Mošķi sēž gulošām sievietēm uz krūtīm

Mičio Kaku (1947), iespējams, sacītu, ka abpusēji reflektējoša saruna ar nepazīstamu cilvēku ir pieskaitāma pie pirmās kategorijas neiespējamībām, tātad tādām, kas nav pretrunā ar zināmajiem fizikas likumiem. Intervijā, kas aizsākās Rīgā un noslēdzās Viļņā, bez viņa bija iesaistīti vēl divi sarunas biedri – viens no Latvijas, otrs no Lietuvas. Lai kāds būtu Kaku ieguldījums stīgu teorijā, viņš – zinātnes propagandas superzvaigne – to licis sava personīgā pasaules uzskata pamatā, tādējādi stingri norobežojoties no jebkādas filozofēšanas.

Labā ziņa ir tāda, ka viesi no citām civilizācijām jau ieradušies uz Zemes un viņi nav krievi.

Igns Staškevičs

Rīgas Laiks: Sāksim ar lekciju, ko jūs nupat nolasījāt. Jūs pieminējāt, ka mēs patlaban esam sasnieguši ceturto bagātības radīšanas vilni un viena no jomām ir biotehnoloģija. Ja jūs varētu pēc patikas radīt pats savus dzīvniekus, kādu dzīvnieku jums gribētos uzkonstruēt?

Mičio Kaku: Man personīgi liekas, ka ir amorāli vienkārši radīt dzīvas būtnes, nepārdomājot, ko nozīmē šādi uzņemties dieva lomu un kādas tam var būt sekas. Mēs varam radīt dzīvnieku, kas cieš pastāvīgas sāpes, dzīvnieku, kas nespēj izdzīvot vai ir pilnīgi nepiemērots savai videi. Evolūcija veltījusi miljoniem gadu, lai izveidotu dzīvniekus, kas labi jūtas savā konkrētajā vidē. Bet mēs to grasāmies paveikt vienas paaudzes laikā. Tāpēc uzskatu, ka jābūt ļoti piesardzīgiem.

RL: Un tomēr pavisam drīz tas jau būs iespējams. Tagad domā par to, kā no jauna radīt dinozaurus vai mamutus.

Kaku: Ir dzirdētas runas arī par neandertālieti. Mūsu rīcībā tagad ir neandertālieša genoms.

RL: Un kāpēc gan lai mēs viņu neradītu?

Kaku: Nu, daži jautā: bet kur mēs liksim tādu neandertāliešu pusaudzi? Ir divas iespējas. Pirmā – turēt viņu zoodārzā, bet otrā – atdot Hārvardai, kur cilvēki jau kādu laiku spriež, vai nevajadzētu no jauna radīt agrīno cilvēku. Atcerieties, ka mēs runājam par jūtošu būtni, kurai ir apziņa, kura jūt sāpes un emocijas, kura ir ļoti līdzīga mums; ir tikai zināmas atšķirības smadzenēs, roku veiklībā un dažās citās virspusīgās lietās. Tāpēc man šķiet, ka pret ieceri radīt neandertāliešu pusaudzi jāizturas ar lielu piesardzību.

RL: Bet kāpēc mums jābūt tik jūtīgiem? Zinātne lielākoties ir visai auksta, pragmatiska padarīšana. Kāpēc jūs tik jūtīgi uztverat jautājumu par vēl neeksistējošas būtnes jūtām?

Kaku: Par to var nākties dārgi maksāt. Ja radīta dzīvības forma, tas jau ir neatgriezeniski. Var atsaukt lietas, ko ražo fabrikā, bet atsaukt dzīvības formu ir ļoti sarežģīti. Tiklīdz tā izkļuvusi ārpus laboratorijas, tā kļūst par neatgriezeniski eksistējošu realitātes daļu, tāpēc mums pret to jāattiecas ļoti piesardzīgi. Man jautā par mākslīgo intelektu. Domāju, ka pienāks brīdis, kad mākslīgo intelektu apveltīs arī ar sāpju sensoriem. Kāpēc? Tad tas būs spējīgāks pielāgoties un tādējādi – noderīgāks. Roboti, kuriem nav sāpju sensoru, var pašiznīcināties. Tāpēc mēs gribam robotus, kuri jūt sāpes. Bet cik lielu spēju sajust sāpes mēs tiem piešķirsim? Mēs negribam, lai roboti nevajadzīgi cieš sāpes. Tad mēs ar laiku varētu nonākt līdz robotu tiesību kustībai, kurā roboti pieprasītu noteikt robežas tam, cik lielas sāpes saimnieki tiem drīkst sagādāt. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem, kad spriežam par jūtošām būtnēm.

RL: Vai jūs baidāties, ka roboti, kuriem ir mākslīgais intelekts, kādā brīdī varētu iznīcināt savus radītājus?

Kaku: Pagaidām robotiem vēl nav pašapzināšanās spēju; tie nezina, ka ir roboti. Pagaidām robotiem ir prusaka līmeņa intelekts. Taču ar laiku tie kļūs tik saprātīgi kā pele, tad – kā trusis, tad – kā suns vai kaķis. Pēdīgi, kad robotiem jau būs pērtiķa intelekts, mums būs jāsāk uzmanīties, jo pērtiķiem pašapzināšanās spēja piemīt. Pērtiķi zina, ka ir pērtiķi. Suņi... suņiem šai ziņā nav īstas skaidrības.

RL: (Smejas.)

Kaku: Suņi domā, ka mēs arī esam suņi. Viņi domā, ka mēs esam bara vadoņi, bet viņi – suņi uz zemākas hierarhijas pakāpes. Tāpēc suņi mūs klausa – mēs esam viņu bara vadoņi. Pērtiķi ir gudrāki. Viņi zina, ka mēs neesam pērtiķu bara vadoņi. Un brīdī, kad roboti iegūs pērtiķa līmeņa intelektu, tiem jau piemitīs pašapzināšanās spējas. Tie sāks plānot, radīt savā prātā nākotnes scenārijus. Un es domāju, ka šajā stadijā mums vajadzēs robotu smadzenēs iestrādāt mikroshēmu, kas tos atslēgtu, tiklīdz tiem rodas slepkavnieciskas domas. Manuprāt, tas var notikt jau šajā gadsimtā. Nākamajā gadsimtā roboti būs jau tik gudri, ka pateiks: mēs negribam šo čipu, kas vienmēr diktē, ka nevaram darīt šo un nevaram darīt to. Viņi šo mikroshēmu izņems. Un tajā brīdī mums, manuprāt, vajadzēs ar viņiem saplūdināties.

RL: Saplūdināties tādā mērā, ka robeža starp mums pilnīgi izzūd? Vai kādā mērā?

Kaku: Tādā, ka mēs iegūstam superintelektu, kļūstam superspēcīgi, iegūstam visas robota spējas. Protams, tam jānotiek demokrātiski. Mēs nespiedīsim cilvēkus kļūt supergudriem un superstipriem. Domāju, ka tajā momentā, un tas būtu aptuveni 200 gadus tālā nākotnē, cilvēki demokrātiskā ceļā izlems – saplūst vai nesaplūst ar robotiem. Alternatīva ir atdot varu viņiem, bet tas man neliekas sevišķi vilinoši, jo kas tad notiks ar mums? Tāpēc domāju, ka mēs ar viņiem tomēr saplūdīsim. Un kādā jaukā dienā, sastopot citas saprātīgas būtnes, kas lidojošajos šķīvīšos ieradušās pie mums no kosmosa (iesmejas), nevajadzētu būt pārsteigtiem, atklājot, ka arī tās saplūdinājušās ar to, ko pašas radījušas. Un domāju, ka nākotnē, kad apgūsim kosmosu, mūsu pēcteči droši vien nolems izmainīt cilvēka formu, pielāgot to izdzīvošanai uz Marsa, skarbā, cilvēkam nepiemērotā vidē dažādās planētu sistēmās. Taču to izlems viņi paši, ne jau mēs.

RL: Runājot par demokrātisku lemšanu, jūs taču lieliski apzināties, ka zinātne ir pats nedemokrātiskākais iedibinājums zemes virsū: tā ir elitāra, hierarhiska un balstīta uz zināšanām. Nevar taču demokrātiski izlemt, kas ir vai nav patiesība.

Kaku: Domāju, ka mums jānošķir tie, kas zinātni rada, un tie, kas to patērē. Tie, kas zinātni rada, – jā, tā ir elite. Taču arī viņiem jāēd, viņiem nepieciešami resursi, viņi ir atkarīgi no pārējās sabiedrības. Pārējā sabiedrība savukārt viņiem nodrošina tādu greznību kā brīvība no nepieciešamības strādāt no deviņiem līdz pieciem, izved atkritumus vai dara ko tamlīdzīgu. Pārējā sabiedrība šiem cilvēkiem maksā un tāpēc kaut ko par to prasa pretī. Šos cilvēkus subsidē valsts, un tāpēc valsts pateiks: mēs vēlamies demokrātisku diskusiju par to, kurp virzās visa šī tehnoloģija. Tāpēc ļoti svarīgi runāt tieši par sabiedrību – ne par šo vienu vai cik tur procentu, kuri kļūst par zinātniekiem, bet par tiem 99%, kuri ir zinātnes patērētāji, – un rūpēties par to, lai viņi būtu izglītoti un informēti. Cik tālu mēs vēlamies uzlabot cilvēku sugu? Citiem vārdiem, paraugieties uz medicīnu. Kāda tā bijusi tūkstošiem gadu? Medicīnas mērķis bijis mazināt ciešanas. Tagad varam radīt sabiedrību, kurā ir visai maz medicīnisku ciešanu. Kur iesim tālāk? Ķersimies pie cilvēka uzlabošanas. Un tas notiek: jau tagad domā, kā uzlabot cilvēka ķermeni. Jautājums – cik tālu mēs gribam iet attiecībā uz ģenētisku uzlabošanu.