Svešie starp svešajiem

Uh, Londona… Par Londonu daudzi sūdzas līdz dzīves galam, taču, kad pirmās grūtības ir pāri, tā ir vieta, ko atstāt ir grūti. Dienas, pat gadi var paiet, nesatiekot nevienu īstu angļu izcelsmes iemītnieku. 2004. gada maijs sašūpoja jauno Eiropu, un tās viļņi atsitās arī līdz šīs salas krastiem. Austrumeiropas jautājums nu ir saviesīgu vakaru sarunu tematu centrā.

Austrumeiropas imigrantu vēsture Britu salās jau ir vairākus simtus gadu veca. Laikā no 1881. līdz 1914. gadam uz Britu salām pārcēlās apmēram 150 tūkstoši no Austrumeiropas izceļojušo ebreju. Lielākais vairums no viņiem apmetās tepat Londonas austrumos, daļa izklīda pa iekšzemes mazpilsētām un daļa pat veica ceļojumu uz Skotijas ziemeļiem. Daudzi no toreizējiem iebraucējiem Londonas dzīvē tik viegli vis nespēja integrēties. Iebraucēju skaitā bija daudzi kriminālie elementi, tāpat arī daudzi anarhisti un brīvdomātāji. Viens no spilgtākajiem tajā laikā bija no Latvijas izceļojušo anarhistu izraisītais Sidnejas ielas apvērsums, ko apspiest ieradās pats Čērčils, kurš toreiz bija iekšpolitikas ministrs. Mājai, kurā bija nocietinājušies anarhisti pēc kāda juvelierveikaliņa aplaupīšanas, Čērčils pavēlēja pielaist uguni, vēlāk komentēdams: “Es nolēmu, ka labāk ir nodedzināt māju, nekā ļaut ciest mūsu pašu britiem.”

To dienu notikumi ienesa grozījumus tā saucamajā Alien Act, kurā bija noteikts svešo stāvoklis un tiesības, kā arī limitētas viņu brīvības. Šis akts ir spēkā vēl šobaltdien, būdams pamatā arī aizspriedumiem pret svešiniekiem.

Deviņdesmitajos gados, pēc Aukstā kara beigām un padomijas sabrukšanas Anglijā atkal sāka ieplūst neskaitāms daudzums Austrumeiropas bēgļu, lielākoties gan no Albānijas un Bosnijas, kā arī krievu izceļotāji no pēcpadomju republikām, kurās viņiem bija teikts:  “Krievi, brauciet mājās!” Vairums mājas atrada Anglijā.

Pēdējo desmit gadu laikā no Austrumeiropas ieceļojušo skaits Londonā kļūst aizvien pamanāmāks. Pirms gada par lielākajām šausmām kļuva Rumānijas čigānietes, kas ar zīdaiņiem rokās pārpludināja metro stacijas un galveno komercielu stūrus, uzbāzīgi ubagojot. Kaut kas tāds sen nebija redzēts, un ne tāpēc, ka šeit nebūtu ubagu vai bezpajumtnieku. Sabiedrības sašutumu jaunās čigānietes izraisīja savas nekaunīgās uzvedības dēļ. Sākās lielpilsētas centra tīrīšanas reidi, un drīz vien par viņām vairs neviens nerunāja. Tagad viņas šad tad var manīt vienīgi pilsētas nomalēs, tā sakot, prom no acīm, prom no prāta.

Tendenciozie mediji

Mediji pievērsās Eiropas Savienības paplašināšanas jautājumiem tūlīt pēc tam, kad ziņu lapas pāršalca traģiskais stāsts par divdesmit jūrā noslīkušiem ķīniešu viesstrādniekiem. Šis negadījums izgaismoja veselu rindu jautājumu, kas bija saistīti ar nelegālo biznesu un verdzību Britānijas darba tirgū, kā arī likumiem migrantu aizsardzībai un ciešākiem uzraudzības kontroles mehānismiem.

Uz šādas nots parlamentā tika aplūkots jautājums par Austrumeiropas imigrantu pieplūdumu, kādu paredzēja pēc Eiropas paplašināšanas. BBC nekavējoties devās atklāt Austrumeiropu, lai tur atrastu cilvēkus, kas gatavojas izceļot uz Britāniju. Balstoties uz žurnālā The Economist publicēto pārskatu par dalībvalstu ekonomisko stāvokli, kurā Latvija no visām jaunajām Eiropas Savienības valstīm tika atzīta par visnabadzīgāko, sižets tika veidots lietainajā Vecrīgā. Vispirms visai tendenciozi raksturojot Latvijas darba tirgu un algu traģisko stāvokli, sižets piedāvāja trīs “latviešu” portretus. Pirmais bija krievu izcelsmes frizieris, kas visai dziļdomīgi spriedelēja par savas profesijas iespējām stila metropolē Londonā. Divdesmitgadīga krievu studente savas ambīcijas skaidroja ar vēlmi strādāt angļu finanču iestādēs. Ar Andri Mellakaulu BBC iepazīstināja kā ar latvieti, kas Anglijā pavadījis desmit gadus un pēc tam atgriezies Rīgā ar samērā kritisku attieksmi pret piedzīvoto. Andris paskaidroja, ka Rīgā viņš jūtas daudz labāk un komfortablāk nekā Londonā, kur viņam uz operu iet vis nesanāktu, bet Latvijā viņš to var atļauties apmeklēt gandrīz vai katru dienu.

Piecas dienas pirms 1. maija avīžu pirmās lappuses vienā balsī biedēja mūs visus ar tūkstošiem austrumeiropiešu, kas garās rindās stāv pie Anglijas robežām, lai atņemtu visu, ko šī nācija, tā sakot, uzskata par svētu – darba un dzīves vietas, medicīnisko palīdzību un sociālo pabalstu, jeb, kā to sauktu angliski, – doll, latviski tas būtu “lelle” – tā viltotās naudas daļa, kurai nav vērtības, kas neatļauj tev īsti dzīvot, bet tai pašā laikā neļauj arī nomirt, tā sakot, uztur, bet nav īsta. Otrs nepārprotami biedējošākais sižets bija sagatavots Polijā, fokusējoties uz čigānu tīkla plāniem pāri robežām pārvest vairākus tūkstošus savas nācijas pārstāvju.

Četras dienas pirms 1. maija. Ziņas par robežām, pie kurām rindās vien stāv autobusi. The Guardian publicē rakstu par jauniem krimināliem grupējumiem un rasisma uzplūdiem Londonā. Austrumeiropiešu grupējumi aizskar Indijas un Bangladešas komūnas pārstāvjus. Izrādās, aiz Austrumeiropas mafijas slēpjas lietuviešu biznesa grupējumi.

Uz 1. maiju, šķiet, gandrīz visu ziņu dienestu pārstāvji bija nosūtījuši speciālkorespondentus stāvēt sardzē uz robežam. Tomēr diena atnāca ar vilšanos. Korespondenti skumji ziņoja, ka 1. maijā Lielbritānijā iebraukušo skaits nav ne par procentu lielāks kā parasti. Tika ļoti lūgts ziņot ikvienam, kam ir kāda informācija par ikvienu potenciālo 1. maija migrantu. Spēju atrast tikai četrus ziņojumus, viens bija par mākslinieku no Latvijas.

Turpmākajās dienās parādījās arvien vairāk rakstu, kas informēja par jaunās Eiropas klātbūtni pašmāju ielās. Anglijas laukos arestēti 20 nelegālie Austrumeiropas strādnieki, 12 baltieši arestēti par zādzību, ar interneta palīdzību tie banku sistēmā esot nolaupījuši vairākus tūkstošus mārciņu. Smalko aprindu slejās lasāmi raksti par paplašināšanās prezentācijās piedzīvotajām šausmām – teiksim, baudot lietuviešu piedāvāto Sovetskoje šampanskoje un biešu picas. Raksts beidzas ar visai cinisku jautājumu, vai šie austrumeiropieši mums var piedāvāt kaut ko citu nekā savu neattīstīto gaumi un salkano burbuļūdeni.

10. maijā tas pats The Guardian publicē statistisku pārskatu par emigrantiem no jaunās Eiropas. Izrādās, ka pēdējā laikā Britānijā no Austrumeiropas visvairāk ieceļo neprecētas jaunietes vecumā no 18 līdz 25 gadiem, kas šeit nedomā palikt uz dzīvi, bet grib vienkārši padzīvoties, lai izbaudītu brīvību.

Meitenes un brīvība

Kad pirms gada pārvācos uz savu pašreizējo dzīvesvietu, ikdienas komentāri par Austrumeiropas meitenēm likās visai nereāli. Pēc nepilna mēneša turpat pagrabā situētais Turku sociālais klubs tika slēgts, bet nākošajā nedēļā jauna izkārtne pa gabalu vēstīja, ka tur atrodas krievu klubs Bomont. Klubu apsaimniekoja emigranti no Azerbaidžānas, bet pulcējās publika gandrīz vai no visas bijušās Padomju Savienības. Visus vienoja krievu valoda, popmūzika un samērā lētie dzērieni no dzimtenes. Drīz vien pagalmu sāka pildīt milzu mersedesi ar tumšiem stikliem. Sev par pārsteigumu atklāju, ka visiem tiem ir lietuviešu numuri. Kluba popularitāte auga ik dienas, aizvien biežāk nācās sastapt arī vientuļus rietumeiropiešus, kuri šeit pārsvarā meklēja daudzslavētās daiļavas un seksu. Viendien mani pārsteidza klauvējiens pie durvīm. Istabā iespraucās trīs brašas lietuvietes, viņas dzīvojot stāvu zemāk un kāds viņām esot teicis, ka pie manis, varot pārbaudīt savu elektronisko pastu. Vēlāk kaimiņi mani pārliecināja par nepārprotamu meiteņu tirdzniecību, kas norisinoties stāvu zemāk.

Runājot par lietuviešiem un viņu tirdzniecības dotībām, jāatzīst, ka šodien viens no manis visiecienītākajiem veikaliņiem ir nesen atvērtais lietuviešu Kolobok [1. Rausītis (krievu val.).].Gadu pēc atvēršanas līdzīgi veikaliņi ir atvērti gandrīz vai ikvienā Austrumlondonas rajona centriņā, tirdzniecība tajos nepārprotami orientēta uz nostalģiskiem emigrantiem – svaigi cepta rupjmaize no vietējās lietuviešu maiznīcas, lietuviešu pelmeņi, latviešu šprotes, alus un šokolāde, poļu marinētās sēnes un skābētie kāposti. Ja runā krieviski, zem letes var iegādāties arī lētās cigaretes, bet, ja runātu lietuviski, varētu nopirkt arī laikrakstus un avīzes.

Uz ielas satieku kādu vecu draugu, un mēs nolemjam iedzert tēju. Kad, maksājot rēķinu, es iebraucu roku kabatā, lai sameklētu monētas dzeramnaudai, mans angļu draugs iepleš acis un prasa, vai es tiešam gribot atstāt dzeramnaudu? Draugs dzīvo Hamstedas rajonā, kas pazīstams kā daudzu popzvaigžņu dzīves vieta un slavens ar senajām angļu tradīcijām. Izrādās, šodien turienes kafejnīcās vai restorānos neviens vairs neatstāj 10% dzeramnaudas. Tas ir – rajonā, kas pazīstams ar savu bagātību, viņi žēlo naudu dzeramnaudai? Lieta tāda, ka lielākais vairums restorānu un kafejnīcu šodienas Londonas centrā pieņem darbā poļu, lietuviešu un citu Austrumeiropas valstu meitenes. Angļu valodu viņas lielākoties tikpat kā neprot, tādēļ apmeklētāju niansētie lūgumi visbiežāk netiek sadzirdēti. Parasti šīs meitenes strādā par noteiktu algu un dzeramnaudas pazūd īpašnieku kabatās. Tā nu senās tradīcijas izzūd, jo jaunajām iebraucējām nav ne mazākās sajēgas ne par šīm tradīcijām, ne par savām tiesībām. “Žēl šo nabaga jauko meiteņu, jo viņas jau pat nenojauš, kā tiek apkrāptas. Tai pašā laikā sirds sāp arī par angļu meitenēm, kurām šodien darbu restorānā atrast ir gandrīz neiespējami.” Smago darbu austrumeiropieši šeit uztver bez jautājumiem, jo ir pateicīgi par jebkuru iespēju strādāt.

Kādā Oksfordas ielas veikalā steigā nevarēju atrast meklētās sarkanās zeķes, tādēļ vērsos pēc palīdzības pie pārdevējām. Blondās meitenes aiz letes bija iegrimušas sarunā, tā ka manu lūgumu neviens nedzirdēja. Ieklausoties sapratu, ka viņas runā poliski. Kad mans jautājums poļu meitenes sasniedza, viņas tikai paraustīja plecus, jo strādājot šeit nesen un sarkanas zeķes te neesot redzējušas.

28. aprīlī saņēmu ielūgumu apmeklēt Blēra kunga rīkotās viesības par godu jaunajām Eiropas valstīm. Vakara gaitā atklājās, ka šis pasākums rīkots ciešā sadarbībā ar Britu Padomi, kas uz Londonu bija saaicinājusi 10 izcilākos jauniešus no katras jaunpienācēju valsts. Ne jau ko sliktu par jauniešiem, bet mani pārņēma tāda pionieru pulciņa sajūta, kad labākos izbīdīja uz Arteku. Manas pārdomas pārtrauca kāds uzvalkā tērpts vīrs, kurš izrādījās Džons, viens no valdības, no Skotijas divīzijas promotieriem. No kurienes es esot? Mēs sākām runāt par Skotijas atvērto pozīciju jebkuru pārmaiņu priekšā, kad pēkšņi šis sirmais kungs, pārlaižot acis zālei, nāca klajā ar banālo: “Vai visas meitenes Austrumeiropā ir tik skaistas?” – Neapšaubāmi, Džon, un viņas visas pēc pāris dienām brauks ieņemt Britāniju, vai tā nebūs paradīze?

Ikdienas truismi

Vakarā vietējā turku restorānā satieku Armīnu Medošu, kas tikko atgriezies no Rīgas RAM 5 konferences. Rīga viņam esot ārkārtīgi patikusi un, būdams austrietis, viņš tajā saskatījis daudz dvēseliski pazīstama, tomēr, atgriežoties Britānijā, viņam tūlīt nācies izjust jaunās Eiropas nevienlīdzību. Viņš uzliek uz galda 100 Latvijas latus, – esot mēģinājis tos mainīt piecās dažādās vietās, bet atklājis, ka Britānijā latus nepieņem. Pie galda pienāk blonda oficiante. Man nevilšus izsprūk jautājums, no kurienes viņa ir, jo pēc turcietes viņa patiešām neizskatās. No Polijas. Es sajūtos mazliet neveikli, jo pašu šis jautājums bieži vien ir kaitinājis.

Armīns turpina stāstīt par rīdzinieku atsvešināšanos no latviskās identitātes. Sniedzot neskaitāmus piemērus, viņš atstāsta sarunas, kurās sarunbiedri, runājot par latvisko, runājuši tikai par laukiem un dabu, Rīgu uztverot kā svešinieku pilsētu.

Domās atgriežos pie tās 30. aprīļa nakts, kad, sadarbībā ar Signālu servera zēniem no Slovākijas, Mančestras Future Sonic festivālā sarīkojām virtuālo Eiropas piemiņas brīdi. Ar daudzo satelītu palīdzību Signālu serveris pieslēdzās visu jaunās Eiropas valstu svinību tiešraidēm, ko vienlaicīgi projicējām uz lieliem ekrāniem, kamēr telpā dīdžejs spēlēja dziļi sāpīgu down beat mūziku. Draugu sagādātais poļu šņabis dedzināja kunkuli kaklā, vērojot šo neprātīgo prieku vienā Eiropas stūrī un tukšās ielas citā. Ne smieties, ne raudāt, bet skaidrs bija viens – šis mirklis ir kaut kā jauna sākums, kas, varbūt pilnīgi pretēji kopības idejai radīs vairāk atsvešinātības, un neskarts nebūs neviens. Latvieši vai angļi, kas, dzīvodami kā miglā, tāpat vairs nesaprot, kas notiek.

Jaunās Eiropas integrācija Britānijā atdzīvinājusi diskusiju par angļu identitāti. Izrādās, ka 30% angļu patiesībā ir vikingu atvases no Norvēģijas. Gaismā tiek celti gēni no Normandijas un Prūsijas. Londonā, ar mani iepazīstoties, cilvēki uzreiz pāriet pie stāstiem par savām iespējamām etniskajām saitēm.

Tikko atgriezos no viesizrādēm Britu salas ziemeļos, kuras laikā nācās būt četrās pilsētās. Mančestra, kas pazīstama ar savu industriālo raksturu un no manis apmeklētajām bija pati tīrākā, mani pārsteidza ar plakātiem uz ielām, kas lieliem burtiem vēstīja – NĒ EIROPAI! Pilnīgi pretēji, skoti Glāzgovā bija sarīkojuši pilsētas pirmo mediju festivālu, kas radies sadarbībā ar Permas (pie Urāliem) jaunajiem aktīvistiem. Atgriežoties Londonā, autobusā klaigā jauniešu grupa, pēc slāviskās valodas spriežot, iespējams, slovēņi. Pielec kājās kāds tumšādainais pasažieris, kas vēl skaļākā balsī – šoreiz gan angliski – izkliedz savu neapmierinātību: “Ja gribat klaigāt, tad klaigājiet angliski!”