Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
BBC News, 2007. gada 12. oktobrī
Nupat kā Holandē grasās aizliegt sēnes – ne jau visas, tikai tās, ko ļaudis iegādājas, ēd un skatās sapņus. No vienas puses tas nav slikti, jo tāpat labi zināms, ka viss, kas ir par maksu, ir par dārgu, un, ja kāds tās sēnes grib, lai taču iemanās izaudzēt pats. Vai arī dodas uz kādu pļavu un salasa, cik vien vēlas, ja vien dzīvo tādā vietā, kur tās sēnes aug, vai arī izdomā kaut ko citu, nu un tādā garā. Aizliegums vienmēr rosina prāta darbību un izmanību. Aizliedzēji tās nosaukuši par maģiskajām sēnēm, un tādēļ arī aizliedz. Neviens gan īsti nav aprēķinājis maģijas daudzumu tajās sēnēs, bet kaut kāda maģija jau tajās ir, jo sēņu ēdāju rīcība izvēršoties neprognozējama. Lasīju, ka šī neprognozējamība izpaudusies kā lēkšana no n-tā stāva balkona un braukšana ar automobili pa kempingu, kur teltīs gulējuši cilvēki. Iespējams, ka līdzīgu rīcību varētu izprovocēt arī tādas nevainīgas nodarbes kā reliģiska pasākuma apmeklēšana, arbūza pārēšanās vai divlitrinieka baudījums parciņā. Taču to nez kādēļ neviens negrasās aizliegt, kaut gan likumdošana paredz zināmus ierobežojumus attiecībā uz alu (akcīze) un reliģiju (organizācijas reģistrācija). Pārsvarā tiek ēstas tās sēnes, kurās atrodamas tādas vielas kā psilocibīns un psilocīns, triptamīnu grupas alkaloīdi, kuriem piemīt halucinogēna iedarbība. Šo vielu kombinācijas daudzās etniskās grupās lietotas meditatīviem un rituāliem nolūkiem. Sēnes kalpoja par savdabīgu katalizatoru, pasteidzinot mīta izritināšanos un īstenošanos prāta plašumos. Rituālas darbības patiešām ir neprognozējamas – kaut vai ja iedomājas, kas varētu notikt, ja seni indiāni mīti iemājo tāda īpatņa galvā, kura kultūras pieredze aprobežojas ar alus un Holivudas filmu baudīšanu. Tāds no sēnēm paliktu nevis viedāks, bet dumjāks. Un tā notiktu (un patiesībā jau notiek) ne reizi vien, ka sēnes pamazām jau sākušas izrīkot cilvēkus. Sēnes patiesībā nav ne cilvēks, ne augs. Kaut kur pa vidu rosās savā nodabā. Un cilvēku sugas attiecības ar sēnēm jau arī nav tās labākās, lai atminamies kaut vai ikgadējos vasaras un rudens karus, kad divkāji, bruņojušies ar nažiem, kāri metas iekšā mežā, slaktējot sēnes, ka micēlijs un gļotas vien šķīst. Viens otrs sēņotājs dabū galu, apēdot mušmiri vai ko tamlīdzīgu, taču ar to sēnēm ir par maz, tālab viņas nolēmušas izprovocēt vispārēju sēņošanas aizliegumu, lai neviens vairs mežā nespertu ne kāju, lai mazās galviņas netiktu atdalītas no rumpīšiem, lai valdītu miers, nevis nažu un groziņu genocīds. Sēnēm ir divējāda un provokatīva daba, ko raksturo binārā opozīcija ēdams/ neēdams. Pēdējās it kā noliedz pašas sevi, veicinādamas piesardzīgu attieksmi arī pret ēdamajām. Civilizētas Patērētāju kultūras ietvaros pieļaujami un legāli ir ēst tikai veikalā nopērkamas sēnes. Ikviens, kurš slamstās pa mežu un pārnesto pēc tam patērē, vienalga vai tās būtu baravikas vai iezilganas suņusēnes, pats par sevi ir bīstams un aizliedzams. Šādā kontekstā sēņu aizliegums ir iespējams tikai klasiskajās Rietumeiropas zemēs, un spēks paliek Austrumeiropā, tostarp Latvijā, jo šeit šāds aizliegums nestrādā – pārāk daudz ir cilvēku, kuri metas sēņu karos kā tādi burvji vai šamaņi. Un galu dabū tikai retais. Vēl jo vairāk – varētu apgalvot, ka sēņu aizliegšana ir pašu sēņu plāns. Sākotnēji tās vēlējās paglābt tikai savu ādu, bet drīzi vien būs redzams patiesais plāna izvērsums. Vai ievērojāt, ka tiek aizliegtas tieši sēņu maģiskās īpašības. Drīzi vien aizliegums tiks attiecināts uz visu, kas raksturojams kā maģisks vai transcendentāls. Tā ir, un tā būs.