Smiekli ar asarām

Klezmera mūzika radusies aptuveni 15. gadsimtā, taču tās saknes meklējamas jau Vecās Derības laikos. Vārds “klezmer” etimoloģiski cēlies no “keli zemer” – “mūzikas (dziesmu) instruments”, vēlāk tā sāka dēvēt mūziķus, bet ar laiku – mūzikas žanru kā tādu. Latvijā vienīgais klezmera ansamblis šobrīd ir Forshpil (priekšspēle).

Novembrī Forshpil piedalījās festivālā “Porta” ar programmu “Borsh”. Līdzās grupas mūziķiem (Inna Raihmane – vijole, Aleksandra Lurje – balss, Iļja Šnejveijss – akordeons, Jaroslavs Baturovs – perkusijas) uz skatuves bija grupa Dzelzs Vilks.

Latviešu tautasdziesmu apdares mijās ar ebreju tradicionālajiem meldiņiem brīžiem tik ciešā sasaistē, ka bija grūti atšķirt, kur ir kurš. Bet pasaulē šāda sadarbība nav retums, klezmera mūzika ir viena no atvērtākajām jebkādām ietekmēm – saglabājot sev raksturīgo neatkārtojamo dzīvīgumu, kas jidišā tiek aprakstīts ar vārdiem lakhn mit trern – smiekli ar asarām.

Rīgas Laiks: Cik ilgi jūs jau spēlējat kopā ar Dzelzs Vilku?

Forshpil: Mums ir bijuši piecpadsmit mēģinājumi, pat mazāk. Pirmoreiz satikāmies pavasarī, parunājām, apmainījāmies ar ierakstiem. Mēs viņiem nosūtījām dziesmu ierakstus, kas izdarīti mašīnā, iedziedot tikai ar balsi diktofonā. Dzelzs Vilks pievienoja tam savu redzējumu, aranžējumu un ritmu. Vispār mums visiem ir zināma pieredze rokmūzikā, tāpēc tas nebija nekas jauns.

RL: Kāpēc tieši ar Dzelzs Vilku?

Forshpil: Vispār, tā nebija mūsu ideja. To ieteica Ilze Apsiņa, festivāla “Porta”vadītāja. Viņiem katru gadu ir kāds jauns sadarbības projekts – pirms gada tas bija Valta Pūces etnogrāfiskais orķestris, gadu agrāk moldāvu dziedātāja ar latviešu grupu Lidojošais Paklājs. Nu, un šogad mēs.

RL: Kāpēc jūs nolēmāt spēlēt klezmera mūziku?

Forshpil: Droši vien tāpēc, ka mēs nezinājām, kas tas tāds ir. Un ļoti gribējās uzzināt. Mums bija kaut kādi ieraksti, bet mēs nesapratām kas tas īsti ir – kaut kāds ebreju folks. Inna bija šī projekta iniciatore, viņa uzaicināja Iļju, vēlāk pievienojās Saša – Aleksandra Lurje – un Jaroslavs, tagad, lūk, arī Dzelzs Vilks un gan jau pievienosies arī citi mūziķi. Šis noteikti nav mūsu pēdējais kopprojekts.

RL: Nu, un kā jūs tagad saprotat, kas ir klezmers?

Forshpil: Sākumā mēs centāmies apgūt pamatus. Mēs mācījāmies spēlēt tā, kā tas tika darīts pirms simt gadiem – kāzās ievedot līgavu, aicinot viesus uz dejām. Un mēs arī sākām ar to, ka spēlējām kāzās. Taču vēlāk kļuva interesanti virzīties tālāk, neturēties pie tradicionāliem kanoniem, bet attīstīt to, sajaukt ar citiem mūzikas stiliem, pievienot kaut ko jaunu, kaut ko no sevis vai gluži otrādi – kaut ko svešu. Mēģinājām savienot divus nesavienojamus jēdzienus vai nesaderīgas notis – si un si bemolu, – un paskatīties, kā tas skan.

RL: Latvijā vispār ir eksistējusi klezmera tradīcija?

Forshpil: Tradīcija ir bijusi – tajās vietās, kur dzīvoja ebreji. Pirms kara bija pazīstamas grupas un slaveni izpildītāji, taču viņi lielākoties aizbrauca uz Ameriku. Miša Aleksandrovičs vai Makss Perelmans – viņi bija kantori, taču dziedāja arī laicīgo mūziku. Perelmans bija arī vietējā jidiša teātra zvaigzne. Vēl pavisam nesen – pirms gadiem divdesmit uz Ameriku aizbrauca Sems Heifecs, kurš bija viens no pirmajiem, kas atsāka spēlēt klezmera mūziku Padomju Savienībā. Viņš klezmeru bija mācījies no sava tēva Iļjas Heifeca – ebreju mandolīnu orķestra vadītāja. Un tas ir ļoti svarīgi, jo klezmeru var iemācīties tikai pēc dzirdes, tas nekad nav ticis pierakstīts. Lielākā daļa veco, autentisko klezmera mūziķu notis vispār nepazina, viņiem nebija tādas izglītības. Tie bija reti izņēmumi, kas kļuva arī par slaveniem skatuves māksliniekiem – tādiem, kā Mihails Kuzikovs, kurš apbraukāja ar koncertiem pusi Eiropas. Bet ar klezmera melodiju pierakstīšanu sāka nodarboties tikai 19. gadsimta beigās – tika organizētas etnogrāfiskās ekspedīcijas uz Ukrainu, Moldovu, Poliju, taču zināmu vēsturisku notikumu ietekmē tas kļuva aizvien sarežģītāk, sekoja divi pasaules kari, kas pamatīgi patīrīja klezmera mūziķu rindas. Pāri palikušie aizbrauca prom. Tikai pēdējos divdesmit gados atsākušās ekspedīcijas, kas meklē autentiskos klezmera mūziķus. Interesanti, ka vienu brīdi neizmainījusies klezmera mūzika bija atrodama ASV. Tie bija cilvēki, kas atbraukuši no Mogiļevas, no Odesas un vēl atcerējās, kā spēlējuši viņu tēvi un vectēvi. Tiesa, arī viņiem, lai izdzīvotu un pelnītu naudu, nācās pievienot klezmera mūzikai džezu vai kaut ko citu.

RL: Bet kā ebreju konservatīvā daļa uztver šādus eksperimentus ar klezmera un citu žanru sapludināšanu?

Forshpil: Ne visi ebreji ir vienlīdz konservatīvi. Bet tie, kas ir konservatīvi, nav pat dzirdējuši nekādus eksperimentus. Reliģiskais konservatīvisms nepieļauj sievietes parādīšanos uz skatuves, bet pret žanru sajaukumiem drīzāk var iebilst paši mūziķi, kas pieturas pie stila tīrības. Savulaik grupu New Orleans Klezmer All Stars pārtrauca aicināt spēlēt sinagogā, jo viņi pārlieku aizrāvās ar džezu, bet viņus pašus tas neko īpaši neuztrauca. Te gan jāpiezīmē, ka ir mūziķi, kas var sajaukt klezmeru ar jebko – sākot no klasiskās mūzikas un beidzot ar hiphopu, taču spēj saglabāt iekšējo sajūtu, kas raksturīga vienīgi klezmeram. Var klezmeru spēlēt arī uz elektriskās ģitāras, ja vien tas skar klausītāja nešomi (nešome jidišā nozīmē dvēseli).

RL: Tomēr, kāpēc klezmers viegli saplūst ar džezu vai avangardu, bet popmūzika uz klezmera bāzes nav dzirdēta?

Forshpil: Vispār jau klezmers kļūst aizvien populārāks, no vienas puses, par to var priecāties, jo ir vairāk klausītāju, bet, no otras puses – negribētos, lai tas kļūtu par popmūziku. Grupa Klezmatics, kas pirms piecpadsmit gadiem sāka apvienot klezmeru ar roku, nupat saņēma Grammy balvu. Diez vai to piešķirtu par avangardu. Tagad jau, pateicoties Kusturicam un Bregovičam, ir iegājis modē rakstīt mūziku, balstoties visdažādākā veida folklorā.

RL: Bet kā tiek uztverts tas, ko dara, piemēram, Džons Zorns?

Forshpil: Viņš, protams, ir talantīgs mūziķis, ja pat ne ģeniāls, taču daudziem nepatīk veids, kādā viņš ir monopolizējis priekšstatu par avangarda mūziku. Viņa ierakstu kompānija Tzadik izdod sēriju ar nosaukumu “Radikālā ebreju kultūra”, savukārt Klezmatics uzskata, ka pārstāv virzienu Jaunā ebreju mūzika. Šobrīd pasaulē ir vairākas kustības, kas tikai daļēji konkurē savā starpā. Klausoties šo “jauno ebreju mūziku”, brīžiem šķiet, ka tā ir nepietiekami ebrejiska, bet klausoties Džonu Zornu, var dzirdēt, ka tas nav vienkārši džezs, kas tiek izpildīts, izmantojot klezmera akordus. Viņam ir dziļāka izpratne par to, kas ir šīs mūzikas ebrejiskā sastāvdaļa.

RL: Viņš jau arī cenšas šajā mūzikā saskatīt vai ievietot zināmu misticisma elementu. Vai tas klezmeram piemīt kopš pirmsākumiem?

Forshpil: Lieta tāda, ka klezmera mūzika ir sajaukums no kantoru dziedājumiem, reliģiskām lūgšanām un laicīgās, deju mūzikas. Nokļūstot Eiropā, klezmeram pievienojās vietējo tautu tradicionālās mūzikas elementi. Ja paņemam ebreju lūgšanas melodiju, pārliekam to no balss uz kādu mūzikas instrumentu, pievienojam moldāvu ritmu – sanāk klezmers. Tam visam ir konkrēti vēsturiski iemesli – piemēram, kāpēc klezmerā sākumā tika izmantota vijole un tikai 20. gadsimtā parādījās pūšamie instrumenti? Tam par iemeslu bija dažādi ierobežojumi, ko vietējā vara noteica ebreju geto iedzīvotājiem, tai skaitā mūzikas skaļuma ierobežojums. Otrs iemesls bija ekonomisks – klezmera mūziķi bija nabadzīgākā sabiedrības daļa un nevarēja atļauties dārgus instrumentus. Runā, ka klarnetes ebreju rīcībā parādījās tikai pēc Pirmā pasaules kara, kad pēc karaspēka aiziešanas palika pāri pūšamo instrumentu orķestru mantas. Arī akordeonu ebreju mūziķis nevarēja atļauties, bet vienkāršu vijoli varēja izgatavot pats. Klezmera mūzika izveidojās aškenazu ebreju vidē – tie ir ebreji, kas dzīvoja Austrumeiropā un Vācijā, runāja jidišā un spēlēja klezmeru. Ebreji, kas dzīvoja Spānijā, bija sefardi, runāja ladino valodā un spēlēja mūziku, kas tā arī tiek dēvēta – par sefardu mūziku. Un ir mizrahi – ebreji, kas dzīvo Izraēlā un spēlē mūziku, kurai nav nekāda sakara ar klezmeru, tā vairāk atgādina arābu mūziku. Taču tajā, ka mēs spēlējam ebreju mūziku, mūs vairāk interesē mūzika un mazāk ebrejiskums. Mēs esam ebreji, taču tā drīzāk ir sagadīšanās, ka esam aizrāvušies tieši ar klezmeru.