Seksuālā antropoloģija

Seriāls “Sekss un lielpilsēta” nozīmē 94 trīsdesmit minūšu sērijas, kas uzņemtas laikā no 1998. līdz 2004. gadam pēc amerikāņu televīzijas kanāla HBO pasūtījuma. Tā pamatā ir Kendisas Bušnellas grāmata ar identisku nosaukumu, kura savukārt veidota no autores slejām laikrakstam “New York Observer”.

Vēl pirms grāmatas iznākšanas ar Kendisu iepazinās TV producents Darrens Stārs un, saņēmis viņas piekrišanu, sāka darbu pie scenārija šī krājuma televīzijas versijai. Topošā seriāla centrā bija trīsdesmitgadīga Ņujorkas žurnāliste Kerija Bredšova, kas raksta tādu kā antropoloģisko pētījumu atskaiti par sava vecuma neprecētu sieviešu seksuālo uzvedību pavisam konkrētā medību areālā – Manhetenas rajonā. Viņas pētījumu objekti ir viņa pati un trīs draudzenes Samanta, Šarlote un Miranda – mūsdienīgas, emancipētas, materiāli nodrošinātas savu seksuālo vajadzību apmierinātājas. Kopš pirmās sērijas parādīšanās uz ekrāniem seriāls ir kļuvis par kulta filmu, “visu laiku skandalozāko televīzijas šovu”, “neskaitāmu balvu un godalgu ieguvēju”, “precīzu sava laika kultūras atspoguļojumu”  un arī par zinātniskās analīzes objektu – rakstu un pētījumu bibliogrāfija par šo tēmu jau pirms diviem gadiem pārsniedza simtu. Sociologi, antropologi, kulturologi, semiotikas, kino un modes teorētiķi, politologi un, protams, seksologi ir pievērsuši uzmanību šim seriālam ne vien kā pārliecinošam konkrētu procesu atspoguļojumam, bet arī kā sociālai parādībai, kas būtiski ietekmējusi priekšstatu un vērtību sistēmu ne vien Ņujorkā, bet nu jau arī visā pasaulē. Grāmata “Lasot “Seksu un lielpilsētu””ir piecpadsmit dažādu nozaru zinātnieku un augstskolu pasniedzēju rakstu krājums, kas iznācis uzreiz pēc seriāla sestās sezonas beigām.

 Jaunā ģimene

Fokusgrupu aptaujās atklājies, ka skatītāji seriālu uztver ļoti atšķirīgi. Uz jautājumu, kāda ir tā pamattēma, vienā vecuma grupā tiek minēta ideālā vīrieša meklēšana, citā – sieviešu draudzība, taču seriāla veidotāji kopš paša sākuma konsekventi uzturējuši arī seksuālo attiecību tēmu. Ne velti seriāls pirmo reizi rādīts kodētā kanālā, kas ļāvis parādīt visai atklātas seksa ainas, kuras nebūtu iedomājamas publiskā televīzijā.

Astrīda Henrija, angļu valodas un sieviešu studiju profesore Svētās Marijas universitātē Indiānas štatā, pievērš uzmanību tā dēvētā “trešā viļņa feminisma” izpausmēm seriāla veidotāju ideoloģijā. Jaunā pozīcija ir, ka mūsdienu sievietes vecumā no divdesmit līdz trīsdesmit gadiem nepazīst pasauli bez feminisma kustības un pavisam citādi nekā iepriekšējās paaudzes uztver savu seksualitāti. Feministe Bonija Douva grāmatā “Praimtaima feminisms” apgalvo, ka “situāciju komēdijas vienmēr ir pievērsušas uzmanību sieviešu jautājumam un tieši šajā žanrā 70. gados pirmoreiz parādās varones feministes tēls”. Parasti šādos seriālos viena no varonēm uztur feministisku pozīciju un diskusijās ar pārējiem varoņiem aplūko dažādas sociālās problēmas. “Seksā un lielpilsētā” šādas galvenās varones ir četras sievietes, kas pārstāv četrus dažādus sieviešu tipus un piedāvā atšķirīgus risinājumus neprecētas sievietes rīcībai noteiktās situācijās, tādējādi nojaucot ierasto pretstatījumu “feminisms un antifeminisms”. Viņām vairumā gadījumu vairs nav jāizcīna sieviešu līdztiesības kauja, viņas ir pārtikušas un veiksmīgas Manhetenas iedzīvotājas, kas pavada brīvo laiku, iepērkoties prestižāko zīmolu veikalos un risinot problēmas, kas apgāž ierastos priekšstatus par Maslova vajadzību piramīdu. Viena no būtiskām jaunās paradigmas iezīmēm, ir tā, ka tiesības uz seksuālo apmierinājumu ir neapšaubāmas, orgasms ir atzīts par nepieciešamību, turklāt apspriežamu un izvērtējamu tikpat brīvi un atklāti kā Dolce&Gabbana veikala preču sortiments. Teju vai ikvienā sērijā tiek uzsvērta sieviešu solidaritāte – viņu iknedēļas rituāls ir kopīgas sestdienas brokastis: kafija, omlete un “ļoti personisks deserts”, kas uzsver viņu individuālās atšķirības. Lai arī kas notiktu sērijas laikā, tās beigās visas četras varones ir atkal kopā un laimīgi smejas. Otrās sezonas 15. sērijā galvenā varone Kerija pamet savu draugu brīdī, kad viņš pusdieno ar vecākiem, lai nenokavētu tikšanos ar draudzenēm. Aizkadra balss secina: “Svarīgākais cilvēka dzīvē ir ģimene... Beigu beigās tu vienmēr atgriezies mājās pie ģimenes. Reizēm tā ir ģimene, kurā tu esi piedzimis, bet reizēm – ģimene, kuru tu pats esi sev radījis.” 20. gadsimta situāciju komēdiju centrā bija laimīgās ģimenes tēls, lai arī cik smieklīga vai dīvaina šī ģimene būtu, tas bija tradicionālais ģimenes modelis. Pirmais solis šī stereotipa izjaukšanā tika sperts seriālā “Draugi”, kur ģimene ir visai elastīgs abu dzimumu vienaudžu kolektīvs. Šajā gadījumā Kerija ar ģimeni nepārprotami saprot savas neprecētās draudzenes. Galveno varoņu bioloģiskās ģimenes seriālā tiek pieminētas ārkārtīgi reti, bet radinieki tajā vispār neparādās. Vēl vairāk – daudzās sērijās tiek uzsvērta ideja, ka platoniska sieviešu draudzība, iespējams, ir svarīgāka par seksu un romantiskām attiecībām ar vīrieti. Brīdī, kad viena no varonēm Šarlote ir (īslaicīgi) precējusies, viņa saka: “Mēs varētu kļūt par ideālajām partnerēm viena otrai... Tad vīrieši būtu tikai tādi jauki džeki, ar kuriem iespējams izklaidēties.” Un Samanta viņai atbild: “Nu ko, nav slikts plāns.”

Orgasms un vara

Seriāls attēlo paaudzi, kas ir izaugusi ar izvēles brīvības apziņu. Ar šo izvēles brīvību pirmām kārtām tiek saprasta brīvība izvēlēties dzīves modeli, šaurākā nozīmē – precēties vai neprecēties. Tas ir centrālais jautājums ne vien trešā viļņa feminisma diskursā, bet arī seriālā. Kādā no sērijām, kurā tiek apspriesta laulību iespējamība, Keriju pārņem nelabums brīdī, kad viņa atrod sava drauga somā saderināšanās gredzenu. Viņš Keriju bildina un tas izraisa jaunu vemšanas lēkmi. Vēlāk, kad Kerija ar draudzeni ienāk veikalā, lai pielaikotu līgavas kleitu, viņas ķermenis pārklājas ar izsitumiem. Taču šī alerģiskā reakcija nav tik daudz vērsta pret pašu laulības ideju, bet gan pret stereotipiem, kas definē tradicionālu heteroseksuālas sievietes stāvokli: “Ja tu līdz 30 gadiem neesi precējusies un dzemdējusi bērnu, tu esi nolemta vientulībai un izmisumam.” Svarīgākā diena Kerijas dzīvē ir nevis laulības, bet gan viņas grāmatas iznākšana. “Ir kāda diena, par kuru sapņo pat visciniskākā sieviete Ņujorkā. Viņa aizver acis un iztēlojas krāšņos tērpus, fotogrāfus, tostus un savu draugu prieku par to, ka viņa beidzot ir atradusi savu... izdevēju. Tā ir diena, kurā notiek ballīte par godu viņas pirmās grāmatas iznākšanai.” Manhetenas sievietes ir iekarojušas savu vietu starp vīriešiem un nedomā no tās atteikties.
Šī stāvokļa atribūti ir karjera, nauda un sekss. Seriāla varoņu seksuālie piedzīvojumi un biežā partneru maiņa ne uz mirkli netiek uztverti kā samaitātības vai pagrimuma izpausme.
Ešlija Nelsone, kas aizstāvējusi disertāciju par tēmu “Vientuļās sievietes televīzijā”, pievērš uzmanību tam, ka Kerija Bredšova ir pilnīgs pretstats savai vārda māsai – Māsai Kerijai no Teodora Dreizera romāna. Karjera, nauda un sekss, kas pazudina jauno meiteni 19. gadsimta Čikāgā, vairs nespēj kaitēt vientuļai sievietei jaunās tūkstošgades Ņujorkā. Savu seksuālo brīvību viņa uzskata par tādu pašu iekarojumu kā politiskās tiesības. Seriāla “Sekss un lielpilsēta” varones ir pārliecinātas, ka sievietei ir pienākums būt seksuāli apmierinātai. Tā ceturtās sezonas 8. sērijā Samanta krīt panikā, jo nav spējusi sasniegt orgasmu.

Samanta: Es pazaudēju orgasmu.

Kerija: Kur? Atstāji taksī?

Šarlote: Kādā nozīmē pazaudēji?

Samanta: Tādā nozīmē, ka es nupat drāzos divas stundas no vietas un bez rezultātiem.

Kerija: Tā gadās. Reizēm tas vienkārši neatnāk.

Samanta: Pie manis tas atnāk vienmēr.

Šarlote: Ikreiz, kad tu nodarbojies ar seksu?

Kerija: Viņa pārspīlē. Pasaki taču, ka tu pārspīlē!

Samanta: Nu, godīgi sakot, pāris reizes sākumā man vajadzēja patrenēties, taču tagad – jā, ikreiz, kad es atnāku uz ballīti ar nolūku pabeigt to gultā, es vienmēr novedu to lietu līdz galam.

Šarlote: Sekss var būt jauks arī bez orgasma.

Samanta: Tās nu gan ir pilnīgas blēņas.

Kerija: Tieši tā.

“Sekss un lielpilsēta” uzstāj, ka sievietes orgasms ir viņas fundamentālas tiesības un neatņemama seksa sastāvdaļa. Seriāls definē jaunu heteroseksualitātes izpratni, pretstatot to agrākajai, kurā ar vārdu “sekss” tika apzīmēts tas, ko aktīvs vīrietis dara gultā ar pasīvu sievieti. Jau pirmajā sērijā ir vērojama zīmīga aina – Kerija satiekas ar savu bijušo mīļāko, viņš apmierina viņu orāli un, tiklīdz sasniegusi orgasmu, Kerija pieceļas un aiziet. Aizkadra balss komentē: “Aizejot es jutos stipra, varena un apbrīnojami dzīva.”

 Pomoseksualitāte

Samanta seriālā ir visaktīvākā un pārliecinātākā seksualitātes robežu paplašinātāja. Viņa ne vien maina partnerus, bet arī izmēģina visdažādāko seksuālo praksi, ne uz brīdi nesamulstot homoseksuālu un transseksuālu sakaru priekšā. “Lesbiete – tas ir tikai zīmols. Kā Gucci vai Versace. Runa nav par to, vai es esmu lesbiete vai neesmu. Marija ir satriecoša sieviete,” tā Samanta izstāsta draudzenēm par savu jauno romānu ar sievieti. Starp citu, šīs attiecības kļūs par visilgstošākajām viņas pieredzē, vismaz – seriāla aplūkotā laika periodā. Savas visēdāja ideoloģijas pamatojumam Samanta izmanto seksa teorētiķes Kerolas Kvīnas ieviesto terminu “pomoseksuāls” – apzīmējumu situācijai, kurā sabiedrība pazīst un ir akceptējusi gan heteroseksuālus, gan homoseksuālus sakarus un nenodala tos. Gluži tāpat kā bagātas sievietes “pienākums” ir iepirkties dārgākajos veikalos, seksuāli atbrīvotas sievietes pienākums ir izmēģināt dažādus seksa veidus. Zīmīgi, ka seriālā homoseksuāli sakari tiek attēloti kā parodija par heteroseksuāla dzimumakta klišejām no tradicionālās pornoindustrijas – Samantas draudzene Marija orgasma brīdī “beidz” Samantai tieši sejā, šādi paplašinot sieviešu seksualitātes atainojuma robežas popkultūrā. Seriāla kritiķi indīgi piezīmē, ka tā veidotāji Darrens Stārs un Patriks Kings paši ir geji, tāpēc izmanto savu daiļdarbu noteiktu uzskatu propagandai, taču no sociālās antropoloģijas viedokļa tas vairs nav svarīgi – “Sekss un lielpilsēta” ir kļuvis par tik ietekmīgu ideoloģisku ruporu, ka tajā paustie uzskati jau uzskatāmi par sociālu realitāti.

Publiskais sekss

Sjūzena Zīgere, angļu literatūras pasniedzēja Kalifornijas universitātē, pievērš uzmanību tam, ka seriālā “Sekss un lielpilsēta” tiek postulēta jauna veida pilsoniskā attieksme – seksualitāte no privātās dzīves sfēras tiek pārcelta sabiedriskā pienākuma un sabiedriskās atbildības jomā. Būt seksuāli brīvam un apmierinātam ir ne vien tiesības, bet arī sava veida pienākums tajā sabiedrībā, kas, vismaz ārēji, ir atrisinājusi daudzus citus politiskos jautājumus. Dzīve Ņujorkas polisā ir saistīta ar nemitīgu savas personiskās neatkarības nostiprināšanu – jau kopš 20. gadsimta sākuma Ņujorka tikusi uztverta kā zināms pretstats pārējai Amerikai. Cilvēki ieradās Lielajā pilsētā, lai varētu tur būt tādi, kādi viņi vēlas būt, pretstatot savu individualitāti tradicionālajām un nereti puritāniskajām amerikāniskajām klišejām. Mūsdienu ņujorkieši nostiprina savu neatkarību finansiāli un seksuāli, paceļot šīs divas personiskās dzīves sfēras publiskā līmenī. Zīmīgi, ka pēc 11. septembra traģēdijas iepirkšanās kļuva par vienu no patriotisma izpausmēm – iepērkoties Prada veikalā, patērējot vairāk, nekā tas būtu nepieciešams, ikviens varēja spēcināt nacionālo ekonomiku, turklāt šim pilsoniskās līdzdalības aktam nebija vajadzīga izskaidrojošā kampaņa, ikviens pilsonis to saprata un pieņēma uzreiz, jo bija pieradis uztvert iepirkšanos kā personiskās brīvības izpausmi. Arī seksualitātes sfērā pilsoniskā attieksme tiecas pārkāpt privātuma robežas. Seriālā sekss tiek apspriests, tas notiek līdzās, uz ielas, kaimiņos, galvenā varone par saviem un savu draudzeņu seksuālajiem piedzīvojumiem raksta laikraksta slejās un izdod grāmatu – nepārprotami uztverot savu rīcību kā pilsonisku pienākumu. No vienas puses, tā ir sieviešu solidaritātes izpausme – runāšana par seksuālām problēmām palīdz vieglāk tikt ar tām galā. Ne velti draudzeņu sarunas pie kafijas tases dažkārt izskatās pēc anonīmo alkoholiķu vai savstarpējās palīdzības grupu sanāksmēm – viena no viņām izstāsta par savu problēmu, bet pārējās sniedz padomus vai praktisku palīdzību un sērijas beigās ikviena problēma tiek atrisināta. Taču “trešā viļņa” feminisms vairs nav slēgtas sieviešu kopienas iekšējā lieta, seksuālā atbrīvotība tajā tiek uztverta arī kā pienākums pret citām sabiedrības grupām – gejiem, lesbietēm, nacionālām minoritātēm vai citas ādas krāsas pārstāvjiem, galu galā, arī pret vīriešiem. Seksuāli neapmierināta sieviete kļūst par bīstamu sabiedrības locekli, aprobežota seksuālā pieredze var kļūt par iemeslu asociālai uzvedībai, neiecietībai pret atšķirīgiem šīs sabiedrības locekļiem. “Sekss un lielpilsēta” vairs neaizstāv geju un lezbiešu tiesības pastāvēt kā nošķirtai un patstāvīgai kultūras grupai, viņi tiek aktīvi integrēti kopējā Ņujorkas ainavā. Dažkārt tas tiek parādīts klaji ilustratīvi – kādā sērijā Samantu sanikno transseksuālu prostitūtu trokšņošana uz ielas pie viņas dzīvokļa. Dusmu iemesls ir tas, ka troksnis traucē nodarboties ar seksu viņai pašai, taču, konfliktam pieaugot, Samanta atklāj, ka ir pieļāvusi nepiedodamu neiecietību pret atšķirīgu seksuālu kultūru un veic pilsonisku aktu – pati integrējas transseksuālajā kultūrā, izmēģinot tās stilistiku un uzvedības modeļus, lai pierādītu savu iecietību un vienlaikus arī savas atbrīvotības pakāpi. Šīs divas lietas seriālā tiek nemitīgi saistītas savā starpā. Tu nevari būt labs pilsonis, ja neesi seksuāli brīvs un apmierināts. Un vislabāk ir tad, ja tu vari par to brīvi runāt.