Mošķi sēž gulošām sievietēm uz krūtīm

Mičio Kaku (1947), iespējams, sacītu, ka abpusēji reflektējoša saruna ar nepazīstamu cilvēku ir pieskaitāma pie pirmās kategorijas neiespējamībām, tātad tādām, kas nav pretrunā ar zināmajiem fizikas likumiem. Intervijā, kas aizsākās Rīgā un noslēdzās Viļņā, bez viņa bija iesaistīti vēl divi sarunas biedri – viens no Latvijas, otrs no Lietuvas. Lai kāds būtu Kaku ieguldījums stīgu teorijā, viņš – zinātnes propagandas superzvaigne – to licis sava personīgā pasaules uzskata pamatā, tādējādi stingri norobežojoties no jebkādas filozofēšanas.

Labā ziņa ir tāda, ka viesi no citām civilizācijām jau ieradušies uz Zemes un viņi nav krievi.

Igns Staškevičs

Rīgas Laiks: Sāksim ar lekciju, ko jūs nupat nolasījāt. Jūs pieminējāt, ka mēs patlaban esam sasnieguši ceturto bagātības radīšanas vilni un viena no jomām ir biotehnoloģija. Ja jūs varētu pēc patikas radīt pats savus dzīvniekus, kādu dzīvnieku jums gribētos uzkonstruēt?

Mičio Kaku: Man personīgi liekas, ka ir amorāli vienkārši radīt dzīvas būtnes, nepārdomājot, ko nozīmē šādi uzņemties dieva lomu un kādas tam var būt sekas. Mēs varam radīt dzīvnieku, kas cieš pastāvīgas sāpes, dzīvnieku, kas nespēj izdzīvot vai ir pilnīgi nepiemērots savai videi. Evolūcija veltījusi miljoniem gadu, lai izveidotu dzīvniekus, kas labi jūtas savā konkrētajā vidē. Bet mēs to grasāmies paveikt vienas paaudzes laikā. Tāpēc uzskatu, ka jābūt ļoti piesardzīgiem.

RL: Un tomēr pavisam drīz tas jau būs iespējams. Tagad domā par to, kā no jauna radīt dinozaurus vai mamutus.

Kaku: Ir dzirdētas runas arī par neandertālieti. Mūsu rīcībā tagad ir neandertālieša genoms.

RL: Un kāpēc gan lai mēs viņu neradītu?

Kaku: Nu, daži jautā: bet kur mēs liksim tādu neandertāliešu pusaudzi? Ir divas iespējas. Pirmā – turēt viņu zoodārzā, bet otrā – atdot Hārvardai, kur cilvēki jau kādu laiku spriež, vai nevajadzētu no jauna radīt agrīno cilvēku. Atcerieties, ka mēs runājam par jūtošu būtni, kurai ir apziņa, kura jūt sāpes un emocijas, kura ir ļoti līdzīga mums; ir tikai zināmas atšķirības smadzenēs, roku veiklībā un dažās citās virspusīgās lietās. Tāpēc man šķiet, ka pret ieceri radīt neandertāliešu pusaudzi jāizturas ar lielu piesardzību.

RL: Bet kāpēc mums jābūt tik jūtīgiem? Zinātne lielākoties ir visai auksta, pragmatiska padarīšana. Kāpēc jūs tik jūtīgi uztverat jautājumu par vēl neeksistējošas būtnes jūtām?

Kaku: Par to var nākties dārgi maksāt. Ja radīta dzīvības forma, tas jau ir neatgriezeniski. Var atsaukt lietas, ko ražo fabrikā, bet atsaukt dzīvības formu ir ļoti sarežģīti. Tiklīdz tā izkļuvusi ārpus laboratorijas, tā kļūst par neatgriezeniski eksistējošu realitātes daļu, tāpēc mums pret to jāattiecas ļoti piesardzīgi. Man jautā par mākslīgo intelektu. Domāju, ka pienāks brīdis, kad mākslīgo intelektu apveltīs arī ar sāpju sensoriem. Kāpēc? Tad tas būs spējīgāks pielāgoties un tādējādi – noderīgāks. Roboti, kuriem nav sāpju sensoru, var pašiznīcināties. Tāpēc mēs gribam robotus, kuri jūt sāpes. Bet cik lielu spēju sajust sāpes mēs tiem piešķirsim? Mēs negribam, lai roboti nevajadzīgi cieš sāpes. Tad mēs ar laiku varētu nonākt līdz robotu tiesību kustībai, kurā roboti pieprasītu noteikt robežas tam, cik lielas sāpes saimnieki tiem drīkst sagādāt. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem, kad spriežam par jūtošām būtnēm.

RL: Vai jūs baidāties, ka roboti, kuriem ir mākslīgais intelekts, kādā brīdī varētu iznīcināt savus radītājus?

Kaku: Pagaidām robotiem vēl nav pašapzināšanās spēju; tie nezina, ka ir roboti. Pagaidām robotiem ir prusaka līmeņa intelekts. Taču ar laiku tie kļūs tik saprātīgi kā pele, tad – kā trusis, tad – kā suns vai kaķis. Pēdīgi, kad robotiem jau būs pērtiķa intelekts, mums būs jāsāk uzmanīties, jo pērtiķiem pašapzināšanās spēja piemīt. Pērtiķi zina, ka ir pērtiķi. Suņi... suņiem šai ziņā nav īstas skaidrības.

RL: (Smejas.)

Kaku: Suņi domā, ka mēs arī esam suņi. Viņi domā, ka mēs esam bara vadoņi, bet viņi – suņi uz zemākas hierarhijas pakāpes. Tāpēc suņi mūs klausa – mēs esam viņu bara vadoņi. Pērtiķi ir gudrāki. Viņi zina, ka mēs neesam pērtiķu bara vadoņi. Un brīdī, kad roboti iegūs pērtiķa līmeņa intelektu, tiem jau piemitīs pašapzināšanās spējas. Tie sāks plānot, radīt savā prātā nākotnes scenārijus. Un es domāju, ka šajā stadijā mums vajadzēs robotu smadzenēs iestrādāt mikroshēmu, kas tos atslēgtu, tiklīdz tiem rodas slepkavnieciskas domas. Manuprāt, tas var notikt jau šajā gadsimtā. Nākamajā gadsimtā roboti būs jau tik gudri, ka pateiks: mēs negribam šo čipu, kas vienmēr diktē, ka nevaram darīt šo un nevaram darīt to. Viņi šo mikroshēmu izņems. Un tajā brīdī mums, manuprāt, vajadzēs ar viņiem saplūdināties.

RL: Saplūdināties tādā mērā, ka robeža starp mums pilnīgi izzūd? Vai kādā mērā?

Kaku: Tādā, ka mēs iegūstam superintelektu, kļūstam superspēcīgi, iegūstam visas robota spējas. Protams, tam jānotiek demokrātiski. Mēs nespiedīsim cilvēkus kļūt supergudriem un superstipriem. Domāju, ka tajā momentā, un tas būtu aptuveni 200 gadus tālā nākotnē, cilvēki demokrātiskā ceļā izlems – saplūst vai nesaplūst ar robotiem. Alternatīva ir atdot varu viņiem, bet tas man neliekas sevišķi vilinoši, jo kas tad notiks ar mums? Tāpēc domāju, ka mēs ar viņiem tomēr saplūdīsim. Un kādā jaukā dienā, sastopot citas saprātīgas būtnes, kas lidojošajos šķīvīšos ieradušās pie mums no kosmosa (iesmejas), nevajadzētu būt pārsteigtiem, atklājot, ka arī tās saplūdinājušās ar to, ko pašas radījušas. Un domāju, ka nākotnē, kad apgūsim kosmosu, mūsu pēcteči droši vien nolems izmainīt cilvēka formu, pielāgot to izdzīvošanai uz Marsa, skarbā, cilvēkam nepiemērotā vidē dažādās planētu sistēmās. Taču to izlems viņi paši, ne jau mēs.

RL: Runājot par demokrātisku lemšanu, jūs taču lieliski apzināties, ka zinātne ir pats nedemokrātiskākais iedibinājums zemes virsū: tā ir elitāra, hierarhiska un balstīta uz zināšanām. Nevar taču demokrātiski izlemt, kas ir vai nav patiesība.

Kaku: Domāju, ka mums jānošķir tie, kas zinātni rada, un tie, kas to patērē. Tie, kas zinātni rada, – jā, tā ir elite. Taču arī viņiem jāēd, viņiem nepieciešami resursi, viņi ir atkarīgi no pārējās sabiedrības. Pārējā sabiedrība savukārt viņiem nodrošina tādu greznību kā brīvība no nepieciešamības strādāt no deviņiem līdz pieciem, izved atkritumus vai dara ko tamlīdzīgu. Pārējā sabiedrība šiem cilvēkiem maksā un tāpēc kaut ko par to prasa pretī. Šos cilvēkus subsidē valsts, un tāpēc valsts pateiks: mēs vēlamies demokrātisku diskusiju par to, kurp virzās visa šī tehnoloģija. Tāpēc ļoti svarīgi runāt tieši par sabiedrību – ne par šo vienu vai cik tur procentu, kuri kļūst par zinātniekiem, bet par tiem 99%, kuri ir zinātnes patērētāji, – un rūpēties par to, lai viņi būtu izglītoti un informēti. Cik tālu mēs vēlamies uzlabot cilvēku sugu? Citiem vārdiem, paraugieties uz medicīnu. Kāda tā bijusi tūkstošiem gadu? Medicīnas mērķis bijis mazināt ciešanas. Tagad varam radīt sabiedrību, kurā ir visai maz medicīnisku ciešanu. Kur iesim tālāk? Ķersimies pie cilvēka uzlabošanas. Un tas notiek: jau tagad domā, kā uzlabot cilvēka ķermeni. Jautājums – cik tālu mēs gribam iet attiecībā uz ģenētisku uzlabošanu.

RL: Un kurš varētu to izlemt?

Kaku: Tas jāizlemj demokrātiskā ceļā.

RL: Ko tas nozīmē? Vai to, cik tālu mēs drīkstam uzlabot cilvēka ķermeni, izlems pūlis?

Kaku: Nē. Valstij būs regulējošas aģentūras, tādas kā ASV Pārtikas un medikamentu administrācija, kas nosaka, ka konkrēti medikamenti vai terapijas ir bīstamas un ka tām jāpievērš nopietna uzmanība.

RL: Un vai mainīt embrija acu krāsu ir ieteicams vai nav.

Kaku: Tajā stadijā jau varētu nonākt arī tik tālu. Protams, arī šai sistēmai ir savas problēmas. Mums tā arī nekad nav izdevies veiksmīgi regulēt medikamentu tirdzniecību. Ir bīstami preparāti, kas kaitē veselībai un rada atkarību. Un kas notiek, kad šie kaitīgie medikamenti kļuvuši vienkārši par kodiem? Kas ir gēns? Gēns ir burtu virkne – ATCG... Tur slēpjas briesmas. Daži no šiem ATCG kodiem radīti zināmām terapijām, kas var būt bīstamas. Kaut vai gēns smadzeņu funkciju uzlabošanai. Var pienākt laiks, kad kāda pagrīdes organizācija reklamēs gēnu, ar kuru vecāki varēs palielināt sava bērna IQ līmeni. Taču tas ir nelegāli, jo šī metode nav pārbaudīta, tai ir blaknes un tās var būt bīstamas, vai ne? Taču atradīsies cilvēki, kuri, neraugoties ne uz ko, vēlēsies, lai viņu bērnu uzlabo. Kā to nepieļaut? Internetā var vienkārši e-pastā nosūtīt neatļautu ģenētisku terapiju kodus. Citiem vārdiem, dažādu ētiskas dabas jautājumu netrūkst, taču pamatā, man šķiet, tas ir jautājums, kas jāizšķir sabiedrībai, – proti, cik tālu mēs gribam uzlabot cilvēku kā sugu? Mēs, zinātnieki, nevaram sabiedrības vārdā izlemt, cik tālu šo tehnoloģiju drīkst attīstīt.

RL: Jūs pieminējāt lidojošos šķīvīšus. Kāda ir jūsu atbilde uz Fermi paradoksu?

Kaku: Pirmkārt, ir daudz ziņu par redzētiem lidojošajiem šķīvīšiem, un cilvēki man raksta un stāsta, kā viņi satikušies ar citplanētiešiem. Un viņi saka, ka atbilde uz Fermi paradoksu ir pavisam vienkārša. Citplanētieši jau ir šeit.

RL: (Smejas.) Labi, tā ir viena atbilde. Viena no simt.

Kaku: Mans ieteikums cilvēkiem, kuri apgalvo, ka viņus nolaupījuši lidojošie šķīvīši, ir šāds: nākamreiz, Dieva dēļ, nosperiet viņiem kaut ko – āmuru, kosmosa kuģi, kaut ko no viņu atkritumu kastes. Nozodziet citplanētiešiem kaut ko, lai pēc tam jūsu rīcībā būtu kaut kas pārbaudāms, reproducējams un atspēkojams. To mēs saucam par zinātni. Zinātnes pamatā ir testējami, atspēkojami un reproducējami pierādījumi. Un es esmu zinātnieks, tāpēc saku: nozodziet kaut ko taustāmu, jo nav tādu starptautisku likumu, kas aizliegtu zagt no citplanētiešiem.

RL: (Smejas.) Jūs gribat sacīt, ka ticat šiem stāstiem, kā cilvēkus nolaupījuši citplanētieši?

Kaku: Esmu cilvēks bez aizspriedumiem. Pat pilnīgi trakas idejas pelnījušas nopietnu attieksmi. Pastāv tāda lieta kā miega paralīze, 5–10% cilvēku no rīta pamostas paralizēti. Kāpēc? Tāpēc, ka, cilvēkam sapņojot, ķermenis ir paralizēts. Ja tas nebūtu paralizēts, mēs miegā sev varētu nodarīt pāri. Un šie cilvēki, no rīta pamostoties, vēl joprojām nespēj kustēties. Viņiem liekas, ka uz krūtīm tup kāds radījums un noraugās uz viņiem. Ir daudz Viktorijas laika gleznu, kurās mošķi sēž gulošām sievietēm uz krūtīm un blenž uz viņām. Tie var būt citplanētieši. Citplanētieši no 150 gadus senas pagātnes nav tādi kā šodien; viņi ir šie mošķi. Tā ir viena teorija par citplanētiešu apmeklējumiem.

RL: Bet vai tā ir jūsu teorija? Mans jautājums bija par jūsu atbildi uz Fermi paradoksu. Apkopotas jau kādas 100 iespējamās atbildes. Kāda ir jūsējā? Ka citplanētieši jau ir klāt?

Kaku: Pirmkārt, es ticu tam, kas ir testējams, atspēkojams un atkārtojams. Bet šo apgalvojumu nekādā veidā nevar ne pārbaudīt, ne atkārtot, mums nav nekādu taustāmu liecību par šādiem apmeklējumiem.

RL: Jo neviens neko nav nozadzis.

Kaku: Jā, tieši tā. Neraugoties uz to, es uzskatu, ka kosmosā citplanētieši eksistē. Kāpēc es tā domāju? Tāpēc, ka mūsu rīcībā ir šīs galaktikas uzskaite. Ap katru zvaigzni riņķo vismaz viena planēta. Un, aptuveni rēķinot, 10–20% no tām līdzinās Zemei. Tāpēc mēs lēšam, ka Piena Ceļa galaktikā varētu būt miljardiem Zemes tipa planētu. Pirmo reizi mūsu rīcībā ir Piena Ceļa galaktikas uzskaite, kas liecina, ka planētas, uz kurām iespējama dzīvība, ir ļoti, ļoti izplatītas. Jautājums – vai uz tām var pastāvēt DNS veida ķīmiskie savienojumi un vai uz tām var pastāvēt saprātīgas dzīvības formas? Uz šo jautājumu mums atbildes nav. Taču mēs zinām, ka mūsu galaktikā čum un mudž Zemes tipa planētas.

RL: Bet tomēr, par citplanētiešiem mēs zinām ne tikai no visādu dīvaiņu stāstiem. Pentagonam pat ir speciāla programma šīs parādības pētīšanai.

Kaku: Mēs, fiziķi, esam izanalizējuši šos video kadru pa kadram. Senāk mums tādu iespēju nebija. Mūsu rīcībā bija tikai aculiecinieku stāsti. Tagad mums ir neapstrādāti dati. Mēs zinām, ka šie objekti var pārvietoties ar Maha skaitli starp 5 un 20. Divdesmit reizes pārsniedzot skaņas ātrumu. Dažu sekunžu laikā tie spēj mainīt augstumu par 25 km. Tie var līkločot, un mēs varam aprēķināt centrbēdzes spēku šajos manevros: tas ir milzīgs. Tādā lidojošajā šķīvītī jebkuri kauli sašķīstu druskās. Tas nozīmē, ka tie droši vien ir droni, jo neviena cilvēciska būtne ar skeletu šādā lidaparātā neizdzīvotu. Un tie var ienirt arī zem ūdens. Tie nerada nekādas skaņas, vismaz ne mums zināmas. Mūsu armija ir atzinusi, ka tie nav viņējie. Ja tie nepieder viņiem – kam tad?

RL: Krieviem?

Kaku: Krieviem tiešām ir hiperskaņas droni, kuru ātrums var sasniegt, teiksim, Maha skaitli 20. Taču tie ieviesti tikai pēdējā gada laikā. Un mēs tos tagad redzam Ukrainā. Taču te runa ir par liecībām, kas fiksētas vairāku gadu desmitu gaitā. Tātad – kas tas ir? Jāatzīst, ka mēs to nezinām. Mēs zinām vienīgi to, ka armijas rīcībā ir ļoti daudz šādu video. Tā var būt optiska ilūzija, šādu iespēju nevar izslēgt. Un tas var būt kaut kas reāls. Es esmu zinātnieks. Mēs varam vienīgi analizēt šos video – kadru pa kadram.

RL: Un kā zinātnieks jūs ticat vienīgi tam, ko var testēt, atkārtot un tā tālāk. Domājot par multiversa ideju: vai to var kaut kādā veidā pārbaudīt vai apstiprināt?

Kaku: Atbilde laikam gan ir: nevar.

RL: Tātad tā pēc jūsu standartiem nav zinātniska ideja.

Kaku: Tā ir zinātniska tādā izpratnē, ka, tiklīdz mūsu rīcībā būs vienotā lauka teorija, tā mēs varēsim atrisināt daudzos un dažādos jautājumus par ceļojumiem laikā, tārpejām un tamlīdzīgi. Taču spēkā paliek tas, ka mums nepieciešama pārbaudāma teorija, citādi tā ir tīrā spekulācija. Pagaidām spēcīgākā pretendente uz “teorijas par visu” statusu ir stīgu teorija. Ar to es pelnu iztiku. Esmu viens no stīgu lauka teorijas pamatlicējiem; tā ir viena no galvenajām stīgu teorijas nozarēm. Taču stīgu teorija vēl ir bērna autiņos. Tā ir tik sarežģīta, ka neviens vēl īsti neizprot pilnu stīgu teorijas aprakstītā universa spektru. Un stīgu teorija paredz multiversa eksistenci. Ja jūs ticat stīgu teorijai, tad esat spiesti doties multiversa virzienā.

RL: Vai multiverss ir galīgs vai bezgalīgs?

Kaku: Katrs universs var būt galīgs vai bezgalīgs. Taču multiverss būtu bezgalīgs. Un multiverss ir 11 dimensiju hipertelpa.

RL: Kāpēc tieši 11 dimensijas?

Kaku: Tāpēc, ka universā ar 13 dimensijām vai 14 dimensijām vienādojumi ir matemātiski pretrunīgi. Iespējams pierādīt, ka divi plus divi ir pieci. 11 dimensijās mēs zinām, ka divi plus divi ir četri. Šis universs nav pretrunā pats ar sevi.

RL: Ja jūs pieņemat ideju, ka universs ir bezgalīgs, – kā tas iespaido to, kā jūs par to domājat?

Kaku: Es vienkārši dodos turp, kurp mani aizved vienādojumi un eksperimentu dati. Tas, ko mēs par to domājam, patiesībā ir nebūtiski. Vienādojumi un eksperimenti noteiks, kāda ir realitāte, neatkarīgi no cilvēka gribas un vēlmēm.

RL: Kādā intervijā vai publiskajā lekcijā jūs pieminējāt, ka jūsu vecāki bijuši budisti, un tad jūs sacījāt, ka 11 dimensiju hipertelpa ir nirvāna. Kā jūs nonācāt pie šāda vienādojuma?

Kaku: Mani vecāki bija budisti, bet viņi mani bērnībā pieteica prezbiteriešu svētdienas skolā. Viņi gribēja mani pēc iespējas vairāk amerikanizēt, jo kara laikā ASV četrus gadus bija pavadījuši koncentrācijas nometnē un vēlējās, lai viņu bērniem nekas tāds nebūtu jāpiedzīvo. Un prezbiteriešu ticībā Bībele saka, ka iesākumā Dievs radījis universu; tātad universs sācies ar kaut kāda veida lielo sprādzienu. Budismā Dieva nav. Tā ir vienīgā no lielajām pasaules reliģijām, kurā nav Dieva. Taču ir nirvāna. Kā samierināt šīs divas teorijas, ja vienā no tām visam ir sākums, bet otrā – bezlaicība, nirvāna? Ja tu esi stīgu teorijas piekritējs, tad tu tici tam, ka Lielais sprādziens nav unikāls, ka tādi notiek visu laiku un šajā pašā brīdī dzimst jauni universi. Tas ir nepārtraukts process; katru sekundi kaut kur mūsu milzīgajā kosmosā dzimst jauni universi. Tā ir mana jaunā koncepcija – ka universu multiverss ir kā ziepju burbuļi. Mūsu universs ir burbulis, kas lidinās starp daudziem citiem burbuļiem, un katrs lielais sprādziens ir vai nu divu burbuļu sadursme, vai kāda burbuļa sašķelšanās divās daļās. Un kas ir nirvāna? Šie burbuļi kaut kur lidinās. Kur tie lidinās? 11 dimensiju hipertelpā, kas arī ir nirvāna. Nirvāna ir 11 dimensiju hipertelpa. Te nu ir kaut kas tāds, kas rodas, ja saplūdina budistiskās un judeokristīgās domāšanas priekšstatus: mūsu universam ir sākums, arī visiem pārējiem burbuļiem ir sākums, taču tie pārvietojas daudz lielākā laukā, proti, 11 dimensiju hipertelpā. Un šai hipertelpai nav ne sākuma, ne gala.

RL: Tātad multiverss ir bezgalīgs. Un jūs? Vai jūs pats arī esat bezgalīgs?

Kaku: Kā jau es teicu, Lielais sprādziens ir divu universu sadursme vai viena atsevišķa universa jeb burbuļa sadalīšanās. Un tad jautājums ir šāds: cik mūsu kopiju eksistē šajos dažādajos universos? Pat saskaņā ar kvantu mehānikas teoriju var būt bezgalīgs daudzums mūsu. Tā ir tā saucamā kvantu mehānikas daudzpasauļu interpretācija. Tā nav vienīgā interpretācija. Taču saskaņā ar daudzpasauļu interpretāciju universs ir kā upe, kas pastāvīgi sazarojas. Un tā nu, piemēram, šorīt jūs jau varat būt pabijis uz Marsa un atgriezies no turienes. Šādu iespējamību mēs varam aprēķināt, un tā ir tuvu nullei – taču ne nulle. Tā ir galīga. Tātad pastāv zināma varbūtība, ka iespējami pat maģiski pārvietošanās līdzekļi. Un tas nozīmē arī, ka cilvēki, kuri mūsu universā ir miruši, var būt dzīvi kādā citā universā. Man mēdz jautāt: vai Elviss Preslijs ir dzīvs kādā paralēlā universā? Un atbilde uz to ir: varbūt. Iespēja ir visai neliela, taču to var aprēķināt.

RL: Daži ir pārliecināti, ka viņš vispār vēl ir dzīvs un slēpjas Argentīnā. Bet sakiet, kā šāda izpratne iespaido jūsu ikdienas dzīvi?

Kaku: Objektīvi vērtējot – nekādi. Bet subjektīvi, kad es eju pāri istabai, tad saku sev, ka, iespējams, šo pašu telpu šķērso bezgalīgs skaits manu kopiju. Dažas no manām kopijām nolēmušas pagriezties pa labi, pagriezties pa kreisi, aiziet uz skolu, apsēsties, paēst pusdienas. Taču es esmu te, vienā no iespējamiem universiem, un nododos pārdomām par to, ka paralēlās pasaulēs pa šādu pašu paklāju varbūt staigā bezgalīgs skaits manu kopiju.

RL: Jūs tiešām reizēm tā domājat?

Kaku: Jā, tāds ir virziens, kādā mani aizved šie vienādojumi. Es atkārtošu, ka tā nebūt nav vienīgā interpretācija. Ir arī citas kvantu mehānikas interpretācijas. Stīgu teorija, šķiet, dod priekšroku tieši šai versijai – daudzu pasauļu teorijai, kura saka, ka universs ir kā okeāna vilnis, kurš visu laiku sadalās daudzos sīkākos viļņos. Un katrs no šiem viļņiem ir vesels universs. Katrs no viļņiem domā, ka ir vienīgais universs. Taču visu šo laiku turpina atšķelties jauni universi.

RL: Un tas ir pilnīgi savienojami ar stīgu teoriju?

Kaku: Tieši tā. Stīgu teorija ir kvantu teorija. Un tagad to atklājusi arī Holivuda. Multiversa ideja ir pamatā daudziem televīzijas seriāliem, animācijas seriāliem un supervaroņu filmām. Ir pat seriāls “Cilvēks augstajā pilī” pēc Filipa Dika grāmatas motīviem, un tajā Franklins Rouzevelts [vēsturiskajā 1933. gada] atentātā iet bojā. Vienā universā ierocis nenostrādā. Franklins Rouzevelts paliek dzīvs, un Savienotās Valstis sakauj nacistisko Vāciju. Taču citā universā ierocis šauj trāpīgi. Rouzevelts iet bojā. Viņa vietā nāk vājš prezidents. Karā uzvar nacisti. Nacisti sev paņem ASV ziemeļaustrumus, un japāņi paņem rietumu krastu: valsts tiek sadalīta. Viena patrona nošķir divus universus. Patronā ir šaujampulveris. Šaujampulverī ir kaut kādas nepilnības. Dažas no šīm nepilnībām ir kvantmehāniskas. Tātad varbūt viena kvantmehāniska atšķirība ir faktors, kas nodala divas pasaules – vienu, kurā Savienotās Valstis ir uzvarējušas karā, un otru, kurā uzvar nacistu Vācija. Filipa Dika romāns stāsta par universa sazarošanos tikai divās daļās, taču varētu pastāvēt arī vairāk nekā divas viena universa kopijas – iespējams, ka to ir bezgalīgi daudz. Par to domājot, var sajukt prātā.

RL: Jā, var gan. Jābrīnās, kā tāds cilvēks kā jūs vispār vēl spēj domāt un funkcionēt.

Kaku: Paraudzīsimies uz to šādi. Es esmu fiziķis, vai ne? Mēs zinām, ka elektroni var eksistēt paralēlos stāvokļos. Elektrons var vienlaicīgi atrasties divās dažādās vietās. Ja to var elektroni un mēs sastāvam no elektroniem – kāpēc lai mēs nevarētu būt divās vietās uzreiz? Atbilde ir – varbūt varam. Vienīgi mūsu izredzes pārvietoties starp dažādiem universiem ir ļoti, ļoti niecīgas.

To man paskaidroja Nobela prēmijas laureāts Stīvs Veinbergs. Iztēlojieties, ka jūs esat kādā istabā un klausāties radio. Šajā istabā līdz ar radioviļņiem ienāk simtiem dažādu radiostaciju. Taču jūsu radiouztvērējs noregulēts uz vienu konkrētu frekvenci. Tagad šo radio viļņu vietā iedomājieties elektronu viļņus. Un elektronu viļņi ir matērijas viļņi. Tas nozīmē, ka jūsu dzīvojamajā istabā var atrasties pirāti, dinozauri, citplanētieši un daudz kas cits. Jūs eksistējat līdzās, vienā un tajā pašā istabā. Bet kāpēc jūs nevarat ar šīm lietām mijiedarboties? Jūs nevibrējat unisonā ar šiem citiem universiem. Tas nebūt nenozīmē, ka jūs nevarat vibrēt kopā ar tiem. Tas nozīmē vienīgi, ka šāda iespēja ir ārkārtīgi maza. Un mēs saviem studentiem liekam to aprēķināt. Lai saņemtu zinātņu doktora grādu, jums jāspēj aprēķināt, cik liela ir iespēja, ka jūs rīt nonāksiet uz Marsa.

RL: Taču, ja reiz šī iespēja ir lielāka par nulli, tad šādi gadījumi tomēr var notikt. Varbūt šodien no Marsa varētu ierasties citplanētieši.

Kaku: Jā, bet iespējamība ir ļoti, ļoti maza. Droši vien būtu jāgaida vesela universa mūža garumā, lai kaut ko tamlīdzīgu pieredzētu.

RL: Bet varbūt ir cilvēki, kuri savus radiouztvērējus spēj noregulēt uz šīm citām frekvencēm vai varbūt plašāku diapazonu. Un tad viņi varētu saņemt šādus signālus un redzēt citplanētiešus.

Kaku: Jā. Es nesaku, ka to nevar izdarīt, vienkārši mums tas ir gandrīz neiespējami. Tomēr, ja mēs to spētu, tad varētu pārvietoties starp universiem. Stīvens Hokings to pat ir izrēķinājis – vai iespējams iziet pa tārpeju un nonākt citā universā. Principā – jā. Praksē – nē. Bet principā tas ir iespējams.

RL: Parastajā dzīvē to sauc par maģiju.

Kaku: Jā, bet jebkuru pietiekami augsta līmeņa tehnoloģiju nav iespējams atšķirt no maģijas.

RL: Sakiet, vai jūs kādreiz esat pieredzējis kaut ko zinātniski neizskaidrojamu?

Kaku: Vēlu vakarā mēs visi saskaramies ar lietām, kas šķiet ārpus normālajiem zinātnes likumiem. Lietas parādās, pazūd. Taču jāsaprot, ka tas, ko mēs uzskatām par realitāti, savā ziņā ir halucinācija; mēs uztveram tikai sīku daļiņu no visa, kas ap mums norisinās. Mēs spējam uztvert vienīgi elektromagnētisko spektru. Mēs sajūtam temperatūru tikai zināmās robežās. Citiem vārdiem, tas, ko mēs uzskatām par realitāti, ir tikai plāns šķērsgriezums no visa, kas notiek patiesībā. Un, ja jūs ticat stīgu teorijai, tad saprotat, ka universam var būt 11 dimensiju, un tādā gadījumā jūs redzat vēl plānāku skaidu no tā, kas reāli pastāv. Citiem vārdiem, halucinācijas savā ziņā vienkārši ir norma. Liela daļa no tā, ko mēs uzskatām par neapstrīdamu realitāti, fizioloģiskā aspektā ir pilnīga fikcija. Piemēram, kad es skatos uz jums, es par jums domāju kā par vienlaidu vizuālu struktūru. Taču nē – viena gabala no jums trūkst. Kāpēc tā ir? Tāpēc, ka smadzenēm ir tīklene un tīklenei nav tiešu vizuālu sensoru. Tātad, kad es jūs redzu, patiesībā es jūs nemaz neredzu. Jūsu vietā ir kaut kāds liels kleksis. Kāpēc tad es domāju, ka jūs redzu? Tāpēc, ka smadzenes kompensē, radot viltus attēlus, un tas mūsos rada pārliecību, ka dzīvojam realitātē, lai gan tas, ko redzam, nebūt nav realitāte. Tas ir aptuvens realitātes variants, turklāt ļoti aptuvens.

RL: Un kurš pazīst realitāti tādu, kāda tā ir patiesībā?

Kaku: Neviens. Jo nevienam nav sensoru, kas sniegtos ārpus elektromagnētiskā spektra, aptverot visu mūsu ķermeni iespaidojošo vibrāciju kopumu. Mūsu smadzenēm tā būtu pārslodze. Smadzenes spēj pielāgoties tikai noteiktām frekvencēm, tikai noteiktiem realitātes griezumiem.

RL: Vai tas nozīmē, ka mūsu realitātes izpratnes pamatā ir nezināšana?

Kaku: Es saku, ka būtiskais faktors ir evolūcija. Evolūcija ir radījusi smadzenes, kas veido šādu aptuvenu priekšstatu. Citiem vārdiem, smadzenes attīstījušās tā, lai spētu uztvert tik daudz informācijas, cik tas noder mūsu izdzīvošanai. Ir daudz informācijas, kas mums nav nepieciešama un kas mūs tikai mulsinātu, iedvestu mūsos bailes, un šādas lietas smadzenes vienkārši atmet. Teiksim, ja jūs aptvertu, ka dzīvojat 11 dimensiju hipertelpā, šī apziņa jūs paralizētu. Un tāpēc evolūcija jums šīs maņas nepiešķir; tā saka: tev tas nav jāzina. Taču, ja mēs kādu dienu sastapsim būtnes no citas saules sistēmas, pilnīgi iespējams, ka tām būs sensori, kas uztver mums nepieejamas lietas.

RL: Kāpēc no citas saules sistēmas? Varbūt no citas dimensijas. Tas ir tikpat iespējami.

Kaku: Taisnība. Tāda iespēja pastāv.

RL: Vai mēs tās atpazītu kā būtnes? Vai mēs vispār spētu tās ieraudzīt?

Kaku: Jūs atceraties grāmatu “Plakanzeme”¹?

RL: Jā.

Kaku: “Plakanzemē” visi bija divdimensionāli, pilnīgi plakani. Ja jūs būtu trīsdimensionāla būtne, kas no augšas noraugās uz Plakanzemi, tad domātu, ka šīs būtnes ir neattīstītas. Tās neredz realitāti tādu, kāda tā ir. Realitāte ir trīsdimensionāla, bet šīm būtnēm tā liekas divdimensionāla. Evolūcija tām devusi divdimensionālu pasauli, kas ļauj funkcionēt, izdzīvot, vairoties, laist pasaulē bērnus. Un tāpēc tās domā, ka tāds arī ir universs, jo tas ir viss, kas tām jāzina. Nu tā. Mēs dzīvojam pasaulē, kur mūsu jutekļi mums sniedz tikai aptuvenu priekšstatu par realitāti. Atnācējiem no kosmosa būtu citādi sensori, un tie realitāti varētu redzēt pilnīgi citādu nekā mēs.

RL: Jūs sacījāt, ka esat atvērts visdažādākajām teorijām. Viena no dīvainākajām ir tāda, ka mēs piedalāmies simulācijas spēlē. Ja jūs brīdi paraudzītos nopietni uz šādu iespēju, kāda ir zinātnes loma šajā simulācijā?

Kaku: Zinātne nav nekas vairāk par faktu kopumu, kas apraksta pasauli. Tas arī viss.

RL: Bet jūs nupat sacījāt, ka zinātniskai izpētei pieejama tikai plāna skaida no pasaules. Ja mēs esam simulācijā, ko dotu centieni šo skaidu izpētīt?

Kaku: Sāksim ar to, ka es nedomāju, ka dzīvojam simulācijā.

RL: Labi, bet vai jūs nevarētu šīs sarunas vajadzībām šādu iespēju apsvērt?

Kaku: Zinātnes funkcija ir universāla jebkurā dimensijā, un tā ir – atklāt realitātes likumus, lai kādi tie būtu. Plakanzemiešiem būtu divu dimensiju realitāte. Mums ir trīs dimensiju realitāte. Un, ja mēs būtu kāda leļļu pavēlnieka marionetes, šim leļļu pavēlniekam arī būtu savs augstāko leļļu pavēlnieku zinātnes likumu kopums, kas būtu atšķirīgs no mūsējā, jo varētu attiekties uz citām dimensijām, citiem universiem un tā tālāk. Taču jebkurā universā, vai tas būtu divdimensionāls, trīsdimensionāls vai hipertelpa, pastāv likumi, kas visas šīs lietas regulē. Pretējā gadījumā šis universs būtu nekonsekvents un vienkārši sabruktu.

RL: Universs ir konsekvents, lai nesabruktu?

Kaku: Jā. Citiem vārdiem, ja tas būtu nekonsekvents, tad sabruktu. Piemēram, stīgu teorija saka, ka universs, visticamāk, ir 11 dimensijās. Tad cilvēki pie manis nāk un jautā: bet kāpēc ne trīspadsmit? Vai četrpadsmit? Kāpēc jābūt 11 dimensijām? Un atbilde ir ļoti vienkārša. Trīspadsmit, četrpadsmit un piecpadsmit dimensiju situācijā vienādojumu rezultāti ir nesakarīgi. Mēs iegūstam tā saucamās anomālijas. Bet šīs anomālijas pazūd kā uz burvja mājienu šajā 11 dimensiju situācijā. Ja universā 3 + 3 = 10, tas ir nekonsekvents. Agri vai vēlu tas izirs.

RL: Tātad konsekvence ir viens no iemesliem, kāpēc universs turpina darboties. Kādi ir pārējie iemesli, kuru dēļ universs vēl funkcionē?

Kaku: Mēs, fiziķi, cenšamies radīt alternatīvas kvantu mehānikai. Mēs uzskatām, ka kvantu mehānika ir realitātes fundamentālais pamats. Viss ir kvantmehānisks. Bet cilvēki jautā: kas notiek, ja mazliet pamaina dažus no šiem kvantu mehānikas likumiem? Tad matērija kļūst nestabila un izirst. Tieši tas pats attiecas arī uz šiem alternatīvajiem universiem – arī tie ir nenoturīgi. Tie sabrūk. Tie sadalās par neitrīno un elektronu čupiņu. Kvantu mehānikā lietas ir stabilas. Tāpēc iespējams vienlaikus atrasties divās dažādās vietās. Cilvēki jautā: “Loģika saka, ka divās vietās vienlaikus atrasties nevar, taču kvantu mehānika saka, ka var. Kāpēc?” Tāpēc, ka tas dod stabilitāti. Tas dod atomus, kas turas kopā. Tāds ir kvantu mehānikas un multiversa dīvainās dabas cēlonis, tie ir noturīgi. Tiklīdz mēs no tiem atkāpjamies, universs sabrūk. Frīmans Daisons² mēģināja, arī citi zinātnieki ir mēģinājuši radīt alternatīvas kvantu mehānikas formas. Un katru reizi viņu universs izrādās nestabils un sabrūk. Žēl, bet tā nu tas ir.

RL: Teicāt, ka viss pēc dabas ir kvantmehānisks. Vai arī jūsu kvantu mehānikas izpratne ir kvantmehāniska?

Kaku: Mana izpratne ir plāna realitātes skaidiņa, un šī realitāte ir kvantu teorija.

RL: Bet kvantu teorija nav realitātes skaida. Tā ir visa realitāte.

Kaku: Visa realitāte, pareizi. Ciktāl mēs zinām.

RL: Pat tās daļas, kas nav pieejamas zinātniskajai izpētei, arī tās ir kvantmehāniskas.

Kaku: Tieši tā.

RL: Kā jūs to zināt?

Kaku: Mēs nezinām. Bet tas ir zinātnes pamats, un mēs nenovērojam nekādas novirzes.

RL: Tātad šis pieņēmums ir zinātnes pamats?

Kaku: Jā, tas ir pārbaudāms; novirzes iespēja ir viens pret desmit miljardiem. Nevienai citai teorijai nav tik augsts paredzamības līmenis.

RL: Es gan nesaprotu, kā domu, izpratni vai jēdzienu var reducēt līdz kvantmehāniskai realitātes skaidiņai. Kā jūs to izdarāt?

Kaku: Tas ir ļoti vienkārši. Mēs sākam ar pašu īsāko vienādojumu, ievadām izejas nosacījumus tam universam, kādu vēlamies pārbaudīt, un tad ļaujam šim universam attīstīties.

RL: Nē, bet pati doma vai izpratne – tai taču ir cita daba, atšķirīga no kvantmehāniskās dabas.

Kaku: Nē, doma ir kvantmehāniska. Tā ir kvantu mehānikas blakusprodukts.

RL: Kvantu mehānikas procesu blakusprodukts?

Kaku: Realitāte tādā formā, kādā mēs to pazīstam, ir kvantu mehānikas blakusprodukts. Mēs neesam novērojuši nekādas novirzes no šī apgalvojuma. Tas, protams, nenozīmē, ka šis apgalvojums ir vienmēr pareizs. Tas nozīmē tikai to, ka mēs neesam novērojuši novirzes ar lielāku iespējamību kā viens pret desmit miljardiem.

RL: Ko no zinātnei vēl nezināmā, jūsuprāt, būtu svarīgi zināt?

Kaku: Ir divas lietas, kas uz pārbaudāmo, atspēkojamo un reproducējamo balstītai zinātnei nav aizsniedzamas. Pirmā ir Lielais sprādziens. Mēs nezinām, kāpēc sprāga. Mēs nezinām, kur sprāga. Mēs par šo sprādzienu neko nezinām. Mēs zinām vienīgi to, ka sprādziens ir bijis. Otra lieta ir melnā cauruma centrs. Tas ir punkts, kurā Einšteina vienādojumi pārstāj funkcionēt. Vai tur ir tunelis? Vai tur ir cits universs? Vai tur ir baltais caurums? Mēs nezinām. Melnā cauruma centrā kvantu mehānikas un relativitātes vienādojumi pārstāj darboties. Taču, ja neskaita šīs divas lietas, mēs zinām, ka kvantu mehānika darbojas ar novirzes iespēju, kas līdzinās vienam pret desmit miljardiem.

RL: Man liekas dīvaini, ka jūs nepieminat prātu kā kaut ko zinātnei vēl nesaprotamu vai neizpētītu. Vai arī jūs pieņemat, ka prāts ir pilnībā izpētīts?

Kaku: Tas atkarīgs no tā, kā definē prātu. Ir cilvēki, kas prātu definē kā kaut ko superkosmisku, kas piepilda visu universu. Varbūt tā ir, varbūt nav. Pārbaudīt šo ideju nevar. Pārbaudīt būtībā var tikai pašu smadzeņu shēmu. Un te kvantu mehānika atkal kļūst visai nenoteikta attiecībā uz jautājumu, vai smadzenes ir tīrā kvantu mehānika vai daļēji klasiskā un daļēji kvantu mehānika. Par šo jautājumu norisinās zināmas debates. Es esmu teorētiskais fiziķis. Es strādāju Einšteina teorijas ietvaros. Tā ir teorija par visu.

RL: Vai teorija par visu var pietuvoties tādai jomai kā filozofija?

Kaku: Jā. Līdz brīdim, kad būs iespējams to eksperimentāli pierādīt, tas viss ir lielā mērā filozofiskā līmenī.

RL: Un kā jūs to vērtējat? Vai jūs respektējat filozofus kā cilvēces domāšanas veidotājus?

Kaku: Stīvens Veinbergs³ sarakstījis tādu grāmatu, varētu teikt, par galīgo teoriju⁴. Un tajā ir nodaļa, kas saucas “Pret filozofiju”. Viņš filozofiju nokritizēja; pēc viņa domām, filozofija būtībā ir strupceļš. Taču pati nodaļa bija visai filozofiska. Tātad, ja tu iestājies pret filozofiju, tu šajā procesā pats kļūsti par filozofu. Ja tu gribi filozofiju noliegt, tas jādara ļoti apdomīgi, jo noliedzot tu pats būtībā izvērs savu filozofiju.

Paraudzīsimies uz sengrieķu filozofiju. Lielu daļu no tās var atmest, jo viņiem vienkārši nebija nekādu datu. No sengrieķu filozofijām divas bija mācības par universu. Vienu radīja Dēmokrits. Viņš teica, ka universs sastāv no atomiem. Bet bija arī Pītagors. Viņš sacīja, ka universa pamatā ir mūzika. Un to viņš apgalvoja tāpēc, ka reiz bija aizgājis pie kāda mūziķa. Tur viņš redzēja liru. Viņš pastrinkšķināja liras stīgu un novēroja rezonansi. Rezonansi, kuras pamatā ir veseli skaitļi. Notis. ABCDE, ko ar matemātikas palīdzību iespējams izteikt kvantitatīvi. Un tad viņš pateica: jo garāka stīga, jo zemāka nots. Tātad matemātika var izskaidrot mūziku. Un Pītagors izveidoja skolu, kas māca, ka realitāte ir mūzika, jo vienīgi mūzika ir pietiekami bagāta, lai izskaidrotu to matērijas daudzveidību, ko mēs redzam visapkārt. Vienīgi mūzika ir pietiekami bagāta, lai visu saskanīgi izskaidrotu. No šīs teorijas tālāk nekas īsti neiznāca. Izjuka Romas impērija. Viduslaiki. Tumšie laiki, un tā tālāk. Bet nu mēs atgriežamies pie idejas, ka Pītagoram varbūt bija taisnība – ka mūzika varbūt tiešām ir vienīgā paradigma, kas ir pietiekami bagāta, lai izskaidrotu realitāti. Ka mēs esam tās notis, ka elektroni un protoni ir tikai sīkas stīgas vibrācijas. Šis ir elektrons. Šis ir kvarks. Šis ir neitrīno. Šis ir protons. (Ar labās rokas rādītājpirkstu rāda dažādas rotācijas.)

Kas tad ir fizika? Fizika ir harmonijas. Uz šīm vibrējošajām stīgām var rakstīt mūziku. Kas ir ķīmija? Ķīmija ir melodija, ko var spēlēt uz daudzām vibrējošām stīgām. Kas ir universs? Universs ir stīgu simfonija. Kas tādā gadījumā ir Dieva prāts? Dieva prāts tad ir kosmiskā mūzika, kas rezonē 11 dimensiju hipertelpā. Ļoti filozofiski.

RL: Ja mēs mazliet piezemējamies, tad nonākam pie bioloģijas. Kas jūsu piedāvātajā ainā būtu bioloģija?

Kaku: Bioloģija būtu koncerts, mazs orķestris, kurā daudzi, daudzi atomi noteiktā veidā vibrē unisonā. Un būtiski ir tas, ka šis koncerts spēj pats sevi reproducēt. Tas var radīt pats savu kopiju. Tā ir dzīvība. Mēs tūkstošiem gadu domājām, ka pastāv kaut kāds dzīvības spēks, kas atdzīvina objektus. Līdz brīdim, kad atklājām, ka to dara elektrība. Tagad mēs saprotam, ka elektrība ir tas spēks, kas ļauj objektiem kustēties. Bet dzīvība sevi reproducē. Un tam nepieciešama kvantu mehānika. Kvantu mehānikas blakusprodukts ir dzīvība. Starp citu, tieši Ervīns Šrēdingers, viens no kvantu mehānikas pamatlicējiem, sarakstījis grāmatu “Kas ir dzīvība?”, kur viņš skaidri un gaiši pasaka, ka dzīvības pamatā ir molekula – molekula, kurā ierakstīts kods. Un šī molekula, mēs tagad zinām, ir DNS.

RL: Vai jūs spētu sevi iztēloties nemirstīgu tādā izpratnē, kādā jūs par to runājāt lekcijā?

Kaku: Sāksim ar to, ka nav tāda fizikas likuma, kas sacītu, ka nemirstība nav iespējama. Nemirstība nav pretrunā ar fizikas likumiem. Kāpēc lietas mirst? Lietas mirst otrā termodinamikas likuma dēļ. Ar laiku vairojas haoss, sakrājas kļūdas. Kas ir novecošanās? Novecošanās ir kļūdu uzkrāšanās mūsu šūnās. Šūnām daloties, veidojas mutācijas; šūnas kļūst gausas, tās vairs nefunkcionē tā kā agrāk; tās mirst. Tas ir otrais termodinamikas likums. Taču otrajā termodinamikas likumā ir vājā vieta, kas ļauj to apiet. Saskaņā ar to haoss vienmēr pieaug slēgtā sistēmā. Mēs redzam, ka slēgtā sistēmā lietas sairst, lietas sadalās, lietas mirst. Taču atvērtā sistēmā no ārpuses pieplūst enerģija, un tas ļauj pavērst otro termodinamikas likumu atpakaļgaitā.

RL: Bet mēs nezinām, vai universs ir slēgta vai atvērta sistēma.

Kaku: Jā, taisnība. Einšteina vienādojumi mums neko nepasaka par universa robežnosacījumiem. Tie tikai pasaka, ka bijis sprādziens.

RL: Vai jūs vēlētos būt nemirstīgs?

Kaku: Man liekas, ka nemirstība ir sasniedzama divējādi. Pirmais ceļš, protams, ir bioloģiska nemirstība; tas nozīmē pavērst entropiju atpakaļgaitā šūnu līmenī. Otrs ceļš ir digitāla nemirstība, kas šodien patiešām ir iespējama. Viljams Šatners, “Zvaigžņu ceļa” zvaigzne, ir digitalizēts. Viņš četras dienas nosēdēja studijā, kur viņam uzdeva tūkstošiem jautājumu. Un ir datorprogramma, kas to visu sakārto loģiskā secībā, tā, lai varētu ar viņu sarunāties; jūs runājat ar viņa attēlu, kurš atbild uz jebkādu idiotisku jautājumu, ko viņam uzdod. Tātad būtībā viņš ir nemirstīgs. Tagad iedomājieties savus senčus. Tālāk par vecvecākiem no jūsu senčiem nav saglabājies nekas, varbūt vienīgi ieraksts baznīcas grāmatā. Turpretim jums būs iespēja sarunāties ar saviem mazmazmazmazbērniem, jo jūs jau tagad esat zināmā mērā digitalizēts.

RL: Lielākā daļa no digitalizētā satura ir pilnīgas blēņas.

Kaku: Lai kas tas būtu, tas ir. Un šis ir tālāk nonāks pie jūsu pēctečiem, jo mēs dzīvojam ekonomiskā sabiedrībā, kuras pamatā ir nauda. Naudas ceļi tiek izsekoti, un šī informācija tiek saglabāta.

RL: Bet jūs neatbildējāt, vai vēlaties būt nemirstīgs.

Kaku: Vai es vēlētos? Man nebūtu iebildumu.

RL: Jums nebūtu iebildumu, bet vai jūs to vēlētos?

Kaku: Vai es to vēlos vai ne, zināmas daļas no manis kļūs nemirstīgas. Kā jau sacīju, katram, kurš dzīvo uz šīs planētas, zināmas eksistences daļiņas būs noraktas kaut kādās datoru alās – kas to lai zina, kur. Un tās paliks uz mūžīgiem laikiem.

RL: Vai nāve ir laba ideja?

Kaku: Tas ar mums notiks neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai ne.

RL: Bet vai tā ir laba ideja?

Kaku: Ciktāl tas attiecas uz makroekonomisko struktūru – jā, tā ir laba lieta, jo var izsekot resursu plūsmai un veidot zināmas prognozes. No tā atkarīgi miljardi dzīvību, un es domāju, ir labi, ka mēs varam prognozēt, kāda būs ekonomika, ja mēs darīsim A, B vai C, nevis vienkārši prātosim, kas varētu notikt, ja mēs mazliet pamainīsim darba algas, darba dienas garumu un tā tālāk. Bet datu privātuma jautājums, protams, raisa zināmas bažas.

RL: Jūs sacījāt, ka makroekonomiski tā ir laba lieta. Rodas iespaids, ka jūs ticat ideāla kapitālisma iespējamībai. Jūs laikam esat optimists.

Kaku: Ideāls kapitālisms ir pilnīgi reāla iespēja, bet tas nenozīmē ideālu situāciju pilnīgi visās jomās. Var notikt krīzes. Var būt depresijas, var būt radikālas svārstības. Taču kopumā – jā, mēs esam ceļā uz ideālu makrokapitālismu. Kas tad ir kapitālisms, ja ne privātā uzņēmējdarbība, kurā cenas regulē konkurence? Lūk, kas ir kapitālisms. Taču kapitālisms ir nepilnīgs. Mēs nezinām, cik kas patiesībā maksā. Mēs aptuveni aplēšam, mēs minam. Bet to var atrisināt datori. Datori var izskaust šos minējumus. Citiem vārdiem, ideāls kapitālisms ir iespējams. Taču paliek jautājums: kā tad ar depresijām? Kā ar krīzēm? Tās ir iespējamas, jo mēs esam cilvēki, esam atkarīgi no cilvēka psiholoģijas.

RL: Fakts, ka mēs esam cilvēki, nozīmē, ka esam stulbi, agresīvi, mums patīk karot...

Kaku: Šī iemesla dēļ kari būs arī nākotnē, pat ideālā kapitālismā. Ideāls kapitālisms nenozīmē, ka tā ir ideāla sistēma. Tas nozīmē vienīgi to, ka piedāvājums un pieprasījums būs ideāli līdzsvaroti. Ideāli saskaņots piedāvājums un pieprasījums – to es saucu par ideālu kapitālismu. Vai tas ir ētisks? Es neko neteicu par morāli, par krīzēm, par dažādiem bumiem un burbuļu plīšanu, jo esam tikai cilvēki.

RL: Sakiet, kā jūsu pasaules skatījumā vēl pietrūkst?

Kaku: Kad man bija astoņi gadi, es sev uzdevu šādu jautājumu. Visi runāja par to, ka nupat nomiris kāds izcils zinātnieks. Laikrakstos publicēja foto, kurā bija redzams viņa rakstāmgalds – tikai rakstāmgalds ar grāmatu. Un paraksts bija apmēram tāds: “Lūk, mūsu laika diženākā zinātnieka nepabeigtais darbs.” Šī doma mani pilnīgi pārņēma. Kāpēc viņš nevarēja pabeigt savu grāmatu, ja reiz bija tik izcils cilvēks? Es aizgāju uz bibliotēku, lai noskaidrotu kaut ko vairāk. Uzzināju, ka zinātnieka vārds ir Alberts Einšteins, bet grāmata ir “Nepabeigtā vienotā lauka teorija”. Un tad es sev teicu: “Es gribu strādāt pie šīs teorijas!” Un tā es nolēmu tai pievērsties. Domāju, ka nu jau tā mums ir rokā. Protams, tā nav pārbaudīta, tāpēc mēs nevaram apgalvot, ka tā tiešām ir galīgā teorija. Taču tā ir vadošā kandidāte uz galīgās teorijas statusu. Daži saka: “Nē, mums tā nepatīk, dodiet mums citu teoriju.” Bet atbilde uz to ir: citas teorijas nav. Tas, protams, nenozīmē, ka teorija ir pareiza. Vienkārši tai nav konkurentu.

RL: Ko tas dod jums pašam personīgi?

Kaku: Ikviens fiziķis cenšas atrast kārtību un harmoniju un noskaidrot, kāpēc viss ir tā, kā tas ir. Un tad tu jautā: vai universs varētu eksistēt kaut kādā citā veidā? Vai universs ir unikāls? Un varbūt kaut kādā ziņā universs patiešām ir unikāls. Tas ir vienīgais universs, kas var pastāvēt, jo visos citos universos 2 + 2 = 5.

RL: Liekas, ka jūs esat apmierināts ar savu pasaules uzskatu.

Kaku: Kuru pagaidām vēl nav iespējams pārbaudīt.

RL: Labi. Bet citus jau arī nav. Un tomēr daudzus tas neapmierina. Viņi labāk izvēlas dažādas New Age idejas.

Kaku: Bet tās nav reproducējamas, pārbaudāmas un atspēkojamas.

RL: Un tomēr tās ir populāras.

Kaku: Tās tiešām ir populāras. Taču jāatzīmē, ka evolūcija mums devusi smadzenes, kas spēj apsvērt dažādus pilnīgi neiespējamus, nepareizus universa modeļus. Un tas ir bijis noderīgi mūsu evolūcijai, taču mēs vairs nedzīvojam mežā. Tāpēc nav nekāda attaisnojuma turpināt ticēt teorijām, kuras ir pretrunā ar fizikas likumiem. Senāk tas bija pieņemami, bet ne tagad. Mēs vairs neesam mežā.

RL: Bet varbūt te runa nav tikai par fizikas likumu nepieņemšanu. Kaut kā šai kopējā ainā pietrūkst. Cilvēki meklē dvēseli, mīlestību vai kādu citu romantisku priekšstatu, jo fizika ir tik auksta.

Kaku: Redziet, var jau būt, ka eņģeļi tiešām ir; varbūt ir arī dēmoni vai goblini. Taču es esmu fiziķis. Es ticu lietām, kuras ir pārbaudāmas, atspēkojamas un atkārtojamas. Tas nenozīmē, ka eņģeļu eksistence nav iespējama. Tas nozīmē vienīgi to, ka mēs nevienu neesam redzējuši un ne ar vienu neesam runājuši. Un pagaidām liekas, ka tie būtu pretrunā ar mums zināmajiem bioloģijas likumiem. Tāpēc mēs nevaram izslēgt to eksistenci, taču, no otras puses, nevaram to arī apstiprināt.

Es reiz biju viesībās, kur kāda sieviete sacīja, ka viņa esot Kleopatra. Es uzdevu viņai dažus vienkāršus jautājumus par Marku Antoniju, un viņa ne uz vienu neatbildēja pareizi. Tad es sacīju: varbūt jūs tomēr neesat Kleopatra? Bet viņa teica: nē, nē, esmu; vēstures grāmatās viss ir nepareizi. Un tajā brīdī es sev teicu: “Varbūt viņai tomēr taisnība? Kā es varu zināt, kas noticis pirms daudziem tūkstošiem gadu?” Tās ir lietas, ko nevar pārbaudīt, nevar atspēkot. Kā lai atspēko apgalvojumu, ka kāds ir Kleopatras reinkarnācija? Atbilde ir tāda, ka tas nav iespējams. Nav tādu fizikas likumu, kas ļautu pierādīt, ka viņa ir vai nav Kleopatra. Un tu saproti, ka šai brīdī spēlē iesaistās reliģija. To nav iespējams atspēkot. Debates par to, vai Dievs ir, turpināsies, domājams, arī pēc tūkstoš gadiem, jo, lai ko mēs apgalvotu, to nevar ne apstiprināt, ne atspēkot. Tāpat kā nav iespējams pierādīt, ka vienradžu nav. Pieņemsim, ka vienradžu nav. Vai šo apgalvojumu iespējams atspēkot? Nē, jo varbūt vienradži vienkārši kaut kur slēpjas. Varbūt mēs neesam pietiekami cītīgi meklējuši. Varbūt ir tāda sala, kur cilvēks vēl nekad nav spēris kāju. Un varbūt tā periodiski iznirst no okeāna dzīlēm un pēc tam atkal nogrimst. Redzat? Es saku, ka to nevar pārbaudīt. Un es ar to gribu pateikt, ka reliģija pieder pie šīs pašas kategorijas. Tā nav ne pierādāma, ne atspēkojama. Tāpēc man tā patīk zinātne – tajā visu var pārbaudīt. Un, ja kaut ko nevar pārbaudīt, mūsu nākamais uzdevums ir izdomāt, kā to pārbaudīt. Tāpēc es reaģēju ļoti mierīgi, ja cilvēks paziņo, ka viņš vai viņa ir Kleopatra.

RL: Divi pēdējie jautājumi. Kāpēc ir kaut kas, nevis nekas?

Kaku: Mēs to nezinām. Taču man liekas, tas ir tāpēc, ka ir kvantu pāreja – kvantu pāreja no nekā uz kaut ko. Kvantu mehānika saka, ka viss ir nestabils, viss mainās, visu laiku kaut kas rodas. Pastāv iespēja, ka notiek visai dīvainas lietas. Kvantu mehānika pieļauj iespēju, ka var notikt visādas trakas lietas, tajā skaitā eksistence. Es domāju, ka eksistence sākusies kā burbulis, mazs burbulītis – gluži kā verdošā ūdenī. Ja man, piemēram, šodien ūdenī ir burbulītis un es to uzkarsēju, tas pārvēršas par verdošu ūdeni. Es to uzkarsēju vēl vairāk, tas pārvēršas par gāzi. Es karsēju tālāk, un gāzes molekulas sadalās. Es uzkarsēju vēl vairāk, līdz Planka enerģijai, un veidojas burbuļi.

RL: Atkal burbuļi?

Kaku: Jā. Tie ir burbuļi laiktelpā. Citiem vārdiem, miniatūri lielie sprādzieni. Ja kaut ko uzkarsē līdz temperatūrai, ko sauc par Planka temperatūru, veidojas burbuļi, jo telpa kļūst nestabila. Viens no šiem burbuļiem ir izpleties – un te nu mēs esam. Mēs esam viena šāda burbuļa pēcnācēji.

RL: (Smejas.) Tātad burbuļi no viena gala līdz otram.

Kaku: Tieši tā. Verdoša telpa ir metafora, ko es izmantoju, lai paskaidrotu, no kurienes radies šis burbulis.

RL: No Andreja Lindes es dzirdēju, ka burbuļu metafora radusies, viņam sēžot vannā un skatoties uz ziepju burbuļiem. Tā man stāstīja Andrejs Linde⁵.

Kaku: Tas pilnīgi noteikti ir iespējams. Un stīgu teorija, protams, ir pilnīgi savienojama ar šo ideju. Stīgu teorija arī piedāvā universu burbuļvannu.

RL: Kas ir svarīgākais, ko jūs savā mūžā esat sapratis?

Kaku: (Pauze.) Vidusskolā es ļoti centos saprast kvantu mehāniku, Šrēdingera vienādojumu. Vidusskolas laikos es uzbūvēju elementārdaļiņu paātrinātāju. Kvantu mehānika mani tiešām nopietni nodarbināja. Bet šī teorija bija tik neglīta. Es sev teicu: paskaties uz Šrēdingera vienādojumu. Tas ir vienkārši briesmīgs. Un tad kādu dienu es ieraudzīju Diraka vienādojumu. Un sāku raudāt. Tā ir pēdējā reize mūžā, kad esmu raudājis. Es joprojām atceros, kā toreiz raudāju, jo tas vienādojums bija tik skaists. Tas bija brīnišķīgs. Viss milzīgais Šrēdingera vienādojums koncentrēts kādu centimetru garā teorijā – Diraka vienādojumā. Viss universs sakoncentrēts šajā vienādojumā. Viss, kas attiecas uz gaismu, viss, kas attiecas uz elektroniem, sakoncentrēts vienādojumā, kam pietiktu vietas uz naga. Un man sāka līt asaras, kad sapratu, ka universs ir vienkāršāks, nekā mēs domājām. Patiesībā tas ir vienkāršākais iespējamais vienādojums, kas savienojams ar relativitāti.

RL: Ja universu iespējams izskaidrot ar tik vienkāršu formulu, kā gan šajā vienkāršajā universā iespējams kaut kas tik sarežģīts kā smadzenes?

Kaku: Kā iespējamas smadzenes?

RL: Jā. Tās ir tik sarežģītas, ka nav iespējams tās reducēt līdz šādai vienkāršai formulai.

Kaku: Bet, ja mēs domājam par smadzenēm kā par virkni tranzistoru, virkni strāvas slēgumu – šīs elektriskās ķēdes ir lielā mērā vienkārši saslēgtas kopā uz labu laimi. Jūsu genomā nav plāna katram smadzeņu neironam. Jūsu genomā ir tikai 20 000 gēnu. Jūsu smadzenēs ir 100 miljardi šūnu un katra šūna savienota ar 10 000 citu šūnu. Šīs informācijas daudzums ievērojami pārsniedz 20 000 gēnos ietveramo. Kā tad ir iespējams, ka smadzenes var eksistēt? Smadzenes ir matemātiski neiespējamas. Tas nozīmē, ka tās ir saslēgtas pēc nejaušības principa.

RL: Pēc nejaušības principa?

Kaku: Pēc nejaušības principa. Kā gan citādi tas būtu iespējams? Parādiet man vienādojumu, kas ļauj aprēķināt katra smadzeņu neirona precīzo atrašanās vietu, ņemot vērā, ka jums ir 20 000 gēnu. Jūs to nevarat. 20 000 gēnos nevar iekodēt tik daudz informācijas, lai to radītu.

RL: Tātad, ja nejaušība ir tik svarīga...

Kaku: Ne pilnībā. Bet liela daļa smadzeņu ir saslēgta pēc nejaušības principa. Un tad fiziskā realitāte pasaka priekšā, kā noteikti neironi attīstīsies noteiktos virzienos. Taču liela daļa no tā visa ir lielā mērā diezgan nejauša. Kaut vai identiskie dvīņi – katram no viņiem smadzenes ir citādas.

RL: Bet, ja nejaušība tiešām spēlē tik lielu lomu smadzeņu funkcijās, tad Dievs tiešām spēlē kauliņus, kā sacīja Einšteins.

Kaku: Jūs tagad runājat par cita veida nenoteiktību. Kvantu mehānikas noteiktība darbojas atomārajā līmenī. Es runāju par neirālo līmeni, kas ir dažus miljardus reižu lielāks nekā kvantu mehānikas atomārais līmenis. Nenoteiktība kvantu mehānikas līmenī un nenoteiktība šūnu līmenī ir dažādas lietas. Tāpēc es īsti nesaprotu, uz ko jūs tēmējat.

RL: Es vienkārši gribēju atdot Dievam kauliņu spēli, ko viņam atņēma Einšteins. Man acīmredzot tas neizdevās, bet paldies par sarunu!