Stīva Džobsa (1955-2011) runa Stenfordas universitātes izlaidumā

Man ir liels gods šodien būt kopā ar jums brīdī, kad jūs absolvējat vienu no pasaules labākajām universitātēm. Es pats koledžu neesmu pabeidzis. Patiesību sakot, tik tuvu augstskolas izlaidumam kā šodien es nekad neesmu nonācis. Šodien es gribu jums pastāstīt trīs stāstus no savas dzīves. Neko vairāk. Tas nebūs nekas īpašs. Tikai trīs stāsti.

Pirmais stāsts ir par to, kā viss nostājas savās vietās.

Es pārtraucu studijas Rīda koledžā jau pēc pirmajiem sešiem mēnešiem, taču turpināju piestaigāt uz turieni vēl kādus 18 mēnešus, līdz beidzot aizgāju pavisam. Kāpēc es pametu mācības?

Tas sākās vēl pirms manas piedzimšanas. Mana bioloģiskā māte bija jauna, neprecējusies maģistrantūras studente, un viņa nolēma piedāvāt mani adopcijai. Viņa bija stingri izlēmusi, ka atdos mani tikai cilvēkiem ar augstāko izglītību, un tā nu tika nokārtotas visas formalitātes, lai uzreiz pēc nākšanas pasaulē mani adoptētu kāds jurists un viņa sieva. Tikai gadījās tā, ka es piedzimu, bet viņi pēdējā mirklī izlēma, ka patiesībā tomēr labāk gribētu meitenīti. Tā nu maniem vecākiem, kuri arī gaidīja adopcijas rindā, nakts vidū piezvanīja, lai apjautātos: “Mums te gadījies neplānots puisītis; vai jūs viņu gribat?” Viņi atbildēja: “Protams!” Mana bioloģiskā māte vēlāk uzzināja, ka māte nav pabeigusi koledžu, bet tēvam nav pat vidusskolas diploma. Viņa atteicās parakstīt galīgos adopcijas dokumentus un piekāpās tikai pēc vairākiem mēnešiem, kad mani vecāki apsolīja, ka es kādudien noteikti kļūšu par koledžas studentu.

Un pēc 17 gadiem es tiešām iestājos augstskolā. Taču es savā naivumā biju izvēlējies koledžu, kas ir gandrīz tikpat dārga kā Stenforda, un visi manu strādnieku šķiras vecāku ietaupījumi tika tērēti par manām mācībām. Pagāja seši mēneši, un es vairs nesapratu, kāda tam jēga. Man nebija ne jausmas, ko es gribu iesākt ar savu dzīvi, un ne jausmas, kā koledža man palīdzēs tikt par to skaidrībā. Un te nu es tērēju naudu, ko mani vecāki bija krājuši visu savu mūžu. Tāpēc es izlēmu no koledžas aiziet, cerībā, ka gan jau viss kaut kā nokārtosies. Tolaik sajūta bija diezgan biedējoša, taču šodienas acīm raugoties, domāju, ka tas bija viens no labākajiem lēmumiem manā mūžā. Līdz ar aiziešanu no koledžas man radās iespēja neapmeklēt obligātās lekcijas, kas mani neinteresēja, un sākt piestaigāt uz nodarbībām, kas likās interesantas.

Nevar teikt, ka viss būtu bijis romantiski. Man nepienācās sava kopmītnes istaba, tāpēc es nakšņoju uz grīdas savu draugu istabās. Es nesu nodot tukšas kokakolas pudeles, par katru saņemot 5 centus, lai par šo naudu varētu nopirkt kaut ko ēdamu, un katru svētdienas vakaru es kājām gāju 11 kilometrus cauri visai pilsētai, lai ieturētu vienu kārtīgu maltīti krišnaītu templī. Un man tas viss ļoti patika. Daudz kas no tā, kam es uzdūros savas ziņkārības un intuīcijas vadīts, vēlāk izrādījās zelta vērts. Atļaujiet man minēt vienu piemēru.

Tolaik Rīda koledža piedāvāja, iespējams, pašu labāko kaligrāfijas kursu visā valstī. Ikviens plakāts, ikviena zīmīte uz vismazākās atvilktnītes visā koledžas teritorijā bija skaists kaligrāfisks roku darbs. Tā kā biju mācības pametis un man nevajadzēja apmeklēt parastās lekcijas, es izlēmu pieteikties uz kaligrāfijas nodarbībām un iemācīties tā rakstīt pats. Es uzzināju, kas ir serifa un bezserifa burtveidoli, kā lietot atšķirīgas atstarpes starp dažādām burtu kombinācijām un kas atšķir izcilu tipogrāfijas mākslu no parastas drukas. Tas bija skaisti, vēsturiski un mākslinieciski izsmalcināti – tā bija prasme, ko nav iespējams zinātniski izskaitļot, un man tas likās aizraujoši.

Man nebija ne mazāko cerību kaut kam no tā visa atrast praktisku pielietojumu savā dzīvē. Taču pēc desmit gadiem, kad mēs radījām savu pirmo Macintosh datoru, es to visu atcerējos. Un to visu mēs ielikām makintošā. Tas bija pirmais dators, kas prata skaisti rakstīt. Ja es nebūtu sācis apmeklēt šo vienu vienīgo koledžas kursu, makintošs nebūtu ticis pie tik daudziem un dažādiem burtveidoliem, nedz arī pie proporcionālām atstarpēm starp zīmēm. Un, zinot, ka Windows makintošu vienkārši nokopēja, visticamāk, nekā tāda nebūtu vispār nevienam personālajam datoram. Ja es nebūtu pametis studijas, tad nebūtu piestaigājis uz kaligrāfijas nodarbībām un personālie datori laikam gan šodien neprastu rakstīt tik skaisti. Protams, koledžas laikos bija neiespējami, raugoties nākotnē, saskatīt šīs savstarpējās sakarības. Toties tās bija ļoti skaidri ieraugāmas pēc desmit gadiem, paveroties atpakaļ.

Es atkārtošos – lietu savstarpējās sakarības nav iespējams saskatīt, raugoties uz priekšu; tās kļūst redzamas vienīgi atskatoties. Tāpēc jums nepieciešama paļāvība, ka jūsu nākotnē viss kaut kā nostāsies savās vietās. Jums vajadzīga ticība kaut kam – intuīcijai, liktenim, dzīvei, karmai, vienalga kam. Šī pieeja vēl nekad nav mani pievīlusi, un tai man jāpateicas par visu, kas manā dzīvē ir būtisks.

Otrais stāsts ir par mīlestību un zaudējumu.

Man paveicās – es jau agri savā dzīvē atklāju, ar ko man patīk nodarboties. Kompānijai Apple mēs ar Vozu likām pamatus manu vecāku garāžā, kad man bija divdesmit gadu. Mēs smagi strādājām, un desmit gadu laikā Apple no mūsu mazā garāžas divu cilvēku biznesa izauga par divus miljardus dolāru vērtu kompāniju ar vairāk nekā 4000 darbiniekiem. Pavisam nesen – pirms gada – mēs bijām palaiduši tautās savu izcilāko darbu, datoru Macintosh, un es tikko biju nosvinējis trīsdesmito dzimšanas dienu. Un tad mani atlaida. Kā tas iespējams, ka cilvēku atlaiž no darba kompānijā, kuru viņš pats dibinājis? Tas bija tā – Apple auga arvien lielāka, un mēs pieņēmām darbā, pēc manām domām, ļoti talantīgu cilvēku, lai viņš man palīdzētu vadīt kompāniju. Apmēram gadu viss ritēja gludi. Taču tad mūsu priekšstati par to, kādai jābūt kompānijas nākotnei, sāka atšķirties, un tas noveda pie pamatīgām domstarpībām. Kad tā notika, kompānijas valde nostājās viņa pusē. Un tā es 30 gadu vecumā biju izmests no darba. Turklāt ļoti publiski izmests. Es zaudēju visu, uz ko līdz tam bija vērsta visa mana apzinātā dzīve, un tas bija sirdi plosošs brīdis.

Dažus mēnešus man nebija ne jausmas, ko tālāk darīt. Es jutu, ka esmu pievīlis visu iepriekšējo uzņēmēju paaudzi – esmu nometis stafetes nūjiņu brīdī, kad tā nonāca manās rokās. Es satikos ar Deividu Pakardu un Bobu Noisu un mēģināju atvainoties par to, ka esmu visu tā salaidis dēlī. Tā bija ārkārtīgi publiska izgāšanās, un es pat apsvēru iespēju aizbēgt no Silīcija ielejas. Taču pamazām vien man sāka ataust gaisma – es taču vēl joprojām mīlēju savu darbu. Tas, kā Apple pavērsās notikumi, to nebija ne mazākajā mērā mainījis. Es biju atraidīts, taču vēl joprojām iemīlējies. Un tā nu es nolēmu sākt visu no gala.

Tolaik es to nesapratu, taču vēlāk izrādījās, ka mana atlaišana no Apple bija pats labākais, kas vien ar mani varēja notikt. Panākumu nastas vietā es tagad sajutu vieglumu, ko deva apziņa, ka atkal esmu kļuvis par iesācēju un vairs ne par ko neesmu īsti drošs. Šis pavērsiens mani atbrīvoja, ļaujot uzsākt vienu no radošākajiem posmiem manā mūžā.

Turpmāko piecu gadu laikā es nodibināju kompāniju vārdā NeXT, vēl vienu kompāniju vārdā Pixar un iemīlējos satriecošā sievietē, kura kļuva par manu sievu. Pixar vēlāk radīja “Rotaļlietu stāstu”, pašu pirmo datoranimācijas filmu pasaulē, un tagad ir viena no pasaules veiksmīgākajām animācijas kino studijām. Tālāk sekoja aizraujošs notikumu pavērsiens – Apple iegādājās NeXT, es atgriezos Apple, un tehnoloģija, ko mēs bijām izstrādājuši NeXT, ir likta pamatā Apple šībrīža renesansei. Un mums ar Lorīnu ir brīnišķīga ģimene.

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nekas no tā visa nebūtu noticis, ja es nebūtu atlaists no Apple. Tās bija briesmīgi rūgtas zāles, taču laikam jau pacientam tās bija nepieciešamas. Reizēm dzīve mums iegāž pa galvu ar ķieģeli. Nezaudējiet ticību. Es esmu pārliecināts – man pietika spēka izturēt tikai tāpēc, ka es mīlēju savu darbu. Jums arī jāatrod, ko mīlēt. Un tas attiecas tikpat lielā mērā uz darbu kā uz mīļotajiem cilvēkiem. Jūsu darbs aizņems lielu daļu no jūsu dzīves, un vienīgā iespēja justies apmierinātiem ar savu dzīvi ir atrast darbu, kas, pēc jūsu domām, ir brīnišķīgs. Un vienīgais veids, kā atrast brīnišķīgu darbu, ir nodarboties ar to, kas jums ir mīļš. Ja jums vēl nav izdevies to atrast, turpiniet meklēt. Nesamierinieties. Kā jau tas sirdslietās vienmēr notiek – kad būsiet atraduši īsto, jūs to uzreiz sapratīsiet. Un, tāpat kā visas lieliskas attiecības, arī šīs, gadiem ritot, kļūs tikai labākas. Tāpēc meklējiet, līdz atradīsiet. Nesamierinieties.

Mans trešais stāsts ir par nāvi.

Kad man bija 17, es kaut kur izlasīju citātu, kas skanēja aptuveni šādi: “Ja jūs katru dienu dzīvosiet tā, it kā tā būtu pēdējā, noteikti pienāks diena, kad jums izrādīsies taisnība.” Šie vārdi uz mani atstāja spēcīgu iespaidu, un turpmākos 33 gadus es ik rītu esmu ielūkojies spogulī un sev vaicājis: “Ja šodien būtu pēdējā diena manā mūžā, vai es gribētu nodarboties ar to, pie kā šodien taisos ķerties?” Un ja atbilde pārāk daudzas dienas no vietas ir bijusi “nē”, es saprotu, ka pienācis laiks kaut ko mainīt.

Vissvarīgākais instruments, kas palīdzējis pieņemt nozīmīgākos lēmumus manā mūžā, ir apziņa, ka es drīz būšu miris. Nāves priekšā atkāpjas gandrīz viss – viss, ko no mums sagaida citi, viss lepnums, bailes piedzīvot kaunu vai neveiksmi; pāri paliek vienīgi tas, kas patiešām ir svarīgs. Atcerēties, ka tu mirsi, – tas ir labākais man zināmais paņēmiens, kā neiekrist lamatās – neļauties domām, ka tev ir, ko zaudēt. Tu taču esi pilnīgi kails. Tev nav iemesla neklausīt savai sirdij.

Aptuveni pirms gada man konstatēja vēzi. Pulksten 7.30 no rīta man skenēšana skaidri parādīja aizkuņģa dziedzera audzēju. Es tolaik pat nezināju, kas tas aizkuņģa dziedzeris vispār ir. Mediķi pateica, ka tas gandrīz pilnīgi noteikti ir neārstējams vēža paveids un ka man neesot īpašu cerību nodzīvot ilgāk par trim līdz sešiem mēnešiem. Mans ārsts ieteica doties mājās un savest kārtībā savas lietas; atšifrējot tas nozīmē – sagatavoties mirt. Tas nozīmē dažos īsos mēnešos pastāstīt saviem bērniem visu, kam biju gatavojies atvēlēt turpmākos desmit gadus. Tas nozīmē salikt visu pa plauktiņiem tā, lai ģimenei pēc tam būtu pēc iespējas vieglāk. Tas nozīmē pateikt ardievas.

Šī diagnoze mani pavadīja visu dienu. Tajā pašā vakarā man izdarīja biopsiju – aizvadīja endoskopu caur barības vadu un kuņģi līdz manām zarnām, iedūra adatu aizkuņģa dziedzerī un paņēma pārbaudei dažas šūnas no audzēja. Es biju sedatīva varā, bet mana sieva, kas atradās man līdzās, pēc tam pastāstīja, ka ārsti, aplūkojuši šūnas mikroskopā, sākuši raudāt – izrādījās, ka man ir visai reta aizkuņģa dziedzera vēža forma, ko iespējams operēt. Mani izoperēja, un šobrīd es esmu vesels.

Tik tuvu nāvei es otrreiz neesmu bijis un ļoti ceru, ka vēl vismaz dažas desmitgades tur neatgriezīšos. Tagad, kad esmu to piedzīvojis, es varu jums pateikt sekojošo – turklāt ar mazliet lielāku pārliecību nekā tajos laikos, kad nāve man bija tikai noderīgs, tomēr tīri intelektuāls jēdziens.

Neviens negrib mirt. Pat cilvēki, kuri vēlas nonākt debesīs, negrib nomirt, lai tur nokļūtu. Un tomēr nāve ir mūsu visu kopīgais galamērķis. No tās vēl neviens nav paglābies. Un tieši tā tam arī jābūt, jo Nāve taču ir, iespējams, pats labākais, ko Dzīve izgudrojusi. Tā ir Dzīves pārmaiņu katalizators. Tā aizslauka visu veco, atbrīvojot ceļu jaunajam. Šobrīd šis “jaunais” esat jūs, taču kādu dienu, turklāt ne pārāk tālā nākotnē, jūs pamazām vien kļūsiet par “veco”, un jūs aizslaucīs. Piedodiet, ka tik dramatiski, bet tā nu tas ir.

Jums atvēlētais laiks ir ierobežots, tāpēc netērējiet to, dzīvojot svešu dzīvi. Neļaujiet sev nonākt dogmas varā – tas nozīmē, dzīvot ar citu cilvēku domāšanas augļiem. Nepieļaujiet, ka apkārtējo viedokļu troksnis noslāpē jūsu iekšējo balsi. Un pats galvenais – atrodiet sevī drosmi sekot paši savai sirdij un intuīcijai. Tās jau zina, par ko jūs patiesībā vēlaties kļūt. Viss pārējais ir otršķirīgs.

Kad es biju jauns, klajā nāca kāds brīnišķīgs izdevums – “Visas zemeslodes katalogs”; tā bija viena no manas paaudzes bībelēm. To izdeva kāds cilvēks vārdā Stjuarts Brends, kurš dzīvoja pavisam netālu no šejienes, Menloparkā. Viņš iedvesa šajā katalogā dzīvību ar savu poētisko stilu. Tas bija 60. gadu beigās, krietni pirms personālo datoru un datorizdevniecību ēras, tāpēc izdevums bija veidots ar rakstāmmašīnu, šķēru un polaroīdu foto palīdzību. Katalogs bija kaut kas līdzīgs Google jau 35 gadus pirms Google dzimšanas, tikai mīkstos vākos iesietas grāmatas formā: tas bija ideālisma caurstrāvots un piebāzts ar visādiem brīnišķīgiem rīkiem un fantastiskām idejām.

Stjuarts ar savu komandu laida klajā vairākus “Visas zemeslodes kataloga” izdevumus; kad tas bija izsmēlis savas iespējas, viņi sagatavoja vēl pēdējo izdevumu. Tas bija 70. gadu vidū, un es toreiz biju jūsu gados. Uz atvadu izdevuma aizmugures vāka bija redzams agrā rīta stundā fotografēts lauku ceļš; tieši pa tādu jūs varētu soļot ar mugursomu plecos, ja mīlētu piedzīvojumus. Zem attēla bija lasāmi šādi vārdi: “ Esiet izslāpuši. Esiet neprātīgi.” Tās bija viņu atvadas. Esiet izslāpuši. Esiet neprātīgi. Tieši to es vienmēr esmu vēlējis pats sev. Un šajā brīdī, kad jūs aizejat, lai sāktu visu no jauna, es to novēlu arī jums.

Esiet izslāpuši. Esiet neprātīgi.

Liels paldies jums visiem.