Skumjā nauda

Kamēr es te sēžu un rakstu, citur pasaulē, konkrēti – ASV Rietumvirdžīnijas štatā, ļaudis ievāc ražu. Viņi klimst pa mežiem apaugušajām Apalaču nogāzēm un rok savvaļas puravus, Allium tricocum, ko sauc par ramp un kam piemīt specifisks, ļoti spēcīgs aromāts. Šos puravus jauc pie salātiem un pie hamburgeru masas, no tiem gatavo asas mērces un pat želejas. Atšķirībā no krietnas tiesas Amerikas teritorijas, šajā nostūrī par pavasara atnākšanu liecina ne tikai piknika preču izvirzīšanās priekšplānā tuvējā Wal-Mart “super” “mega” vai “hiper” lielveikalā, bet arī ar naudu nesaistīta garša un smarža. Leknie puravu laksti, kas spraucas cauri pērnajām lapām, ir zīme, ka pavasaris, kura priekšspēle bija cukurkļavu sīrupa tecināšana, patiešām ir klāt. Vasaras pirmo pusi iezīmē kazeņu ienākšanās, bet otro – konservu gatavošana. Rudens ir tad, kad var iet medīt ne tikai meža zvērus un putnus, bet arī ienesīgo žeņšeņa sakni. Ik gadus aptuveni 60 tūkstošiem entuziastu eksistē vēl tāds kā piektais gadalaiks, “Golejas (ar garo o) sezona” – proti, laiks no septembra sākuma līdz oktobra vidum, kad kuģojama – pareizāk sakot, plostojama un smaiļojama – kalnu upe Goleja, kas piesaista ekstrēmu sajūtu cienītājus ar savu straujo līkloču tecējumu, balti mutuļojošajām krācēm un gleznainajiem, stāvajiem krastiem. Goleja un mazliet rāmākā Ņūrivera ir viens no iemesliem, kāpēc daļa citos štatos dzīvojošu amerikāņu vispār dzirdējuši par tādu Rietumvirdžīniju (teritorijas un iedzīvotāju skaita, kā arī dažu demogrāfisko procesu ziņā tā, starp citu, ir Latvijas dvīne). Rietumvirdžīnija ir viena no Amerikas nomalēm – nabadzīga, atpalikusi un eksotiska. Saskaņā ar izplatītu stereotipu, iedzīvotāji ir pusmežonīgi, aprobežoti plukatas – “white trash”, “baltie mēsli” – apzīmējums, kas, kā jau tas mēdz būt, lielākoties gan tiek lietots pašironiski, nevis attiecināts uz citiem.

Savu Rietumvirdžīnijas kalnājiem visai tipisko izcelsmi – viņš ir kāda 18. gadsimtā ieceļojušo skotu klana pēctecis, audzis nabadzīgā daudzbērnu ģimenē – neslēpj arī Endrū Džeks Vitakers – vīrs, kurš, burtiski tulkojot amerikāņu idiomu, pirms pāris gadiem “uzlika Rietumvirdžīniju uz kartes”.

Rietumvirdžīnijas štata Powerball loterijas 2002. gada Ziemsvētku izlozē Džeks Vitakers laimēja 314, 9 miljonus dolāru – lielāko laimestu ASV vēsturē. Šī nebija pirmā reize, kad viņš piedalījās loterijā, bet darīja to tikai tad, kad iespējamais laimests jau bija pārsniedzis sešciparu skaitli. Šoreiz viņš bija iegādājies simt biļetes par dolāru gabalā un, lūk, viena izrādījās laimīgā. Vitakeram bija divas iespējas – saņemt minētos turpat 315 miljonus pakāpeniski trīsdesmit gadu laikā (izlozes brīdī viņam bija piecdesmit seši gadi) vai arī uzreiz skaidrā naudā, taču – pēc nodokļu atskaitījumiem – tikai mazliet vairāk nekā vienu trešdaļu no šīs summas, proti, 113 miljonus. Viņš izvēlējās otro variantu.

Kaut arī presei Vitakera vietā varbūt būtu bijis tīkamāks kāds raktuvju panīkuma dēļ darbu zaudējis nabaga ogļracis, kurš, neskaidras intuīcijas vadīts, īsi pirms Jēzus dzimšanas atceres būtu atstājis savu nezālēs un rūsējošos dzelžos ieaugušo treileri, lai iegādātos loterijas biļeti, kas, lūk, viņam sagādājusi grandiozu Ziemsvētku laika brīnumu, tomēr arī Džeks – kā viņu drīz vien pazina miljoniem televīzijas sarunu šovu skatītāji – izrādījās pietiekoši telegēnisks. Tiesa, viņa ūdensvadu un notekcauruļu uzņēmums, kas nodarbināja vairāk nekā simt cilvēku, gadā apgrozīja ap miljonu dolāru, viņam piederēja glīta māja kādā no Skotdepo pilsētiņas jaunajiem privātmāju rajoniem un viņš dzīvoja turīgu vidusšķiras dzīvi, taču to visu viņš bija sarūpējis pats savām rokām, sūri strādādams jau kopš četrpadsmit gadu vecuma. Parādīdamies ekrānos savā parastajā tērpā – melnā kovboju kreklā un biksēs, ar švītīgu melnu stetsonu galvā, Džeks plati (un stomatoloģisku likstu dēļ bezzobaini) smaidīja un solīja, ka laimests viņa dzīvē neko sevišķu nemainīšot – nu, ja nu vienīgi viņam tagad būšot iespēja veltīt vairāk laika ģimenei. Bet citādi viss būšot pa vecam: viņš turpināšot celties puspiecos no rīta, diendienā iet uz darbu un allaž griezties pie Dieva pēc padoma. Vēl vairāk, sekojot kristīgajai tradīcijai, desmito tiesu kā no gaisa nokritušās naudas viņš atdošot baznīcai, ziedošot vairākus miljonus savas ģimenes iecienītākajiem draudžu ganiem un dibināšot labdarības fondu, lai palīdzētu Rietumvirdžīnijas trūcīgajiem. Frivolākus izdevumus viņš ar prieku uzticēšot “meitenēm” – sievai Džūelai (kura stāstīja televīzijas skatītājiem, ka pašrocīgi un “ar prieku” turpināšot tīrīt sava mitekļa tualetes), meitai Džindžerai (sirgdama ar limfvadu vēzi, viņa šovos nepiedalījās) un “savam acuraugam”, piecpadsmitgadīgajai mazmeitai Brendijai. Gaišmatainā, glītā Brendija kautri sacīja, ka viņa cerot ar vectētiņa, kuru viņa dēvēja par Po-Po, naudas palīdzību piepildīt divus sapņus: satikt repa zvaigzni Nelliju un iegādāties zilu Mitsubishi Eclipse.

Labdarība

Ja jums šķiet, ka varat iztēloties tālāko notikumu gaitu – proti, ka Džeks patiesībā izrādījās skops liekulis, tad maldāties. Sižets ir krietni interesantāks. Pirmais, ko viņš izdarīja tūlīt pēc tam, kad uzzināja, ka laimējis vājprātīgu daudzumu naudas, bija tuvējā Harikenas pilsētiņā apmeklēt veikaliņu C&L Super Serve, kur mēdza vai ik rītus iegriezties ap pusseptiņiem no rīta pa ceļam uz darbu, lai iepildītu bākā benzīnu, iedzertu kafiju un apēstu divas maizītes ar šķiņķa pildījumu, ko tik lieliski gatavoja Brenda Higinbotoma. Tad lūk, Brendai viņš pasniedza simt dolāru banknoti. “Es uz to paskatījās, un es sak’: “Nē, nē, es tak nevar’ to pieņemt.” Bet viņš tikai smejas un saka: “Vari gan.””

Tas bija tikai sākums. Neilgi pēc tam viņš nopirka Brendai jaunu džipu un māju par 123 tūkstošiem dolāru, kā arī izrakstīja čeku par 44 tūkstošiem. Vienkārši tāpat, lai palīdzētu sievietei, kura par spīti dzīves grūtībām diendienā cep izcili garšīgas maizītes, smaida un parunājas ar katru pircēju. Dāsnu čeku saņēma arī otra C&L Super Serve darbiniece, kura bija pārdevusi Džekam laimīgo biļeti. Viņš pieņēma atpakaļ darbā nesen atlaistos 25 strādniekus. Vairāk nekā septiņi miljoni dolāru tika sadalīti starp trim mācītājiem, kuriem Džeka vērtējumā bijusi nozīmīga loma viņa dzīvē. Netālu no Harikenas ”Slavināšanas tabernākula” – nelielās, no sarkaniem ķieģeļiem būvētās baznīciņas ar baltu tornīti, ar kādām pilna Amerikas province, – viņš sāka celt jaunu, grandiozu dievnamu ar 500 vietām. Ar mērķi dot iespēju trūcīgiem rietumvirdžīniešiem atrast darbu, iegādāties pārtiku un saņemt izglītību, tika nodibināts Džeka Vitakera Fonds, kas gada laikā iztērēja 6 miljonus dolāru, palīdzot 400 cilvēkiem iekārtoties darbā, izsniedzot 500 dolāru vērtu kuponu katram no 200 skolas vecuma bērniem divās no nabadzīgākajām Rietumvirdžīnijas grāfistēm; piešķirot stipendijas nenoskaidrotam skaitam vidusskolēnu šajās pašās grāfistēs; katru mēnesi apmaksājot četras traktora piekabes ar pārtiku, kas izdalāma programmas Paēdiniet bērnus ietvaros; ieguldot līdzekļus Vinfīldas Veco ļaužu centra celtniecībā; ziedojot 10 000 dolāru štata Dabas resursu departamenta programmai Pabarojiet izsalkušos – runa bija par mednieku ziedotās brieža gaļas pārstrādi.

Taču tas nebūt nav viss

Kā laikraksta Washington Post žurnālistei Eiprilai Vitai, kura pērnā gada nogalē Rietumvirdžīnijā intervēja vairākus no šī stāsta varoņiem,¹ stāstījusi Brenda Higinbotoma, vai ik dienas C&L Super Serve stāvvietā dirnējuši vai veikaliņā grozījušies ļaudis, kas stundām ilgi pārcilājuši tur nopērkamās uzlīmes ar ASV karogu, paciņas ar košļājamo gumiju vai vītinātu bizona gaļu, darba cimdus un daiktus, kas, “autentiski atdarinot briežu trokšņošanu”, der to pievilināšanai. Kolīdz parādījies Džeks, viņš tika burtiski apbērts dažādiem sirdi plosošiem stāstiem – nav darba! vēzis pēdējā stadijā! bērns mirst! nav ko ēst! Bieži vien viņš aicinājis cietējus atnākt pie viņa uz biroju vai griezties fondā.

Drīz vien Džeks pārstāja braukt uz C&L Super Serve, lai pamielotos ar Brendas ceptajām maizītēm. Tad naudas prasītāji sāka zvanīt viņam uz mājām vai parādīties viņa durvjpriekšā. Nepanākuši savu, daži ķērās pie draudiem – “iedomājieties, piemēram, ka tiek nolaupīta jūsu sieva vai mazmeita...” Apsardzei Džeks noalgojis grāfistes policijas darbiniekus – viņiem tā bija lieliska izdevība nopelnīt no tiešā darba brīvajā laikā. Bez tam viņam nācās pieņemt darbā arī trīs cilvēkus, kuru pienākums bija atvērt un izskatīt lūgumrakstus (gada laikā to bija pāri par 55 tūkstošiem). Lai noskaidrotu, kuri bēdu stāsti ir autentiski, kuri ne, viņš griezās pēc palīdzības pie privātdetektīva. 2003. gada rudenī Džeka Vitakera Fonds paziņoja, ka nespēj tikt galā ar pārlieku daudzajiem lūgumiem pēc palīdzības un savu darbību pārtrauc.

Pārliecība, ka pasakainajai veiksmei, ko piedzīvojis viens cilvēks, vajadzētu izplatīties koncentriski kā apļiem no ūdenī iesviesta akmens, bija ne vienam vien. Eiprila Vita savā rakstā piemin, piemēram, Brendas meitu, kura, būdama bez darba, uzskatījusi, ka viņas “mā”, kura nu iedzīvojusies bagātībā, būtu jāuzdāvina viņai treileris un jauna mašīna. Brenda tā arī esot izdarījusi. Materiālu palīdzību pieprasījusi arī virkne citu radinieku, taču, neraugoties uz savu dāsnumu, visiem Brenda nav varējusi palīdzēt. Viena no viņas sešām māsām bijusi tik aizvainota, ka nesarunājas ar Brendu līdz pat šim laikam.

Izrādījās, ka nepatikšanu asti sev līdzi velk arī citas Vitakera dāvanas. Kādu dienu viena no Brendas kaimiņienēm smalkajā savrupmāju rajonā, kur viņa bija ievākusies Džeka dāvātajā plašajā mājoklī, pilsoniska pienākuma apziņā apbraukāja rajonu, iespraužot māju durvīs skrejlapas. Tajās bija no interneta izkopēts grāfistes policijas arhīvu fragments, kurā Brendas draugs, kas dzīvoja ar viņu kopā, identificēts kā nosacīti sodīts likuma pārkāpējs – pirms vairākiem gadiem, vēl pirms iepazīšanās ar Brendu, kurai tolaik nāca pie četrdesmit, viņam bija bijušas seksuālas attiecības ar nepilngadīgu meiteni. Brendai tas nebija nekāds noslēpums, taču viņa bija noskaņota iecietīgi: “Ak tu mūžs! Mēs tak katrs var savu reizi kļūdīties.” Tomēr ar jauniegūto kaimiņu reakciju viņa nebija rēķinājusies – piepeši, viņai ar draugu ejot garām, tika saukti iekšā mauriņā skraidošie bērni, kaimiņienes pārtrauca ar viņu sarunāties, bet vietējā veikalā viņa sev aiz muguras dzirdēja nosodījuma pilnu sačukstēšanos par to, kā “cilvēki te var nopirkt māju, gadiem ilgi sūri grūti strādājot un liekot centu pie centa”, kamēr viņai tā tikusi pasniegta “kā uz paplātes.” Brenda atzīst, ka pirmo reizi mūžā sajutusies kā īsts “baltais mēsls”, kas ar viltu ielavījies smalku ļaužu sabiedrībā.

Nepatikšanas

Ap to pašu laiku neskaitāmās ķibelēs sāka iekulties pats Džeks, kurš publikas acīs no Rietumvirdžīnijas cēlā varoņa vispirms pārtapa groteskā klaunā, bet galu galā nelietī, kas vainojams daudzās drāmās un traģēdijās.

Atklājās, ka dievbijīgais rietumvirdžīnietis ārpus baznīcas paradis visai regulāri iegriezties arī citās, ar kristīgo pasaules uzskatu visai nesaderīgās vietās, kuras tagad gluži kā magnēts velk viņa milzu naudas žūksni savā virzienā. 2003. gada martā viņš Skotdepo netālajā Krosleinsas pilsētiņā apmeklēja Tri-State Racetrack & Gaming Center, azartspēļu un kurtu sacīkšu centru – vizīte, kas beigusies ar trim apsūdzībām, ko pret viņu iesniegušas tiesā centra oficiantes. Vitakers, kurš esot bijis dzēris un, kamēr viņa glītā pavadone izmēģinājusi roku pie spēļu automātiem, viņām seksuāli uzmācies (vienai aizskāris krūtis un muguru, otrai – dibenu, trešās galvu vilcis sava klēpja virzienā). Neitrālu liecinieku nebija, Vitakers visu noliedza, taču, ņemot vērā tālāko notikumu gaitu, publika bija noskaņota oficiantēm ticēt.

Nākamās epizodes norises vieta ir Pink Pony bārs tai pašā Krosleinsā – balta vienstāva celtne ar spilgti rozā markīzi virs durvīm – sešas dienas nedēļā tur izģērbās un ap spīdīgiem stabiem kairinoši vijās profesionālas dejotājas, bet trešdienās bārs piedāvāja 50 dolārus jebkurai sievietei, kura būtu gatava kāpt uz baltās plastikāta skatuves un, skanot pašas izraudzītai mūzikai, publikas priekšā pakāpeniski atbrīvoties no apģērba. Gribētāju, kā runā, bijis daudz, un trešdienās jau labu gabalu no bāra nav bijis kur novietot mašīnu. Pēc laimesta saņemšanas Džeks mēdzis šad un tad tur iegriezties. Kā izteikusies Mistija Dona (Misty Dawn angliski nozīmē Dūmakainā Rītausma) Ārnolda, kas klubā pieskatīja, lai tur strādājošās četrdesmit dejotājas un viņu klienti uzvestos piedienīgi, parasti viņš ieradies kopā ar skaļu kompāniju un bijis devīgs ar dzeramnaudām, kuru dēļ dejotājas bijušas gatavas viņam piedot tieksmi palaist nagus, tomēr klubs pasācis piekomandēt Džekam īpašu miesassargu – meiteņu, ne viņa miesas sargāšanai. Laika gaitā viņš tomēr kļuvis aizvien neciešamāks – sākumā vienkārši puiciski dižojies: “Es esmu slavenais Džeks Vitakers! Kur aplausi?”, bet pamazām tas pārvērties par “Es esmu Džeks Vitakers! Jūs visi darīsiet, kā es teikšu.” Aizvien bravūrīgākā izturēšanās bijusi apgriezti proporcionāla viņa personīgajai higiēnai – ar katru reizi viņš izskatījies vairāk noplucis: “Viņš ieradās nonēsātā, saburzītā kreklā, netīrā cepurē. Skuvies nebija dienām,” atceras Mistija.

Un tā nu kādā vēlā augusta vakarā Džeks atkal ieradies papriecāties Pink Pony klubā, tad uz pāris stundām aizbraucis, bet, kad atgriezies, paziņojis, ka laukā pie kluba durvīm ar ieslēgtu motoru atstājis savu Lincoln Navigator, kura priekšējā sēdeklī esot vairāk nekā 500 tūkstoši dolāru skaidrā naudā. “Kādam vajadzētu viņu apzagt,” saskaņā ar policijas protokolu esot noburkšķējusi Mistija. Kluba bārmene policijai liecinājusi, ka dzirdējusi šo piezīmi un arī redzējusi, ka Mistija atver divas zilas zāļu kapsulas un to saturu ieber glāzē ar dzērienu, kas tad pasniegts Džekam, lai viņu iemidzinātu. Tālāk kluba menedžera palīgs Džefs Kaplingers, Mistijas draugs un viņas bērna tēvs, bet varbūt arī kāds cits, izgājis laukā, pārvilcis pār plaukstām piedurknes, lai neatstātu pirkstu nospiedumus, vadītāja pusē izsitis Džeka linkolna logu, paķēris diplomātu ar naudu un paslēpis to nezālēs aiz atkritumu tvertnes. Lai novirzītu no sevis aizdomas, viņš izsitis logu arī pats savam auto un izņēmis no tā stereo iekārtu, kuru policija, līdz ar Džeka naudu, arī atrada turpat nezālēs. Kā Mistija, tā Džefs noliedz jelkādu saistību ar šo laupīšanas mēģinājumu, taču viņiem – bez prastas naudaskāres – ir papildus motīvs: abi krāja naudu, lai uzsāktu savu, ar striptīzbāriem nesaistītu biznesu. Lai nu kā, vēl šobaltdien abi atrodas mājas arestā. Savukārt Pink Pony tika atņemta alkohola licence, kas nozīmēja klientu – un līdz ar to dzeramnaudu – trūkumu. Bez dzeramnaudām kailas nebija gatavas uzstāties ne tikai profesionāles, bet arī amatieres, un klubs vairs nespēja darboties ar pilnu jaudu. Pink Pony menedžeris Dons Springstīds apgalvo, ka šīs vienas epizodes sekas skārušas desmitiem cilvēku dzīves. Nav runa tikai par dejotājām: “Pavāri, menedžeri, dejotāju bērnaukles. Tad vēl tie ļaudis, no kuriem mēs pirkām alkoholu un pārtiku...”

Brendija

Kad laimesta gadadienā Džeku intervēja Associated Press, viņš sacīja, ka kopā esot iztērējis 45 miljonus – 14 miljonus, kā minēts, labdarībai un pārējo 31 – dažādu nekustamo īpašumu iegādei un attīstīšanai. Nē, vairāk laika ar ģimeni gan viņam neizdodoties pavadīt – viņš esot tik aizņemts kā nekad agrāk. Sieva esot stipri pagurusi no viņa slavas un daudzajiem diedelētājiem, tomēr visvairāk cietusi viņa mazmeita Brendija. Viņa gada laikā esot zaudējusi gandrīz visus draugus. Viņš atzina: “Viņiem jau vajag tikai viņas naudu, viņi nenovērtē viņas jauko raksturu. Nezinu nevienu sešpadsmitgadnieku, kas justos vairāk sarūgtināts.”

Par spīti traģiskajam fonam – tēvs, kas izdarīja pašnāvību, kad Brendija bija vēl pavisam maziņa, ar limfomu slimā māte –, Brendijas bērnība bija bijusi relatīvi bezrūpīga, jo lielu daļu laika viņa pavadīja pie vecvecākiem, kuri – un īpaši Po-Po – ļoti par viņu rūpējās. Kad agrīnajā bērnībā viņa, karnevāla kostīmā saģērbusies, devās pie kaimiņiem pēc Helovīna našķiem, līdzi vienmēr gāja Džeks – arī kostīmā. Tikko izkāpusi no skolas autobusa, viņa allaž zvanīja vectēvam, lai pastāstītu, kā viņai gājis skolā. Viņa spēlēja softbolu un samērā labi mācījās. Kaut arī trūkumu Brendija nekad nebija cietusi, pēc tam, kad Džeks laimēja loterijā, viņai parādījās daudz naudas. Ļoti daudz – reizēm pat pa pieciem tūkstošiem dienā. Baidoties par Brendijas drošību, ģimene izņēma viņu no vidusskolas. Līdz ar to viņa zaudēja vecos draugus. Taču parādījās jauna kompānija.

Reiz tīņiem pilnais auto (Brendijas piepildītais sapnis, kas drīz vien pārvērties miskastē uz riteņiem: pa grīdu un sēdekļiem mētājušies konfekšu papīri, tukšas pudeles, elektronikas un DVD iesaiņojumi, kā arī Brendijas daudzo simtdolāru banknošu atlikumi – saburzīti piecinieki, desmitnieki un divdesmitnieki, kas, kā stāsta aculiecinieki, braucot “laidelējās apkārt pa mašīnu un reizēm izlidoja pa logu”) apstājies pie kāda iepirkšanās centra četrdesmit piecas minūtes pirms tā slēgšanas. Daži esot devušies uz sporta preču veikalu, kur par Brendijas naudu iegādājušies krosenes un sporta tērpus 800 dolāru vērtībā, tad gājuši uz apģērbu veikalu pirkt “ko vien sirds kāro.” Ja Brendijai ar kādu no puišiem radušās tuvākas attiecības, viņa allaž iedevusi tam pusi no savas dienišķās kabatas naudas, bet puisis savukārt dalījies ar saviem draugiem. Dažkārt Džeka īrētā lidmašīnā visi devušies papriecāties uz Lasvegasu. “Mēs visi ieguvām no šīs situācijas,” saka Džeisī Šeivers, kura tēvam pieder neliels Exxon benzīntanks. “Reiz viņa man uzdāvināja briljanta auskarus – trīs karātu briljanti! – un vēl iedeva piecsimt dolāru.” Piecsimt dolārus un vairāk dienā Brendijas vectēvs maksāja zēniem, kas bija ar mieru uzņemties viņas šoferu lomu – un tādu, protams, netrūka. “Es braucu ar micubisi, ar Džeka kadilaku, tāpat arī ar viņa linkolnu,” uzskaita Smits.

Pērnā gada janvārī kāds izsita pie Džeka Skotdepo mājas novietotā linkolna logu un nozaga simttūkstoš dolāru. Vēlāk par šo noziegumu tika apcietināti trīs jauni puiši, kas bija piedalījušies Brendijas dienišķajās izpriecās. Viņiem visiem draud daudzi gadi cietumā.

Astoņas dienas pēc šīs zādzības, svētdienas pēcpusdienā, ceļu policija atrada Džeku sakņupušu pār kadilaka stūri šosejas ceļmalā, pret viņu tika izvirzīta apsūdzība par braukšanu dzērumā, taču viņš par to nelikās sevišķi satraukts: “Nu, man bijušas dažas grūtas nedēļas. Bet es neuztraucos, jo es varu visus pasūtīt... Es visiem saku, ka mana personīgā dzīve ir mana privāta lieta.” “Grūtajās nedēļās” viņš bija paguvis sarīkot kautiņu vienā bārā, citā – uzmākties bārmenei, piesolot viņai 10 tūkstošus dolāru, lai viņa izģērbtos līdz biksītēm un tamlīdzīgi.

Drīz vien kļuva zināms, ka viņa privātajā dzīvē eksistē vēl kāds personāžs – sieviete, vārdā Melisa Fārlija. Tas noskaidrojās 2004. gada 2. jūnijā, kad Fārlija izsauca policiju uz māju, kas pieder viņai uz Džekam Vitakeram – vai pareizāk, viņu kopīgajai firmai M&J Enterprises, kuras nosaukumā likti viņu abu vārdu pirmie burti. Māja atrodas Freiziersbotomā, netālu no Harikenas, aiz dzeloņstiepļu žoga, un tur, kā liecināja Fārlija, viņi abi “glabājuši drēbes un šad tad tikušies, lai, piemēram, kopā skatītos televizoru, sevišķi Soprano ģimeni.” Iepriekšējā dienā Fārlija bija spēlējusi azartspēles Tri-State Racetrack un vinnējusi – veselus 25 tūkstošus dolāru. Bet, kolīdz viņa pārkāpa mājas slieksni, no virtuves letes aizsega izlēca kāds bruņots vīrietis, kurš paziņoja, ka nevēloties viņu nogalināt, bet pieprasīja, lai viņa atdodot naudu. Fārlija tā arī darīja, vīrietis ātri aizbrauca viņas melnajā kadilakā, bet pārbiedētā sieviete steigšus zvanīja gan policijai, gan Vitakeram, kuru drīz vien gaidīja ierodamies – viņa baidījās, ka Džeks varētu vīrieti satikt pa ceļam un tikt nolaupīts. Šoreiz gan viss beidzās laimīgi – kadilaks iestiga dubļos simt metrus no mājas, kur to drīz vien uzgāja policija. Turpat netālu kūņojās arī neveiksmīgais laupītājs – kāds pensionēts mūrnieks no Floridas, kurš bija atbraucis uz Rietumvirdžīniju uzspēlēt azartspēles.

Džesijs

Nākamā reize, kad Vitakers un ļaudis ap viņu nokļuva sabiedrības uzmanības centrā, bija septembra vidus. Bija aplaupīta Vitakera Skotdepo māja – nauda un mantas simttūkstoš dolāru vērtībā – turklāt kādā no guļamistabām uziets līķis. Bez vardarbīgas nāves pazīmēm. Izrādījās, ka tas ir astoņpadsmitgadīgais Džesijs Džo Tribls. Džesijs bija kādu laiku intīmi draudzējies ar Brendiju – par spīti sava tēva iebildumiem. Tēvs, Džimijs Tribls, kuram pieder mazs uzņēmums, kur virpo beisbola nūjas, uzskatīja, ka “Džesijs vēl nezina, kas ir mīlestība. Viņam vienkārši patīk tas, ka viņai ir nauda,” un centās darīt visu, lai dēlu glābtu. Kad Džesijs negāja uz skolu un viņam pasliktinājās atzīmes, Džimijs atņēma viņam mašīnu. Kad Džesijs iekļuva avārijā, vadot slepus palienētu, neapdrošinātu auto, tēvs viņu nodeva policijai. Bet tad Džesijs aizbēga no mājām, lai būtu kopā ar Brendiju. Tā kā meitenes rīcībā bija tik daudz automašīnu un māju, tēvam dēlu atrast nenācās viegli. Beidzot šerifa palīgs viņu informēja, ka Džesijs dzīvo Beklijas pilsētiņā, kādā Džekam piederošā mājā ezera krastā. “No mājām viņš aizgāja, nepaņēmis līdzi pat apakšveļu,” stāsta Džimijs. “Viņa sapirka viņam drēbes, visādus smalkus kreklus un bikses, un kurpes. Es tak ar to nevarēju sacensties... Kā gan lai es konkurētu ar tādu naudu.”

Tomēr, kā par brīnumu, pēc kāda laiciņa Džesijs atgriezās mājās. Tēvs viņu pieķēra nakts vidū lienam pa logu istabā. Džesijs licies iereibis un gauži raudājis – Brendija viņu pametusi. Tēvs un dēls sirsnīgi izrunājušies, un uz rīta pusi Džesijs jau apsolījis nokārtot mācību parādus. Savu solījumu viņš turēja un vasarā sekmīgi pabeidza vidusskolu. Savukārt Džimijs, gribēdams ļaut dēlam mazliet nopelnīt, pieņēma viņu darbā savā beisbola nūju darbnīcā. Džesijs apsvēris iespēju līdzīgi brālim pieteikties militārajā dienestā. Bet 15. septembrī, Džesijs aizņēmās divus dolārus, lai nopirktu ko ēdamu tuvējā Dairy Queen ieskrietuvē, un aizgāja no darbnīcas, sacīdams tēvam, ka nākamajā dienā atnāks pēc algas. Taču viņš tā arī neatnāca.

Pēc divām dienām darbnīcā iegriezās Džimija brālis un pastāstīja, ka Džeka Skotdepo mājā atrasts miris kāds jauns puisis. Izskatoties pēc pārdozēšanas. “Džimij,” brālis klusi sacījis, “viņi domā, ka tas varētu būt Džesijs.” Džesija miršanas apliecībā teikts, ka viņš miris no oksikodona, metadona, meperidīna un kokaīna pārdozēšanas. Sakarā ar šo notikumu pirmo reizi publiski tika apspriesta varbūtība, ka arī Brendija lieto narkotikas.

Tas jau sen nebija noslēpums viņas draugu kompānijā. Šeivers žurnālistiem izteicies, ka Brendija daudzkārt smēķējusi kreku viņa klātbūtnē. Bez tam viņa arī dūrusies. “Un tikai viņai bija tik daudz naudas, lai nopirktu tik daudz narkotiku,” viņš sacījis Džesija nāves sakarā.

Taču no policijas viedokļa, viens no vainīgajiem – ne Džesija nāvē, bet mājas aplaupīšanā – bijis pats Šeivers. Novērošanas kameras fiksējušas, ka viņu līdz ar diviem jaunekļiem mājā ielaidusi kāda persona (tās identitāte netiek atklāta), bet vēlāk reģistrējušas, kā viņi māju atstāj pilnām rokām. Pārējie divi pat atgriezušies vēl pēc pāris stundām, iegājuši mājā pa aizmugures durvīm un iznesuši vēl daudzas mantas.

To visu Džesija Tribla tēvam stāstījusi viena no izmeklētājām seržante Lisa Ārtura. “Bet vai nav dīvaini,” viņš saka. “Piecpadsmit minūtes viņa man klāsta, cik svarīgi bijis atgūt Vitakeram nozagtās mantas. Nu, labi. Tam vīram ir 113 miljoni un viņiem rūp viņa īpašumi. Viņa piecpadsmit minūtes stāsta man, kā viņi viņus noķēruši, kā viņi bijuši redzami videolentē. Bet es viņai teicu, “Lisa, bet vai jums drīzāk nevajadzētu mēģināt tikt skaidrībā, kurš atstāja tur guļam līķi?”

Džeisī Šeivers un viens no abiem pārējiem aizdomās turētajiem apgalvo, ka mājā viņi ieradušies pēc Brendijas uzaicinājuma, ka viņa bijusi tā, kas atvērusi durvis. Neko viņi neesot zaguši – Šeiveram Brendija esot atļāvusi paņemt drēbes. Viņa esot smēķējusi kreka pīpi un uzvedusies ļoti dīvaini – krāvusi kaudzēs drēbes, metusi tās mašīnā, ik pa brīdim skatījusies laukā pa logu. Kad abi puiši uzgājuši Brendijai līdzi uz guļamistabu, viņi ieraudzījuši gultā uz mutes guļam Džesiju. Šeivers esot gribējis viņu pamodināt. Taču Brendija teikusi, lai liekot Džesiju mierā – viņš vairākas naktis neesot gulējis. Un tad viņa no mājas aizgājusi, atstādama puišus vienus. “Man liekas, tas viss bija izplānots jau iepriekš,” uzskata Šeivers. “Viņa gribēja to nogrūst uz mums. Viņa negribēja, lai mēs Džesiju modinām, jo zināja, ka viņš nemodīsies.”

Policija līdz šim atteikusies publiskot videolentes, kas varētu šos apgalvojumus apstiprināt vai atspēkot. Policija arī neizmeklē Džesija nāvi, jo tur neesot ko izmeklēt. “Es nezinu nevienu gadījumu, kur cilvēks nebūtu pārdozējis pats uz savu roku,” žurnālistei Eiprilai Vitai skaidrojis šerifa vietnieks Dž. V. Deilijs.

Taču Džimiju Triblu tas nepārliecina. Viņš uzskata, ka izmeklētāji, kuri strādā pie šīs un citām ar Džeku Vitakeru saistītām lietām nevar būt objektīvi, jo tieši viņus Vitakers algojis kā privātu drošības dienestu.

Beigas

Kad Eiprila Vita novembrī lūkojusi tikties ar Brendiju Harikenas mājā, kur viņa reizēm uzturējās, durvis atvērusi nevis tā meitene, kura starojusi blakus savam Po-Po daudzajos televīzijas kadros un laikrakstu fotoattēlos, bet pavisam cita būtne. Šī Brendija bijusi saburzīta un izspūrusi. Drēbes nokarājušās. Vaigi iekrituši. Viņai aiz muguras bijusi redzama haotiska istaba – mēbeles izgrūstītas uz visām pusēm, atvilktnes izrautas, sienas klātas ar grafiti. “Runājiet ar manu advokātu!” viņa uzkliegusi un aizcirtusi durvis. “Vācieties! Es saukšu policiju!”

9. decembrī Džeks Vitakers ziņoja policijai, ka viņa mazmeita pazudusi bez vēsts.

Pēdējos mēnešos Brendija bija pastāvīgi nākusi uz Džeka biroju pēc dienišķā čeka (Vitakers apgalvo, ka Brendija strādājusi viņa firmā – “izsniedza algas čekus, pārbaudīja rasējumus un veica citus pienākumus” – un nedēļā saņēmusi mazliet vairāk par divtūkstoš dolāriem). Tagad viņa jau labu laiku nebija rādījusies.

Kāds no Brendijas draugiem, Brendons Kroužers, policijai liecināja, ka pēdējo reizi viņu redzējis savā dzīvesvietā – visai nolaistā mājā, ap kuru mētājas daudzu automašīnu vraki. Brendons esot aizmidzis, tad pamodies un konstatējis, ka Brendija ir prom. Taču pie mājas joprojām stāvēja viņas auto.

“Mums nav nekādu pieturas punktu,” šerifa vietnieks Deilijs sacīja žurnālistiem. Visas sešas viņai piederošās automašīnas bija uz vietas. Baumoja, ka Brendija nolaupīta, taču par to nekas neliecināja. Džūela Vitakere jau labu laiku nedzīvoja kopā ar vīru. Ap Pateicības dienas laiku abi bija mēģinājuši izlīgt, taču dažas dienas vēlāk Džeks alkohola reibumā iebrauca šosejas betona valnī, kas norobežo pretējo virzienu satiksmes plūsmas un atteicās pakļauties elpas pārbaudei. Mašīnas salonā policija uzgāja 117 tūkstošus dolāru, bet Džekam zābakā – pistoli. Pēc šī notikuma Džūela nomainīja mājas atslēgas.

“Es vēlētos, kaut toreiz būtu to biļeti saplēsusi,” Džūela izmisusi atzinās galvaspilsētas Čārlstonas laikraksta reportierim. Tās dēļ esot sabrukusi viņas laulība. Tās dēļ pazudusi mazmeita.

20. decembrī, gandrīz precīzi divus gadus pēc tam, kad Džeks bija iegādājies liktenīgo biļeti, policija atrada Brendiju Kroužeru mājas teritorijā. Viņa bija mirusi. Līķis bija ietīts plastikātā un nolikts aiz veca busiņa. Stīvs Kroužers, Brendona tēvs, žurnālistiem sacīja, ka nezina, kādos apstākļos Brendija mirusi un cik ilgi viņas līķis atradies viņa īpašuma teritorijā. Brendons apgalvoja, ka Brendija pārdozējusi un viņš “sagājis sviestā”. Tajā pašā nedēļā ar vēzi bija mirusi Kroužera paša meita – varbūt ar to izskaidrojams fakts, ka Brendijas līķis bija nogulējis tikai pārsimt soļu no mājas ieejas turpat vai divas nedēļas.

Brendijas bēres tika sarīkotas Ziemsvētku vakarā. Džeks un Džūela sēdēja viens otram līdzās un klausījās, kā tiek pieminētas 17 lietas, ko Brendija mīlējusi – viena par katru viņas dzīves gadu. To skaitā: Po-Po, citi ģimenes locekļi, iepirkšanās, mobilais telefons, rozes un repere Nellija. “Es nezināju, ka nekas neremdēs manas sāpes,” ierakstā skanēja reperes balss.

Epilogs

Savas sāpes ir remdējusi Brenda Higinbotoma – viņa nomainījusi smalko māju pret mazāku, draudzīgākā rajonā, un joprojām cep maizītes C&L Super Serve. Džipu viņa pārdevusi un uz darbu iet kājām.

Mistijai un Džefam joprojām nav uzrādīta apsūdzība, taču no mājas aresta viņi netiek atbrīvoti. Pink Pony darbojas uz pusslodzi un cenšas atgūt alkohola licenci.

Pret Džeku Vitakeru celtas vairākas civilprasības (Tri-Star centra oficiantes), vienā krimināllietā (par uzbrukumu kāda bāra menedžerim) viņš atzinis sevi par vainīgu, šobrīd no jauna tiek izmeklētas abas lietas, kas saistītas ar viņa braukšanu dzērumā – iespējams, ka iepriekšējā izmeklēšana, kuras rezultātā viņa vaina netika konstatēta, policistu interešu konflikta dēļ nav bijusi objektīva. 12. martā Vitakeru iesūdzēja tiesā arī Džesija Tribla tēvs, balstoties uz to, ka Vitakers nav pietiekami labi pieskatījis savu nepilngadīgo mazmeitu, kura bijusi zēna nāves tiešā vaininiece, jo, kā teikts apsūdzībā, viņa aktīvi “atbalstījusi un veicinājusi Džesija Tribla narkotiku lietošanu.”

“Es būšu miris un ellē, iekams viņš no manis dabūs kaut centu,” līdz šim bijusi Vitakera reakcija. “Viņa dēls patiesībā pirka narkotikas manai mazmeitai.” Vitakers arī uzskata – un apgalvo, ka to pierāda līdz šim nepubliskotie sekcijas rezultāti –, ka Brendijas organismā nav bijis pietiekami daudz narkotiku, lai tās izraisītu nāvi. Esot konstatēti arī četri šļirces dūrieni, bet Brendija taču neesot bijusi spējīga pati sev iedurt. Viņš plāno pieprasīt mazmeitas nāves apstākļu izmeklēšanu. Un vēl viņš vēlas izveidot Rietumvirdžīnijā rehabilitācijas centru gados jauniem narkomāniem, lai viņiem nebūtu jāmeklē palīdzība ārpus štata robežām – izrādās, Brendiju viņš bija sūtījis ārstēties vairākkārt.

Bet citādi – citādi viņam neesot vairs, kam dzīvot. “Viņa bija mana dzīve, saprotiet taču,” viņš apgalvo. Brendijas nāvē vainojami viņas draugi un narkotiku tirgotāji, bet Vitakeru laulības iziršanā – prese. “Es neesmu nekāds pleibojs,” viņš saka. Vienu brīdi viņš esot apsvēris iespēju no Rietumvirdžīnijas aizbraukt un uzsākt jaunu dzīvi citur. No šāda soļa Džeku atrunājis Rietumvirdžīnijas gubernators.

Kad jautāju kādam Rietumvirdžīnijas draugam, kurš, starp citu, arī cēlies no skotiem, vai viņš piekrīt tiem, kuri apgalvo, ka Vitakers ir dzīvs apstiprinājums visiem nicīgajiem aizspriedumiem, stereotipiem un anekdotēm par rietumvirdžīniešiem, viņš bija pārsteigts. “Bet viņš taču uzvedas kā īsts teksasietis! Paskaties kaut vai, kā viņš ģērbjas! Nē, rietumvirdžīnieši tik daudz nerunā un neplātās, viņi ir noslēgti, mazrunīgi un praktiski cilvēki.”