Tauriņu privātā dzīve

PETA (People for the Ethical Treatment of Animals) izteikusi nosodījumu slavenajam britu māksliniekam Demjenam Hērstam par aptuveni 9000 tauriņu nogalināšanu viņa izstādes laikā Londonas Tate Modern laikā no šī gada 4. aprīļa līdz 9. septembrim, raksta ārvalstu prese.

http://ej.uz/Delfi_laika_laika

Tauriņi cilvēkiem ir tuvi pat valodas līmenī, nemaz nerunājot par glezniecību, fotogrāfiju vai citām vizuālās mākslas izpausmēm. Mēdz sacīt, ka tādam un tādam ir tauriņi galvā, vai arī, ka tauriņi iemājojuši vēderā; tumšajā dienas laikā ielās klejo naktstauriņi, un vairumam riebumu izraisa kāpostu baltenis un kode, jo tie nemaz nav nekādi īsti tauriņi, tikai pēc tādiem izskatās. Un arī vasara paiet tā, kādas krāsas tauriņš ieraudzīts, un, pat ja redzēts dzeltenais, kas nozīmē garlaicību, vienmēr var sevi mānīt, domājot, ka arī tas nebija īsts tauriņš, varbūt tikai kāda kode, kas izlikās par tauriņu, lai samaitātu visu vasaru ar savu vienmuļo dzeltenumu. Kad bērnībā kādā grāmatā izlasīju par lielo mahaonu, iedegos sajūsmā skatīt to savām acīm, taču tad uzzināju, ka tas iespējams vienīgi, dodoties uz Dabas muzeju un aplūkojot entomoloģijas izstādi, kur tauriņi atradās kastītēs, uzdurti uz adatām. Tauriņu kolekcionāriem tas laikam nav nekas īpašs, taču jau tolaik mans bērna prāts iedomājās, kā būtu, ja dabā apstākļi būtu sagriezušies tā, ka krāšņie mahaoni kolekcionētu cilvēkus, spraužot tos kastēs uz lielām adatām. “Cilvēkus vajadzētu likt formalīnā,” toreiz teica kāds no pieaugušajiem.

Mūsdienās šādām bērnišķīgām pārdomām gan nav nekādas nozīmes, jo vairākums ir samierinājušies ar faktu, ka mākslas darbos var izmantot gan cilvēku, kas, piemēram, izliekas par ķēdē piesietu suni, gan tauriņus, kuri Hērsta izstādes gadījumā neizlikās ne par ko, vienkārši turpināja savu dzīvi – lidinājās, vairojās un dzēra saldinātu dziru. Principā to visu varētu darīt arī cilvēks, bet mākslinieks laikam bija iecerējis ko kompaktāku; galu galā, ne jau man spriest par viņa ieceri.

Galu galā – kādas ir insekta tiesības? Ja kāds protestē pret tauriņu apspiešanu, tad būtu jātiek skaidrībā, ko tauriņi domā, jūt un vai vispār tiem šādas spējas piemīt. Man zināms tikai tas, ka šīs būtnes ir samērā pasīvas, visnotaļ atkarīgas no ārējiem apstākļiem. Tauriņu kuslie ķermeņi nespēj saražot pietiekami daudz siltuma, tādēļ nereti vērojami sēžam uz lapām un ziediem izplestiem spārniem, uzņemot saules siltumu. Tiem nav arī žokļu, tikai snuķīši (varbūt zinātnieki zinās labāku vārdu šī orgāna apzīmēšanai), ar ko sūkt nektāru. Un, kad tie dzer ūdeni, tad uzņem sāļus, kas pastiprina vai aktivizē to pārošanās spējas. Visas minētās lietas liecina par to, ka tauriņiem vajag siltumu, dzērienu un pārošanos, un, lai arī neesmu Maslova piramīdas piekritējs, tomēr apgalvošu, ka mākslinieks, organizējot tauriņu dzīvi slēgtā telpā, tiem nodrošinājis pamattiesības uz šīm lietām. Iespējams, ka izstāde kā organizēta tauriņu mikropasaule bija daudz saudzīgāka pret tiem par uzturēšanos brīvā dabā, kur tos apdraud neskaitāmi riska faktori, no kuriem mazākais ļaunums ir kaķēni, kas tos spēlēdamies vajā, un briļļaini onkuļi ar konusveida tīkliņiem, kas sapņo tauriņus saspraust uz adatām mazās stikla kastītēs.

Bet ja es būtu tik pazīstams mākslinieks, es nespētu vēlēties neko labāku par kādas sabiedriskas organizācijas protestiem. Pirms kāda laika radoša personība varēja priecāties par baznīcas aizliegumu; labākais, ko var iedomāties tagad, ir nerimstoši PETA un FEMEN piketi pie izstāžu zāles vai mākslinieka durvīm. Īstenībā nemaz nav viegli uzrakstīt, nofotografēt vai uzzīmēt ko tādu, lai minētās organizācijas paustu savu sāpi un satraukumu. Vairumā gadījumu tu, cilvēks, vari darīt, kas vien ienāk prātā, bet neviens neiedomājas protestēt.

Es savukārt vēlētos protestēt pret tauriņu dzīves organizāciju. Uztiept savu izpratni par dzīves organizāciju cilvēkiem vēlas gan valdības, gan reliģijas, un Demjens Hērsts jau 1991. gada izstādē, ko Vudstokas ielā Londonā organizēja Tamāra Hodzko (Tamara Chodzko), bija ierīkojis divas telpas. Augšstāvā noritēja tauriņu dzīve – tie šķīlās no kūniņām, kas bija novietotas uz balti krāsotiem audekliem, telpa bija mitra un silta, tauriņi dzēra saldo dziru, pārojās un mira dabīgā nāvē. Apakšējā telpā atradās monohromas gleznas, uz kurām bija piestiprināti mirušu tauriņu ķermeņi. Tur bija arī pelnu trauki – saskaņā ar mākslinieka ieceri tiem vajadzēja piešķirt telpai privātuma noskaņu. Pats mākslinieks sacījis, ka tikai “vēlējies parādīt atšķirību starp dzīvi un mākslu, starp augšstāvu un apakšstāvu, kas īstenībā ir traka lieta, jo, galu galā, viss ir māksla”.

Tā arī ir. Un tagad iedomāsimies, ka tauriņi to dara ar cilvēkiem.