Dvēseles revolūcija

Adams Mihņiks: Es gribētu sākt ar atskatu 40 gadus senā pagātnē, 1968. gadā, kad Varšavas līguma valstu karaspēki iebruka Čehoslovākijā. Vai tev liekas, ka no iebrukuma būtu bijis iespējams izvairīties, ja Čehoslovākija būtu izvēlējusies citu politisko kursu?

Vāclavs Havels: Es toreiz uzskatīju – un tāpat domāju arī šodien –, ka šos draudus bija iespējams novērst, taču valsts vadība tos pat neapzinājās. Es, protams, domāju ne jau bruņotu pretošanos, bet sava veida “morālo mobilizēšanos”.

Mūsu zeme ko līdzīgu jau bija piedzīvojusi – pēc (1938. gada) Minhenes vienošanās. Toreiz Čehoslovākija lika skaidri saprast, ka ir gatava aizstāvēties. Un 1968. gadā [PSKP CK] Politbirojs šo lēmumu iebrukt Čehoslovākijā esot pieņēmis ar pavisam nelielu balsu pārsvaru. Iespējams, ka iznākums būtu bijis citāds, ja viņiem par mums būtu bijis priekšstats kā par valsti, kas parasti dara, ko tai liek, bet, ja nepieciešams, var arī uzsist dūri galdā. Bet tie jau ir tikai pieņēmumi.

Realitātē šāda iespēja atradās kaut kur viņpus mūsu tālaika vadības garīgā apvāršņa. Tās sastāvā bija cilvēki ar komunistu pagātni, cilvēki, kurus bija apsteigusi notikumu gaita un kuriem bija grūtības turēties līdzi. Varbūt, ja viņi būtu mēģinājuši paši uzdot toni, iebrukuma draudi būtu mazāki, taču man šķiet, ka tas viss jebkurā gadījumā nebūtu beidzies necik labi. Varbūt varēja atrasties kāds čehu Jaruzeļskis, kurš pateiktu, ka mēs tiksim galā pašu spēkiem? Tā ir viena no iespējām, lai gan es nezinu nevienu čehu ģenerāli, kurš būtu bijis gatavs uzņemties tādu atbildību.

Mihņiks: Un ko tu pats tolaik domāji? Vai gaidīji iebrukumu?

Havels: Visu vasaru pirms iebrukuma es jutu lielu spriedzi. No vienas puses, varēja brīvi runāt un rīkot mītiņus; no cietumiem izlaida [polit]ieslodzītos. Īsi sakot, mums bija tūkstošiem iespēju un iemeslu dzīvot eiforijā, kādu līdz tam nebijām pieredzējuši. Un tomēr, no otras puses, vairākums sajuta, ka mēs nevaram būt droši, vai tas ies cauri. Mēs mierinājām sevi ar domu, ka diez vai [krievi] iesūtīs tankus – galu galā, mēs dzīvojām Eiropas centrā, un tā bija saspīlējuma mazināšanās un kodolieroču ēra.

Kad nu tanki tomēr ieradās, pārsteigums bija tas, ka nebija bruņotas pretestības, bet nacionālā pretošanās kustība pēc savas dabas bija vairāk tāds urbānās folkloras fenomens. Pilsētas bija pilnas ar protesta zīmēm; cilvēki palīdzēja cits citam, un pat zagļi cietumā paziņoja, ka vairs nezagšot. Pirmajās dienas pēc [padomju] okupācijas es biju Liberecā un redzēju, kā vietējie hipiji – viņus uzskatīja par sabiedriskās kārtības traucētājiem – ieradās pilsētas domē un piedāvāja tās priekšsēdim savus pakalpojumus. Viņu pienākums bija novākt ielu nosaukumu plāksnes, jo policijai tamlīdzīgas izdarības nepiedienētu. Darbs tika paveikts vienas nakts laikā, un nākamajā rītā visas plāksnes jau bija sakrautas grēdā pilsētas domes gaiteņos, bet hipiju kopienas vadonis nāca pēc jauna uzdevuma. Tas bija brīnišķīgs laiks, taču es zināju, ka tam nav lemts turpināties ilgi. Tā arī bija – drīz vien iestājās vispārēja apātija un demoralizācija. Krietni ātrāk, nekā es biju gaidījis.

Mihņiks: Kas tev zināms par Kremļa domstarpībām intervences jautājumā?

Havels: Mani avoti ziņoja, ka krievu Politbirojs šo jautājumu tik tiešām apspriedis un lēmums pieņemts ar vienas vienīgas balss pārsvaru. Es dzirdēju pat, ka Hruščovs, kuram tolaik vairs nebija nekāda politiska posteņa, aizskrējis uz Kremli un mēģinājis tikt iekšā, lai pārliecinātu biedrus, ka tā nav laba doma. Viņam likās, ka tas kaitēs starptautiskajai komunistiskajai kustībai, un tieši tā arī notika. Ilgtermiņā [padomju] iebrukumam bija tikai viens pozitīvs rezultāts – tas atvēra acis Rietumu kreisajiem. Agresija pret Čehoslovākiju laupīja viņiem ilūzijas.

Mihņiks: Mēs visi zinām, kā izpaudās tā saucamā “normalizācija”. Kāda bija tās morālā un sociālā ietekme uz sabiedrību?

Havels: Sabiedrība aši vien saprata, ko no tās gaida. Piedāvājums bija tāds: ja jūs atbalstāt iebrukumu vai vismaz turat muti un neprotestējat, mēs ļaujam jums dzīvot, celt vasarnīcas un audzēt dārzeņus savos zemes gabaliņos. Taču tikai ar noteikumu, ka jūs neprotestēsiet, greznosiet māju fasādes ar lozungiem, kas slavina komunistisko partiju, un regulāri sūtīsiet apsveikuma telegrammas komunistiskās partijas kongresiem vai celsiet darba ražīgumu tiem par godu. Īsi sakot: ja jūs liksiet režīmu mierā, režīms atbildēs ar to pašu.

Tas bija sirdi plosošs un sāpīgs laiks, kad lūza mugurkauli, un šis laiks pienāca pārsteidzoši ātri. Tikai šādā kontekstā mēs varam saprast Janu Palahu un viņa pašsadedzināšanos. Tā bija galēji sakāpināta izpausme tai spriedzei, kas valdīja sabiedrībā, kurā notika tīrīšana un kurā ar cilvēkiem notika visdīvainākās pārvērtības: kāds, kuru vēl tikai vakar uzskatīja par Prāgas pavasara atbalstītāju, šodien jau bija dedzīgs “normalizētājs” un atlaida citus no darba. Mūsu acu priekšā valsts vadība soli pa solim padevās, piekāpjoties punktu pa punktam. Un tomēr vēl dažus mēnešus bija iespējams to publiski apspriest un par to rakstīt, jo preses brīvība tika apspiesta tikai pakāpeniski.

Mihņiks: (1978. gadā) tu uzrakstīji eseju “Nevarīgo vara”, kurā atbildēji uz jautājumu, kā komunistisko represiju apstākļos var attīstīties brīvība un pašcieņa. Tā kļuva par visu komunistiskā bloka valstu demokrātiskās opozīcijas manifestu. Tolaik visi domāja tāpat kā tu un neticēja, ka sistēma pamazām plaisā un drīz vien sabruks. Kam jāpateicas par to, ka tik drīz sākās Samta revolūcija?

Havels: Normalizācijas perioda beigās es krietnu laiciņu atkārtoju arī pavisam ko citu. Pēc Hartas 77 Rietumu žurnālisti mums nebeidza atgādināt: jūs esat tikai mazs intelektuāļu pulciņš, kas plūcas savā starpā; strādnieki jūs neatbalsta, jūs neatbalsta miljoniem cilvēku – jūs tikai dauzāt galvu pret mūra sienu. Un es parasti atbildēju, ka totalitārā iekārtā nav iespējams pateikt, kas paslēpts zem virskārtas – par to vienkārši nav iespējams pārliecināties.

Mums nebija sabiedriskās domas aptauju vai brīvo mediju, bet mēs tik un tā zinājām, ka sabiedrības zemapziņā kaut kas rūgst. Es arvien asāk sajutu, ka agri vai vēlu sprāgs – ka tā nevar turpināties bezgalīgi, jo bija acīmredzams, ka drīz kaut kas ies pāri malām. Bija nepārprotami skaidrs, ka gluži nejaušs incidents var izprovocēt milzu pārmaiņas. Un process pieņemtos spēkā un pārvērstos par īstu lavīnu.

Es bieži atkārtoju arī, ka totalitāra režīma apstākļos reizēm vienai vienīgai balsij – tādai kā Solžeņicins – var būt lielāks svars nekā miljoniem vēlētāju. Un ka mēs nevaram paredzēt, kad šī sniega pika pārvērtīsies par lavīnu. To nezināju arī es – arī es biju pārsteigts, kad tas tiešām notika. Bet tas, protams, bija saistīts ar sistēmas vispārējo krīzi – ekonomisko un sociālo – un arī ar tās gļēvulīgo dabu. Viņu rīcībā taču bija visi iespējamie varas instrumenti, un viņi būtu varējuši sakūdīt kaut kādu pretsparu, lai mūs sakautu. Taču viņiem vairs nepietika enerģijas.

Mihņiks: Tu pieminēji Solžeņicinu. Viņš piedzīvoja dīvainu evolūciju. Mūža pēdējos gados viņš izcēlās ar savām slavas dziesmām cara režīmam, prasībām atjaunot nāvessodu un atbalstu Putinam. Kas notika ar Solžeņicinu?

Havels: Viņš jau nav vienīgais. Krievijā ir papilnam tādu cilvēku: savulaik viņi piederēja pie demokrātiskās opozīcijas un mēs ar viņiem pilnībā sapratāmies jebkurā jautājumā, bet tagad arī viņi ir lielā mērā pārvērtušies. Tas kļūst skaidrs, tiklīdz tiek piesaukta Čečenija vai Gruzija. Krievijas sabiedrību saēd slepena nedrošība par sevi – bailes, ka Rietumi viņus neuztvers nopietni. Lielākā valsts pasaulē jūtas maziņa, tāpēc ik pa brīdim sāk šķielēt uz kaimiņu valstīm – it kā pati nezinātu, kur tai sākums un kur gals. Un tiklīdz kāds izspēlē nacionālisma kārti, cilvēki to uztver kā zāles (saprotams, ka nederīgas) pret šo pārliecības trūkumu.

Ja es būtu ļoti savtīgs, tad teiktu: paldies Dievam, ka tā, citādi jau nebūtu bijis ne Tolstoja, ne Dostojevska. Jo [viņi taču rakstīja] par to pašu. Un vēl arī par to, vai tam visam pa vidu vēl pietiek vietas arī Dievam. Un tomēr situācija vieš nopietnas bažas, un es baidos, ka Eiropas Savienība nav par to pietiekami informēta. Ekonomiskās intereses tā stāda augstāk par cilvēktiesībām. Reizēm ES rīcība robežojas ar izdabāšanu. Nupat iznākušas trīs satriecošas grāmatas, ko sarakstījuši Ļitviņenko, Anna Poļitkovska un Aleksandrs Jakovļevs. Tās lasot, mati ceļas stāvus. Un šai sistēmai, ko radījis Putins, pat nav vārda. [..]

Mihņiks: Esmu novērojis zināmu paradoksu. No vienas puses, staigājot pa Prāgas, Olomoucas, Brno, Varšavas vai Krakovas ielām, mēs redzam pozitīvas pārmaiņas: skaistas mājas, labākas ietves, lieliskus veikalus, pilnas grāmatnīcas. No otras puses, visas mūsu valstis izrāda zināmas politisko aprindu degradācijas (lai neteiktu – deģenerācijas) pazīmes. Vēl vairāk, jebkur pasaulē būtu grūtības atrast politiķus, kuri spēj izpelnīties apbrīnu vai varētu nostāties Eiropas vai visas pasaules priekšgalā. No vienas puses, mēs kļūstam arvien civilizētāki un diktatūras vietā mums ir demokrātija. No otras puses, norit pastāvīga politisko aprindu lejupslīde, kam seko demokrātijas institūciju vājināšanās. Kā tu izskaidrotu šo pretrunu? Krievijā plurālisms ir izskausts, bet Polijā vai Čehijā cilvēkiem vēl ir iespēja izvēlēties. Tikai reizēm man liekas, ka izvēle ir starp putinismu un berluskonismu. Kāda tev šķiet postpadomju valstu politiskā, ideoloģiskā un garīgā ainava?

Havels: No vienas puses, viss iet tikai uz augšu – ik nedēļu pārdošanā nonāk jauna mobilo telefonu paaudze. Taču, lai tos izmantotu, jāseko jaunām lietošanas pamācībām. Tā nu viss beidzas ar to, ka grāmatu vietā mēs tagad lasām lietotāja rokasgrāmatas, bet brīvajā laikā skatāmies televīziju, kur izskatīgi, iedeguši jaunekļi reklāmās klaigā, kā viņi priecājas, ka iegādājušies jaunas peldbikses, ko piedāvā modes nams X.

Šim globālas patērētāju sabiedrības pieaugumam līdzi nāk arvien lielāks skaits cilvēku, kuri vispār nerada nekādas vērtības. Viņi nav nekas vairāk kā vienīgi starpnieki, konsultanti, sabiedrisko attiecību aģenti. Rodas iespaids, ka lielveikalā ir milzīga izvēle, taču patiesībā tā ir viltus dažādība. Mēs zaudējam sociālās pašpārvaldes centrus, teiksim, mazus veikaliņus un krodziņus. Un tas viss iet roku rokā ar apkārtējās vides iznīcināšanu. Man tas viss šķiet augstākajā mērā bīstami, un es šaubos, vai sabiedrība nāks pie prāta, ja vien nenotiks kāds grandiozs satricinājums vai cunami. Jebkurā gadījumā, es jūtu, ka nepieciešama eksistenciāla revolūcija. Cilvēku apziņā kaut kam jāmainās. Ļaunumu, kas nodarīts, nevar labot ar kaut kādiem tehnokrātiskiem trikiem. Šodienas pasaulē zūd politisku personību ietekme. Kaut cik būtiska nozīme ir tikai īstermiņa procesiem. Gan starp labējiem, gan kreisajiem valda izaugsmes ideoloģija un jaunā kults. Tas ir kā veļas pulveris, uz kura ir uzraksts, ka tas ir jauns, bet nākamajā dienā mums jau piedāvā citu, vēl jaunāku, un mums nav ne jausmas, ar ko tie savā starpā atšķiras. Godkārīgi politiķi nespēj turēties pretī šim jaunievedumu, pārmaiņu, progresa un izaugsmes kultam. Ar laiku viņi kļūst par savas sabiedrības atspulgu. Es mūsdienu pasaulē neredzu daudz izcilu morālu vai garīgu autoritāšu. Tikai nenoturi mani par absolūto skeptiķi. Es ticu, ka pilsoņu organizācijas, apvienības un iniciatīvas dara būtisku darbu. Čehijas Republikā ir tūkstošiem dažādu fondu; daudzi no tiem ir ļoti nelieli un tiem ir vietēja nozīme. Tikpat kā nevienam nezināmi, tie savās mikrokopienās tomēr veic svarīgu darbu. Es uzskatu, ka daudzveidīga pilsoniska sabiedrība ir viens no veidiem, kā cīnīties pret civilizācijas draudīgajām sekām.

Mihņiks: No vienas puses, Eiropa integrējas: mums ir eiro un Šengenas līgums; no otras puses, plašumā vēršas pretējie procesi: Basku zeme, Korsika, Beļģija. Kad sadalījās Čehoslovākija, es ļoti pārdzīvoju. Bet tagad man stāsta, ka čehu un slovāku attiecības esot tik labas kā nekad. Kā tu to vērtē šodienas acīm?

Havels: Nacionālisms dzimst daļēji kā aizsardzība pret globālās civilizācijas spiedienu, kas dzen uz vienveidību. Izkāpis Tokijas vai Maskavas lidostā, tu acumirklī nevari pateikt, kur atrodies. Jo mazākā kamerā ieslodzīts vienāds cietumnieku daudzums, jo lielāka iespēja, ka viņi savā starpā sakausies. Tomēr čehu un slovāku piemērs ilustrē citu tēzi. Bieži nacionālai kopienai jāiziet cauri reālas neatkarības fāzei, pirms tā spēj pienācīgi novērtēt integrāciju. Tikai tad pašidentificējošās grupas var apvienoties vienā veselumā, un bez šīs pašidentifikācijas fāzes process kļūst daudz grūtāks. Vismaz tā es saprotu čehu un slovāku attiecības. [..]

Mihņiks: Ja tavu eseju “Nevarīgo vara” šodien izlasītu kāds divdesmitgadnieks, ko viņš no tās varētu mācīties? Ja šodien jauns cilvēks tev jautātu, kā dzīvot, kāds būtu tavs padoms?

Havels: Pamatimperatīvam “dzīvot patiesībā” ir tradīcija čehu filozofijā, bet būtībā tam ir bībeliskas saknes – tas neattiecas tikai uz piekļuvi informācijai vai tās nodošanu tālāk. Informācija, tāpat kā vīruss, izplatās pa gaisu, tāpēc viens cilvēks to var uzņemt lielākās devās, bet cits – mazākās. Ar patiesību viss ir citādi, jo to mēs garantējam paši ar savu būtību. Patiesība sakņojas atbildībā. Un tas ir imperatīvs, kas paliek spēkā jebkurā laikmetā. Pats par sevi saprotams, ka šodien tas ieguvis mazliet citas formas. Laimīgā kārtā veikalu skatlogos vairs nav jākarina Havela, Klausa vai Kačiņska portreti; protams, mēs vairs neesam pakļauti totalitārisma spiedienam – bet tas vēl nenozīmē, ka mēs esam uzvarējuši. Mums vēl nepieciešams tas, ko es saucu par “eksistenciālo revolūciju”, tikai dažādās vietās tā var izskatīties dažādi.

Bet būtībā galvenais ir tas, ka jāpaliek pie sava un jāaizstāv sava patiesība. Tieši to darīja Anna Poļitkovska; viņa patiesībai ķīlā lika pašas dzīvību. Viņas gadījums ir tipisks diezgan specifiskajai putinisma telpai, taču tas pats attiecas arī uz citām vietām, piemēram, uz Ameriku. [..]

Gazeta Wyborcza, 2008. gada 14. novembrī