Stārķis atnesa, stārķis aiznesa

Mani sauc Saša. Tūlīt pateikšu, kāpēc esmu neveiksminieks. Lai arī man ir plaša izglītība un līdz 40 gadu vecumam bija “jauna, daudzsološa mākslinieka” statuss, nu jau daudzus gadus strādāju ar veciem cilvēkiem Izraēlas senioru mītnēs. Jā, viņi ir vecīši – taču visi kā viens mākslinieki. Mākslinieki tādā pašā mērā, kādā mākslinieks esmu arī es.

Mums ir simbioze, un mēs viens bez otra nevaram. Viņi nevar bez manis tāpēc, ka pēkšņi, vecuma galā, izjutuši patiku, ko sniedz zīmēšana vai kokgriešana, vai dziedāšana basā, un es protu gandrīz to visu. Savukārt es bez viņiem nevaru tāpēc, ka man jāpelna nauda, lai to tūlīt pat iztērētu ēdienam, dzeršanai, dzīvoklim un kaķim Gato. Tā viņu sauc. Tā dzīvē ir sanācis.

Kas nu ir. Daudzus gadus ar viņiem strādādams, es jūtu viņu vecumu. Es to dzirdu. Es to pierakstu. No maniem pierakstiem sanākusi grāmata: atbildes uz sarežģītiem jautājumiem par vecumdienām. Tas bija vienkārši. Tu paņem rokā tādu sirmu pieneņpūku, uzpūt – un uz visām pusēm aizlido viņas bērnišķo domu sēkliņas.

Saša Gaļickis

Rīgas Laiks: Maz ir tādu, kas pievērš uzmanību vecumdienām kā cilvēka dzīves fenomenam. Kas vecumdienās interesē tevi?

Saša Gaļickis: Es pats.

RL: Vai tu sevī jūti novecošanu?

Gaļickis: Es nejūtu novecošanu, taču man ir interesanti sevi ieraudzīt vecu. Skatoties uz veciem cilvēkiem, es patiesībā redzu sevi. Jo mēs... Nu, starpība jau nav liela, 20–30 gadu. Tāpēc palūkoties uz viņiem un ieraudzīt sevi... Es skatos uz šīm vecītēm un domāju: viņas taču kaut kad pavisam nesen bija seksīgas sievietes...

RL: Un?

Gaļickis: Un ir kļuvušas par vecītēm. Un droši vien arī mēs kļūsim absolūti tādi paši, ja ne vēl trakāki. Un, pirmkārt, ja runājam par seksualitāti, tā nekur nepazūd. Iekšēji viņas paliek tādas pašas kā agrāk.

RL: Iekāres nemirst?

Gaļickis: Nemirst. Es strādāju kādās deviņās desmit vietās un braukāju pa tām. Daļa no šīm vietām ir tādi slēgti nami turīgiem cilvēkiem – nu, pusmājiņa un šāda tāda neliela saimniecība vai milzīgas viesnīcas tipa mājas, kurās katrā stāvā ir miljons istabu, dzīvokļu. Šodien strādāju ar cilvēku; viņam ir palīdze, un viņa man stāstīja, ka viņam joprojām iekāre nav zudusi, viņam gribas. Proti, viņš neceļas augšā, sēž riteņkrēslā – bet viņa ķiķina. Es saku: “Te vajag tā.” Viņš saka: “Es jau vairs tā nedaru.” Viņa ierēc. Un čukst man ausī: “Viņš dračī, viņš dračī!” (Visi smejas.)

RL: Interesanti – kad tu viņos redzi savas novecošanas iespējas, vai tev rodas kaut kāda nošķiršana: šādu kvalitāti es arī sev gribētu, bet tādu nu gan ne? Vai arī tev ir neitrāls skatpunkts?

Gaļickis: Es esmu novērotājs.

RL: Nevis vērtētājs?

Gaļickis: Jā, es nevaru... Nujā, protams, visiem gribas no nāves baidīties mazāk nekā no mokām un slimībām. Es, piemēram, noskatos uz cilvēkiem dziļā demencē, kuri vismaz ārēji ir laimīgi. Man pats galvenais instruments ir tāds sarkans vai melns zīmulis, ar ko var zīmēt uz koka. Trekns. Es viņam saku: “Te noņem sarkano.” Viņš jautā: “Šis ir sarkans?” – “Sarkans.” Viņš noņem. “Tagad noņem zilo.” – “Te noņemt visu?” Es saku: “Jā, visu. Tagad atkal sarkano.” Un tu dod vienu un to pašu uzdevumu un redzi, ka vismaz stundu un vēl mazliet cilvēks darbojas ar labpatiku. Pēc tam nogurst. Neatceras, kā mani sauc. Tad sāk ik pēc divām minūtēm saukt mani klāt un tā joprojām. Tad es saprotu, ka nu viss, laiks viņu vest prom. Proti, teikt – tāds es gribu būt, tāds negribu – es... Ziniet, ļoti labi pateica viena mana 95 gadus vecā dāma, par vecīti viņu nav iespējams nosaukt... Viņa teica: “Kurš nelepojas ar savu vecumu, lai līdz tam nenodzīvo.”

RL: Bezmaz draudi.

Gaļickis: Vārdu sakot, ideja tāda, ka cilvēks var nebūt vecuma cienīgs, jā? Un tu redzi, kā cilvēki kļūst iekšēji skaisti. Tas nav ārējais skaistums, kāds 18 gadu vecumā piemīt visiem, bet parādās tāds liels iekšējs spēks. Vispār vecums ir tāda lieta, ka cilvēks līdz kaut kādam laikam ir bijis personība un apkārtējai pasaulei interesants, bet tad vienā brīdī kļuvis vienkārši par vecu cilvēku. Un šis tēls – vecs cilvēks – it kā nonivelē visus viņa nopelnus. Sanāk, ārpasaulei viņš kļūst par tādu kā sēni. Kaut kas līdzīgs man bija, kad dienēju padomju armijā, ļoti sen: tu ej pa eskalatoru, skaties uz meitenēm un redzi – viņas uzmet tev aci, ierauga formastērpu, un viss, tu esi aizmirsts. Ieklasificēts kaut kādā kategorijā. Līdzīgi ir ar vecumu: vecs cilvēks – viss, tu esi aizmirsts. Mēs jau nopratām, ar ko mums ir darīšana. Īstenībā, protams, tā nav. Man burtiski aizvakar bija fantastiska tikšanās ar vecenīti, viņai ir 91 gads. Viņa vairākas nedēļas bija centusies mani sastapt.

RL: Tavās nodarbībās centās?

Gaļickis: Nē. Mēs ar sievu Taņu uztaisījām tādu projektu “Senioru mākslas muzejs”. Mēs tātad kolekcionējam darbus, ko taisījuši veci cilvēki, kuri vai nu pēkšņi nomiruši, vai viņiem nav bijis vietas, kur nolikt kaut kādus nieciņus, ko viņi darina, vai arī viņi vienkārši vēlas dalīties. Mēs paņemam šos priekšmetus, intervējam šos cilvēkus vai vienkārši apkopojam kaut kādus faktus un vietnē saamuseum.com publicējam šo informāciju un izspēlējam kādu darbu. Un šis darbs kļūst par dārglietu kopā ar šā cilvēka dzīvesstāstu.

RL: Ko nozīmē “izspēlējat”?

Gaļickis: Mēs jautājam cilvēkiem, kurš vēlas to darbu dabūt. Dažkārt vienkārši iegriežam kaut kādu bultu vai tamlīdzīgi... pasviežam bumbiņu. Viens cilvēks vinnē, un mēs viņam šo darbu nosveram, pasakām, cik maksā sūtīšana, un viņš pārskaita naudu. Mēs nosūtām un pretī lūdzam tikai šī darba fotogrāfiju kaut kur pie sienas. Un mazlietiņ par autoru. Un mēs sakām, ka ir atklāta vēl viena mūsu muzeja zāle.

RL: Kur šie darbi ir nokļuvuši?

Gaļickis: Tos apvij ļoti daudz stāstu. Reiz atradu darbu, par kuru neviens nezināja, kas ir autors un kas tas par darbu. Izrādījās, ka es gan ļoti labi zinu, kas par darbu, kas ir autors, un saprotu, ka autors jau ir šķīries no dzīves. Un es saprotu, kāpēc viņš fonu izkrāsojis koši dzeltenu: visticamāk, viņš to neredzēja, jo jau bija zaudējis redzi. Nu lūk, es eju un skatos: kaut kur uz skapja stāv kaut kas tāds, nesaprotams. Es to notīru, un tagad tas Vācijā kādam karājas goda vietā kā ikona.

RL: Bet dažreiz tu šos darbus notīri un tad pa virsu uzglezno jaunus.

Gaļickis: Tas jau ir cits stāsts. Cits projekts. Tā nosaukums ir “Nesekmīgie”. Man ienāca prātā: ja reiz man ir skola, tad ir arī nesekmīgie audzēkņi, kuri, teiksim, ir nobastojuši stundu un nomiruši. Kāpēc atcerējos to vecenīti? Viņa bija mani izskaitļojusi, es pie viņas ierados – un pēkšņi skatos: viņai pie sienas ir divi portreti, Pasternaks un Saharovs. Viņa dzimusi 1931. gadā, dzīvo kaut kādā hospisā, tā tas saucas. Tā nu gan nav bagāto vieta, tāds putnubūris.

RL: Kurā cilvēki ierodas nomirt?

Gaļickis: Nu, mēs visi šeit esam ieradušies nomirt. (Visi smejas.) Tā ir tāda sociālā māja. Tur galvenokārt dzīvo krievi, krieviski runājošie un ieceļotāji no bijušās PSRS. Viņiem ir daudz gadu, viņi maksā nelielu naudas summu, 100 dolārus mēnesī.

RL: Tik maz?

Gaļickis: Jā, maz. 300 šekeļu. Bet viņiem nekā nav. Viņiem ir maza istabiņa un kaimiņos absolūti dažādi cilvēki, ļoti vienkārši. Tā nu es pēkšņi redzu: viņai ir Pasternaka fotogrāfija. Es jautāju: “Kas tad nu?” Viņa atbild: “Pas-
ternaka pēdējā mīla bija mana vīra pamāte. Un bija viņa sekretāre,” – viņa man nosauc uzvārdu, vārdu un tēvavārdu. Es, protams, plikšķinu acis. Jau pēc tam Vikipēdijā visu rekonstruēju. Bet tiešām, šī vecenīte bija pie manis atnākusi un stāsta: viņa izlasījusi rakstu par mums un sākusi zīmēt. Viņai ir 88 gadi. Un tātad viņai ir Saharovs. Es jautāju: “Un viņš no kurienes?” Viņa atbild: “Es biju draugos ar viņa meitas vai dēla draugiem. Viņš mēdza pie mums nākt, es viņu labi pazīstu.” Un te, redz, Pasternaks un Ivinska, kurai arī ir liktenis... Es pēc tam izlasīju: viņa bija trīsreiz sēdējusi cietumā, Pasternaks bija viņai atstājis mantojumā honorāru no kaut kādām Nobela būšanām, un Ivinsku jau pēc viņa nāves apcietināja. Nomira viņa 1995. gadā, viņai bija 82, ja pareizi atceros. Ivinska bija viņas nelaiķa vīra pamāte, vīrs miris pirms 25 gadiem. Un tu saproti: sāksi rakt, un tur būs... Te ir viņa, tāda skaistule. Viņa bija ārste, virusoloģe vai kaut kas tamlīdzīgs. Zīmē kaut kādus štruntus, piedošanu, es teiktu, pat sūdus viņa zīmē, kaut kādas puķītes.

RL: Tulpes.

Gaļickis: Viņa jautā: “Jums patīk? Ņemiet, es 10 minūtēs uzzīmēšu jaunas.” (Visi smejas.) Un viņa saka: “Šeit visiem ir mani zīmējumi, es visiem dāļāju. Tur kaimiņiene ir ļoti slima, viņa pamodās un man saka: “Es atvēru acis, ieraudzīju tavu zīmējumu un uzreiz jutos labāk.”” Un tā viņa savā istabiņā man paraksta bildītes.

RL: Taču viņi ir līdzīgi bērniem? Tie vecīši?

Gaļickis: Jā, protams. Bet viņi ir līdzīgi tāpēc, ka it kā tēlo, spēlē. Viņi atļaujas nestilot, nebūt nopietni pieaugušie. Viss laiks, kas viņiem vēl atlicis, ir sapresēts. Nākotne ir, bet sapresēta līdz dienai, līdz nedēļai.

RL: Vai tu, dēvēdamies par neveiksminieku, koķetē?

Gaļickis: Nu, vispār mazlietiņ jā, protams. Taču stāsts ir par to, ka var sacīt: ar mani nekas nav noticis. Mans bērnības draugs, kurš ar mani ir kopā kopš piecu gadu vecuma, tagad ir tēlniecības profesors, akadēmiķis, Krievijas federācijas tautas mākslinieks. Viņš mācījās skolā, kas ir Surikova institūta sastāvdaļa. Piedalījās Kristus Pestītāja baznīcas restaurēšanā, toreiz vēl bija samērā jauns čalis. Savukārt es viņu vienmēr apskaudu – nujā, jau tad, kad iestājos mākslas skolā: man zīmēšana bija 8 stundas nedēļā, viņam – 16 stundas... Es domāju: tā, saproties, Andrjuškam veicas... zīmēšanai maz laika, neiemācīšos. Un īstenībā ir sanācis kaut kas ne gluži iz mākslas. Sanācis kaut kāds cits stāsts, un varu sev teikt: nu, velns, mācījos, mācījos – un kas es par mākslinieku? Aizgājis pie večukiem grebt kaut kādus āzīšus... Un var pateikt otrādi: visu pametu tādēļ, lai varētu atnākt pie viņiem. Tas ir tas jautājums, taču, manuprāt, man ļoti paveicies, ka es – īstenībā nejauši – esmu iekuģojis šajā nišā.

RL: Vai tad pirms tevis tāda niša jau bija? Veco ļaužu mācīšana?

Gaļickis: Ir nenormāls daudzums pulciņu, visādu veidu un formu. Es faktiski kā skrūvīte iekļaujos milzīgā sistēmā. Kāds spēlē bajānu, kāds dejo, kāds taisa skulptūras, kāds veido no māla, kāds nodarbojas ar visādiem sportiem, un tā tālāk. Es nāku vienkārši kā kokgriešanas skolotājs. Taču patiesībā tam visam pa virsu jau izaudzis mans liktenis. Ar to, ka pēkšņi ieraudzīju cilvēkus ar tetovējumiem, ar numuriem.

RL: Koncentrācijas nometņu numuriem?

Gaļickis: Jā, jā. Un tad pēkšņi viņi sāka parādīties manās nodarbībās, un es sāku saprast, kāpēc cilvēki kaut kā ļoti baidās, kāpēc viņi negrib runāt kaut kādā valodā, kāpēc kokgriešanas nodarbībā kaut ko negrib grebt, bet grib grebt, piemēram, dzīvniekus. Pieauga uztveres dziļums.

RL: Saki, lūdzu, tās atmiņas, kurās viņi negrib atgriezties... Vai tās lielākoties ir pārstrādātas sāpes vai...

Gaļickis: Tās viņiem ir mūžīgas. Tās brūces paliek vaļējas līdz pašai nāvei.

RL: Runa ir par tiem, kuri izdzīvoja nometnēs? Vai par citiem arī?

Gaļickis: Viņi ir divējādi. Tagad saistībā ar to, kas notiek Ukrainā, piemēram, internetā ir milzums strīdu: ir krievu kultūra, vai nav krievu kultūras? Kā uztvert to pašu Puškinu? Nu lūk, un tāpat ir cilvēki, kas Izraēlā, Palestīnā nokļuva pirms kara, 30. gados. Viņiem pret Vāciju ir viena attieksme. Tie ir cilvēki, kuri vienkārši bija sapratuši, kas ir fašisms, un viņiem izdevās laikus izgaist. Un ir cilvēki, kas Palestīnā nokļuva pēc koncentrācijas nometnēm. Tie ir divi pilnīgi atšķirīgi Vācijas ebreju veidi. Pie manis nāca skolas direktors Naharijā – tur ir daudz ieceļotāju no Vācijas. Viņš katru gadu savus audzēkņus veda uz Vāciju, kaut kādās ekskursijās. Taču ir cilvēki, kuri vispār nevēlas runāt vāciski. Viņi to nepanes. Jo viņi vāciešus ir redzējuši pilnīgi citādi.

RL: Viņi sevī glabā savu šausmīgo attieksmi pret vāciešiem, pret pieredzēto un tāpēc pulciņos veido zaķīšus? Vai arī tas ir tavs secinājums: ja viņi veido zaķīšus, tātad nevēlas par to domāt?

Gaļickis: Es nedomāju, ka viņi ir to piedzīvojuši. Pirmkārt, zaķīšos un trusīšos es redzu tēmas, kas nākušas no bērnības. Cilvēki atnāk pie manis un stāsta: “Es atceros, kā smaržo skaidas. Arī manam papiņam 1939. gadā bija darbnīca...” Tā ir viena tēma – tas, ko tu bērnībā esi redzējis, turp atgriezties ir patīkami. Ar kokgriešanas palīdzību vai kaut kā citādi. Runājot par attieksmi pret karu un piedzīvoto, man bija stāsts: sieviete, kas šogad nomira, viņai bija drusciņ pāri 90. Viņa bija izglābusies – dzimusi Amsterdamā, kara laikā viņai bija kādi 10–12 gadi, un kaut kāda kristiešu organizācija viņu bija nodevusi no rokas rokā. Viņa bija kopā ar vecāko māsu, un viņa bija dzīvojusi kādās 20 vai 30 lauku mājās. Kad es jautāju, kā tur bija, viņa atbildēja: “Vienā vietā mani izvaroja. Es nesapratu, kas tas ir, mācītājs mani kaut kur aizveda ar divriteni.” Viņa mani pacienāja ar pusdienām, es pie viņas nosēdēju kādas trīs stundas. To pusdienu vidū es pēkšņi teicu: “Klau, es tā saprotu, ka ģimenei, bērniem tu to neesi stāstījusi.” Viņa atbildēja: “Negribēju, ka viņi zina. Gribēju, lai viņi izaug normāli.” Šī sava neadekvātuma izjūta vai pārciestās sāpes... tās cilvēkam tik un tā atstāj kaut kādu nedzīstošu brūci. Viņi droši vien uzskata, ka nav normāli, jo viņiem taču teica, ka viņi ir “ziepes”. Jūs zināt to stāstu?

RL: Viņiem tā teica tie, kuri Izraēlā bija ieradušies pirms kara?

Gaļickis: Tie, kas bija šeit piedzimuši, sabras – vietējie brīvie ebreji. Tie viņus sauca par “ziepēm”. Viņiem teica: “Jūs esat lopu bars, kā jūs varējāt pieļaut, ka ar jums tā izdarās?” Un tā bija līdz 60. gadu sākumam. Varbūt kaut kādā ziņā tas atgādina to, ko tagad saka par krieviem: ko tad jūs, draņķi, neceļaties augšā un nepasakāt? Īstenībā tas viss atkārtojas... Un līdz Eihmaņa prāvai šie katastrofu pārcietušie cilvēki klusēja.

Man tagad ir viens skolnieks, viņam ir 101 gads. Viņa tēvocis bija prokurors Eihmaņa prāvā, tā nu man vēl ir pasakaina iespēja pieskarties laikam. Esmu dzimis 1957. gadā, un man šķita, ka tas karš ir bijis kaut kad nez kad... Tas šķita ļoti tāls. Bet pieaugdams saproti, ka īstenībā 15, 20, 30 gadi ir sīkums. Un tagad man ir iespēja caur viņiem pieskarties laikam. Tas jau ir gandrīz izzudis, jo šie cilvēki aiziet, viņu jau gandrīz nav. Man bija skolnieks no Šindlera saraksta... Tā laikam ir liela laime, jo tas ir kļuvis par tādu dzīves jēgu... Es pamanu, ka pārnāku mājās un daru to pašu. Tikai bez āmura.

RL: Viņu stāstus tu uzzini, kad viņi taisa šos darbus?

Gaļickis: Es nekad neklūpu virsū ar jautājumiem, jo viņi kautrējas.

RL: Uz kādu jautājumu, piemēram, viņi kautrējas atbildēt?

Gaļickis: Uz jebkuru. Es strādāju grupā, grebju un kaut ko pajautāju. Ja man atbild, pierakstu. Tas ir, tā nav intervija: tā, apsēdies un man pastāsti! Es it kā izvelku no viņiem likteni.

RL: O, tas ir ļoti interesanti. Pastāsti, ko nozīmē cilvēka liktenis? No kā tas sastāv?

Gaļickis: Pirmkārt, es dažkārt iespraucos visādos viltīgos veidos. Man, piemēram, bija viena no manām mīļākajām skolniecēm, viņu sauca Frīda... Viņa man iemācīja poļu vārdu wiewiórka – tas nozīmē “vāvere”. Viņa neko nemācēja izgriezt. Bet ir tāds paņēmiens... Viņiem patīk skatīties uz rokām. Tu sēdi blakus, strādā, un cilvēks ir ar tevi kopā. Viņa pat neko nestāstīja; viņa iedeva man disku, es to izlasīju, pārtulkoju. Viņa bija izgājusi caur nometnēm. Svērusi 30 kilogramus vai cik tur... Pēc nometnes viņai nomira māsa – no tīfa, burtiski dažas dienas pirms angļu ierašanās. Viņa stāstīja: “Angļu taksists apraudājās, mani ieraugot.” Tad viņu nosūtīja uz Zviedriju, uz atkopšanās nometni. Viņa tur atkopās.

RL: Šo stāstu viņa pastāstīja centrā Jad Vašem?

Gaļickis: Jā. Un stāstā bija bildes, viņas fotogrāfijas. Viņa saka: “Re, šī ir mana bilde.” 1946. gada fotogrāfija. Tur ir tāda meitene... Paiet kāds gads, un Frīda pēkšņi saka: “Es gribu izgrebt kokā sievietes portretu.” Es aizeju mājās, paņemu šo fotogrāfiju, aiznesu un saku: “Kā tu domā, varbūt izgrebsim šo sievieti?” Viņa jautā: “No kurienes tev ir šī bilde?” Es atbildu: “Nemaz nezinu, kas viņa ir.” Vārdu sakot, sākas tāda spēle. Mēs grebjam šo portretu, un sākas kaut kāda... Viņa pastāstīja, ka nepanes rindas. Nespēj skatīties uz cilvēkiem, kam kājās zābaki un mugurā mētelis. Viņa nomira, viņai bija pie 90 gadiem. Tā, lūk. Neatceros, kāds bija jautājums.

RL: Par likteni.

Gaļickis: Nu re, tā arī bija atbilde – kad viņa caur šo tēlu it kā atgriežas tajā laikā, kad viņai bija 17–18 gadi. Nesanāca līdzīgi. Mēs ar viņu sākām ķiķināt, ka līdzīgi šitai, kas viņu aprūpē... Bija cilvēks, kuram numura tetovējumā viens cipars nebija pabeigts – vai nu septiņi, vai deviņi, nevarēja saprast. Un šis neietetovētais punkts viņu izglāba no krematorijas. Viņam bija kaut kāda brūce kājā, viņš stāvēja, un jau notika atlase. Viņu nosūtīja uz sadedzināšanu. Bet bija pierakstījuši ne to numuru. Viņš stāsta: “Es redzu, ka mani sūta uz turieni. Ko iesākt? Izraut viņam pistoli, nošaut viņu?” Nu lūk, un viņi atgriezās kopīgajās telpās, kur bija visi, gan nosūtītie, gan nenosūtītie; viņus tur sadzina uz dažām dienām kā vistas. Tad ierodas viens ar sarakstu un nolasa – un viņu neizsauca! Bet stāsts pat nav par to, bet par to, ka 1945. gadā, nokļuvis brīvībā, viņš braukājis pa mežu ar dvieli, ar palagu un meklējis zaru, kurā pakārties. Viņam jau vairs nebija ģimenes. Viņš ieskrējis kazarmā, kurā sēdējuši vācu zaldāti, un teicis: “Nogaliniet mani, es esmu ebrejs!” Tie atbildējuši: “Mieru, karš ir beidzies, re, tev būs lāviņa, tepat arī nakšņosi. Viņi paēdīs, pēc tam tu šeit paēd.” Un tas viss kopā... plus vēl tas, ka viņš, piemēram, Izraēlā bija uzbūvējis skolu... Es jautāju: “Kur tad tu to iemācījies?” – “Vācieši iemācīja.” Nu, tāds kompots. Vispirms cīņa par dzīvību, pēc tam vēlēšanās ar varu izbeigt dzīvi, tad namu celtniecība. Un visa karjera balstās uz zināšanām, kuras viņš bija ieguvis tajos gados... Tāds neticamu, sarežģītu un interesantu lietu sakausējums.

RL: Ir dažāda attieksme pret vecumdienām. Piemēram, ka veci cilvēki jāciena – lai gan ne vienmēr ir saprotams, par ko. Vai paruna: vecums nenāk viens. Kā tu domā, vai par veciem cilvēkiem var runāt kā par dzīvesgudriem cilvēkiem?

Gaļickis: Es vienkārši atbildēšu ar to pašu: mēdz teikt, ka ar vecumu nāk gudrība, taču dažreiz vecums nāk viens. Nedomāju, piemēram, ka par nāvi viņi saprot ko vairāk nekā es vai 16 gadus vecs zēns.

RL: Tātad neko?

Gaļickis: Manuprāt, neko. Manuprāt, viņi nav dzīvesgudri.

RL: Bet viņu vidū taču ir bijuši...

Gaļickis: Tādi, kas kļuvuši dzīvesgudri? Nu, tā var būt, ja neesi slims un neesi kļuvis stulbs. Bet stulbs tu vari kļūt ļoti vienkārši. Ir kaut kāda operācija vai vairākas operācijas vispārējā narkozē, un tev sākas lielas problēmas. Kaut problēmas ir arī apkārtējiem. Tev problēmu vairs nav – tās sākas tiem, kuri ir tev apkārt. Esmu ievērojis šo pāreju slimīgā stāvoklī – kad, piemēram, sāk pusstundu meklēt kādu skaidu... “Man nokrita...” Un tu saproti, ka tas jau ir kaut kas tāds... zvaniņš. Turklāt dažkārt man sanāk to pamanīt agrāk nekā ārstam, taču īstenībā neilgi pirms diagnozes noteikšanas, jo es viņu satieku katru nedēļu. Man ir tāda formula: jo sliktāk ir cilvēkam, jo vairāk viņam vajag mani un jo mazāk ārstu. Nujā, viņam ir bezcerīgs stāvoklis, nu bāc, viss! Bet es spēju panākt, ka viņš uz pusstundu aizmirsīsies. Kļūs jauns. Viņš atnāks, un es viņu sapurināšu. Nezinu, vienam uzšāvu pa dibenu. Vecītim – pa dibenu! Pēc tam es domāju: paga, ko es daru? Es viņam lieku atgriezties bērnībā. Viņš ņerkstēja, ņerkstēja, es pateicu: “Ej prom!”, pagriezu viņu... Pēc tam domāju: “Ak kungs!” Tu ieej unisonā ar cilvēka dvēseli un tur vari darīt pilnīgi piedauzīgas, šausmīgas lietas, kuras sadzīvē, normālā dzīvē neuzdrošināsies... Es viņiem nekad nesaku “jūs”, piemēram. Jo uzskatu, ka formāla attieksme ir pēdējais sūds. Vecam cilvēkam tā galīgi nav vajadzīga. Viņš meklē draugus, viņš meklē pleca sajūtu, viņš meklē bēdubrāļus.

RL: Viņi negaida īpašu cieņu?

Gaļickis: Nē. Mēs mēdzam piedauzīgi jokot.

RL: Par to, ka nestāv?

Gaļickis: Par to arī jokojam, protams. Sēž divi vecīši. Viens otram saka: “Iešu pamīzt.” Otrs atbild: “Tikai prātīgi ar ūdeni, lai tevi neaizskalo prom.” Pēc tam pirmais atnāk, un otrs jautā: “Nu, izdevās?” Pirmais atbild: “Nolēmu vispār neskalot.” Otrs: “Re, vieds veca inženiera risinājums!” Nu, tāda gaisotne. Visādi gadās. Man tur divi vecīši sakāvās. Tikko aizgriezos – pats vainīgs, vajadzēja uzreiz viņiem iedot darāmo –, atskatos: jau kaujas, par vietu pie loga.

RL: Es ievēroju, ka tad, kad runa ir par kaut kādu iekšējo pasauli, tu ļoti brīvi lieto vārdu “dvēsele”. Ko tu ar to saproti?

Gaļickis: Man mamma mēdza teikt – es mācījos mūziku: “Spēlē ar dvēseli.” Zini, es vairākas reizes mūžā esmu sastapies ar lietām, kas man nav saprotamas. Piemēram, kad mamma nomira. Tas bija Maskavā, slimnīcā, 2002. gadā. Viņai bija 76 gadi. Nu lūk, viņas pēdējais elpas vilciens. Es biju aizgriezies un piegājis pie loga.

RL: Tu tur biji?

Gaļickis: Jā, jā. Visa ģimene bija, izņemot tēti, jo tētis tikmēr pieskatīja, lai vasarnīcā tiktu salabota salūzusī aka. Tas bija svarīgi.

RL: Tas tiešām ir svarīgi.

Gaļickis: Viņš gaidīja, ka mamma pārradīsies; viņš negaidīja, ka viņa nomirs. Es piegāju pie loga un redzēju, ka vēdlodziņā kaut kas uzpūš – it kā vējš no palātas uz āru. Pat aizkars sakustējās, lai gan vējš no iekšpuses nevar pūst. Un ir bijuši vēl daži tādi gadījumi dzīvē, kad tu sāc kaut kam ticēt. Vārdu sakot, tādas lietas ir bijušas. Negribu tagad par to klāstīt. Taču es ticu, ka ir kaut kas... Kas? Nav zināms.

RL: Mēs varam runāt par tādu kā dzīvības spēku. Teiksim, pēc Freida seksuālā enerģija ir viens no kvalitatīvajiem parametriem, kas rāda, ka cilvēks ir dzīvs. Un es gribēju pajautāt: kā viņi tiek galā, tie vecie cilvēki, ar to, ka nav tīri fizisku attiecību? Vai viņi to kaut kā aizstāj? Tu ļoti skaisti rakstīji, ka viens smaidījis, kad sieviete noglāstījusi viņam roku. Tā jau arī īstenībā ir šo attiecību izspēlēšana. Kā cilvēkam tikt galā ar šo problēmu, kura, es ceru, mums ir vēl priekšā?

Gaļickis: Es, godīgi sakot, nezinu atbildi. Nu, ir slimīgi stāvokļi, kad cilvēks vienkārši zaudē kontroli pār savām seksuālajām vēlmēm, vienkārši grābj ciet visu pēc kārtas, taču neko nespēj izdarīt. Man bija viens akls varonis partizāns, un viņš vēl mazliet paaklinājās, lai varētu staigāt un visas čamdīt. (Visi smejas.) Kā saka, dod Dievs, lai mums sakristu vēlmes un iespējas. Tur jau ir tā problēma, ka vēlmes apsteidz iespējas. Ir man tāds Dāvids, viņam ir 94 gadi. Cilvēks ar milzīgu dzīves spēku. Viņš ir ieceļojis no Rumānijas, kādu 40 gadu vecumā palicis atraitņos. Pacēlis trīs dēlus – tā viņš pats saka. Viens ir zinātnieks, otrs – advokāts, kaut kas tādā garā. Un viņš stāstīja: “Kad nomira sieva, man bija naids pret pasauli. 42 gadu vecumā viņa nomira, un es gulēju ar vienu, tad gāju pie otras, no rīta pamodos pie trešās.” Caur kaut kādu niknumu, caur dusmām. Tagad viņam ir draudzene, rusofona meitene.

RL: Nedaudz jaunāka par viņu vai arī 94 gadus veca?

Gaļickis: Es nezinu. Tur jau ir vienalga. Varbūt piecus gadus jaunāka. Viņš saka: “Saša, man ir 94 gadi, un mans vectēvs teica: “Es esmu bijušais vīrietis.” Man pat neērti viņa vietā. “Klausi, ko bijušais vīrietis saka!” Kā cilvēks par sevi tā var teikt?” Un šis Dāvids ir manu pulciņu fans. Mēneša laikā izgrebj šitādu milzīgu cilni. Tā, bez šaubām, arī kaut kādā mērā ir sublimācija. Jo fiziski viņiem nekas nestāv. Kā viņi paši saka: līdz 40 gadu vecumam baidies, ka viņa atteiks, bet pēc 40 – ka piekritīs. Skaitli 40 var mainīt pēc patikas.

RL: Bet pasaki, lūdzams, ko tev dod šī pieredze – saiešanās ar cilvēkiem, kas ir daudz vecāki?

Gaļickis: Es jūtu pirmām kārtām, ka viņu nāve mani bagātina. Nujā, nezinu...

RL: Tas ir, tu pārdod viņu darbus un kļūsti bagāts uz viņu pūļu rēķina? (Visi smejas.)

Gaļickis: Tas arī! Kad tu ieej un atceries, kur kurš sēdēja... Man pat ir tāds īss teksts, kurā es saku: tur sēž viens caurspīdīgs Dāvids, uz viņa sēž otrs caurspīdīgs Dāvids, trešais... Es redzu tādas cilvēku piramīdas. Kāds sēž, piemēram, augšā, kāds sēž pat invalīda krēslā, kāds kādam virsū... Un tā tu redzi visus, kas izgājuši caur šo telpu. Es reizēm jūtu... Pat ne reizēm – es šos cilvēkus jūtu kā pērli, kura kaut kur ieiet, un tā ir tevī. Tu atceries gandrīz visus. Vārdus dažkārt aizmirsti, bet atceries cilvēka tēlu. Un šis tēls kaut kā bagātina, nezinu, kaut ko iekšēji. Jau atkal, negribu teikt “dvēseli”, jo mēs nezinām, kas ir dvēsele. Bet tas dod kaut kādu iekšēju bagātību. Es visu neatceros, tomēr lielāko daļu gan; man ir arhīvs. Un tad es paņemu pustaisītu štruntu, dēli un zīmēju uz tā, piemēram, Fantomasu. Nevis turpinu, bet vienkārši daru kaut ko tādu, ko man tajā brīdī gribas. Un man šī cilvēka liktenis un tas viss saaužas kopā darbā, un man kļūst vieglāk. Tu it kā pārcel to visu, rupji runājot... Vārdu “māksla” es baidos uz sevi attiecināt. Tu esi to ienesis darbā, kaut kādā jokā, kas attiecas uz cilvēku, kurš ir aizgājis, un viņš jau kļuvis par Fantomasu, un viņš jau ir tev plauktā.

RL: Kā mainās attieksme pret cilvēku, kad viņš nāk pie tevis uz nodarbībām un tu saproti, ka būtībā varbūt redzi viņu pēdējoreiz?

Gaļickis: Man ir viens tāds projekts par nāvi. Tā nosaukums ir “Mākslas ātrā palīdzība”. Kad tu redzi, ka cilvēkam vairs nekā nevar palīdzēt, ja nu vienīgi ar kaltu, āmuru, cirtni. Man ir gadījies pabeigt tādu cilvēku darbus, kuri rīt nomirs. Bija viena mirstošā... Nu, kā – mirstošā... Viņa man teica: “Palīdzi man pabeigt mazmazdēla portretu, es vairs neko...” Es sāku kaut ko darīt. Tad viņa vairs nenāca uz nodarbībām, un es paspēju viņai atdot darbu. Palika nepabeigts. Bija cilvēks, kuram mēs ar Taņu paspējām savākt milzīgu sarakstu sveicienu no visas pasaules. Viņš jau gulēja... Meirs, tā viņu sauca. Viņam atklāja vēzi pēdējā stadijā, un viņš turpat acu priekšā sāka izkalst. Viņam palika darbs, es šo darbu pabeidzu. Un es feisbukā ierakstīju: kurš grib pasveicināt Meiru? Un, bļā, 2000 cilvēku!

RL: “Meir, sveicieni!”

Gaļickis: Jā! Mēs jau vairs neskaitījām cilvēkus, sākām skaitīt pilsētas. Tad pārtulkojām ivritā. Tur bija kādas 200–300 pilsētas. Paspēju to sarakstu nodot viņa meitai. Pēdējā dienā lidoju prom, viņa saka: “Tētis ir, nu, tā kā tur.” Viņš vēl bija dzīvs, bet laikam vairs neko nesaprata. Nu, ir tādi brīži, kad tu domā: joptvai, ko tu vari izdarīt?

RL: Man izklausās mazliet savādi, ka tev rodas tāds jautājums... Jo tas, ko tu sauc par mācīšanu...

Gaļickis: Tur nav nekādas mācīšanas.

RL: Tieši tā! Man liekas, tur ir terapeitiska...

Gaļickis: Tur nav nekādas skološanas. Ir kaut kas cits. Iespējams, burvība – darīt to visu un ne vienmēr pat ar viņu rokām, bet ar manējām. Bet viņi uzskata, ka tas ir viņu darbs. Tu kaut kādā brīdī palīdzi pareizi uztaisīt kaut kādu itin vienkāršu knibuli, un viņš pierod un saka: “Es to uztaisīju.” Kā tas sākās? Man bija vecenīte, skolniece, viņa man vienmēr zvanīja, sveica visos svētkos: “Saša, apsveicu!” Nu lūk, un šī sieviete, viņu sauca Sāra, atnāca un teica: “Es gribu izgrebt dēla portretu.” Dēls bija kritis kaut kādā Izraēlas karā. Un mēs sākam grebt to portretu. Viņai rokas kleinas. Es saku: “Vajag izgriezt fonu, pēc tam sākt kustināt pašu objektu...”

RL: Viņai bija paralizētas rokas?

Gaļickis: Nē, rokas darbojās.

RL: Ā, “kleinas” tādā nozīmē, ka viņa neko neprot?

Gaļickis: Jā. Man, starp citu, ir viena paralizētā... Vārdu sakot, vienā brīdī viņa atnāk un saka: “Zini, man šodien jāpabeidz, jo sestdien pie manis sanāks viņa draugi.” Es taisu gaisā astotniekus – strādāju ar grupu un vienlaikus kaut kā izmanos pabeigt šo portretu. Viņa paņem to līdzi uz mājām. Paiet nedēļa, viņa atnāk. Es jautāju: “Sāra, nu, kā bija?” Viņa atbild: “Zini, visiem ļoti patika! Viņi teica, ka esot līdzīgs. Zini, es nepateicu, ka tu man palīdzēji.” (Smejas.) Es saku: “Nu vai tad es palīdzēju!” Kaut kā tā tu to iedves.

RL: Vai esi redzējis gruzīnu filmu “Neparastā izstāde”? Filma ir par vienu tēlnieku, kuram jaunībā meistars uzdāvināja milzīgu marmora bluķi no Grieķijas, un viņš lēkāja un domāja: “O, kā es tūlīt uztaisīšu!” Bet sākās karš, un viņš nevarēja ķerties pie darba, un pēc tam cits pēc cita bija pasūtījumi, viņam visu laiku bija jātaisa pieminekļi mirušajiem. Tā tas viss turpinās, un beigās viņš apstaigā savu izstādi kapos. To es tāpēc pieminu, ka tu te nodarbojies ar šiem zaķīšiem, puķītēm, vāverītēm, bet ir taču skaidrs, ka arī tad, ja te ir kaut kāds augstāks mērķis, kā šim tēlniekam, tad kaut kādā rakursā tas ir pilnīgi bezjēdzīgi.

Gaļickis: Pilnīgi.

RL: Vai šī bezjēdzība tevi nenomāc?

Gaļickis: Paklau, viena no manām pirmajām skolniecēm... bija vienkārši absolūti gigantiska tante. Viņa nomira 100 gadu un 2 mēnešu vecumā.

RL: Gigantiska apjomā?

Gaļickis: Viņa bija absolūti brīva. Viņa bija dzimusi 1912. gada decembrī. Tu spēj iztēloties? Mana pirmā skolniece bija dzimusi pirms Pirmā pasaules kara! Es vienreiz atnāku, redzu: viņai mugurā krekliņš, bet uz krekliņa ar guašām uzgleznotas puķes. Es saku: “Mirjama, kas tev uznācis?” Viņa atbild: “Bija kaut kādi klekši, es uzgleznoju puķes.” Es saku: “Tak mazgāt vajadzēs!” Viņa atbild: “Es pēc tam vēl uzgleznošu.” Šī te vienkāršība! Ir taču, vai ne? Viņa man vienreiz teica: “Saša, met tu šitai lietai mieru, tas ir pilnīgi bezjēdzīgi.” Burtiski šādiem vārdiem: “Bezjēdzīga nodarbošanās, tu šķied dzīvi pilnīgām muļķībām – mums.”

RL: Un ko tu viņai atbildēji?

Gaļickis: Sāku smieties, neatceros. Nu, bet ārsti? Mana mamma ir ārste, viņa ārstē cilvēku, kurš nomirs. Kāda jēga tevi ārstēt? Tu vienalga pēc 20 gadiem nosprāgsi.

RL: Kāda jēga ar tevi runāt? Tu taču esi bezmaz beigts un pagalam...

Gaļickis: Nujā. Varbūt... nezinu, varbūt ir vērts veidot gleznu kolekcijas, tā sakot, lietas, kas paliks. Kā visi, ieskaitot Maratu Gelmanu, nopūlas: kuru uzņems nākotnē? Mūs jau nu noteikti neuzņems. Mani, piemēram, kurš visu mūžu nodarbojies ar stulbībām.

RL: Vai tev mēdz uznākt žēlums pret sevi?

Gaļickis: Nē. Mani nav vajadzības žēlot, es vispār esmu absolūti pašpietiekams, tāds gailis. Man vistu kūtī jābūt par galveno. Saproti, kā lūzeris es viņiem neesmu vajadzīgs. Nesen, re, uztaisīju tetovējumu. Tas ir targil, tāds kokgriešanas vingrinājums – skaidiņu griezums. Tas mani vajā kopš 14 gadu vecuma, šis vingrinājums. Un, kad man palika 65, nospriedu: ko es to ādu taupīšu? Uztaisīju tetovējumu. Un ir viens vecītis, tas pats Dāvids, par kuru jau stāstīju, pie kura nākdams es tetovējumam velku virsū zeķi, jo zinu, ka viņš sevi asociē ar mani un es – ar viņu; viņš to diez kā nesapratīs.

RL: Tas ir kā – nesapratīs?

Gaļickis: Viņš nesapratīs šo aktu.

RL: Re, ko es atcerējos: vienam Maskavas ārstam, kurš ārstē ar kustību, ir viena acs. Un viņš nolēma ielikt jaunu aci, donora. Donors galu galā atradās, un viņam tātad ielika aci. Ielika beigās neveiksmīgi, bet ne par to ir runa. Vārdu sakot, pēc operācijas viņam sāka rādīties kaut kādi dīvaini sapņi, kaut kādi kokā iegrebti ornamenti. Un neviens taču par donoriem nedrīkst zināt, tomēr viņš piezvanīja pazīstamam Pēterburgas ārstam un teica: “Nu uzzini, lūdzu, kas viņš bija.” Nu, uzzināja. Un kas tad viņš bija? Koktēlnieks. Kad tu skaties uz to, ko viņi grebj, vai tu neredzi kaut kādu dīvainu likumsakarību tajā, ka atkārtojas sižeti, atkārtojas ornamenti?

Gaļickis: Nu skaties, tēmas izvēle, ja par to runājam, ir... Man ir viens vecītis, viņam ir 101 gads, viņš ir no Polijas pilsētiņas Zduņska Volas. Viņi ir izdevuši grāmatu par savu miestiņu. Tur bija ļoti daudz ebreju. Ilustrācijas grāmatai ir Otrajā pasaules karā bojāgājuša jaunekļa darbi, viņš sadega koncentrācijas nometnē. Lūk, un viņš pirms kara taisīja koka ciļņus ar ebreju profesijām: tur ir galdnieks, skursteņslauķis, maiznieks, viss šis te. Es šos darbus izdrukāju nodarbībām un jau esmu tos izgrebis vismaz 20 reizes, jo viņi nemitīgi grib grebt šīs lietas. Tā absolūti ir viņu tēma, viņi to visu reiz ir redzējuši. Nezinu, ko vēl varu pateikt par tēmas izvēli.

RL: Bet filmā par tevi tu, piemēram, greb komponistu, mākslinieku portretus...

Gaļickis: Jā, viņi atnes. Es ar viņiem pilnīgi peldu. Nevienu nespiežu. Varu iedot žūksni bilžu, lai viņi izvēlas: tur ir reliģiozie ebreji, kaķīši, kuģi, burinieki – viss tas sviests. Vai arī citādi, tagad ir interneta laikmets, es saku: “Ko tu gribi? Iedod man ideju, iedod man vārdu, es atradīšu paraugus.” Jo ir cilvēki, tu saproti... cilvēki, kuri grebj animācijas filmu varoņus. Man ir vecīte, viņai ir 92 gadi, vīram – 101. Mēs ar viņu atradām tēmu: tie ir vienkārši šitādi te sunīši un lācīši. Un viss. Viņa ir laimīga. Tie ir ļoti turīgi cilvēki, viņa ir bijusī, man liekas, grāmatvede ar savām firmām. Un te viņa sēž un vienkārši beidz no šiem štruntiņiem. Ir cilvēki, kas aiziet mūzikā. Viņi mājās liek plates, klausās un pēc tam šo mūziku attēlo. Katrs izvēlas kādu sirdij tuvu tēmu.

RL: Vai, kopš esi sācis vadīt viņiem nodarbības, ir mainījusies tava attieksme pret nāvi? Ja tu atceries, kā bija pirms tam un pēc tam...

Gaļickis: Es redzu, no kā sastāv attieksme pret nāvi.

RL: Pastāsti!

Gaļickis: Es redzu, kā nāve kļūst par ikdienišķu notikumu cilvēku dzīvē. Tie nav mani vārdi, bet tiešām ir – kad tev viņā saulē jau ir vairāk cilvēku nekā šajā, tevi nodarbina pārdzīvojumi un pūles atrast kaut kādu jēgu attiecībās ar cilvēkiem, kuru šeit nav, kuri ir kaut kur tur. Un šī pāreja, šis lēciens, kuru lielākā daļa tavu draugu – varbūt pat visi – jau izdarījuši, vairs nešķiet tik baigs; tas šķiet ikdienišķs. Saproties, šodien spēlēja biljardu, rīt nomira. Ir skaudība par ātru pāriešanu. Viņi visi saprot un es saprotu, ka šo pāriešanu veic visi. Un vēlams, lai tā būtu ātra. Mēdz būt tā, ka tu skaties uz cilvēku un mēģini saprast – pat bez tā, lai uzvilktu sev viņa saprašanu. Vārdu sakot, esmu sapratis, ka šī pāreja ir diezgan vienkārša. Ikdienišķa un vienkārša. Pat nepieciešama.

RL: Tu taču negribi teikt, ka tev nāvē nekā īpaša nav? Ja tu saki “ikdienišķa”, tas taču nenozīmē, ka nāve jau ir zaudējusi savu īpatnējību?

Gaļickis: Es saku: “Stārķis atnesa, stārķis aiznesa.” Un, otrkārt, saproti, tas it kā pat neattiecas uz mani personiski. Tu mokies: jā, cilvēks nomiris. Bet tu nezini, kas šodien ir piedzimis. Nomira nozīmīgs cilvēks, bet varbūt piedzima vēl nozīmīgāks. Mēs vienkārši nevaram pateikt: Ļeņins nomira, toties piedzima... nezinu, Putins... saproti? Mēs runājām par esamības bezjēdzīgumu. Pat šķiest dzīvi kaķīšiem un sunīšiem... Es vienmēr domāju: nu labi, un ja es būtu kļuvis par instalāciju mākslinieku, liktu kopā vecus atejpodus? Par to, starp citu, pirms daudziem gadiem lielisku anekdoti pastāstīja Miša Grobmans. Nomirst mākslinieks. Mākslinieka atraitne ierodas vietējā muzejā un saka: “Es gribu, lai jūs nopirktu mana vīra darbus.” Šie atbild: “Mums nevajag.” Viņa saka: “Nu labi, tad es tos uzdāvināšu muzejam.” Šie atbild: “Mums nevajag.” Viņa saka: “Bet viņš taču visu mūžu gleznoja!” Un šie: “Bet kurš viņu lūdza?” (Visi smejas.)

RL: Saki, lūdzu, tu esi krievs vai ebrejs?

Gaļickis: Es esmu ebrejs.

RL: Kā krievs tu nejūties?

Gaļickis: Es Krievijā jutos kā krievu ebrejs. Nekad neesmu juties kā krievs, taču piederēju pie visa krieviskā, kas mani apņēma. Neiztēlojos sevi kaut kur citur. Nu, teiksim, strādāju par noformētāju, domāju: bļa, nu kur vēl es varu aizbraukt noformēt sociālistiskās saistības, kādā pasaules valstī vēl bez Krievijas? Nu re, un esmu nokļuvis Izraēlā...

RL: Nokļuvi vai atbrauci?

Gaļickis: Es taču biju dizainers tajā laikā, atvainošanu, Dizaineru savienības biedrs. Tur strādāja tāds Arkadijs Trojankins, viņš bija izdevniecības Kņiga galvenais mākslinieks, tagad viņš ir šeit, Izraēlā, viņam ir 85 gadi. Es strādāju viņa grupā un biju sasniedzis kaut kādus tur rezultātus. Iestājies Dizaineru savienībā kopā ar Čaiku, zināt? Plakātists, viņš nesen nomira no kovida. Ļoti milzīga lieluma cilvēks Krievijā. Un tad man radās ideja: ja reiz braukt prom, tad braukt uz Izraēlu, jo esmu ebrejs. Proti, dizainera piegājiens.

RL: Bet vai tu Krievijā juties kā ebrejs?

Gaļickis: Zini, mani no turienes izēda. Tas bija 1989. gads, kad es pēkšņi sajutu, ka... Nu, tu, piemēram, atnāc uz darbu ļoti inteliģentā vietā, kur ir tādas dāmas. Bet no rīta tu metro esi lasījis rakstu par to, ka revolūciju sarīkojuši ebreji – Sverdlovs-Hujerdlovs un tā tālāk. Un visi runā par šo rakstu. Tu ieej pa durvīm, un visi apklust. Un tu saproti, ka viņi ir runājuši par šo rakstu.

RL: Un ka viņi tevī redz ebreju.

Gaļickis: Nujā. Tu sāc saost to gaisā, velns parāvis. Tu saod, kāpēc viņi klusē. Un tad es ar vilcienu braucu mājās un satiku Mareku Abramovu – bija tāds ruds ebrejs, klasesbiedrs. Viņš saka: “Saša, ko tad tu nebrauc prom?” Un es domāju: ko tad es nebraucu? Tajā sekundē manī it kā iekļuva tas vīruss. Ierados mājās un savai toreizējai saku: “Kāpēc mēs nebraucam prom?” Tajā brīdī es sāku doties prom. Sāku saprast, ka apkārtējā gaisotne grūž mani ārā. Man priekšnamā bija cirvis.

RL: Drošības pēc?

Gaļickis: Tas ir ļoti skumji, kad Piemaskavā, Malahovkas ciemā, pie tevis atnāk kaimiņiene un saka: “Sestdien uz tirgu neejiet. Ļaudis runā: ebrejus sitīs.” Nu re, tu savāc dokumentus portfelī, ņem dēlu, sievu, ej uz autobusu, vilcienu, metro... Vārdu sakot, ilgais ceļš pie draugiem Maskavas centrā. Un tu redzi: pretī nāk pūlis. Bars puišu. It kā nepietiek ar to, ka var būt pogroms, vēl jau arī nav zināms, uz cikiem tas izsludināts. Varbūt tas jau notiek. Tu saproti? Tā ir pilnīgi idiotiska sajūta. Divas reizes tā braucām uz Maskavu. Astoņdesmit devītais gads.

RL: Vai es pareizi saprotu: tu sevi kā ebreju apzinājies diezgan vēlu?

Gaļickis: Nē. Vienmēr esmu zinājis, ka manai sievai jābūt ebrejietei. Nezinu, kāpēc. Nu, ieradās tai pašā mūsu Malahovkā ebreju teātris un iestudēja kaut ko jidišā. Tu šo valodu nekad neesi dzirdējis, bet tev acīs sariešas asaras. Viņi tur danco, dzied nesaprotamā valodā, un tu apzinies, ka tā ir tavējā. No kurienes manējā? Kāpēc man liekas, ka manējā? Nezinu. Kaut kāda ģenētiskā atmiņa... Droši vien tāda eksistē.

RL: Vai, sastapdamies ar ivritu, tu arī izjuti tādu ģenētisko atmiņu?

Gaļickis: Nē, nē.

RL: Ivrits izrādījās pilnīgi sveša valoda, kuru tu sāki uztvert?

Gaļickis: Saproti, kad tev stāsta, ka “diena” ivritā ir jom, bet “katru dienu” ir jom jom, tu sāc domāt: paga, kas mēs esam, kaut kādi indiāņi, vai? Jom jom! (Visi smejas.) Pie tā jāpierod.

RL: Cik daudz laika un pūļu tev vajadzēja, lai pierastu?

Gaļickis: Absolūti nekādas pūles nevajadzēja. Kopš pirmās dienas šeit esmu juties kā mājās.

RL: Nevis valodā, bet vietā?

Gaļickis: Kad es ierados, bija Līča karš. Es atradu darbu Telavivā – par grafiķi. Un sajutos kā mājās, kad vakarā noguris autobusā braucu no darba. Uzliku kājas uz sēdekļa un sapratu, ka es, bļin, esmu mājās. Saproti, tāds lepns autobuss, mūzika skan, kondicionieris – un es saprotu, ka neviens nepateiks: “Ir nu gan maita, kājas uzcēlis.”

RL: Daži cilvēki, kas te dzīvo, man ir stāstījuši, kā viņi pieraduši pie briesmām un dzīves bīstamība kļuvusi par ikdienu. Sākumā tu salecies, kad tiek paziņots, ka jau atkal kaut kas uzsprādzis...

Gaļickis: Kā teica viens mans draugs – viņš dzīvo Psagotā, tā ir kolonija: “Dzīve nav mainījusies, tā var ļoti ātri pārtrūkt.” Varbūt tā ir mana personiskā izjūta, bet es ne reizi Izraēlā neesmu sastapies ar personiskām briesmām. Nekur citur man nav tik ļoti droši. Šāda sajūta man ir bijusi vēl arī Ņujorkā. Kad var paņemt krēslu, nolikt to skvērā un visu dienu nosēdēt – un viss. Šeit ir tāpat. Atceros, kad man vēl nebija mašīnas, mūs vadāja draugi, izraēlieši. Un tā mēs vienreiz braucam divās mašīnās kaut kur Izraēlas tālajos Ziemeļos. Apstājamies pie luksofora. 1991. gads. Un viens otram saka: “Nu, kafiju brauksim dzert pie tevis vai pie manis?” Es domāju: bitīt matos, kamēr aizbrauksim, vai mazums kas var notikt? Ceļš milzīgi tāls, pāris stundas jāmauc. Kafiju, tu saproti? Tu brauc un domā, kur dzersi kafiju. Kaut kāda miera sajūta. Tagad es dzīvoju, arābu ieskauts, un redzu interesantas lietas. Ieeju veikalā – tur, piemēram, ir kasiere arābiete. Aizpildu kaut kādu veidlapu, viņa jautā adresi. Es saku: “Es dzīvoju tur un tur.” Viņa atbild: “Mēs esam kaimiņi!” Man tā ir bijis divas reizes. Viens man mainīja akumulatoru mašīnai. Atbrauca tāds būda: “Kur dzīvo? Kaimiņi!” Lielākoties cilvēki ir normāli.

RL: Bet saki, lūdzams, vai pēdējos sešos mēnešos karš ir kļuvis par sarunas tēmu pie vecīšu galda?

Gaļickis: Ir sarunas, jā. Šeit lielākoties visi ir antiputinisti, protams. Jums ir daudz sašķeltāka sabiedrība. Viņiem izdevies to tik ļoti sašķelt, ka vienkārši bail. Es šodien kaut kur uzrakstīju komentāru, ka mūsu acu priekšā notiek kas tāds, kas paliks uz gadu desmitiem. Mūsu jau vairs nebūs, Putins nosprāgs – vai nav vienalga, kādā nāvē –, bet šis paliks. Varbūt uz simt gadiem. Un šeit es redzu cilvēkus, kuri līdzīgas lietas ir pieredzējuši bērnībā. Un es redzu, kā ar viņiem ir tagad. Kā visa viņu dzīve būtībā ir sabojāta, saproti? Grozi, kā gribi, bet cilvēki, kas ir nogalinājuši vai redzējuši nāvi, nevar būt normāli. Es redzu šos cilvēkus jau viņu mūža galā un redzu viņus būtībā sakropļotus. To es, iespējams, saku pirmoreiz, jo mana tēma ir tieši pretēja, teikt, kādi viņi ir malači. Kā viņi, kaut kur sūdos bijuši, ir spējuši piecelties un kļūt bagāti. Un dzemdēt mazdēlus un mazmazdēlus, tas arī ir taisnība. Taču vispār jau viņi ir sakropļoti. Gadā divtūkstošajā, liekas, mums te bija terora akts. Vārdu sakot, divi puiši, armijas rezervisti... Viens no viņiem bija krievs, otrs arī ar kaut kādām krievu saknēm... Viņi nejauši ieklīda Rāmallā. Viņus ievilka policijas iecirknī un burtiski ar rokām saplosīja. Bija bildes, kas apceļoja visu pasauli. Ar rokām viņus nogalināja. Vienam no šiem zaldātiem tētis bija mans audzēknis. Absolūti vienkāršs puisis no Irkutskas. Ar pilnīgu savrupnieka skatienu. Viņš jau ir invalīds, kroplis, garīgs, psihisks, nezinu, kā to pareizi izteikt. Cilvēks, kurš būtībā nespēj būt normāls. To pašu es redzu cilvēkos, kuri tagad iet cauri tam, kam viņi iet cauri. Šī rēta būs uz kādiem simt gadiem. Neko nevarēs darīt. Tas jau ir noticis. Tālāk – asinis pret asinīm, acs pret aci, zobs pret zobu un tā tālāk.

RL: Bet “aci pret aci, zobu pret zobu” ir taisnīguma ieviešana. Tas ir, nebūs desmit acu, nebūs desmit zobu par vienu zobu. Tas it kā līdzsvaro. Taču diemžēl asinskāre...

Gaļickis: Tā nepazīst robežu. Banālas lietas, taču uz tā jau arī viss turas. Šeit sabiedrība nav tik sašķelta. Šī tomēr ir pirmā novecojušu cilvēku paaudze, jo visi Eiropas ebreji šeit lielākoties ieradās jaunībā. Vecie bija nogalināti. Viņi faktiski ir pirmie eiropiešu vecīši. Viņi paši nezināja, kā dzīvot kopā ar vecīšiem, nebija dzīvojuši kopā ar vecmāmiņām, vectētiņiem. Viņi lielākoties bija barmicvas vecumā, 12–13 gadu, apaļi bāreņi.

RL: Bet interesanti, vai tas tā turpinās? Viņi ir uzauguši bez vecākiem, bez vectētiņa un vecmāmiņas, bez savas ģimenes... Bet pašiem viņiem taču ir bērni.

Gaļickis: Jā, protams.

RL: Kāda ir šo bērnu attieksme pret viņiem? Dažāda, vai arī ir jūtama kaut kāda atsvešinātība?

Gaļickis: Klau, es nezinu, kā lai atbild, jo...

RL: Tu pats taču teici, ka tas viss saglabāsies simt gadus?

Gaļickis: Jā. Ir cilvēki, kuri – es jau stāstīju – centās ātrāk izaudzināt normālus bērnus. To man stāstīja šie bērni. Es tev vēl vairāk pateikšu: ir satriecoši fakti. Te, piemēram, tika nodibināts kibucs, kuru sauca... Skleroze, velns parāvis, tā to sauca. Velns parāvis. Es nu jau esmu pilnīgs idiots. Pagaidi. Tūlīt atcerēšos... Tam bija vācu nometnes nosaukums.

RL: Būhenvalde?

Gaļickis: Jā, Būhenvalde. Turklāt man bija tante, viņas nelaiķa vīrs bija viens no šī kibuca dibinātājiem. Tu spēj iztēloties? Es pat zinu, kur tas atrodas... netālu no Rišonas. Braukdams garām, vienmēr uz to skatos. Viņiem starp savējiem bija vieglāk.

RL: To bija nodibinājuši Būhenvaldes ieslodzītie?

Gaļickis: Jā. Nokļuva Izraēlā, nodibināja kibucu un nosauca par Būhenvaldi.

RL: Jaudīgi. Tas ir ļoti jaudīgi. Un kā pēc tam pārdēvēja?

Gaļickis: Tagad to sauc... (Smejas.)

RL: Skleroze?

Gaļickis: Necer Sereni. Un tas vēl nav viss, esmu redzējis cilvēkus – viņu arī vairs nav –, kuri... Piemēram, viens polis, kurš izglābās, noāvis līķim zeķes, lai naktī nenosaltu, apsēžas blakus sievietei... atraitnei, kuras vīrs arī ir izgājis tam cauri. Viņi it kā sajūt cits citu. Viņiem kopā ir labi. Bez vārdiem. Es to jau jūtu bezmaz ar ādu. Es redzu šos cilvēkus.

RL: Tas ir, šādi viņiem ir labāk nekā ar bērniem?

Gaļickis: Es nezinu, vai labāk... bet viena man teica: “Saviem bērniem es to neesmu stāstījusi, bet draudzenēm, kuras ir pārcietušas to pašu, viņām gan.” Viņas saprot, par ko ir runa. Tas ir ļoti svarīgi. Un, otrkārt, ja viņi saka: “Mēs gribam, lai bērni izaugtu normāli, tāpēc viņiem nestāstām,” – tātad viņi saprot, ka dzīvē pieredzējuši kaut ko nenormālu, kaut ko sarežģītu, kaut ko ārkārtīgi smagu, kaut ko neiespējamu. Un viņi tajā negrib dalīties, lai nesagandētu kādam dvēseli.

RL: Jā, es arī esmu runājis ar mūsējiem, kas bija izdzīvojuši lēģeros... Mans vectēvs tur bija. Viņš nestāstīja vispār neko. Varbūt baidījās. Savukārt otrs stāstīja tikai visādus smieklīgus atgadījumus. Lai gan skaidri bija redzams, ka...

Gaļickis: ...nav baigi smieklīgi.

RL: Jā. Bet no šausmināšanās par to viņi kaut kā piesargājās.

Gaļickis: Nu, viņi cits citu saprata, tu saproti? Šie te maitas, kuri tagad sadomājuši karot, viņi to vienkārši nav pārcietuši... Uzspēlēs “varam atkārtot”, visa tā maucība... Jo neviens, ne Brežņevs, ne Andropovs... Es dažkārt iztēlojos: tādi cilvēki kā, piemēram, Ņikuļins, Bikovs, cilvēki, kas bija pieredzējuši to karu... ja viņi ieraudzītu, kas tagad notiek, ka var tādu ārprātu uztaisīt tukšā vietā, tīri sava egoisma pēc... Nezinu. Ir tāda mēme, klīst internetā: Gagarins pamostas un zvana pa telefonu: “Nu, pēcteči, kā jums tur iet? Jau lidojat uz Marsu?” Viņam atbild: “Nē, karojam ar ukraiņiem.” – “Ar ukraiņiem? Pret ko?” (Visi smejas.)

RL: Hm, interesanti, vai vecīšu vidū tagad mēdz būt sarunas starp krievu ebrejiem un ukraiņu ebrejiem?

Gaļickis: Man nav ne krievu, ne ukraiņu ebreju. Es taču strādāju ar turīgiem cilvēkiem.

RL: O!

Gaļickis: Ar krieviem esmu strādājis klubos. Krievu cilvēks vispār nav pieradis ar štruntiem pindzelēties. Ir, piemēram, viena veča... Es viņai saku: “Iesim grebt koku!” Viņa noprasa: “Tu esi galdnieks?” Es saku: “Nu, uz to pusi.” Viņa man uzreiz saka: “Tu man slotu salabosi?” (Visi smejas.) Viņai salūzusi slota. Slota maksā piecus šekeļus – bet “salabo slotu”!