Lai dzīvo varoņi! Nāvi mietpilsoņiem!

Vārdu salikums “skandalozais rakstnieks” (un vispār “skandalozais” jebkas) man šķiet novazāts līdz tādai bezgaumībai, ka negribas to attiecināt ne uz vienu. Eduards Ļimonovs ir rets izņēmums: domājot par viņu gan kā par rakstnieku, gan kā politiķi un sabiedrisko darboni, nekas piemērotāks nenāk prātā, turklāt arī viņš pats par sevi izteicies līdzīgiem, ja ne precīzi šādiem vārdiem. Nu lūk, 17. martā 77 gadu vecumā nomira skandalozais Ļimonovs. 

Jaunībā, dzīvodams nepublicēta un nepublicējama pagrīdes dzejnieka dzīvi, viņš, kā jau gaidāms, kritizēja padomju iekārtu. Taču 70. gadu vidū devās emigrācijā uz Ņujorku un pēkšņi pievērsās krasi antiamerikāniskiem uzskatiem. Tas pats notika arī vēlāk, pēc pārcelšanās uz Parīzi. Debitējis prozā ar kulta bestselleru “Tas esmu es – Edička”, viņš par katru cenu centās atspoguļot sevi kā literārās vides un grāmatniecības nozares ienaidnieku (tas gan viņam netraucēja izdot 20 romānus, deviņus stāstu krājumus un neskaitāmus dzejas, publicistikas un autobiogrāfiskā žanra darbus). Atgriezies jaunajā Krievijā, nekavējoties pievērsās pretvalstiskai politikai kā bēdīgi slavenās Nacionālboļševiku partijas līderis. Savukārt, kandidējis 2012. gada prezidenta vēlēšanās un atzīts par vienu no spēcīgākajām opozīcijas figūrām, tūlīt pat salecies ar opozīcijas biedriem un meties aizstāvēt Krimas aneksiju un Doņeckas separātistus. Un tā tālāk, praktiski uz katra soļa.

Bet, lai kādu priekšstatu arī radītu šī neatlaidīgā skandālu meklēšana un visai apšaubāmā politiskā darbība, Ļimonova proza liek aizdomāties par to, cik svarīga tomēr ir spēja nošķirt autoru no tā darbiem. Atmetot pie malas biogrāfiju (pat ja tā viscaur sastāv no ciešanu un literārā materiāla meklējumiem), pāri paliek tikai kvalitatīvas literatūras radīts pārdzīvojums. Vairs nekādu skandālu, tikai māksla visā tās cilvēcīgumā. Bet šāds skatījums – un arī to mums atgādina Ļimonovs – prasa lielu disciplīnu.

S.K.

Eduard, pēdējā laikā esat pašaizliedzīgi pievērsies politiskajai dzīvei. Atgriezīsimies pie jūsu jaunrades: runā, ka jums nākot klajā darbi divos sējumos...

Izdevniecība Константа, izdod divus sējumus, pa trim grāmatām katrā. Tirāža – 30 000 eksemplāru. Grāmatas iznāks vienlaikus. No tā visa līdz šim ir izdota tikai piektā daļa. Tas ir tāds dikti, dikti nobriedis Ļimonovs. Stāsti iz manas dzīves situācijām.

Situācijas ir politiskas vai liriskas?

Dažnedažādas! Viss juku jukām, kā jau dzīvē. Pirmo sējumu sauc “Konjaks “Napoleons””, otro – “Svešinieks nepazīstamā pilsētā”.

Kāds Ļimonovs tajās būs?

Vēlīnais – ar riktīgu nopietnību un eleganci. Kaut kas vidējs starp Ficdžeraldu, Hemingveju un Vo.

Kas tad nu – jūs pēkšņi velk uz eleganci?

Es vienmēr esmu bijis elegants, jauns un nobriedis radītājs. Vai jūs tā neteiktu? Mani jaunie stāsti ir sarakstīti labā stilā: neviena frāze nepazūd, strādā. Tā ir ļoti muskuļaina proza, bez pārmērībām, bez taukiem, bez šļauganuma. Labākie stāsti bijuši publicēti Playboy, Rolling Stones – solīdos turienes žurnālos, kur par vienu stāstu es mēdzu saņemt ap 3000 dolāru.

Vai par Maskavu kaut kas ir rakstīts?

Par Maskavu praktiski nekā nav. No visiem stāstiem (un to ir ap 60) tikai piecos vai sešos darbība notiek Maskavā, Krievijā, taču tie drīzāk uzskatāmi par atmiņām. Vārdu sakot, tā ir nobrieduša meistara daiļrade: lielisks stils, nekāda atsvešinājuma, nekādas emigrantu ļurināšanas... Cilvēks pasaulē. Bohēmas dzīve. Mani pirmie gadi Parīzē. Liderīga dzīve. Liderīgs sekss – te ar vīru un sievu, te ar kaut kādām galīgi neglītām sievietēm. Ceļojumi pa gultām, pa pilsētām, pa cilvēkiem. Dažādu personāžu parādīšanās: aristokrāts, ēģiptiešu homoseksuālis, bandīta sieva...

Vēl tikko Ļimonovs pretendēja uz eleganci...

Tā arī ir elegance – stila elegance!

Vai jūs ticat tādiem metafiziskiem jēdzieniem kā iedvesma?

Nē, drīzāk nevis iedvesmai, bet krāšanai. Galvenais ir sajust tonalitāti, izvēlēties atbilstošu sākumu.

Ja vētrainas politiskās dzīves procesā Eduardam Ļimonovam rodas – nu, ne iedvesma, bet tieksme rakstīt prozu –, vai viņš politiskās lietas atliek?

Es spēju savaldīties un pagaidīt līdz vēlēšanu beigām.

Tikmēr arī iedvesma būs prom. 

Ei, nu nav tāda jēdziena! Iedvesma ir slinko krievu izdomājums, lai ar slinkumu aizbildinātu savu pasivitāti. Iedvesma ļāva dažam labam rakstīt romānu trīsdesmit gadus. Meistaram tāda jēdziena nav!

Tātad ne dienas bez rindiņas? Stingra jaunrades disciplīna?

Es esmu ekstremāls autors. Man nav garlaicīgu tekstu. Vajag, protams, lai pašam iekšā būtu uguns, un man šīs uguns ir – vai cik! Tā mani reizēm rij nost no iekšpuses. Es labprāt no tās atbrīvotos...

Bet vai liriski stāsti šajos divos jūsu sējumos ir?

Es vispār esmu liriķis no viena gala līdz otram, vienīgais traģiķis žākstīšanās, tizluma, velnišķības laikmetā. Mana nākotne nav apšaubāma. Man nav konkurentu.

Parunāsim vēl par jūsu grāmatām...

Kāpēc lai par tām runātu? Tās jālasa! Manas grāmatas pārdod...

Gribu laist klajā grāmatu par karu, par kara baudu daudziem cilvēkiem, – “Kara evaņģēliju”. Tajā būs karš no visiem negaidītajiem punktiem, pretstatā vispārpieņemtajam kara tēlam.

Ko karš nozīmē jums?

Man... Es tagad ar lielāko prieku visu pamestu un aizbrauktu uz karu – atpūsties. Tur viss ir vienkārši.

Kad nogalina, sāp!  

Bet jūs gribat dzīvot mūžīgi? Nekā tamlīdzīga! Kurš nodzīvojis četras sezonas, tas jau visu ir redzējis. Tagad visi alkst dzīvot – par katru cenu. Es gribēju – un dzīvoju Ņujorkā. Gribēju – Parīzē. Ar to atšķiras varonis un mietpilsonis. Mietpilsonis ir sūds! Neizsvītrojiet to intervijā. Lai dzīvo varoņi! Nāvi mietpilsoņiem!

Vai jūs nebaidāties ar šādiem lozungiem nobiedēt savu vēlētāju?

Tas neietekmēs manas vēlēšanas. Vēlētājs ir mēsls. Viņu vajag spārdīt. Man gan daudzu ir žēl...

Varbūt Ļimonovs grib izraisīt žēlumu pret sevi?

Es esmu nikns cilvēks, kurš mokās vienatnē. Viņš kliedz, lamājas, bļauj galīgi jēlas lietas, taču paliek viņš pats... Man te viena gaišreģe mēģināja noņemt ļaunu aci. Viņa saka: man miljoniem cilvēku uzlikuši ļaunu aci. Staigāja man apkārt ar sveci, visu grīdu nopilināja... Teica, ka man esot jākļūst citādam, labam... Un vēl es te nesen saņēmu vēstules no divām sievietēm. Arī iesaka man kļūt labam, prašņā, kāpēc es precot maukas. Man esot vajadzīga dikti laba sieviete... Bet es nemaz negribu būt labs. Gribu zagt, laupīt, slepkavot un dzīvot ar maukām, jo viņas ir interesantākas.

Jūsu štābā izvietots vesels komplekss.

Šajā telpā ir mūsu štābs, avīzes Лимонка un žurnāla Элементы redakcija. Ir arī bārs...

Interesanti, kā nacionālboļševiki izturas pret alkoholu?

Alkohols ir neatņemama mūsu dzīves daļa. Taču mēs, pabeiguši darbu, atļaujamies mazliet, kā visi normāli cilvēki, pasvinēt darbadienas beigas.

Spriežot pēc jūsu partijas nosaukuma, jums vajadzētu dot priekšroku “nacionāliem” dzērieniem...

Schnaps?! Ja var ticēt Московский Комсомолец, mums esot jādzer tikai schnaps un ik pēc minūtes jāizmet roka hitleriskajā sveicienā. Tā, saprotams, nav. Mums ir savs sveiciens – savilkta labā dūre.

Tā arī jūs ejat uz vēlēšanām – ar savilktu labo dūri?

Mums ir problēmas ar federālā statusa reģistrāciju. Mēs nolēmām izvirzīt pa kandidātam vienmandāta apgabalos. Mani un Jegoru Ļetovu galvaspilsētā, Aleksandru Duginu – Ļeņingradā, tāpat arī Kislovodskā, Jekaterinburgā, citās vietās... Savienība ar citām partijām mums šimbrīžam neizdodas, blokus pagaidām neveidosim. Tuvākais nacionālboļševistiskās partijas uzdevums ir kļūt par parlamentāru partiju. Veltīsim tam visus spēkus.

Kas, jūsuprāt, ir jūsu sabiedrotie?

Sabiedroto mums ir ļoti maz. Ir nelielas ekstremāļu partijas. Dažai mēs daļēji līdzināmies, taču ne visā... Mēs esam pret restaurāciju! Krievijai vajadzīga nacionāla un sociāla revolūcija. Tā jāatbrīvo no Rietumu virskundzības, no cittautiešu un citticībnieku virskundzības – visās nozīmēs, sākot ar jaunajiem krieviem, šiem absolūti riebīgajiem radījumiem. Nekur tik trausls un amorāls sabiedrības stāvoklis ilgi neturas. Ko spēj iedvesmot pilnīgi pelēkā partija, kuras līderis ir Zjuganovs un citi no bijušās nomenklatūras ierēdņu pasaules izlīdušie? Mūsdienās ļaudis nerīkos valstī apvērsumu komunistisko ideju vārdā. Mūsdienu Krievija ir milzīga kriminālā zona, kurā lielākā daļa iedzīvotāju ir aiz nabadzības robežas.

Kādu valsts iekārtu jūs redzat Krievijai?

Krievijai jābūt nacionālai valstij. Ir vienota krievu tauta, un visai politikai jātop saistībā ar dominantes – krievu tautas – interešu kritērijiem.

Tagad lielākā daļa jauno krievu uzliek inteliģences masku. Ko lai iesāk ar šo šķiru pīrāga kārtu?

Kurš to teicis? Es domāju, ka inteliģence īstenībā cieš vairāk nekā citas šķiras. Protams, tā piedalījās neapdomīgajā valsts izpostīšanā – sākot ar 1986. gadu. Paies cik necik gadu, un kāds noteikti aplēsīs un novērtēs šo šausmīgo vainu. Taču mūsdienās var droši sacīt, ka inteliģence ir zaudējusi daudz vairāk par citiem, tā tik tikko savelk galus kopā, dzīvo no mazdārziņiem...

Kā jūs uztverat to, ka daudziem pret jums ir polāras izjūtas: vieni jūs pilnībā pieņem, otri ienīst?

Protams, daudzi mani ienīst kā simbolu kaut kam... Bet es ar to lepojos: tātad esmu izturējies pietiekami neordināri un godīgi!..

Kādam lasītājam domāts rakstnieks Ļimonovs – tiem, kuri ir lasījuši viņa iepriekšējās grāmatas, vai jauniem? 

Es rakstu īstu mūsdienu klasiku. Un tā ir vajadzīga visiem!

Книжное обозрение 1995. gada nr. 50