto nekad nebūs gana, allaž gadīsies neveiksmes, un pie tām, saskaņā ar šo domāšanas veidu, būs noteikti jāmeklē kāds vainīgais. Cilvēktiesību retorika tomēr ir tik pievilcīga, ka rietumvalstu valdības nespēj atteikties no kārdinājuma veikt šo neiespējamo eksperimentu. Un ja tu iedrošinies paust skepsi par cilvēktiesībām, tas automātiski nozīmē, ka esi par spīdzināšanu un patvaļīgiem arestiem. Konstatēt, ka kādam tiek liegtas viņa cilvēka tiesības, nozīmē izteikt bezierunu apsūdzību (lai tā būtu cik izplūdusi būdama). Tas ir morāls trumpis. Tālab valdības ir nozvērējušās zobiem un nagiem turēties pie dažnedažādām abstraktām hartām. Samērā plašas aprindas sāk pamazām apjaust, kā šīs hartas izkropļo veselo saprātu un tā spriedumus, šur tur atskan balsis, kas izsaka nožēlu, ka esam parakstījuši šīs neierobežotās saistības. Daudzi kurn, ka mūsu veco, labo likumu vietā nākušas cilvēka tiesības, ar kurām manipulē pēc vajadzības. Kad pirms pāris gadiem mediji iedziļinājās premjerministra sievas Čerijas Blēras lietās – viņa bija ielaidusies attiecībās ar notiesāta krāpnieka partneri –, publikas neapmierinātību lielā mērā izraisīja pārliecība, ka viņai nepieklātos izmantot Dauningstrītu 10 kā cilvēktiesību advokātes biroju, no kura iedragāt šīs valsts tradicionālos likumus. Daudziem šķiet aizvainojoši, ka viņa, piemēram, iesaistījās Šabinas Begumas lietā, kuras pamatā bija Begumas sūdzība, ka aizliegums nēsāt skolā musulmaņu sievietes tērpu esot viņas “tiesību” pārkāpums. Taču Tonija Blēra jaunajā Britānijā šādi izkropļojumi sastopami ik uz soļa. Mūsu zemē, kurā valda mērķi un kvotas un līgu tabulas, tiesības mutācijas ceļā kļūst par to, kas “pienākas”, un, lai valdība varētu pildīt savus politiskos solījumus, šie “pienākas” tiek ierobežoti. Savukārt šie ierobežojumi, gluži tāpat kā mūsu it kā tiesības, attiecas uz visiem. Katram nepieciešama mājvieta. Mēs nevaram visi dzīvot Blenheimā, taču premjerministra vietnieks un pirmais valsts sekretārs Džons Preskots var ietiepīgi uzstāt, ka gar Temzu jābūvē mājas vairākiem miljoniem “neaizstājamo strādnieku”. Ikvienam pienākas būda, kas nav mazāka par, teiksim, 25x15 pēdām. Tāpēc, ka “pienākas”, viņam tā arī jādabū. Taču tas nozīmē, ka ikviens, kas dzīvo lielākā mājā, ņem vairāk, nekā viņam pienākas. Tas, kam pieder lauku māja, ir pārsniedzis savas tiesības, mantrausis tāds! Medicīniskā aprūpe ikvienam pienākas par brīvu, līdz ar to ģimenes, ko šausmina Nacionālā veselības sistēma un kas uz savu roku izvēlas privāto apdrošināšanu, uzskatāmas par tautas ienaidniekiem. Un tā nu visas runas par tiesībām, kas kļuvušas par daļu no mūsu dzīves, rada priekšstatu, ka tiesības mums ir tikai tad, ja tās piešķīrusi valdība. Tāpēc mums, lūk, pienākas tikai tas pats, kas visiem citiem. Ikviens, kas izvēlas privātskolu, sniedz saviem bērniem netaisnas privilēģijas. Nepieņemt universālos noteikumus un regulas nozīmē nespēlēt godīgu spēli. Tā ir bīstami augstprātīga patvaļa, gluži tāpat kā braukt pa ceļa aplamo pusi. Ja mūsu rīcībā ir gluži laba sistēma, kas gan liek šiem ļaudīm domāt, ka viņiem nepieciešams kas vairāk vai ka viņi var darīt, kas ienāk prātā? Piemēram, smalki saģērbties un dzenāt lapsas? Noalgot bērnam privātskolotāju matemātikā, iepriekš nepārliecinoties, vai privātskolotājam ir visi attiecīgie sertifikāti? Krogā trinkšķināt ģitāru bez licences? Rezultāts tāds, ka šai gļēvajā jaunajā Eiropā – kas nez kāpēc sāk atgādināt Āziju – mums aizvien vairāk vajadzīgas komisijas, kas mūs regulē, un nosaka, kā mums visiem jāuzvedas, kas visiem jāiegūst īpašumā, kas jādara, pēc kā jātiecas, kas jādomā. Individualitāte nozīmē izjaukt musturu. Darīt ko tādu, kam mums nav piešķirtas tiesības, nozīmē izjaukt sistēmas līdzsvaru. Patiesībā jau tas ir cilvēktiesību pārkāpums. Jau labi sen neesmu dzirdējis, ka kāds Britānijā teiktu: “Šī ir brīva zeme.”